Par īpašumu pārdošanu un mūzikas klausīšanos

Labdien, lasītāji!

Nepatikšanās iekūlusies Latvijas kultūras ministre Žaneta Jaunzeme-Grende, jo izrādījies, ka viņa pārdevusi īpašumu diviem ārzemniekiem, kuri tā rezultātā ir tikuši pie Latvijas personas koda un uzturēšanās atļaujas.  Kā zināms, jau labu laiku ārzemniekiem bijis iespējams iegūt uzturēšanās atļauju, vai nu kaut ko Latvijā nopērkot vai ieguldot naudu.  Ž. Jaunzemes-Grendes gadījumā problēma ir divkārša.  Pirmkārt, viņa Ministru kabinetā pārstāv politorganizāciju VL!-TB/LNNK, kura nekad nav bijusi mierā ar minēto procesu.  Un, otrkārt, ja ticēt portālam Pietiek.com., viņa ir samelojusies par to, kad darījums ir noticis.  VL!-TB/LNNK līderim viņa esot teikusi, ka tas notika pirms viņa iestājās partijā, bet dati no Zemes grāmatu liecinot par pretējo.

Te nu sakāmas vairākas lietas.  Pirmkārt, arī es neesmu nekāds uzturēšanās atļauju dāļāšanas fans.  Doma iepriekšējā Saeimas sasaukumā nāca no hiperaktīvā buldozera, kurš kaut kad pirms tam pat bija nācis ar ideju, ka gadījumā, ja kāds Latvijā vēlas investēt veselu miljonu latu, tam cilvēkam būtu piešķirama Latvijas pilsonība.  Protams, pilsonība un uzturēšanās atļauja nav viens un tas pats, bet doma vienalga ir aptuveni viena un tā pati, un man neliekas, ka statusam mūsu valstī būtu jābūt atkarīgam no cilvēka maka biezuma.  Vislatviešus, protams, visvairāk uztrauc tas, ka lielākoties šajā procesā ir iesaistīti ļaudis no valsts, kura mums ir uz austrumiem, tajā skaitā iespējams, ka viņējā nav pati tīrākā nauda.  Tiesa, man radio raidījumā attiecīgās amatpersonas ir stāstījušas, ka pieteikumi tiekot vērtēti ļoti rūpīgi, lai atļauju nedotu konkrētam noziedzniekam, bet kaut kas jancīgs par procesu šķiet vienalga esam.

Taču ir arī jautājums par to, cik nopietni pret to visu attiecas vislatvieši.  Raivis Dzintars minētajam portālam ir stāstījis, ka gadījumā, ja Ž. Jaunzemes-Grendes lēmuma pamatā bija biznesa intereses, tad viņu abu pārstāvētā apvienība esot gatava pievērt acis politiskā principa pārkāpumam.  Tas nu reiz rāda to, cik ļoti VL!-TB/LNNK ir gatava būt par siles partiju.  Ja runa ir par naudu, principus var aizmirst -- tas ir precīzi tas pats jēdziens, kādu daudzu gadu gaitā ir uzturējušas mūsu valsts korporatīvi politiskās partijas, un tas ir nožēlojami.  Pati stāsta varone ir teikusi, ka viņas mērķis īpašuma pārdošanā absolūti nav bijis nodrošināt, ka pircēji var tikt pie uzturēšanās atļaujas, pieņemsim, ka tas tā arī ir, bet gadījumā, ja VL!-TB/LNNK šajā gadījumā ir gatava atteikties no principiem, tad ir pilnīgi pamatoti jautāt, kādos citos gadījumos apvienība būs gatava darīt tāpat.  Visnotaļ tipiska uzvedība Latvijas politiskajā vidē, bet ne tāpēc mazāk noraidāma, precīzi tāpat kā tas bija toreiz, kad Vienotība izvēlējās ignorēt kliedzošo interešu pārkāpumu, kādā atradās deputāte no Kurzemes, kuras radio stacijai bija slepens līgums ar Ventspils fīreru par satura jautājumiem.

***

Kas attiecas uz mūzikas klausīšanos, absolūti absurda ir mūsu valsts autortiesību sargu prasība, autortiesības maksāt arī tiem, kuri mūziku atskaņo taksometros, autobusos u.tml.  vietās.  Ja taksometrā skan radio, tad autortiesības ir apmaksājis radio.  Ja skan kompaktdisks, tad autortiesības ir samaksātas kopā ar pašu disku.  Protams, mūsdienās mūziku var atrast internetā un ierakstīt dažādās ierīcēs, tādā gadījumā acīmredzot autortiesības netiek maksātas, bet, pirmkārt, es nekad neesmu bijis taksometrā, kurā kāds ir spēlējis jebko citu, kā radio un, otrkārt, kā īsti autortiesību aģentūras varētu zināt, vai mūzika no interneta ir pumpēta likumīgi vai nelikumīgi, jo arī internetā mūziku ir iespējams nopirkt gluži oficiāli.  Te drīzāk ir jādomā par attiecīgo iestāžu alkatību, un tieši tas pats arī sakāms par prasību, iekasēt atsevišķu nodevu par datu nesējiem, kuros kaut ko var ierakstīt.  Arī tādā gadījumā nav iespējams zināt, no kurienes saturs nācis, piedevām, kā to šodien Ventspils trubas avīzē rakstīja kolēģis, aģentūras tādā gadījumā varētu arī prasīt nodokli uzlikt papīram, jo uz papīra var izdrukāt ne tur atrastus rakstiskus materiālus.

Protams, autortiesības ir nopietns jautājums, laikā, kad internetā var atrast absolūti visu pēc kārtas, ir skaidrs, ka sistēma, ar kuras starpniecību pārdota mūzika, filmas u.c. saturs, ļodzās.  Bet tas nenozīmē, ka ir jāveido ekstrēmas prasības.  Ceru, ka aģentūru prasību kāds taksometra šoferis pārsūdzēs, jo nopietni tas nav nemaz.

Jauku visiem atlikušo dienu!