Eksperiments: skola

Labrīt, lasītāji!

Ko īsti skolotāja dara? Tavs bērns katru dienu iet uz skolu, katrā klasē kaut kas tiek mācīts. Iespējams, kad bērns pārnāk mājās, viņš pastāsta, kas tur noticis un kā. Iespējams, ka nē. Kā vari pārliecināties, vai mācību process ir vai nav veiksmīgs? Varbūt no atzīmes? Pārnāks bērns ar labu atzīmi, viss būs kārtībā -- bērns malacis, mācību process labs. Bet, ja ir slikta atzīme? Bērns bijis slinks? Vai arī, varbūt, skolotāja bijusi nekompetenta?

Laikraksts Diena šajās dienās paziņojis, ka tuvākajā laikā tas veiks eksperimentu, lai izpētītu, kas īsti klasēs notiek. Skolēni aicināti sazināties ar laikrakstu un sarunāt, ka slepus tiks ierakstīts mācību stundas audioieraksts. Šis ieraksts tad tiks iesniegts speciālistiem, kuri vērtēs, cik lielā mērā "skolotāja sadarbība ar skolēniem veicina mācību procesu." Piedevām, "vērtējumu atspoguļojumā netiek izpausts ne skolotāja vārds, ne arī skola, kurā audioieraksts veikts."

Pats laikraksts atzinis, ka izglītības vidē šis paziņojums izraisījis zināma veida "satraukumu." Konstatēts, ka viens "skolēns," kas sazinājies ar laikrakstu, patiesībā bijis skolas vadības pārstāvis. Skolotāju arodbiedrība jautājusi, vai process tā īsti būs ētisks: "Ja skolēniem/vecākiem ir iebildumi pret konkrēta pedagoga darba kvalitāti, tad šī problēma sākotnēji ir jārisina skolā (direktors, vecāku padomes), vai Izglītības kvalitātes valsts dienestā." Atbildot, laikraksts skaidrojis, ka varētu jau žurnālistu sūtīt uz mācību stundu, bet tādā gadījumā būtu "pamatotas šaubas, vai šādi informācija netiktu 'lauzta,' proti, vai pedagogs un skolēni būtu 'patiesi' savās rīcībās." Tāpēc šis eksperiments.

Manuprāt, Dienai ir pamatots iemesls jautāt, kā tas pats skaidrojis, kāpēc "jaunieši nezina, kādēļ latvieši ir izvesti uz Sibīriju, kāpēc lielai daļai skolēnu tā nepatīk eksaktās zinības, kāpēc ir tik daudz otrgadnieku, kāpēc kopējais izglītības līmenis dažādu pētījumu kontekstā pēdējos gados vairs nepieaug." Taču neesmu tikpat ļoti pārliecināts, ka šis eksperiments nodrošinās atbildes. Pirmkārt, reiz skolēns ir pieteicies uz piedalīšanos un guvis apstiprinājumu, ka klasē veicams ieraksts, vai pats skolēns būs "patiess"? Bez grūtībām varu iedomāties situāciju, kurā par ierakstu zina visa klase, bet skolotāja nezina, un tas varētu būt pietiekami vienkāršs veids, kā "iegāzt" netīkamu "učeni." Otrkārt, kāds labums būs no pilnīgi anonīma paziņojuma, ka kaut kur Latvijā kādā nezināmā klasē vienā konkrētā, bet nezināmā dienā skolotājai nav bijis labs kontakts ar skolēniem? Protams, ja Diena savāks lielu lērumu ierakstu, tendences, iespējams, būs manāmas, bet katram individuālam skolotājam var vienkārši būt neveiksmīga diena, kura par kopējo situāciju neko īpašu neliecina vis.

Ar to es gan negribu teikt, ka par izglītības kvalitāti klasē nevienam nebūtu jāuztraucas. Pirms brītiņa man radio raidījumā bija programmas "Iespējamā misija" direktore Zane Oliņa, viņa stāstīja, ka skolās būtībā vajadzīgi "jauna veida" skolotāji, kas izmanto, teiksim, mūsdienīgākas izglītības metodes. Uz to vērsta "Iespējamās misijas" programma -- gados jauni, īpaši apmācīti ļaudis no dažādām dzīves jomām, kuri uz laiku kļūst par skolotājiem. Zane teica, ka ne visiem izdodas iekļauties skolas kolektīvā, kas var būt stingri iespītējies savās tradīcijās un izpratnē. Nāca prātā mana māsa Katrīna, kura pagājušā gadsimta 90. gados pāris gadus strādāja par skolotāju Valmierā. Viņa daudz stāstīja, ka kolēģes neko jaunu negribot zināt, neko citādi negribot darīt. Katrīna tagad atkal dzīvo Amerikā un strādā par skolotāju tur. Taču būtībā piekrītu izglītību arodbiedrības teiktajam, ka jautājums par izglītības kvalitāti konkrētā skolā ir pirmkārt risināms attiecīgajā skolā. Jo, ja eksperiments patiešām būs pilnīgi anonīms, tad arī tajos gadījumos, kad konstatēts, ka mācību process kādā klasē ir vienkārši briesmīgs, laikraksts taču neko lietas labā nevarēs darīt izņemot paziņot, kā jau rakstīju, ka kaut kur Latvijā kaut kādā nezināmā skolā kaut kādā nezināmā dienā kaut kāda nezināma skolotāja nebija veiksmīga. Tas jau neko mums nepateiks.

Esmu pārliecināts, ka te ir plašāks jautājums. Pirmkārt, gribu ticēt un ticu, ka lielais vairums skolotāju mūsu valstī savu darbu dara pilnīgi pēc labākās apziņas un prasmes. Otrkārt, zinu, ka Latvijas izglītības sistēmā skolotājiem bijušas visādas iespējas apmeklēt kursus un mācīties ko jaunu. Protams, ne visi kursi būs vienlīdz kvalitatīvi, ne visi skolotāji -- vienādi uzņēmīgi, bet tomēr. Un, treškārt, runai ir jābūt ne vien par skolotāju, bet arī par skolēnu "kvalitāti." Jauns cilvēks, kuram liela dzīves daļa paiet datora priekšā, nebūt ne par visu varu būs cilvēks, kurš datorā meklē informāciju un izziņu. Internetā taču ir tik daudz lielisku izklaides iespēju. Pats Latvijas universitātē žurnālistikas studentu starpā pēdējos gados esmu redzējis ne vienu vien eksemplāru, kuram rakstīšana reducējas uz spēju, kaut ko pateikt 140 zīmēs, lai to varētu izvietot Tviterī. Iespējams, ka no Dienas eksperimenta uzzināsim kaut ko patiešām nozīmīgu. Lai arī laikraksts teicis, "ja no sabiedrības puses tiks saņemti pamatoti iebildumi pret eksperimenta būtība, Diena no šī eksperimenta īstenošanas atteiksies," nezinu, vai šajā ierakstā minētas pārdomas par "pamatotiem iebildumiem" būtu uzskatāmas. Taču, ja mēs dzīvojam valstī, kurā pietiekami liels jauniešu procents uzskata, ka Lāčplēša dienā top atzīmēta Lāčplēša dzimšanas diena, tad acīmredzot kaut kas gluži kārtībā nav. Nu, tad redzēsim, ko Diena izpētīs.

Pēdīgi, vai šo blogu lasa arī skolotāji? Ko par šo lietu domājat Jūs?

Jauku visiem dienu!