Par barikādēm

Labrīt, lasītāji!

Pirms 20 gadiem brūkošā Padomju savienība noraustījās vēl vienā agonijas krampī, un tā aizsākās pēdējais reaktīvais process pirms PSRS izjukšanas un Baltijas valstu neatkarības atjaunošanas. Protams, lasītāji zina, ka pirms 20 gadiem lietuvieši Viļņā devās sargāt savu televīziju. Tajā brīdī PSRS bruņotie spēki jau bija ieņēmuši Lietuvas Aizsardzības ministriju, Preses namu, bija izveidota "Nacionālā Lietuvas PSR glābšanas komiteja," kura paziņoja, ka tā tagad kļuvusi par Lietuvas patieso valdību. Augstākās padomes vadītājs Vitauts Landsberģis trīs reizes neveiksmīgi centās sazvanīt Mihailu Gorbačevu. Lietuvā ieradās PSRS aizsardzības ministra vietnieks Vladislavs Ačalovs, lai pārņemtu kontroli militārajā jomā. Un nu pienāca laiks, kad zaldāti -- pēc toreizējām ziņām, nereti sadzērušies vai sazāļojušies -- devās uzbrukumā. Skumjais stāsts visiem zināms. 14 ļaudis gāja bojā, daži no viņiem -- zem tanku kāpurķēdēm. Simtiem cilvēku guva miesas bojājumus. Nekavējoties ļaudis Latvijā sāka veidot barikādes. Bez piecpadsmit piecos no rīta Latvijas radio izskanēja aicinājums, cilvēkiem pulcēties Doma laukumā. Pulksten 14.00 sākās Latvijas Tautas frontes sasaukta manifestācija, kurā piedalījās ap 700 tūkstošiem cilvēku. Vēl nākotnē bija asiņainā 20. janvāra nakts, kad gāja bojā kino cilvēki Andris Slapiņš un Gvido Zvaigzne, skolēns Edijs Riekstiņš, miliči Sergejs Konoņeko un Vladimirs Gomanovičs. Viņi ir pelnījuši pieminēšanu.

Pats toreiz biju Amerikā. Amerikas Latviešu apvienības mītnē Merilendas štatā ārpus ASV galvaspilsētas Vašingtonas mēs dežūrējām cauru diennakti vairāku nedēļu garumā. Kontakti ar Rīgu tādi bija, kā bija. Mums bija mūsdienās par aizvēsturisku uzskatāmais teleksa aparāts. Tāpat, kā Rīgā LTF bija "savas" operatores telefona centrālē, arī Amerikā ALA bija "savējās" ASV telekompānijā, tā mēs varējām iegūt savienojumu daudz ātrāk nekā tas būtu bijis citādāk. Uzturējām kontaktus ar draugiem ASV Kongresā. Bieži vien gribējām darīt vairāk, bet nezinājām -- ko, tieši.

Informācijas pamatu pamatos netrūka. Uzbrukums Lietuvas televīzijas tornim no Kremļa puses bija noorganizēts ar nepārprotamo domu, ka visas pasaules uzmanība būs pievērsta ASV uzbrukumam Irākā, kurš sākās tajās pašās dienās. Nebija. Uzbrukumu tornim rādīja CNN, atceros, kā zvanīju mammai Čikāgā un raudāju. Pasaules mediju uzmanība Baltijas republikām bija pievērsta jau kopš neatkarības atjaunošanas deklarāciju pieņemšanas iepriekšējā gadā, arī barikāžu laikā žurnālistu Rīgā bija papilnam. Protams, toreiz arī tehnika bija tāda, kāda tā bija. Ar satelītu palīdzību televīzijas attēlus varēja izplatīt pa visu pasauli, bet nebija nekāda interneta, e-pasta, tviterošanas. Interesanti, kā situācija būtu mainījusies, ja šādas ierīces būtu bijušas ļaužu rīcībā. Pēc astoņpadsmit gadiem, 2009. gada 13. janvārī, Doma laukuma un Saeimas grautiņa laikā daudz tika fotografēts, tajā skaitā arī ar mobilajiem telefoniem, vēl vairāk jāsaka, ka mobilie telefoni cilvēkiem ļāva sazvanīt citus un teikt, ka Doma laukumā notiek kaut kas "interesants." 1991. gadā nekā tāda nebija, vispār jāsaka, ka lielu varoņdarbu tajā laikā veica minētais Latvijas radio, kurš kļuva par informācijas centrāli.

Laikā pēc barikādēm, diemžēl, sākās process, kuru var apzīmēt ar jēdzienu "Ļeņina baļķa nesēji." Pietiekami daudz cilvēku spodrināja savas spalvas un cēla paši savu asti ar apgalvojumiem par to, cik nozīmīgi viņi tajā visā bija, neaizmirstot piebilst, ka tie citi -- tie nu nē. Vēl vakar vēlu vakarā man zvanīja kāda kundze kura, uzzinājusi, ka šovakar raidījumā Aktuālais temats es intervēšu toreizējo LTF vadītāju Romualdu Ražuku, brēca, ka R. Ražuks procesā neko daudz nedarīja, viņš vispār sēdēja bunkurā, vai neesot neviena cita, ko intervēt?! Intervēšu tāpēc, ka viņš tomēr bija LTF vadītājs (un, starp citu, nepilsonis -- pilsonību Romasam valsts piešķīra 1995. gadā par īpašiem nopelniem). Un negribētos, ka saruna izveidotos par konfrontāciju par to, kurš toreiz darīja vairāk un kurš -- mazāk. Esmu pārliecināts, ka katrs cilvēks darbojās pēc savas labākās sirdsapziņas, un galu galā, rezultāts tomēr bija pozitīvs. Pagāja vēl nepilni astoņi mēneši un Latvijas Republikas neatkarība bija atjaunota pilnībā. Manuprāt, paldies jāsaka visiem, kuri piedalījās, vai klātienē, vai arī vienkārši sirdī un dvēselē. Te ir velkamas paralēles ar šad tad mūsu sabiedrībā dzirdētajām diskusijām par to, kuri tad bija tie "īstie" represētie un kuri ne. Atceros represēto saietu, kurā viena kundze uzbrēca otrai, jo pirmā kundze Sibīrijā bija bijusi ilgāk par otru un tāpēc bija "īstāka" represētā. Tas bija skumji, vēl jo vairāk, jo man blakus sēdēja leģendārā disidente Lidija Doroņina-Lasmane, kura klusi nopūtās, ka viņa Sibīrijā bija vēl ilgāk par abām minētajām dāmām, bet tas nenozīmēja, ka viņa tagad celsies kājās un noliegs kāda cita sāpi. Tas pats sakāms par barikādēm. Jā, droši vien viens darīja vairāk, cits -- mazāk, bet galu galā latviešu tauta (un, starp citu, ne tikai) sanāca kopā un ar tomēr salīdzinoši minimālu asinsizliešanu atguva savas valsts suverēno neatkarību. Saku vēlreiz -- paldies sakāms visiem.

Jauku visiem dienu!