Traģēdija laukos

Labdien, lasītāji, un laimīgu visiem šo jauno 2012. gadu! Lai visiem laba veselība, labs darbs, laba dzīve. Viss, ko varat vēlēties.

Protams, ne visiem jaunais gads sākās pozitīvi. Lasītāji atcerēsies, ka īsi pēc pusnakts jaunā gada pirmajā dienā Krāslavas pusē gāja bojā septiņi jaunieši, viens no kuriem acīmredzot nespēja noturēt spēkratus uz ceļa, tas ieslīdēja grāvī, apgāzās, un visi septiņi jaunieši, tajā skaitā viens, kas atradās mašīnas bagāžniekā, noslīka. Šodien laikrakstā Diena uz vāka ir visu bojā gājušo jauniešu fotogrāfijas, citur laikrakstā stāstīts par briesmīgajām sērām, kādas pārņēmušas viņu ģimenes, draugus un skolasbiedrus. Parīt būs sēru diena. Ceru, ka visi pulksten desmitos, kad Krāslavas katoļu baznīcā sāksies aizlūgums, nolieksim galvu un aizlūgsim par mirušo dvēselēm.

Taču vienlaikus te ir pāris lietas, ko teikt par to, kā tas īsti notika. Man vakar radio raidījumā bija Valsts policijas Prevencijas nodaļas vadītājs Edmunds Zivtiņš, un cita starpā viņš teica, ka nevienam no jauniešiem, kuri tobrīd atradās mašīnā, nebija auto vadīšanas tiesību -- nevienam. Zināms arī tas, ka mašīnai, kura brauca uz sniegota un ledaina ceļa, bija vasaras riepas, jo tā pieder kādam, kas to izmanto ļoti reti un tāpēc nesaskatīja vajadzību, uzlikt likumā paredzētās ziemas riepas. Te nu ir mācība visiem, visiem pēc kārtas. Protams, negribu patlaban braukt augumā cilvēkiem, kuri ir sēru nomākti, bet vai brīdī, kad šie septiņi jaunieši sakāpa liktenīgajā mašīnā, neviena pieaugušā klāt nebija, kurš būtu varējis pateikt "nē"? Acīmredzot ne, piedevām vecākais no bojā gājušajiem bija 19 gadus vecs, tātad -- ne vairs bērns. Te jārunā, kā radio teica E. Zivtiņš, par "neuzmanību, neprofesionalitāti vai pārgalvību." Policijas speciālists teica, ka 70 procenti visu bojā gājušo uz Latvijas ceļiem ir jaunieši, te acīmredzot vajadzīgs ļoti konkrēts izglītojošs darbs. Protams, ne katram pie rokas nestāvēsi, jādomā, ka arī bojā gājušo starpā bija tie, kuri zināja, ka uz sniega ar vasaras riepām nav prātīgi braukt, kur nu vēl pie stūres laist kādu, kam vispār nav tiesību. Bet acīmredzot šoreiz tas aizmirsās. Lai tā būtu mācība visiem pārējiem.

Bet ir arī otra lieta, par kuru man vakar uz radio kāds klausītājs atrakstīja e-pastā. E. Zivtiņam jautājumu neuzdevu, jo tā nav viņa kompetence, bet klausītājs aizrādīja, ka Latvijā ir gana daudz vietu, kur ceļi ir ļoti līkumaini un no tiem viegli var nokļūt grāvī vai, kā šajā gadījumā, upē (un ļauns likteņa pavērsiens ir tas, ka attiecīgā upe parasti ir ļoti, ļoti sekla, vien šogad bebri uz tās ir sacēluši aizsprostu un tāpēc liktenīgajā naktī upe bija tik dziļa). Šodien medijos ziņots, ka vietējā pašvaldība apspriedīs jautājumu par barjeras uzlikšanu traģēdijas vietā. Minētajiem jauniešiem tā būs ūdens šļūtenes atritināšana tad, kad māja jau nodegusi, bet pilnīgi noteikti nenāktu par sliktu visām pašvaldībām tomēr apsekot tās vietas, kur šādas traģēdijas var notikt un, jā, uzlikt arī barjeras. Lēts prieks tas nebūs, bet vai tomēr tas nebūs tā vērts, ja nākotnē no šādām katastrofām varēsim izvairīties?

Par ceļu drošību kopumā E. Zivtiņam bija arī pozitīvas lietas sakāmas. Ne bez diskusijām ieviestie fotoradāri savu ir paveikuši, katru dienu vidēji sistēma saņem datus par 200 vai pat līdz 600 (!) šoferīšiem, kuri ir pārkāpuši ātruma noteikumus. Policijas pārstāvis teica, ka nākotnē fotoradāru skaits uz Latvijas ceļiem tikai pieaugs, un tas ir lieliski. Tāpat svētku laikā negāja bojā neviens kājāmgājējs, cita starpā tas ir tāpēc, ka policija ir darījusi lielisku darbu, izplatot atstarotājus. Riteņbraucējiem varu pateikt, ka šogad policija sevišķu vērību pievērsīs mums -- jauns likums nosaka, ka dienas tumšajās stundās visiem riteņbraucējiem ir jābūt atstarojošai vestei. Man tāda ir, noteikti to vilkšu katru dienu. Jo drošība tomēr pirmkārt mums katram ir tikai un vienīgi savās rokās.

Lai vieglas smiltis jauniešiem, kuriem jaunā gada pirmā bija mūža pēdējā diena. Un, kā teicu, lai tā ir mācība mums visiem pārējiem.

Jauku visiem dienu!