Nu, jauki!

Labrīt, lasītāji!

Domājot kategorijās par cerību kā mierinājumu vai to, kas mirst pēdējā, šorīt sliecos akceptēt otru no šiem variantiem. Aplūkojot 11. Saeimas vēlēšanu rezultātus, grūti tajos atrast kaut ko īpaši graujošu. Tieši pretēji -- ir tomēr iemesls cerībai.

Pirmais, ko nāktos konstatēt, ir tas, ka Latvijas tā dēvētie "oligarhi" ir pamatīgi saņēmuši kurvīti. Šķēle pratās jau laikus un vēlēšanās nepiedalījās, Šlesera kārtējais biznesa projekts tika pāri diviem procentiem, lai piekļūtu pie valsts naudas, bet nekur tuvu pieciem procentiem netika. Un Lemberga "zaļie zemnieki" guva ne tik pārliecinošu rezultātu, lai automātiski pretendētu uz vietu valdošajā koalīcijā. Konkrēti runājot (un man rakstot CVK vēl nav saņēmusi rezultātus no viena iecirkņa ārzemēs, viena Vidzemē un četriem Kurzemē (??? -- kas tad tur noticis?)), ZZS saņēma mazāko balsu skaitu no tām partijām, kuras iekļuva parlamentā. Šlesers droši vien nekur nepazudīs, visticamāk viņš jau vakarnakt sapņoja par gaidāmajām pašvaldību vēlēšanām, kur galvenais jautājums būs par to, vai cierēt Rīgas vai tomēr Jūrmalas virzienā, ja ņemam vērā to, ka Šlesers tomēr māju būvē tur un ne galvaspilsētā. Taču arī tas nav nekas garantēts, jo Rīgā, kur kādreizējam buldozeram pagājušajās pašvaldību vēlēšanās veicās itin labi, šoreiz sanāca knapi pāri trim procentiem balsu. Iespējams, jau ļoti lielā sabiedrības daļā Šlesers ir norakstīts. Savukārt, Puzes ķeizara gadījumā nu viņam būs daudz brīva laika nodarboties ar tiesu lietām, jo viņa smīnošais ģīmis pie koalīcijas galda nebūs, un diez vai ārpus viņa kabatas avīzes kādam vairs īpaši interesēs viņa pārdomas par visu ko pēc kārtas.

Kas notiks tālāk? Tas būs atkarīgs no tā, cik stingras izrādīsies esam tās "sarkanās līnijas,", kuras atsevišķas partijas un apvienības zīmēja priekšvēlēšanu laikā. Stingrākā no tām noteikti ir Nacionālistu apvienības apņemšanās nekādā gadījumā nebūt koalīcijā ar Saskaņas centu, un nudien ir grūti iedomāties lielu sadraudzību Ministru kabinetā, piemēram, starp Raivi Dzintaru un Jāni Urbanoviču. Savukārt, Zatlera Reformu partija ir stingri pateikusi, ka ar "oligarhiem" nekādi, un tas acīmredzot nozīmē, ka ar ZZS tāpat nekādi. Atliek vairāki varianti: ZRP+Vienotība+VL, ZRP+Vienotība+SC ... tas arī ir apmēram viss. Matemātiski sanāktu arī SC+Vienotība+ZZS, bet diez vai Vienotība vēlas kļūt par to partiju, kura pirmā ieved Kremļa pārstāvjus Latvijā valsts valdībā, plus vēl ņem klāt to apvienību, kura tomēr bija galvenais iemesls, kāpēc Valsts prezidents pieteica Saeimas atlaišanu. Tiesa, SC vakar guva labāko no rezultātiem, lai arī nebūt ne daudz vairāk par balsu skaitu, kādu apvienība ieguva pērn. Kā esmu rakstījis citreiz, SC elektorāts tomēr ir pamatīgi iekodēts. Vienalga var rasties jautājumi par to, vai patiešām būtu godīgi to partiju, kurai ir labākais rezultāts, atkal atstāt opozīcijā, bet, pirmkārt, tas atjaunotās Latvijas politiskajā vēsturē nebūtu nekas jauns un, otrkārt, pirms ņemt šos ļaudis koalīcijā, tomēr būtu ļoti stingri jāpadomā par to, vai tas vienkārši nenozīmētu ZZS atvietošanu ar SC, abām apvienībām tomēr turpinot balsot kopīgi pilnīgi neatkarīgi no tā, kura ir koalīcijā un kura -- opozīcijā. Un, protams, treškārt ir arī tas, ka SC tomēr nav gatava atteikties no domas par krievu valodas statusa uzlabošanu valstī, i politikas, i arī izglītības kontekstā. Ar visu to, ka Latvijā un tās pilsoņu kopumā ir arī pietiekami daudz nelatviešu, tā nu tomēr nav situācija, kura būtu pieņemama valsts augstākajā politiskajā līmenī. It kā Rīgas mēram Ušakovam viņdien angliski runājot izspruka vārds "okupācija," bet latviski runājot viņš kopš tam atkal ir vilcis veco dziesmu -- negribu par to runāt, negribu to teikt. Nu, tad lai paliek Rīgā un lai kolēģi paliek opozīcijā.

Manuprāt, ideālais variants būs Vienotība, Zatlera partija un nacionālisti. Lielā mērā šī varianta iespējamību noteiks tas, kuras personas izrādās ievēlētas no Vienotības. Neoficiāla informācija, piemēram, liecina, ka kandidātos ir palicis Aigars Štokenbergs, kurš bija tas, kurš pērn uzlika veto Nacionālistu apvienības ņemšanai koalīcijā. Nedroša situācija esot arī Solvitai Āboltiņai, kura priekšvēlēšanu laikā runāja par Saskaņas centru un koalīciju. Kas attiecas uz nacionālistiem, 10. Saeimā viņi lielākoties bija praktiski un pragmātiski. Par valdības ministriem, kuri martā ņem rokā lāpu un defilē pa Rīgu, lai kārtējo reizi atgādinātu pasaulei, ka Latvija 2. pasaules kara laikā bija nacistu pusē, es nepriecāšos ne sprīdi vairāk par valdības ministriem, kuri maijā dodas pie "Uzvaras" pieminekļa un kārtējo reizi atgādina Latvijai, ka viņi priecājas par padumjās okupācijas sākumu. Taču labāk tie pirmie nekā tie pēdējie, jo traģiskāka tomēr būtu Maskavas diktatoru interešu ieviešana Ministru kabinetā.

"Zaļo zemnieku" un Rubika apvienības atstāšana opozīcijā būtu nozīmīga arī citā kontekstā. Tieši šīs divas apvienības ir izrādījušās pašas bezatbildīgākās jautājumā par valsts finansēm -- eiro nav vajadzīgs, budžeta deficītu var audzēt vēl un vēl, pensionāriem bez pamatojuma var solīt visu pēc kārtas. Tāpat tās bijušas uzskatāmi bezatbildīgas jautājumos par tiesiskumu un godīgumu valsts pārvaldē. Pirmais darbiņš jaunievēlētajiem deputātiem būs nākamā gada valsts budžets. Par tā "konsolidāciju" noteikti tiks lauzti visādi šķēpi, vismaz varam cerēt, ka tiesiskuma jautājumi valdības koalīcijā nebūs strīdus objekts. Valdība un Saeima varēs turpināt tos darbus, kurus iebiedētie deputāti arī no ZZS laikā pēc Saeimas atlaišanas negriboši darīja. Lai nu tā būtu, jo joprojām politiķu darba kārtībā šis tas no tiesiskuma ir palicis.

Vēl jākonstatē tas, ka ārpus Šlesera biznesa projekta, neviena no pārējām partijām neguva pat vienu procentu balsu. "Labākais" rezultāts šajā ziņā bija vēstures mēslainē it kā ieslaucītajam PCTVL (0,78%), kā arī pietiekami interesantajai Pēdējai partijai (0,49%). "Virsmātes" partija paredzamā kārtā izgāzusies ar lielu blīkšķi -- pat ne 2000 balsu izdevās savākt. Nebūt ne daudz labāk veicies vēsturiskajam rēgam LSDSP, Tautas kontrolei, partijai Par prezidentālu republiku, kristīgajiem demokrātiem. Droši vien dažam labam laiks tīt makšķeres pavisam un saprast, ka arī tad, ja Valsts televīzija ir spiesta kandidātu debatēs piedalīties visiem pēc kārtas, nekas nesanāk un nevar sanākt.

Un, pēdīgi, vakar pie urnām nedevās aptuveni 40 procenti balsstiesīgo. Daļēji tas noteikti pierakstāms tiem neskaitāmajiem ļaužu tūkstošiem, kuri pēdējos gados no valsts ir emigrējuši un vai nu nav varējuši nokļūt līdz iecirknim (piemēram, Dublinā nobalsoja vien 666, bet Londonā -- 1496 cilvēki; ārzemēs kopumā -- tikai mazliet vairāk par 14 tūkstošiem ļaužu), vai arī mūsu republikas politiskajai šļurai ir vienkārši atmetuši ar roku. Taču jādomā arī par tiem, kuri dzīvo tepat uz vietas. Ja cilvēks vakar nebalsoja, tas būtībā atņem tiesības turpmāk diskutēt par to, ko Saeima un valdība dara. Ja nepatīk, tad pats tomēr vainīgs, vēl jo vairāk tāpēc, ka plašākā nozīmē, iespējams, viena balss neko īpaši neizšķir, bet vajadzīgi tikai pāris desmit balsu, lai koriģētu kandidātu kārtību konkrētā sarakstā.

Diskusijas un sarunas par nākamo valdības koalīciju sākas jau šodien. Lai nu ievēlētajām personām pietiktu veselā saprāta.

Jauku visiem dienu!