Jaunās Saeimas otrās dienas sākums (un normālas tiesas)

Labrīt, lasītāji!

Vakardienas notikumi mūsu republikas parlamentā nudien bija "nožēlojami," kā to aprakstīja premjerministrs Valdis Dombrovskis, un tie nudien radīja jautājumus par viņa it kā veidotās koalīcijas stabilitāti vai tās trūkumu, kā to pateica vakar "uzmestais" Saeimas priekšsēdētāja kandidāts Valdis Zatlers. Visas dienas garumā deputāti tā arī nevarēja nonākt pie kopsaucēja par savu vadītāju, bija vajadzīga visa nakts, lai nonāktu pie pirmās ziņas no parlamenta šorīt -- to turpinās kūrēt Solvita Āboltiņa. Te vērts konstatēt, ka esošā spīkere Saeimā saņēma 51 balsi, tātad -- piecas mazāk nekā teorētiski pieder minētajai "koalīcijai" plus vēl tiem sešiem tā dēvētajiem "olšteiniešiem," kuri no Zatlera Reformu partijas (ZRP) aizgāja jau svētdien.

Par Zatlera noraidīšanu nekādu lielu pārsteigumu patiesībā nav. Ja reiz deputāti varēja savu balsi nodot slepeni, tad ir visnotaļ skaidrs, ka dažs labs "koalīcijas" cilvēks Zatlerā saredzēja pārmērīgu pompozitāti un pateica "nē." Ar to apmēram viss ir pateikts par šīs personas politisko nākotni. Pat savu pa fikso izveidoto partiju kopā nevarēja saturēt, tā salūza pat pirms Saeimas darba sesijas sākuma. Par nopietnību to grūti nosaukt. "Olšteiniešu" solis, protams, ir pagalam riskants. Drusku niķīgs, bet tomēr arī reālpolitisks bija viņu vakardienas paziņojums, ka viņi negrib sēdēt sev paredzētajās vietās kopā ar citiem "zatleriešiem" un tāpēc sēdēs nostāk. Vai pareizāk sakot -- pašā malā. Reālpolitiski tas ir tādā nozīmē, ka politiskās zvaigznes ļoti viegli var iegrozīties tā, ka "olšteinieši" paliek dziļā opozīcijā, piedevām apstākļos, ka viņiem nav (jo atbilstoši Saeimas procedūrai nedrīkst būt) savas frakcijas ar biroju, automobili, sekretāri, telefoniem un visu pārējo, kas ir īsto frakciju rokās. Diez kas nav. Šodien Atkarīgajā divi "olšteiniešu" aktīvisti dikti skaidro savu lēmumu, bet ne īpaši pārliecinoši. Cita starpā arī jautājumā par viņu kvalifikāciju līmeni politikā. Runādama par Zatlera partijas izvirzīto kandidātu ārlietu ministra amatam, viena "olšteiniete" teica šādus vārdus: "Piemēram, par Edgaru Rinkēviču man kā ierindas deputātei nebija nekādas informācijas, ne es viņu iepriekš biju redzējusi, ne dzirdējusi par viņu." Runa ir par cilvēku, kurš visai ilgi sabija Aizsardzības ministrijas valsts sekretāra amatā, par ko "ierindas deputāte" varbūt tiešām varēja nezināt, bet pēc tam viņš bija pat ļoti redzams Valsts prezidenta kancelejas vadītājs, un ņemot vērā to, kurš bija Valsts prezidents tad, kad Rinkēvičs bija viņa kancelejas vadītājs (ja kādam nepielēca -- tas ir tas pats Zatlers), tad Zatlera Reformu partijas pārstāvei vismaz kaut kur būtu bijis par viņu "jādzird."

Tas tā. Dievs ar "olšteiniešiem." Jādomā, ar laiku viņiem nāksies nožēlot savu visnotaļ steigšus pieņemto lēmumu. Šodienas sākotnējie notikumi ar Āboltiņas ievēlēšanu un pēc tam ar ZRP pārstāves Ingas Bites ievēlēšanu priekšsēdētājas pirmā biedra amatā liecina, ka deputāti ir nolēmuši tomēr strādāt un nevis māžoties (starp citu, Bite savāca 62 balsis -- tātad, vairāk nekā minētajā "koalīcijā"). Labi, ka tā, jo darāmā tomēr ir pavisam daudz. Sākot jau ar valdības koalīciju. Nu būs interesanti skatīties, ko politikāņi izkalkulēs tālāk. Mazākuma valdība te nebūs līdzeklis, "olšteinieši" var dievoties, cik vien viņiem patīk, ka protams, protams, viņi atbalstīs Vienotības/ZRP/Nacionālistu koalīciju visās lietās, bet politiskās "tradīcijas" pie mums ir tādas, kādas tās ir, un kategoriski ar to rēķināties jauna Dombrovska valdība nevarētu nu nekādi. Ošņāties ZZS virzienā -- tas būtu nepatīkami Zatlera partijai. Vēlreiz ošņāties Saskaņas centra virzienā -- tas, ļoti iespējams, nozīmētu šķelšanos Vienotībā, kur ir viens visnotaļ nacionālistisks atzars. Vai "olšteinieši" varētu atgriezties partijā? Rinkēviča nepazinēja: "Mūs jau droši vien neņems atpakaļ." Jā, droši vien, ka tā. Un tāpēc kaut kādā virzienā Dombrovskim tomēr būs jāskatās, ja reiz viņš grib turpināt valdīšanu. Protams, teorētiski iespējama ir valdība, kuras kodolā ir SC un ZZS, bet arī tad būtu vajadzīgs vēl kāds, jo minētajiem spēkiem balsu Saeimā vieniem pašiem (paldies Dievam) nepietiek. Skat. iepriekšējās domas par to, kuri spēki nepatīk kuriem spēkiem. Taču te galvenais tomēr ir tas, ko vakar Saeimas atklāšanas sēdē teica Valsts prezidents Bērziņš: Laiks pārtraukt spēlītes. Latvijai nākamajos gados ir ļoti, ļoti daudz darāmā, sākot jau ar nākamā gada valsts budžetu un tā "konsolidāciju," turpinot ar Eiropas Savienības debatēm par lauksaimniecības nākotni, ar airBaltic jautājumu, ar Citadele Banka jautājumu, ar aizdevuma programmas pabeigšanu, ar pievienošanos eiro zonai 2014. gadā, ar apstākli, ka jau visai drīz Rīga būs Eiropas kultūras galvaspilsēta, bet Latvija -- ES prezidējošā valsts, u.tml. Šis nudien nav laiks ampelmaņiem, kādu, diemžēl, mūsu "lielajā politikā" netrūkst. Vakar bloga nobeigumā jautāju, vai "gudrās galvas" ir spējīgas uz veselo saprātu. Vakardienas notikumi par to neliecināja nemaz.

Bet ir arī vēl viena lieta, un tas ir par tiem slepenajiem balsojumiem Saeimā. Vakar manā radio raidījumā sociologs Arnis Kaktiņš teica, ka tas neesot pirmšķirīgs, bet gan "septītšķirīgs" jautājums politikas darba kārtībā, savukārt politikas aizkulisēs sen bijušais Dans Titavs teica, ka slepens balsojums esot "demokrātiskāks," jo atklātā balsojumā deputātu var ietekmēt "mediju spiediens" u.tml. Atļaušos tomēr nepiekrist. Ja deputāts ir godīgs un principiāls savā attieksmē, tad nav absolūti neviena iemesla, kāpēc viņš šo attieksmi nevar paust atklāti. Ja "mediji" spiež darīt vienu (un ņemot vērā to, ka pat "lielākajiem" laikrakstiem mūsu valstī ir tikai pāris desmiti tūkstošu abonentu, piedevām tiem mēdz būt visnotaļ diametrāli pretējs viedoklis par pietiekami daudziem jautājumiem, diez vai šī ietekme var būt tik briesmīga), tad apzinīgs deputāts var paskaidrot, kāpēc viņš domā citādi. Amerikā pilnīgi atklāti tiek ievēlēti absolūti visi pēc kārtas, tajā skaitā Augstākās tiesas tiesneši un Amerikas ekvivalents ģenerālprokurora amatam. Neredzu neviena iemesla, kāpēc balsojumam par Saeimas spīkera sekretāra palīgu būtu jārīko slepens balsojums. Ja kas, to pašu varu teikt arī par ģenerālprokurora, Valsts prezidenta un visu pārējo amatu kandidātiem. Ja deputāti no tā baidās, tad viņiem nevajadzētu būt deputātiem. Tautai tomēr ir visas tiesības zināt, ko tās pārstāvji domā un uzskata. Vēl jo vairāk, ja ņemam vērā to, ka slepenais balsojums Saeimā "tradicionāli" ir ļāvis pietiekami daudziem deputātiem par savu balsojumu vienkārši un rupji melot. Arī tā, diemžēl, ir daļa no mūsu politiskās "kultūras."

***

Vēl viena piezīme šorīt par Puzes ķeizaru. Vakar viņam bija paredzēts ierasties tiesā. Tā nebija tiesa mūsu valstī, kur viņa tiesāšana turpinās jau ļoti ilgi un turpināsies vēl ļoti daudz ilgāk, jo te mums nereti ir kārtējais gadījums, kur var "saslimt" viens no daudzajiem juristiem, un viss process apstājas. Šoreiz tā bija tiesa Anglijā. Puzes ķeizars uz sēdi neieradās. Anglijas tiesa, atšķirībā no tiesas Latvijā, nekādi ar viņu nebija gatava auklēties. Puzes ķeizaram tika uzlikts 10 tūkstošu mārciņu sods ar brīdinājumu, ka viņam, ļoti iespējams, būs jāapmaksā arī otras puses izdevumi, tie varētu būt mērāmi pat 200 tūkstošos mārciņu. Tam nu reiz būtu jābūt ļoti konkrētam signālam ne tikai Puzes ķeizaram, bet arī Temīdai mūsu valstī. Nav absolūti nekāda iemesla, kāpēc nevarētu labot likumu, lai pateiktu, ka viena procesa dalībnieka slimība vai "slimība" nav šķērslis procesa turpināšanai. Puzes ķeizaram tiesā ir vesela juristu plejāde (par spīti, starp citu, viņa nebeidzamajiem apgalvojumiem, ka viņam nekas nepieder), ja saslimis viens, procesu var virzīt cits. Tas nav sarežģīts reizes rēķins. Un te nu mēs kārtējo reizi redzam atšķirību starp banānu republiku un normālu valsti Eiropā. Diemžēl, ne mūsu valstij par labu.

Jauku visiem dienu!