Par svētvietām un balagāniem

Labrīt, lasītāji!

Presē ziņots, ka mūsu salīdzinoši nesenā kultūras ministre ir satraukusies par to, ka Rīgas Esplanādē ir izvietots liels panorāmas rats kopā ar vēl citām atrakcijām. "Ar savu rīcību pašvaldība izrādījusi klaju necieņu pret vienu no spilgtākajām Latvijas personībām, jo atrakciju iekārtas apgrūtina piekļuvi piemineklim, to gandrīz pilnībā aizsedzot" -- tā rakstījusi ministre. Protams, runa ir par dzejnieka Raiņa pieminekli.

Te nu, manuprāt, ir sakāmas pāris lietas. Pirmkārt, neatceros, ka par balagānismu kultūras ministre būtu bildusi tad, kad panorāmas rats atradās Līvu laukumā, lai arī no kultūrvēsturisko dārgumu viedokļa arī tas nav zemē metams. Jautājums par panorāmas ratu Līvu laukumā, vismaz manā uztverē, bija cits, proti -- kam likās laba doma, panorāmas ratu Rīgā izvietot brīdī, kad ārā ir mīnus divdesmit grādu?! Jo tā sanāk, ka dodoties uz savu raidījumu Latvijas radio un pēc tam no tā atkal nākot mājās, es Līvu laukumam eju cauri katru dienu, un, šķiet, visu to laiku, kamēr panorāmas rats tur stāvēja, es tajā neredzēju nevienu pat dzīvu būtni. Varbūt tagad, kad aiz loga termometrs jau labu laiciņu ir plusos, panorāmas rats būs atraktīvāks un labāk izmantojams.

Bet, otrkārt, no kurienes, lūdzu, ir radusies šī doma, ka pieminekļiem ir emocijas? Kultūras ministres bāršanās man atgādina brīdī, kad nu jau pirms daudziem gadiem Rīgā tapa atvērts pirmais Makdonalds (par ko, starp citu, sveiciens tautiešiem Liepājā, Daugavpilī un Jelgavā, jo šodien presē arī ziņots, ka Makdonalds šogad nāks arī pie Jums). Toreiz sacēlās liela brēka tāpēc, ka telpās, kurās tika veidots Makdonalds, pirms tam kādreiz bija bijusi grāmatu bode, piedevām Makdonalda priekšdurvis varēja arī redzēt mūsu Mildiņa, kura stāv uz pjedestāla Brīvības ielas galā. Toreiz uzrakstīju komentāru, kurā teicu ka, pirmkārt, starp grāmatu bodi un Makdonaldu telpās bija sieviešu apakšveļas veikals, kas droši vien Brīvības piemineklim nebija tīkamāks par ēstuvi, un, otrkārt, ka pieminekļi neko neredz un nejūt, un tāpēc tiem, kuri baras par Makdonaldu Basteja bulvārī vajadzētu nomierināties un pieaugt. Pēc tam es uz divām nedēļām aizbraucu atvaļinājumā un atgriežoties konstatēju, ka pirmo (bet nebūt ne pēdējo) reizi esmu pasludināts par latviešu tautas ienaidnieku.

Tomēr palieku pie sava. Raiņa piemineklim, ja tam būtu emocijas, droši vien daudz lielāku škrobi un rebes radītu tas, ka putni uz tā sēž un kārto savas dabiskās vajadzības. Ja pieminekli personificējam un domājam par īstu cilvēku, nedomāju, ka Rainim būtu iebildumu, ka Esplanādē ir atrakciju parks, jo viņa laikā Esplanādē notika visvisādas lietas, tajā skaitā militāra defilēšana un, jā, arī gada tirgi un tingeltangeļi. Vispār, ja kas, pa vasaru Esplanādē atrakcijas un tirgošanās iet uz pilnu klapi joprojām, tur ir alus dārzs, tur ir batuti, pa kuriem gados jaunāki un vecāki bērni var lēkāt. Panorāmas rata grēks, acīmredzot, ir tas, ka tas ir ļoti liels panorāmas rats. Bet nav jau tā, ka tas tur ir nolikts pastāvīgi. Kultūras ministre baras, ka panorāmas rats nav atbilstošs Rīgas centra statusam UNESCO kultūras mantojuma sarakstos, bet diez vai UNESCO tagad nāks un šo statusu atņems gadsimtus vecai Jūgendstila videi tāpēc, ka uz pāris mēnešiem kāds tur ir uzslējis panorāmas ratu. Drīzāk šajā kontekstā ministrei būtu jāraizējas par alkatīgajiem skatiem, kādi tiek vērsti Andrejsalas virzienā, jo, ja tur tiks uzbūvēts viss tas, kas biznesmeņiem ir padomā, Rīgas centra panorāmu tas mainīs krietni vairāk nekā viens atrakciju parks jebkad to spētu izdarīt.

Kultūras ministrei varu teikt to pašu, ko Makdonalda aprējējiem pirms 20 gadiem. Tiešām patlaban nav nekā nozīmīgāka par ko uztraukties? Sabiedrības integrācija? Apstāklis, ka kultūras augstskolām draud iznīcība? Jaunā bibliotēka un piebūve Mākslas muzejam? Panorāmas rats ar laiku aizbrauks. Ļoti lielās problēmas, kādas patlaban ir Latvijas kultūras jomā, nekur nepazudīs. Un, jā, ceru, ka arī man būs izdevība ar panorāmas ratu pabraukt un paskatīties uz skaisto Rīgu no augšas.

Jauku visiem dienu!