Par Valsts prezidenta kautrīgumu un par nākamajiem studentiem

Labrīt, lasītāji!

Kolēģis Juris Šleiers no žurnāla Klubs vakar savā blogā (http://bit.ly/dzxzr1) stāsta par žurnāla centieniem sarunāt interviju ar Valsts prezidentu Valdi Zatleru. Process ierastais -- iesniegts lūgums, tas tiek apspriests, pēc tam Rīgas pils pavaicā, vai žurnālists varētu atsūtīt paredzēto tēmu sarakstu. Un tad lūk, kas: "Pirmais mans pārsteigums – “viņš nevēlētos runāt par gaidāmajām vēlēšanām”." Kolēģa reakcija: "Opā. Kā tad tā (svarīgi taču, tauta vēlētos zināt viņa viedokli, ja tāds ir, nu vismaz kaut kādus mājienus, kaut kādu agenda, kaut vai to, ka obligāti jāiet vēlēt, pilsoņa pienākums utt.)?" Un vēl šī piebilde: "Taču paklusēju, dažreiz – turēt muti atmaksājas."

Nu, ja "paklusēšana" ir vajadzīga, lai nodrošinātu interviju, tad laikam jau tas ir saprotams, lai arī vēl Juris ir minējis to, ka sarunās ar Valsts prezidenta ļaudīm "otrs pārsteigums bija par Kluba intervētāju sastāvu, kas izrādījās klupšanas akmens (vismaz šobrīd)" -- tā nu gan nav nekāda mode, ja politiķi sāk noteikt, kas viņus drīkst vai nedrīkst intervēt. Taču, ņemot vērā to, ka es neesmu minētajā "intervētāju sastāvā," man gan nav jāklusē, un es Jurim pilnīgi piekrītu. Tauta nevien vēlas, bet tā ir pelnījusi uzzināt valsts pirmās amatpersonas viedokli par gaidāmajām vēlēšanām. Droši vien būtu par daudz prasīts, no prezidenta sagaidīt konkrētu paziņojumu par atbalstāmajām vai noraidāmajām partijām. Galu galā viņam būs jāpieņem tāds Saeimas sastāvs, kādu ļaudis ievēlēs. Taču nedomāju, ka pārmērīga prasība būtu prezidentam publiski izanalizēt tās kļūdas, kādas lielajā politikā ir pieļautas viņa prezidentūras laikā, un sabiedrībai atgādināt, ka 2. oktobrī būs nepieciešams ne vien balsot, bet balsot gudri (šajā kontekstā arī iesaku izlasīt politologa Jāņa Ikstena pārdomas par "Saskaņas" centru un to, kā citas partijas patlaban ap to lakstojas -- skat. http://bit.ly/aQ3dWS).

Protams, nevaram aizmirst to, ka Valsts prezidentam nākamgad stāv priekšā pārvēlēšana vai nepārvēlēšana, ja viņš vēlas Rīgas pilī palikt vēl četru gadu garumā, tad politisko dīķi pārāk lielā mērā saduļķot viņš droši vien neuzdrīkstas. Taču te nu reiz ir tas gadījums, kurā politiķim (cik nu Valdi Zatleru var uzskatīt par politiķi) ir jākļūst par valstsvīru. Šogad patiešām ir paredzamas izšķirošas vēlēšanas, jo pagaidām pavisam reāla ir valdošā koalīcija pēc vēlēšanām, kura Latvijas seju pavērš austrumu virzienā un kuras dalībnieki turpina atbalstīt domu, ka pēc vēlēšanās tiem ir tiesības darīt da jebko, tajā skaitā pirmkārt apmierināt savas un savu sponsoru intereses, vājināt tās instances, kurām par to ir kaut kas sakāms (KNAB, Ģenerālprokuratūra, Satversmes tiesa) u.tml. Lūdzu, prezidenta kungs, atrodiet sevī tomēr spēju par šo lietu parunāt vismaz daļēji atklātā tekstā. (Un šis aicinājums tiklab attiecināms arī uz V. Zatlera priekšteci Valsts prezidenta amatā.)

***

Vēl par studēt gribošajiem. Latvijas universitāte šajās dienās ir ziņojusi, ka konkurss uz vietām Komunikāciju zinātņu katedrā esot 46 uz vienu vietu. Mans mērķis nav teikt, ka jaunietim, kuram interesē žurnālistika, būtu tā vietā jāstudē inženierzinātnes, lai arī inženieru mums valstī trūkst krietni vairāk nekā žurnālistu. Bet vienu gan es gribētu topošajiem studentiem lūgt pārdomāt: Kur pēc universitātes beigšanas jūs taisāties strādāt? Masu informācijas līdzekļu mūsu valstī ir tik, cik ir -- t.i., ne īpaši daudz. Piedevām, nopietnā žurnālistika iet mazumā. Jauncepts žurnālists, protams, var strādāt tenku presē vai vienā no tiem laikrakstiem, kuru politizācija ir situsi pagalam augstu vilni, bet vai patiešām profesionāls žurnālists tā vēlētos darīt?

Jauku visiem dienu!