Tāpat, kā Sadāms Huseins un Osama Binladens pirms viņa, viņš slēpās. Sadāmu izcēla no pazemes bedres, viņš bija paslēpies kanalizācijas šahtā. Sākotnēji vēstīts, ka viņš sašauts kājās, vēlāk izrādījies, ka viņš nošauts. Internetā var atrast video, kurā redzams attiecīgais mirklis. "Nešaujiet!", lūdzas diktators. Un tad atskan šāviens.
Protams, runa ir par Lībijas ilggadīgo diktatoru Muamaru Kadafi. Sacelšanās "arābu pavasara" kontekstā sākās jau pirms vairākiem mēnešiem, ar NATO gaisa spēku palīdzību režīma pretnieki pakāpeniski pārņēma visu valsti. Kadafi slēpās pēdējā pilsētā, kuru vēl savās rokās turēja viņa atbalstītāji, bet tas bija tikai pagaidu slēpnis. Nu viņa vairs nav.
Muamars Kadafi bija tīrradnis, viņš te nolādēja visu Rietumu pasauli, te atkal līda tai klāt. Sešas dienas pēc tam, kad tika sagūstīts Huseins, Kadafi atteicās no masu iznīcināšanas ieroču programmas un aicināja Lībijā ierasties starptautiskus inspektorus, lai pārliecinātos, ka viņš tik tiešām tā bija izdarījis. Kad teroristi iznīcināja lidmašīnu virs Lokerbijas, Kadafi ilgi tielējās, bet galu galā izdeva apsūdzētos, un Lielbritānijā viņi tika notiesāti. Savā valstī viņam bija Staļina un Mao tipa personības kults. Viņš pats sevi sauca par "brāli vadoni" un "revolūcijas vadītāju," kā arī par "visu karaļu karali." Viņš savu valsti pārvaldīja ar dzelzs dūri jau kopš tālā 1969. gada, neviens cits arābu valstu vadonis tik ilgi pie varas nenoturējās. Viņam bija pašam sava pārvaldes filozofija, t.s. "Trešā starptautiskā teorija," tā izdota "Zaļajā grāmatā" analogi Mao "Sarkanajai grāmatai." Lībija ir bagāta valsts, tai ir naftas un gāzes resursi, bet valsts vienkāršie iedzīvotāji neko no šīs bagātības neredzēja, tautsaimniecība būtībā bija Kadafi un viņa ģimenes rokās. Kad viņš ceļoja, tas allaž bija ar savu telti, viesnīcās viņš neuzturējās. Š.g. jūnijā Starptautiskā Krimināltiesa viņu apsūdzēja noziegumos pret cilvēci. Nu tiesas priekšā viņam nenāksies stāties.
Jautājums par "arābu pavasari" nav viennozīmīgs, jo tajās valstīs, kurās gāzti diktatori vai kvazi-diktatori, lielākoties nav skaidrs, kas notiks tālāk. Ēģiptē notiek ņurdēšana par to, ka militāristi, kuri pārņēma varu pēc Valsts prezidenta Mubaraka ēras beigām, nebūt tik ļoti nesteidzas ar solīto pārvaldes tiesību atdošanu civilpersonām. Tālāk tikusi Tunisija, tur parīt paredzētas Konstitucionālās asamblejas vēlēšanas, lai pēc tam rīkotu vispārējas vēlēšanas. Taču visumā pieredze liecina, ka diktatoru gāzšana Tuvajos austrumos un Āfrikas ziemeļos nebūt nenozīmē automātisku demokrātijas ieviešanu. Arī Irākā ar to iet kā pa brikšņiem, ļaudis vienkārši nav pieraduši pie pašnoteikšanās. Ir arī tas apstāklis, ka daudzviet minētajā teritorijā diktatori apspieda musulmaņu kustības, kuras tagad kāri raugās varas virzienā. To starpā ir arī tādi musulmaņi, kuri savā valstī vēlas izveidot kalifātu ar viduslaiku likumiem. Tas nu nebūtu nekas jauks.
Taču "arābu pavasaris" arī ir apliecinājis pārējās pasaules divkosību. Lībijas iedzīvotājiem NATO un Apvienoto Nāciju organizācija steidzās palīgā sakarā ar minēto apgalvojumu par noziegumiem pret cilvēci. Taču Sīrijā, kur diktatora režīms pēdējo mēnešu laikā ir nogalinājis burtiski tūkstošiem civiliedzīvotāju, nekas tamlīdzīgs netiek darīts. Pat nosodošu rezolūciju ANO Drošības padome nevarēja pieņemt, jo Krievija un Ķīna tai uzlika savu veto. Pieņēmums, ka visur pasaulē ļaudis vēlas brīvību, ir pamatots, bet pieņēmums, ka valstis, kurās demokrātija Rietumu izpratnē nav bijusi nekad, automātiski to pieņems tiklīdz tas būs iespējams, nebūt nav pamatots. Tas, starp citu, labi redzams mūsu kaimiņvalstī Krievijā, kur demokrātija lielākoties ir tikai imitācija. Savukārt, Tuvajos austrumos un Ziemeļāfrikā sabiedriski politiskās tradīcijas veidojušās krietni citādā veidā nekā Rietumos. Grūti spriest, kas tur notiks tālāk.
Taču viens ir skaidrs. Lībijas diktators ir saņēmis pelnītu sodu pats no savas tautas, un nav iemesla par to nepriecāties. Protams, diktatori arī mūsdienās nav nekas neparasts, tajā skaitā mūsu kaimiņvalstī Baltkrievijā. Tomēr gribas domāt, ka viņu laiks tuvojas beigām. Ne velti Ķīna tik ļoti paniski cenzē visu informāciju par "arābu pavasari" -- vecie buki, kas pārvalda milzīgo un bagāto valsti, negrib, lai ķīniešiem rastos ne tādas domas. Mums Latvijā ir viss iemesls atbalstīt jebkurus centienus demokrātijas virzienā. Mūsu pašu demokrātija varbūt ir ne pašā labākajā līmenī, kā tas bijis redzams cirkā, kas saistāms ar valdības veidošanu, taču no totalitārisma jūga mūsu tauta atbrīvojās itin naski un veiksmīgi. Tas ir veiksmes stāsts, un nav iemesla kaut ko citu vēlēt lībiešiem, tunisiešiem, irākiešiem vai jebkuriem citiem cilvēkiem pasaulē.
Jauku visiem dienu!
1 komentārs:
Paldies par labo ierakstu.
Ierakstīt komentāru