otrdiena, 2011. gada 8. marts

Par tradicionālām mājsaimniecībām

Labrīt, lasītāji!

Laikrakstā Diena šodien ir ļoti lakoniska ziņa, proti: "Eiropas savienības valstīs ir 200 miljoni mājsaimniecību, no kurām tikai 21,5% veido tradicionālas ģimenes ar bērniem, liecina ES statistikas dati par 2009. gadu."

Internetā izmeklējos krustu šķērsu un konkrēto pētījumu neatradu. Ja kādam šodien ir vairāk laika un to atrod, ielieciet, lūdzu, saikni. Taču vienalga zemais cipars rada pārsteigumu, un tajā kontekstā ir pāris lietas, par kurām ir vērts padomāt.

Pirmkārt, ir ļoti skaidrs, ka Eiropā ir pietiekami daudz mājsaimniecību, kurās kāds dzīvo viens pats, vai arī pārī bez bērniem. Tas, piemēram, attiecas uz ļoti daudziem pensionāriem, kuru bērni jau sen dzīvo savu dzīvi. Arī tad, ja vecmamma dzīvo pie dēla un vedeklas, tas neveido "tradicionālu ģimeni ar bērniem." Taču, otrkārt, rodas aizdomas, ka minētajos datos par "tradicionālām ģimenēm ar bērniem" statistiķi ir aplūkojuši tikai tās ģimenes, kurās abi cilvēki ir laulāti šī jēdziena oficiālā nozīmē. Un te nu mēs jau nonākam pie krietni plašākas lietas. Piemēram, Latvijā 2006. gadā salaulājās 6,3 procenti visu iedzīvotāju, bet laulību šķīra 3,3 procenti. Visos minētajos gadījumos "tradicionālā ģimene" izirst. Jēdziens "vientuļā māte" Latvijā ir pietiekami aktuāls, un ir jau arī "vientuļie tēvi." Vēl vairāk, daudzviet Eiropā, tajā skaitā arī mūsu valstī, ir pietiekami daudz ļaužu, kuri dzīvo kopā kā ģimene, bet baznīcas rituāls, kas saucas "laulības" viņiem nav vajadzīgs. Dzeltenajā presē pietiekami bieži tiek stāstīts par slavenībām, kurām ir šāda veida kopdzīve un, ja jau tas notiek slavenību starpā, tad tikpat ļoti tas droši vien notiek arī vispārējā sabiedrībā kā tādā. Ir arī mājsaimniecības, kurās sieviete ir adoptējusi bērnu un vīrietis vispār procesā nav bijis iesaistīts. Un, jā, ir arī viendzimuma pāri, patīk tas kādam vai nepatīk, bet ir arī tādi. Portālā Facebook, rakstot par pašreizējo tautas skaitīšanu, organizācijas Mozaika priekšsēdētāja Linda Freimane ir nikna par to, ka viņa nevarēja nodrošināt informāciju, ka viņa ir pavisam oficiāli laulāta ar savu dzīvesbiedri, lai arī viņas ir precētas (sieva Lindai ir dāniete, Dānijā viendzimuma pāru laulības ir atļautas). Un arī bez laulības institūta arī mūsu valstī ir ļaudis, tajā skaitā es, kuri dzīvo kopā ar sava dzimuma cilvēku un nepārprotami sevi uzskata par ģimeni.

Būtībā tas apliecina to, cik ļoti tuvredzīgi ir tie politikāņi mūsu valstī, kuri uzstāj, ka atbalstāma ir tikai "tradicionālā" ģimene viņu izpratnē par to, kas tā tāda ir. Un te nu reiz jautājums nav par to, vai valstī būtu vai nebūtu iedibināmas viendzimuma laulības. Runa ir par kopdzīves likumu, kura trūkums attiecas ne tikai uz viendzimuma pāriem, bet arī uz tiem ļoti daudzajiem divu dzimumu pāriem, kuri tā arī nav nonākuši līdz baznīcai vai zagsam. Pieļauju, ka mūsu valstī "netradicionālās" mājsaimniecības neveido gluži 78,5%, kā tas acīmredzot vidēji ir Eiropā, taču ignorējot šo apstākli, politiķi tomēr nepiedāvā visiem valsts iedzīvotājiem vienas un tās pašas iespējas un priekšrocības. Laulātiem cilvēkiem tomēr ir citas attiecības ar valsti nekā nelaulātiem, tas attiecas uz mantojuma tiesībām, aprūpes tiesībām, u.tml. Un, ja "tradicionālo" mājsaimniecību skaits ir mazākumā ... nu, tad par to vairākumu tomēr būtu jāpadomā.

Jauku visiem dienu!

7 komentāri:

Unknown teica...

http://epp.eurostat.ec.europa.eu/cache/ITY_PUBLIC/1-04032011-AP/EN/1-04032011-AP-EN.PDF

Kārlis Streips teica...

Paldies, Kaspar!

tty teica...

Mans personiskais uzskats tomēr ir, ka valstij (t.i man, Jūsu kaimiņam un tantei no Ludzas) būtu jābūt pilnīgi vienalga par "ģimenēm" un citādi definētām "saitēm" starp cilvēkiem. Visas Jūsu minētās "priekšrocības" ir nodrošināmas pie notāra (mantojuma gadījumā) vai kādā līdzīgā veidā. Vienīgais, kur valsts ir ieinteresēta ir bērni - jaunie nodokļu maksātāji. Tātad šo arī varētu skatīties kā atbalstīt. Vai tie tiek radīti, adoptēti, viendzimuma vai tradicionālās ģimenēs nekādā veidā nav valsts darīšana. Man personiski liekas pareizāk uztvert valsti, kā reālu, nevis abstraktu veidojumu. Tikko kā es prasu kaut ko no valsts, es deleģēju tiesības valstij (ar to saprotot cilvēku grupu, kas atsoguļo vidējo mūsu sabiedrības cilvēku, daudzās sfērās pat ļoti aizspriedumainu) noteikt noteikumus šajā sfērā.

Vilnis teica...

Pirmkārt,kā zināms:ir meli,lieli meli un statistika.Otrkārt:jāraugās,kas konkrēto statistikas veikšanu apmaksā.Treškārt:bez jebkādas statistikas redzams,ka Eiropā(un ne tikai)notiekt,tā teikt,tradicionālo vērtību un morālo principu ļodzīšanās. Krīze pamatā ir mentāli morāla ne materiāla,lai gan viena lieta otru ietekmē.Lai cik banāli kādam skan sentence:”ģimene ir sabiedrības šūniņa”,tajā ietverta stabila jēga,jo cik veselas ir atsevišķas šūnas,tik vesels ir viss organisms.Daļa sabiedrības pārstāvju cenšas degradēt pašsaprotamus jēdzienus un izstaipīt to nozīmi savās interesēs.Ja sabiedrības mentalitāte kļūst slima, tad ar ekonomiskiem līdzekļiem vien ir nereāli to atveseļot.Lai gan Latvijas gadījumā šis faktors ir visai nozīmīgs.Pēdējā laikā bieži dzirdam demogrāfu un sociologu pamatotas prognozes par to, ka pēc 50 gadiem vairs nebūs,kas runā latviski,ja lietas labā nerīkosimies jau šodien.Diemžēl varas priekšstāvji to nedzird vai izliekas nedzirdam un nesaprotam...skumji.

Toms teica...

Sentence "ģimene ir sabiedrības šūniņa" varbūt nav banāla, bet ir diezgan bezjēdzīga, kamēr nedefinējam, kas ir ģimene. No vienas puses, praktiski ikvienā mums zināmā sabiedrībā cilvēki mēdz dzīvot nevis amorfā bezstruktūras masā, bet strukturēties sīkākās vienībās, kas bieži balstās uz asinsradniecības saitēm. Ja šādu vienību, kas nodrošina atražošanos, nākamās paaudzes izaudzināšanu un socializāciju, nosaucam par "ģimeni", tad ar augšējo apgalvojumu viss daudzmaz kārtībā. Taču tādā gadījumā "ģimene" var lielākā vai mazākā mērā atšķirties no modeļa "tēvs + māte + viņu bērni" atkarībā no konkrētā reģiona kultūras attiecīgajā laikmetā. Latvijā un citur Eiropā dažādi "ģimenes" modeļi ir piedzīvojuši lielas pārvērtības ne vien pēdējos 50 gados, bet arī, piemēram, laikā starp 1800. un 1900. gadu. Kurā reizē tas bijis uz labu, kurā nesis negatīvas sekas, nav tik viegli pateikt. Katrā ziņā arī pirms 150 gadiem un agrāk morālisti sprieda par tradicionālo vērtību pagrimumu un sabiedrības satrūdēšanu salīdzinājumā ar iepriekšējiem 100 gadiem. Kaut kādā ziņā viņiem vienmēr un visos laikos bijusi taisnība (jo kaut kas svarīgs vienmēr ticis zaudēts), bet kaut kādā ziņā tās bijušas fobijas (jo bijuši arī būtiski ieguvumi). Domāju, ka tā būs arī šajā gadījumā.
Par sabiedrības mentalitātes slimību man ir savs pesimistiskais viedoklis - tā ir bijusi slima vienmēr un būs slima, kamēr pastāvēs pasaule. Jo cilvēks, jā, arī es, Vilnis un Streips, un visi mūsu priekšteči paaudžu paaudzēs ir principiāli slimas būtnes, tēlaini izsakoties, dabas šizofrēniķi. Pieņemu šīs diagnozes noraidījumu. :)

Pings teica...

Tomēr uzskatu, ka te runa par mājsaimnīecībām un to cipars 200 miljoni ir diezgan ticams, ja ņem vērā kopējo cilvēkus skaitu. Un mājsaimniecība esmu arī es - vientuļais bezbērnu students, kurš dzīvo savā dzīvoklī :)

Kārlis Streips teica...

Paldies visiem par sarunu.

 

free counter