Jaunam rītam austot

Labrīt, lasītāji!

Nu tas ir noticis. Vakar vakarā Valsts prezidents Valdis Zatlers spēra svarīgāko soli savas prezidentūras četros gados un paziņoja, ka tālāk ar mūsu līdz kliņķim korumpēto Saeimas "vairākumu" (šoreiz lasi nevis tradicionālajā nozīmē, bet gan faktiskajā) vairs nevar. Solis dramatisks. Solis pareizs. Solis bīstams. Solis zināmā mērā izšķirošs.

Jo daba un politika vakuumu necieš. Kaut kāds parlaments tai parlamentārajai valstij, kāda ir Latvijas Republika, ir un būs vajadzīgs. Par to, ka tauta lems par šī sastāva atbrīvošanu, diez vai ir jāšaubās, referendumā par to kvorums nebūs vajadzīgs. Kā vakar teica Saeimas Juridiskās komisijas vadītāja Ilma Čepāne, referendumā varētu piedalīties arī 10 cilvēku, ja seši nobalsos "par," tad Saeima būs atlaista. Viņdien manā radio raidījumā sociologs Arnis Kaktiņš stāstīja, ka arī jaunākajos pētījumos valsts parlamentu pozitīvi vērtē pat ne 10 procenti valsts iedzīvotāju, tātad -- acīmredzot arī tie, kuri pagājušā gada oktobrī balsoja par tām partijām, kuras valstī ir iedibinājušas to, ko Valsts prezidents vakar nosauca par "melu kultūru."

Taču, kā rakstīju, solis ir bīstams, jo pēc tam būs jārīko jaunas Saeimas vēlēšanas, un te nu mēs pilnīgi noteikti redzēsim populisma buķeti tādu, kāda vēl nav redzēta, piedevām atsevišķu partiju un apvienību pārstāvjiem -- nu, būsim godīgi -- vienas partiju apvienības pārstāvjiemm šīs vēlēšanas būs tik izšķirošas, ka diez vai īpaša vērība tiks pievērsta arī priekšvēlēšanu kampaņas godīgumam. Piemēram, iespējams, ka LNT vēl nav paguvusi izdzēst no grīdas "Par labu Latviju mums un mūsu sponsoriem" logotipu, kāds tur atradās tad, kad pērn telekompānija rīkoja "neitrālas" debates par sabiedrības interesēm gaidāmo vēlēšanu kontekstā. Gaidīt, ka to centīsies novērst pašreizējā Radio un televīzijas padome, droši vien būtu visnotaļ naivi. Savukārt Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā drīz no atvaļinājuma atgriezīsies Normunds Vilnītis, kura klasikai pieder doma, ka KNAB ar partiju finanšu pieskatīšanu vispār nebūtu ko nodarboties. Te nu būs loma sabiedriskajiem sargsuņiem, pirmām kārtām no nevalstisko organizāciju puses, jo no tradicionālo masu informācijas līdzekļu puses diez vai sagaidīsim atbalstu domai, ka vissvarīgāk nākamajās Saeimas vēlēšanās būs atbrīvoties no tiem politikāņiem, kuri atkal un atkal demonstrē, ka viņiem svarīga ir tikai un vienīgi savu "oligarhu" pasargāšana (tas attiecas arī un vistiešāk uz laikrakstu Diena un tā īpašniekiem). Jo tieši tas bija centrālais elements pagājušās ceturtdienas balsojumā par to, vai "knābim" ļaut vai neļaut veikt kratīšanu buldozera mājās. Nav būtiski tas, ka kratīšanai lielas jēgas nebūtu bijis, jo visa sabiedrība, tajā skaitā arī buldozers, jau iepriekš zināja, ka tāda notiks, un, ja tur bija kaut kas nobēdzināms, tad bija pietiekami laika to nobēdzināt ar visiem galiem. Būtiski bija tas, ka Saeimas vairākums pateica, ka tas neuzticas valsts likuma aizsardzības instancēm -- ne tikai pretrunīgi vērtējamajam "knābim," bet arī Ģenerālprokuratūrai. Citiem vārdiem sakot -- vairākums neuzticas tiesiskumam.

Sabiedriski politiskajās aizkulisēs jau sākušās pārdomas par to, kam gaidāmās vēlēšanas varētu būt izdevīgākas. Nepārprotami, pirmkārt ir jādomā par "Saskaņas" centru -- to pašu, kam jau sen ir sadarbības līgums ar Krievijas diktatoriem un nesen tāds pats ir noslēgts arī ar Ķīnas diktatoriem. Nešaubīsimies ne mirkli, ka "krievvalodīgo" masu informācijas līdzekļi jau drīz nostāsies ierindā un būs gatavi SC atbalstīt uz pilnu klapi. Tāpat labas cerības būs Visu Latvijai!, it īpaši, ja tā nolems atbrīvoties no politiskajiem dinozauriem no TB/LNNK. Tas nav pats skaistākais variants, jo varam paredzēt, ka etniskie jautājumi kārtējo reizi spēlēs ļoti lielu lomu, it sevišķi ņemot vērā to, ka process par parakstu vākšanu par latviešu valodu skolās un par valsts valodas statusu krievu valodai joprojām turpinās, un it īpaši pēdējā gadījumā noteikti ir aktīvisti, kuri cerēs, ka šoreiz izdosies ievēlēt Saeimu, kura būs gatava šo statusu nodrošināt pat bez referenduma. SC ļaudis ir dievojušies, ka tāds nav viņu mērķis, bet āža kāja tomēr ir skaidri redzama, ja nu reiz SC boss ir pārliecināts, ka abi radikāļi, kuri ir šī pasākuma redzamākā seja, ir "sirdsapziņas bruņinieki."

Un tad paliek Vienotība. Kašķīga, sevī ierauta politorganizācija, kura tā arī nav spējusi pēdējo septiņu mēnešu laikā pacelties virs ikdienas politikānisma un "savējo" būšanas. Grūti spriest, vai visi tie, kuri par Vienotību balsoja pērn 2. oktobrī, būs gatavi tā darīt atkal, ja nu reiz tā ir partija, kuras viena redzama pārstāve ir atklāti atzinusi, ka Lemberga interešu aptekalēšana ir "valdības stabilitātes" cena, kuras vairāki redzami pārstāvji neko sliktu nesaskata apstāklī, ka valsts ekonomikas ministram ir slepens līgums ar nezināmu cilvēku, kurš tā vai citādi darbojas valsts ekonomikā. Un kuras visi pārstāvji par to ir sēdējuši kā ūdeni mutē ieņēmuši. Uz ko cerēt tiem valsts iedzīvotājiem, kuri tomēr vēlas valstī redzēt tiesiskumu? Vai uz jaunu partiju? Vai cerēt, ka tādu veidos, piemēram, Valsts kontroliere, kādreizējā Valsts prezidente, varbūt pašreizējais Valsts prezidents? Vai tam pietiktu laika un resursu? Jo viens gan ir skaidrs. Pašreizējais Valsts prezidents uz atkārtotu ievēlēšanu nevar cerēt, ja nu reiz viņš ir pateicis, ka no tām 100 "gudrajām galvām," kuras ir atbildīgas par viņa ievēlēšanu vai neievēlēšanu, vairākums nekam neder. Tas visticamāk nozīmē, ka Saeimas atlaišanas procesa un jaunās priekšvēlēšanu kampaņas laikā valstī būs cits prezidents, arī tas nav maznozīmīgi. Vienotībai būtu ļoti nopietni jāpadomā par savu "veterānu" laišanu ganībās, jo neko saturiski jaunu pašreizējā vadība visticamāk nevarēs piedāvāt. Un Valsts prezidentam, neatkarīgi no tā, kas ar viņu notiks nākamās nedēļas, divu laikā, būtu augstākā mērā bezatbildīgi, no politikas aiziet pavisam un pasīvi noraudzīties uz sava vēsturiskā lēmuma sekām.

Nu sāksies lielais manevrēšanas laiks. Saku atkal -- lai sarosās tās nevalstiskās organizācijas, kuras nav mierā ar pašreizējo politkorumpēto iekārtu, jo Dievs pasargi, ja kā nākamā tiks ievēlēta vēl sliktāka Saeima. Būs vajadzīga ļoti nopietna sabiedrības saruna par to, kas valsts likumdevējā ir vajadzīgs. Atcerēsimies, lai arī pietiekami daudz cilvēku pērn par Vienotību balsoja cerībā, ka beidzot izdosies izsprukt no banānu republikas statusa, pati Vienotība kā galveno lozungu cēla galdā domu, ka Urbanovičs nedrīkst būt premjerministrs, tātad -- krievus nost pa gabalu. Kā jau rakstīju, etniskais jautājums noteikti būs liels smagsvars arī šoreiz, bet tas ir falšs jautājums. Ne visi latvieši ir labi un godīgi, ne visi "krievvalodīgie" ir slikti un negodīgi. Abās pusēs var atrast cilvēkus, kuri neuzskata, ka visos valsts amatos ir jāsabāž draugi, radinieki un šoferu dēli, kuri neuzskata, ka pareizais variants ir darīt visu iespējamo, lai apkarotu korupcijas apkarotājus (un neaizmirsīsim, starp citu, ka arī "Saskaņas" centrs pagājušajā ceturtdienā nepārprotami nostājās "oligarhu," nevis tiesiskuma pusē). Ir nepieciešams lūzuma punkts, paradigmas maiņa, un te nu ir liels darbs darāms tiem, kuri nevēlas redzēt pašreizējās situācijas turpināšanos vai pasliktināšanos.

Ķīniešiem ir lāsts par dzīvošanu "interesantos laikos." Patlaban mēs nepārprotami atrodamies "interesantos laikos." Laiks rādīs, vai tie novedīs pie pozitīva rezultāta. Taču jācer, ka izdosies. Latvija tomēr ir Eiropas Savienības dalībvalsts, kura varētu dzīvot daudz labāku dzīvi, ja vien tās pārvaldes sistēmā nebūtu tik ļoti daudz cilvēku, kuriem pirmais mērķis ir tas, ko Pasaules banka jau sen nosauca par valsts sagrābšanu.

Jauku visiem šo svētdienu!