Labvakar, lasītāji!
Šovasar tāpat kā katru vasaru, es uz divām nedēļām pazudīšu Amerikas virzienā, lai apciemotu māsas un citus radiniekus, kārtīgi atpūstos un sakrātu spēkus rudens sezonai. Šodien esmu iegādājies aviobiļeti, un par to ir šis stāsts, jo tas var kalpot kā brīdinājums vai ieteikums citiem, kuri izmanto Latvijas aviokompānijas airBaltic pakalpojumus vai "pakalpojumus".
Es katru gadu sakrāju santīmus un latus un uz Ameriku ceļoju biznesa klasē. airBaltic par šo biļeti šodien vēlējās saņemt 4396,28 eiro ... un nesaņems. 4396,28 eiro ir 3096,09 lati. Naudu no manis tā vietā saņēma aviokompānija SAS, kura par TO PAŠU LIDOJUMU TAJĀ PAŠĀ LIDMAŠĪNĀ TAJĀ PAŠĀ DIENĀ UN TAJĀ PAŠĀ LAIKĀ iekasēja 1376,96 latus. Tātad -- tikai 31 procentu no tās cenas, kuras vēlējās sadabūt airBaltic. Tāpēc iesaku visiem lasītājiem -- kad gribēsit ceļot, aplūkojiet airBaltic mājas lapu un pēc tam aplūkojiet SAS mājaslapu (www.flysas.com). Ja trāpās viena no airBaltic biļetēm par kapeikām, tas protams nav tik būtiski, bet tajos gadījumos, kad liekas ka airBaltic pieprasītā cena ir, nu teiksim ne īpaši adekvāta, tad pietiekami bieži SAS acīmredzot var piedāvāt konkrēti lētāku alternatīvu.
Esmu ar airBaltic par šo lietu pāris reizes runājis. Reakcijas -- nekādas. Un līdz ar to vienam Latvijas uzņēmumam un Latvijai kā tādai aiziet garām tomēr pakrietna naudas summiņa. Žēl, ka tā. Bet tas kārtējo reizi vienkārši apliecina mūsu valsts statusu banānu republikas kārtā, jo centīsimies tomēr neaizmirst, ka valstij minētajā aviokompānijā pieder vairākums... ja kas.
Jauku visiem atlikušo dienu!
pirmdiena, 2010. gada 11. janvāris
Par optiku
Labrīt, lasītāji!
Šodien portālā CitaDiena ir gara intervija ar Lattelecom (LTC) padomes priekšsēdētāju Gati Kokinu, kurā cita starpā viņš lielās par LTC jauno optisko interneta pieslēgumu ar ātrumu līdz pat 500 m/b. Kā zināms, LTC šur tur to jau izvērš, bet tas notiek veidā, kas vismaz man šķiet mazliet mulsinošs.
Pirmkārt, LTC optisko internetu vispirms piedāvā Rīgas (un ne tikai) periferijā, konkrēti -- Zolitūdē, Imantā, Purvciemā. Uzreiz gribu teikt, ka man jau nav žēl. Tas ir jauki Zolitūdes, Imantas un Purvciema iedzīvotājiem, piedevām zinu arī to, ka LTC vispirms internetu ievieš tur, kur ir liels iedzīvotāju blīvums un tāpēc ir iespējams pieslēgt lielu skaitu klientu uzreiz.
Taču es nedzīvoju meža vidū, dzīvoju pašā Rīgas centrā, un šeit vēl nekas par optisko internetu nav zināms. Vai, pareizāk sakot, drusciņ ir zināms, bet arī šajā gadījumā pietiekami mulsinošā veidā. Vispirms jākonstatē, ka Rīgas centrā ir pietiekami liels dažādu valsts un pašvaldības iestāžu, kā arī uzņēmumu blīvums, un jāpieļauj, ka arī šīm instancēm ļoti ātrs internets varētu būt pietiekami interesants un vajadzīgs. Otrkāt, LTC mājas lapā ir karte, kurā ļaudis var balsot par to, kurās mājās internets būtu pieslēdzams. Kartē ir norādītas tās mājas, kurās ir paredzēts to ierīkot. Konkrētajā gadījumā šādi plāni ir paredzēti mājai, kura manējai ir pa kreisi, mājai, kura manējai ir pa labi, mājai, kura manējai ir ielas otrā pusē -- bet manai ne. Iespējams, ka savā mājā esam bijuši tikai divi, kas LTC mājas lapā ir balsojuši par konkrēto māju. Vispār manā mājā tiesvedības dēļ daudzi dzīvokļi stāv tukši, savukārt pietiekami daudzos ir pensionāri, kuri dzīvokli noprivatizēja par sertifikātiem, bet turīgi nebūt nav un par internetu, iespējams nedomā nemaz, jo internets ir viena lieta, bet tā lietošanai nepieciešamā datortehnika -- pavisam cita un daudz dārgāka.
Taču, pirmkārt, esmu gatavs sarunai ar LTC par to, cik maksātu optisko internetu ierīkot konkrēti man un kaimiņam. Gaidu piedāvājumu, jo zvans uz LTC info līniju 177 nedeva neko citu, kā solījumu manu jautājumu kādam iesniegt. Paldies ļoti laipnajai Ivetai, kura to solīja, bet no solīšanas internets ātrāks nekļūst. Un, otrkārt, ja internetu ievilks visās kaimiņmājās, vai no tā neizrietēs, ka nepieciešamā infrastruktūra kaut kur tuvumā jau ir? Vispār, LTC sadales infrastruktūra taču neatrodas kaut kur Portugālē vai Austrālijā, šķiet, tepat Rīgas centrā vismaz daļa no tās ir. Neesmu specs, nezinu, kas konkrēti ir vajadzīgs, lai manā Avotu ielā parādītos optiskais internets. Bet gaidu. Nepacietīgi gaidu. Un ceru, ka tas nebūs daudzu gadu jautājums.
Jauku visiem dienu!
Šodien portālā CitaDiena ir gara intervija ar Lattelecom (LTC) padomes priekšsēdētāju Gati Kokinu, kurā cita starpā viņš lielās par LTC jauno optisko interneta pieslēgumu ar ātrumu līdz pat 500 m/b. Kā zināms, LTC šur tur to jau izvērš, bet tas notiek veidā, kas vismaz man šķiet mazliet mulsinošs.
Pirmkārt, LTC optisko internetu vispirms piedāvā Rīgas (un ne tikai) periferijā, konkrēti -- Zolitūdē, Imantā, Purvciemā. Uzreiz gribu teikt, ka man jau nav žēl. Tas ir jauki Zolitūdes, Imantas un Purvciema iedzīvotājiem, piedevām zinu arī to, ka LTC vispirms internetu ievieš tur, kur ir liels iedzīvotāju blīvums un tāpēc ir iespējams pieslēgt lielu skaitu klientu uzreiz.
Taču es nedzīvoju meža vidū, dzīvoju pašā Rīgas centrā, un šeit vēl nekas par optisko internetu nav zināms. Vai, pareizāk sakot, drusciņ ir zināms, bet arī šajā gadījumā pietiekami mulsinošā veidā. Vispirms jākonstatē, ka Rīgas centrā ir pietiekami liels dažādu valsts un pašvaldības iestāžu, kā arī uzņēmumu blīvums, un jāpieļauj, ka arī šīm instancēm ļoti ātrs internets varētu būt pietiekami interesants un vajadzīgs. Otrkāt, LTC mājas lapā ir karte, kurā ļaudis var balsot par to, kurās mājās internets būtu pieslēdzams. Kartē ir norādītas tās mājas, kurās ir paredzēts to ierīkot. Konkrētajā gadījumā šādi plāni ir paredzēti mājai, kura manējai ir pa kreisi, mājai, kura manējai ir pa labi, mājai, kura manējai ir ielas otrā pusē -- bet manai ne. Iespējams, ka savā mājā esam bijuši tikai divi, kas LTC mājas lapā ir balsojuši par konkrēto māju. Vispār manā mājā tiesvedības dēļ daudzi dzīvokļi stāv tukši, savukārt pietiekami daudzos ir pensionāri, kuri dzīvokli noprivatizēja par sertifikātiem, bet turīgi nebūt nav un par internetu, iespējams nedomā nemaz, jo internets ir viena lieta, bet tā lietošanai nepieciešamā datortehnika -- pavisam cita un daudz dārgāka.
Taču, pirmkārt, esmu gatavs sarunai ar LTC par to, cik maksātu optisko internetu ierīkot konkrēti man un kaimiņam. Gaidu piedāvājumu, jo zvans uz LTC info līniju 177 nedeva neko citu, kā solījumu manu jautājumu kādam iesniegt. Paldies ļoti laipnajai Ivetai, kura to solīja, bet no solīšanas internets ātrāks nekļūst. Un, otrkārt, ja internetu ievilks visās kaimiņmājās, vai no tā neizrietēs, ka nepieciešamā infrastruktūra kaut kur tuvumā jau ir? Vispār, LTC sadales infrastruktūra taču neatrodas kaut kur Portugālē vai Austrālijā, šķiet, tepat Rīgas centrā vismaz daļa no tās ir. Neesmu specs, nezinu, kas konkrēti ir vajadzīgs, lai manā Avotu ielā parādītos optiskais internets. Bet gaidu. Nepacietīgi gaidu. Un ceru, ka tas nebūs daudzu gadu jautājums.
Jauku visiem dienu!
piektdiena, 2010. gada 8. janvāris
Par Jāni Maizīti un demagoģisko histēriju Ventspils spārnā
Labrīt, lasītāji!
Vakar Ģenerālprokurors Jānis Maizītis pēc vairāku mēnešu ilgas minstināšanās pateica, ka jā, viņš ir gatavs amata pienākumus pildīt vēl piecu gadu garumā, ja viņu atkārtotai apstiprināšanai izvirzīs Augstākās tiesas priekšsēdētājs un par viņu nobalsos Saeimas deputātu vairākums.
Par to, ka J. Maizītis ir pareizais cilvēks pareizajā vietā, daiļrunīgi liecina histērija, ar kādu viņa vakardienas paziņojumu uzņēmis Ventspils ķeizariņš un viņa kabatas avīze Atkarīgā. Ķeizariņš aizbļaustījās tik tālu, ka apgalvoja, ka ar savu paziņojumu J. Maizītis esot pārkāpis likumu. Savukārt Atkarīgajā šorīt ķeizariņa galvenais pēcpuses aplaizītājs kārtējo reizi un ar kārtējo demagoģijas piešprici uzskaita visu, kas ir "nepareizi" ar Maizīti un viņa vadīto iestādi. Dziesma vecum vecā -- kukuļdošana, naudas atmazgāšana, necaurskatāmu ofšora ķēžu veidošana, sacīsim vēlreiz -- kukuļdošana, tajā skaitā Saeimas deputātiem -- tas nekas, tas nekas, apsūdzība pret ķeizariņu ir tikai un vienīgi politisks pasūtījums. Interesanti -- kāds? Pie Ventspils pupa ir barojušās teju vai visas Latvijas politiskās partijas. Piedevām, aplaizītājs par Ģenerālprokuratūras zaudētajām lietām var priecāties, cik vien grib, bet fakts ir tāds, ka zaudētas lietas sastāda ļoti, ļoti mazu procentu no visām pēdējo 10 gadu laikā tiesātajām lietām, lai arī atsevišķas zaudētas lietas, ne bez ķeizariņa kabatas avīzes informatīvā atbalsta, ir bijušas ļoti skaļas un trokšņainas.
Protams, Ventspils ķeizariņam dzīve būtu vieglāka, ja Ģenerālprokuratūras nebūtu vispār. Alternatīva būtu ģenerālprokurora amatā iebīdīt kādu marioneti, kura būtu gatava glābt ij ķeizaru, ij korumpantus, ij kukuļdevējus un ņēmējus, ja vien viņiem ir "pareizā" politiskā aizmugure. Nezinu un nevaru spriest, ko lems Augstākās tiesas priekšsēdētājs (jo arī viņam, ja kas, savulaik ir bijušas problēmas ar kristāltīro reputāciju, kāda tiesnešiem mūsu valstī it kā skaitās vajadzīga), bet ļoti ceru, ka viņš un Saeimas "gudrās galvas" necentīsies sabiedrībai iesmērēt kārtējo no piedurknes izvilkto un apšaubāmo kandidātu. Ģenerālkprokuratūra, tāpat kā KNAB, SAB un visas pārējās mūsu valsts likuma aizsardzības iestādes, nav tā, ar kuru rotaļāties politisku iegribu dēļ. Maizītis savu sakāmo vakar pateica tikai tāpēc, ka viņam bija apnicis katru dienu simtiem reižu atbildēt uz jautājumu par to, vai viņš grib vai negrib vēlreiz kļūt par ģenerālprokuroru. Grib. Viss. Tālākais ir citu cilvēku rokās, bet cerēsim nu gan, ka veselais saprāts pārtrumpos politkorumpēto demagoģiju un arī nākamo piecu gadu laikā J. Maizītis vadīs Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūru. Un, starp citu, cerēsim arī, ka oktobrī ievēlēsim stipri sakarīgāku Saeimu, kura beidzot sāks uzklausīt Ģenerālprokuratūru un ģenerālprokuroru par to, kas patlaban Krimināllikumā un Kriminālprocesa likumā ir nepilnīgs.
Jauku visiem dienu!
Vakar Ģenerālprokurors Jānis Maizītis pēc vairāku mēnešu ilgas minstināšanās pateica, ka jā, viņš ir gatavs amata pienākumus pildīt vēl piecu gadu garumā, ja viņu atkārtotai apstiprināšanai izvirzīs Augstākās tiesas priekšsēdētājs un par viņu nobalsos Saeimas deputātu vairākums.
Par to, ka J. Maizītis ir pareizais cilvēks pareizajā vietā, daiļrunīgi liecina histērija, ar kādu viņa vakardienas paziņojumu uzņēmis Ventspils ķeizariņš un viņa kabatas avīze Atkarīgā. Ķeizariņš aizbļaustījās tik tālu, ka apgalvoja, ka ar savu paziņojumu J. Maizītis esot pārkāpis likumu. Savukārt Atkarīgajā šorīt ķeizariņa galvenais pēcpuses aplaizītājs kārtējo reizi un ar kārtējo demagoģijas piešprici uzskaita visu, kas ir "nepareizi" ar Maizīti un viņa vadīto iestādi. Dziesma vecum vecā -- kukuļdošana, naudas atmazgāšana, necaurskatāmu ofšora ķēžu veidošana, sacīsim vēlreiz -- kukuļdošana, tajā skaitā Saeimas deputātiem -- tas nekas, tas nekas, apsūdzība pret ķeizariņu ir tikai un vienīgi politisks pasūtījums. Interesanti -- kāds? Pie Ventspils pupa ir barojušās teju vai visas Latvijas politiskās partijas. Piedevām, aplaizītājs par Ģenerālprokuratūras zaudētajām lietām var priecāties, cik vien grib, bet fakts ir tāds, ka zaudētas lietas sastāda ļoti, ļoti mazu procentu no visām pēdējo 10 gadu laikā tiesātajām lietām, lai arī atsevišķas zaudētas lietas, ne bez ķeizariņa kabatas avīzes informatīvā atbalsta, ir bijušas ļoti skaļas un trokšņainas.
Protams, Ventspils ķeizariņam dzīve būtu vieglāka, ja Ģenerālprokuratūras nebūtu vispār. Alternatīva būtu ģenerālprokurora amatā iebīdīt kādu marioneti, kura būtu gatava glābt ij ķeizaru, ij korumpantus, ij kukuļdevējus un ņēmējus, ja vien viņiem ir "pareizā" politiskā aizmugure. Nezinu un nevaru spriest, ko lems Augstākās tiesas priekšsēdētājs (jo arī viņam, ja kas, savulaik ir bijušas problēmas ar kristāltīro reputāciju, kāda tiesnešiem mūsu valstī it kā skaitās vajadzīga), bet ļoti ceru, ka viņš un Saeimas "gudrās galvas" necentīsies sabiedrībai iesmērēt kārtējo no piedurknes izvilkto un apšaubāmo kandidātu. Ģenerālkprokuratūra, tāpat kā KNAB, SAB un visas pārējās mūsu valsts likuma aizsardzības iestādes, nav tā, ar kuru rotaļāties politisku iegribu dēļ. Maizītis savu sakāmo vakar pateica tikai tāpēc, ka viņam bija apnicis katru dienu simtiem reižu atbildēt uz jautājumu par to, vai viņš grib vai negrib vēlreiz kļūt par ģenerālprokuroru. Grib. Viss. Tālākais ir citu cilvēku rokās, bet cerēsim nu gan, ka veselais saprāts pārtrumpos politkorumpēto demagoģiju un arī nākamo piecu gadu laikā J. Maizītis vadīs Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūru. Un, starp citu, cerēsim arī, ka oktobrī ievēlēsim stipri sakarīgāku Saeimu, kura beidzot sāks uzklausīt Ģenerālprokuratūru un ģenerālprokuroru par to, kas patlaban Krimināllikumā un Kriminālprocesa likumā ir nepilnīgs.
Jauku visiem dienu!
trešdiena, 2010. gada 6. janvāris
Par VK, ampulām un kārtējām nebūšanām
Labrīt, lasītāji!
Divas interesantas lietas šorīt, kas daiļrunīgi liecina par to, kādas mūsu valstī ir attiecības starp sabiedrību un tā dēvēto "politisko eliti." Tiesa, viena saistās ar plašākām interesēm un otra -- ar viena cilvēka iegribām, kā arī viens stāsts ir negatīvs, bet otrs -- pozitīvs, taču abos gadījumos te tomēr ir redzams, kāpēc Latvijas tautsaimniecība buksē un buksē vēl vairāk.
Pirmais ir kārtējais stāsts par Valsts kontroli un kādas "elites" pārstāves smuidri izstiepto rokas vidējo pirkstu. Šoreiz (un ne pirmo reizi) tā ir veselības ministre Rozentāle, kura par VK atzinumu, ka jau atkal slimnīcu sektorā ir atklātas nebūšanas, būtībā ir pateikusi, ka VK var iet trīs mājas tālāk, viņa, Rozentāle, tur nekā slikta nesaskatot. Tāpat kā viņa neko sliktu nesaskatīja jautājumā par korupciju bērnu slimnīcā. Tāpat kā viņa neko sliktu nesaskatīja bļaurošanā par to, ka slimnīcas bezmaz būs jāslēdz ciet visas pēc kārtas, ja valdība nepratīsies un viņas sektoram nedos vairāk kā citiem -- un, jā, starp citu, ļoti daudz jādod Infektoloģijas centram, kurā -- kāda sakritība! -- Rozentāle strādāja pirms kļuva par ministri. Šī patoloģiskā augstprātība, protams, ir raksturīga visai Latvijas valdošajai šķirai, bet mazāk pretīga tā tāpēc nav. Risinājums ir tikai viens. Valsts kontrolei ir jādod represīvas tiesības tādas, kādas ir Konkurences padomei. Visi zinām, ka tieši šajās dienās KP ir uzlikusi krietnu sodu preses izplatītājiem, kā arī olu ražotājiem par neatļautu karteļošanos. VK ir vajadzīgas tieši tādas pašas tiesības, ja jau politikāņi mūsu valstī ir tik absolūti truli, ka pašatļautību tie tur augstāk par visu un absolūti visu pārējo. KP sodi ir pārsūdzami. Arī VK sodi būtu pārsūdzami, lai tiesa beidzot var politiskajai "elitei" pateikt, ka tā, mīļie, tomēr vairs uz priekšu nevar. Protams, pašreizējā "elite" VK nekādas tādas tiesības nedos. Varbūt oktobrī varēsim "eliti" padzīt ar vissmirdīgāko mietu un cerēt, ka tās vietā nāks cilvēki, kuriem vārds "tiesiskums" nav eksotisks un neizprotams svešvārds.
Savukārt otrs stāsts ir par "elitei" pietuvināto personu Kirovu Lipmanu, kurš tagad ir uzmetis lūpu. Izrādās, intensīva čomošanās ar Rīgas galvaspilsētas galveno buldozeru un lielas naudas ziedošana buldozera pārstāvētajai politkorumpmuļķorganizācijai nav Lipmanam nodrošinājusi situāciju, kurā viņa interešu dēļ var ignorēt Rīgas detaļplānojumu un noteikumus par apbūves augstumu, lai viens Lipmans varētu stutēt augšā augstceltni. Aizvainotais Lipmans tagad sola savu ražotni izvietot Slovākijā, jo Latvijas investīciju vidē valdot "visaugstākā nekaunības pakāpe." Šajā gadījumā, atšķirībā no stāsta par VK, ir jākonstatē pozitīvs elements, proti -- tomēr nav iespējama visas Latvijas šleserizācija, kurā valda nekontrolēts un nekontrolējams "gāzi grīdā" alkatības princips -- tas pats, kurš nudien ir aprakstāms ar jēdzienu "visaugstākā nekaunības pakāpe." Lai Lipmans brauc uz Slovākiju, Latvijai tāpēc gabals nenokritīs. Bet vienā gan viņam ir taisnība. Kamēr pasaules investori redzēs, ka Latvijā investīcijas ir sarunājamas aizmuguriski un uz dažādu politikāņu iegribu pamata, arī viņi raudzīsies uz Slovākiju, Igauniju un jebkuru citu valsti. Arī ir šī ir joma, kurā kādam -- ja ne tiesai, tad sabiedrībai vismaz -- ir jāpasaka "viss." Latvijai būtu labi, ja Kirovs Lipmans te celtu ampulu fabriku. Latvijai būtu slikti, ja tas notiktu ierastajā manierē, kurā liels partijas finansētājs pēc tam var rīkoties, kā vien viņam labpatīkas. Un Latvijai būtu vislabāk, ja tai būtu atvērta, godīga un tiesiska investīciju vide, nu, piemēram -- tāda, kā Igaunijā.
Jauku visiem dienu!
Divas interesantas lietas šorīt, kas daiļrunīgi liecina par to, kādas mūsu valstī ir attiecības starp sabiedrību un tā dēvēto "politisko eliti." Tiesa, viena saistās ar plašākām interesēm un otra -- ar viena cilvēka iegribām, kā arī viens stāsts ir negatīvs, bet otrs -- pozitīvs, taču abos gadījumos te tomēr ir redzams, kāpēc Latvijas tautsaimniecība buksē un buksē vēl vairāk.
Pirmais ir kārtējais stāsts par Valsts kontroli un kādas "elites" pārstāves smuidri izstiepto rokas vidējo pirkstu. Šoreiz (un ne pirmo reizi) tā ir veselības ministre Rozentāle, kura par VK atzinumu, ka jau atkal slimnīcu sektorā ir atklātas nebūšanas, būtībā ir pateikusi, ka VK var iet trīs mājas tālāk, viņa, Rozentāle, tur nekā slikta nesaskatot. Tāpat kā viņa neko sliktu nesaskatīja jautājumā par korupciju bērnu slimnīcā. Tāpat kā viņa neko sliktu nesaskatīja bļaurošanā par to, ka slimnīcas bezmaz būs jāslēdz ciet visas pēc kārtas, ja valdība nepratīsies un viņas sektoram nedos vairāk kā citiem -- un, jā, starp citu, ļoti daudz jādod Infektoloģijas centram, kurā -- kāda sakritība! -- Rozentāle strādāja pirms kļuva par ministri. Šī patoloģiskā augstprātība, protams, ir raksturīga visai Latvijas valdošajai šķirai, bet mazāk pretīga tā tāpēc nav. Risinājums ir tikai viens. Valsts kontrolei ir jādod represīvas tiesības tādas, kādas ir Konkurences padomei. Visi zinām, ka tieši šajās dienās KP ir uzlikusi krietnu sodu preses izplatītājiem, kā arī olu ražotājiem par neatļautu karteļošanos. VK ir vajadzīgas tieši tādas pašas tiesības, ja jau politikāņi mūsu valstī ir tik absolūti truli, ka pašatļautību tie tur augstāk par visu un absolūti visu pārējo. KP sodi ir pārsūdzami. Arī VK sodi būtu pārsūdzami, lai tiesa beidzot var politiskajai "elitei" pateikt, ka tā, mīļie, tomēr vairs uz priekšu nevar. Protams, pašreizējā "elite" VK nekādas tādas tiesības nedos. Varbūt oktobrī varēsim "eliti" padzīt ar vissmirdīgāko mietu un cerēt, ka tās vietā nāks cilvēki, kuriem vārds "tiesiskums" nav eksotisks un neizprotams svešvārds.
Savukārt otrs stāsts ir par "elitei" pietuvināto personu Kirovu Lipmanu, kurš tagad ir uzmetis lūpu. Izrādās, intensīva čomošanās ar Rīgas galvaspilsētas galveno buldozeru un lielas naudas ziedošana buldozera pārstāvētajai politkorumpmuļķorganizācijai nav Lipmanam nodrošinājusi situāciju, kurā viņa interešu dēļ var ignorēt Rīgas detaļplānojumu un noteikumus par apbūves augstumu, lai viens Lipmans varētu stutēt augšā augstceltni. Aizvainotais Lipmans tagad sola savu ražotni izvietot Slovākijā, jo Latvijas investīciju vidē valdot "visaugstākā nekaunības pakāpe." Šajā gadījumā, atšķirībā no stāsta par VK, ir jākonstatē pozitīvs elements, proti -- tomēr nav iespējama visas Latvijas šleserizācija, kurā valda nekontrolēts un nekontrolējams "gāzi grīdā" alkatības princips -- tas pats, kurš nudien ir aprakstāms ar jēdzienu "visaugstākā nekaunības pakāpe." Lai Lipmans brauc uz Slovākiju, Latvijai tāpēc gabals nenokritīs. Bet vienā gan viņam ir taisnība. Kamēr pasaules investori redzēs, ka Latvijā investīcijas ir sarunājamas aizmuguriski un uz dažādu politikāņu iegribu pamata, arī viņi raudzīsies uz Slovākiju, Igauniju un jebkuru citu valsti. Arī ir šī ir joma, kurā kādam -- ja ne tiesai, tad sabiedrībai vismaz -- ir jāpasaka "viss." Latvijai būtu labi, ja Kirovs Lipmans te celtu ampulu fabriku. Latvijai būtu slikti, ja tas notiktu ierastajā manierē, kurā liels partijas finansētājs pēc tam var rīkoties, kā vien viņam labpatīkas. Un Latvijai būtu vislabāk, ja tai būtu atvērta, godīga un tiesiska investīciju vide, nu, piemēram -- tāda, kā Igaunijā.
Jauku visiem dienu!
otrdiena, 2010. gada 5. janvāris
Ādainis
Labdien, lasītāji!
Amizē, bet ne ļoti, internetā uzsāktā kampaņa par finanšu ministru Repši un ādas uzvalku, kādu viņš nēsā jau kopš septembra sākuma. Portālā Twitter šo procesu uzsākusi kāda līdz šim plašākā politikā nezināma persona. Īsā laikā aicinājumu, Repšem no uzvalka atteikties, parakstījuši krietni daudz cilvēku.
Internetā atsauksmes par šo procesu bijušas dažādas, tajā skaitā ir arī tādi ļaudis, kuri uzskata, ka Repšes apģērbs ir tikai un vienīgi paša Repšes darīšana. "Lai Repše kaut vai staigā tīģerādās" -- tā Dienas portālā rakstījis kāds (protams anonīms) censonis.
Atļaušos nepiekrist. Ja Repše būtu privātpersona, tad nudien kaut vai tīģerādas, lai gan droši vien tad viņu nāktos salīdzināt ar ukraiņu dziedātāju Ruslanu, un ne jau Repšem par labu. Taču Repše nav privātpersona, viņš ir valsts galvenā seja finanšu jautājumos, un tā nu nav pasaule, kurā ekstravagance tiek īpaši uzslavēta. Portāls Businessneweurope uzvalku angļu valodā ir nosaucis par "bizarre" -- tulkošanas vārdnīcā tam dots jēdziens "dīvains," bet angļu valodā tas nozīmē kaut ko krietni, krietni stiprāku. Nezinu, ko par Repšes pāvam līdzīgo uzvedību domā ļaudis Starptautiskajā valūtas fondā un Eiropas savienībā. Pieļauju, ka viņi ir pietiekami smalkjūtīgi, lai neko īpašu neteiktu. Bet tomēr. Cik var spriest, Repšem šis ādas uzvalks mugurā ir teju vai katru dienu, un arī par to var lietot vārdu "dīvaini" -- cik mēs pazīstam cilvēkus, kuri katru dienu valkā vienu un to pašu kostīmu, uzvalku vai kleitu? Repšes uzvalka dizainers Aleksandrs Pavlovs to ir salīdzinājis ar "rozīni" un pateicis, ka droši vien šogad neviens politiķis apģērba ziņā nebūs tik "drosmīgs," cik Repše.
Mjā. Ir tāda lieta, kā drošība. Ir tāda lieta, kā pārgalvība. Ir tomēr arī tāda lieta, kā pārdomas par cilvēka garīgo veselību...
Jauku visiem dienu.
Amizē, bet ne ļoti, internetā uzsāktā kampaņa par finanšu ministru Repši un ādas uzvalku, kādu viņš nēsā jau kopš septembra sākuma. Portālā Twitter šo procesu uzsākusi kāda līdz šim plašākā politikā nezināma persona. Īsā laikā aicinājumu, Repšem no uzvalka atteikties, parakstījuši krietni daudz cilvēku.
Internetā atsauksmes par šo procesu bijušas dažādas, tajā skaitā ir arī tādi ļaudis, kuri uzskata, ka Repšes apģērbs ir tikai un vienīgi paša Repšes darīšana. "Lai Repše kaut vai staigā tīģerādās" -- tā Dienas portālā rakstījis kāds (protams anonīms) censonis.
Atļaušos nepiekrist. Ja Repše būtu privātpersona, tad nudien kaut vai tīģerādas, lai gan droši vien tad viņu nāktos salīdzināt ar ukraiņu dziedātāju Ruslanu, un ne jau Repšem par labu. Taču Repše nav privātpersona, viņš ir valsts galvenā seja finanšu jautājumos, un tā nu nav pasaule, kurā ekstravagance tiek īpaši uzslavēta. Portāls Businessneweurope uzvalku angļu valodā ir nosaucis par "bizarre" -- tulkošanas vārdnīcā tam dots jēdziens "dīvains," bet angļu valodā tas nozīmē kaut ko krietni, krietni stiprāku. Nezinu, ko par Repšes pāvam līdzīgo uzvedību domā ļaudis Starptautiskajā valūtas fondā un Eiropas savienībā. Pieļauju, ka viņi ir pietiekami smalkjūtīgi, lai neko īpašu neteiktu. Bet tomēr. Cik var spriest, Repšem šis ādas uzvalks mugurā ir teju vai katru dienu, un arī par to var lietot vārdu "dīvaini" -- cik mēs pazīstam cilvēkus, kuri katru dienu valkā vienu un to pašu kostīmu, uzvalku vai kleitu? Repšes uzvalka dizainers Aleksandrs Pavlovs to ir salīdzinājis ar "rozīni" un pateicis, ka droši vien šogad neviens politiķis apģērba ziņā nebūs tik "drosmīgs," cik Repše.
Mjā. Ir tāda lieta, kā drošība. Ir tāda lieta, kā pārgalvība. Ir tomēr arī tāda lieta, kā pārdomas par cilvēka garīgo veselību...
Jauku visiem dienu.
pirmdiena, 2010. gada 4. janvāris
Par nejēgām, nelgām un noziedzniekiem
Labrīt, lasītāji!
Bloga virsraksts šorīt nočiepts no grāmatas, kāda šodien tiks atvērta. Tas ir jaunākais žurnālista Lato Lapsas gara darbs, un jēdzienus "nejēga," "nelga" un "noziedznieks" viņš attiecina uz tiem, kuri pērn un aizpērn risināja jautājumu par Pareksa banku un tās glābšanu. Ceru, ka kolēģis man piedos, ja es tomēr tos pašus vārdus attiecināšu uz citu jautājumu, proti -- uz nodokļiem un to (ne)iekasēšanu.
Šajā gadījumā par noziedzniekiem droši vien nav runa, bet par nejēgām un nelgām gan. Jau pagājušā gada nogalē Valsts ieņēmumu dienests brīdināja, ka milzīgā steigā pieņemtos lēmumums par nodokļu paaugstināšanu un grozīšanu nāksies kādu brīdi papētīt, pirms tos būs iespējams ieviest praksē. Runa, protams, ir par to, ka VID ļaudīm ir jāpārkārto datu programmatūra un jāpārliecinās, ka visi VID darbinieki ir lietas kursā par jaunajiem noteikumiem. Jādomā, ka vismaz uz kādu brīdi šajā jomā valdīs bardaks, jo arī mana ļoti ierobežotā pieredze ar Valsts ieņēmumu dienestu liecina, ka ne vienmēr viens tā pārstāvis pateiks precīzi to pašu, ko otrs. Katrā gadījumā es kā pašnodarbināta persona zinu, ka manu klientu grāmatvedības departamentos ir grāmatvedes ar diametrāli pretējiem uzskatiem par to, kā pašnodarbinātām personām tiek maksāts, lai arī likums par to, protams, ir tikai un vienīgi viens.
VID šorīt darba nudien netrūks. Paaugstināts iedzīvotāju ienākuma nodoklis, samazināti attaisnotie uzdevumi par izglītību un ārstniecību, ieviesti vairāki jauni akcīzes nodokļi, parādījies tā dēvētais mājokļa nodoklis. Atcerēsimies, tas viss tika radīts vien pirms mēneša. Tā teikt, davai uz priekšu, par sekām domāsim kaut kad vēlāk. Un tas jau neattiecas uz Ieņēmumu dienestu vien. Es, piemēram, nebūt nezinu, kā tiks aprēķināta mana dzīvokļa kadastrālā vērtība un kā tiks noteikts nodoklis. Nezinu, kas to darīs. Vai tas notiks man nezinot un pēc tam tiks piestādīts rēķins? Vispār, dzīvoju mājā, par kuru joprojām notiek tiesvedība un tāpēc Zemes grāmatā tā nav ierakstīta. Vai no tā izriet, ka pilnībā man dzīvoklis tomēr nepieder un tāpēc nodoklis nebūs jāmaksā? Vienu gan zinu -- pirms pāris mēnešiem intervijā Latvijas radio attiecīgie ļaudis visnotaļ atklātā tekstā stāstīja, ka metodoloģiskie jautājumi nebūt vēl nebija atrisināti. Vai tagad viss ir kārtībā?
Un te nākas domāt arī par vienu citu lietiņu, proti -- tuvojoties Saeimas vēlēšanām politikāņi visdrīzāk meklēs katru iespēju, lai iepriecinātu elektorātu, un ir pilnīgi iespējams, ja valsts tautsaimniecība tomēr nākamajos pāris mēnešos sāks atkopties kaut mazliet, mēs pieredzēsim priekšlikumus par decembrī paaugstināto nodokļu samazināšanu. Un tādā gadījumā viss būs jāpārkārto no jauna.
Jēdzienus "nejēga" un "nelga" attiecībā uz politikāņiem var pirmkārt izmantot tāpēc, ka krīzes laikā tik ļoti paaugstināt nodokļus ir vienkārši stulbi. Uzņēmumi pārvāksies citur, šogad valsti pametīs vēl desmitiem tūkstoši cilvēku, paplašināsies "pelēkais" sektors, no jauna nāksies domāt par tādu jēdzienu, kā "alga aploksnē" u.tml. Taču ir arī blogā minētais jautājums -- vai ir nodrošināta nepieciešamā infrastruktūra, lai pa fikso pieņemtie lēmumi būtu praktiski ieviešami dzīvē. Šajā gadījumā, acīmredzot, tā nav nodrošināta. Nejēdzīgi. Nelgaini.
Jauku visiem dienu!
Bloga virsraksts šorīt nočiepts no grāmatas, kāda šodien tiks atvērta. Tas ir jaunākais žurnālista Lato Lapsas gara darbs, un jēdzienus "nejēga," "nelga" un "noziedznieks" viņš attiecina uz tiem, kuri pērn un aizpērn risināja jautājumu par Pareksa banku un tās glābšanu. Ceru, ka kolēģis man piedos, ja es tomēr tos pašus vārdus attiecināšu uz citu jautājumu, proti -- uz nodokļiem un to (ne)iekasēšanu.
Šajā gadījumā par noziedzniekiem droši vien nav runa, bet par nejēgām un nelgām gan. Jau pagājušā gada nogalē Valsts ieņēmumu dienests brīdināja, ka milzīgā steigā pieņemtos lēmumums par nodokļu paaugstināšanu un grozīšanu nāksies kādu brīdi papētīt, pirms tos būs iespējams ieviest praksē. Runa, protams, ir par to, ka VID ļaudīm ir jāpārkārto datu programmatūra un jāpārliecinās, ka visi VID darbinieki ir lietas kursā par jaunajiem noteikumiem. Jādomā, ka vismaz uz kādu brīdi šajā jomā valdīs bardaks, jo arī mana ļoti ierobežotā pieredze ar Valsts ieņēmumu dienestu liecina, ka ne vienmēr viens tā pārstāvis pateiks precīzi to pašu, ko otrs. Katrā gadījumā es kā pašnodarbināta persona zinu, ka manu klientu grāmatvedības departamentos ir grāmatvedes ar diametrāli pretējiem uzskatiem par to, kā pašnodarbinātām personām tiek maksāts, lai arī likums par to, protams, ir tikai un vienīgi viens.
VID šorīt darba nudien netrūks. Paaugstināts iedzīvotāju ienākuma nodoklis, samazināti attaisnotie uzdevumi par izglītību un ārstniecību, ieviesti vairāki jauni akcīzes nodokļi, parādījies tā dēvētais mājokļa nodoklis. Atcerēsimies, tas viss tika radīts vien pirms mēneša. Tā teikt, davai uz priekšu, par sekām domāsim kaut kad vēlāk. Un tas jau neattiecas uz Ieņēmumu dienestu vien. Es, piemēram, nebūt nezinu, kā tiks aprēķināta mana dzīvokļa kadastrālā vērtība un kā tiks noteikts nodoklis. Nezinu, kas to darīs. Vai tas notiks man nezinot un pēc tam tiks piestādīts rēķins? Vispār, dzīvoju mājā, par kuru joprojām notiek tiesvedība un tāpēc Zemes grāmatā tā nav ierakstīta. Vai no tā izriet, ka pilnībā man dzīvoklis tomēr nepieder un tāpēc nodoklis nebūs jāmaksā? Vienu gan zinu -- pirms pāris mēnešiem intervijā Latvijas radio attiecīgie ļaudis visnotaļ atklātā tekstā stāstīja, ka metodoloģiskie jautājumi nebūt vēl nebija atrisināti. Vai tagad viss ir kārtībā?
Un te nākas domāt arī par vienu citu lietiņu, proti -- tuvojoties Saeimas vēlēšanām politikāņi visdrīzāk meklēs katru iespēju, lai iepriecinātu elektorātu, un ir pilnīgi iespējams, ja valsts tautsaimniecība tomēr nākamajos pāris mēnešos sāks atkopties kaut mazliet, mēs pieredzēsim priekšlikumus par decembrī paaugstināto nodokļu samazināšanu. Un tādā gadījumā viss būs jāpārkārto no jauna.
Jēdzienus "nejēga" un "nelga" attiecībā uz politikāņiem var pirmkārt izmantot tāpēc, ka krīzes laikā tik ļoti paaugstināt nodokļus ir vienkārši stulbi. Uzņēmumi pārvāksies citur, šogad valsti pametīs vēl desmitiem tūkstoši cilvēku, paplašināsies "pelēkais" sektors, no jauna nāksies domāt par tādu jēdzienu, kā "alga aploksnē" u.tml. Taču ir arī blogā minētais jautājums -- vai ir nodrošināta nepieciešamā infrastruktūra, lai pa fikso pieņemtie lēmumi būtu praktiski ieviešami dzīvē. Šajā gadījumā, acīmredzot, tā nav nodrošināta. Nejēdzīgi. Nelgaini.
Jauku visiem dienu!
svētdiena, 2010. gada 3. janvāris
Daudz laimes Jaunajā gadā!
Labrīt, lasītāji!
Ceru, ka visiem šis jaunais, 2010. gads ir sācies veiksmīgi. Pats vakar atgriezos no ļoti jaukas atpūtas Londonā. Paldies Ronam, Mārtiņam, Ģirtam, Ivo un Tomasam, kas sastādīja kompāniju. Paldies Džeimija Olivera restorānam "Fifteen," kur paēdu milzīgi ņammīgas un smalkas vakariņas. Paldies aktierim Arturo Bračeti, kurš mani izklaidēja ar izrādi "Change" -- tajā viņš neticamā ātrumā mainīja vienu kostīmu pret citu. Pieļauju, aiz aizkara bija 27 cilvēki, kuri viņam palīdzēja tā darīt, bet interesanti bija vienalga.
Paldies, ja arī nosacīts, arī aviokompānijai airBaltic. Nopietns paldies apkalpojošajam personālam, kurš mani lidojuma laikā apkalpoja pavisam jauki un skaisti. Mazāk nopietns paldies par to, ka lidojums kārtējo reizi kavējās par veselu stundu. Tālāk, nezinu, vai te vainojams airBaltic vai Getvika lidosta, bet, kad visi bijām sapulcējušies pie vārtiem, izskanēja paziņojums, ka patiesībā jāiet uz citiem vārtiem pavisam lidostas otrā galā. Tur mūs salādēja autobusā, aizveda kādu gabaliņu, ielaida pa durvīm -- un tad mēs atradāmies iekāpšanas rampā, pa kuru lidmašinā ieiet, ja nav jābrauc ar autobusu! Pat ļoti dīvaini. Arī Rīgā bija jābrauc ar autobusu, un te nu jāsaka, ka tā ir raksturīga situācija Šlesera rokaspuišu un draudziņu pasaulē. airBaltic gandrīz vai katru nedēļu bazūnē informāciju par jauniem un atkal jauniem reisiem. Lidosta plātās kā vistu mātīte ar sevišķi lielu olu par pasažieru miljoniem, kādi izmanto tās pakalpojumus. Taču lidostas infrastruktūra tam tomēr nevelk līdz. Nu, nevajadzētu 2010. gadā joprojām likt pasažieriem brist pa sniegu, lai kāptu autobusā un pēc tam no tā ieietu lidostā. Vēl vairāk, ja pasažieru un reisu skaits ir palielinājies milzum daudz, tad tomēr būtu arī jāpadomā par tādu lietu, kā bagāžas piegādāšana. Gaidīšana vakar kārtējo reizi bija pietiekami ilga, lai liktu pārdomāt, kāpēc lidosta uzgaidāmajā telpā nav ierīkojusi bāru vai kafejnīcu (lai gan pavisam nopietns paldies lidostas darbiniekam, kurš bagāžas atgūšanā bija pat ļoti jauks un izpalīdzīgs).
Nu sākas jaunais gads, jaunā sezona. Man pavisam jauna lieta šogad ir atgriešanās Latvijas radio, kur katru darba dienas vakaru plkst. 18.30 vadīšu raidījumu "Aktuālais temats." LR 1. programmai šogad ir interesanta koncepcija -- dienas garumā sekot galvenajam tematam vai tematiem, mans raidījums būs tāda noslēdzošs un apkopojošs pasākums. Turpināsies Skats no malas. Sākot ar 8. februāri kārtējo reizi studentiem Latvijas universitātē mācīšu ziņu rakstīšanu. Katru nedēļu rakstu sleju par kulinārijas vēsturi e-pasta kopai, kurā piedalos jau sen. Trīs reizes mēnesī rakstu sleju latviešu laikrakstiem Laiks un Brīvā Latvija. Pavasarī būs Eirovīzija. Plus vēl daudzie, daudzie tulkojumi, ar kuriem diendienā nodarbojos. Vārdu sakot, darīt ir ko, un kā vēl. Vēlu visiem lasītājiem veiksmīgu, raženu un veselīgu 2010. gadu, gan tiem dažiem, kuri paliks Latvijā, gan arī tiem ļoti daudzajiem, kuri pārcelsies vai jau ir pārcēlušies uz ārzemēm. Tajā skaitā arī iepriekš minētajiem Mārtiņam, Ivo, Ģirtam un Tomasam.
Jauku visiem dienu!
Ceru, ka visiem šis jaunais, 2010. gads ir sācies veiksmīgi. Pats vakar atgriezos no ļoti jaukas atpūtas Londonā. Paldies Ronam, Mārtiņam, Ģirtam, Ivo un Tomasam, kas sastādīja kompāniju. Paldies Džeimija Olivera restorānam "Fifteen," kur paēdu milzīgi ņammīgas un smalkas vakariņas. Paldies aktierim Arturo Bračeti, kurš mani izklaidēja ar izrādi "Change" -- tajā viņš neticamā ātrumā mainīja vienu kostīmu pret citu. Pieļauju, aiz aizkara bija 27 cilvēki, kuri viņam palīdzēja tā darīt, bet interesanti bija vienalga.
Paldies, ja arī nosacīts, arī aviokompānijai airBaltic. Nopietns paldies apkalpojošajam personālam, kurš mani lidojuma laikā apkalpoja pavisam jauki un skaisti. Mazāk nopietns paldies par to, ka lidojums kārtējo reizi kavējās par veselu stundu. Tālāk, nezinu, vai te vainojams airBaltic vai Getvika lidosta, bet, kad visi bijām sapulcējušies pie vārtiem, izskanēja paziņojums, ka patiesībā jāiet uz citiem vārtiem pavisam lidostas otrā galā. Tur mūs salādēja autobusā, aizveda kādu gabaliņu, ielaida pa durvīm -- un tad mēs atradāmies iekāpšanas rampā, pa kuru lidmašinā ieiet, ja nav jābrauc ar autobusu! Pat ļoti dīvaini. Arī Rīgā bija jābrauc ar autobusu, un te nu jāsaka, ka tā ir raksturīga situācija Šlesera rokaspuišu un draudziņu pasaulē. airBaltic gandrīz vai katru nedēļu bazūnē informāciju par jauniem un atkal jauniem reisiem. Lidosta plātās kā vistu mātīte ar sevišķi lielu olu par pasažieru miljoniem, kādi izmanto tās pakalpojumus. Taču lidostas infrastruktūra tam tomēr nevelk līdz. Nu, nevajadzētu 2010. gadā joprojām likt pasažieriem brist pa sniegu, lai kāptu autobusā un pēc tam no tā ieietu lidostā. Vēl vairāk, ja pasažieru un reisu skaits ir palielinājies milzum daudz, tad tomēr būtu arī jāpadomā par tādu lietu, kā bagāžas piegādāšana. Gaidīšana vakar kārtējo reizi bija pietiekami ilga, lai liktu pārdomāt, kāpēc lidosta uzgaidāmajā telpā nav ierīkojusi bāru vai kafejnīcu (lai gan pavisam nopietns paldies lidostas darbiniekam, kurš bagāžas atgūšanā bija pat ļoti jauks un izpalīdzīgs).
Nu sākas jaunais gads, jaunā sezona. Man pavisam jauna lieta šogad ir atgriešanās Latvijas radio, kur katru darba dienas vakaru plkst. 18.30 vadīšu raidījumu "Aktuālais temats." LR 1. programmai šogad ir interesanta koncepcija -- dienas garumā sekot galvenajam tematam vai tematiem, mans raidījums būs tāda noslēdzošs un apkopojošs pasākums. Turpināsies Skats no malas. Sākot ar 8. februāri kārtējo reizi studentiem Latvijas universitātē mācīšu ziņu rakstīšanu. Katru nedēļu rakstu sleju par kulinārijas vēsturi e-pasta kopai, kurā piedalos jau sen. Trīs reizes mēnesī rakstu sleju latviešu laikrakstiem Laiks un Brīvā Latvija. Pavasarī būs Eirovīzija. Plus vēl daudzie, daudzie tulkojumi, ar kuriem diendienā nodarbojos. Vārdu sakot, darīt ir ko, un kā vēl. Vēlu visiem lasītājiem veiksmīgu, raženu un veselīgu 2010. gadu, gan tiem dažiem, kuri paliks Latvijā, gan arī tiem ļoti daudzajiem, kuri pārcelsies vai jau ir pārcēlušies uz ārzemēm. Tajā skaitā arī iepriekš minētajiem Mārtiņam, Ivo, Ģirtam un Tomasam.
Jauku visiem dienu!
Abonēt:
Ziņas (Atom)
