Labdien, lasītāji!
Šodien medijos ziņots, ka Lielbritānijā tiesas ir apņēmības pilnas, likuma pārkāpumus pēc pāris nedēļām gaidāmo Olimpisko spēļu laikā risināt nekavējoties. Londonas tiesas darbosies no astoņiem no rīta līdz pus astoņiem vakarā, lai visas ar spēlēm saistītās lietas izskatītu 24 stundu laikā pēc likumpārkāpēja aresta.
Šī nebūs pirmā reize, kad Lielbritānijas tiesas darbojas pat ļoti operatīvi. Lasītāji, iespējams, atcerēsies nemierus, kādus pagājušā gada augustā Londonā un citur Lielbritānijā izraisīja tas, ka policija nošāva kādu civiliedzīvotāju. Tam sekoja laupīšana, marodierisms, mašīnu un ēku dedzināšana un viss pārējais, kas saistāms ar nemieriem. Arī toreiz tiesas darbojās ļoti ātri. Vairums ar videokameru palīdzību atpazīto nemiernieku tiesas priekšā nonāca nekavējoties, un, lai arī apelācijas turpinās vēl šobaltdien, pirmais lēmums tika pieņemts nekavējoties. Paredzams, ka tas pats notiks Olimpisko spēļu laikā, arī patlaban policija gatavojas iespējamiem nemieriem.
Par to rakstu tāpēc, ka tas tik ļoti kontrastē ar to, kā līdzīgas lietas tiek risinātas mūsu valstī. Acīmredzamais salīdzinājums ir ar nemieriem Doma laukumā 2009. gada janvārī. Pirmā atklātā tiesas sēde šajā jautājumā sekoja vien 2011. gada novembrī, tātad -- gandrīz divus gadus pēc notikušā. Protams, ka process turpinās un turpināsies vēl ilgi un dikti.
Šajā kontekstā jāmin tas, ka šodien Saeima apstiprināja jaunu tieslietu ministru Jāni Bordānu. Premjerministrs Valdis Dombrovskis ir teicis, ka viens no galvenajiem uzdevumiem jaunajam ministram būšot tiesu sistēmas stiprināšana, lai process kļūtu krietni ātrāks un saprotamāks. Tas ir jautājums, kas ir būtisks ne jau 2009. gada nemierniekiem vien. Pietiekami bieži dzirdamas sūdzības no uzņēmējiem, kuri tāpat nav mierā ar Temīdas ļoti, ļoti gauso un reizēm arī neparedzamo raksturu. Neparedzamo lietu sakarā, piemēram, minams janvārī pieņemtais spriedums par veikalu IKI īpašnieka SIA Palink maksātnespēju, kuru tiesa pieņēma pēc vienas privātpersonas pieteikuma un par spīti tam, ka minētie veikali darbojās un darbojas veiksmīgi. Savukārt, ja runa ir par ilgstošiem, bezgala ilgstošiem procesiem, varam aplūkot gan tā dēvēto digitalizācijas skandālu, gan arī, piemēram, Puzes ķeizara tiesāšanu. Pēdējam nav pietrūcis kauna sūdzēties Eiropas tiesā par garo tiesāšanu, lai gan viņa paša aizstāvji šajā ziņā nebūt nav bez vainas. Kaut vai pieteikumi par tā vai cita procesa dalībnieka noraidīšanu biruši no pārpilnības raga. Līdzīga situācija savulaik bija ar bēdīgi slaveno baņķieri Laventu.
Redzēsim, ko jaunais tieslietu ministrs šajā ziņā paveiks. Viens, kas pilnīgi noteikti ir jādara, ir atteikšanās no normas, kura paredz, ka gadījumā, ja viens no procesa dalībniekiem ir slims, "slims," citur nodarbināts, u.tml., tad viss process tiek atlikts, reizēm pat ļoti ilgi. Sen esmu domājis, ka tieslietu sistēmā ir jānodibina ārstu padome, kas var izmeklēt tos, kas apgalvo, ka ir pārāk slimi, lai piedalītos procesā, daudz var darīt arī ar attālinātu līdzekļu palīdzību. Mūsdienās videokonferences nav nekas neparasts, tādas var izmantot arī tiesāšanas procesos.
Vēlēsim visi jaunajam tieslietu ministram veiksmi! Viņējā ir joma, kurā nudien ir daudz problēmu, daudz risināma. Varbūt J. Bordānam vajadzētu aizbraukt uz Londonu un parunāt ar kolēģiem tur...
Jauku visiem dienu!
ceturtdiena, 2012. gada 5. jūlijs
ceturtdiena, 2012. gada 28. jūnijs
Malace valsts sekretāre!
Labdien, lasītāji!
Šodien, kā jau zināt, Latvijā viesojas ASV valsts sekretāre (tātad -- ārlietu ministre) Hilarija Klintone. Viņa tikusies ar mūsu valsts augstākajām amatpersonām, šodien viņa atklās ielu pie ASV jaunās vēstniecības, kura nosaukta viņas priekšteča Samnera Velsa vārdā (viņš bija tas, kurš izstrādāja ASV neatzīšanas politiku jautājumā par PSRS okupāciju Baltijas valstīs). Un pēcpusdienā viņa apmeklēja Latvijas Universitāti, kur viņai bija saruna ar jauniešiem, kuri tur bija pulcējušies. Ja skatījāties Latvijas televīzijā, dzirdējāt manu balsi to visu tulkojam, bet ne par to šis stāsts.
Valsts sekretāres teiktajā bija divas lietas, kurām vēlos pieskarties. Pirmais ir jautājums par ebreju kompensācijām. H. Klintone pateica, ka šis ir jautājums, kas nav saistāms ar privātpersonu, bet gan ar kopīpašumiem, kādi ebreju kopienai piederējuši laikā pirms 2. pasaules kara. Viņa teica, ka tā nav lieta, kas ir aktuāla tikai Latvijā, bet piebilda, ka tās atrisināšana noteikti kalpos arī Latvijas interesēm, jo tas ļaus noslēgt pietiekami sāpīgu nodaļu mūsu valsts vēsturē. Piekrītu. Par detaļām var runāt, zināms, ka vairāki no tiem īpašumiem, par kuriem ir runa, ir atdoti vai pārdoti citiem, bet jautājums ir jāatrisina, patīk tas kādam vai nepatīk. Nacionālās apvienības apgalvojums, ka tādā gadījumā būtu jāatver viss privatizācijas process visām tautībām, nav pamatots. Tas, kas 2. pasaules kara laikā notika ar Latvijas ebreju tautības iedzīvotājiem, ir prātam grūti aptverams un tomēr nav salīdzināms ar citām tautām. Pirms kāda pusgada Latvijā viesojās Latvijā dzimusī ASV apelācijas tiesas tiesnese ebrejiete Ilana Rovnere, viņa stāstīja, ka ārpus viņas vecākiem un viņu pašu, kuri jau laikus izspruka uz Ameriku, Holokaustā gāja bojā pilnīgi visa viņas lielā ģimene, dzīvs palika vien viens tēvocis, kurš 1941. gada 14. jūnijā tika deportēts uz Sibīriju. Bijām spiesti konstatēt, ka viņam laimējās, un to nevar teikt par vairumu tolaik deportēto. Interneta komentāros par šo lietu ir lasāmi raksturīgi antisemītiski mēsli no anonīmiem gļēvuļiem, bet politikas līmenī šis tomēr ir atrisināms jautājums. Vai naudā, vai graudā -- tas ir atsevišķs jautājums, bet jārisina tas ir.
Te, starp citu, var arī piebilst kaut ko par jezgu, kāda sacēlās vienā sabiedrības daļā, kad uzzinājām, ka Hilarija Klintone tomēr neapmeklēs ebreju glābēja Žaņa Lipkes pieminekļa atklāšanu. Konkrēti nevaru zināt, bet valsts sekretāres kalendārs ārvalstu vizītēs mēdz būt visnotaļ piesātināts, iespējams, viņai tam vienkārši nebija laika, un tas būtu saprotams. Katrā gadījumā par ebreju lietām viņa runāja i Latvijas universitātē, i arī tiekoties ar valsts amatpersonām.
Bet ir arī otra lieta. Pasākuma laikā Latvijas Universitātē moderators Jānis Geste vārdu deva Mozaīkas pārstāvim Kasparam Zālītim, kurš uzdeva jautājumu par geju un lesbiešu tiesībām. H. Klintone atbildēja, ka cilvēka tiesības ir universālas, un 2012. gadā nav pieņemama situācija, kurā tiek noraidīta vai diskriminēta jebkura grupa sabiedrībā, vai tās būtu seksuālās minoritātes, invalīdi, sievietes vai jebkuri citi. Arī Amerikā ir bijis vajadzīgs laiks, lai līdz šai pārliecībai nonāktu, lasītāji zina, ka vēl ļoti daudzu cilvēku atceramā pagātnē ar briesmīgu diskrimināciju bija jārēķinās ASV tumšādainajiem iedzīvotājiem, it īpaši valsts dienvidu štatos. Vergu brīvlaišana vispār notika tikai pirms pusotra gadsimta. Arī geju un lesbiešu jomā tiesību atzīšana nav bijis viegls process, bet esmu lepns par to, ka par to pozitīvi nu jau ir runājušas manas valsts pirmā, otrā un piektā amatpersona (attiecīgi prezidents Obama, viceprezidents Baidens un pati Klintone). Paldies Kasparam par jautājuma uzdošanu, un paldies Hilarijai Klintonei par atbildi. Saku vēlreiz -- malace valsts sekretāre!
Jauku visiem atlikušo dienu!
Šodien, kā jau zināt, Latvijā viesojas ASV valsts sekretāre (tātad -- ārlietu ministre) Hilarija Klintone. Viņa tikusies ar mūsu valsts augstākajām amatpersonām, šodien viņa atklās ielu pie ASV jaunās vēstniecības, kura nosaukta viņas priekšteča Samnera Velsa vārdā (viņš bija tas, kurš izstrādāja ASV neatzīšanas politiku jautājumā par PSRS okupāciju Baltijas valstīs). Un pēcpusdienā viņa apmeklēja Latvijas Universitāti, kur viņai bija saruna ar jauniešiem, kuri tur bija pulcējušies. Ja skatījāties Latvijas televīzijā, dzirdējāt manu balsi to visu tulkojam, bet ne par to šis stāsts.
Valsts sekretāres teiktajā bija divas lietas, kurām vēlos pieskarties. Pirmais ir jautājums par ebreju kompensācijām. H. Klintone pateica, ka šis ir jautājums, kas nav saistāms ar privātpersonu, bet gan ar kopīpašumiem, kādi ebreju kopienai piederējuši laikā pirms 2. pasaules kara. Viņa teica, ka tā nav lieta, kas ir aktuāla tikai Latvijā, bet piebilda, ka tās atrisināšana noteikti kalpos arī Latvijas interesēm, jo tas ļaus noslēgt pietiekami sāpīgu nodaļu mūsu valsts vēsturē. Piekrītu. Par detaļām var runāt, zināms, ka vairāki no tiem īpašumiem, par kuriem ir runa, ir atdoti vai pārdoti citiem, bet jautājums ir jāatrisina, patīk tas kādam vai nepatīk. Nacionālās apvienības apgalvojums, ka tādā gadījumā būtu jāatver viss privatizācijas process visām tautībām, nav pamatots. Tas, kas 2. pasaules kara laikā notika ar Latvijas ebreju tautības iedzīvotājiem, ir prātam grūti aptverams un tomēr nav salīdzināms ar citām tautām. Pirms kāda pusgada Latvijā viesojās Latvijā dzimusī ASV apelācijas tiesas tiesnese ebrejiete Ilana Rovnere, viņa stāstīja, ka ārpus viņas vecākiem un viņu pašu, kuri jau laikus izspruka uz Ameriku, Holokaustā gāja bojā pilnīgi visa viņas lielā ģimene, dzīvs palika vien viens tēvocis, kurš 1941. gada 14. jūnijā tika deportēts uz Sibīriju. Bijām spiesti konstatēt, ka viņam laimējās, un to nevar teikt par vairumu tolaik deportēto. Interneta komentāros par šo lietu ir lasāmi raksturīgi antisemītiski mēsli no anonīmiem gļēvuļiem, bet politikas līmenī šis tomēr ir atrisināms jautājums. Vai naudā, vai graudā -- tas ir atsevišķs jautājums, bet jārisina tas ir.
Te, starp citu, var arī piebilst kaut ko par jezgu, kāda sacēlās vienā sabiedrības daļā, kad uzzinājām, ka Hilarija Klintone tomēr neapmeklēs ebreju glābēja Žaņa Lipkes pieminekļa atklāšanu. Konkrēti nevaru zināt, bet valsts sekretāres kalendārs ārvalstu vizītēs mēdz būt visnotaļ piesātināts, iespējams, viņai tam vienkārši nebija laika, un tas būtu saprotams. Katrā gadījumā par ebreju lietām viņa runāja i Latvijas universitātē, i arī tiekoties ar valsts amatpersonām.
Bet ir arī otra lieta. Pasākuma laikā Latvijas Universitātē moderators Jānis Geste vārdu deva Mozaīkas pārstāvim Kasparam Zālītim, kurš uzdeva jautājumu par geju un lesbiešu tiesībām. H. Klintone atbildēja, ka cilvēka tiesības ir universālas, un 2012. gadā nav pieņemama situācija, kurā tiek noraidīta vai diskriminēta jebkura grupa sabiedrībā, vai tās būtu seksuālās minoritātes, invalīdi, sievietes vai jebkuri citi. Arī Amerikā ir bijis vajadzīgs laiks, lai līdz šai pārliecībai nonāktu, lasītāji zina, ka vēl ļoti daudzu cilvēku atceramā pagātnē ar briesmīgu diskrimināciju bija jārēķinās ASV tumšādainajiem iedzīvotājiem, it īpaši valsts dienvidu štatos. Vergu brīvlaišana vispār notika tikai pirms pusotra gadsimta. Arī geju un lesbiešu jomā tiesību atzīšana nav bijis viegls process, bet esmu lepns par to, ka par to pozitīvi nu jau ir runājušas manas valsts pirmā, otrā un piektā amatpersona (attiecīgi prezidents Obama, viceprezidents Baidens un pati Klintone). Paldies Kasparam par jautājuma uzdošanu, un paldies Hilarijai Klintonei par atbildi. Saku vēlreiz -- malace valsts sekretāre!
Jauku visiem atlikušo dienu!
otrdiena, 2012. gada 12. jūnijs
Par pļāpīgumu un tiesiskuma izpratni politikāņu vidū un žurnālistikā
Labrīt, lasītāji!
Kā jau katru rītu, arī šorīt esmu dzēris tēju un lasījis laikrakstus, un šorīt laikrakstos esmu atradis šo to tādu, par ko var padomāt. Tā, piemēram, Dienā ir intervija ar Saeimas deputātu Andreju Elksniņu, kurā deputāts visnotaļ sašutis stāsta par to, ka ļaunā valsts viņam nedod pielaidi valsts noslēpumam un nestāsta viņam, kāpēc viņam nevar būt pielaide valsts noslēpumam un vispār uzvedas tik draņķīgi, ka droši vien būs jāskrien uz Eiropas tiesu pēc taisnības. Deputāts arī konstatē, ka likstas ar pielaidēm ir nozīmējušas, ka "visā 11. Saeimas laikā neviens no parlamenta lielākās opozīcijas frakcijas Saskaņas centrs pārstāvjiem vēl nav piedalījies Saeimas Nacionālās drošības komisijas darbā, kaut gan tur ir tikuši pieņemti ļoti svarīgi lēmumi."
Manuprāt, te galvenais ir ņemt vērā seno krievu parunu par to, ka nav spogulis jāvaino, ja ģīmis ir greizs. Protams, es nevaru zināt, kāpēc konkrēti Satversmes aizsardzības birojs ir liedzis pielaidi Andrejam Elksniņam (un ne tikai viņam no SC plejādes), bet, kā cilvēks, kurš politiku mūsu valstī ir novērojis jau sen, varu minēt gan: Pilnīgi pieļauju, ka SABs nav gluži mierā ar to, ka A. Elksniņa pārstāvētajai SC plejādei ir mīļš un draudzīgs sadarbības līgums ar Kremļa diktatorpartiju, vēl jo vairāk tagad, kad minētā diktatorpartija ir kārtējo reizi pierādījusi, ka tā spēj saglabāt diktatorpartijas statusu tikai krāpjoties vēlēšanās. Intervijā ar Dienu A. Elksniņš nācis ar šādu domu: "Zināmā pakāpē pļāpīgums piemīt ikvienam cilvēkam." Nu, jā. Skatoties, ar kuru katrs pļāpā. Ja kas, tad A. Elksniņa pārstāvētajai SC plejādei arī ir mīļš un draudzīgs sadarbības līgums ar Pekinas diktatorpartiju, kurai arī nepārprotami var būt pietiekami konkrētas intereses mūspusē. Velti deputāts sūrojas par to, cik daudz labāk šajā jomā klājas viņa kolēģiem Vācijā. Vācijas parlamentā nav frakcijas, kura tik ļoti uzskatāmi darbojas citas valsts interesēs. Grūti iedomāties, piemēram, kādu Vācijas parlamenta deputātu parakstāmies par to, ka Vācijā ir vajadzīga otra valsts valoda. Kā to ir darījis vismaz viens no A. Elksniņa kolēģiem SC plejādē. Protams, drošības dienestu darbs nedrīkst būt nekontrolēts, bet man vismaz nekas neliecina, ka tas patlaban būtu ārpus kaut kādiem rāmjiem, ja arī A. Elksniņš tajā visā saskata "policejiskas valsts" iezīmes (tiesa, piebilstot, ka tā teikt būtu "pārāk skaļi").
Ja par pļāpīgumu un attiecībām ar Krieviju. Latvijas Avīzē, savukārt, šorīt ir intervija ar kaimiņvalsts ilggadējo vēstnieku Vešņakovu, un gluži vai jūsmīgs biju konstatējot, ka intervētājs nav neviens cits, kā LA visa tautiskā un latviskā lielmeistars Krustiņš. Nu tik būs! Lika drusku pagaidīt. Varbūt lielmeistaram zobs sāpēja un viņš nespēja sakoncentrēties uz to, ko vēstnieks viņam stāsta, bet man vismaz liekas, ka vismaz mazītiņš iebildums būtu varējis būt tur, kur Vešņakovs stāsta par to, cik lieliskas viņa valstī ir bijušas parlamenta un prezidenta vēlēšanas un cik lieliska sistēma tur tagad un tāpēc ir iedibināta. Tiesa, intervija notikusi tā dēvētās "Krievijas dienas" kontekstā, tie ir visnotaļ jauni svētki, kurus kādreizējais Krievijas boss Jeļcins noteica, lai atzīmētu to dienu 1990. gadā, kad Krievijas parlaments akceptēja suverenitātes deklarāciju, un varbūt lielmeistars tāpēc vēlējās būt smalkjūtīgs, bet tomēr. Vēl jo vairāk tad, kad Vešņakovs nāca ar šo visnotaļ elpu aizraujošo paziņojumu: "Gan jūs, gan mēs dzīvojam demokrātiskās valstīs, kur ir brīv izpausties." To, cik ļoti mūsu kaimiņvalsts ir "demokrātiska valsts, kur ir brīv izpausties," mēs redzēsim jau šodien, kad "brīv izpausties" centīsies Kremļa opozicionāri. Viņu vadoņu mājās jau ir notikusi kratīšana, tajā skaitā no populārā blogotāja Aleksandra Navaļņija mājas drošībnieki aiznesa, kā pats teicis, it visus elektronisko datu nesējus, tajā skaitā tos, kuros atradās viņa bērnu fotogrāfijas. To nu būtu grūti uztvert, kā "brīvu izpaušanos," ja nu vienīgi no Kremļa drošībnieku puses. Vai Latvijas Avīzes tautiskuma lielmeistars uz to būtu varbūt norādījis? Nē. Lūk, kas tautiskuma lielmeistaram bija sakāms tad, kad vēstnieks bija pastāstījis par to, cik Krievija ir demokrātiska valsts un cik ļoti tur visi var "brīv izpausties": "Paldies jums par pirmssvētku sarunu, novēlam, lai svētki izdotos,un turpmākos panākumus pēc Krievijas dienas nosvinēšanas." (!!!!) Varbūt uz interviju vajadzēja sūtīt Ināru Mūrnieci, viņa arī intervijās vienmēr prata būt gana kareivīga. Bet, ak Tavu nelaimi. I. Mūrniece tagad ir Saeimas deputāts. Nezinu, vai viņai ir pielaide valsts noslēpumam, bet intervijas veikt laikam viņa vairs nedrīkst.
Vēl sabiedriski politiskajos apcirkņos veidojies stāsts par Saeimas deputātu Dzintaru Zaķi un viņa spēkratiem. Nu nācis zināms, ka Dz. Zaķis spēkratus pats nopirks no uzņēmuma, zem kura vārda tie sākotnēji tika noformēti tā, lai nebūtu jāmaksā pievienotās vērtības nodoklis. Tas, protams, ir labi un jauki, un vēl jo jaukāk ir tas, kā Dz. Zaķis cer, ka tādā gadījumā atrisināsies, kā pats teicis "morālā un ētiskā" problēma. Taču tā ir un paliek kārtējā nagla "tiesiskuma" koalīcijas zārkā. Būsim te ļoti precīzi: Konkrēti noziedzies, cik var spriest, Dz. Zaķis nav. Taču kārtējo reizi nākas no ķešas vilkt laukā stāstu par kādreizējo Zviedrijas tieslietu ministri Lailu Freivaldi un viņas pavisam likumīgi privatizēto dzīvokli. Reiz sabiedrība uzzināja, ka viņa dzīvokli ir privatizējusi veidā, kas vienkāršajiem mirstīgiem ir krietni sarežģītāks, L. Freivalde, lai arī nebija noziegusies, atkāpās no amata un viss. Jo tas slikti izskatījās. Tieši šī aunpierīgā atteikšanās jebkad padomāt par jautājumu "kā tas izskatās" mūsu valsts politikāņiem ir bijusi raksturīga jau ļoti, ļoti, ļoti sen. Vien žēl, ka to šķiet nesaprotam arī tie politikāņi, kuri tik ļoti sakās mūsu valstī pārstāvam tiesiskumu, godīgumu un atklātumu. Nekāds pārsteigums tas laikam nav, bet žēl vienalga.
Jauku visiem dienu!
Kā jau katru rītu, arī šorīt esmu dzēris tēju un lasījis laikrakstus, un šorīt laikrakstos esmu atradis šo to tādu, par ko var padomāt. Tā, piemēram, Dienā ir intervija ar Saeimas deputātu Andreju Elksniņu, kurā deputāts visnotaļ sašutis stāsta par to, ka ļaunā valsts viņam nedod pielaidi valsts noslēpumam un nestāsta viņam, kāpēc viņam nevar būt pielaide valsts noslēpumam un vispār uzvedas tik draņķīgi, ka droši vien būs jāskrien uz Eiropas tiesu pēc taisnības. Deputāts arī konstatē, ka likstas ar pielaidēm ir nozīmējušas, ka "visā 11. Saeimas laikā neviens no parlamenta lielākās opozīcijas frakcijas Saskaņas centrs pārstāvjiem vēl nav piedalījies Saeimas Nacionālās drošības komisijas darbā, kaut gan tur ir tikuši pieņemti ļoti svarīgi lēmumi."
Manuprāt, te galvenais ir ņemt vērā seno krievu parunu par to, ka nav spogulis jāvaino, ja ģīmis ir greizs. Protams, es nevaru zināt, kāpēc konkrēti Satversmes aizsardzības birojs ir liedzis pielaidi Andrejam Elksniņam (un ne tikai viņam no SC plejādes), bet, kā cilvēks, kurš politiku mūsu valstī ir novērojis jau sen, varu minēt gan: Pilnīgi pieļauju, ka SABs nav gluži mierā ar to, ka A. Elksniņa pārstāvētajai SC plejādei ir mīļš un draudzīgs sadarbības līgums ar Kremļa diktatorpartiju, vēl jo vairāk tagad, kad minētā diktatorpartija ir kārtējo reizi pierādījusi, ka tā spēj saglabāt diktatorpartijas statusu tikai krāpjoties vēlēšanās. Intervijā ar Dienu A. Elksniņš nācis ar šādu domu: "Zināmā pakāpē pļāpīgums piemīt ikvienam cilvēkam." Nu, jā. Skatoties, ar kuru katrs pļāpā. Ja kas, tad A. Elksniņa pārstāvētajai SC plejādei arī ir mīļš un draudzīgs sadarbības līgums ar Pekinas diktatorpartiju, kurai arī nepārprotami var būt pietiekami konkrētas intereses mūspusē. Velti deputāts sūrojas par to, cik daudz labāk šajā jomā klājas viņa kolēģiem Vācijā. Vācijas parlamentā nav frakcijas, kura tik ļoti uzskatāmi darbojas citas valsts interesēs. Grūti iedomāties, piemēram, kādu Vācijas parlamenta deputātu parakstāmies par to, ka Vācijā ir vajadzīga otra valsts valoda. Kā to ir darījis vismaz viens no A. Elksniņa kolēģiem SC plejādē. Protams, drošības dienestu darbs nedrīkst būt nekontrolēts, bet man vismaz nekas neliecina, ka tas patlaban būtu ārpus kaut kādiem rāmjiem, ja arī A. Elksniņš tajā visā saskata "policejiskas valsts" iezīmes (tiesa, piebilstot, ka tā teikt būtu "pārāk skaļi").
Ja par pļāpīgumu un attiecībām ar Krieviju. Latvijas Avīzē, savukārt, šorīt ir intervija ar kaimiņvalsts ilggadējo vēstnieku Vešņakovu, un gluži vai jūsmīgs biju konstatējot, ka intervētājs nav neviens cits, kā LA visa tautiskā un latviskā lielmeistars Krustiņš. Nu tik būs! Lika drusku pagaidīt. Varbūt lielmeistaram zobs sāpēja un viņš nespēja sakoncentrēties uz to, ko vēstnieks viņam stāsta, bet man vismaz liekas, ka vismaz mazītiņš iebildums būtu varējis būt tur, kur Vešņakovs stāsta par to, cik lieliskas viņa valstī ir bijušas parlamenta un prezidenta vēlēšanas un cik lieliska sistēma tur tagad un tāpēc ir iedibināta. Tiesa, intervija notikusi tā dēvētās "Krievijas dienas" kontekstā, tie ir visnotaļ jauni svētki, kurus kādreizējais Krievijas boss Jeļcins noteica, lai atzīmētu to dienu 1990. gadā, kad Krievijas parlaments akceptēja suverenitātes deklarāciju, un varbūt lielmeistars tāpēc vēlējās būt smalkjūtīgs, bet tomēr. Vēl jo vairāk tad, kad Vešņakovs nāca ar šo visnotaļ elpu aizraujošo paziņojumu: "Gan jūs, gan mēs dzīvojam demokrātiskās valstīs, kur ir brīv izpausties." To, cik ļoti mūsu kaimiņvalsts ir "demokrātiska valsts, kur ir brīv izpausties," mēs redzēsim jau šodien, kad "brīv izpausties" centīsies Kremļa opozicionāri. Viņu vadoņu mājās jau ir notikusi kratīšana, tajā skaitā no populārā blogotāja Aleksandra Navaļņija mājas drošībnieki aiznesa, kā pats teicis, it visus elektronisko datu nesējus, tajā skaitā tos, kuros atradās viņa bērnu fotogrāfijas. To nu būtu grūti uztvert, kā "brīvu izpaušanos," ja nu vienīgi no Kremļa drošībnieku puses. Vai Latvijas Avīzes tautiskuma lielmeistars uz to būtu varbūt norādījis? Nē. Lūk, kas tautiskuma lielmeistaram bija sakāms tad, kad vēstnieks bija pastāstījis par to, cik Krievija ir demokrātiska valsts un cik ļoti tur visi var "brīv izpausties": "Paldies jums par pirmssvētku sarunu, novēlam, lai svētki izdotos,un turpmākos panākumus pēc Krievijas dienas nosvinēšanas." (!!!!) Varbūt uz interviju vajadzēja sūtīt Ināru Mūrnieci, viņa arī intervijās vienmēr prata būt gana kareivīga. Bet, ak Tavu nelaimi. I. Mūrniece tagad ir Saeimas deputāts. Nezinu, vai viņai ir pielaide valsts noslēpumam, bet intervijas veikt laikam viņa vairs nedrīkst.
Vēl sabiedriski politiskajos apcirkņos veidojies stāsts par Saeimas deputātu Dzintaru Zaķi un viņa spēkratiem. Nu nācis zināms, ka Dz. Zaķis spēkratus pats nopirks no uzņēmuma, zem kura vārda tie sākotnēji tika noformēti tā, lai nebūtu jāmaksā pievienotās vērtības nodoklis. Tas, protams, ir labi un jauki, un vēl jo jaukāk ir tas, kā Dz. Zaķis cer, ka tādā gadījumā atrisināsies, kā pats teicis "morālā un ētiskā" problēma. Taču tā ir un paliek kārtējā nagla "tiesiskuma" koalīcijas zārkā. Būsim te ļoti precīzi: Konkrēti noziedzies, cik var spriest, Dz. Zaķis nav. Taču kārtējo reizi nākas no ķešas vilkt laukā stāstu par kādreizējo Zviedrijas tieslietu ministri Lailu Freivaldi un viņas pavisam likumīgi privatizēto dzīvokli. Reiz sabiedrība uzzināja, ka viņa dzīvokli ir privatizējusi veidā, kas vienkāršajiem mirstīgiem ir krietni sarežģītāks, L. Freivalde, lai arī nebija noziegusies, atkāpās no amata un viss. Jo tas slikti izskatījās. Tieši šī aunpierīgā atteikšanās jebkad padomāt par jautājumu "kā tas izskatās" mūsu valsts politikāņiem ir bijusi raksturīga jau ļoti, ļoti, ļoti sen. Vien žēl, ka to šķiet nesaprotam arī tie politikāņi, kuri tik ļoti sakās mūsu valstī pārstāvam tiesiskumu, godīgumu un atklātumu. Nekāds pārsteigums tas laikam nav, bet žēl vienalga.
Jauku visiem dienu!
pirmdiena, 2012. gada 4. jūnijs
Kašķīgums
Labrīt, lasītāji!
Ceru, ka visiem bija jaukas brīvdienas, ja arī Dabas māte mūs ar vasarīgiem apstākļiem īpaši nelutināja. Brīvdiena tomēr ir brīvdiena, un brīvdienu, protams, pietiekami daudz ļaužu vēlas pavadīt pie dabas krūts, tajā skaitā arī pie pilsētvides dabas krūts. Piemēram, parkos. Un par to šorīt pāris pārdomas.
Laikrakstā "Latvijas Avīze" katru dienu pēdējā lappusē ir sleja, kurā kāds no laikraksta līdzstrādniekiem pastāsta, ko ļaudis ir teikuši, kad viņi avīzei ir piezvanījuši. Sakāmo LA sadala kategorijās -- "Ierosinājumi," "Prieks," "Nesapratne" un arī "Dusmas" vai reizēm "Sašutums." Šorīt kategorijā "Dusmas" uzstājas dāma vārdā Aina Ozoliņa Rīgā, un viņai ir sakāms lūk, kas: "Braucu trolejbusā gar skaistajiem Latvijas Nacionālās operas un Vērmanes dārza apstādījumiem un galvu griežu uz otru pusi; šķebina gulšņāšana, kailie ķermeņi, ēšana, dzeršana, velosipēdisti, bērnu ratiņi -- viss nobradāts, sabojāts."
Sēdēju savā klubkrēslā un pārdomāju, kas kundzei bijis sakāms, jo arī man gadās itin bieži atrasties minētajā teritorijā, tiesa, ne trolejbusā, un man kaut kā nebija licies, ka tur viss ir savazāts pilnīgi līdz kliņķim un ārprātam. Vispār, visnotaļ smuki tur izskatās. Protams, ja kāds tur atstāj savu makdonalda maisiņu vai izsmēķi, tad tas ir lops, ne cilvēks, bet minētajos parkos, šķiet, rosās arī apkopēji. Taču galvenais man likās "Latvijas Avīzes" lasītājas uzskaitītais grēcinieku saraksts. Piekrītu, ka kailiem ķermeņiem parkā nevajadzētu atrasties, lai gan man personīgi nekad nav gadījies pliku cilvēku parkā redzēt, un tāpēc rodas šaubas, vai godātā Ozoliņa kundze tā kaut ko ir redzējusi pati. Varbūt nevajag galvu griezt otrā virzienā. Gulšņātājus parkos esmu redzējis divās kategorijās. Ir tie, kas ir tā piedzērušies, ka tālāk vairs netikt. Tie nu nav dekoratīvi elementi. Ir arī tie, kuri sauļojas vai pikniko. Tie var būt dekoratīvi elementi. Dažas personas tomēr ir glītākas par citām.
Bet galvenais: Dabūjāt, māmiņas, no Ainas Ozoliņas?! Lūk, bērnam svaigs gaiss ir kā ēst, bet nedomājat ar saviem ratiņiem vazāties uz Nacionālās operas apstādījumiem, jo tur A. Ozoliņa Jūs negrib redzēt (lai gan tagad, kad viņa ir galvu pagriezusi uz otru pusi, iespējams, Jūs varat apstādījumiem izcilpot cauri tā pa fikso, varbūt nepamanīs). Tāpat arī velosipēdisti - Jūs esat zaļi, Jūs neizpūšat izpūtgāzes, bet nekādu braukāšanu pa Vērmaņdārzu! Ainai Ozoliņai tas nepatīk. Lai gan, ja padomā konkrēti par Vērmaņdārzu, tur taču visapkārt ir krūmi, un grūti iedomāties, kā Aina Ozoliņa pamanīs velosipēdistu parkā, ja arī blenzīs tieši attiecīgajā virzienā. Bet ne par to šis stāsts. Stāsts ir par to, ka reizēm gadās no rīta piecelties pagalam kašķīgā omā, un tad varbūt nevajag zvanīt uz laikrakstu.
Par parkiem un kašķīgumu nākas domāt arī viņdien notikušā Baltijas praida kontekstā. Sākšu ar to, ka pasākums šķiet esam pavisam jauks bijis (ja arī ar ļoti daudz lietus). Protestētāji bija mazumā. Vien viens kungs acīmredzot kunga prātā bija nolēmis, ka amerikāņu delegāciju gājienā vajag ar olām apmētāt, bet viņu drošībsargi ātri pievāca. Vērmaņdārzā bija dziesmas un dejas un uzrunas, t.sk. no Amerikas vēstnieces. Parkā pabija Latvijas ārlietu ministrs, parka kontekstā pozitīvas lietas teica aizsardzības ministrs un labklājības ministre. Dienu pirms parka pasākuma bija pieņemšana, tur ar uzrunu uzstājās Rīgas mērs. Vienu vārdu sakot, tāds priecīgs un jestrs pasākums, šogad bez ierastās bļauru piedalīšanās.
Un tāpēc bijis interesanti šorīt paskatīties, kas par to visu ir bijis sakāms mūsu valsts medijiem. Par internetu šoreiz nerunāsim, komentāru līmenis lielajos portālos bijis ierastā kretīnu līmenī, Dievs ar šiem dabas bērniem (tajā skaitā tiem, kuri braukā no viena portāla uz nākamo un tad trešo un tad ceturto un piekto, lai visur atstātu vienus un tos pašus tekstus - briesmīgi, ja cilvēks ir tik izolēts un vientuļš, ka vienīgi tā viņš sev spēj piesaistīt vismaz mazliet uzmanības). Laikrakstos par praidu atrodams viss tas, kas atbilst katra laikraksta štampiem. Dienā ir Māra Zandera pārdomas par to, vai tiešām ir iemesls tam visam tik ļoti iebilst, vai nav pasaulē svarīgākas lietas, pret kurām iebilst. "Latvijas Avīze" kā savu "spilgto citātu" ir izvēlējusies Romas katoļu galvenā pārstāvja mūsu valstī sakāmo par nāves kultiem un sazini vēl ko, kas cilvēkbērnam prātā ienācis attiecībā uz gejiem. Būtu vispār jākonstatē, ja Romas katoļu galvenajam pārstāvim mūsu valstī tik ļoti rūp demogrāfiskās lietas, tad laiks nolikt arhibīskapa mantiju, jo cilvēks, atšķirībā no vairuma viņa kolēģu Romas katoļu baznīcas augšgalā, vēl tāds visai jauns un sprigans, droši vien vēl pāris bērnu varētu pagūt uztaisīt. Bet arī bez tā, jākonstatē, ka te galvenokārt ir kašķīgums. Katolisks kašķīgums. Dzirdēts arī politisks kašķīgums, Raivis Dzintars atradis par vajadzīgu papriecāties par to, ka praida pasākumos nav piedalījies īpaši daudz politiķu. Ņemot vērā to, ka iepriekšējās reizēs praidā nav piedalījies neviens pat politiķis, konstatējams, ka šoreiz pasākumā piedalījās pat trīsreiz vairāk politiķu nekā citreiz (300% pieaugums!), un tas ir jauki. Vien acīmredzot ne Raivim Dzintaram, jo viņam laikam nav interese dzīvot valstī, kurā arī politiķi atzīst, ka cilvēka tiesības nav dalāms jēdziens. Politisks kašķīgums.
Un tad vēl Ventspils trubas avīze. Kādu virsrakstu Ventspils trubas avīze izvēlējās, lai piedāvātu informāciju par krāšņu pasākumu, kurā bija krietni vairāk cilvēku nekā citreiz, piedevām cilvēku būtībā no visas pasaules, kurš bija jautrs un muzikāls un gaišs? "Praids cilvēkus nepiesaista."
Bez komentāriem.
Jauku visiem dienu!
Ceru, ka visiem bija jaukas brīvdienas, ja arī Dabas māte mūs ar vasarīgiem apstākļiem īpaši nelutināja. Brīvdiena tomēr ir brīvdiena, un brīvdienu, protams, pietiekami daudz ļaužu vēlas pavadīt pie dabas krūts, tajā skaitā arī pie pilsētvides dabas krūts. Piemēram, parkos. Un par to šorīt pāris pārdomas.
Laikrakstā "Latvijas Avīze" katru dienu pēdējā lappusē ir sleja, kurā kāds no laikraksta līdzstrādniekiem pastāsta, ko ļaudis ir teikuši, kad viņi avīzei ir piezvanījuši. Sakāmo LA sadala kategorijās -- "Ierosinājumi," "Prieks," "Nesapratne" un arī "Dusmas" vai reizēm "Sašutums." Šorīt kategorijā "Dusmas" uzstājas dāma vārdā Aina Ozoliņa Rīgā, un viņai ir sakāms lūk, kas: "Braucu trolejbusā gar skaistajiem Latvijas Nacionālās operas un Vērmanes dārza apstādījumiem un galvu griežu uz otru pusi; šķebina gulšņāšana, kailie ķermeņi, ēšana, dzeršana, velosipēdisti, bērnu ratiņi -- viss nobradāts, sabojāts."
Sēdēju savā klubkrēslā un pārdomāju, kas kundzei bijis sakāms, jo arī man gadās itin bieži atrasties minētajā teritorijā, tiesa, ne trolejbusā, un man kaut kā nebija licies, ka tur viss ir savazāts pilnīgi līdz kliņķim un ārprātam. Vispār, visnotaļ smuki tur izskatās. Protams, ja kāds tur atstāj savu makdonalda maisiņu vai izsmēķi, tad tas ir lops, ne cilvēks, bet minētajos parkos, šķiet, rosās arī apkopēji. Taču galvenais man likās "Latvijas Avīzes" lasītājas uzskaitītais grēcinieku saraksts. Piekrītu, ka kailiem ķermeņiem parkā nevajadzētu atrasties, lai gan man personīgi nekad nav gadījies pliku cilvēku parkā redzēt, un tāpēc rodas šaubas, vai godātā Ozoliņa kundze tā kaut ko ir redzējusi pati. Varbūt nevajag galvu griezt otrā virzienā. Gulšņātājus parkos esmu redzējis divās kategorijās. Ir tie, kas ir tā piedzērušies, ka tālāk vairs netikt. Tie nu nav dekoratīvi elementi. Ir arī tie, kuri sauļojas vai pikniko. Tie var būt dekoratīvi elementi. Dažas personas tomēr ir glītākas par citām.
Bet galvenais: Dabūjāt, māmiņas, no Ainas Ozoliņas?! Lūk, bērnam svaigs gaiss ir kā ēst, bet nedomājat ar saviem ratiņiem vazāties uz Nacionālās operas apstādījumiem, jo tur A. Ozoliņa Jūs negrib redzēt (lai gan tagad, kad viņa ir galvu pagriezusi uz otru pusi, iespējams, Jūs varat apstādījumiem izcilpot cauri tā pa fikso, varbūt nepamanīs). Tāpat arī velosipēdisti - Jūs esat zaļi, Jūs neizpūšat izpūtgāzes, bet nekādu braukāšanu pa Vērmaņdārzu! Ainai Ozoliņai tas nepatīk. Lai gan, ja padomā konkrēti par Vērmaņdārzu, tur taču visapkārt ir krūmi, un grūti iedomāties, kā Aina Ozoliņa pamanīs velosipēdistu parkā, ja arī blenzīs tieši attiecīgajā virzienā. Bet ne par to šis stāsts. Stāsts ir par to, ka reizēm gadās no rīta piecelties pagalam kašķīgā omā, un tad varbūt nevajag zvanīt uz laikrakstu.
Par parkiem un kašķīgumu nākas domāt arī viņdien notikušā Baltijas praida kontekstā. Sākšu ar to, ka pasākums šķiet esam pavisam jauks bijis (ja arī ar ļoti daudz lietus). Protestētāji bija mazumā. Vien viens kungs acīmredzot kunga prātā bija nolēmis, ka amerikāņu delegāciju gājienā vajag ar olām apmētāt, bet viņu drošībsargi ātri pievāca. Vērmaņdārzā bija dziesmas un dejas un uzrunas, t.sk. no Amerikas vēstnieces. Parkā pabija Latvijas ārlietu ministrs, parka kontekstā pozitīvas lietas teica aizsardzības ministrs un labklājības ministre. Dienu pirms parka pasākuma bija pieņemšana, tur ar uzrunu uzstājās Rīgas mērs. Vienu vārdu sakot, tāds priecīgs un jestrs pasākums, šogad bez ierastās bļauru piedalīšanās.
Un tāpēc bijis interesanti šorīt paskatīties, kas par to visu ir bijis sakāms mūsu valsts medijiem. Par internetu šoreiz nerunāsim, komentāru līmenis lielajos portālos bijis ierastā kretīnu līmenī, Dievs ar šiem dabas bērniem (tajā skaitā tiem, kuri braukā no viena portāla uz nākamo un tad trešo un tad ceturto un piekto, lai visur atstātu vienus un tos pašus tekstus - briesmīgi, ja cilvēks ir tik izolēts un vientuļš, ka vienīgi tā viņš sev spēj piesaistīt vismaz mazliet uzmanības). Laikrakstos par praidu atrodams viss tas, kas atbilst katra laikraksta štampiem. Dienā ir Māra Zandera pārdomas par to, vai tiešām ir iemesls tam visam tik ļoti iebilst, vai nav pasaulē svarīgākas lietas, pret kurām iebilst. "Latvijas Avīze" kā savu "spilgto citātu" ir izvēlējusies Romas katoļu galvenā pārstāvja mūsu valstī sakāmo par nāves kultiem un sazini vēl ko, kas cilvēkbērnam prātā ienācis attiecībā uz gejiem. Būtu vispār jākonstatē, ja Romas katoļu galvenajam pārstāvim mūsu valstī tik ļoti rūp demogrāfiskās lietas, tad laiks nolikt arhibīskapa mantiju, jo cilvēks, atšķirībā no vairuma viņa kolēģu Romas katoļu baznīcas augšgalā, vēl tāds visai jauns un sprigans, droši vien vēl pāris bērnu varētu pagūt uztaisīt. Bet arī bez tā, jākonstatē, ka te galvenokārt ir kašķīgums. Katolisks kašķīgums. Dzirdēts arī politisks kašķīgums, Raivis Dzintars atradis par vajadzīgu papriecāties par to, ka praida pasākumos nav piedalījies īpaši daudz politiķu. Ņemot vērā to, ka iepriekšējās reizēs praidā nav piedalījies neviens pat politiķis, konstatējams, ka šoreiz pasākumā piedalījās pat trīsreiz vairāk politiķu nekā citreiz (300% pieaugums!), un tas ir jauki. Vien acīmredzot ne Raivim Dzintaram, jo viņam laikam nav interese dzīvot valstī, kurā arī politiķi atzīst, ka cilvēka tiesības nav dalāms jēdziens. Politisks kašķīgums.
Un tad vēl Ventspils trubas avīze. Kādu virsrakstu Ventspils trubas avīze izvēlējās, lai piedāvātu informāciju par krāšņu pasākumu, kurā bija krietni vairāk cilvēku nekā citreiz, piedevām cilvēku būtībā no visas pasaules, kurš bija jautrs un muzikāls un gaišs? "Praids cilvēkus nepiesaista."
Bez komentāriem.
Jauku visiem dienu!
trešdiena, 2012. gada 23. maijs
Par sportu un cilvēka seksualitāti
Labvakar, lasītāji!
Man šovakar bija interesanta saruna ar vācu tautības studentu, kurš patlaban studē žurnālistiku Latvijas universitātē un raksta darbu zem virsraksta "Vai hokejs ir tikai īstiem vīriešiem?" Runājām par sportu un homoseksuāliem cilvēkiem. Teicu viņam, ka nešaubos, ka Kontinentālajā hokeja līgā, kurā piedalās arī Rīgas Dinamo, noteikti ir geji, ja arī slēpti. Tas ir statistikas jautājums. Teicu, ka aizture sportistu vidū var būt saistīta ar sabiedrības homofobiju. Teicu, ka tas noteikti mainīsies gan tāpēc, ka Latvija tagad ir Rietumeiropas valsts, un Rietumeiropā tolerance ir ļoti nozīmīga lieta, gan arī tāpēc, ka jaunākā paaudze aug bez vecākās paaudzes aizspriedumiem. Students, savukārt, teica, ka viņš ir intervējis kādu Rīgas Dinamo pārstāvi, kurš viņam esot teicis, ka būt gejam hokeja komandā ir absolūti aizliegts. Nu, jā -- tikpat labi varētu aizliegt zilas vai zaļas acis. Nezinu, vai Dinamo ir kāds gejs, bet, ja ir, tad pārstāvja teiktais viņam ir duncis sirdī.
Par sportu un gejiem vispār ir interesanti. Cilvēks savu seksuālo identitāti lielākoties apjauš pusaudža vecumā. Tajā brīdī viņš jau zina, kas viņam dzīvē ir interesanti un neinteresanti. Ja tas ir sports, tad interese saglabāsies arī pēc tam, kad cilvēks sevī būs atpazinis geju vai lesbieti. Tiesa, tāds sporta veids, kā hokejs, var būt gana mačo, un tur atklātam gejam varētu klāties pat ļoti grūti. Taču par to, ka arī Latvijā hokejā tādā vai citā līmenī piedalās geji, nav nekādu šaubu. Cita starpā vācu students man jautāja, ko es teiktu Dinamo spēlētājam, kurš pie manis atnāktu un jautātu, vai viņam būtu jāatklāj sava seksualitāte. Atbildēju, ka gadījumā, ja tas nozīmētu viņa karjeras beigas, es teiktu nē, bet ar divām piebildēm. Pirmkārt, grūta ir dzīve slēptiem gejiem, jo visu laiku un bez pārtraukuma ir jāmelo, ir jāatceras, kas kam ir stāstīts, ir jāsacer pasaciņas par to, ko cilvēks dara brīvajā laikā, un, vistrakāk, iespējams, ka cilvēks veidos attiecības ar sievieti, kuras dzīve līdz ar to būs krietni bojāta. Un, otrkārt, noteikti cilvēkam būtu "jāiznāk no skapja" tad, kad viņam profesionālā karjera ir beigusies.
Ja par hokeju kā tādu, Rietumos ir arī geju un lesbiešu hokeja komandas, un tajās spēle notiek gluži tikpat raiti un reizēm arī brutāli, kā "lielajā" hokejā. Lūk, piemērs: http://www.bladeshockey.com/. Taču geji un lesbietes ir piedalījušies visādos sporta veidos. Viens no leģendārākajiem tenisa spēlētājiem visā vēsturē Bils Tildens bija gejs, lai arī profesionālā sporta laikā ne atklāts. Viena no leģendārākajām tenisa spēlētājām visā vēsturē Martina Navratilova ir lesbiete, lai arī profesionālā sporta laikā ne atklāta. Noteikti leģendārākais nirējs visā vēsturē ir Gregs Luganiss, lai arī viņš profesionālā sporta laikā nebija atklāts. Taču pēdējo gadu laikā arvien biežāk sportisti ir atklājuši savu seksualitāti arī karjeras laikā, it īpaši Eiropā un Austrālijā, kur sabiedrība ir krietni tālāk attīstījusi spēju būt tolerantai nekā tas ir mūsu postsovjetiskajā vidē. Te, lūk, var atrast sarakstu ar profesionāliem sportistiem, kuri savu statusu ir atklājuši vai nu karjeras laikā vai arī pēc tam: http://en.wikipedia.org/wiki/List_of_lesbian,_gay,_bisexual,_and_transgender_sportspeople.
Būtība te ir ļoti vienkārša. Nav absolūti nekāda iemesla, kāpēc gejs vai lesbiete nevar darīt pilnīgi visu to pašu, ko jebkurš cits cilvēks. Tie ir tikai sabiedrības aizspriedumi, kuri apgalvo citādi. Latvijas LGBT organizācija Mozaīka jau sen atbalsta sieviešu basketbola komandu, kurai ir bijuši ļoti labi panākumi Eiropas līmenī. Vieglatlēte Līga Kļaviņa ne bez rezultātiem piedalījās Sidnejas Olimpiskajās spēlēs, viņa ar savu dzīvesbiedri Evitu tagad audzina bērnu. Pilnīgi noteikti Latvijā ir arī geji vīrieši, kas nodarbojas ar sportu. Tikai laika jautājums, kad viņi par sevi būs atklāti.
Un, ja vēlreiz par hokeju, tad pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā kādā Kanādas radio stacijā uzstājās ne viens, bet divi NHL spēlētāji geji, lai gan viņu balsis tika maskētas. Pirms pāris gadiem telekanāls ESPN (sporta kanāls) veica aptauju, kurā 50 NHL spēlētājiem jautāja, vai viņu komandā spēlē arī geji. 42% atbildēja, ka jā. Gejs, kurš neslēpa savu seksualitāti un spēlēja hokeju, bija nelaiķis Brendans Berks, kas gāja bojā autokatastrofā. Viņa brālis laikā kopš Brendana nāves ir aktīvi atbalstījis atklātību hokejā, viņš ir veidojis organizāciju "Arī tu vari spēlēt." Viņš darbojas hokeja komandā Philadelphia Flyers kā izlūks un ir teicis, ka viņaprāt nākamo divu gadu laikā NHL būs atklāti geji. "Manuprāt mūsu sportisti ir skaidri pateikuši, ka viņi atbalsta savus komandas biedrus," viņš ir teicis. "Manuprāt, to pašu skaidri ir pateikuši menedžeri, jo viņi atbalsta 'Arī tu vari spēlēt' kustību. Manuprāt, to pašu ir skaidri pateikuši fani. Manuprāt, to pašu ir pateicis hokeja komisārs. Manuprāt, to pašu ir skaidri pateicis līgas birojs. Visi tagad zina, ka NHL šajā procesā piedalās."
Kad to pašu varēsim teikt par Kontinentālo hokeja līgu?
Jauku visiem atlikušo vakaru!
Man šovakar bija interesanta saruna ar vācu tautības studentu, kurš patlaban studē žurnālistiku Latvijas universitātē un raksta darbu zem virsraksta "Vai hokejs ir tikai īstiem vīriešiem?" Runājām par sportu un homoseksuāliem cilvēkiem. Teicu viņam, ka nešaubos, ka Kontinentālajā hokeja līgā, kurā piedalās arī Rīgas Dinamo, noteikti ir geji, ja arī slēpti. Tas ir statistikas jautājums. Teicu, ka aizture sportistu vidū var būt saistīta ar sabiedrības homofobiju. Teicu, ka tas noteikti mainīsies gan tāpēc, ka Latvija tagad ir Rietumeiropas valsts, un Rietumeiropā tolerance ir ļoti nozīmīga lieta, gan arī tāpēc, ka jaunākā paaudze aug bez vecākās paaudzes aizspriedumiem. Students, savukārt, teica, ka viņš ir intervējis kādu Rīgas Dinamo pārstāvi, kurš viņam esot teicis, ka būt gejam hokeja komandā ir absolūti aizliegts. Nu, jā -- tikpat labi varētu aizliegt zilas vai zaļas acis. Nezinu, vai Dinamo ir kāds gejs, bet, ja ir, tad pārstāvja teiktais viņam ir duncis sirdī.
Par sportu un gejiem vispār ir interesanti. Cilvēks savu seksuālo identitāti lielākoties apjauš pusaudža vecumā. Tajā brīdī viņš jau zina, kas viņam dzīvē ir interesanti un neinteresanti. Ja tas ir sports, tad interese saglabāsies arī pēc tam, kad cilvēks sevī būs atpazinis geju vai lesbieti. Tiesa, tāds sporta veids, kā hokejs, var būt gana mačo, un tur atklātam gejam varētu klāties pat ļoti grūti. Taču par to, ka arī Latvijā hokejā tādā vai citā līmenī piedalās geji, nav nekādu šaubu. Cita starpā vācu students man jautāja, ko es teiktu Dinamo spēlētājam, kurš pie manis atnāktu un jautātu, vai viņam būtu jāatklāj sava seksualitāte. Atbildēju, ka gadījumā, ja tas nozīmētu viņa karjeras beigas, es teiktu nē, bet ar divām piebildēm. Pirmkārt, grūta ir dzīve slēptiem gejiem, jo visu laiku un bez pārtraukuma ir jāmelo, ir jāatceras, kas kam ir stāstīts, ir jāsacer pasaciņas par to, ko cilvēks dara brīvajā laikā, un, vistrakāk, iespējams, ka cilvēks veidos attiecības ar sievieti, kuras dzīve līdz ar to būs krietni bojāta. Un, otrkārt, noteikti cilvēkam būtu "jāiznāk no skapja" tad, kad viņam profesionālā karjera ir beigusies.
Ja par hokeju kā tādu, Rietumos ir arī geju un lesbiešu hokeja komandas, un tajās spēle notiek gluži tikpat raiti un reizēm arī brutāli, kā "lielajā" hokejā. Lūk, piemērs: http://www.bladeshockey.com/. Taču geji un lesbietes ir piedalījušies visādos sporta veidos. Viens no leģendārākajiem tenisa spēlētājiem visā vēsturē Bils Tildens bija gejs, lai arī profesionālā sporta laikā ne atklāts. Viena no leģendārākajām tenisa spēlētājām visā vēsturē Martina Navratilova ir lesbiete, lai arī profesionālā sporta laikā ne atklāta. Noteikti leģendārākais nirējs visā vēsturē ir Gregs Luganiss, lai arī viņš profesionālā sporta laikā nebija atklāts. Taču pēdējo gadu laikā arvien biežāk sportisti ir atklājuši savu seksualitāti arī karjeras laikā, it īpaši Eiropā un Austrālijā, kur sabiedrība ir krietni tālāk attīstījusi spēju būt tolerantai nekā tas ir mūsu postsovjetiskajā vidē. Te, lūk, var atrast sarakstu ar profesionāliem sportistiem, kuri savu statusu ir atklājuši vai nu karjeras laikā vai arī pēc tam: http://en.wikipedia.org/wiki/List_of_lesbian,_gay,_bisexual,_and_transgender_sportspeople.
Būtība te ir ļoti vienkārša. Nav absolūti nekāda iemesla, kāpēc gejs vai lesbiete nevar darīt pilnīgi visu to pašu, ko jebkurš cits cilvēks. Tie ir tikai sabiedrības aizspriedumi, kuri apgalvo citādi. Latvijas LGBT organizācija Mozaīka jau sen atbalsta sieviešu basketbola komandu, kurai ir bijuši ļoti labi panākumi Eiropas līmenī. Vieglatlēte Līga Kļaviņa ne bez rezultātiem piedalījās Sidnejas Olimpiskajās spēlēs, viņa ar savu dzīvesbiedri Evitu tagad audzina bērnu. Pilnīgi noteikti Latvijā ir arī geji vīrieši, kas nodarbojas ar sportu. Tikai laika jautājums, kad viņi par sevi būs atklāti.
Un, ja vēlreiz par hokeju, tad pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā kādā Kanādas radio stacijā uzstājās ne viens, bet divi NHL spēlētāji geji, lai gan viņu balsis tika maskētas. Pirms pāris gadiem telekanāls ESPN (sporta kanāls) veica aptauju, kurā 50 NHL spēlētājiem jautāja, vai viņu komandā spēlē arī geji. 42% atbildēja, ka jā. Gejs, kurš neslēpa savu seksualitāti un spēlēja hokeju, bija nelaiķis Brendans Berks, kas gāja bojā autokatastrofā. Viņa brālis laikā kopš Brendana nāves ir aktīvi atbalstījis atklātību hokejā, viņš ir veidojis organizāciju "Arī tu vari spēlēt." Viņš darbojas hokeja komandā Philadelphia Flyers kā izlūks un ir teicis, ka viņaprāt nākamo divu gadu laikā NHL būs atklāti geji. "Manuprāt mūsu sportisti ir skaidri pateikuši, ka viņi atbalsta savus komandas biedrus," viņš ir teicis. "Manuprāt, to pašu skaidri ir pateikuši menedžeri, jo viņi atbalsta 'Arī tu vari spēlēt' kustību. Manuprāt, to pašu ir skaidri pateikuši fani. Manuprāt, to pašu ir pateicis hokeja komisārs. Manuprāt, to pašu ir skaidri pateicis līgas birojs. Visi tagad zina, ka NHL šajā procesā piedalās."
Kad to pašu varēsim teikt par Kontinentālo hokeja līgu?
Jauku visiem atlikušo vakaru!
ceturtdiena, 2012. gada 17. maijs
Pašreklāma
Labdien, lasītāji!
Šodien man pastkastītē bija divi žurnāli. Abiem nosaukums -- "Tava Rīga." Viens latviešu, otrs krievu valodā. Krievu valodas variants ieslīdēja atkritumu kastē, jo krievu valodu nepārvaldu. (Lai gan būtu interesanti papētīt, vai abos variantos top stāstīts viens un tas pats, jo, kā dzirdēts, Rīgas mēra Nila Ušakova pārstāvētais "Saskaņas centrs" iepriekšējā priekšvēlēšanu laikā latviešu valodā un krievu valodā stāstīja visnotaļ dažādas lietas - varbūt to var papētīt kāds cits.)
Atverot žurnālu, pirmais, kas lasāms, ir tas, ka tas ir "apvienības Saskaņas centrs informatīvais buklets." Lai nevienam par to nebūtu šaubu, jau nākamajā lapā Ušakovs skaidro, ka "šis buklets izdots tikai un vienīgi par Saskaņas centra nevis pašvaldības līdzekļiem, kaut gan izdevums pilda tīri pašvaldības funkciju. Vienkārši mēs nevēlamies izraisīt kārtējos tukšos, toties skaļos apvainojumus par administratīvā resursu izmantošanu. Jo nez kāpēc mums ir aktīvi "eksperti," kuri uzskata, ka ikviens domes labais darbs tiek paveikts tikai saistībā ar vēlēšanām."
Labi. Pieņemsim, ka šoreiz administratīvie resursi netiek izmantoti. Tas ir jauki. Taču kāds ir žurnāla saturs, ja reiz tas "pilda tīri pašvaldības funkciju"? Pēc Ušakova skaidrojuma par to, cik ļoti noraidāmi ir apgalvojumi par domes darba saistību ar politikāņu interesēm, mēs atrodam materiālu, kurā vicemērs Andris Ameriks lielās par to, ka šīgada pilsētas budžets esot "taisnīguma budžets." Nenorādot autoru ir apgalvojumi par to, cik ļoti dome palīdz "vecajiem ļaudīm" un veic "karu" pret graustiem. Seko atzinums, ka pilsētas budžets pirmajā ceturksnī ieguva 7,5 miljonus latu vairāk naudas nekā bija paredzēts, tāpēc naudu dome varējusi veltīt latviešu valodas kursu organizēšanai, ielu remontam, bērnudārziem, sociālo māju renovācijai u.c.
Tālāk ir vēl viens mēra rakstīts materiāls, un tas ir vienīgais, kurā vispār top atzīts, ka Rīgas domē darbojas ne tikai Saskaņas centrs un Amerika veidojums. Teksts ir par visu "nepareizo," ko ir teikusi un darījusi domes opozīcija ("būtībā par katru tādu paziņojumu var vērsties tiesā kā par apmelošanu, taču tas būtu pārlieku liels gods maniem opozīcijas kolēģiem"). Nākamajā lapā ir fotogrāfijas, kurās redzams Ameriks un Ušakovs, Ameriks upē, Ameriks ar Uljanu Semjonovu, Ušakovs talkā, Ušakovs ar Raimondu Paulu un Ušakovs ar kultūras ministri. Atkal -- "tavas Rīgas" pašvaldībā acīmredzot darbojas šie divi kungi vien. Žurnālā ir apraksti par Latgales priekšpilsētu un Maskavas forštati, materiāls par Rīgas pašvaldības policijas darbu, notikumu saraksts - vārdu sakot, viss pēc kārtas.
Bet ārpus tā, ka žurnāls "Tava Rīga" sit tikai un vienīgi vienos vārtos, būtu vērts padomāt par tiem "tukšajiem un skaļajiem" apgalvojumiem par lēmumu saistību ar vēlēšanām. Protams, Rīgas dome arī dara labus darbus, šajās dienās ārpus mana loga ļaudis kaut ko dikti rosīgu dara zem Čaka ielas asfalta, ir minētais finansējums latviešu valodas kursiem un visam pārējam. Taču ir divas citas lietas. Pirmkārt, rakstot par "secinājumiem," kādi radušies pēc visu domes opozīcijas nedarbu uzskaitīšanas, mērs raksta lūk, ko: "Es pat nepievērsīšos jautājumam par ētiku, godprātību vai ko tamlīdzīgu." Jā, Dievs pasargi! Kāpēc gan vadītājam pašvaldības iestādē, par kuru jau sen KNAB pateica, ka korupcija tajā ir "sistēmiska" un kurā vicemērs ir pazīstams ar iesauku "misters 20 procenti," būtu jādomā par "ētiku, godprātību vai ko tamlīdzīgu"?
Bet, otrkārt, ir arī jautājums par brīvbiļetēm Rīgas sabiedriskajā transportā. Lēmumu par to, ka par velti var braukt visi pilsētas nestrādājošie pensionāri, dome pieņēma vienu mēnesi pirms 10. Saeimas vēlēšanām. Ja kāds grib ticēt, ka šīm divām lietām nebija absolūti nekāda sakara, tad man ir zemes gabals uz Marsa, kuru es labprāt tam cilvēkam pārdošu. Nu ir lemts, ka par brīvu varēs braukt arī visi pilsētas skolēni (lai gan ne tehnisko skolu skolēni - tas nu gluži godīgi nešķiet). Līdz nākamajām pašvaldību vēlēšanām kāds sprīdis laika vēl ir, tāpēc varbūt nav nepamatoti teikt, ka šim lēmumam ar tām nav nekāda sakara. Taču acīmredzot mēram nekādi neinteresē pašvaldības uzņēmuma Rīgas satiksmes finanses. Kādus rezultātus tas prognozē šim gadam? 12,8 miljonus latu ... zaudējumos. Tas nozīmē, ka visas šīs brīvbiļetes tomēr sponsorē visi rīdzinieki pēc kārtas. Tiesa, bezatbildība domes finansējumā nav nekas neparasts. Jā, pirmajā ceturksnī ieņēmumi palielināti par 7,5 miljoniem latu, bet šajā sakarā dome apstiprināja izdevumus par ... 28,9 miljoniem latu. Tas nozīmē lielāku pašvaldības budžeta deficītu. Un tas nozīmē parādu. Un tas nozīmē, ka kādam tas būs jāatmaksā. Nu, ko, rīdzinieki? Vismaz izdevums, kas "pilda tīri pašvaldības funkciju," ir partijas, ne mūsu visu apmaksāts. Taču par Ušakova populistiskajiem tēriņiem tomēr nāksies maksāt mums visiem. Par to būs vērts padomāt nākamgad, kad pienāks laiks pašvaldību vēlēšanām un, jā, arī tad, ja visu gadu bērni sabiedriskajā transportā būs braukuši par pliku velti. Jo nekas pašvaldības darbā patiesībā "par velti" nav un nebūs.
Jauku visiem dienu!
Šodien man pastkastītē bija divi žurnāli. Abiem nosaukums -- "Tava Rīga." Viens latviešu, otrs krievu valodā. Krievu valodas variants ieslīdēja atkritumu kastē, jo krievu valodu nepārvaldu. (Lai gan būtu interesanti papētīt, vai abos variantos top stāstīts viens un tas pats, jo, kā dzirdēts, Rīgas mēra Nila Ušakova pārstāvētais "Saskaņas centrs" iepriekšējā priekšvēlēšanu laikā latviešu valodā un krievu valodā stāstīja visnotaļ dažādas lietas - varbūt to var papētīt kāds cits.)
Atverot žurnālu, pirmais, kas lasāms, ir tas, ka tas ir "apvienības Saskaņas centrs informatīvais buklets." Lai nevienam par to nebūtu šaubu, jau nākamajā lapā Ušakovs skaidro, ka "šis buklets izdots tikai un vienīgi par Saskaņas centra nevis pašvaldības līdzekļiem, kaut gan izdevums pilda tīri pašvaldības funkciju. Vienkārši mēs nevēlamies izraisīt kārtējos tukšos, toties skaļos apvainojumus par administratīvā resursu izmantošanu. Jo nez kāpēc mums ir aktīvi "eksperti," kuri uzskata, ka ikviens domes labais darbs tiek paveikts tikai saistībā ar vēlēšanām."
Labi. Pieņemsim, ka šoreiz administratīvie resursi netiek izmantoti. Tas ir jauki. Taču kāds ir žurnāla saturs, ja reiz tas "pilda tīri pašvaldības funkciju"? Pēc Ušakova skaidrojuma par to, cik ļoti noraidāmi ir apgalvojumi par domes darba saistību ar politikāņu interesēm, mēs atrodam materiālu, kurā vicemērs Andris Ameriks lielās par to, ka šīgada pilsētas budžets esot "taisnīguma budžets." Nenorādot autoru ir apgalvojumi par to, cik ļoti dome palīdz "vecajiem ļaudīm" un veic "karu" pret graustiem. Seko atzinums, ka pilsētas budžets pirmajā ceturksnī ieguva 7,5 miljonus latu vairāk naudas nekā bija paredzēts, tāpēc naudu dome varējusi veltīt latviešu valodas kursu organizēšanai, ielu remontam, bērnudārziem, sociālo māju renovācijai u.c.
Tālāk ir vēl viens mēra rakstīts materiāls, un tas ir vienīgais, kurā vispār top atzīts, ka Rīgas domē darbojas ne tikai Saskaņas centrs un Amerika veidojums. Teksts ir par visu "nepareizo," ko ir teikusi un darījusi domes opozīcija ("būtībā par katru tādu paziņojumu var vērsties tiesā kā par apmelošanu, taču tas būtu pārlieku liels gods maniem opozīcijas kolēģiem"). Nākamajā lapā ir fotogrāfijas, kurās redzams Ameriks un Ušakovs, Ameriks upē, Ameriks ar Uljanu Semjonovu, Ušakovs talkā, Ušakovs ar Raimondu Paulu un Ušakovs ar kultūras ministri. Atkal -- "tavas Rīgas" pašvaldībā acīmredzot darbojas šie divi kungi vien. Žurnālā ir apraksti par Latgales priekšpilsētu un Maskavas forštati, materiāls par Rīgas pašvaldības policijas darbu, notikumu saraksts - vārdu sakot, viss pēc kārtas.
Bet ārpus tā, ka žurnāls "Tava Rīga" sit tikai un vienīgi vienos vārtos, būtu vērts padomāt par tiem "tukšajiem un skaļajiem" apgalvojumiem par lēmumu saistību ar vēlēšanām. Protams, Rīgas dome arī dara labus darbus, šajās dienās ārpus mana loga ļaudis kaut ko dikti rosīgu dara zem Čaka ielas asfalta, ir minētais finansējums latviešu valodas kursiem un visam pārējam. Taču ir divas citas lietas. Pirmkārt, rakstot par "secinājumiem," kādi radušies pēc visu domes opozīcijas nedarbu uzskaitīšanas, mērs raksta lūk, ko: "Es pat nepievērsīšos jautājumam par ētiku, godprātību vai ko tamlīdzīgu." Jā, Dievs pasargi! Kāpēc gan vadītājam pašvaldības iestādē, par kuru jau sen KNAB pateica, ka korupcija tajā ir "sistēmiska" un kurā vicemērs ir pazīstams ar iesauku "misters 20 procenti," būtu jādomā par "ētiku, godprātību vai ko tamlīdzīgu"?
Bet, otrkārt, ir arī jautājums par brīvbiļetēm Rīgas sabiedriskajā transportā. Lēmumu par to, ka par velti var braukt visi pilsētas nestrādājošie pensionāri, dome pieņēma vienu mēnesi pirms 10. Saeimas vēlēšanām. Ja kāds grib ticēt, ka šīm divām lietām nebija absolūti nekāda sakara, tad man ir zemes gabals uz Marsa, kuru es labprāt tam cilvēkam pārdošu. Nu ir lemts, ka par brīvu varēs braukt arī visi pilsētas skolēni (lai gan ne tehnisko skolu skolēni - tas nu gluži godīgi nešķiet). Līdz nākamajām pašvaldību vēlēšanām kāds sprīdis laika vēl ir, tāpēc varbūt nav nepamatoti teikt, ka šim lēmumam ar tām nav nekāda sakara. Taču acīmredzot mēram nekādi neinteresē pašvaldības uzņēmuma Rīgas satiksmes finanses. Kādus rezultātus tas prognozē šim gadam? 12,8 miljonus latu ... zaudējumos. Tas nozīmē, ka visas šīs brīvbiļetes tomēr sponsorē visi rīdzinieki pēc kārtas. Tiesa, bezatbildība domes finansējumā nav nekas neparasts. Jā, pirmajā ceturksnī ieņēmumi palielināti par 7,5 miljoniem latu, bet šajā sakarā dome apstiprināja izdevumus par ... 28,9 miljoniem latu. Tas nozīmē lielāku pašvaldības budžeta deficītu. Un tas nozīmē parādu. Un tas nozīmē, ka kādam tas būs jāatmaksā. Nu, ko, rīdzinieki? Vismaz izdevums, kas "pilda tīri pašvaldības funkciju," ir partijas, ne mūsu visu apmaksāts. Taču par Ušakova populistiskajiem tēriņiem tomēr nāksies maksāt mums visiem. Par to būs vērts padomāt nākamgad, kad pienāks laiks pašvaldību vēlēšanām un, jā, arī tad, ja visu gadu bērni sabiedriskajā transportā būs braukuši par pliku velti. Jo nekas pašvaldības darbā patiesībā "par velti" nav un nebūs.
Jauku visiem dienu!
trešdiena, 2012. gada 16. maijs
Par valodas lietām
Labdien, lasītāji!
Pirms pāris dienām man Latvijas radio bija saruna ar uzņēmuma Pasažieru vilciens valdes priekšsēdētāju Nilu Freivaldu. Protams, lielākoties mēs runājām par gana absurdo situāciju, kurā valdība ļāva uzņēmumam slēgt līgumu ar ārvalstu firmu par jaunu vilcienu būvēšanu un tikai tad sāka pārdomāt, kā to šodien trāpīgi raksta Dienas Bizness, "ko tā īsti ir atļāvusi." Taču valdes priekšsēdētājs arī pateica kaut ko tādu, par ko kopš tā brīža esmu daudz domājis. Proti, mūsu valsts galvenie valodas sargi Pasažieru vilcienam ir aizlieguši vasaras laikā Jūrmalas vilcienos informāciju sniegt arī angļu valodā.
Kur te ir veselais saprāts? Latvija taču sevi uzskata par tūrisma zemi, tam veltītas vairākas valsts un pašvaldību programmas, notiek aktīva gatavošanās 2014. gadam, kad Rīga būs Eiropas kultūras galvaspilsēta. Par tūristiem priecājas ikkatrs uzņēmējs, kurš tiem var pārdot preces un pakalpojumus. Bet vai no tā izriet, ka valsts uzņēmumi tūristus var informēt viņu valodā? Acīmredzot ne. Tas ir prātam neaptverams absurds. Kādam gabals nokritīs, ja vilcienā arī angļu valodā tiks pateikts, ka nākamā, lūk, būs Lielupes stacija, un tur vajag izkāpt tiem, kas vēlas apmeklēt Akvaparku? Vai arī, ka izkāpjot Majoros, var apmeklēt tādu vai citu muzeju vai citu iestādi? Otrā virzienā dodoties, nevar pateikt, ka tuvojas Sigulda ar tās krāsainajām lapām? Man pašam tālajā 1990. gadā atgadījās līdzīga situācija, kad braucu ciemos pie radiem Saulkrastos. Tolaik vēl visa informācija vilcienā bija krievu valodā. Dzirdēju tekstu "krievu vārds, krievu vārds, krievu vārds, krievu vārds, Saulkrasti," un kāpu laukā. Tikai, kad biju izkāpis sapratu, ka krievu valodā bija pateikts, ka nākamā stacija būs Saulkrasti, bet pats esmu Pabažos. Nācās zvanīt radiniekam un pēc tam distanci no Pabažiem līdz Saulkrastiem mērot kājām.
Nākas domāt par Londonu. Tur metro vagonos ir displejs, kurā rādīts, kāda būs nākamā stacija, cik drīz tramvajs pie tās piebrauks u.tml. Informācija sniegta ne vien angļu, bet arī daudzās citās valodās, tajā skaitā arī, ja atmiņa neviļ, krievu valodā, jo Londonā ir pietiekami daudz krievu. Lūk, pilsēta, kura tūristiem vēlas sniegt visu informāciju, kas tiem ir vajadzīga. Protams, angļu valoda ir krietni "lielāka" valoda par latviešu valodu, taču arī latviešu valodas aizsargāšanā tomēr nevajag pārcensties. Nāk prātā situācija Rīgas lidostā (kur, starp citu, informācija tiek sniegta arī angļu valodā, nemaz nerunājot par lidmašīnām, kur tā ir starptautiska prasība), kur nevienā vārdā ārpus latviešu valodas nebija pateikts, ka kāpjot autobusā par koferi ir jāmaksā "pasažiera" maksa. Zinu vairākus tūristus, kuri tā "iekrita," un diez vai viņi no Latvijas aizbrauca ar pašām jaukākām domām par to, kas te darās (kopš tā laika, šķiet, situācija ir labota un informācija par koferi ir arī citās valodās).
Kā esmu rakstījis citreiz, pirmkārt, latviešu valodai tomēr nekas nedraud, jo, ja kāds grib vaimanāt par ar pazušanu apdraudētu valodu, vajag tik paskatīties uz lībiešiem un viņu valodu un, otrkārt, par valodas pasargāšanu ir atbildīgi tikai un vienīgi latvieši. Taču no tā neizriet un nevar izrietēt aizliegums pret citu valodu lietošanu tur, kur tas ir vajadzīgs, un tūrisms tomēr ir visnotaļ starptautisks process. Pasažieru vilcienam no valodas inspektoriem vajag pieprasīt rakstisku slēdzienu, jo tas būs administratīvs akts, kuru var pārsūdzēt. Tad tas jāpārsūdz. Jo saku atkal -- gabals nevienam nenokritīs, ja arī vilcienos informācija būs pieejama angļu valodā.
Jauku visiem dienu!
Pirms pāris dienām man Latvijas radio bija saruna ar uzņēmuma Pasažieru vilciens valdes priekšsēdētāju Nilu Freivaldu. Protams, lielākoties mēs runājām par gana absurdo situāciju, kurā valdība ļāva uzņēmumam slēgt līgumu ar ārvalstu firmu par jaunu vilcienu būvēšanu un tikai tad sāka pārdomāt, kā to šodien trāpīgi raksta Dienas Bizness, "ko tā īsti ir atļāvusi." Taču valdes priekšsēdētājs arī pateica kaut ko tādu, par ko kopš tā brīža esmu daudz domājis. Proti, mūsu valsts galvenie valodas sargi Pasažieru vilcienam ir aizlieguši vasaras laikā Jūrmalas vilcienos informāciju sniegt arī angļu valodā.
Kur te ir veselais saprāts? Latvija taču sevi uzskata par tūrisma zemi, tam veltītas vairākas valsts un pašvaldību programmas, notiek aktīva gatavošanās 2014. gadam, kad Rīga būs Eiropas kultūras galvaspilsēta. Par tūristiem priecājas ikkatrs uzņēmējs, kurš tiem var pārdot preces un pakalpojumus. Bet vai no tā izriet, ka valsts uzņēmumi tūristus var informēt viņu valodā? Acīmredzot ne. Tas ir prātam neaptverams absurds. Kādam gabals nokritīs, ja vilcienā arī angļu valodā tiks pateikts, ka nākamā, lūk, būs Lielupes stacija, un tur vajag izkāpt tiem, kas vēlas apmeklēt Akvaparku? Vai arī, ka izkāpjot Majoros, var apmeklēt tādu vai citu muzeju vai citu iestādi? Otrā virzienā dodoties, nevar pateikt, ka tuvojas Sigulda ar tās krāsainajām lapām? Man pašam tālajā 1990. gadā atgadījās līdzīga situācija, kad braucu ciemos pie radiem Saulkrastos. Tolaik vēl visa informācija vilcienā bija krievu valodā. Dzirdēju tekstu "krievu vārds, krievu vārds, krievu vārds, krievu vārds, Saulkrasti," un kāpu laukā. Tikai, kad biju izkāpis sapratu, ka krievu valodā bija pateikts, ka nākamā stacija būs Saulkrasti, bet pats esmu Pabažos. Nācās zvanīt radiniekam un pēc tam distanci no Pabažiem līdz Saulkrastiem mērot kājām.
Nākas domāt par Londonu. Tur metro vagonos ir displejs, kurā rādīts, kāda būs nākamā stacija, cik drīz tramvajs pie tās piebrauks u.tml. Informācija sniegta ne vien angļu, bet arī daudzās citās valodās, tajā skaitā arī, ja atmiņa neviļ, krievu valodā, jo Londonā ir pietiekami daudz krievu. Lūk, pilsēta, kura tūristiem vēlas sniegt visu informāciju, kas tiem ir vajadzīga. Protams, angļu valoda ir krietni "lielāka" valoda par latviešu valodu, taču arī latviešu valodas aizsargāšanā tomēr nevajag pārcensties. Nāk prātā situācija Rīgas lidostā (kur, starp citu, informācija tiek sniegta arī angļu valodā, nemaz nerunājot par lidmašīnām, kur tā ir starptautiska prasība), kur nevienā vārdā ārpus latviešu valodas nebija pateikts, ka kāpjot autobusā par koferi ir jāmaksā "pasažiera" maksa. Zinu vairākus tūristus, kuri tā "iekrita," un diez vai viņi no Latvijas aizbrauca ar pašām jaukākām domām par to, kas te darās (kopš tā laika, šķiet, situācija ir labota un informācija par koferi ir arī citās valodās).
Kā esmu rakstījis citreiz, pirmkārt, latviešu valodai tomēr nekas nedraud, jo, ja kāds grib vaimanāt par ar pazušanu apdraudētu valodu, vajag tik paskatīties uz lībiešiem un viņu valodu un, otrkārt, par valodas pasargāšanu ir atbildīgi tikai un vienīgi latvieši. Taču no tā neizriet un nevar izrietēt aizliegums pret citu valodu lietošanu tur, kur tas ir vajadzīgs, un tūrisms tomēr ir visnotaļ starptautisks process. Pasažieru vilcienam no valodas inspektoriem vajag pieprasīt rakstisku slēdzienu, jo tas būs administratīvs akts, kuru var pārsūdzēt. Tad tas jāpārsūdz. Jo saku atkal -- gabals nevienam nenokritīs, ja arī vilcienos informācija būs pieejama angļu valodā.
Jauku visiem dienu!
Abonēt:
Ziņas (Atom)
