Par ofšoriem un Šķēlem līdzīgajiem

Labrīt, lasītāji!

Šorīt vēlos pievērst uzmanību komentāram, kāds šodien publicēts Delfos. Tā autors ir Amerikā dzīvojošais ārsts un profesors Uģis Gruntmanis, un temats ir par Andri Šķēli (un viņam līdzīgajiem) un ofšoriem. Links: http://www.delfi.lv/news/comment/comment/article.php?id=33480925.

Gadījumā, ja kāds vēlas paslinkot un rakstu nelasīt, rezumēšu to, kas U. Gruntmanim tajā ir sakāms:

1) Investīcijas un depozīti ofšoros lielākoties tiek veikti ne jau pozitīvu mērķu dēļ. Tie tiek veikti, lai slēptu ienākumus, izvairītos no nodokļiem u.tml.

2) Civilizētās valstīs politikāņi saprot, ka šāda darbība ir kaitīga pirmkārt jau savai valstij, jo investīcijas, kuras varētu tikt veiktas, piemēram, Latvijā, tā vietā pazūd kaut kur Gērnsijā vai Džersijā vai Lihtenšteinā.

3) Acīmredzot Latvija šajā ziņā nav civilizēta valsts, jo, piemēram, to kādreiz vadīja un atkal grasās vadīt tāda persona, kā Andris Šķēle, kurš visu savu lielu darīšanu ar ofšoriem ir aprakstījis ar vārdiem "uzticības darījumi."

Parakstos. U. Gruntmaņa tekstu esmu centies izreklamēt Tviterī un Facebook. Parakstos zem katra vārda. Atliek tikai paskatīties uz Ventspils lietu un digitalizācijas lietu, lai redzētu, ka tajās ir iesaistīti ļoti, ļoti, ļoti, ļoti, ļoti, ļoti, ļoti daudzi ofšora un pastkastītes uzņēmumi. Kāpēc? Kāpēc Ventspils nafta pieder uzņēmumiem, kuru īpašnieki un patiesā labuma guvēji vienkārši nav zināmi? Kā tas varēja būt, ka ilgus gadus Latvijas Republika valsts personā bija līdzīpašniece VN un nezināja, kam pieder uzņēmuma atlikusī daļa? Protams, tas bija laikā, kad tā dēvētās "Ventspils intereses" deputātiem maksāja dāsnas "stipendijas," lai kādam neienāktu prātā uzdot ne tos jautājumus, bet tomēr. Tagad esam tikuši vairākus gadus uz priekšu, bet turpat vien mīņājamies. Šķēle ir attiecies žurnālistiem stāstīt, kas īsti ir viņa Yew Tree Trust uzņēmums un ar ko tas nodarbojas. Acīmredzot pārliecība ir tāda, ka sabiedrībai nav tiesību interesēties par to, ko savā finanšu dzīvē dara tie, kuri vēlas sabiedrību vadīt un pārvaldīt. Tieši tāda pati pārliecība acīmredzot ir tiem mūsu valsts politikāņiem, kuri nesarkstot uzrāda lielus "skaidras naudas" krājumus, kas acīmredzot glabājas zeķē vai atvilktnē.

Eiropas savienībā patlaban ir likums, kas ārzonu bankām liek ieturēt nodokli (patlaban -- 20%) no depozītiem, par kuriem attiecīgo kontu īpašnieki nav ziņojuši savas valsts nodokļu instancēm. Bet, pirmkārt, ārzonas nemēdz būt ES dalībvalstis, un tās par ES noteikumiem var pasmīkņāt. Otrkārt, kā zināms, ne vienmēr ir pavisam vai pat mazliet vienkārši uzzināt, kas ir attiecīgo investīciju patiesais īpašnieks. Un, treškārt, galvenais tomēr it tas, kā pret ofšoriem izturas katra valsts atsevišķi. Amerikā 15 tūkstoši bagātnieku samaksāja nodokli un soda naudu pēc tam, kad viņiem tika pateikts, ka citādi pret viņiem tiks izvērsta kriminālapsūdzība. Mūsu valstī, protams, nevienam politikānim pret ofšoriem roka neceļas, pārāk izplatīta ir šī sērga, vismaz to politikāņu starpā, pie kuru pupiem citi zīdās. Taču atkal ir jāsaka, ka ir tīri brīnums, ka Saeimas virzienā šogad cierē tik daudz censoņu, kuriem atklātība ir pilnīgs un absolūts svešvārds. Un pārliecība, ka savu naudu politikānis drīkst glabāt zeķē vai Menas salā, ir tieši tā pati pārliecība, kas liek viņiem domāt, ka Valsts prezidentu var atrast zoodārzā, likumprojekti ir izrunājami "koalīcijas padomē" un tad bīdāmi ar lielu steigu un bez debatēm, ik pa brīdim var pacensties legalizēt naudas atmazgāšanu, nolaizīt pēcpusi lielajiem zemju īpašniekiem u.tml. Ofšori un pārliecība, ka tie reprezentē "uzticību" -- lūk, kārtējais piemērs par mūsu republikas banānismu.

Jauku visiem dienu!