Un ko (ne)zina skolotāji?

Labdien, lasītāji!

Kādā no iepriekšējiem bloga ierakstiem rakstīju par saviem žurnālistikas studentiem un apstākli, ka neviens no viņiem nezināja neko par tā dēvēto Tulūzas slepkavu (tiesa, pagājušajā nedēļā viņi visi zināja, kādam notikumam tuvojas simtgade, proti -- kuģa Titāniks bojāejai). Šodien ir iespēja to pašu zināšanu vai to trūkuma līmeni izvērtēt skolotāju starpā.

Proti, laikraksts Diena šodien publicēja aptauju, kādu tas veicis atsevišķu skolotāju starpā, lai uzzinātu, ko tad viņi īsti zina par sevis pārstāvēto jomu. Laikraksts atzina, ka atsevišķi jautājumi ar nolūku bijuši sarežģīti. Aptaujā skolotāji varēja iegūt līdz 10 punktiem. Pilns punkts par pareizu, puspunkts par daļēji pareizu atbildi. Kopā skolotāju bija septiņi, un rezultātu diapazons ir no 8,5 punktiem līdz pat vienam vien punktiņam.

"Gudrinieks" šajā procesā izrādījies esam ģeogrāfijas skolotājs Andris Ģērmanis no Rīgas Valsts 2. ģimnāzijas. Viņš ir tas, kurš pareizi atbildēja uz lielāko skaitu jautājumu un saņēma tos 8,5 punktus. Rodas iespaids, ka A. Ģērmanis pats skolā ir bijis viens no tiem visgudriem skolēniem, kuri visiem pārējiem krīt uz nerviem. Atbildot uz jautājumu par to, "kurā pasaules vietā novērojama vislielākā paisuma un bēguma starpība, viņš ne vien atbildējis pareizi, ka tas Fandi līcis Kanādā, bet arī ir pieminējis, ka "to izraisa Mēness pievilšanās spēks. Līcis sekls, šaurs." Savukārt jautājumā par jaunāko starptautiski atzīto valsti, viņš pareizi atbildējis, ka tā ir Dienvidsudāna, bet piebildis: "galvaspilsēta Džūba. Atrodas Āfrikā, nodalījās no Sudānas." Kā teicu, visgudrs cilvēks. Salīdzinot, viņa kolēģe Kristīne Zelča no Rīgas Teikas vidusskolas spēja savākt vien 3,5 punktus. Piemēram, viņa nezināja, bet A. Ģērmanis zināja, ka pasaulē nav tādas valsts, kā "Krokozija." Savukārt, geokešingu, kas saistāms ar orientēšanos, viņa aprakstīja ar vārdiem "kaut kas saistībā ar ģeoloģiju."

Daudz sliktāk veicies literatūras skolotājai Initai Ozolai no Rīgas Valsts vācu ģimnāzijas -- tikai viens vien punktiņš par to, ka viņa zināja, ka Eiropas Savienības Literatūras balvu pērn saņēma Inga Žolude. Toties, viņa nezināja, ka vairs nebūs Harija Potera grāmatu ("Nezinu, jo ar šo lasāmvielu jābūt ļoti uzmanīgiem - tā neaicina uz cēlumu, drīzāk popularizē mistiku"). Tāpat viņa neprata pateikt, kuru valsti nesen ar dzejoli nokaitināja vācu tautības rakstnieks Ginters Grass (Izraēla), un varbūt vistrakāk, nezināja, kas ir portāls Amazon.com (grāmatu tirgotava). Savukārt sporta skolotājs Didzis Drinks nav zinājis, kas saņēma pirmo olimpisko zelta medaļu pēc neatkarības atjaunošanas (tas bija vingrotājs Igors Vihrovs), bet kopā savāca septiņus punktus. Vēstures skolotājam samisējās provokatīvajā jautājumā "Kur pagājušajā gadā tika atrasti Kārļa Ulmaņa pīšļi?" Viņš atbildēja "Baškīrijā," lai gan diktatora mirstīgās atliekas patiesībā nav atrastas. Tāpat nezināja, kā sauc Lielbritānijas prinča Viljamsa sievu (Keita Midltone, bet skolotājs atbildējis, ka "jautājums šķiet interesants žurnālistiem, bet ne vēsturniekiem"). Kopā 5,5 punkti. Savukārt, divi fizikas skolotāji ieguva 5,5 un 4 punktus attiecīgi, tas, kuram zemāks rezultāts, nezināja atbildi uz jautājumu, kuru kolēģi dienā īpaši izcēla kā piemēru par to, ka "skolotājs nedrīkst būt atpalicis no realitātes" -- kā sauc Somijā radītu un jauniešu starpā ļoti populāru spēli, kuras pamatā ir fizikas likumi? Gados jaunākais skolotājs (attēlu aplūkojot šķiet, ka viņš pats nav tālu no jaunieša statusa) zināja, bet vecākais -- nezināja, ka runa ir par tā dēvētajiem "piktajiem putniem" ("Angry birds").

Sliecos piekrist Dienas secinājumam par šo lietu -- skolotājam tomēr jābūt daudzmaz lietas kursā par to, kas ir interesanti skolēniem, vai tās būtu Potera grāmatas vai "piktie putni." Džoanas Roulingas grāmatas par mazo burvi Hariju Poteru tomēr ir bijušas pārdotāko grāmatu topā i Latvijā, i arī pasaulē, savukārt "piktie putni" šķiet visnotaļ visuresoši (lai arī, ja godīgi, man personīgi nav ne jausmas, kādā veidā tie saistāmi ar fizikas likumiem). Protams, skolotājam nav jābūt skolēnu čomam, bet būt pilnīgi ārpus bērnu un jauniešu pasaules arī neder. Ir tomēr pat ļoti iespējams, ka skolotāju, kurš neko nezina par Poteru un "piktajiem putniem" skolēni ne īpaši cienīs, un tas nebūt nav pozitīvs process.

Protams, no septiņiem skolotājiem nesanāk universāls pētījums, ļoti iespējams, ka Latvijā vairums literatūras skolotāju ir lietas kursā par Hariju Poteru. Taču sava veida rādītājs tas tomēr ir.

***

Un vēl pāris vārdu par norvēģu slepkavu Bēringu-Breiviku. Tiesa viņam nav nekas cits, kā skatuve, no kuras paust savu baiso viedokli par notikušo un par pasauli kā tādu. Viņš teicis, ka patiesībā plānoja vēl daudz baisāku noziegumu, viņš teicis, ja būtu iespēja, viņš to pašu darītu atkal. Un viņš tā arī nepaskaidroja, kā liela skaita norvēģu nogalināšana palīdzēja novērst to "multikulturālismu," no kuras viņš sakās baidāmies. Taču galvenais, manuprāt, te ir kas cits, proti -- cilvēks ir teicis, ka vai nu viņš ir jāattaisno, vai arī viņam jāpiespriež nāves sods. Abi varianti -- neiespējami. Ja reiz pats ir atzinies notikušajā, tad nekāda attaisnošana nesanāks, savukārt, Norvēģijā nāves soda nav vispār. Tā rezultātā vai nu viņš nonāks psihiatriskā iestādē vai arī viņam piespriedīs 21 gada cietumsodu (to pagarinot, ja pēc 21 gada šķiet, ka viņš joprojām ir sabiedrībai bīstams). Manuprāt, piemērots sods būtu cits. Lai Norvēģija cilvēku izraida uz Saūda Arābiju vai kādu citu arābu un musulmaņu valsti. Nāves sods visticamāk tāpat sanāks, bet vismaz cilvēks uz kādu laiku varēs redzēt, ka arī arābi un musulmaņi ir tādi pat cilvēki, kā viņš pats. Tas ir kaut kas, ko derētu atcerēties arī mūsu valsts multikulturālisma pretiniekiem.

Jauku visiem dienu!