Par Republikāņu partijas statusu Amerikā

Labvakar, lasītāji!

Nezinu, cik daudz Latvijas iedzīvotāji seko politiskiem notikumiem Amerikas Savienotajās Valstīs, bet, tā kā viens bloga lasītājs lūdza par to parakstīt, tad te arī ir mans sakāmais.

Par to, ka Demokrātu partijas kandidāts novembrī gaidāmajās ASV prezidenta vēlēšanās būs pašreizējais prezidents Baraks Obama, nekādu šaubu nav. Jautājumi ir divi. Pirmkārt, ko Republikāņu partija viņam liks pretī un, otrkārt, vai Demokrātu partijai izdosies saglabāt vairākumu ASV Senātā un vismaz palielināt savu pārstāvju skaitu Tautas vietnieku namā. Senāta gadījumā lieta tāda, ka pensionēties nolēmuši vai atkārtoti kandidē lielāks skaits Demokrātu nekā Republikāņu partijas senatoru. Republikāņiem vajadzīgi tikai četri papildu mandāti, lai ASV Kongresa augšpalātā ieņemtu vairākumu (vai tikai trīs, ja gadījumā partijai izdosies uzvarēt arī prezidenta vēlēšanās, jo ASV viceprezidents ir arī Senāta priekšsēdētājs un balso tajos gadījumos, kad citādi balsojums ir 50:50). Tautas vietnieku namā patlaban republikāņiem ir 49 mandātu vairākums, demokrātiem grūti klāsies, ne mazums tāpēc, ka daudzos štatos deputātu pārstāvētie rajoni ir iekārtoti tā, lai gandrīz automātiski uzvar vienas vai otras partijas pārstāvis. Ja vien politikā nenotiek kaut kas ārkārtējs (ASV prezidenta Ričarda Niksona atkāpšanās no amata, prezidenta Džordža Buša jaunākā un dumjākā masīvā nepopularitāte), atkārtotu mandātu Tautas vietnieku namā iegūst vairāk nekā 90 procenti to, kuri tajā ir dienējuši iepriekšējā sasaukumā.

Kas attiecas uz prezidenta vēlēšanām, patlaban nu vairs no sava duča Republikāņu partijas kandidātu ir palikuši tikai četri -- kādreizējais Tautas vietnieku nama spīkers Ņūts Gingričs, kādreizējais Masačusetsas štata gubernators Mits Romnijs, kādreizējais ASV senators no Pensilvānijas štata Riks Santorums, un pašreizējais Tautas vietnieku nama deputāts Rons Pauls. Pēdējam izredžu tikpat kā nav, viņš ir nosacīti liberāls dažādos jautājumos un sevi uzskata par libertariāni, tātad, par cilvēku, kurš atbalsta valdības neiejaukšanos iedzīvotāju dzīvē tādās jomās, kā seksuālā orientācija un narkotiku lietošana. Republikāņu partijai tās nav pieņemamas domas, tāpēc R. Paulu varam norakstīt. Atlikušie trīs kandidāti sacenšas par to, kurš var būt viskonservatīvākais no visiem, jo fakts ir tāds, ka Republikāņu partiju mūsdienās ļoti lielā mērā kontrolē tā dēvētie "evaņģēliskie kristieši" un tā dēvētā "tējas dzērāju" kustība. Abos gadījumos runa ir par izteikti konservatīviem vēlētājiem. Te gan jāpaskaidro, ka vārds "konservatīvs" mūsdienu Amerikā nozīmē cilvēkus ar masīviem aizspriedumiem, pirmkārt pret gejiem, bet arī pret imigrantiem, sievietēm (it īpaši tām, kuras vēlas veikt vai ir veikušas abortu), u.tml. Tāpēc visiem kandidātiem šajā virzienā ir jāklanās, cik vien prot.

Taču vienīgais no minētajiem kandidātiem, kurš pārliecinoši var apgalvot, ka ir atbilstoši konservatīvs ir Santorums. Senātā viņš bija viens no konservatīvākajiem senatoriem līdz brīdim, kad 2006. gadā viņš zaudēja vēlēšanās. Savukārt, Gingričam ir tā problēma, ka viņš ir divreiz šķīries un trīsreiz precējies. Piedevām, pirmajai sievai par šķiršanos viņš paziņoja, kamēr viņa gulēja slimnīcas gultā, bet otrai piedāvāja "atvērtas laulības," lai viņš varētu vienlaikus būt precēts, bet arī lakstoties ar sievieti, kura ar laiku kļuva par viņa trešo sievu. Šķiet, daudzi republikāņi šajā ziņā ir gatavi aizspiest degunu un vienalga par viņu balsot, bet par konservatīvu vai "kristīgu" šādu uzvedību neuzskatīt vis. Vistrakāk ir ar Romniju. Masačusetsā viņš bija izteikti liberāls gubernators, jo Masačusetsa ir liberāli noskaņots štats. Kādreiz viņš atbalstīja geju tiesības, sievietes tiesības veikt abortu u.tml. Viņš savā štatā ieviesa gandrīz precīzi to pašu veselības aprūpes sistēmu, kuru pēc milzīgas šķēpu lauzšanas Amerikā izdevās ieviest Obamam. Tagad viņš savu "viedokli" par šīm lietām ir mainījis par visiem 180 grādiem. Protams, šāda lēkāšana no viena grāvja uz otru Amerikas (un ne tikai) politikā nav nekas neparasts, taču Romnija gadījumā tā ir tik ļoti uzkrītoša, ka gluži vai mati stāvus ceļas.

Patlaban vēl ir pāragri spriest, kurš no minētajiem cilvēkiem kļūs par Republikāņu partijas kandidātu, bet viens gan ir skaidrs -- viņi visi trīs ir tik ļoti traki, ka Obamam visticamāk nebūs absolūti nekādu problēmu, Baltajā namā iegūt vēl četrus gadus. Par to, cik apdauzīts ir Republikāņu partijas elektorāts, varam spriest pēc tā, ka republikāņi, kuri ir apmeklējuši vienu no ļoti daudzām partijas priekšvēlēšanu debatēm, ir aplaudējuši, kad nu jau izbijušais kandidāts, Teksasas štata gubernators Riks Perijs, palielījās par to, cik daudz cilvēkiem viņa štatā ir izpildīts nāves sods, aplaudējuši, kad Gingričs ir teicis, ka ASV tumšādainajiem iedzīvotājiem būtu jāmeklē darbs, nevis jāpaļaujas uz valsts subsīdijām, aplaudējuši, kad Gingričs ir teicis, ka arī bērniem būtu jāstrādā, aplaudējuši, kad kandidāti ir apgalvojuši, ka viņi nekavējoties sāktu bombardēt Irānu, bet aurojuši tad, kad jautājumu uzdeva gejs, kurš vēlējās zināt, vai kandidāti atceltu viņam nesen piešķirtās tiesības, bruņotajos spēkos būt atklātam par savu dzīvi. Obamam, kurš priekšvēlēšanu kampaņai jau ir savācis miljardu (!!!) dolāru, nekas daudz nebūs jādara, jo Republikāņu kandidāti viens otru ir tik ļoti kritizējuši, ka viņam atliks pateikt, ka pašos republikāņos par eventuālo uzvarētāju ir pārāk lielas domstarpības un kašķi, kā gan kāds varētu par viņu balsot novembra vēlēšanās?

Zinu, ka Latvijā ir cilvēki, kuri atbalsta domu, ka nākamajam ASV prezidentam būtu jābūt no Republikāņu partijas. Nepiekrītu. Pirmkārt, Amerikas attiecības ar Latviju nav atkarīgas no tā, kas sēd Baltajā namā. Esam NATO dalībvalsts, tādas arī mums ir galvenās saites ar Amerikas Savienotajām Valstīm. Var jau būt, ka republikānis pret Krieviju izturētos skarbāk nekā demokrāts, bet reālpolitika ir tāda, kāda tā ir, un Amerikai ar Krieviju uzturēt labas attiecības ir būtiski. Un, otrkārt, pašai Amerikai ir svarīgi, lai arī nākamos četrus gadus Vašingtonā saimniekotu demokrāts, tātad Obama, kaut vai tāpēc, ka prezidentam ir tiesības izvirzīt Augstākās tiesas tiesnešus un būtu pēdējais laiks tiesā atjaunot liberālu vairākumu, jo pašreizējā tiesa, kurā vairākumu tiesnešu iecēla republikāņi, cita starpā ir spriedusi, ka uzņēmumi ir "cilvēki" un tiem ir tiesības politiskajā procesā ziedot tik vien daudz naudas, cik tie vēlas. Tas ir tik kliedzoši absurdi, ka galva gluži griežas, un jācer, ka kaut kad drīz AT vairākums lems, ka tā nu nevajadzēja gan.

Iespējams, ka kāds no izkritušajiem Republikāņu partijas kandidātiem veidos trešo partiju, bet tādā gadījumā viņš vai viņa atņemtu balsis republikānim un ne Obamam. Piedevām, trešo partiju pārstāvjiem pēdējā gadsimtā prezidenta vēlēšanās ir skarbi gājis, neviens ne tuvu nav ticis Baltajam namam. Tiesa, 2000. gadā Zaļo partijas pārstāvis ieguva pietiekami daudz balsu, lai Floridas štatā nodrošinātu Buša jaunākā un dumjākā uzvaru, tādā nozīmē ietekme var būt. Bet šogad gan ne, jo sadalījums starp Obamas atbalstītājiem un Republikāņu partijas izvirzītā kandidāta atbalstītājiem ir pietiekami konkrēts un, kā teicu, balsis trešās partijas kandidāts atņemtu pēdējam, ne pirmajam. Saku vēlreiz -- par vismaz 90 procentiem varam būt droši, ka arī pēc 2012. gada ASV prezidents būs Baraks Obama. Nekas perfekts viņš nav bijis, viņā ir vīlušies daudzi kādreizējie atbalstītāji, bet alternatīva būtu šausminoša, tāpēc labi vien ir, ka viņam izredzes ir lieliskas.

Jauku visiem atlikušo vakaru!