Labrīt, lasītāji! Šorīt domas rosās ap jēdzienu "sasaldēts ūdens." Par to domāju vienā jaukā, bet arīdzan vienā nejaukā izpausmē.
Vispirms par jauko. Vakar Arenā Rīga noskatījos daiļslidošanas šovu, kurā, cik sapratu (pasākums no pirmās zilbes līdz pēdējai notika krievu valodā, bet man līdz bija mana laba draudzene Loreta, kura ik pa brīdim patulkoja), uzstājās tie ļaudis, kuri Krievijā piedalās pasākumā "Daiļslido ar zvaigzni," vai kā nu to tur sauc. Jāsaka, tas liek atkārties žoklim. Iemācīties tango dejot -- tas ir viens. Iemācīties daiļslidot, tas nu reiz ir kaut kas pavisam cits, un jāatzīst, ka aktieri, aktrises un dziedātāja, kuri tur ņēmās, nebūt neizskatījās pēc amatieriem, kuri pirmo reizi uz slidām uzkāpa tikai pirms kāda maza brītiņa. Šova organizētāji bija sarūpējuši arī īstus daiļslidotājus -- divkārtējo pasaules čempioni Irinu Slutskaju, daudzkārtējo Eiropas un pasaules čempionu Alekseju Jagudinu, Turinas Olimpisko spēļu čempionus pāru slidošanā Tatjanu Totmijainu un Maksimu Malkinu, lielajā sportā daudz redzētos lietuviešu ledus dejotājus Povilu Vanagu un Margaritu Drobiazsko. Mazdrusciņ mieles radās, kad P. Vanags uzvilka mugurā Krievijas armijas uniformu un slidoja pie dziesmas, kura slavēja Krievijas armijas lielos "panākumus" pasaulē -- lietuvietim it kā nu gan tā neklātos darīt, bet cilvēkam kaut kā laikam nauda ir jāpelna. Taču tas bija tikai mazdrusciņ. Pasākumā uzstājās Latvijas čempioni pāru slidošanā. Viņi iznāca uz ledus un nostājās. Un stāvēja. Un stāvēja. Publika sāka ķiķināt. Slidotāji arī sāka ķiķināt. Pēc brītiņa uz ledus iznāca pasākuma vadītājs Ilja Averbuks un paziņoja, ka notikusi tehniska kļūme ar mūziku. Kaimiņvalsts diversija? Nu, laikam jau nē. Latvijas čempioni slidoja vēlāk. Un neslikti, lai gan līdz Eiropas un pasaules līmenim vēl patālu. Toties pašā sākumā slidoja maza, maza Latvijas meitene, ja nemaldos vārdā Aleksandra, un tur nu bija redzams pamatīgs talants. Viss pasākums ritēja trīsarpus stundu garumā un bija ļoti, ļoti jauks.
Un tad pārnācu mājās. Pārliecinājos, ka krāns tualetē ir atvērts, lai trubas nesasalst, un aizgāju gulēt. Šorīt piecēlos un konstatēju, ka pa nakti kāds no līdzdzīvotājiem, acīmredzot pusmiegā, krānu ir aizvēris. Šorīt dzīvoklī ūdens nav vispār. Ūdens ir sasaldēts. Esmu bijušajā PSRS nodzīvojis pietiekami ilgi, lai prastu nomazgāties spainī, spaini ūdens man piešķīra netālu esošs veikals. Taču ārpus tā tas ir depresīvi, un vairāk par to nerakstīšu. Gaidu santehniķi.
Jauku visiem dienu!
pirmdiena, 2010. gada 25. janvāris
piektdiena, 2010. gada 22. janvāris
Ko tik visu zinātnieki neizdomā!
Labvakar, lasītāji! Kā esmu rakstījis citreiz, ar eksaktajām zinātnēm esmu uz "jūs." Skolas laikā mums bioloģijā bija jāuzšķērž varde. Man likās, ka kāds to jau ir izdarījis pirms manis, un tāpēc visi jau zina, kas ir vardes iekšpusē. Ģeometrijā mums lika pierādīt teorijas. Es uzskatīju, ka Einšteins teoriju pierādīja jau pirms 50 gadiem un tāpēc man nebūtu jāpūlas. Lieki teikt, pie ļoti labām atzīmēm es tā netiku, bet zinātnieks no manis katrā gadījumā nesanāca.
Taču tas nenozīmē, ka mani neinteresē tas, kas zinātiskajā pasaulē notiek. Piemēram, šonedēļ žurnālā The Economist ir stāsts par jauna veida zālēm, kādas patlaban tiek izstrādātas un pārbaudītas. Tajās būs mikročips, kurš, tabletei vēderā kūstot, nosūtīs signālu uz vēl vienu mikročipu, kas būs pacientam iedēstīts zem ādas. Šis čips, savukārt, ar satelīta palīdzību nosūtīs ārstam vēsti, ka pacients ir iedzēris attiecīgās zāles. Ārsts tādējādi zinās, ka pacients tā ir izdarījis un varēs redzēt, vai zāles ir dzertas pareizajā daudzumā, pareizajā laikā u.tml.
Vai tas nav viens brīnums? Godīgi sakot, man neliekas īpaši patīkama doma, ka man zem ādas kāds gribētu likt datora čipu, taču cilvēkiem, kuriem ir grūtības ar atmiņu, šāda ierīce varētu būt gluži piemērota. Spēja, cilvēka veselību monitorēt no attāluma, šķiet pavisam laba lieta ļaudīm, kas ir gados vecāki un, iespējams, dzīvo vieni un vientuļi. Taču par visu vairāk šis stāsts demonstrē to, cik ļoti zinātnieki strādā, lai izgudrotu kaut ko jaunu un nepieciešamu. Pirms 15 gadiem mēs neviens nezinājām, kas ir internets, vismaz es dzīvi bez tā vairs nevarētu iedomāties. Kā esmu rakstījis citreiz, ir interesanti pafantazēt par to, ko zinātne izdomās nākamajos piecos, 10 vai 20 gados. Varbūt patlaban ārā ir neadekvāti auksts (un brīvdienās būšot vēl aukstāks -- nāksies turēt krānus visu nakti atvērtus, lai tie nesasalst), bet pasaule tomēr ir viena brīnumaini interesanta vieta, vai ne?
Jauku visiem vakaru!
Taču tas nenozīmē, ka mani neinteresē tas, kas zinātiskajā pasaulē notiek. Piemēram, šonedēļ žurnālā The Economist ir stāsts par jauna veida zālēm, kādas patlaban tiek izstrādātas un pārbaudītas. Tajās būs mikročips, kurš, tabletei vēderā kūstot, nosūtīs signālu uz vēl vienu mikročipu, kas būs pacientam iedēstīts zem ādas. Šis čips, savukārt, ar satelīta palīdzību nosūtīs ārstam vēsti, ka pacients ir iedzēris attiecīgās zāles. Ārsts tādējādi zinās, ka pacients tā ir izdarījis un varēs redzēt, vai zāles ir dzertas pareizajā daudzumā, pareizajā laikā u.tml.
Vai tas nav viens brīnums? Godīgi sakot, man neliekas īpaši patīkama doma, ka man zem ādas kāds gribētu likt datora čipu, taču cilvēkiem, kuriem ir grūtības ar atmiņu, šāda ierīce varētu būt gluži piemērota. Spēja, cilvēka veselību monitorēt no attāluma, šķiet pavisam laba lieta ļaudīm, kas ir gados vecāki un, iespējams, dzīvo vieni un vientuļi. Taču par visu vairāk šis stāsts demonstrē to, cik ļoti zinātnieki strādā, lai izgudrotu kaut ko jaunu un nepieciešamu. Pirms 15 gadiem mēs neviens nezinājām, kas ir internets, vismaz es dzīvi bez tā vairs nevarētu iedomāties. Kā esmu rakstījis citreiz, ir interesanti pafantazēt par to, ko zinātne izdomās nākamajos piecos, 10 vai 20 gados. Varbūt patlaban ārā ir neadekvāti auksts (un brīvdienās būšot vēl aukstāks -- nāksies turēt krānus visu nakti atvērtus, lai tie nesasalst), bet pasaule tomēr ir viena brīnumaini interesanta vieta, vai ne?
Jauku visiem vakaru!
trešdiena, 2010. gada 20. janvāris
Bērnudārzs Saeimā un valdībā -- nu, johaidī!
Labrīt, lasītāji!
Klaunāde un bērnudārzs, citādi pašreizējo Saeimu un valdību nudien vairs nevar aprakstīt. Jaunākais strīds starp divām partijām, kas uzvedas kā trīs gadus veci bērni, kas nevar sadalīt spainīti un lāpstiņu, ir starp Jauno laiku un "Tautas" partiju par to, kurai ir labāka ideja par Saeimas tiesībām pilnvarot valdību starptautisko aizdevumu jomā. JL ir paziņojis, ka TP iesniegtais likumprojekts bezmaz vai nodrošinās valsts pilnīgo iznīcību. TP uzstāj, ka tās likumprojekts ir pats labākais un cer, ka to vismaz atbalstīs kāds no opozīcijas. Vai esmu vienīgais, kuram liekas, ka tomēr labāk būtu abu partiju pārstāvjiem apsēsties pie viena galda un nonākt pie kopsaucēja? Neesmu, nē, bet patlaban acīmredzot galvenais abām partijām ir pozicionēties oktobrī gaidāmo Saeimas vēlēšanu kontekstā -- re, re, mēs gribējām, bet mums neļāva ļaunprātīgais bērns, kas pārņēma visu smilšukasti. Vainīgas ir abas partijas. Nu, cik nu var? Jā, es saprotu, ka TP manevrējas tā, lai tās garīgais tēvs no mākoņiem, iespējams, varētu pārņemt varu un ar savu "pēc manis kaut vai plūdi" pieeju dzīvei censties Latvijas sabiedrību pārliecināt, ka tieši viņš un tikai viņš var būt valsts glābējs. Saprotu arī to, ka Valdis Dombrovskis dara visu iespējamo, lai saglabātu valsts (NE valdības, bet valsts) stabilitāti laikā, ka Latvijai ir izmisīgi daudz svarīgāki jautājumi par ķīviņiem starp maziem bērniem politiskajā "elitē." Saprotu arī to, ka pašreizējās sabiedriskās aptaujas liecina, ka abām partijām varētu būt ne īpaši labas izredzes oktobra vēlēšanās, it īpaši tas ir sakāms par "Tautas" partiju. Bet johaidī -- vai šīs savstarpējās antipātijas un strīdi patiešām ir kaut kas tāds, no kā politikāņi vairs nespēj izvairīties?
Ja tā, tad Valsts prezidentam ir laiks šo Saeimu un valdību patriekt ar lielu mietu. Lai pēc tam kauliņi krīt, kur krizdami, bet marismātiskāku valdošo iekārtu diez vai mēs varētu sagaidīt.
Tas sakāms arī tāpēc, ka joprojām valdošā "elite" valsti uzskata par savu privātīpašumu. Raugi, "mākoņu pastnieks" Privātizācijas aģentūras valdē vairs nederēja -- pārāk politizēts. Kas izraudzīts viņa vietā? Šķēles znota tēvs! Johaidī! Raugi, Saeimas Juridiskās komitejas priekšsēdētāja Muižniece ir paziņojusi, ka nebūs nekādas steigas jautājumā par to, vai pagājušā gada 13. janvāra huligāniem tik tiešām būtu piespriežams nopietnāks sods nekā slepkavām, jo visa sodu politika esot jāskatās kompleksi un nevarot izdalīt vienu konkrētu noziedzīgo nodarījumu. Johaidī, kāpēc ne? It īpasi ņemot vērā to, ka valdība vakar Finanšu ministrijai uzdeva steidzamā kārtā labot likumu par valsts mantas izšķērdēšanu, lai Rīgas brīvosta varētu finansēt Latvijas piedalīšanos Šanhajas pasaules "Ekspo" izstādē šī gada pavasarī. Lūk, tas nu gan nav jautājums, kas ir jāskatās kompleksi. Par valsts mantas izšķērdēšanu nav jāraizējas tikpat ļoti, kā par sodu politiku. Saku vēlreiz -- johaidī!
Nogurstu no šī idiotisma. Tiesa, šur tur parādās arī pa gaismas stariņam. Saeimas Mandātu komisija (kuru, starp citu un ja kas, vada deputāts no "Saskaņas" centra) ir atļāvusi pie administratīvas atbildības saukt tās divas aunpieres mūsu valsts parlamentā, kuras tā arī nesaprot un nesaprot, ka interešu konflikta novēršana nozīmē, ka savu miesīgo sievu tomēr NEDRĪKST ņemt darbā par savu palīgu. Runa ir par Kalniņu no TB un Škesteri no ZZS. Aunpieres, un ceru, ka abus divus sodīs pamatīgi. Taču kopumā šī ampelēšanās valsts augstākajos ešelonos tomēr gandrīz vai rada izmisumu. Pēdējo reizi saku -- johaidī!
Jauku visiem dienu. Izņemot valdību un Saeimu. Tās var iet ieskrieties.
Klaunāde un bērnudārzs, citādi pašreizējo Saeimu un valdību nudien vairs nevar aprakstīt. Jaunākais strīds starp divām partijām, kas uzvedas kā trīs gadus veci bērni, kas nevar sadalīt spainīti un lāpstiņu, ir starp Jauno laiku un "Tautas" partiju par to, kurai ir labāka ideja par Saeimas tiesībām pilnvarot valdību starptautisko aizdevumu jomā. JL ir paziņojis, ka TP iesniegtais likumprojekts bezmaz vai nodrošinās valsts pilnīgo iznīcību. TP uzstāj, ka tās likumprojekts ir pats labākais un cer, ka to vismaz atbalstīs kāds no opozīcijas. Vai esmu vienīgais, kuram liekas, ka tomēr labāk būtu abu partiju pārstāvjiem apsēsties pie viena galda un nonākt pie kopsaucēja? Neesmu, nē, bet patlaban acīmredzot galvenais abām partijām ir pozicionēties oktobrī gaidāmo Saeimas vēlēšanu kontekstā -- re, re, mēs gribējām, bet mums neļāva ļaunprātīgais bērns, kas pārņēma visu smilšukasti. Vainīgas ir abas partijas. Nu, cik nu var? Jā, es saprotu, ka TP manevrējas tā, lai tās garīgais tēvs no mākoņiem, iespējams, varētu pārņemt varu un ar savu "pēc manis kaut vai plūdi" pieeju dzīvei censties Latvijas sabiedrību pārliecināt, ka tieši viņš un tikai viņš var būt valsts glābējs. Saprotu arī to, ka Valdis Dombrovskis dara visu iespējamo, lai saglabātu valsts (NE valdības, bet valsts) stabilitāti laikā, ka Latvijai ir izmisīgi daudz svarīgāki jautājumi par ķīviņiem starp maziem bērniem politiskajā "elitē." Saprotu arī to, ka pašreizējās sabiedriskās aptaujas liecina, ka abām partijām varētu būt ne īpaši labas izredzes oktobra vēlēšanās, it īpaši tas ir sakāms par "Tautas" partiju. Bet johaidī -- vai šīs savstarpējās antipātijas un strīdi patiešām ir kaut kas tāds, no kā politikāņi vairs nespēj izvairīties?
Ja tā, tad Valsts prezidentam ir laiks šo Saeimu un valdību patriekt ar lielu mietu. Lai pēc tam kauliņi krīt, kur krizdami, bet marismātiskāku valdošo iekārtu diez vai mēs varētu sagaidīt.
Tas sakāms arī tāpēc, ka joprojām valdošā "elite" valsti uzskata par savu privātīpašumu. Raugi, "mākoņu pastnieks" Privātizācijas aģentūras valdē vairs nederēja -- pārāk politizēts. Kas izraudzīts viņa vietā? Šķēles znota tēvs! Johaidī! Raugi, Saeimas Juridiskās komitejas priekšsēdētāja Muižniece ir paziņojusi, ka nebūs nekādas steigas jautājumā par to, vai pagājušā gada 13. janvāra huligāniem tik tiešām būtu piespriežams nopietnāks sods nekā slepkavām, jo visa sodu politika esot jāskatās kompleksi un nevarot izdalīt vienu konkrētu noziedzīgo nodarījumu. Johaidī, kāpēc ne? It īpasi ņemot vērā to, ka valdība vakar Finanšu ministrijai uzdeva steidzamā kārtā labot likumu par valsts mantas izšķērdēšanu, lai Rīgas brīvosta varētu finansēt Latvijas piedalīšanos Šanhajas pasaules "Ekspo" izstādē šī gada pavasarī. Lūk, tas nu gan nav jautājums, kas ir jāskatās kompleksi. Par valsts mantas izšķērdēšanu nav jāraizējas tikpat ļoti, kā par sodu politiku. Saku vēlreiz -- johaidī!
Nogurstu no šī idiotisma. Tiesa, šur tur parādās arī pa gaismas stariņam. Saeimas Mandātu komisija (kuru, starp citu un ja kas, vada deputāts no "Saskaņas" centra) ir atļāvusi pie administratīvas atbildības saukt tās divas aunpieres mūsu valsts parlamentā, kuras tā arī nesaprot un nesaprot, ka interešu konflikta novēršana nozīmē, ka savu miesīgo sievu tomēr NEDRĪKST ņemt darbā par savu palīgu. Runa ir par Kalniņu no TB un Škesteri no ZZS. Aunpieres, un ceru, ka abus divus sodīs pamatīgi. Taču kopumā šī ampelēšanās valsts augstākajos ešelonos tomēr gandrīz vai rada izmisumu. Pēdējo reizi saku -- johaidī!
Jauku visiem dienu. Izņemot valdību un Saeimu. Tās var iet ieskrieties.
otrdiena, 2010. gada 19. janvāris
Par neatkarības atjaunošanu -- un par "stabilitātes garantu" vilka lomā
Labdien, lasītāji!
Šodien ziņu portālos lasāms, ka Valsts prezidents Valdis Zatlers ir izmantojis savas Satversmē paredzētās likuma ierosināšanas tiesības, lai ieteiktu pārmaiņas likumā par svētkiem un piemiņas dienām. Konkrēti, prezidents vēlas, lai turpmāk 4. maijs sauktos par "Neatkarības atjaunošanas dienu." Patlaban minētā diena saucas "Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas diena" un tā ir tā dēvētā sarkanā vai oficiāla svētku diena. Šogad tā būs otrdienā, kas droši vien nozīmē, ka mums visiem būs četru dienu brīvdienas.
Bet ne par to šis stāsts. Manuprāt, pašreizējais dienas nosaukums ir precīzs. Nu, netika 1990. gada 4. maijā atjaunota Latvijas Republikas neatkarība, netika. Minēto deklarāciju pieņēma Latvijas PSR Augstākā padome, Latviju turpināja okupēt PSRS karaspēks, un starptautisku atzinību valsts tobrīd sagaidīja tikai un vienīgi no Islandes, un tikai tāpēc, ka Lietuva jau bija pieteikusi pilnīgu neatkarību, kamēr mūsu valstī deklarācijā bija teksts tikai par tās atjaunošanu. Savā vēstulē Saeimai Valsts prezidents raksta, ka deklarācijas mērķis ir bijis Latvijas neatkarīgā valstiskuma atjaunošana, bet mērķis un fakts tomēr nav viens un tas pats. Savu de facto neatkarību Latvija atguva tikai 1991. gada augustā, kad sabruka pučs pret PSRS vadītāju Gorbačevu un piepeši (ļoti piepeši) vesela strīpa PSRS republiku, tajā skaitā Krievija, bija neatkarīgas.
Ar to, protams, es nevēlos teikt, ka 4. maijs nebūtu atzīmējams. Minētajā dienā es pats biju Augstākās padomes mājā un tulkoju notiekošo ārvalstu žurnālistiem, kuri tur bija sapulcējušies ļoti plašā skaitā. Kad kļuva skaidrs, ka pietiks balsu deklarācijas apstiprināšanai, man bija stingri jāraugās grīdsegā, jo, ja es ar kādu būtu saskatījies, es noteikti no aizkustinājuma būtu sācis raudāt, un tulkotājam tas nav pareizākais variants. Atceros, kad viss bija noticis, iespraucos AP sēžu zālē, kur visi dziedājām "Dievs, svētī Latviju!" Tad gan asaras bija acīs un kamols kaklā. Taču nedēļu vēlāk Jēkaba ielā notika sadursme ar interfrontistiem un viņu atbalstītājiem no drošības spēkiem, kas apliecināja, ka gluži neatkarīga Latvija vēl nebija. Čeka nekur nebija pazudusi -- tai bija jāsadedzina papīri. Valstī bija divas paralelas pārvaldes struktūras. Nemaz nerunājot par to, kas notika 1991. gada janvārī, kad tika pārņemts Preses nams un pie Iekšlietu ministrijas tika nošauti pieci cilvēki. 1990. g. maijā tomēr nekas akmenī netika iekalts, vēsture būtu varējusi pagriezties pavisam citā virzienā. Jā, bija jau kritis Berlīnes mūris. Bija nomušīts Rumānijas diktators. Taču PSRS joprojām nekur nebija pazudusi, piedevām pasaules lielvalstis par PSRS republiku, tajā skaitā Baltijas valstu neatkarību nemaz tik ļoti sajūsminātas nebija, tāpat, kā tās nebūt tik ļoti nepriecājās par Vācijas apvienošanas ideju. Tas nebija velti, ka Latvijas neatkarību pēc 1991. gada 21. augusta atzina ļoti liela strīpa valstu, pirms to izdarīja Amerikas Savienotās Valstis un Lielbritānija. Tur joprojām cilvēki (precīzi sakot Bušs vecākais un gudrākais un Tečere) cerēja, ka draugs "Gorbijs" saglabās savas pozīcijas.
Būtībā jau nav svarīgi, kā 4. maiju sauc vai nesauc, bet Valsts prezidenta ieteikums tomēr ir maldinošs. Jebkurš ārzemnieks vai nezinātājs, kurš ieraudzīs vārdus "Neatkarības atjaunošanas diena," pieņems, ka tieši tajā datumā neatkarība tika atjaunota. Netika. Un tas nu reiz ir fakts.
O ... un vēl viena lieta. Šonedēļ "Sporta avīzē" kādreizējais valsts "stabilitātes garants," jautāts par to, vai viņš gribētu atgriezties politikā, stāsta, ka lielu aicinājumu nejūt, bet, ja kāds viņu aicinātu nākt un valsti izglābt, tad varētu par to padomāt. Ņemot vērā to, ka tas būtu tas pats, ka vilku aicināt sargāt aitu kūti pēc tam, kad puse aitu ir noplosītas, jācer, ka neviens ar šādu aicinājumu nenāks.
Jauku visiem atlikušo dienu!
Šodien ziņu portālos lasāms, ka Valsts prezidents Valdis Zatlers ir izmantojis savas Satversmē paredzētās likuma ierosināšanas tiesības, lai ieteiktu pārmaiņas likumā par svētkiem un piemiņas dienām. Konkrēti, prezidents vēlas, lai turpmāk 4. maijs sauktos par "Neatkarības atjaunošanas dienu." Patlaban minētā diena saucas "Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas diena" un tā ir tā dēvētā sarkanā vai oficiāla svētku diena. Šogad tā būs otrdienā, kas droši vien nozīmē, ka mums visiem būs četru dienu brīvdienas.
Bet ne par to šis stāsts. Manuprāt, pašreizējais dienas nosaukums ir precīzs. Nu, netika 1990. gada 4. maijā atjaunota Latvijas Republikas neatkarība, netika. Minēto deklarāciju pieņēma Latvijas PSR Augstākā padome, Latviju turpināja okupēt PSRS karaspēks, un starptautisku atzinību valsts tobrīd sagaidīja tikai un vienīgi no Islandes, un tikai tāpēc, ka Lietuva jau bija pieteikusi pilnīgu neatkarību, kamēr mūsu valstī deklarācijā bija teksts tikai par tās atjaunošanu. Savā vēstulē Saeimai Valsts prezidents raksta, ka deklarācijas mērķis ir bijis Latvijas neatkarīgā valstiskuma atjaunošana, bet mērķis un fakts tomēr nav viens un tas pats. Savu de facto neatkarību Latvija atguva tikai 1991. gada augustā, kad sabruka pučs pret PSRS vadītāju Gorbačevu un piepeši (ļoti piepeši) vesela strīpa PSRS republiku, tajā skaitā Krievija, bija neatkarīgas.
Ar to, protams, es nevēlos teikt, ka 4. maijs nebūtu atzīmējams. Minētajā dienā es pats biju Augstākās padomes mājā un tulkoju notiekošo ārvalstu žurnālistiem, kuri tur bija sapulcējušies ļoti plašā skaitā. Kad kļuva skaidrs, ka pietiks balsu deklarācijas apstiprināšanai, man bija stingri jāraugās grīdsegā, jo, ja es ar kādu būtu saskatījies, es noteikti no aizkustinājuma būtu sācis raudāt, un tulkotājam tas nav pareizākais variants. Atceros, kad viss bija noticis, iespraucos AP sēžu zālē, kur visi dziedājām "Dievs, svētī Latviju!" Tad gan asaras bija acīs un kamols kaklā. Taču nedēļu vēlāk Jēkaba ielā notika sadursme ar interfrontistiem un viņu atbalstītājiem no drošības spēkiem, kas apliecināja, ka gluži neatkarīga Latvija vēl nebija. Čeka nekur nebija pazudusi -- tai bija jāsadedzina papīri. Valstī bija divas paralelas pārvaldes struktūras. Nemaz nerunājot par to, kas notika 1991. gada janvārī, kad tika pārņemts Preses nams un pie Iekšlietu ministrijas tika nošauti pieci cilvēki. 1990. g. maijā tomēr nekas akmenī netika iekalts, vēsture būtu varējusi pagriezties pavisam citā virzienā. Jā, bija jau kritis Berlīnes mūris. Bija nomušīts Rumānijas diktators. Taču PSRS joprojām nekur nebija pazudusi, piedevām pasaules lielvalstis par PSRS republiku, tajā skaitā Baltijas valstu neatkarību nemaz tik ļoti sajūsminātas nebija, tāpat, kā tās nebūt tik ļoti nepriecājās par Vācijas apvienošanas ideju. Tas nebija velti, ka Latvijas neatkarību pēc 1991. gada 21. augusta atzina ļoti liela strīpa valstu, pirms to izdarīja Amerikas Savienotās Valstis un Lielbritānija. Tur joprojām cilvēki (precīzi sakot Bušs vecākais un gudrākais un Tečere) cerēja, ka draugs "Gorbijs" saglabās savas pozīcijas.
Būtībā jau nav svarīgi, kā 4. maiju sauc vai nesauc, bet Valsts prezidenta ieteikums tomēr ir maldinošs. Jebkurš ārzemnieks vai nezinātājs, kurš ieraudzīs vārdus "Neatkarības atjaunošanas diena," pieņems, ka tieši tajā datumā neatkarība tika atjaunota. Netika. Un tas nu reiz ir fakts.
O ... un vēl viena lieta. Šonedēļ "Sporta avīzē" kādreizējais valsts "stabilitātes garants," jautāts par to, vai viņš gribētu atgriezties politikā, stāsta, ka lielu aicinājumu nejūt, bet, ja kāds viņu aicinātu nākt un valsti izglābt, tad varētu par to padomāt. Ņemot vērā to, ka tas būtu tas pats, ka vilku aicināt sargāt aitu kūti pēc tam, kad puse aitu ir noplosītas, jācer, ka neviens ar šādu aicinājumu nenāks.
Jauku visiem atlikušo dienu!
pirmdiena, 2010. gada 18. janvāris
Politikāņi tūļas, politikāņi rukši pie siles, politikāņi diversanti -- baisi!
Labrīt, lasītāji!
Tā vien liekas, ka atlikušajos astoņarpus mēnešos līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām varēsim rīkot totalizatoru par to, kas notiks vispirms -- vēlēšanas vai valsts pilnīgais sabrukums patiesā banānu republikas statusā. Katrā ziņā ar katru dienu kļūst skaidrāks, ka tie ļaudis, kuri patlaban valstī ir pie teikšanas, lielākoties labākajā gadījumā ir nezinīši, kas ir traki, un sliktākajā gadījumā aktīvi diversanti un valsts ienaidnieki, kas ir vēl trakāk.
Uz šādām domām uzvedina ziņa, ka Jaunā laika vadītā valdība ir nolēmusi vēl vairāk palielināt Latvijas atkarību no kaimiņvalsts Krievijas energoresursiem. Runa ir par tā dēvētā TEC-2 rekonstrukciju vai, pareizāk sakot, pavisam jauna energobloka celtniecību, lai vēl vairāk "nodrošinātu" minēto atkarību. Kā šodien portālā Citadiena.lv raksta politologs Andris Sprūds, šis ir sevišķi pārsteidzošs fakts, ja ņemam vērā, ka vēl pirms gada JL aktīvi cīnījās pret fosīlo izejvielu izmantošanu energoresursu nodrošināšanā: "Premjeram nekavējoties būtu jāpaziņo, ka Latvijā vietējie enerģijas resursi turpmāk būs prioritāri" -- tā paziņoja Artis Kampars, kurš tagad, ekonomikas ministra postenī būdams, ir pagriezies 180 grādus pretējā virzienā. Domājams, ka tas daļēji ir tāpēc, ka JL vadītajā valdībā ir arī tādi elementi, kuri uz Krievijas energoresursu interešu adatas ir uzsēdušies gluži kā narkomāni, kuriem ir vajadzīga steidzama ārstēšana (lasi -- steidzama izraidīšana no valsts politiskās dzīves un, ja vien tas ir iespējams, no valsts kā tādas). Ja tā, tad tas ir kārtējais iemesls, kāpēc oktobrī būs ieteicams atteikties no pilnīgi visiem politikāņiem, kuri patlaban ir Saeimā un valdībā, tajā skaitā arī tiem, kuri ir kādreiz tik ļoti daudzcerīgajā Jaunajā laikā. Diemžēl, diemžēl, diemžēl, diemžēl, acīmredzot šī partija ir kļuvusi par tikpat lielu siles rukša partiju, kā visas pārējās.
Jā, pāreju uz "zaļo" resursu izmantošanu valsts energoresursu nodrošināšanā nevar saorganizēt rīt uz brokastu laiku. Piedevām, neesmu pārliecināts, ka tas vispār paredzamajā nākotnē ir pilnībā iespējams. Valstī esot nepieciešamais daudzums koksnes, tā apgalvo "zaļie" -- viņi stāsta, ka patlaban lielākoties tā tiekot eksportēta. Jādomā, tās ražotāji par to arī attiecīgi nopelna. Vai mūsu valdība būtu gatava atrast naudu, kas būtu nepieciešama, lai koksni izmantotu tepat uz vietas un izveidot attiecīgo energoresursu sistēmu? Vai tā par to varētu maksāt tikpat daudz vai vairāk, nekā tie, kuri patlaban to importē? Savukārt, vai "zaļie" var pierādīt, ka Latvijā ir pietiekami daudz koksnes (protams, tandemā ar HESu darbību, vēja un solāro enerģētiku), lai nodrošinātu vajadzības ne vien nākamajā gadā, bet mūžīgi? Problēma, šķiet, ir tā, ka abas puses viena ar otru nesarunājas, vai precīzāk sakot, "zaļie" runā, bet valsts energoresursu sistēma un tās atbalstītāji politikāņu vidē viņus vienkārši ignorē. Nu sperts nākamais solis, bet viens gan ir skaidrs -- ja tiks uzcelts vēl viens milzīgs Krievijas gāzi izmantojošs energobloks, tad divas lietas varam paredzēt. Pirmkārt, augstākas cenas patērētājiem brīdī, kad gāze kļūs dārgāka (un nemānīsim sevi -- bezgalīgi daudz gāzes pasaulē nav, un tiklīdz tā kļūs retāka, tā kļūs arī dārgāka). Un, otrkārt, nekādu vairs vajadzību pēc ilgtspējīgiem energoresursiem, jo viss jau būs "sakārtots."
Šī lieta tandemā ar Saeimas "gudro galvu" (un it īpaši Juridiskās komisijas vadītājas Muižnieces) bezgalīgo tūļāšanos vēlēšanu un aģitācijas sistēmas sakārtošanā rada bezcerību par to, vai šie ļaudis vairs maz ir spējīgi uz kaut minimālo konstruktīvismu un loģiku savā darbībā. Būtiskākā ir Satversmē un likumā neparedzētā "koalīcijas padome." Būtiskākais ir censties arī šoreiz apiet noteikumus (Leiškalns ar savu "visa Latvija ir viens vēlēšanu apgabals" priekšlikumu). Būtiskākā ir "valdības stabilitāte" un nevis valsts ilgtermiņa intereses. Nožēlojami. Un baisi.
Jauku visiem dienu!
Tā vien liekas, ka atlikušajos astoņarpus mēnešos līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām varēsim rīkot totalizatoru par to, kas notiks vispirms -- vēlēšanas vai valsts pilnīgais sabrukums patiesā banānu republikas statusā. Katrā ziņā ar katru dienu kļūst skaidrāks, ka tie ļaudis, kuri patlaban valstī ir pie teikšanas, lielākoties labākajā gadījumā ir nezinīši, kas ir traki, un sliktākajā gadījumā aktīvi diversanti un valsts ienaidnieki, kas ir vēl trakāk.
Uz šādām domām uzvedina ziņa, ka Jaunā laika vadītā valdība ir nolēmusi vēl vairāk palielināt Latvijas atkarību no kaimiņvalsts Krievijas energoresursiem. Runa ir par tā dēvētā TEC-2 rekonstrukciju vai, pareizāk sakot, pavisam jauna energobloka celtniecību, lai vēl vairāk "nodrošinātu" minēto atkarību. Kā šodien portālā Citadiena.lv raksta politologs Andris Sprūds, šis ir sevišķi pārsteidzošs fakts, ja ņemam vērā, ka vēl pirms gada JL aktīvi cīnījās pret fosīlo izejvielu izmantošanu energoresursu nodrošināšanā: "Premjeram nekavējoties būtu jāpaziņo, ka Latvijā vietējie enerģijas resursi turpmāk būs prioritāri" -- tā paziņoja Artis Kampars, kurš tagad, ekonomikas ministra postenī būdams, ir pagriezies 180 grādus pretējā virzienā. Domājams, ka tas daļēji ir tāpēc, ka JL vadītajā valdībā ir arī tādi elementi, kuri uz Krievijas energoresursu interešu adatas ir uzsēdušies gluži kā narkomāni, kuriem ir vajadzīga steidzama ārstēšana (lasi -- steidzama izraidīšana no valsts politiskās dzīves un, ja vien tas ir iespējams, no valsts kā tādas). Ja tā, tad tas ir kārtējais iemesls, kāpēc oktobrī būs ieteicams atteikties no pilnīgi visiem politikāņiem, kuri patlaban ir Saeimā un valdībā, tajā skaitā arī tiem, kuri ir kādreiz tik ļoti daudzcerīgajā Jaunajā laikā. Diemžēl, diemžēl, diemžēl, diemžēl, acīmredzot šī partija ir kļuvusi par tikpat lielu siles rukša partiju, kā visas pārējās.
Jā, pāreju uz "zaļo" resursu izmantošanu valsts energoresursu nodrošināšanā nevar saorganizēt rīt uz brokastu laiku. Piedevām, neesmu pārliecināts, ka tas vispār paredzamajā nākotnē ir pilnībā iespējams. Valstī esot nepieciešamais daudzums koksnes, tā apgalvo "zaļie" -- viņi stāsta, ka patlaban lielākoties tā tiekot eksportēta. Jādomā, tās ražotāji par to arī attiecīgi nopelna. Vai mūsu valdība būtu gatava atrast naudu, kas būtu nepieciešama, lai koksni izmantotu tepat uz vietas un izveidot attiecīgo energoresursu sistēmu? Vai tā par to varētu maksāt tikpat daudz vai vairāk, nekā tie, kuri patlaban to importē? Savukārt, vai "zaļie" var pierādīt, ka Latvijā ir pietiekami daudz koksnes (protams, tandemā ar HESu darbību, vēja un solāro enerģētiku), lai nodrošinātu vajadzības ne vien nākamajā gadā, bet mūžīgi? Problēma, šķiet, ir tā, ka abas puses viena ar otru nesarunājas, vai precīzāk sakot, "zaļie" runā, bet valsts energoresursu sistēma un tās atbalstītāji politikāņu vidē viņus vienkārši ignorē. Nu sperts nākamais solis, bet viens gan ir skaidrs -- ja tiks uzcelts vēl viens milzīgs Krievijas gāzi izmantojošs energobloks, tad divas lietas varam paredzēt. Pirmkārt, augstākas cenas patērētājiem brīdī, kad gāze kļūs dārgāka (un nemānīsim sevi -- bezgalīgi daudz gāzes pasaulē nav, un tiklīdz tā kļūs retāka, tā kļūs arī dārgāka). Un, otrkārt, nekādu vairs vajadzību pēc ilgtspējīgiem energoresursiem, jo viss jau būs "sakārtots."
Šī lieta tandemā ar Saeimas "gudro galvu" (un it īpaši Juridiskās komisijas vadītājas Muižnieces) bezgalīgo tūļāšanos vēlēšanu un aģitācijas sistēmas sakārtošanā rada bezcerību par to, vai šie ļaudis vairs maz ir spējīgi uz kaut minimālo konstruktīvismu un loģiku savā darbībā. Būtiskākā ir Satversmē un likumā neparedzētā "koalīcijas padome." Būtiskākais ir censties arī šoreiz apiet noteikumus (Leiškalns ar savu "visa Latvija ir viens vēlēšanu apgabals" priekšlikumu). Būtiskākā ir "valdības stabilitāte" un nevis valsts ilgtermiņa intereses. Nožēlojami. Un baisi.
Jauku visiem dienu!
piektdiena, 2010. gada 15. janvāris
Par Rubiku
Labvakar, lasītāji!
Šodien Latvijas radio raidījumā "Krustpunktā" mans viesis bija Latvijas Sociālistiskās partijas priekšsēdētājs un Eiropas parlamenta deputāts Alfrēds Rubiks. Šī bija pirmā reize, kad man bija izdevība viņu intervēt un jāsaka, tā bija visnotaļ interesanta saruna. Ja dzirdējāt, tad labi, ja ne -- atkārtojums būs šovakar ap plkst. 21.05. Interviju varat atrast arī internetā, Latvijas radio mājas lapā.
Lasītājiem nebūs pārsteigums par to, ka man ar A. Rubiku domas daudzos jautājumos dalās, taču šodien abi piekritām, ka patlaban Latvijas pārvaldes sistēma ir gana draņķīga. Runājām par A. Rubika darbu Eiropas parlamentā, kur viņš darbojas Lauksaimniecības, kā arī Transporta lietu komitejā. Vairākkārt viņš raidījuma laikā pieminēja cukura industrijas "iznīcināšanu" Latvijā, par kuru blogā rakstīju vakar. Stāstīja viņš, ka valstij vajag krietni daudz vairāk iesaistīties ekonomiskos procesos -- visur nu esot atzīts, ka liberālais kapitālisms pats par sevi ne vienmēr visu var atrisināt. Pēc raidījuma cilvēks nopūtās, ka Briselē ir mīnus divi grādi, bet Rīgā -- mīnus 15. Rīt paskatīsies Dinamo, svētdien lidos atpakaļ uz Beļģiju. Raidījuma laikā viņš stāstīja, kā Briselē dzīvo vienistabas dzīvoklītī, kurā kādu brīdi nav bijis karstais ūdens. Nācis viens speciālists, nācis otrs. Beidzot atnācis tas, kurš pamanījis, ka boileris nav pieslēgts strāvai. Gadās arī tā. Runājot par šī gada Saeimas vēlēšanām, A. Rubiks noliedza, ka politorganizācija "Saskaņas centrs" no viņa vadītās LSP taisās atbrīvoties, lai gan tādas baumas politikā ir cirkulējušas jau labu brīdi. Pats viņš kandidāts uz Saeimu nebūs. Joprojām nedrīkst. Ja godīgi, tas sāk likties mazliet absurdi -- uz Eiropas parlamentu viņš (un, ja kas, arī Ždanokas madāma ar savu "krievi nāk" filozofiju) kandidēt drīkst, uz mūsu Saeimu nedrīkst. Šis "vienīgais čekists," "vienīgais komunists," "vienīgā interfrontiste" noteikums būtu jāaplūko no jauna, vien patlaban mūsu politiskās partijas cita caur citu cenšas pārliecināt sabiedrību, ka tās ir vistautiskākās un nacionālistiskākās, un laikam tas īpaši nespīd.
Vienu vārdu sakot, saruna bija saistoša. Nekad neesmu domājis, ka Alfrēdam Rubikam ir ragi un aste, šodien par to pārliecinājos (ragu pierē nebija; aste būtu vietā, kuru neaplūkoju). Pats viņš ne par ko vainīgs nejūtas, arī par to, ko viņš centās darīt 1991. gada augustā ne. Un tur nu mūsu domas dalās pavisam konkrēti. Rubiks centās novērst Latvijas neatkarības atgūšanu, par to divu domu nav. Šodien raidījumā viņš teica, ka vienpersoniski jau viņš to nebūtu varējis izdarīt, bet tā ir izvairīšanās no fakta, ka viņš vadīja sistēmu, kura kopumā izmisīgi un ne bez vardarbības palīdzības centās nobloķēt neatkarības centienus. Piedevām paša Rubika opozīcija jau nebija redzama 1991. gada augustā vien -- interfronte taču darbojās krietni ilgāku laiku. Joprojām uzskatu, ka tas Latvijai ir kauns, ka šis cilvēks to pārstāv Eiropas parlamentā. Taču no šodienas esmu krietni mērenāks uzskatos par to, kas viņš ir kā cilvēks. Nu, cilvēks kā cilvēks. Tāpat kā mēs visi.
Jauku visiem atlikušo dienu!
Šodien Latvijas radio raidījumā "Krustpunktā" mans viesis bija Latvijas Sociālistiskās partijas priekšsēdētājs un Eiropas parlamenta deputāts Alfrēds Rubiks. Šī bija pirmā reize, kad man bija izdevība viņu intervēt un jāsaka, tā bija visnotaļ interesanta saruna. Ja dzirdējāt, tad labi, ja ne -- atkārtojums būs šovakar ap plkst. 21.05. Interviju varat atrast arī internetā, Latvijas radio mājas lapā.
Lasītājiem nebūs pārsteigums par to, ka man ar A. Rubiku domas daudzos jautājumos dalās, taču šodien abi piekritām, ka patlaban Latvijas pārvaldes sistēma ir gana draņķīga. Runājām par A. Rubika darbu Eiropas parlamentā, kur viņš darbojas Lauksaimniecības, kā arī Transporta lietu komitejā. Vairākkārt viņš raidījuma laikā pieminēja cukura industrijas "iznīcināšanu" Latvijā, par kuru blogā rakstīju vakar. Stāstīja viņš, ka valstij vajag krietni daudz vairāk iesaistīties ekonomiskos procesos -- visur nu esot atzīts, ka liberālais kapitālisms pats par sevi ne vienmēr visu var atrisināt. Pēc raidījuma cilvēks nopūtās, ka Briselē ir mīnus divi grādi, bet Rīgā -- mīnus 15. Rīt paskatīsies Dinamo, svētdien lidos atpakaļ uz Beļģiju. Raidījuma laikā viņš stāstīja, kā Briselē dzīvo vienistabas dzīvoklītī, kurā kādu brīdi nav bijis karstais ūdens. Nācis viens speciālists, nācis otrs. Beidzot atnācis tas, kurš pamanījis, ka boileris nav pieslēgts strāvai. Gadās arī tā. Runājot par šī gada Saeimas vēlēšanām, A. Rubiks noliedza, ka politorganizācija "Saskaņas centrs" no viņa vadītās LSP taisās atbrīvoties, lai gan tādas baumas politikā ir cirkulējušas jau labu brīdi. Pats viņš kandidāts uz Saeimu nebūs. Joprojām nedrīkst. Ja godīgi, tas sāk likties mazliet absurdi -- uz Eiropas parlamentu viņš (un, ja kas, arī Ždanokas madāma ar savu "krievi nāk" filozofiju) kandidēt drīkst, uz mūsu Saeimu nedrīkst. Šis "vienīgais čekists," "vienīgais komunists," "vienīgā interfrontiste" noteikums būtu jāaplūko no jauna, vien patlaban mūsu politiskās partijas cita caur citu cenšas pārliecināt sabiedrību, ka tās ir vistautiskākās un nacionālistiskākās, un laikam tas īpaši nespīd.
Vienu vārdu sakot, saruna bija saistoša. Nekad neesmu domājis, ka Alfrēdam Rubikam ir ragi un aste, šodien par to pārliecinājos (ragu pierē nebija; aste būtu vietā, kuru neaplūkoju). Pats viņš ne par ko vainīgs nejūtas, arī par to, ko viņš centās darīt 1991. gada augustā ne. Un tur nu mūsu domas dalās pavisam konkrēti. Rubiks centās novērst Latvijas neatkarības atgūšanu, par to divu domu nav. Šodien raidījumā viņš teica, ka vienpersoniski jau viņš to nebūtu varējis izdarīt, bet tā ir izvairīšanās no fakta, ka viņš vadīja sistēmu, kura kopumā izmisīgi un ne bez vardarbības palīdzības centās nobloķēt neatkarības centienus. Piedevām paša Rubika opozīcija jau nebija redzama 1991. gada augustā vien -- interfronte taču darbojās krietni ilgāku laiku. Joprojām uzskatu, ka tas Latvijai ir kauns, ka šis cilvēks to pārstāv Eiropas parlamentā. Taču no šodienas esmu krietni mērenāks uzskatos par to, kas viņš ir kā cilvēks. Nu, cilvēks kā cilvēks. Tāpat kā mēs visi.
Jauku visiem atlikušo dienu!
ceturtdiena, 2010. gada 14. janvāris
Par cukuru
Labvakar, lasītāji!
Šodien Latvijas radio raidījumā "Krustpunktā," kuru vadu kolēģa Aida Tomsona prombūtnes laikā, diskutējām par tēmu, kura zināmā mērā bija bezjēdzīga -- atjaunot vai neatjaunot cukura ražošanu mūsu valstī. Bezjēdzīga tā bija tāpēc, ka cukura ražošana mūsu valstī vismaz paredzamajā nākotnē netiks atjaunota, un tas ir tāds punkts un āmen jautājums.
Raidījumā to pārrunājām tāpēc, ka patlaban jau atkal tiek vākti paraksti par cukura ražošanas atsākšanu mūsu valstī. Viens no redzamākajiem šī procesa pārstāvjiem ir cilvēks vārdā Georgs Bagātais. Viņš 2003. gadā, brīdi pirms Latvija iestājās Eiropas savienībā, kādā diskusijā paziņoja lūk, ko: "Mana dziļa pārliecība, ka šīs Eiropas Savienības nebūs jau 10 gadu laikā." Nu, nevaru palūrēt trīs gadus nākotnē, bet šis paziņojums visnotaļ liek saprast šīs personas pareģošanas spējas. Ar cukuru ir tieši tāpat. Latvija cukura jomā nav viena vai izolēta. Cukurs ir Eiropas kopējās lauksaimniecības programmas sastāvdaļa, un jau pirms vairākiem gadiem mūsu valsts no cukura ražošanas kvotām atteicās, ne mazums tāpēc, ka Latvijā ražotais cukurs bija krietni dārgāks ražošanas izmaksu ziņā, nekā cukurs citur pasaulē. Cukura fabriku īpašniekiem un zemniekiem, kuri audzēja cukurbietes, tika izmaksātas ļoti dāsna kompensācija. Un ar to arī viss bija pateikts.
Aktīvisti, kuri patlaban atkal kurbulē ūdeni, būtībā nodarbojas ar priekšvēlēšanu aģitāciju. Zīmīgi, ka parakstu vākšanā ir iesaistīta organizācija "Pirmie," kurai ir ciešas saites ar Šlesera biznesa projektu, kas saucas LPP/LC. Jācer, ka organizāciju nav veidojuši paši dumjākie Latvijas jaunieši, un tāpēc jādomā, ka viņi labi apzinās, ka patlaban viņi nodarbojas ar nonsensu. Vēlēšanu gads ir labs laiks, kad lētticīgiem letiņiem mēģināt atkal iestāstīt, ka kāds ļauns spēks no ārpuses viņiem kaut ko ir atņēmis, kaut ko ir iznīcinājis u.tml. Tā tas ir ar cukura industriju. Nu, neatņēma neviens neko. Neiznīcināja. Latvijas valdība bija tā, kura visu apsvēra un nolēma no cukura ražošanas Eiropas kopējās politikas ietvaros atteikties. Un tāpēc parakstu vācēji ir liekuļi. Tikpat labi viņi varētu vākt parakstus par to, lai Latvijā vasara sāktos nevis jūnijā, bet gan februārī. Vai arī par to, ka saule turpmāk leks ziemeļos un rietēs dienvidos. Protams, grib šie ļaudis bezjēdzīgi vākt parakstus -- lai vāc, gabals nevienam nenokritīs. Bet tāpēc process mazāk bezjēdzīgs nav.
Jauku visiem atlikušo dienu!
Šodien Latvijas radio raidījumā "Krustpunktā," kuru vadu kolēģa Aida Tomsona prombūtnes laikā, diskutējām par tēmu, kura zināmā mērā bija bezjēdzīga -- atjaunot vai neatjaunot cukura ražošanu mūsu valstī. Bezjēdzīga tā bija tāpēc, ka cukura ražošana mūsu valstī vismaz paredzamajā nākotnē netiks atjaunota, un tas ir tāds punkts un āmen jautājums.
Raidījumā to pārrunājām tāpēc, ka patlaban jau atkal tiek vākti paraksti par cukura ražošanas atsākšanu mūsu valstī. Viens no redzamākajiem šī procesa pārstāvjiem ir cilvēks vārdā Georgs Bagātais. Viņš 2003. gadā, brīdi pirms Latvija iestājās Eiropas savienībā, kādā diskusijā paziņoja lūk, ko: "Mana dziļa pārliecība, ka šīs Eiropas Savienības nebūs jau 10 gadu laikā." Nu, nevaru palūrēt trīs gadus nākotnē, bet šis paziņojums visnotaļ liek saprast šīs personas pareģošanas spējas. Ar cukuru ir tieši tāpat. Latvija cukura jomā nav viena vai izolēta. Cukurs ir Eiropas kopējās lauksaimniecības programmas sastāvdaļa, un jau pirms vairākiem gadiem mūsu valsts no cukura ražošanas kvotām atteicās, ne mazums tāpēc, ka Latvijā ražotais cukurs bija krietni dārgāks ražošanas izmaksu ziņā, nekā cukurs citur pasaulē. Cukura fabriku īpašniekiem un zemniekiem, kuri audzēja cukurbietes, tika izmaksātas ļoti dāsna kompensācija. Un ar to arī viss bija pateikts.
Aktīvisti, kuri patlaban atkal kurbulē ūdeni, būtībā nodarbojas ar priekšvēlēšanu aģitāciju. Zīmīgi, ka parakstu vākšanā ir iesaistīta organizācija "Pirmie," kurai ir ciešas saites ar Šlesera biznesa projektu, kas saucas LPP/LC. Jācer, ka organizāciju nav veidojuši paši dumjākie Latvijas jaunieši, un tāpēc jādomā, ka viņi labi apzinās, ka patlaban viņi nodarbojas ar nonsensu. Vēlēšanu gads ir labs laiks, kad lētticīgiem letiņiem mēģināt atkal iestāstīt, ka kāds ļauns spēks no ārpuses viņiem kaut ko ir atņēmis, kaut ko ir iznīcinājis u.tml. Tā tas ir ar cukura industriju. Nu, neatņēma neviens neko. Neiznīcināja. Latvijas valdība bija tā, kura visu apsvēra un nolēma no cukura ražošanas Eiropas kopējās politikas ietvaros atteikties. Un tāpēc parakstu vācēji ir liekuļi. Tikpat labi viņi varētu vākt parakstus par to, lai Latvijā vasara sāktos nevis jūnijā, bet gan februārī. Vai arī par to, ka saule turpmāk leks ziemeļos un rietēs dienvidos. Protams, grib šie ļaudis bezjēdzīgi vākt parakstus -- lai vāc, gabals nevienam nenokritīs. Bet tāpēc process mazāk bezjēdzīgs nav.
Jauku visiem atlikušo dienu!
Abonēt:
Ziņas (Atom)
