Labrīt, lasītāji!
Šorīt manu uzmanību piesaistīja kādā no mūsu valsts laikrakstiem publicēts materiāls, kurā valsts valodnieki pauž briesmīgu sašutumu par kādu tiesas spriedumu, proti -- par Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta galīgo un nepārsūdzamo spriedumu tā dēvētajā "ottogeitā." Runa ir par ģimeni, kurā pērn dzimis dēls. Ģimene nolēmusi puikam dot vārdu Otto. Nē, -- tā Dzimtsarakstu nodaļa, tā nedrīkst. "Pareizā" latviešu valodā rakstāms Oto, nevis Otto. Cilvēki lēmumu pārsūdzējuši, Augstākā tiesa piekritusi, ka "vārds ir viens no personas privātuma kodola elementiem un saistīts ar personas kā personības apzināšanos un valstij ir jābūt būtiskiem argumentiem, lai ierobežotu vecāku vārda došanas tiesības savam bērnam."
Atsevišķi lingvisti ar to nav mierā: "Šāds spriedums ir absurds pēc būtības, jo tiesa faktiski lēmusi par latviešu valodas pareizrakstības jautājumu, kas nav tās kompetencē" -- tā Valsts valodas centra pārstāvji. Viņi norāda, ka likumā ir teikts, ka vesela sērija burtu vārdu saknē nav dubultojami, tajā skaitā arī "t." "Uzskatām, ka šajā gadījumā tiesa nav pietiekami izvērtējusi ne problēmas lingvistisko pusi, nedz arī sekas, ko nākotnē varētu radīt latviešu valodas pareizrakstības jautājumu reducēšana līdz personai labvēlīga administratīvā akta izdošanai" -- tā valodnieki.
Man gan liekas, ka lielākā "problēma" šajā gadījumā ir tā, ka ļaudis minētajā situācijā saskata "problēmu." Gabals kādam nokritīs, ja puisis dzīves garumā nēsās vārdu Otto? Vēl jo vairāk, ja zinām, ka Latvijas personvārdu datubāzē patlaban ir piereģistrētas 159 personas ar vārdu Otto (177 vīrieši mūsu valstī ir Oto)? Un vēl jo vairāk vairāk, ja zinām, ka ārvalstu seriālu ietekmē mūsu valstī jaundzimušie ir nonākuši arī pie tādiem "latviskiem" vārdiem, kā Rauls un Mariella? Ja vien vecāki nevēlas likt visnotaļ kliedzoši absurdu vārdu (piemēram, presē minēti vecāki, kuri dēlu vēlējušies nosaukt Tarzāna vārdā), kura dēļ cilvēkbērnam vēlāk varētu nākties pieciest ņirgāšanos, nedomāju, ka te ir jautājums Temīdai. Neuzskatu, ka latviešu valoda ir apdraudēta tāpēc, ka divi cilvēki savu atvasi vēlas saukt Otto. Daudz svarīgāk būs tas, vai Otto skolā iemācīsies kārtīgu latviešu valodu.
Jauku visiem dienu!
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
13 comments:
Es arī kādu laiku nesapratu komentāru par šo lietu, bet tagad saprotu. Runa ir par to, ka tad arī 2. klasē diktātā bērns var vārda "piens" vietā rakstīt "pienc" un vecāki pēcāk kļūdu apstrīdēs IZM, ka bērnam ir tiesības tā rakstīt.
Tāpat arī ar Oto. Latviešu valodā ir vārds Oto, bet nav Otto. Tāpat kā ir piens, bet nav pienc.
Kad to saprot, tad kļūst silti ap sirdi :)
Ir tomēr atšķirība starp pareizrakstību kā tādu un vecāku tiesībām savam bērnam dot vārdu. Personvārdi un priekšmetu nosaukumi tomēr tav viens un tas pats, piedevām vārdu "piens" taču izrunā ar "s" skaņu, nevis "c" skaņu beigās.
Bērniņiem angliski runājošās valstīs pareizrakstību skolā ir vēl grūtāk apgūt nekā latviešiem, lai gan vārdu došanas izvēlē ir ļoti liela brīvība. Nekādu haosu tas radījis, un domāju, ka arī latviešiem neradīs.
pilnīgi piekrītu, valodnieki paši brauc ne savā lauciņā ar savu autoritāti.
šite man gan instinktīvi gribas piesaistīt krievvalodīgu sūdzības, ka Latvijas pasēs viņu vārdi tiek "latišizēti" un kā vēl ne, jo nav iespējams tos rakstīt kirilicā. ja jau var Otto, kāpēc nevar Dmitrij rakstīt kirilicā un bez galotnes pasē? brīvība un privātums un whatnot.
Es ar valodas pareizrakstību esmu sastapies, lokalizējot dažādus valodas apstrādes rīkus. Un varu 100% apgalvot, ka latviešu valoda nav "runā kā raksta" valoda, it sevišķi, ja runā žargonā. Un citu neregulāru (matemātiskajā izpratnē) valodu ietekmē (t.sk. angļu) plaisa starp runu un rakstību tikai pieaug, līdz nepiedzīvosim jaunu standartizāciju.
Tomēr bērnu vārdu došanā, kamēr tiešā veidā neparādās vecāku stulbums, ierobežot nevajadzētu. Literārajā žanrā neskaidrības ar vārda rakstību paver plašas iespējas, it sevišķi, ja no tā nevar atšifrēt dzimumu (piem., no Latvijas autoriem nāk prātā Z. Ērgles "Uno un trīs musketieri";-))
Reālajā dzīvē tādi vārdi kā "Otto" un "Dmitrij" saistās ar "kā lūdzu?" un gariem paskaidrojumiem visās iepazīšanās reizēs, ar putrošanos formālajā sarakstē, un tas ir diezgan nepraktiski.
Mani visu laiku ir mocījis jautājums - kā tiem 159 Otto ir izdevies dabūt gatavu savu vārdu reģistrēšanu?
Žēl, ka Latvijā nedarbojas precedentu sistēma, citādi būtu mums jau 160 Otto!
Manuprāt tas gaumes jautājums. "Otto" nu nav traģiski, bet ir dzirdēts par Vārdiem "Gonoreja" utt.
Var jau savu bērnu nosaukt par Dezoksiribonukleīnskābīti utt.: kurš izlems, kur robeža?
Bet Otto skan normāli, man pat patīk labāk, kā Oto :)
Nevis sīkmanība, bet gan Augstākās tiesas, gan Streipa... hm, kā lai to maigi pasaka.. intelektuālās kapacitātes nepietiekamība, vai.
Vai tad nesaprotat, ko nozīmē šis arguments: "sekas, ko nākotnē varētu radīt latviešu valodas pareizrakstības jautājumu reducēšana līdz personai labvēlīga administratīvā akta izdošanai"?
Ar to domāts tieši visu siskinu (Šiškins), mencenu (Mentzen), raihmanu (Raihman'), u.c. iespējas ar vēl lielāku sparu uzbrukt latviešu valodai - galvenokārt tās prestižam.
Šeit jau "Arguss" minēja, ka viņam "instinktīvi" nāk prātā "Dmitrij". Jā, tieši par to ir runa.
Un tikai, lūdzu, nevajag te tagad izvērst demagoģisku tirināšanos, ka "valodas prestižs ceļams, cītīgi skaužot "kad" nepareizu lietojumu, utt."!
Rohmerien, pirmkārt, man ir grūti saprast, kas īsti ir "demagoģisks" par domu, ka latviešu valodā vārdi "ka" un "kad" ir divi dažādi vārdi ar divām dažādām izrunām un ar divām dažādām nozīmēm, kuras nav sajaucamas, bet, otrkārt, te tomēr ir cits jautājums nekā gadījumā ar Dmitrij un Dmitriju, proti -- valodas struktūra ar galotnēm. Otto gadījumā šāda jautājuma nav, piedevām diez vai latviešu valodas "prestižs" tik ļoti cieš no tā, ka kāds vēlas savu uzvārdu rakstīt oriģinālrakstībā. Un vēl jo vairāk diez vai kāds, kas vēlas, lai viņa vārdu raksta Reichmann(s), to dara tāpēc, ka vēlas minēto "prestižu" graut. Bet vienu gan teikšu kā tulkotājs. Sveštautiešu uzvārdu "latviskošana" var būt visgatavākais murgs, ja teksts ir jātulko uz angļu valodu. Ar vāciešiem vēl puslīdz var tikt galā, bet angļu valodā un it īpaši franču valodā (Ruso/Rousseau) tās var būt pamatīgas klapatas.
Cik esmu pamanījis, tad visā civilizētajā pasaulē vārdus raksta tā, kā tie izskatās oriģinālā. Vācu komponistu visās valodās raksta Richard Wagner (franči gan izrunā Rišar Vaņjē), to pašu Rousseau arī tā arī raksta. Un nevienam tas netraucē! Varu tikai iedomāties kas notiks ar kādu latviešu meiteni, kura nelāgā kārtā apprecēsies ar kaut kādu Mr.Knight. Vai tad viņai Latvijas pasē būs rakstīts Naita? Kurā valstī viņa varēs pierādīt savu identitāti? Murgs!
1. Leonīds Raihmans ir bijis Latvijas Cilvēktiesību komitejas aktīvists.
http://www.politika.lv/temas/sabiedribas_integracija/3985/
Kas ir Latvijas Cilvēktiesību komiteja? Būtībā PCTVL struktūra. http://www.pctvl.lv/?lang=lv&mode=archive&submode=year2004&page_id=104
2. Streips: [...] tomēr ir cits jautājums nekā gadījumā ar Dmitrij un Dmitriju, proti -- valodas struktūra ar galotnēm. Otto gadījumā šāda jautājuma nav [...]
=================
Nu, tiešām laikam - kā jau prognozēju - nepielec. Izlasiet vēlreiz! Bažas ir par to, ka turpmāk tādi raihmani Augstākās tiesas sprieduma argumentācijā varētu gūt pamatojumu SAVĀM, pret latviešu valodu vērstajām prasībām.
3. Miks: Cik esmu pamanījis, tad visā civilizētajā pasaulē vārdus raksta tā, kā tie izskatās oriģinālā. Vācu komponistu visās valodās raksta Richard Wagner (franči gan izrunā Rišar Vaņjē), to pašu Rousseau arī tā arī raksta. Un nevienam tas netraucē!
=================
Redz, kādi slikti francūži - tā izkropļo Vāgnera vārdu! Bet tāda ir viņu kultūras un valodas TRADĪCIJA. Mūsu valodā arī ir tradīcija - rakstiski censties atspoguļot izrunu. Mazuma kompleksa mākts kaunīgais latvietis teiktu, ka latviešiem nu gan tas nedrīkst būt atļauts.
Domāju, ka Jums drīzāk vajadzētu mazliet paklusēt un ieklausīties speciālistu-valodnieku viedokļos. Citiem vārdiem: ja ēdat maizi, dzerat alu, braucat ar mašīnu, tas tomēr nenozīmē, ka drīkstat pārgudri pamācīt maizniekus, aldarus, autoinženierus.
Pilnīgi piekrītu Streipa kunga rakstam. Kā ārzemniekam kuram ir pieredze ar vācu un angļu personvārdu izrunu un rakstību latviešu valodā, sen jau esmu domājis, ka (a) latviskošanas standarti ir nevienādi un, ka (b) tie standarti vairāk kaitē nekā uzlabo kautko valodas ziņā.
Rakstīšana latviski tā kā izrunā oriģinālvalodā ir ļoti bieži pavisam „garām.“ Piem. visus vāciskos vārdus kuri satur burtus „ei“ vācieši (un parasti arī angļi) izrunā kā „ai“, bet latvieši „ei“. Vācu „eu“ skan vienmēr kā „oi“, bet . . ., utt. Kalifornijā „Los Angeles“ izrunā ka „Los Andželes“ vai spāniski „Los Anheles“, bet latviski raksta „Losandželosa,“ lietojot vēl vienu nelatvisko „o“ kur tas pat nav vajadzīgs. Angliskais „Chicago“ skan kā „Šikāgo“, bet . . ., utt.
Kāda daļa ir valdībai modernā, demokrātiskā valstī kā cilvēki sevi sauc? Vai Latvijas pieeja ir parasta lieta samērā mazās valstīs? Vai Latvijas valodnieki ir tiešām noteikuši to labāko atrisinājumu par šo lietu?
Es domāju, ka noteikti vēl varētu daudzko uzlabot.
Rakstot Viktors Igo un Losandželosa, cilvēks norāda uz savām zināšanām un izglītību. Tieši šī iemesla dēļ franču rakstība ir tik sapiņķerēta, jo tā savā laikā izglītotā buržuāzija atšķīrās no prastās tautas, kas arī sāka mācīties rakstīt. Ja kāds "piens" vietā raksta "pienc" vai "psihologs" vietā "sikalogs", neko labu par viņa izglītību domāt nevar.
Tulkošana turp un atpakaļ, pateicoties datorvārdnīcām un internetam, ir daudz vienkāršāka nekā tā bija pirms 20 gadiem. Tomēr es neiebilstu, ja valodnieki ieviestu savu tīmekļa bāzi ar svešvalodu vietvārdu un personvārdu "kanonisko formu" latviešu valodā.
Ierakstīt komentāru