Par "tradīcijām"

Labrīt, lasītāji!

Tradīcijas mums katram ir savas. Piemēram, pirms pāris dienām Jauno gadu sagaidot, daudz cilvēku kaut ko sev apsolīja -- šogad es nometīšu 10 kilogramus, šogad es vairs nesmēķēšu u.tml. Cik lielā mērā šādi solījumi joprojām ir spēkā, teiksim, 5. janvārī, tas jau ir cits jautājums, bet tradīcija tā ir vienalga, tāpat, kā piparkūku cepšana Ziemassvētkos un olu krāsošana Lieldienās.

Taču ir arī tādas tradīcijas, par kuru lietderību vērts padomāt. Viena no tām -- šaujamieroču piešķiršana politikāņiem pēc tam, kad viņi kādu brīdi sabijuši lielajā politikā. Jaunākais piemērs: Smith & Wesson revolveri no premjerministra Valda Dombrovska saņēmis viens no viņa priekštečiem amatā Einārs Repše. Šorīt laikrakstā Diena minēti arī citi pistoļu saņēmēji -- kādreizējais satiksmes ministrs Kaspars Gerhards un kādreizējais aizsardzības ministrs Vinets Veldre katrs saņēmis pa Glock, bet kādreizējais premjerministrs Ivars Godmanis un kādreizējais veselības ministrs Gundars Bērziņš -- pa Sig Sauer revolverim. Diena šo "tradīciju" aprakstījusi ar vārdu "arhaiska," bet pašā materiālā teikts, ka Latvijas politikā tā pastāv "kopš deviņdesmitajiem gadiem" -- tātad, nekāda garā bārda tai tomēr nav. Vēl jo vairāk, laikrakstā atzīmēta "priekšrocība," ka cilvēkam stroķi saņemot dāvanā, nevis to pērkot veikalā, nekādi eksāmeni nav jākārto. Laikam jācer, ka E. Repše tādā gadījumā ar savu revolveri nesāks šaudīties. Un te ir arī cita lieta -- spiedīgu budžeta apstākļu dēļ bijušais ministrs savu pistoli ir nopircis pats un tad to iedevis premjerministram, lai premjerministrs viņam to varētu pasniegt kā dāvanu. Tas jau ir pagalam ērmoti. Vai mēs katrs varētu sev nopirkt kaut ko vēlamu un tad aizstiept uz Ministru kabinetu, lai to saņemtu dāvanā? Taču galvenais te ir kas cits: Kas tā par mačo būšanu? Vai tiešām pateicībā par darbu valsts labā (un vismaz teorētiski visi minētie kungi ir darbojušies valsts labā) vispiemērotākā dāvana ir priekšmets, kura vienīgais iespējamais mērķis ir vai nu kādam ar to kaitēt, vai arī vingrināties, lai kādam varētu kaitēt precīzāk? Skaistumpriekšmets jau pistole tomēr nav. Un tāpēc jau mūsu iekārtā pastāv medaļas un krūšu zīmes un tamlīdzīgi objekti. Vai arī, kā teicis krimināltiesību eksperts Andrejs Judins, "Dažiem cilvēkiem labāk noderētu grāmata nekā ierocis." Tradīcija, no kuras derētu atteikties.

Tāpat arī ar valsts augstāko amatpersonu Jaunā gada uzrunām. Kā viņvakar teicu "Skatā no malas," šī ir sena "tradīcija," bet pagalam nejēdzīga. Vecgada vakarā plkst. 23.55 -- nu nav tas pats pateicīgākais laiks, kad darba ļaudīm skaidrot makroekonomiskos rādītājus, kā šogad to darīja premjerministrs Dombrovskis. Arī tā ir tradīcija, no kuras droši vien nāktos atbrīvoties.

Cita "tradīcija," no kuras pilnīgi noteikti vajag atteikties: Šorīt Dienas Biznesā ziņots, ka vairāk nekā 100 preču piegādes firmas UPS klienti patlaban ir ar garu degunu, jo viņiem paredzētās paciņas joprojām atrodas uzņēmuma noliktavā. Kāpēc? Tāpēc, ka UPS nav skaidri saprotams, kā precēm, kuras nopirktas pirms Jaunā gada, piemērot augstāko PVN likmi, kāda stājusies spēkā 1. janvārī. Muitas pārvaldes skaidrojumi par to -- tā kāda cita piegādes uzņēmuma pārstāve -- esot bijuši "sausi," un tāpēc nācies "pašiem noskaidrot, kas un kā darāms." Tas sauc atmiņā pagājušā gada sākumu, kad arī stājās spēkā vesela strīpa jaunu nodokļu bez attiecīgajām instrukcijām par to, kā tie ir piemērojami. Sevišķi tas sakāms par bēdīgi slaveno uzņēmumu transporta nodokli. Atkal "tradīcija": Likumdošanā pateikt "A", bet nepateikt "B." Diemžēl pārāk ierasta, bet ne tāpēc nenoraidāma.

Un, pēdīgi -- Latvijas Avīzē šorīt lielas acis par darbu Saeimā demonstrē mūsu parlamenta gados pats jaunākais no deputātiem Jānis Dombrava no "vislatviešiem": "Parlamentam vajadzētu būt demokrātisku diskusiju vietai, bet mūsu Saeima darbojas kā balsošanas mašīna. Daudzi deputāti pat neseko līdzi darba kārtībai, neiedziļinās apspriesto jautājumu saturā, bet balso, izpildot frakcijas vadītāja komandas, tas ir, skatās, kādas krāsas kartīti tas pacēlis. No Saeimas tribīnes parasti runā iestudētus tekstus, debatēm gatavo teatralizētus uzvedumus. Patiesās sarunas un lemšana notiek aizkulisēs." Ar piebildi, ka droši vien nebūtu īpaši labāk, ja deputāti no Saeimas tribīnes sāktu runāt pavisam stihiski, te nu reiz jāsaka: Sveikts reālajā pasaulē, cienītais. Tāda nu mums tā Saeima ir. Pagājušajā sasaukumā toreizējais parlamenta spīkers Daudze reiz pat aizrunājās tik tālu, lai pateiktu, ka Saeima tāda balsošanas mašīna vien ir, Ministru kabinets ir tas, kurš spriež un lemj. Tāpat likumdevējā joprojām darbojas Satversmē un likumā absolūti neparedzētā "koalīcijas padome." Nezinu, kam jānotiek, lai Jēkaba ielas namā izveidotos kvalitatīvi jauna pieeja politiskajam procesam, iespējams, labs sākums būtu sekot Lielbritānijas piemēram un regulāri uz Saeimas sēdēm izsaukt valdības ministrus, lai viņus nopratinātu. Bet arī šī ir "tradīcija," no kuras ļoti vēlams būtu atbrīvoties. Ceru, ka J. Dombrava ar domubiedriem turpinās par to runāt.

Jauku visiem dienu!