Par pļāpīgumu un tiesiskuma izpratni politikāņu vidū un žurnālistikā

Labrīt, lasītāji!

Kā jau katru rītu, arī šorīt esmu dzēris tēju un lasījis laikrakstus, un šorīt laikrakstos esmu atradis šo to tādu, par ko var padomāt.  Tā, piemēram, Dienā ir intervija ar Saeimas deputātu Andreju Elksniņu, kurā deputāts visnotaļ sašutis stāsta par to, ka ļaunā valsts viņam nedod pielaidi valsts noslēpumam un nestāsta viņam, kāpēc viņam nevar būt pielaide valsts noslēpumam un vispār uzvedas tik draņķīgi, ka droši vien būs jāskrien uz Eiropas tiesu pēc taisnības.  Deputāts arī konstatē, ka likstas ar pielaidēm ir nozīmējušas, ka "visā 11. Saeimas laikā neviens no parlamenta lielākās opozīcijas frakcijas Saskaņas centrs pārstāvjiem vēl nav piedalījies Saeimas Nacionālās drošības komisijas darbā, kaut gan tur ir tikuši pieņemti ļoti svarīgi lēmumi."

Manuprāt, te galvenais ir ņemt vērā seno krievu parunu par to, ka nav spogulis jāvaino, ja ģīmis ir greizs.  Protams, es nevaru zināt, kāpēc konkrēti Satversmes aizsardzības birojs ir liedzis pielaidi Andrejam Elksniņam (un ne tikai viņam no SC plejādes), bet, kā cilvēks, kurš politiku mūsu valstī ir novērojis jau sen, varu minēt gan:  Pilnīgi pieļauju, ka SABs nav gluži mierā ar to, ka A. Elksniņa pārstāvētajai SC plejādei ir mīļš un draudzīgs sadarbības līgums ar Kremļa diktatorpartiju, vēl jo vairāk tagad, kad minētā diktatorpartija ir kārtējo reizi pierādījusi, ka tā spēj saglabāt diktatorpartijas statusu tikai krāpjoties vēlēšanās.  Intervijā ar Dienu A. Elksniņš nācis ar šādu domu:  "Zināmā pakāpē pļāpīgums piemīt ikvienam cilvēkam."  Nu, jā.  Skatoties, ar kuru katrs pļāpā.  Ja kas, tad A. Elksniņa pārstāvētajai SC plejādei arī ir mīļš un draudzīgs sadarbības līgums ar Pekinas diktatorpartiju, kurai arī nepārprotami var būt pietiekami konkrētas intereses mūspusē.  Velti deputāts sūrojas par to, cik daudz labāk šajā jomā klājas viņa kolēģiem Vācijā.  Vācijas parlamentā nav frakcijas, kura tik ļoti uzskatāmi darbojas citas valsts interesēs.  Grūti iedomāties, piemēram, kādu Vācijas parlamenta deputātu parakstāmies par to, ka Vācijā ir vajadzīga otra valsts valoda.  Kā to ir darījis vismaz viens no A. Elksniņa kolēģiem SC plejādē.  Protams, drošības dienestu darbs nedrīkst būt nekontrolēts, bet man vismaz nekas neliecina, ka tas patlaban būtu ārpus kaut kādiem rāmjiem, ja arī A. Elksniņš tajā visā saskata "policejiskas valsts" iezīmes (tiesa, piebilstot, ka tā teikt būtu "pārāk skaļi").

Ja par pļāpīgumu un attiecībām ar Krieviju.  Latvijas Avīzē, savukārt, šorīt ir intervija ar kaimiņvalsts ilggadējo vēstnieku Vešņakovu, un gluži vai jūsmīgs biju konstatējot, ka intervētājs nav neviens cits, kā LA visa tautiskā un latviskā lielmeistars Krustiņš.  Nu tik būs!  Lika drusku pagaidīt.  Varbūt lielmeistaram zobs sāpēja un viņš nespēja sakoncentrēties uz to, ko vēstnieks viņam stāsta, bet man vismaz liekas, ka vismaz mazītiņš iebildums būtu varējis būt tur, kur Vešņakovs stāsta par to, cik lieliskas viņa valstī ir bijušas parlamenta un prezidenta vēlēšanas un cik lieliska sistēma tur tagad un tāpēc ir iedibināta.  Tiesa, intervija notikusi tā dēvētās "Krievijas dienas" kontekstā, tie ir visnotaļ jauni svētki, kurus kādreizējais Krievijas boss Jeļcins noteica, lai atzīmētu to dienu 1990. gadā, kad Krievijas parlaments akceptēja suverenitātes deklarāciju, un varbūt lielmeistars tāpēc vēlējās būt smalkjūtīgs, bet tomēr.  Vēl jo vairāk tad, kad Vešņakovs nāca ar šo visnotaļ elpu aizraujošo paziņojumu:  "Gan jūs, gan mēs dzīvojam demokrātiskās valstīs, kur ir brīv izpausties."  To, cik ļoti mūsu kaimiņvalsts ir "demokrātiska valsts, kur ir brīv izpausties," mēs redzēsim jau šodien, kad "brīv izpausties" centīsies Kremļa opozicionāri.  Viņu vadoņu mājās jau ir notikusi kratīšana, tajā skaitā no populārā blogotāja Aleksandra Navaļņija mājas drošībnieki aiznesa, kā pats teicis, it visus elektronisko datu nesējus, tajā skaitā tos, kuros atradās viņa bērnu fotogrāfijas.  To nu būtu grūti uztvert, kā "brīvu izpaušanos," ja nu vienīgi no Kremļa drošībnieku puses.  Vai Latvijas Avīzes tautiskuma lielmeistars uz to būtu varbūt norādījis?  Nē.  Lūk, kas tautiskuma lielmeistaram bija sakāms tad, kad vēstnieks bija pastāstījis par to, cik Krievija ir demokrātiska valsts un cik ļoti tur visi var "brīv izpausties":  "Paldies jums par pirmssvētku sarunu, novēlam, lai svētki izdotos,un turpmākos panākumus pēc Krievijas dienas nosvinēšanas." (!!!!)  Varbūt uz interviju vajadzēja sūtīt Ināru Mūrnieci, viņa arī intervijās vienmēr prata būt gana kareivīga.  Bet, ak Tavu nelaimi.  I. Mūrniece tagad ir Saeimas deputāts.  Nezinu, vai viņai ir pielaide valsts noslēpumam, bet intervijas veikt laikam viņa vairs nedrīkst.

Vēl sabiedriski politiskajos apcirkņos veidojies stāsts par Saeimas deputātu Dzintaru Zaķi un viņa spēkratiem.  Nu nācis zināms, ka Dz. Zaķis spēkratus pats nopirks no uzņēmuma, zem kura vārda tie sākotnēji tika noformēti tā, lai nebūtu jāmaksā pievienotās vērtības nodoklis.  Tas, protams, ir labi un jauki, un vēl jo jaukāk ir tas, kā Dz. Zaķis cer, ka tādā gadījumā atrisināsies, kā pats teicis "morālā un ētiskā" problēma.  Taču tā ir un paliek kārtējā nagla "tiesiskuma" koalīcijas zārkā.  Būsim te ļoti precīzi:  Konkrēti noziedzies, cik var spriest, Dz. Zaķis nav.  Taču kārtējo reizi nākas no ķešas vilkt laukā stāstu par kādreizējo Zviedrijas tieslietu ministri Lailu Freivaldi un viņas pavisam likumīgi privatizēto dzīvokli.  Reiz sabiedrība uzzināja, ka viņa dzīvokli ir privatizējusi veidā, kas vienkāršajiem mirstīgiem ir krietni sarežģītāks, L. Freivalde, lai arī nebija noziegusies, atkāpās no amata un viss.  Jo tas slikti izskatījās.  Tieši šī aunpierīgā atteikšanās jebkad padomāt par jautājumu "kā tas izskatās" mūsu valsts politikāņiem ir bijusi raksturīga jau ļoti, ļoti, ļoti sen.  Vien žēl, ka to šķiet nesaprotam arī tie politikāņi, kuri tik ļoti sakās mūsu valstī pārstāvam tiesiskumu, godīgumu un atklātumu.  Nekāds pārsteigums tas laikam nav, bet žēl vienalga.

Jauku visiem dienu!