Arvien trakāk ar krieviem un viņu atbalstītājiem

Labdien, lasītāji!

Nākamās Eiropas Parlamenta vēlēšanas vēl ir patālu (2014. gadā), bet viena no mūsu brašajām EP deputātēm jau tagad cenšas sev pievērst uzmanību ar domu, kura kārtējo reizi pierāda, ka viņa nav nekāda Latvijas draudzene un par viņas klātbūtni Eiropas Savienības centrālajā likumdošanas iestādē valsts iedzīvotājiem būtu jājūt ievērojams kauns. Vismaz tiem iedzīvotājiem, kuri Latviju uztver kā vietu, kur var dzīvot un attīstīties latvieši.

Runa, protams, ir par deputāti Tatjanu Ždanoku. Viņas jaunākā domu "pērle" ir par to, ka Eiropā vajag sākt vākt parakstus, lai krievu valoda kļūtu par oficiālu ES valodu. Viņa domā par jaunu ES regulu, kura stāsies spēkā š.g. 1. aprīlī un ļaus miljonam ES pilsoņu no vairākām ES dalībvalstīm nākt ar likumdošanas iniciatīvu, kura tad Eiropas Parlamentam būs jāapspriež. Lai tā neliktos gluži kā krievu un krievu vien iniciatīva, Ždanoka ir skaidrojusi, ka līdzīgu statusu varētu nodrošināt arī citām minoritāšu valodām Eiropā, piemēram, katalāņu, korsikāņu, galīciešu, basku u.c. valodai. Taču āža kāja ir redzama. Pati censone par savu domu ir skaidrojusi lūk, ko: "Panākt, ka visa informācija, kas nāk no ES, būs pieejama arī krievu valodā, kā arī, lai paši cilvēki ar ES institūcijām varētu sazināties savā dzimtajā valodā, to skaitā iesniegt pieteikumus projektiem, kas tiek finansēti no ES fondiem." Par katalāņiem un korsikāņiem šajā tekstā, protams, nav ne vārda.

Nav absolūti nekādu šaubu, ka šī procesa pamatā nav absolūti nekā cita, kā Ždanokas vēlme, sev pievērst uzmanību laikā, kad viņas pārstāvētā PCTVL ir ieslaucīta vēstures mēslainē (pērn Saeimas vēlēšanās -- knapi 7 tūkst. balsu). Pirmkārt, valodas jautājumi nav risināmi Eiropas līmenī un, kā persona, kura EP ir darbojusies jau pasen, Ždanoka to noteikti zina. Otrkārt, krievi Latvijā nu nekādi nav uzskatāmi par tādu vēsturisku minoritāti, kādi ir katalāņi un baski Spānijā un Francijā vai velsieši Lielbritānijā. Lielākoties mūsdienu krievu tautības cilvēki mūsu valstī tomēr ir "pateicoties" padomju okupācijai. Treškārt, Eiropas Parlamentā domai ir pat ļoti maz atbalstītāju. Ždanokas pārstāvētajai Eiropas Brīvajā aliansē no 753 Eiroparlamenta deputātiem ir tikai septiņi. Pat mūsu valsts vienīgais valsts nodevējs, EP deputāts Alfrēds Rubiks, ir teicis, ka gribēt jau var visu ko, bet to realizēt būs ļoti grūti." Lai neteiktu vairāk.

Ždanokas doma par parakstu vākšanu ir liekama tajā pašā maisā ar PCTVL pašreizējiem centieniem, Latvijā forsēt referendumu par pilsonības piešķiršanu visiem nepilsoņiem (tātad -- lielākoties "krievvalodīgajiem") jau rīt uz brokastu laiku, nemaz nerunājot par 18. februārī paredzamo referendumu par krievu valodas statusu mūsu valstī. Zem visām šīm iniciatīvām ir tikai viena vienīga lieta: ievērojama skaita krievu nevēlēšanās iemācīties un lietot latviešu valodu. Saskaņas centrs var gvelzt cik grib par to, ka šis ir "pašcieņas" jautājums, bet, nē -- runa ir par cilvēkiem, kuri Latvijas Republikā nevēlas iemācīties un lietot valsts valodu, punkts un āmen. Nav absolūti nekāda iemesla, kāpēc krievu valodai būtu jābūt oficiālai valodai organizācijā, kurā Krievija nav un droši vien nekad nebūs pārstāvēta. Arī Eiropas Padomē, kurā Krievija ir darbojusies jau sen, oficiālās valodas ir tikai angļu un franču valoda.

Un, ja par gaidāmo referendumu. Man vakar radio raidījumā bija Saeimas deputāts Andrejs Klementjevs (SC), un viņš nu visādi apgalvoja, ka SC ar referendumu neesot absolūti nekāda sakara, tas viss esot Lindermana un tikai Lindermana projekts. Kad aizrādīju, ka SC viens no vadītājiem Urbanovičs Lindermanu un Osipovu ir aprakstījis ar vārdiem "sirdsapziņas bruņinieki," Klementjevs paraustīja plecus un teica, ka tas ir jautājums, kas jāuzdod Urbanovičam, viņš pats vēl nemaz nezinot, ko 18. februāri darīs, un SC par to esot lielas domstarpības. Ņemot vērā to, ka tas pats Urbanovičs arī ir teicis, ka patiesībā referendums ir par atbalstu Saskaņas centram, par to var arī būt šaubas. Tas pats sakāms par no vairākiem SC cilvēkiem dzirdētā apgalvojuma, ka referendums esot arī par to, ka SC nav valdībā. Šodien laikrakstā Diena ir intervija ar vienu no SC latviešiem Andreju Elksniņu, kurā viņš saka, ka ir nolēmis referendumā nepiedalīties, bet, "ja nicināšana pret 180 tūkstošiem pilsoņu ies pāri strīpai, savu lēmumu es varētu arī mainīt." Kā to saprast? Ja līdz 18. februārim SC neuzņems valdībā, šis latvietis balsos par oficiālas valodas statusa piešķiršanu krievu valodai? Un būs cienīgs turpināt darbu iestādē, kurai viņš ir zvērējis, ka darīs visu iespējamo, lai sargātu latviešu kā vienīgo valsts valodu Latvijā? Protams, vēlēšanās balsojums ir slepens, mēs nekad nezināsim, kā ir balsojuši SC deputāti, bet tomēr.

Un, starp citu, ja par Urbanoviča attieksmi pret iestādi, kurā viņš strādā, šodien sabiedriskā organizācija Delna ir izplatījusi tekstu par tiem deputātiem, kuri visvairāk un vismazāk ir piedalījušies Saeimas komisiju darbā. Pieci deputāti ir apmeklējuši pilnīgi visas komisiju un apakškomisiju sēdes, par ko varētu teikt "malači," ja vien tas nebūtu viņu pamatdarbs. Taču ir viens deputāts, kurš ir atradis laiku apmeklēt krietni, krietni, krietni mazāk sēžu, vien 31 procentu. Jā, tas ir tas pats Urbanovičs. Vien trīs no katrām desmit sēdēm. Tas būtu uzskatāms par kārtīgu tautas priekšstāvja darbu? Nē, nebūtu vis. Urbanovičs ir bijis visos Saeimas sasaukumos kopš 1993. gada. Varbūt darbs cilvēkam ir apnicis. Bet tādā gadījumā, ko viņš tur meklē? Lasītāj, ja Tavā uzņēmumā strādātu cilvēks, kurš darbu kavētu 70 procentus no visa iespējamā darba laika, vai Tu viņu paturētu darbā vai tomēr arī padzītu? Acīmredzot SC vēlētāji tik prasīgi nav, bet kāds labums Latvijai no tik slinka deputāta?

Jauku visiem dienu!