Vienas nakts romāns

Labrīt, lasītāji!

Mūsdienu modernajā pasaulē tas nav nekas neparasts, diviem cilvēkiem krogā saskatīties, tajā pašā naktī nonākt gultā (piedevām nereti pamatīgā dzēruma pakāpē), un tad no rīta ar dziļu, daļēji paģiru izraisītu izmisumu konstatēt, ka tas tur blakus ir pretīgs un tā tur blakus ir vēl pretīgāka. Vienas nakts romāns. Iespējams, no rīta abi cilvēki vairāk vai mazāk griboši vai negriboši apmainīsies ar telefona numuriem. Ar lielāku vai mazāku labticību solīs piezvanīt. Visbiežāk ar to arī process beidzas.

Apmēram tā, manuprāt, varam aprakstīt to, kas patlaban notiek ar Zatlera Reformu partiju (ZRP). Lasītāji zinās, ka vēl pat darbu nesākuši seši jaunievēlēti ZRP deputāti brīvdienās paziņoja, ka partija ir nedemokrātiska un tāpēc viņi tās smilšu kastē vairs nespēlēsies. Viņi, lūk, ir svētāki par pāvestu un Saeimā darbosies kā "neatkarīgu deputātu grupa." Jo frakcijas, lūk, pārgājēji no citām partijām parlamentā vairs nedrīkst veidot. Katrā gadījumā matemātika te ir nepielūdzama. Koalīcija, kura it kā skaitījās pavisam gatava, bija ar 56 balsīm. 56 mīnus 6 -- vairākuma vairs nav. Aizgājušo ļaužu solījums, ka viņi valdību vienalga atbalstīs -- tas ir tas mulsais solījums nākamajā rītā, ka protams, protams, piezvanīšu. Taču vēl acīmredzamāk ir tas, ka pati Zatlera partija ir tas vienas nakts romāns.

Protams, šī gada Saeimas vēlēšanu process bija neordinārs, laika bija maz. Taču vienalga tas neatņem arvien pieaugošo iespaidu, ka Zatlera Reformu partija būtībā ir nejauši kopā sanākušu cilvēku bars, kuram ārpus domas, ka Valsts prezidentu vajadzētu vēlēt tautai un, ka izglītībā ir vajadzīgas pamatīgas reformas un rokādes, nekādas sevišķas ideoloģijas vai plānu vispār nav. Nepārdomātības iespaidu stiprināja partijas sākotnējais "premjerministra kandidāts," kurš, savukārt, vairāk par visu atgādināja kādreizējo "premjerministra kandidātu ar spīdīgām actiņām" Edgaru Zalānu. Nepārdomātības iespaidu stiprināja tas, ka pats pirmais, ko Zatlera partija nodrošināja, bija konflikts ar visā pasaulē pazīstamo labdarības organizāciju Sarkanais krusts. Un nu reiz nepārdomātības iespaidu stiprina tas, ka partija ir sašķēlusies pat pirms jaunā Saeima ir sākusi darbu. Otra gadījuma rakstura cilvēku veidota partija -- tā dēvētā "Zīgerista partija" -- vismaz pieklājības pēc pagaidīja pāris mēnešus pēc vēlēšanām, lai šķeltos. Zatlera partijas gadījuma pat tik daudz nevarēja nodrošināt.

Aizgājēji ir teikuši, ka viņiem nav pieņemams tas, ka partijā visu pēc kārtas lemj šaurs personu loks. Tajā skaitā, ja viņiem ticēt, šis šaurais loks viņus ir sadalījis pa Saeimas komisijām nemaz nejautājot, ko katrs deputāts parlamentā vēlētos darīt, kur specializēties. Ja tā, tad jāpiekrīt, ka Zatlera partijai steigšus vajag atteikties no vārda "reforma" vismaz partiju iekšējo procesu nozīmē, jo šāda "savējo" grupiņa, protams, parlamenta vēsturē nekas neparasts nav. Taču vēl vairāk sliecos piekrist pašam Zatleram, kurš ir teicis, ka aizgājējiem korektuma labad tomēr būtu jāatsakās no mandāta. Nudien, tie, kuri balsoja par ZRP, nebalsoja tā, lai pat pirms Saeimas pirmās sēdes viena daļa ievēlēto paceltu rokas vidējo pirkstu un aizcirstu durvis. Taču acīmredzot šie deputāti netaisās tā darīt, deputāti jau pie mums mēdz visnotaļ visvareni sajusties. Un tāpēc jautājums tomēr ir par to, kādu valdību šis Saeimas sasaukums spēs apstiprināt. Jau ziņots par dažādiem manevriem, tajā skaitā pat par domu, ka no ZRP varētu aiziet vēl pāris cilvēku un tad valdību varētu veidot Saskaņas centrs, aizgājušie deputāti un no spitālības rehabilitētie "zaļie zemnieki." Savukārt, Vienotība it kā runājot par valdību veidotu no Vienotības, aizgājušajiem deputātiem, Nacionālistu apvienības un ... tiem pašiem "zaļajiem zemniekiem." Tādā nozīmē jāsaka, ka Zatlers ar savu antioligarhisko retoriku nudien valstij ir izdarījis lāča pakalpojumu (un pats sev iešāvis kājā), jo, lai arī, piemēram, valsts lauksaimnieki par Jāņa Dūklava atgriešanos zemkopības ministra krēslā priecātos, kopumā ņemot, pirmkārt, nekas neliecina, ka 11. Saeimas veidotā valdībā ZZS izturētos pa sprīdi labāk nekā 10. Saeimas laikā, kad apvienība atkal un atkal un atkal bloķējās nevis ar koalīciju, kurā tā it kā skaitījās esam, bet gan ar opozīciju un, otrkārt, ZZS valdībā tomēr pie sarunu galda nozīmē smīnošā Puzes ķeizara un oligarha klātbūtni.

Par visu vairāk te kārtējo reizi ir redzams, ka Latvijā politikāņi nekad nemācās no kļūdām. Ja tās trīs partijas un apvienības, kuras izveidoja līdz vakardienai vēl paredzēto koalīciju, būtu sasaukušas visu deputātu kopsēdi, lai vienotos par principiem, par ideoloģiju, par amatiem valdībā, par amatiem Saeimas komisijās, lai visu pēc kārtas izrunātu koleģiālā vidē, tad, ļoti iespējams, šī jaunākā rokāde būtu izpalikusi. Tā vietā politikāņi kārtējo reizi izvēlējās lietas risināt aizkulisēs un šauri jo šaurā lokā, tā gluži vai automātiski nodrošinot gruzdēšanu un gruzīšanos "vienkāršo" deputātu aprindās. It īpaši ZRP saļodzījās tad, kad vēlu naktī tapa nolemts, ka koalīcija jāveido ar Putina partijas sadarbības partneriem, nu tā ir saļodzījusies krietni vairāk. Varēja citādāk. Gribēja, kā labāk, bet sanāca, kā vienmēr.

Nu, ko. Raudzīsimies, ko Saeima šodien darīs. Raudzīsimies, ko darīs Valsts prezidents. Viņa rokās ir visnotaļ būtisks jautājums, jo koalīcija ar 50 deputātiem nav droša koalīcija pilnīgi neatkarīgi no tā, cik ļoti ārpus tās esoši deputāti sola vai nesola to atbalstīt. Protams, šāda veida īsta vai nosacīta mazākuma valdības mūsu republikā ir bijušas arī citreiz, taču diez vai patlaban tas nodrošinātu tādu pārvaldi, kura var pārliecināti un sekmīgi izdarīt visu to, kas it kā ir solīts -- budžetu konsolidēt, aizdevumu programmu pabeigt, pēc 26 mēnešiem eiro zonā iestāties, tiesiskumu stiprināt (tajā skaitā arī domājot par pietiekami nozīmīgo jautājumu par nākamo Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadītāju), situāciju ar airBaltic atrisināt. Šajā sakarā ar skumju un rezignētu nopūtu jālasa intervija, kura viņdien laikrakstā Diena bija ar Igaunijas prezidentu Tomasu Ilvesu. Jā, tā prezidents, igauņu reputācija par lēnīgumu varbūt ir pelnīta, bet tas tomēr ir nodrošinājis veiksmi. Neigauņi darbojas visās partijās, tiem nav pašiem savas, kā tas ir pie mums. Oligarhu nav. Fiksācijas jautājumā par Krieviju un attiecībām ar to Tallinā nav ("Mēs galu galā esam Eiropas Savienības un NATO valsts"). Un, galvenais, kaimiņvalsts prezidents ir pateicis kaut ko tādu, ko tomēr derētu iegaumēt visiem tiem, kuri ir pie stūres mūsu republikā: "Dažreiz es jūs nesaprotu." Ja nesaprot kaimiņvalsts prezidents, ko varam gaidīt no citiem prezidentiem un citām valstīm?

Jauku visiem dienu. It īpaši jaunievēlētajiem Saeimas deputātiem. Šodien pat vairāk nekā citreiz būs vajadzīgs veselais saprāts. Vai esat uz to spējīgi?