Labrīt, lasītāji!
Pēc dažām stundām došos lidostas virzienā un tālāk uz Stokholmu, kur rītvakar valsts svētkos paredzēts uzrunāt tautiešus Zviedrijā. Kad pirms vairākiem mēnešiem saruna par šo procesu sākās, es pusnopietni kontaktpersonai teicu, ka uzruna droši vien būs drūma un depresīva, jo patlaban ir grūti teikt kaut ko pozitīvu par to, kas mūsu valstī darās. Taču, protams, tas bija tikai pusnopietni.
Amerikā augot 18. novembris bērnam reizēm bija pārbaudījums. Manā dzimtajā Čikāgā bija vairākas latviešu draudzes, un mācītāji un priesteri sprediķošanas pienākumu 18. novembrī rotēja. Nevēlos aizvainot nedz cilvēku, nedz konfesiju, bet tīras šausmas bija tajos gados, kad uzradās viens konkrēts Dieva pārstāvis uz zemes, jo sprediķis īsāks par septiņām vai astoņām stundām noteikti nebija, vismaz bērnam tā likās.
Taču mājās par 18. novembra nozīmi jautājums nebija. Par to, ka valoda mājās ir latviešu valoda, debašu nebija. Bērnudārza skolotāja mani uzņēma ar šausmām, jo viņas priekšā stāvēja bērns, kurš ne vien neprata angļu valodu, bet runāja valodā, par kuru skolotāja vispār neko nekad mūžā nebija dzirdējusi. Angļu valodu iemācījos, bet mājās ... tikai un vienīgi latviešu valoda. Mammai virs klavierēm stāvēja Blaumaņa teksts: "Mans zelts ir mana tauta, mans gods ir viņas gods." Viņa uz Latviju sāka braukt jau pagājušā gadsimta 80. gados (un reiz čekas "pieskatītājam", kurš viņai sekoja uz ielas, pajautāja, vai viņš negarlaikojas). Tā bija viņa, kuru es aizvietoju Latvijas universitātes Svešvalodu katedrā tad, kad viņai bija citi pienākumi, kuri neļāva vienu gadu tur mācīt angļu valodu, un viņas vietā atbraucu es. Es, kurš nekad nebūtu domājis, ka dzīve turpināsies Latvijā. 1991. gadā, kad viņa Latvijā piestrādāja Tautas frontē un Augstākās padomes priekšsēdētājam Anatolijam Gorbunovam mācīja angļu valodu, negaidīti un negodīgi agri mūžā (54 g.) apstājās viņas sirds.
Bet Latvijas sirds neapstājas. Lai arī kādas nebūtu negācijas mūsu sabiedriski politiskajā apritē, un šo negāciju netrūkst nemaz, mēs nedrīkstam nepieminēt to brīnumu, kura dēļ mums vispār ir pašiem sava valsts. Tie drosmīgie, kuri pirms 90 gadiem gatavojās pasludināt valsts neatkarību, nevarēja zināt, kā tas beigsies, un vienubrīd likās, ka beigsies ļoti, ļoti slikti. Tikpat ļoti tie drosmīgie, kuri pirms 30 un 40 gadiem turēja svētu Latvijas neatkarības domu un tāpēc nereti nonāca gulagā, varēja sapņot, kā 1983. gadā teica Gunārs Astra: "Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs," bet konkrēti paredzēt, ka Padomju savienība izirs un sabruks pati zem sava svara tomēr nevarēja.
Un tomēr, te nu mēs esam. Mūsējā ir valsts, kurā mēs varam sarunāties latviešu valodā, mācīties latviešu valodā, dziedāt latviešu valodā, rakstīt latviešu valodā, sapņot latviešu valodā. Mums ir savi Olimpiskie čempioni (un arī valsts svētkos vērts atcerēties, ka pēc okupācijas pirmo zelta medaļu mājās pārnesa krievu tautības Latvijas iedzīvotājs vārdā Igors Vihrovs, arī viņa dēļ mēs varam lepoties par savu Latviju). Mūsu kultūra skan tāli un plaši, vai tā būtu Lailas Pakalniņas filma starptautiskos kinofestivālos, vai tā būtu fantastiskā Inese Galante vai elpu aizraujošais Egils Siliņš uz pasaules operas skatuvēm, vai arī tā būtu Marija Naumova, kura ar savu "wannošanos" plūca laurus Eirovīzijas dziesmu konkursā. Ja kas, sasodīts, tad mūsu valsts ir iestājusies Eiropas Savienībā un NATO, un ne mirkli nenovērtēsim pārāk zemu to, kāds milzīgs panākums tas bija, 13 gadu laikā pārvērsties no padomju republikas uz NATO dalībvalsti.
Un mums ir tomēr tik ļoti skaista valsts. Katrs, kurš mani pazīst personīgi, zina, ka esmu zvērināts pilsētnieks. Ja ir taisnība, ka katram latvietiem ir "savs kaktiņš, savs stūrītis zemes," es esmu gatavs savu stūrīti kādam pārdot par labu cenu, uzskatu, ka pats labākais, ko var teikt par laukiem ir tas, ka no tiem ir iespējams atgriezties pilsētā. Taču gadījuma apstākļos arī mani nevar atstāt vienaldzīgu Gaujas senleja, tumšie kalnāji ap Sabili Kurzemes pusē, akmeņainā jūrmala Vidzemē. Un Rīga. Skaistā, sirmā Rīga, vēl tik ļoti daudz jo skaistāka patlaban, kad mirgo iedvesmotais "Staro Rīga" pasākums (milzīgs paldies tā organizētājiem). Man skaista ir arī pilsēta, kurā es jau dzīvoju gandrīz divus gadu desmitus.
Vēlu visiem lasītājiem jaukus un aizkustinošus valsts svētkus. Sveika, Latvija! Paldies Tev, Latvija! Saules mūžu Tev, Latvija!
pirmdiena, 2008. gada 17. novembris
sestdiena, 2008. gada 15. novembris
Par Latvijas ļeņinistiskajām "elites" partijām un sviestu -- pārdomas sestdienā
Labrīt, lasītāji!
Nu, ko. Valsts budžets pieņemts. Jau šodien sāksies runas par to, kā to labot, kā vēl kaut kur samazināt līdzekļus. Lai veicas. Ekonomiska krīze nekāda joka lieta nav.
Taču Saeimas deputāti ir pamanījušies pa to starpu darīt arī citus darbiņus un nedarbiņus. Tā, piemēram, ceturtdien steidzamības kārtā (!) tika grozīts likums par interešu konfliktu, lai Finanšu ministrijas valsts sekretārs Mārtiņš Bičevskis varētu kļūt par Pareksa bankas valdes priekšsēdētāju. Atkārtosim. Steidzamības kārtā viena un viena vienīga cilvēka dēļ tika grozīts vesels likums. M. Bičevskis nepazīstu. Iespējams, viņš ir milzīgi liels banku lietu speciālists, augsti izglītots ar bankām saistātās augstskolās, institūtos un iestādēs, un neviens cits visā Latvijas Republikā un aiz tās robežām nebūtu labāks Pareksa bankas valdes priekšsēdētājs, kā tikai un vienīgi M. Bičevskis. Vai arī, iespējams, "Tautas" partijai sev vien zināmu iemeslu dēļ savajadzējās kādu, kas varēs banku, tās finanses un tās tālāko darbu "pieskatīt". Un tāpēc, atkārtosim vēlreiz -- steidzamības kārtā Saeimas "gudrās galvas" grozīja likumu. Tik bieži deputāti un deputāteļi uz steidzamības kārtu nesarosās. Bet šoreiz vajadzēja.
Savējais, mīļie. Varam aplūkot arī apstākli, ka aizturēti pāris Finanšu policijas pārstāvji par kukuļņemšanu. Vismaz man dzirdot nekur nav skanējusi doma, ka šajā kontekstā vajadzētu aplūkot Finanšu policiju pārraugošās iestādes vadības atbildību. Šī iestāde būtum Valsts ieņēmumu dienests, kurš arī ir iestāde, kurā noteikumi tiek grozīti viena konkrēta cilvēka vajadzībām, proti -- kad Vladimiram Vaškevicam atņēma pielaidi valsts noslēpumam, VID pēkšņi nolēma, ka viņa amatam pielaide vairs nav vajadzīga. Atliek vien atcerēties, kāpēc no amata tika padzīts KNAB šefs Loskutovs. Lūk, ne savējais.
Un šajā kontekstā es ar vislielāko pārliecību vēlos visiem, visiem ieteikt pacelt rokās šodienas Dienu un rūpīgi izlasīt politologa Ivara Ījaba rakstu "Ļeņins diemžēl tiešām ir izrādījies mūžam dzīvs." Tajā autors konstatē, ka valdošo (...) -- nē, piedodiet, sorry, atvainojiet un tut mir bloody Leid -- valdošo BANDU veido partijas, kuras ir vistiešākā veidā līdzīgas Ļeņina veidotajai Kompartijai: "Ļeņiniskās partijas lielākoties cenšas noliegt jebkuru ideoloģisku dažādību. Pareizā mācība ir pieņemama bez iebildumiem, ar riebumu un sašutumu noraidot jebkuru principiālu kritiku. Sistēmiskām problēmām ir jāpiedāvā vienīgi tīri tehnoloģiski risinājumi, un, ja tie noved purvā, jāvaino ārējie apstākļi un ienaidnieka diversijas."
Nevaru iedomāties labāku aprakstu nedz Kalvīša fatālajai pašpārliecinātībai, ne Kalniņa pretīgajam kašķīgumam protestu laikā, ne valdošo nemitīgai ņaudēšanai par to, ka vienīgā problēma ir viņu nespēja komunicēt ar tautu, nedz arī visas valdošās bandas gatavībai spiest balsošanas podziņu ne tāpēc, ka valstij vai Pareksa bankai un tās ļoti daudzajiem klientiem būtu labāk, bet tāpēc, ka savējam savajadzējās. Milzīgi liels paldies Ivaram Ījabam, un saku vēlreiz -- atrodiet šodien Dienu un izlasiet to, kas viņam ir sakāms.
***
Un varēsit atrast arī dzīvu patiesību citā jomā, proti: "Sviesta cietības pakāpe ir tieši proporcionāla maizes mīkstumam." Nudien dzīva patiesība.
Jauku visiem dienu!
Nu, ko. Valsts budžets pieņemts. Jau šodien sāksies runas par to, kā to labot, kā vēl kaut kur samazināt līdzekļus. Lai veicas. Ekonomiska krīze nekāda joka lieta nav.
Taču Saeimas deputāti ir pamanījušies pa to starpu darīt arī citus darbiņus un nedarbiņus. Tā, piemēram, ceturtdien steidzamības kārtā (!) tika grozīts likums par interešu konfliktu, lai Finanšu ministrijas valsts sekretārs Mārtiņš Bičevskis varētu kļūt par Pareksa bankas valdes priekšsēdētāju. Atkārtosim. Steidzamības kārtā viena un viena vienīga cilvēka dēļ tika grozīts vesels likums. M. Bičevskis nepazīstu. Iespējams, viņš ir milzīgi liels banku lietu speciālists, augsti izglītots ar bankām saistātās augstskolās, institūtos un iestādēs, un neviens cits visā Latvijas Republikā un aiz tās robežām nebūtu labāks Pareksa bankas valdes priekšsēdētājs, kā tikai un vienīgi M. Bičevskis. Vai arī, iespējams, "Tautas" partijai sev vien zināmu iemeslu dēļ savajadzējās kādu, kas varēs banku, tās finanses un tās tālāko darbu "pieskatīt". Un tāpēc, atkārtosim vēlreiz -- steidzamības kārtā Saeimas "gudrās galvas" grozīja likumu. Tik bieži deputāti un deputāteļi uz steidzamības kārtu nesarosās. Bet šoreiz vajadzēja.
Savējais, mīļie. Varam aplūkot arī apstākli, ka aizturēti pāris Finanšu policijas pārstāvji par kukuļņemšanu. Vismaz man dzirdot nekur nav skanējusi doma, ka šajā kontekstā vajadzētu aplūkot Finanšu policiju pārraugošās iestādes vadības atbildību. Šī iestāde būtum Valsts ieņēmumu dienests, kurš arī ir iestāde, kurā noteikumi tiek grozīti viena konkrēta cilvēka vajadzībām, proti -- kad Vladimiram Vaškevicam atņēma pielaidi valsts noslēpumam, VID pēkšņi nolēma, ka viņa amatam pielaide vairs nav vajadzīga. Atliek vien atcerēties, kāpēc no amata tika padzīts KNAB šefs Loskutovs. Lūk, ne savējais.
Un šajā kontekstā es ar vislielāko pārliecību vēlos visiem, visiem ieteikt pacelt rokās šodienas Dienu un rūpīgi izlasīt politologa Ivara Ījaba rakstu "Ļeņins diemžēl tiešām ir izrādījies mūžam dzīvs." Tajā autors konstatē, ka valdošo (...) -- nē, piedodiet, sorry, atvainojiet un tut mir bloody Leid -- valdošo BANDU veido partijas, kuras ir vistiešākā veidā līdzīgas Ļeņina veidotajai Kompartijai: "Ļeņiniskās partijas lielākoties cenšas noliegt jebkuru ideoloģisku dažādību. Pareizā mācība ir pieņemama bez iebildumiem, ar riebumu un sašutumu noraidot jebkuru principiālu kritiku. Sistēmiskām problēmām ir jāpiedāvā vienīgi tīri tehnoloģiski risinājumi, un, ja tie noved purvā, jāvaino ārējie apstākļi un ienaidnieka diversijas."
Nevaru iedomāties labāku aprakstu nedz Kalvīša fatālajai pašpārliecinātībai, ne Kalniņa pretīgajam kašķīgumam protestu laikā, ne valdošo nemitīgai ņaudēšanai par to, ka vienīgā problēma ir viņu nespēja komunicēt ar tautu, nedz arī visas valdošās bandas gatavībai spiest balsošanas podziņu ne tāpēc, ka valstij vai Pareksa bankai un tās ļoti daudzajiem klientiem būtu labāk, bet tāpēc, ka savējam savajadzējās. Milzīgi liels paldies Ivaram Ījabam, un saku vēlreiz -- atrodiet šodien Dienu un izlasiet to, kas viņam ir sakāms.
***
Un varēsit atrast arī dzīvu patiesību citā jomā, proti: "Sviesta cietības pakāpe ir tieši proporcionāla maizes mīkstumam." Nudien dzīva patiesība.
Jauku visiem dienu!
ceturtdiena, 2008. gada 13. novembris
Oi, kāda bodīte! Kur varu pieteikties?
Labdien, lasītāji!
Ministru prezidents Ivars Godmanis šodien daļu dienas pavadīja Saeimā, kur viņam nācās atskaitīties par milzīgo bodīti, kas saucas amati valsts un pašvaldību uzņēmumos. Premjers stāstīja, ka pērn šo ļautiņu atalgošanai ir iztērēti gandrīz septiņi miljoni latu, ja ieskaitām sociālos maksājumus. Turklāt citas kategorijas ļaudis -- valsts kapitāla daļu turētāju pārstāvji -- saņēmuši vēl vairākus simtus tūkstošus latu.
Premjers arī pastāstīja, ka Valsts kontroles iedvesmota, valdība ir izstrādājusi jaunus noteikumus par to, kādā veidā dažādo valžu un padomju locekļi tiek atalgoti. Te uzmanību piesaista cipari. Sākot ar nākamā gada 1. janvāri, valsts kapitāla daļu turētāji nedrīkstēs pelnīt vairāk, kā 3500 latus mēnesī. Ak, vai! Kāds drastisks ierobežojums taupības laikmetā! Smagi ierobežoti tiks arī ministriju valsts sekretāri. Viņi drīkstēs būt valsts kapitāla daļu turētāji ne vairāk kā piecās mazajās, četrās vidējās, trīs lielajās un divās īpaši lielajās kapitālsabiedrībās -- tātad, 11 uzņēmumos uzreiz. Tīri brīnums, cik ārkārtīgi efektīvi šie ļaudis ir, ja var vienlaikus ieņemt tik ļoti, ļoti, ļoti, ļoti, ļoti daudzus dažādus posteņus. Kas attiecas uz valžu un padomju locekļiem, viņiem turpmāk būs ļauts ieņemt ne vairāk kā trīs šādus amatus (nevis, teiksim -- vienu, kurš atbilstu attiecīgā cilvēka specialitātei), savukārt prēmijas viņi drīkstēs saņemt ne vairāk kā divas reizes gadā un to summa nedrīkstēs pārsniegt divu mēnešu algas kopsummu. Vai nav tā, ka nesen Godmanis runāja par to, ka prēmēšana ir jāizbeidz vispār?
Par to visu esmu rakstījis arī citreiz, šodien nākas vien konstatēt, ka kārtējo reizi valdošā (...) ir pierādījusi, ka "savējos" tā neaizskar. Visi zinām, kas ir valsts un pašvaldību uzņēmumu valžu un padomju locekļi. Nešaubos, šajās iestādēs strādā arī ļaudis, kuri savu darbu dara ar vislielāko pienākuma apziņu, taču galvenais pietiekami daudzos gadījumos ir tas, ka viņi ir kāda redzama politikāņa vai valdošās "elites" pārstāvētās partijas kabatā. Vienalga, vai ir laimējies kļūt par valsts sekretāru, padomdevēju, biroja vadītāju vai pat šoferi -- amats ir rokā, sēdi, pacel rociņu vajadzīgā brīdī, un skaties, kā lati ripo tavā kontā iekšā.
Virsrakstā jautāju, kur varu pieteikties. Retorisks jautājums.
Jauku visiem dienu!
Ministru prezidents Ivars Godmanis šodien daļu dienas pavadīja Saeimā, kur viņam nācās atskaitīties par milzīgo bodīti, kas saucas amati valsts un pašvaldību uzņēmumos. Premjers stāstīja, ka pērn šo ļautiņu atalgošanai ir iztērēti gandrīz septiņi miljoni latu, ja ieskaitām sociālos maksājumus. Turklāt citas kategorijas ļaudis -- valsts kapitāla daļu turētāju pārstāvji -- saņēmuši vēl vairākus simtus tūkstošus latu.
Premjers arī pastāstīja, ka Valsts kontroles iedvesmota, valdība ir izstrādājusi jaunus noteikumus par to, kādā veidā dažādo valžu un padomju locekļi tiek atalgoti. Te uzmanību piesaista cipari. Sākot ar nākamā gada 1. janvāri, valsts kapitāla daļu turētāji nedrīkstēs pelnīt vairāk, kā 3500 latus mēnesī. Ak, vai! Kāds drastisks ierobežojums taupības laikmetā! Smagi ierobežoti tiks arī ministriju valsts sekretāri. Viņi drīkstēs būt valsts kapitāla daļu turētāji ne vairāk kā piecās mazajās, četrās vidējās, trīs lielajās un divās īpaši lielajās kapitālsabiedrībās -- tātad, 11 uzņēmumos uzreiz. Tīri brīnums, cik ārkārtīgi efektīvi šie ļaudis ir, ja var vienlaikus ieņemt tik ļoti, ļoti, ļoti, ļoti, ļoti daudzus dažādus posteņus. Kas attiecas uz valžu un padomju locekļiem, viņiem turpmāk būs ļauts ieņemt ne vairāk kā trīs šādus amatus (nevis, teiksim -- vienu, kurš atbilstu attiecīgā cilvēka specialitātei), savukārt prēmijas viņi drīkstēs saņemt ne vairāk kā divas reizes gadā un to summa nedrīkstēs pārsniegt divu mēnešu algas kopsummu. Vai nav tā, ka nesen Godmanis runāja par to, ka prēmēšana ir jāizbeidz vispār?
Par to visu esmu rakstījis arī citreiz, šodien nākas vien konstatēt, ka kārtējo reizi valdošā (...) ir pierādījusi, ka "savējos" tā neaizskar. Visi zinām, kas ir valsts un pašvaldību uzņēmumu valžu un padomju locekļi. Nešaubos, šajās iestādēs strādā arī ļaudis, kuri savu darbu dara ar vislielāko pienākuma apziņu, taču galvenais pietiekami daudzos gadījumos ir tas, ka viņi ir kāda redzama politikāņa vai valdošās "elites" pārstāvētās partijas kabatā. Vienalga, vai ir laimējies kļūt par valsts sekretāru, padomdevēju, biroja vadītāju vai pat šoferi -- amats ir rokā, sēdi, pacel rociņu vajadzīgā brīdī, un skaties, kā lati ripo tavā kontā iekšā.
Virsrakstā jautāju, kur varu pieteikties. Retorisks jautājums.
Jauku visiem dienu!
trešdiena, 2008. gada 12. novembris
Par budžetu, policiju un bērna argumentiem no ministra mutes -- pārdomas trešdienā
Labrīt, lasītāji!
Nemaz nejūtos nelaimīgs, ka man nav jāpiedalās 2009. gada valsts budžeta izstrādāšanā. Piekrītu vārda brāļa Leiškalna šodien Dienas Biznesa teiktajam -- procesā ir lietas, kuras es nesaprotu, ja es tās saprastu, tad es varētu būt premjerministrs, bet tas ir amats, kurā mani neviens negaida. Turklāt vārda brālis Leiškalns ir Saeimas Budžeta komisijas priekšsēdētājs un noteikti saprot vairāk, nekā vidēji aritmētiskais valsts iedzīvotājs.
Neizpratni rada tas, kā valdošā (elite/koalīcija/ļoti-jauko-un-vienmēr-godīgo-ļaužu-kuri-nekad-nedomā-ne-par-ko-citu-kā-vienīgi-un-tikai-un-ekskluzīvi-par-tautu-un-tās-interesēm grupa -- izvēlēties vēlamo) ar budžeta lietām ir rīkojusies. Raugi, pie visa taupības budžeta ir izdevies sameklēt 200 miljonus latu, kurus atdot Pareksa bankai. Prieks par to. Banka ir glābta. Bet vai no tā izriet, ka nauda ir atņemta kaut kam citam, ja nu reiz tās nav daudz?
Uz šo domu uzvedina valdošās (...) paziņojums, ka nākamgad tiks likvidētas veselas 500 policijas štata vietas ar vēl dažām klāt. No vienas puses, Valsts policijas priekšnieks Aldis Lieljuksis ir piedāvājis pat ļoti sakarīgu problēmu sarakstu, kuru dēļ kādu no policijas varētu arī padzīt: "Pirmais — personai nav atbilstošas izglītības, un tā nemācās. Tas parāda, ka cilvēks necenšas sevi pilnveidot. Otrais: spēkā esošs disciplinārsods — neatbilstība ieņemamajam amatam. Trešais — novērtējuma kategorija C. Atstādināts no dienesta pienākumu pildīšanas. Faktiskās valodas zināšanas neatbilst prasībām." Neizglītots, neieinteresēts, likumu un reglamentu neievērojošs, latviešu valodu neprotošs -- jā, tās nav rakstura īpašības, kuras veido pašu labāko policistu (lai gan būtu pat ļoti jauki, ja valdošā (...) jēdzienu "disciplinārsods -- neatbilstība ieņemajamam amatam" attiecinātu plašāk, tajā skaitā arī citās valsts iestādēs).
Taču no otras puses. Citējam daiļrunīgo iekšlietu ministru un "Tautas" partijas vadoni Segliņu, kurš nesen uzstājās televīzijas raidījumā "Degpunktā": ""Valstī ir pasliktinājusies sociālekonomiskā situācija. Liels bankrotu vilnis, ir liels atlaisto cilvēku skaits, ir pasliktinājusies kopējā situācija valstī, un ir cilvēki, kuri ienākumus vēlas gūt noziedzīgā ceļā. Noziedzības līmenis Latvijā šogad ir palielinājies par desmito tiesu. Veikali apzagti vairāk nekā 2000 reižu, nozagtas 1400 automašīnas. Uzradušies arī krāpnieki, kuri apmānījuši jau vairāk nekā 1000 cilvēku. Kopumā policisti reģistrējuši gandrīz 18 tūkstošus zādzību. Neizklausās iepriecinoši, vai ne? Turklāt izrādās – sava īpašuma sargāšanā bieži vien varam paļauties tikai paši uz sevi."
Vai tie ir tie apstākļi, kuri ved pie domas, ka policistu skaitu vajadzētu samazināt? Nu, nē, taču nē. Pieļauju, ka katrs bloga lasītājs varētu pastāstīt par gadījumu, kurā policija neieradās gluži tik ātri, cik gribētos, lai risinātu dzīvokļa apzagšanu / tiktu galā ar ļaudīm, kuru spēkrati uz ceļa sadūrušies / meklētu laupītāju u.tml. Uzreiz gribu teikt, ka attiecībās ar mani policija vienmēr ir bijusi pieklājīga un profesionāla, reiz, kad man dzīvokli apzaga, pat speciāli piemeklēja kolēģi, kura prata latviešu valodu, jo zināja, ka krievu valodu es neprotu (tas bija sen -- pagājušā gadsimta 90. gadu vidū). Taču pieklājība un korektums veidojas tad, kad policija ir ieradusies. Nu acīmredzot daudzviet Latvijā būs jāpagaida vēl ilgāk.
Tiesa, budžeta lietas mūsu valstī kārto ļaudis, kuri reizēm, cik var spriest, arī paši šo to nesaprot. Tā, piemēram, mūsu finanšu ministrs -- tas pats, kurš budžeta veidošanas laikā pāris nedēļas pavadīja Štatos -- ir nācis ar šādu paziņojumu: "Starptautiskās reitingu aģentūras pēdējo mēnešu laikā ir kļuvušas par ne pārāk konsekventu un atbildīgu ziņu avotu." Finanšu ministrs ir kļūdījies. Ja nu reiz kas, tad konsekventas aģentūras ir bijušas gan -- tās visas pēc kārtas ir samazinājušas Latvijas kredītreitingu un tas (to saprotu pat es, ja arī to nesaprot "Tautas" partiju pārstāvošais finanšu ministrs) tomēr ietekmē valsti un tās budžetu pa tiešo. Atkal citēšu Dienas Biznesu: "Slaktera apgalvojums zināmā mērā atgādina mazu bērnu prātojumus."
Jauku visiem dienu!
Nemaz nejūtos nelaimīgs, ka man nav jāpiedalās 2009. gada valsts budžeta izstrādāšanā. Piekrītu vārda brāļa Leiškalna šodien Dienas Biznesa teiktajam -- procesā ir lietas, kuras es nesaprotu, ja es tās saprastu, tad es varētu būt premjerministrs, bet tas ir amats, kurā mani neviens negaida. Turklāt vārda brālis Leiškalns ir Saeimas Budžeta komisijas priekšsēdētājs un noteikti saprot vairāk, nekā vidēji aritmētiskais valsts iedzīvotājs.
Neizpratni rada tas, kā valdošā (elite/koalīcija/ļoti-jauko-un-vienmēr-godīgo-ļaužu-kuri-nekad-nedomā-ne-par-ko-citu-kā-vienīgi-un-tikai-un-ekskluzīvi-par-tautu-un-tās-interesēm grupa -- izvēlēties vēlamo) ar budžeta lietām ir rīkojusies. Raugi, pie visa taupības budžeta ir izdevies sameklēt 200 miljonus latu, kurus atdot Pareksa bankai. Prieks par to. Banka ir glābta. Bet vai no tā izriet, ka nauda ir atņemta kaut kam citam, ja nu reiz tās nav daudz?
Uz šo domu uzvedina valdošās (...) paziņojums, ka nākamgad tiks likvidētas veselas 500 policijas štata vietas ar vēl dažām klāt. No vienas puses, Valsts policijas priekšnieks Aldis Lieljuksis ir piedāvājis pat ļoti sakarīgu problēmu sarakstu, kuru dēļ kādu no policijas varētu arī padzīt: "Pirmais — personai nav atbilstošas izglītības, un tā nemācās. Tas parāda, ka cilvēks necenšas sevi pilnveidot. Otrais: spēkā esošs disciplinārsods — neatbilstība ieņemamajam amatam. Trešais — novērtējuma kategorija C. Atstādināts no dienesta pienākumu pildīšanas. Faktiskās valodas zināšanas neatbilst prasībām." Neizglītots, neieinteresēts, likumu un reglamentu neievērojošs, latviešu valodu neprotošs -- jā, tās nav rakstura īpašības, kuras veido pašu labāko policistu (lai gan būtu pat ļoti jauki, ja valdošā (...) jēdzienu "disciplinārsods -- neatbilstība ieņemajamam amatam" attiecinātu plašāk, tajā skaitā arī citās valsts iestādēs).
Taču no otras puses. Citējam daiļrunīgo iekšlietu ministru un "Tautas" partijas vadoni Segliņu, kurš nesen uzstājās televīzijas raidījumā "Degpunktā": ""Valstī ir pasliktinājusies sociālekonomiskā situācija. Liels bankrotu vilnis, ir liels atlaisto cilvēku skaits, ir pasliktinājusies kopējā situācija valstī, un ir cilvēki, kuri ienākumus vēlas gūt noziedzīgā ceļā. Noziedzības līmenis Latvijā šogad ir palielinājies par desmito tiesu. Veikali apzagti vairāk nekā 2000 reižu, nozagtas 1400 automašīnas. Uzradušies arī krāpnieki, kuri apmānījuši jau vairāk nekā 1000 cilvēku. Kopumā policisti reģistrējuši gandrīz 18 tūkstošus zādzību. Neizklausās iepriecinoši, vai ne? Turklāt izrādās – sava īpašuma sargāšanā bieži vien varam paļauties tikai paši uz sevi."
Vai tie ir tie apstākļi, kuri ved pie domas, ka policistu skaitu vajadzētu samazināt? Nu, nē, taču nē. Pieļauju, ka katrs bloga lasītājs varētu pastāstīt par gadījumu, kurā policija neieradās gluži tik ātri, cik gribētos, lai risinātu dzīvokļa apzagšanu / tiktu galā ar ļaudīm, kuru spēkrati uz ceļa sadūrušies / meklētu laupītāju u.tml. Uzreiz gribu teikt, ka attiecībās ar mani policija vienmēr ir bijusi pieklājīga un profesionāla, reiz, kad man dzīvokli apzaga, pat speciāli piemeklēja kolēģi, kura prata latviešu valodu, jo zināja, ka krievu valodu es neprotu (tas bija sen -- pagājušā gadsimta 90. gadu vidū). Taču pieklājība un korektums veidojas tad, kad policija ir ieradusies. Nu acīmredzot daudzviet Latvijā būs jāpagaida vēl ilgāk.
Tiesa, budžeta lietas mūsu valstī kārto ļaudis, kuri reizēm, cik var spriest, arī paši šo to nesaprot. Tā, piemēram, mūsu finanšu ministrs -- tas pats, kurš budžeta veidošanas laikā pāris nedēļas pavadīja Štatos -- ir nācis ar šādu paziņojumu: "Starptautiskās reitingu aģentūras pēdējo mēnešu laikā ir kļuvušas par ne pārāk konsekventu un atbildīgu ziņu avotu." Finanšu ministrs ir kļūdījies. Ja nu reiz kas, tad konsekventas aģentūras ir bijušas gan -- tās visas pēc kārtas ir samazinājušas Latvijas kredītreitingu un tas (to saprotu pat es, ja arī to nesaprot "Tautas" partiju pārstāvošais finanšu ministrs) tomēr ietekmē valsti un tās budžetu pa tiešo. Atkal citēšu Dienas Biznesu: "Slaktera apgalvojums zināmā mērā atgādina mazu bērnu prātojumus."
Jauku visiem dienu!
otrdiena, 2008. gada 11. novembris
Par Dimiteru ģimeni un tās savdabīgajām domām
Labdien, lasītāji!
Ziņots, ka viņsaulē aizgājušās leģendārās aktrises Vijas Artmanes redzamākie ģimenes pārstāvji -- dēls Kaspars un viņa daiļā līgaviņa Līga -- ir paziņojuši, ka nelaiķei par godu būtu uzstādāmi divi pieminekļi, tajā skaitā viens no tiem -- vietā, kur kādreiz rēgojās Ļeņins. Otrs būtu kapos, kur aktrise ir apglabāta.
Par pēdējo strīdu it kā nevarētu būt. Dižai aktrisei pienākas pienācīga atdusas vieta. Taču citādi gan ir jāsaka, ka te kārtējo reizi V. Artmanes pēctecis ir nācis ar, teiksim, savdabīgu domu. Pavisam, pavisam ekstrēmu. Dimitera madāma, kuru visbiežāk sabiedrība redz minoritāšu pasākumu laikā babuškas kostīmā tērptu, naidā izviebtu ģīmi un ikonas pa gaisu vicinādamu, ir paziņojusi, ka vieta, kur stāvēja Ļeņineklis "mūs iedvesmo." Jā, iedvesmo gan -- katru gadu tur pulcējas bariņš ļaužu, kuri tā arī nevar samerināties ar to, ka Padumjās savienības vairs nav. Ļeņina dzimšanas dienā tur puķes tiek liktas joprojām. Protams, Vija Artmane Padumjajā savienībā bija milzīga zvaigzne, par PSRS tautas aktrisi viņa kļuva jau 1969. gadā, arī Kompartijā viņa bija aktīva. Taču no tā neizriet, ka viņai būtu jākļūst par jauno Ļeņinu, un ar visu savu "iedvesmu," Dimitera madāma tomēr varētu padomāt arī par to, ko minētā vieta nozīmē latviešu tautai. Ne velti daudzas reliģijas izprovējušais Dimiters ar ierosmi ir nācis laikrakstā Telegraf, nevis kādā latviešu laikrakstā.
Par aizgājējiem sliktu nerunā un nerunāšu, bet atvase gan šai aizgājējai ir savdabīgs cilvēks. Ilgu laiku apsūdzēja valsti, ka tā mammu pienācīgi neapgādājot (un to tā arī izrietēja briesmīgie meli, kādi pēc aktrises nāves parādījās Krievijas massaziņas līdzekļos), kā teicu, paprovēja vienu reliģiju pēc citas, iekams nonāca pie pašreizējās, un, protams, pēdējos gados ir pārkvalicējies par vienu no valsts galvenajiem homofobiem. Ļoti iedvesmojoši. Dimitera madāma ir pateikusi, ka Rīgas mērs Jānis Birks noteikti piekritīšot domai, ka Ļeņinekļa vietā ir jāliek Vijineklis, jo viņš esot "dvēselisks cilvēks." Bet viņš ir arī tēvzemietis un "smadzenisks cilvēks," kurš, jācer, nemaz nebūs priecīgs par domu, ka Ļeņina vietā ir uzslejams cits piemineklis. Šī nu reiz ir doma, kura ir pasūtāma trīs mājas tālāk.
Jauku visiem dienu!
Ziņots, ka viņsaulē aizgājušās leģendārās aktrises Vijas Artmanes redzamākie ģimenes pārstāvji -- dēls Kaspars un viņa daiļā līgaviņa Līga -- ir paziņojuši, ka nelaiķei par godu būtu uzstādāmi divi pieminekļi, tajā skaitā viens no tiem -- vietā, kur kādreiz rēgojās Ļeņins. Otrs būtu kapos, kur aktrise ir apglabāta.
Par pēdējo strīdu it kā nevarētu būt. Dižai aktrisei pienākas pienācīga atdusas vieta. Taču citādi gan ir jāsaka, ka te kārtējo reizi V. Artmanes pēctecis ir nācis ar, teiksim, savdabīgu domu. Pavisam, pavisam ekstrēmu. Dimitera madāma, kuru visbiežāk sabiedrība redz minoritāšu pasākumu laikā babuškas kostīmā tērptu, naidā izviebtu ģīmi un ikonas pa gaisu vicinādamu, ir paziņojusi, ka vieta, kur stāvēja Ļeņineklis "mūs iedvesmo." Jā, iedvesmo gan -- katru gadu tur pulcējas bariņš ļaužu, kuri tā arī nevar samerināties ar to, ka Padumjās savienības vairs nav. Ļeņina dzimšanas dienā tur puķes tiek liktas joprojām. Protams, Vija Artmane Padumjajā savienībā bija milzīga zvaigzne, par PSRS tautas aktrisi viņa kļuva jau 1969. gadā, arī Kompartijā viņa bija aktīva. Taču no tā neizriet, ka viņai būtu jākļūst par jauno Ļeņinu, un ar visu savu "iedvesmu," Dimitera madāma tomēr varētu padomāt arī par to, ko minētā vieta nozīmē latviešu tautai. Ne velti daudzas reliģijas izprovējušais Dimiters ar ierosmi ir nācis laikrakstā Telegraf, nevis kādā latviešu laikrakstā.
Par aizgājējiem sliktu nerunā un nerunāšu, bet atvase gan šai aizgājējai ir savdabīgs cilvēks. Ilgu laiku apsūdzēja valsti, ka tā mammu pienācīgi neapgādājot (un to tā arī izrietēja briesmīgie meli, kādi pēc aktrises nāves parādījās Krievijas massaziņas līdzekļos), kā teicu, paprovēja vienu reliģiju pēc citas, iekams nonāca pie pašreizējās, un, protams, pēdējos gados ir pārkvalicējies par vienu no valsts galvenajiem homofobiem. Ļoti iedvesmojoši. Dimitera madāma ir pateikusi, ka Rīgas mērs Jānis Birks noteikti piekritīšot domai, ka Ļeņinekļa vietā ir jāliek Vijineklis, jo viņš esot "dvēselisks cilvēks." Bet viņš ir arī tēvzemietis un "smadzenisks cilvēks," kurš, jācer, nemaz nebūs priecīgs par domu, ka Ļeņina vietā ir uzslejams cits piemineklis. Šī nu reiz ir doma, kura ir pasūtāma trīs mājas tālāk.
Jauku visiem dienu!
pirmdiena, 2008. gada 10. novembris
Par Pareksa banku: Nejūtu paniku, ko domā citi?
Labrīt, lasītāji!
Esmu bijis Pareksa bankas klients kopš paša, paša banku sistēmas sākuma, tas varēja būt 1991. gada rudens, kad tur atvēru kontu, kurš man ir joprojām. Man Pareksa bankā ir arī pensiju plāns, un banka ir tā, kura izsniedza kredītu, lai es varētu sev iegādāties mājokli.
Ziņa, ka bankas īpašnieki bijuši spiesti bankas kontrolpaketi pārdot valstij par apaļiem diviem latiem (!), protams, nekādas patīkamas izjūtas neuzjundīja. Prātā iezibsnījās vārdi "banka" un "Baltija." Taču panikā nekritu, neskrēju uz vienu no tām bankas filiālēm, kuras iepirkumu centros strādā arī svētdienā. Nē, pareizāk sakot, vienā tādā biju gan, jo naudiņa bija vajadzīga. Tur cilvēks teica, ka pa dienu bijuši ļaudis, kas nākuši visu naudu ņemt laukā, bet daudz viņu nav bijis. Šorīt agri pie manas vietājās filiāles 10 minūtes pirms bankas atvēršanas stāvēja divas sievietes, varbūt viņas gaidīja samaksāt gāzes rēķinu.
Zinu, ka pankai nav pamata, paraleles ar Banku Baltija ir nevietā, jo Banka Baltija tomēr lielākoties bija piramīdu shēma ar visu no tā izrietošo. Patlaban valsts garantē depozītus līdz summai 50 tūkstoši eiro. Man jau ļoti patiktos, ja man bankā regulāri glabātos vairāk kā 50 tūkstoši eiro, bet dzīve ir dārgs prieks, tik daudz tur nav nekad, un tāpēc šajā nozīmē jūtos pasargāts pavisam. Vēl vairāk, zinu, ka mūsdienās kontroles sistēma banku sektorā ir daudz, daudz nozīmīgāka, nekā tā bija pagājušā gadsimta 90. gados. Piemēram, Finanšu un kapitāla tirgus komisija komercbanku likviditāti pārbauda katru dienu.
Taču šī ir situācija, kurā diemžēl ir jādomā arī par politiku un politikāņiem. Hrestomātisks jēdziens masu informācijas pasaulē ir šāds: Ja gribi, lai ziņa izskan pēc iespējas novēlotāk, paziņo kaut ko sestdienas vakarā, jo svētdien Latvijā laikrakstu nav. Iespējams, ka tā bija vienkārši laika sakritība, bet tomēr. Otrkārt, Pareksa banka tomēr ir bijusi iesaistīta arī politiskos procesos. "Man šķiet, ka mūsu ietekmei nav būtiskas nozīmes" -- tā par to šodien intervijā apgalvo bankas nu jau bijušais direktoru padomes priekšsēdētājs, bet neesmu pārliecināts, ka visi politikas novērotāji būs gatavi šo domu akceptēt. Daudziem liksies, ka patiesāks būs kādreizējais atzinums, ka valsts politikā nenotiek nekas, par ko nav lietas kursā atevišķi no mūsu valsts bagātākajiem cilvēkiem, tajā skaitā arī Pareksa bankas veidotājs Kargins. Dievs zina, ka te nu nav tā joma, kurā pat minimāli var veidoties politikāņu ierastā indeve, visu darīt vispirms savu un savu sponsoru interešu apmierināšanas labad. Vēl jākonstatē arī tas, ka mūsu valstij nav laimējies ar politiķiem, kuri finanšu lietās ir paši gudrākie. Sestdien jau rakstīju par to, kas nopietnajam žurnālam The Economist ir sakāms par Kalvīša valdības pieeju lietām, nu mums ir valdība, kuras finanšu ministrs budžeta gatavošanas laikā pazūd Amerikas virzienā...
Pasaules krīze nevarēja neskart arī Latviju. Valsts iesaistīšanās Pareksa bankas glābšanā ir daļa no daudz, daudz plašāka procesa, cita starpā intervencei bija vajadzīga arī Eiropas Savienības piekrišana. Es pagaidām jūtos mierīgs. Lasītāji, kuriem Pareksa bankā ir konti - kā jūtaties jūs?
Jauku visiem dienu!
Esmu bijis Pareksa bankas klients kopš paša, paša banku sistēmas sākuma, tas varēja būt 1991. gada rudens, kad tur atvēru kontu, kurš man ir joprojām. Man Pareksa bankā ir arī pensiju plāns, un banka ir tā, kura izsniedza kredītu, lai es varētu sev iegādāties mājokli.
Ziņa, ka bankas īpašnieki bijuši spiesti bankas kontrolpaketi pārdot valstij par apaļiem diviem latiem (!), protams, nekādas patīkamas izjūtas neuzjundīja. Prātā iezibsnījās vārdi "banka" un "Baltija." Taču panikā nekritu, neskrēju uz vienu no tām bankas filiālēm, kuras iepirkumu centros strādā arī svētdienā. Nē, pareizāk sakot, vienā tādā biju gan, jo naudiņa bija vajadzīga. Tur cilvēks teica, ka pa dienu bijuši ļaudis, kas nākuši visu naudu ņemt laukā, bet daudz viņu nav bijis. Šorīt agri pie manas vietājās filiāles 10 minūtes pirms bankas atvēršanas stāvēja divas sievietes, varbūt viņas gaidīja samaksāt gāzes rēķinu.
Zinu, ka pankai nav pamata, paraleles ar Banku Baltija ir nevietā, jo Banka Baltija tomēr lielākoties bija piramīdu shēma ar visu no tā izrietošo. Patlaban valsts garantē depozītus līdz summai 50 tūkstoši eiro. Man jau ļoti patiktos, ja man bankā regulāri glabātos vairāk kā 50 tūkstoši eiro, bet dzīve ir dārgs prieks, tik daudz tur nav nekad, un tāpēc šajā nozīmē jūtos pasargāts pavisam. Vēl vairāk, zinu, ka mūsdienās kontroles sistēma banku sektorā ir daudz, daudz nozīmīgāka, nekā tā bija pagājušā gadsimta 90. gados. Piemēram, Finanšu un kapitāla tirgus komisija komercbanku likviditāti pārbauda katru dienu.
Taču šī ir situācija, kurā diemžēl ir jādomā arī par politiku un politikāņiem. Hrestomātisks jēdziens masu informācijas pasaulē ir šāds: Ja gribi, lai ziņa izskan pēc iespējas novēlotāk, paziņo kaut ko sestdienas vakarā, jo svētdien Latvijā laikrakstu nav. Iespējams, ka tā bija vienkārši laika sakritība, bet tomēr. Otrkārt, Pareksa banka tomēr ir bijusi iesaistīta arī politiskos procesos. "Man šķiet, ka mūsu ietekmei nav būtiskas nozīmes" -- tā par to šodien intervijā apgalvo bankas nu jau bijušais direktoru padomes priekšsēdētājs, bet neesmu pārliecināts, ka visi politikas novērotāji būs gatavi šo domu akceptēt. Daudziem liksies, ka patiesāks būs kādreizējais atzinums, ka valsts politikā nenotiek nekas, par ko nav lietas kursā atevišķi no mūsu valsts bagātākajiem cilvēkiem, tajā skaitā arī Pareksa bankas veidotājs Kargins. Dievs zina, ka te nu nav tā joma, kurā pat minimāli var veidoties politikāņu ierastā indeve, visu darīt vispirms savu un savu sponsoru interešu apmierināšanas labad. Vēl jākonstatē arī tas, ka mūsu valstij nav laimējies ar politiķiem, kuri finanšu lietās ir paši gudrākie. Sestdien jau rakstīju par to, kas nopietnajam žurnālam The Economist ir sakāms par Kalvīša valdības pieeju lietām, nu mums ir valdība, kuras finanšu ministrs budžeta gatavošanas laikā pazūd Amerikas virzienā...
Pasaules krīze nevarēja neskart arī Latviju. Valsts iesaistīšanās Pareksa bankas glābšanā ir daļa no daudz, daudz plašāka procesa, cita starpā intervencei bija vajadzīga arī Eiropas Savienības piekrišana. Es pagaidām jūtos mierīgs. Lasītāji, kuriem Pareksa bankā ir konti - kā jūtaties jūs?
Jauku visiem dienu!
sestdiena, 2008. gada 8. novembris
Prezidents un aizspriedumi, stabilitātes garants un eksperti -- pārdomas sestdienā
Labrīt, lasītāji!
Lai arī cik ļoti sadraudzīgs pasākums tas ir vai nav, Valsts prezidenta klātbūtne tā dēvētajās Lūgšanu brokastīs tomēr pauž valsts augstākās amatpersonas atbalstu radikāliem aizspriedumiem. Nešaubos, ka Valdis Zatlers patiešām vēlas valsts reliģisko organizāciju starpā iedvest iecietību, kā viņš paziņoja pirms minētā pasākuma. Taču Lūgšanu brokastu orgkomitejā ir tādi cilvēki, pirmkārt jau bļaustīgās (un, cik man zināms, savos pasākumos valsts valodu ignorējošās) organizācijas "Jaunā paaudze" pārstāvji, kuri iecietību nevēlas, ja tā nesaskan ar viņu šauri aizspriedumaino pasaules skatienu. To pašu var teikt arī par atsevišķiem "lielo" konfesiju vadītājiem. Ir arī jautājums par baznīcas šķirtību no valsts, taču galvenais tomēr ir valsts vadītāja klātbūtne pasākumā, kuru organizē arī ļaudis, kuriem saskaņa sabiedrībā nav nedz vajadzīga, nedz arī viņi to vēlas. Vaira Vīķe-Freiberga to saprata, pērn it kā to saprata arī pašreizējais Rīgas pils iemītnieks. Žēl, ka šogad šī sapratne pazuda.
***
Un vēl. Mūsu kādreizējais "stabilitātes garants" nenogurdams cenšas Latvijai iestāstīt divas lietas. Pirmkārt, ka viņa politika tā dēvētajos "treknajos gados" bija pavisam pareiza. Otrkārt, viņš nekad nav kļūdījies, ja nu vien nav vienmēr mācējis sevi paskaidrot. Latvijas iedzīvotāji, kuri ir spiesti paciest gan divciparu skaitlī mērāmu inflāciju, gan arī visu pārējo, kas radās no Everesta kāpēja pašpārliecības, to visu var uztvert kā vēlas (un "Tautas" partijas 2,9% reitings ļoti labi parāda, kāda šī attieksme ir), taču šo politiku novērtē arī eksperti no ārpasaules. Jaunākajā žurnāla The Economist numurā Kalvīša valdības politika ir apzīmēta ar vārdu "reckless," to tulkot var ar jēdzieniem "neapdomīgs", "pārgalvīgs" un "pārdrošs." Turklāt žurnāls arī atcerējās, ka viens no valdību veidojošajiem politikāņiem procesu aprakstīja ar jēdzienu "gāzi grīdā." Lieki teikt, ka neko pozitīvu The Economist par to visu nedomā.
Jauku visiem dienu!
Lai arī cik ļoti sadraudzīgs pasākums tas ir vai nav, Valsts prezidenta klātbūtne tā dēvētajās Lūgšanu brokastīs tomēr pauž valsts augstākās amatpersonas atbalstu radikāliem aizspriedumiem. Nešaubos, ka Valdis Zatlers patiešām vēlas valsts reliģisko organizāciju starpā iedvest iecietību, kā viņš paziņoja pirms minētā pasākuma. Taču Lūgšanu brokastu orgkomitejā ir tādi cilvēki, pirmkārt jau bļaustīgās (un, cik man zināms, savos pasākumos valsts valodu ignorējošās) organizācijas "Jaunā paaudze" pārstāvji, kuri iecietību nevēlas, ja tā nesaskan ar viņu šauri aizspriedumaino pasaules skatienu. To pašu var teikt arī par atsevišķiem "lielo" konfesiju vadītājiem. Ir arī jautājums par baznīcas šķirtību no valsts, taču galvenais tomēr ir valsts vadītāja klātbūtne pasākumā, kuru organizē arī ļaudis, kuriem saskaņa sabiedrībā nav nedz vajadzīga, nedz arī viņi to vēlas. Vaira Vīķe-Freiberga to saprata, pērn it kā to saprata arī pašreizējais Rīgas pils iemītnieks. Žēl, ka šogad šī sapratne pazuda.
***
Un vēl. Mūsu kādreizējais "stabilitātes garants" nenogurdams cenšas Latvijai iestāstīt divas lietas. Pirmkārt, ka viņa politika tā dēvētajos "treknajos gados" bija pavisam pareiza. Otrkārt, viņš nekad nav kļūdījies, ja nu vien nav vienmēr mācējis sevi paskaidrot. Latvijas iedzīvotāji, kuri ir spiesti paciest gan divciparu skaitlī mērāmu inflāciju, gan arī visu pārējo, kas radās no Everesta kāpēja pašpārliecības, to visu var uztvert kā vēlas (un "Tautas" partijas 2,9% reitings ļoti labi parāda, kāda šī attieksme ir), taču šo politiku novērtē arī eksperti no ārpasaules. Jaunākajā žurnāla The Economist numurā Kalvīša valdības politika ir apzīmēta ar vārdu "reckless," to tulkot var ar jēdzieniem "neapdomīgs", "pārgalvīgs" un "pārdrošs." Turklāt žurnāls arī atcerējās, ka viens no valdību veidojošajiem politikāņiem procesu aprakstīja ar jēdzienu "gāzi grīdā." Lieki teikt, ka neko pozitīvu The Economist par to visu nedomā.
Jauku visiem dienu!
Abonēt:
Ziņas (Atom)
