Labrīt, lasītāji!
Lūk, teikums no laikrakstā Diena publicēta materiāla par to, ka kandidātu skaits Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) vadītāja amatam ir sarucis no 17 līdz 14, jo viens kandidāts ir atteicies pats, bet divi ir atsijāti tāpēc, ka viņi neatbilda likuma prasībām: "Atklājās arī, ka viens no pretendentiem lūdzis neizpaust informāciju par viņa personas datiem, tāpēc viņa vārds nav publiskots."
Ko?! Kā to saprast? Valdība taču šajā procesā ir solījusi maksimālu atklātību, Godmanis ir gluži vai ģīmi izvalbījis, apgalvojot, ka viss būs caurskatāmi un sabiedrībai saprotami. Un nu izrādās, ka procesā piedalās arī kāds slepens kandidāts??? Neizbēgami, ņemot vērā mūsu valsts politiskās "elites" attieksmi pret dzīvi, tas uzjundī nebūt nepamatotas aizdomas, ka ir piemeklēts "pareizais" cilvēks, proti -- cilvēks, kurš KNAB darbā valdošo bandu "netraucēs." Vēl vairāk tas uzjundī aizdomas, ka te kārtējo reizi kāds tiek izvilkts no atvilktnes, tā, kā pirms pusotra gada no tādas tika izvilkts dakteris, kuru "gudrās galvas" padarīja par prezidentu par spīti tam, ka tā tika "uzmesti" valdošo partiju izbazūnētie kandidāti un apliecināts "princips," ka mūsu valstī nav jāmaksā nodokļi par visiem ienākumiem.
Valsts kancelejas interneta lapā par KNAB direktora meklējumiem neko neatradu (vispār, sadaļā "jaunumi" nav neviena ieraksta, kurš būtu jaunāks par 30. decembrī rakstītu, un "aktuālais jautājums," kādu valsts pārvalde šajos apstākļos vēlas uzdot lapas apmeklētājiem ir par to, kā ļaudis atzīmēja Jauno gadu...). Taču nedrīkst šis būt process, kurā kāds piedalās slepeni, lai veiksmes gadījumā parādītos uz skatuves kā lielais nezināmais. Un lieki teikt vēlreiz, ka visu kandidātu, gan zināmo, gan nezināmo starpā tā viena kandidāte, kura ir visgatavākā minētajam darbam un kuru normālos apstākļos izvēlētos bez jebkāda jautājuma, ir KNAB direktora vietniece Juta Strīķe. Lūk, kā!
***
Ai, šī Demakova! Šodien Latvijas Avīzē pagaidām vēl kultūras ministre publicējusi pagaru rakstu, kurā viņa paskaidro savas likstas ar veselību un nāk ar lūk, kādu apgalvojumu: "Jāteic, man būtu daudz kas sakāms pēdējās dienās aktuālajā diskusijā par Rīgas koncertzāles projektu, taču liktenīgā sakritība manu piedalīšanos sabiedriski politiskajās sarunās padara neiespējamu." Pirmkārt, acīmredzot gluži neiespējama šī piedalīšanās nav, ja ņem vērā aizvakar Dienā publicēto Demakovas atbildi Aivara Ozoliņa komentāram. Un otrkārt, piedalīšanās "sabiedriski politiskajās sarunās" mūsdienās nudien neprasa fizisku klātbūtni, divi avīžraksti trīs dienās to apliecina pat ļoti labi.
Demakova ir hrestomātisks piemērs par politikāņiem, kuriem statuss ir sakāpis galvā. Īsi pirms Jaunā gada ministre uzstājās radio un paziņoja, ka Latvijas aizsardzības ministra un finanšu ministra reputācija ir slikta nevis tāpēc, ka viņi paši ir slikti, bet tāpēc, ka viņiem ir slikti sabiedrisko attiecību konsultanti. Tas nu ir teksts no Demakovas pārstāvētās "Tautas" partijas bībeles -- mēs esam vienkārši perfekti, bet mēs nemākam sevi paskaidrot. Tas nekas, ka par pirmo ministru, tā ziņots, ņirgājas vai visas militārās aprindas, bet par pēdējo, pateicoties "nasing spešal" intervijai -- visa pasaule. Visa problēma ir sabiedriskajās attiecībās. Murgs.
Vēl raidījums "Nekā personīga" nesen ziņoja, ka Demakovai un viņas radiem Siguldas pusē pieder īpašums, kurā, iespējams, būtu veidojams mikroliegums, jo tajā ligzdojot pietiekami reti sastopamais melnais stārķis. Kāda uz šo vēsti bijusi ministres reakcija? Portāls postfactum.lv: "Kultūras ministre dienu pirms raidījuma izplatīja paziņojumu, apgalvojot, ka Nekā Personīga veido melīgu sižetu, pārstāv zviedru lielkapitālistu īpašnieku vēlmes pēc sensācijas un atbalsta ornitologus, kas atbalsta sazvērestības pret viņu kā politisku personu." Zviedru lielkapitālistu īpašnieku sazvērestība, un nevis patiešām pamatots jautājums par vienu no Latvijas vides dārgumiem? Ornitologi diversantu lomā? Piedodiet, bet šķiet, ka ministrei steigšus ir jāārstē ne vien slimais locītavas kauls, par kuru viņa ir stāstījusi, bet arī telpa starp ausīm. Par to jau liecināja viņas uzstājība, ka valdības sēdes protokolā (!) ir jāieraksta atzinums, ka visas avīzes Latvijā pēc kārtas ir dzeltenas, vien Latvijas Avīze ne -- tātad, arī Dienas Bizness, Latvijas Vēstnesis, Izglītība un kultūra, Sporta Avīze un Katoļu Baznīcas Vēstnesis. Minētie piemēri, manuprāt, to apliecina vēl vairāk.
Jauku visiem dienu!
ceturtdiena, 2009. gada 8. janvāris
trešdiena, 2009. gada 7. janvāris
Par ekspertu trūkumu valdībā -- Ulda Pīlēna domas
Labrīt, lasītāji!
Šodien laikrakstā Latvijas Avīze ir plaša intervija ar uzņēmēju un Liepājas politiķi Uldi Pīlēnu, kurā viņš smuki un pa plauktiņiem saliek visas Latvijas ekonomiskās problēmas un to iespējamos risinājumus. Centrālā intervijā paustā doma ir par neapdomību un ekspertīzes trūkumu valdībā. U. Pīlēns, piemēram, norāda, ka arī Vācijā valdība ir paaugstinājusi pievienotās vērtības nodokli, bet tikai pēc divu gadu rūpīgas skaidrošanas par to, kā tas ietekmēs vāciešus. Pie mums nodoklis tika pacelts drastiski un uzreiz. Uzņēmējs īpaši min tūrisma nozari, kurai it kā pie mūsu valsts skaistās dabas un citām vērtībām būtu visas iespējas augt un augt, bet nodoklis tai uzreiz paaugstināts no 5% līdz 21%, un tāpēc diez vai kaut kāda izaugsme vairs ir iespējama.
Bet, manuprāt, lielākais jautājums ir par ekspertiem. U. Pīlēns: "Ne jau finanšu ministram vai Godmanim jābūt pašiem gudrākajiem, bet viņiem jādarbojas kopā ar profesionālu, gudru ekspertu komandu, uz kuru var paļauties. Ja speciālistus nevar dabūt uz vietas, tad viņi jānopērk ārpusē. Ja pārskata viņu padomniekus – tur nav tādas zvaigznes, kas varētu spriest par makroekonomiskiem līmeņiem krīzes situācijā, kur pat eksperti pasaulē nezina atbildes." Un te nu ir jautājuma sāls. Finanšu ministrijā valsts sekretārs ir Mārtiņš Bičevskis, valsts sekretāra vietnieks budžeta jautājumos ir Jānis Šints. Nepazīstu ne vienu, ne otru, bet ceru un gribu ticēt, ka viņi savā jomā patiešām ir profesionāļi. Vai viņi jūtas neērti par mērkaķa tempu, kādā Saeima pieņēma valsts budžetu un ekonomikas atveseļošanas plānu, turklāt apstākļos, kuros, kā mums to ir pateikusi deputāte Janīna Kursīte, ne visi deputāti (maigi teikts) ar tiem pirms balsošanas podziņas spiešanas bija pat iepazinušies? Vai finanšu ministram, vienalga, kas viņš tāds būtu, ir paši labākie padomnieki? U. Pīlēns, un viņš nebūt nav viens, uzskata, ka valdība ir rīkojusies visnotaļ haotiski. Tas par labiem padomiem neliecina. U. Pīlēns: "No Finanšu ministrijas analītiķiem tagad dzirdam vaimanas – mēs nedomājām, ka būs tik traki! Atvainojiet, jebkurā normālā uzņēmumā ir izrēķināti iespējamie krīzes scenāriji līdz vissliktākajam, līdz sarkanai līnijai."
Un ne jau runa ir par viņiem vien. Hrestomātiskie finanšu un ekonomikas speciālisti mūsu valstī skaitās kādreizējie valdības ministri Ojārs Kehris un Uldis Osis. Arī viņus U. Pīlēns piemin kā ļaudis, kuri ir teikuši gudras lietas, kurās neviens no politiskās "elites" nav ieklausījies. Arī pats intervijas varonis ir uzņēmējs, kurš lietas redz no ikdienas cilvēka viedokļa. Intervijas autors Voldemārs Krustiņš un pats U. Pīlēns bijuši ļoti drosmīgi -- V. Krustiņš "uzdrīkstējies" pajautāt par lata devalvāciju, un U. Pīlēns atbildējis, ka par to noteikti vajag runāt, jo lata stabilitāte kā tāda neesot pašmērķis, nauda "ir tikai instruments sabiedriski ekonomiskās situācijas stabilizēšanai valstī." Zviedrija savas valūtas vērtību ir samazinājusi par 15 procentiem, tas sargā iekšējo tirgu un saistāms arī par eksporta iespējām. Acīmredzot tā nav valsts, kurā pie tiem, kuri diskutē lata vērtību, ķeras Drošības policija...
Ar Saeimas "gudrajām galvām" neko nevaram iesākt, tās visticamāk turpat vien paliks līdz 2010. gada rudenim. Nākamajā otrdienā paredzētais protests Doma laukumā ir vajadzīgs (ļoti ceru, ka nākamajā otrdienā laika apstākļi nebūs tādi, kādi tie ir šodien), bet Valsts prezidents atkārtoti ir teicis, ka par Saeimas atlaišanu viņš nedomā. Taču tas nenozīmē, ka valsts nevar sameklēt patiesus profesionāļus, kā to ir teicis U. Pīlēns -- "Kāpēc, piemēram, ministram Slakterim nevarētu dot talkā bezpartijiskus ekspertus jau no rītdienas? Šai situācijā, kā saka – tēvzemei grūti laiki, jāiet palīgā. Visiem domāt un rīkoties spējīgiem jāliek galvas kopā, kā mēs pazemojošās saistības varam ar augstu paceltu galvu nest un izpildīt." Patiesi, patiesi!
Un par ministriem runājot. Ziņots, ka kultūras ministre Demakova esot paziņojusi par nopietnām veselības likstām, kuru dēļ viņa, iespējams, pametīs ministres posteni. Konkrētu informāciju par to viņa sniegšot 2. februārī. Dievs pasargi, es nevēlos ņirgāties par veselības problēmām, veselība ir pats dārgākais, kas kādam var būt. Taču kāpēc vilkt lietas garumā? Demakovai no amata būtu jāaiziet jau šodien, ne vien, lai taupītu spēkus, bet arī, lai uzņemtos politikāņu plaši izbazūnēto "politisko atbildību" par šmuci, kādu pagājušā gada pēdējā darba dienā pastrādāja viņas protežētā aģentūra "Jaunie trīs brāļi." Ministrei ir jāaiziet, un minētā aģentūra ir jālikvidē. Bibliotēkas celtniecību tikpat labi var pārraudzīt pati ministrija, savukārt par koncertzāli un mākslas muzeju pašreizējos apstākļos nudien nav ko domāt.
Jauku visiem dienu!
Šodien laikrakstā Latvijas Avīze ir plaša intervija ar uzņēmēju un Liepājas politiķi Uldi Pīlēnu, kurā viņš smuki un pa plauktiņiem saliek visas Latvijas ekonomiskās problēmas un to iespējamos risinājumus. Centrālā intervijā paustā doma ir par neapdomību un ekspertīzes trūkumu valdībā. U. Pīlēns, piemēram, norāda, ka arī Vācijā valdība ir paaugstinājusi pievienotās vērtības nodokli, bet tikai pēc divu gadu rūpīgas skaidrošanas par to, kā tas ietekmēs vāciešus. Pie mums nodoklis tika pacelts drastiski un uzreiz. Uzņēmējs īpaši min tūrisma nozari, kurai it kā pie mūsu valsts skaistās dabas un citām vērtībām būtu visas iespējas augt un augt, bet nodoklis tai uzreiz paaugstināts no 5% līdz 21%, un tāpēc diez vai kaut kāda izaugsme vairs ir iespējama.
Bet, manuprāt, lielākais jautājums ir par ekspertiem. U. Pīlēns: "Ne jau finanšu ministram vai Godmanim jābūt pašiem gudrākajiem, bet viņiem jādarbojas kopā ar profesionālu, gudru ekspertu komandu, uz kuru var paļauties. Ja speciālistus nevar dabūt uz vietas, tad viņi jānopērk ārpusē. Ja pārskata viņu padomniekus – tur nav tādas zvaigznes, kas varētu spriest par makroekonomiskiem līmeņiem krīzes situācijā, kur pat eksperti pasaulē nezina atbildes." Un te nu ir jautājuma sāls. Finanšu ministrijā valsts sekretārs ir Mārtiņš Bičevskis, valsts sekretāra vietnieks budžeta jautājumos ir Jānis Šints. Nepazīstu ne vienu, ne otru, bet ceru un gribu ticēt, ka viņi savā jomā patiešām ir profesionāļi. Vai viņi jūtas neērti par mērkaķa tempu, kādā Saeima pieņēma valsts budžetu un ekonomikas atveseļošanas plānu, turklāt apstākļos, kuros, kā mums to ir pateikusi deputāte Janīna Kursīte, ne visi deputāti (maigi teikts) ar tiem pirms balsošanas podziņas spiešanas bija pat iepazinušies? Vai finanšu ministram, vienalga, kas viņš tāds būtu, ir paši labākie padomnieki? U. Pīlēns, un viņš nebūt nav viens, uzskata, ka valdība ir rīkojusies visnotaļ haotiski. Tas par labiem padomiem neliecina. U. Pīlēns: "No Finanšu ministrijas analītiķiem tagad dzirdam vaimanas – mēs nedomājām, ka būs tik traki! Atvainojiet, jebkurā normālā uzņēmumā ir izrēķināti iespējamie krīzes scenāriji līdz vissliktākajam, līdz sarkanai līnijai."
Un ne jau runa ir par viņiem vien. Hrestomātiskie finanšu un ekonomikas speciālisti mūsu valstī skaitās kādreizējie valdības ministri Ojārs Kehris un Uldis Osis. Arī viņus U. Pīlēns piemin kā ļaudis, kuri ir teikuši gudras lietas, kurās neviens no politiskās "elites" nav ieklausījies. Arī pats intervijas varonis ir uzņēmējs, kurš lietas redz no ikdienas cilvēka viedokļa. Intervijas autors Voldemārs Krustiņš un pats U. Pīlēns bijuši ļoti drosmīgi -- V. Krustiņš "uzdrīkstējies" pajautāt par lata devalvāciju, un U. Pīlēns atbildējis, ka par to noteikti vajag runāt, jo lata stabilitāte kā tāda neesot pašmērķis, nauda "ir tikai instruments sabiedriski ekonomiskās situācijas stabilizēšanai valstī." Zviedrija savas valūtas vērtību ir samazinājusi par 15 procentiem, tas sargā iekšējo tirgu un saistāms arī par eksporta iespējām. Acīmredzot tā nav valsts, kurā pie tiem, kuri diskutē lata vērtību, ķeras Drošības policija...
Ar Saeimas "gudrajām galvām" neko nevaram iesākt, tās visticamāk turpat vien paliks līdz 2010. gada rudenim. Nākamajā otrdienā paredzētais protests Doma laukumā ir vajadzīgs (ļoti ceru, ka nākamajā otrdienā laika apstākļi nebūs tādi, kādi tie ir šodien), bet Valsts prezidents atkārtoti ir teicis, ka par Saeimas atlaišanu viņš nedomā. Taču tas nenozīmē, ka valsts nevar sameklēt patiesus profesionāļus, kā to ir teicis U. Pīlēns -- "Kāpēc, piemēram, ministram Slakterim nevarētu dot talkā bezpartijiskus ekspertus jau no rītdienas? Šai situācijā, kā saka – tēvzemei grūti laiki, jāiet palīgā. Visiem domāt un rīkoties spējīgiem jāliek galvas kopā, kā mēs pazemojošās saistības varam ar augstu paceltu galvu nest un izpildīt." Patiesi, patiesi!
Un par ministriem runājot. Ziņots, ka kultūras ministre Demakova esot paziņojusi par nopietnām veselības likstām, kuru dēļ viņa, iespējams, pametīs ministres posteni. Konkrētu informāciju par to viņa sniegšot 2. februārī. Dievs pasargi, es nevēlos ņirgāties par veselības problēmām, veselība ir pats dārgākais, kas kādam var būt. Taču kāpēc vilkt lietas garumā? Demakovai no amata būtu jāaiziet jau šodien, ne vien, lai taupītu spēkus, bet arī, lai uzņemtos politikāņu plaši izbazūnēto "politisko atbildību" par šmuci, kādu pagājušā gada pēdējā darba dienā pastrādāja viņas protežētā aģentūra "Jaunie trīs brāļi." Ministrei ir jāaiziet, un minētā aģentūra ir jālikvidē. Bibliotēkas celtniecību tikpat labi var pārraudzīt pati ministrija, savukārt par koncertzāli un mākslas muzeju pašreizējos apstākļos nudien nav ko domāt.
Jauku visiem dienu!
otrdiena, 2009. gada 6. janvāris
Par nedzirdīgiem ministriem
Labrīt, lasītāji!
Īsi pirms Ziemassvētkiem Latvijā sāka parādīties t-krekliņi, uz kuriem kāds asprātis bija uzmālējis mūsu brašā "nasing spešal" finanšu ministra pamuļķīgo smaidiņu, kāds rotāja viņa ģīmi tad, kad viņam pretī sēdēja ārvalstu žurnāliste un izmisīgi centās no viņa dabūt laukā daudzmaz sakarīgu skaidrojumu par to, kas notiek Latvijas tautsaimniecībā. Par šo smaidiņu jādomā arī šodien, kad visnotaļ vienbalsīgi sabiedriskas un jā, arī uzņēmējdarbības organizācijas saka, ka nevajag akceptēt Finanšu ministrijas paģērētos "labojumus" noteikumos par valsts un pašvaldību iepirkumiem, bet smaidīgais un nudien ar vārdiem "nasing spešal" aprakstāmais finanšu ministrs turpina apgalvot, ka tie ir vajadzīgi, jo tie uzņēmējiem vienkāršošot dzīvi.
Stāsta fabula ir vienkārša. Patlaban iepirkumu kontekstā konkurss nav jārīko, ja līguma vērtība ir zem 10 tūkstošiem latu. Finanšu ministrija vēlas šo slieksni krietni paaugstināt -- Ls 92,755 (ļoti dīvaini precīza summa) piegādēm un pakalpojumiem, un veseli Ls 200 tūkstoši būvdarbiem. Kas notiek, ja konkursa nav? Kāds tiek piemeklēts. Un visi labi zinām, ka "savējo" būšana mūsu valsts politiskajā apritē nudien nekur nav pazudusi. "Nasing spešal" ministram, protams, ir pilnīgi taisnība, ka lielāka summa vienkāršos dzīvi. Pavisam vienkārši būtu pavisam atteikties no konkursiem un katrai valsts un pašvaldību iestādei vienkārši ar kādu sarunāt, ka tiks sniegti pakalpojumi vai kaut kas tiks uzcelts. Tas nu gan būtu jauki, vai ne? Redzēsim, ko šodien šajā kontekstā izdarīs valdība. Lūk, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētāja: "Runājot ar uzņēmējiem, sajūtas ir divējādas: no vienas puses, labi, ka administratīvās barjeras paceļ, taču no otras -- nav ticības, ka šie grozījumi domāti visiem, nevis tiem, kas jau ir pie siles." Latvijas darba devēju konfederācijas ģenerāldirektore: "Lūdzam premjeram vai nu likuma skatīšanu atlikt uz divām nedēļām, vai arī ņemt vērā mūsu prasības." Virsraksts laikrakstā: "Slakteris uzņēmējus nedzird." Cerēsim, ka varbūt citi ministri dzirdēs.
Bet diez vai. Vēl viena spīdekle šajā jomā ir ilggadīgā kultūras ministre Demakova, kuras paspārnē ir noticis vēl viens mūsu valstī tipisks gājiens. Gada priekšpēdējā dienā, klusītiņām, klusītiņām, viņas paspārnē esošā aģentūra "Jaunie 3 brāļi" noslēdza līgumu par sešiem miljoniem latu par jaunas koncertzāles projektēšanu. Ministre šo projektu aizstāv ļoti aktīvi, vien kārtējo reizi jākonstatē, ka tas nozīmē nedzirdēšanu. Nedzirdēšanu par to, ka patlaban taupības apstākļos lielas summas, un it īpaši veidā, kas par atklātību absolūti neliecina, nu nedrīkstētu izdot. Vēl būtu vērts ņemt vērā Valsts kontrolieres teikto: "Uzturēt veselu aģentūru, lai tiktu realizēti tikai divi objekti, ir šausmīgi neefektīvi." Arī šī doma diez vai tiks sadzirdēta, lai arī patlaban notiek ministriju apvienošana un atteikšanās no dažādām iestādēm. Nedzirdēšana.
Taču liels, liels paldies Dienai, kur acīmredzot kādam ir laba humora izjūta. Šodien laikrakstā Demakova sāk taisnoties par savu apgalvojumu, ka visas avīzes Latvijā ir dzeltenas, izņemot Latvijas Avīzi. Par Dienu ministre raksta, ka tā "pēdējā pusgada laikā tomēr ir atguvusies, un par to liecina kaut vai tas, ka avīzē vairs nav manāmi anonīmu interneta komentāru pārpublicējumi." Kas uz tās pašas lapas ir atrodams zem ministres teksta? Anonīmi interenta komentāru pārpublicējumi. Šī bloga lasītāji zina, ka arī man tas nepatīk, jo būtībā tad jau avīze varētu vispār atteikties no štata reportieriem un anonīmiem interneta komentētājiem rakstīt visu pēc kārtas, turklāt anonīmu tekstu publicēšana tomēr neatbilst nekādiem žurnālistikas principiem par atklātību un informācijas avotu atklāšanu. Taču humors te redzams vienalga, un paldies Dienai par to. Un joprojām gaidu Demakovas skaidrojumu par to, kādā ziņā "dzeltens" ir valdības laikraksts Latvijas Vēstnesis.
Jauku visiem dienu!
Īsi pirms Ziemassvētkiem Latvijā sāka parādīties t-krekliņi, uz kuriem kāds asprātis bija uzmālējis mūsu brašā "nasing spešal" finanšu ministra pamuļķīgo smaidiņu, kāds rotāja viņa ģīmi tad, kad viņam pretī sēdēja ārvalstu žurnāliste un izmisīgi centās no viņa dabūt laukā daudzmaz sakarīgu skaidrojumu par to, kas notiek Latvijas tautsaimniecībā. Par šo smaidiņu jādomā arī šodien, kad visnotaļ vienbalsīgi sabiedriskas un jā, arī uzņēmējdarbības organizācijas saka, ka nevajag akceptēt Finanšu ministrijas paģērētos "labojumus" noteikumos par valsts un pašvaldību iepirkumiem, bet smaidīgais un nudien ar vārdiem "nasing spešal" aprakstāmais finanšu ministrs turpina apgalvot, ka tie ir vajadzīgi, jo tie uzņēmējiem vienkāršošot dzīvi.
Stāsta fabula ir vienkārša. Patlaban iepirkumu kontekstā konkurss nav jārīko, ja līguma vērtība ir zem 10 tūkstošiem latu. Finanšu ministrija vēlas šo slieksni krietni paaugstināt -- Ls 92,755 (ļoti dīvaini precīza summa) piegādēm un pakalpojumiem, un veseli Ls 200 tūkstoši būvdarbiem. Kas notiek, ja konkursa nav? Kāds tiek piemeklēts. Un visi labi zinām, ka "savējo" būšana mūsu valsts politiskajā apritē nudien nekur nav pazudusi. "Nasing spešal" ministram, protams, ir pilnīgi taisnība, ka lielāka summa vienkāršos dzīvi. Pavisam vienkārši būtu pavisam atteikties no konkursiem un katrai valsts un pašvaldību iestādei vienkārši ar kādu sarunāt, ka tiks sniegti pakalpojumi vai kaut kas tiks uzcelts. Tas nu gan būtu jauki, vai ne? Redzēsim, ko šodien šajā kontekstā izdarīs valdība. Lūk, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētāja: "Runājot ar uzņēmējiem, sajūtas ir divējādas: no vienas puses, labi, ka administratīvās barjeras paceļ, taču no otras -- nav ticības, ka šie grozījumi domāti visiem, nevis tiem, kas jau ir pie siles." Latvijas darba devēju konfederācijas ģenerāldirektore: "Lūdzam premjeram vai nu likuma skatīšanu atlikt uz divām nedēļām, vai arī ņemt vērā mūsu prasības." Virsraksts laikrakstā: "Slakteris uzņēmējus nedzird." Cerēsim, ka varbūt citi ministri dzirdēs.
Bet diez vai. Vēl viena spīdekle šajā jomā ir ilggadīgā kultūras ministre Demakova, kuras paspārnē ir noticis vēl viens mūsu valstī tipisks gājiens. Gada priekšpēdējā dienā, klusītiņām, klusītiņām, viņas paspārnē esošā aģentūra "Jaunie 3 brāļi" noslēdza līgumu par sešiem miljoniem latu par jaunas koncertzāles projektēšanu. Ministre šo projektu aizstāv ļoti aktīvi, vien kārtējo reizi jākonstatē, ka tas nozīmē nedzirdēšanu. Nedzirdēšanu par to, ka patlaban taupības apstākļos lielas summas, un it īpaši veidā, kas par atklātību absolūti neliecina, nu nedrīkstētu izdot. Vēl būtu vērts ņemt vērā Valsts kontrolieres teikto: "Uzturēt veselu aģentūru, lai tiktu realizēti tikai divi objekti, ir šausmīgi neefektīvi." Arī šī doma diez vai tiks sadzirdēta, lai arī patlaban notiek ministriju apvienošana un atteikšanās no dažādām iestādēm. Nedzirdēšana.
Taču liels, liels paldies Dienai, kur acīmredzot kādam ir laba humora izjūta. Šodien laikrakstā Demakova sāk taisnoties par savu apgalvojumu, ka visas avīzes Latvijā ir dzeltenas, izņemot Latvijas Avīzi. Par Dienu ministre raksta, ka tā "pēdējā pusgada laikā tomēr ir atguvusies, un par to liecina kaut vai tas, ka avīzē vairs nav manāmi anonīmu interneta komentāru pārpublicējumi." Kas uz tās pašas lapas ir atrodams zem ministres teksta? Anonīmi interenta komentāru pārpublicējumi. Šī bloga lasītāji zina, ka arī man tas nepatīk, jo būtībā tad jau avīze varētu vispār atteikties no štata reportieriem un anonīmiem interneta komentētājiem rakstīt visu pēc kārtas, turklāt anonīmu tekstu publicēšana tomēr neatbilst nekādiem žurnālistikas principiem par atklātību un informācijas avotu atklāšanu. Taču humors te redzams vienalga, un paldies Dienai par to. Un joprojām gaidu Demakovas skaidrojumu par to, kādā ziņā "dzeltens" ir valdības laikraksts Latvijas Vēstnesis.
Jauku visiem dienu!
svētdiena, 2009. gada 4. janvāris
Par baznīcas kalendāru un satiksmi Vecrīgā -- pārdomas svētdienā
Labdien, lasītāji!
Šorīt biju baznīcā, kura atrodas Vecrīgā. Parīt kristieši (vai vismaz tie, kuri nav Pareizticīgie) atzīmēs epifāniju, proti -- 12. dienu pēc Ziemassvētkiem, kad, atbilstoši tradīcijai, Jēzu un viņa vecākus apciemoja trīs gudrie no austrumiem. Man personīgi nekad nav bijis skaidrs, ko Jāzeps, Marija un jaundzimušais gandrīz divu nedēļu garumā meklēja kūtī, kurā bērns piedzima -- varētu padomāt, ka viņi jau krietni pirms gudro ierašanās būtu aizgājuši mājās, bet tā nu Bībelē ir stāstīts. Der atcerēties, ka evaņģēliju rakstītāji neviens Jēzu nepazina, evaņģēliji ir rakstīti krietni pēc viņa nāves. Taču baznīcas kalendārs ir baznīcas kalendārs.
Bet ne par to šis stāsts. Man bija interesanti palūkoties, kā izpaužas jaunie noteikumi par autosatiksmi Vecrīgā. Nezinu, vai tas bija tāpēc, ka ir Jaunā gada atvaļinājuma pēdējā diena, tāpēc, ka šorīt bija krietni auksts, vai tiešām pateicoties jaunajai kārtībai, bet Vecrīgā mašīnu bija krietni mazāk, nekā kādreiz. Doma laukumā kāds nelaimīgs pāris sēdēja savā smalkā mašīnā, kuru bija nobloķējusi policijas mašīna. Cik saprotu, laukumā autosatiksme tagad būs aizliegta pavisam, un tas ir lieliski. Šur tur jau bija izvietoti aizsprosti, lai mašīnas tādā vai citā ielā nevarētu braukt. Ļoti ceru, ka spēkratu skaits tik tiešām samazināsies, jo iepriekšējā kārtība tomēr sevi nepierādīja. Pat visšaurākajās Vecrīgas ieliņās ļaudis mašīnas atstāja ceļa malā, un turpat spraukties centās citi šoferi kopā ar kājāmgājējiem. Joprojām turpinu uzskatīt, ka labākais variants būtu kaut kur Vecrīgas malā uzcelt daudzstāvu garāžu, kur mašīnas varētu glabāt tie, kuri Vecrīgā dzīvo, atļaut stundu no rīta, kuras laikā veikaliem, restorāniem un viesnīcām pievest produktus, stundu vakarā, kad aizvest atkritumus, bet citādi autosatiksmi vietā, kura tomēr ir globāls kultūras piemineklis, vienkārši aizliegt. Nav absolūti nekāda jautājuma, ka spēkratu rīboņa gadsimtus vecām celtnēm neko labu nedod. Bet paskatīsimies, kā darbosies jaunā iekārta. Vismaz šorīt viss izskatījās labi.
Jauku visiem dienu!
Šorīt biju baznīcā, kura atrodas Vecrīgā. Parīt kristieši (vai vismaz tie, kuri nav Pareizticīgie) atzīmēs epifāniju, proti -- 12. dienu pēc Ziemassvētkiem, kad, atbilstoši tradīcijai, Jēzu un viņa vecākus apciemoja trīs gudrie no austrumiem. Man personīgi nekad nav bijis skaidrs, ko Jāzeps, Marija un jaundzimušais gandrīz divu nedēļu garumā meklēja kūtī, kurā bērns piedzima -- varētu padomāt, ka viņi jau krietni pirms gudro ierašanās būtu aizgājuši mājās, bet tā nu Bībelē ir stāstīts. Der atcerēties, ka evaņģēliju rakstītāji neviens Jēzu nepazina, evaņģēliji ir rakstīti krietni pēc viņa nāves. Taču baznīcas kalendārs ir baznīcas kalendārs.
Bet ne par to šis stāsts. Man bija interesanti palūkoties, kā izpaužas jaunie noteikumi par autosatiksmi Vecrīgā. Nezinu, vai tas bija tāpēc, ka ir Jaunā gada atvaļinājuma pēdējā diena, tāpēc, ka šorīt bija krietni auksts, vai tiešām pateicoties jaunajai kārtībai, bet Vecrīgā mašīnu bija krietni mazāk, nekā kādreiz. Doma laukumā kāds nelaimīgs pāris sēdēja savā smalkā mašīnā, kuru bija nobloķējusi policijas mašīna. Cik saprotu, laukumā autosatiksme tagad būs aizliegta pavisam, un tas ir lieliski. Šur tur jau bija izvietoti aizsprosti, lai mašīnas tādā vai citā ielā nevarētu braukt. Ļoti ceru, ka spēkratu skaits tik tiešām samazināsies, jo iepriekšējā kārtība tomēr sevi nepierādīja. Pat visšaurākajās Vecrīgas ieliņās ļaudis mašīnas atstāja ceļa malā, un turpat spraukties centās citi šoferi kopā ar kājāmgājējiem. Joprojām turpinu uzskatīt, ka labākais variants būtu kaut kur Vecrīgas malā uzcelt daudzstāvu garāžu, kur mašīnas varētu glabāt tie, kuri Vecrīgā dzīvo, atļaut stundu no rīta, kuras laikā veikaliem, restorāniem un viesnīcām pievest produktus, stundu vakarā, kad aizvest atkritumus, bet citādi autosatiksmi vietā, kura tomēr ir globāls kultūras piemineklis, vienkārši aizliegt. Nav absolūti nekāda jautājuma, ka spēkratu rīboņa gadsimtus vecām celtnēm neko labu nedod. Bet paskatīsimies, kā darbosies jaunā iekārta. Vismaz šorīt viss izskatījās labi.
Jauku visiem dienu!
sestdiena, 2009. gada 3. janvāris
Par jaunas paaudzes ieviešanu politikā -- pārdomas sestdienā
Labrīt, lasītāji!
Šodien vēl mazliet par Valsts prezidenta Valda Zatlera Vecgada naktī teikto sakarā ar jaunas politiķu paaudzes nepieciešamību mūsu valsts sabiedriski politiskajā apritē. Prezidents arī paģērējis pārdomas par to, kā ierindas pilsonim likt saprast, ka tāds vai cits deputāts pārstāv, lūk, tieši viņu. Viena doma -- atteikties no "lokomotīvju" principa, kurā sevišķi populāras (vai "administratīvos resursus" sevišķi aktīvi izmantojušas) personas tiek saliktas sarakstos visos vēlēšanu apgabalos pēc kārtas. Tāds cilvēks pēc definīcijas nevar pārstāvēt kāda konkrēta pagasta vai lauku sētas vēlētāju, lai arī, protams, tas neattiecas uz pāris ļoti konkrētām vietām un konkrētiem cilvēkiem mākoņos un piejūras teritorijā, jo viņiem ir gadījusies tā lielā laime, ka viņu intereses personīgi pārstāv pat vairāki deputāti vienlaikus.
Prezidentu var apsveikt ar domu, ka politikā būtu jādarbojas ļaudīm, kuri no lietām kaut ko sajēdz. Pašreiz mums ir deputāti, kuriem vienīgais nepieciešamais talants ir podziņas piespiešana pareizajā brīdī. Esmu simtprocentīgi pārliecināts, ja kāda no mūsu universitātēm šonedēļ sarīkotu eksāmenu par tā dēvēto finanšu glābiņa plānu, kuru deputāti viņnedēļ apstiprināja nakts tumsā, lielākoties "tautas kalpi" izgāztos ar blīkšķi, kurš būtu dzirdams no Zilupes līdz Rucavai. Taču nepārprotams ir arī cits fakts: profesionāli cilvēki strādā savā profesijā. Turklāt visi zinām, ka valstij ļoti nepieciešamie speciālisti finanšu un ekonomikas jomā būtu spiesti piedzīvot krasu ienākumu samazināšanu, ja kļūtu par ministriem vai deputātiem. Tāpēc jau mums ir izveidojusies valsts, kurā ir jēdziens "speciālists politikānis." Saeima ir visai pilna ar ļaudīm, kuri tur ir atradušies jau kopš kādreizējās Augstākās padomes laikiem. Kaut vai tie paši tēvzemieši -- pat ļoti iespējams, ka viņi spētu atrast kaut dažas jaunas domas, ja nebūtu tas apstāklis, ka gandrīz bez izņēmuma Saeimā viņus pārstāv masīvkoka mēbeles.
Man būtu piedāvājams daļējs risinājums, kādu vietām izmanto manā dzimtenē ASV. Proti, ja reiz Satversmē ir ierakstīts, ka viens cilvēks nedrīkst būt Valsts prezidents vairāk, kā astoņus gadus no vietas, tad kāpēc to pašu neierakstīt arī par Saeimas deputātiem? Diez vai mūsu parlamentā patlaban ir kāds, bez kura Latvijas likumdevēja iekārta nevarētu iztikt nekādi. Pavadi vienu vai divus termiņus Saeimā un tad agriezies profesijā, kuru tu zini -- kalpo sabiedrībai atkal kā ārsts, lopaudzētājs, skolotājs vai komponists, it īpaši, ja esi tāds, kurš par spīti gariem gadiem Saeimā visās avīzēs pēc kārtas turpina gausties par to, cik tas ir briesmīgi nepatīkami. Sākumā šo kārtību izlozes kārtā varētu attiecināt uz pusi, bet pēc četriem gadiem -- uz otru pusi deputātu. Kadru maiņas problēma atsevišķām partijām, it īpaši valdošajā "elitē", ir visnotaļ acīmredzama, ja reiz visi tie, kuri tiek izbīdīti ministru posteņiem un citiem amatiem patiešām ir paši labākie, kādus attiecīgās partijas var sameklēt, taču visām partijām ir arī jauniešu nodaļas, kurās vismaz teorētiski būtu kaldināmi nākamie tautas pārstāvji. Tiesa, savā amatā nevarētu atgriezties, piemēram, kādreizējais Kompartijas cenzors Latvijas radio, bet tas nekas.
Jauku visiem dienu!
Šodien vēl mazliet par Valsts prezidenta Valda Zatlera Vecgada naktī teikto sakarā ar jaunas politiķu paaudzes nepieciešamību mūsu valsts sabiedriski politiskajā apritē. Prezidents arī paģērējis pārdomas par to, kā ierindas pilsonim likt saprast, ka tāds vai cits deputāts pārstāv, lūk, tieši viņu. Viena doma -- atteikties no "lokomotīvju" principa, kurā sevišķi populāras (vai "administratīvos resursus" sevišķi aktīvi izmantojušas) personas tiek saliktas sarakstos visos vēlēšanu apgabalos pēc kārtas. Tāds cilvēks pēc definīcijas nevar pārstāvēt kāda konkrēta pagasta vai lauku sētas vēlētāju, lai arī, protams, tas neattiecas uz pāris ļoti konkrētām vietām un konkrētiem cilvēkiem mākoņos un piejūras teritorijā, jo viņiem ir gadījusies tā lielā laime, ka viņu intereses personīgi pārstāv pat vairāki deputāti vienlaikus.
Prezidentu var apsveikt ar domu, ka politikā būtu jādarbojas ļaudīm, kuri no lietām kaut ko sajēdz. Pašreiz mums ir deputāti, kuriem vienīgais nepieciešamais talants ir podziņas piespiešana pareizajā brīdī. Esmu simtprocentīgi pārliecināts, ja kāda no mūsu universitātēm šonedēļ sarīkotu eksāmenu par tā dēvēto finanšu glābiņa plānu, kuru deputāti viņnedēļ apstiprināja nakts tumsā, lielākoties "tautas kalpi" izgāztos ar blīkšķi, kurš būtu dzirdams no Zilupes līdz Rucavai. Taču nepārprotams ir arī cits fakts: profesionāli cilvēki strādā savā profesijā. Turklāt visi zinām, ka valstij ļoti nepieciešamie speciālisti finanšu un ekonomikas jomā būtu spiesti piedzīvot krasu ienākumu samazināšanu, ja kļūtu par ministriem vai deputātiem. Tāpēc jau mums ir izveidojusies valsts, kurā ir jēdziens "speciālists politikānis." Saeima ir visai pilna ar ļaudīm, kuri tur ir atradušies jau kopš kādreizējās Augstākās padomes laikiem. Kaut vai tie paši tēvzemieši -- pat ļoti iespējams, ka viņi spētu atrast kaut dažas jaunas domas, ja nebūtu tas apstāklis, ka gandrīz bez izņēmuma Saeimā viņus pārstāv masīvkoka mēbeles.
Man būtu piedāvājams daļējs risinājums, kādu vietām izmanto manā dzimtenē ASV. Proti, ja reiz Satversmē ir ierakstīts, ka viens cilvēks nedrīkst būt Valsts prezidents vairāk, kā astoņus gadus no vietas, tad kāpēc to pašu neierakstīt arī par Saeimas deputātiem? Diez vai mūsu parlamentā patlaban ir kāds, bez kura Latvijas likumdevēja iekārta nevarētu iztikt nekādi. Pavadi vienu vai divus termiņus Saeimā un tad agriezies profesijā, kuru tu zini -- kalpo sabiedrībai atkal kā ārsts, lopaudzētājs, skolotājs vai komponists, it īpaši, ja esi tāds, kurš par spīti gariem gadiem Saeimā visās avīzēs pēc kārtas turpina gausties par to, cik tas ir briesmīgi nepatīkami. Sākumā šo kārtību izlozes kārtā varētu attiecināt uz pusi, bet pēc četriem gadiem -- uz otru pusi deputātu. Kadru maiņas problēma atsevišķām partijām, it īpaši valdošajā "elitē", ir visnotaļ acīmredzama, ja reiz visi tie, kuri tiek izbīdīti ministru posteņiem un citiem amatiem patiešām ir paši labākie, kādus attiecīgās partijas var sameklēt, taču visām partijām ir arī jauniešu nodaļas, kurās vismaz teorētiski būtu kaldināmi nākamie tautas pārstāvji. Tiesa, savā amatā nevarētu atgriezties, piemēram, kādreizējais Kompartijas cenzors Latvijas radio, bet tas nekas.
Jauku visiem dienu!
piektdiena, 2009. gada 2. janvāris
Prognozes 2009. gadam: Dramaturģe un 'stabilitātes garants'
Labrīt, lasītāji!
Man ļoti patīk Māra Zālīte. Es cienu viņas radošo veikumu, es uzskatu, ka pasaules teātra vēsturē nav bijis nekā labāka par "Kaupēn, mans mīļais," un, cik ir nācies ar dzejnieci un dramaturģi tikties personīgi, esmu viņu vienmēr uztvēris kā interesantu un ļoti inteliģentu biedri sarunā. Pirmo reizi viņu satiku ļoti sen un Amerikā. Šodien viņa vienā no laikrakstiem ir aicināta padomāt par to, kāds būs 2009. gads. Ceru, ka māksliniece man piedos viņas teiktā mazliet banālu rezumēšanu, bet būtībā M. Zālīte teica, ka ziemā būs skaists sniegs, pavasarī uzziedēs puķītes, vasarā būs ziedošas pļavas, rudenī garšīgi āboli, bērni augs lielāki un staltāki u.tml. Ļoti dabisks un optimistisks apcerējums. Un būtībā vienīgais iespējamais, ja cilvēks gada sākumā vēlas par valsti saglabāt daudzmaz cerīgu, priecīgu un optimistisku viedokli. Nudien, M. Zālītes vārdi izrādījušies pravietiski, jo šorīt manu pilsētu klāj skaists sniedziņš. Cita lieta, ka līdz pēcpusdienai tā būs pelēka šļura, bet tur dramaturģe nav vainīga.
Turpat blakus M. Zālītei uz avīzes lapas rēgojas kādreizējais "stabilitātes garants," kurš pēc garas domāšanas (tā mūs informē materiāla sastādītāja) paziņo, ka nekas labs nav gaidāms. Būtu protams velti gaidīt sacerējumu par zaķīšiem un zemenēm no cilvēka, kurš vistiešākā veidā ir vainīgs pie tā, ka nekas labs nav gaidāms, bet no tā labāk nekļūst. Jo ar pilnu krūti tomēr ir jāatbalsta doma, kura kļūst arvien skaidrāka, proti -- tie, kuri patlaban ir pie valdīšanas, nezina, ko dara. Citā laikrakstā radio un televīzijas padomes šefs Kleckins skaidro, ka "mēs" to nezinām, it kā joprojām mūsu republikā pastāvētu kolektīvā darba, vainas un panākumu apziņa, bet es tomēr nepiekritīšu un šo nezināšanu pierakstīšu konkrētākai ļaužu grupai, tas ir -- valdošajai "elitei."
Jo visnotaļ kliedzoši skaidrs ir tas, ka vērtējot Latvijas politisko sistēmu ņemams vērā vecais teiciens par kreiso roku, kura nezina, ko labā dara. Tā, piemēram, zirgkopis, kurš haltūrē Aizsardzības ministrijā, ir paziņojis, ka par spīti instrukcijām viņš tomēr nevarēs sameklēt naudu Valsts prezidenta vizītēm ārzemēs, lai arī tā ir nauda, kura daļēji allaž ir nākusi no Aizsardzības ministrijas. Ministru prezidenta pārstāvis esot pateicis, ka ar laiku zirgkopim būs jāpiekāpjas. Un tas rada jautājumu: Ir mums te viena valdība, vai ir mums te padsmit hercogišu, kurā katrs hercogs var rīkoties, kā vien viņam patīk? Tas pats jautājums ir uzdodams sakarā ar Rīgas domi, kura vispār vēl nav akceptējusi 2009. gada budžetu, lai vismaz janvārī varētu darboties pēc "trekno gadu" principa, tajā skaitā acīmredzot nesaklausot valdības vadītāja visnotaļ konkrēti teikto, ka krīzes apstākļos prēmijas tomēr nebūtu maksājamas. Ja mums katram jaunā gada sākumā ir tiesības pašiem lemt, kurus likumus un valdības instrukcijas ņemt vērā un kuras ignorēt, tad būtu labi, ja valdība mums to atklāti pateiktu. Viens varētu nolemt ignorēt likumu par nodokļu maksāšanu, cits -- par piesprādzēšanos mašīnā, vēl cits -- par iekšlietu ministra folklorizētās zaptes burkas zagšanu. Tiesa, uz šādu rīcību valdošās struktūras droši vien raudzītos nīgri, bet tādā gadījumā pilnīgi noteikti būtu tas pats nīgrums jāatiecina arī uz tiem "elites" pārstāvjiem, kuri, šķiet, nav pamanījuši, ka patlaban valstī tomēr ir krīze. Ar ministru prezidenta piesaukto pingvīnu uzvedību vien nepietiks, nedz arī ar Valsts prezidenta pausto domu, ka politikā ir jānāk jaunajai paaudzei. Vispirms ir jāsakārtojas pašreizējai paaudzei, jo vismaz Saeimas gadījumā visticamāk tā vēl divus gadus nekur nepazudīs. Un tā ir tā paaudze, par kuru jaunceptā Saeimas deputāte Janīna Kursīte ir pateikusi visnotaļ patiesus vārdus -- it kā parlamentā redz daudz gudru seju, un tāpēc jābrīnas, ka tiek pieņemts tik ļoti daudz pagalam muļķīgu lēmumu.
13. janvārī atkal ķersimies pie lietussargiem.
Jauku visiem dienu!
Man ļoti patīk Māra Zālīte. Es cienu viņas radošo veikumu, es uzskatu, ka pasaules teātra vēsturē nav bijis nekā labāka par "Kaupēn, mans mīļais," un, cik ir nācies ar dzejnieci un dramaturģi tikties personīgi, esmu viņu vienmēr uztvēris kā interesantu un ļoti inteliģentu biedri sarunā. Pirmo reizi viņu satiku ļoti sen un Amerikā. Šodien viņa vienā no laikrakstiem ir aicināta padomāt par to, kāds būs 2009. gads. Ceru, ka māksliniece man piedos viņas teiktā mazliet banālu rezumēšanu, bet būtībā M. Zālīte teica, ka ziemā būs skaists sniegs, pavasarī uzziedēs puķītes, vasarā būs ziedošas pļavas, rudenī garšīgi āboli, bērni augs lielāki un staltāki u.tml. Ļoti dabisks un optimistisks apcerējums. Un būtībā vienīgais iespējamais, ja cilvēks gada sākumā vēlas par valsti saglabāt daudzmaz cerīgu, priecīgu un optimistisku viedokli. Nudien, M. Zālītes vārdi izrādījušies pravietiski, jo šorīt manu pilsētu klāj skaists sniedziņš. Cita lieta, ka līdz pēcpusdienai tā būs pelēka šļura, bet tur dramaturģe nav vainīga.
Turpat blakus M. Zālītei uz avīzes lapas rēgojas kādreizējais "stabilitātes garants," kurš pēc garas domāšanas (tā mūs informē materiāla sastādītāja) paziņo, ka nekas labs nav gaidāms. Būtu protams velti gaidīt sacerējumu par zaķīšiem un zemenēm no cilvēka, kurš vistiešākā veidā ir vainīgs pie tā, ka nekas labs nav gaidāms, bet no tā labāk nekļūst. Jo ar pilnu krūti tomēr ir jāatbalsta doma, kura kļūst arvien skaidrāka, proti -- tie, kuri patlaban ir pie valdīšanas, nezina, ko dara. Citā laikrakstā radio un televīzijas padomes šefs Kleckins skaidro, ka "mēs" to nezinām, it kā joprojām mūsu republikā pastāvētu kolektīvā darba, vainas un panākumu apziņa, bet es tomēr nepiekritīšu un šo nezināšanu pierakstīšu konkrētākai ļaužu grupai, tas ir -- valdošajai "elitei."
Jo visnotaļ kliedzoši skaidrs ir tas, ka vērtējot Latvijas politisko sistēmu ņemams vērā vecais teiciens par kreiso roku, kura nezina, ko labā dara. Tā, piemēram, zirgkopis, kurš haltūrē Aizsardzības ministrijā, ir paziņojis, ka par spīti instrukcijām viņš tomēr nevarēs sameklēt naudu Valsts prezidenta vizītēm ārzemēs, lai arī tā ir nauda, kura daļēji allaž ir nākusi no Aizsardzības ministrijas. Ministru prezidenta pārstāvis esot pateicis, ka ar laiku zirgkopim būs jāpiekāpjas. Un tas rada jautājumu: Ir mums te viena valdība, vai ir mums te padsmit hercogišu, kurā katrs hercogs var rīkoties, kā vien viņam patīk? Tas pats jautājums ir uzdodams sakarā ar Rīgas domi, kura vispār vēl nav akceptējusi 2009. gada budžetu, lai vismaz janvārī varētu darboties pēc "trekno gadu" principa, tajā skaitā acīmredzot nesaklausot valdības vadītāja visnotaļ konkrēti teikto, ka krīzes apstākļos prēmijas tomēr nebūtu maksājamas. Ja mums katram jaunā gada sākumā ir tiesības pašiem lemt, kurus likumus un valdības instrukcijas ņemt vērā un kuras ignorēt, tad būtu labi, ja valdība mums to atklāti pateiktu. Viens varētu nolemt ignorēt likumu par nodokļu maksāšanu, cits -- par piesprādzēšanos mašīnā, vēl cits -- par iekšlietu ministra folklorizētās zaptes burkas zagšanu. Tiesa, uz šādu rīcību valdošās struktūras droši vien raudzītos nīgri, bet tādā gadījumā pilnīgi noteikti būtu tas pats nīgrums jāatiecina arī uz tiem "elites" pārstāvjiem, kuri, šķiet, nav pamanījuši, ka patlaban valstī tomēr ir krīze. Ar ministru prezidenta piesaukto pingvīnu uzvedību vien nepietiks, nedz arī ar Valsts prezidenta pausto domu, ka politikā ir jānāk jaunajai paaudzei. Vispirms ir jāsakārtojas pašreizējai paaudzei, jo vismaz Saeimas gadījumā visticamāk tā vēl divus gadus nekur nepazudīs. Un tā ir tā paaudze, par kuru jaunceptā Saeimas deputāte Janīna Kursīte ir pateikusi visnotaļ patiesus vārdus -- it kā parlamentā redz daudz gudru seju, un tāpēc jābrīnas, ka tiek pieņemts tik ļoti daudz pagalam muļķīgu lēmumu.
13. janvārī atkal ķersimies pie lietussargiem.
Jauku visiem dienu!
ceturtdiena, 2009. gada 1. janvāris
Par amatpersonu uzrunām Vecgada naktī
Labrīt, lasītāji!
Kā vakar rakstīju 10 stundas pirms, tā šorīt rakstu 10 stundas pēc gadu mijas. Vecgada vakars pagāja ierasti -- raķetes gāja gaisā gan vienpadsmitos (cik garīgi trūcīga tomēr ir tā mūsu sabiedrības daļa, kura pat pulksteņa laiku mēra pēc svešas valsts rādītājiem), gan ar daudz lielāku sparu pusnaktī.
Jā, un vakar mūsu valsts augstākās amatpersonas uzrunāja tautu. Un te nu skaidri iezīmējās atšķirība starp cilvēku, kurš, kā vēstīts Satversmē, politisku atbildību par savu darbību nenes, un cilvēku, kurš vistiešākajā veidā ir politiski atbildīgs par to, kas ir noticis pēdējo 12 mēnešu laikā un it īpaši par to, kas notiks nākamajā gadā. Valsts prezidents Valdis Zatlers savā uzrunā varēja atļauties atgādināt (jau atkal) par valdošās bandas neizdarītajiem darbiem tādās jomās, kā Satversmes grozījumu izstrādāšana un Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadītāja iecelšana pēc nu jau gandrīz pusgadu ieilgušās pauzes kopš apšaubāmās Alekseja Loskutova padzīšanas no minētā amata. Divas reizes prezidents pieminēja to, kā valdošajā "elitē" trūkst visvairāk: "Katram ministram jāstrādā tā, lai sabiedrībai nebūtu šaubu par viņa kompetenci un rīcību." Un "... politikā jānostiprinās politiskajai atbildībai, jāaug politiķu kompetencei un darba efektivitātei." Protams, par nekompetentu politikāņu attīstību prezidents var runāt, līdz ģīmis ir zils vai rozā, taču viņu valdošie var vienā mierā ignorēt, kā tas visuzskatāmāk bijis redzams "Tautas" partijas "vecbiedra" vāvuļošanā par apgānītiem paklājiņiem un visu pārējo. Ja nu viens, tad lai 2009. gadā Dievs V. Zatleram dod nepieciešamo spēku, lai vajadzīgos brīžos valdošo patvaļai pateiktu stingru, stingru nē. Diemžēl, sava amata dēļ viņš nevar nākt ar precīziem ieteikumiem, taču vērts ievērot arī citu viņa teikto par gaidāmajām pašvaldību un Eiropas parlamenta vēlēšanām: "Vērtējiet partiju programmas un līdz šim paveikto, rūpīgi izvērtējiet, kura partija pārstāv tieši jūsu dzīves vērtības un intereses." Sava amata dēļ es gan varu nākt ar precīzu ieteikumu: Ja jūsu dzīves vērtības un intereses pārstāv partijas, kuras darbojas lielākoties savu sponsoru un viņu naudas maku interesēs, tad izvēle par esošajiem ir skaidra. Ja nē, un gribu cerēt, ka esošie nepārstāv liela tautas vairākuma "vērtības un intereses," tad ir skaidrs, ka "elite" ir jāsoda un pamatīgi.
Un tas, savukārt, ir redzams Ministru prezidenta uzrunā, lai gan nešaubos, ka viņš vakarnakt runāja no sirds. Ivara Godmaņa tekstā par politisku kompetenci, nemaz nerunājot par Satversmes grozījumiem un KNAB statusu, nebija ne vārda. Toties bija pāris visnotaļ apšaubāmu apgalvojumu, pirmām kārtām par to, ka visu pagājušo gadu viņa valdība paredzēja visļaunāko, bet cerēja uz vislabāko. Acīmredzot šo jēdzienu pirms runas teksta apstiprināšanas neizvētīja I. Godmaņa partijas biedrs -- jēdziena "gāzi grīdā" autors. Tāpat droši vien dažs labs Latvijas iedzīvotājs nebūt nebija sajūsmā par apgalvojumu, ka ir iets tāls ceļš kopš "godmaņkrāsniņu" laikiem. Tas nu ir vārds, kuru premjerministrs varēja neminēt vispār, jo, diemžēl, pietiekami daudz Latvijas iedzīvotāju joprojām dzīvo apstākļos, kurus labākajā gadījumā var saukt par pieticīgiem. Tas attiecas uz daudzbērnu ģimenēm, uz nomaļām lauku sētām, uz tiem pilsētu iedzīvotājiem, kuriem ļaunprātīgi namu īpašnieki ir atslēguši komunālos pakalpojumus, uz daudziem pensionāriem. Ministru prezidentam bija taisnība sakot, ka ideālos apstākļos Latvijas iedzīvotāji rīkotos kā Antarktīdas pingvīni, kuri aukstumu pārcieš, cieši saspiežoties kopā. Taču sabiedrības kopējā labvēlība un līdzjūtība tomēr neizbēgami ir ierobežota, un diez vai īpaši pingvīnveidīgi jutīsies visi tie, piemēram, kuriem sākot ar šodienu ir jāmaksā krietni lielāks pievienotās vērtības nodoklis uz visu pēc kārtas, un ne viņi vien.
Un tāpēc vēl jo svarīgāka ir Valsts prezidenta pieminētā politiskā kompetence, ne tikai ekonomikas pārvaldīšanā, bet arī piemēra radīšanā. Ministru prezidents minēja radikālas reformas valsts pārvaldē un 15 procentu kompensācijas samazināšanu valsts un pašvaldību iestādēs. Esam jau redzējuši gan to, ka šis jēdziens nebūt neattiecas uz visiem, jo "savējo" princips tomēr nekur nav pazudis, gan arī to, ka vismaz Rīgā un Jūrmalā ir pašvaldību deputāti, kuri acīmredzot nav saklausījuši domu, ka krīzes apstākļos būtu jāatsakās no "tradicionālajām" gada beigu prēmijām. Neskaužu nevienam, kurš šādu prēmiju saņēma, bet tomēr. Vismaz teorētiski pusnaktī zaudēja mūsu valsts trīs "īpašo uzdevumu" ministri. Tas ir labs sākums. Gaidīsim turpinājumu.
Abas valsts augstākās amatpersonas atzina, ka nākamais Latvijai nebūs viegls gads. Valsts ir uzņēmusies ievērojamu parādu slogu, un tas saistās ar starptautisko instanču uzstājīgām prasībām par tautsaimniecības attīstīšanu nākamo gadu laikā. Cenu par to maksāsim mēs visi pēc kārtas (lai gan varbūt ne tie mūsu sabiedrības locekļi, kuri par krēslu deldēšanu valsts un pašvaldību uzņēmumu padomēs saņem daudzus tūkstošus latu gadā). Un katrā gadījumā abu amatpersonu pieminētā aktīvākā pilsoniskā sabiedrība gaidīs redzēt, vai arī smagos ekonomiskos apstākļos politikāņi spēs pārvarēt sevi un pievērsties mazāk taustāmam jēdzienam -- godprātībai. Un pirmkārt tas tomēr attiecas uz atbalstu pretkorupcijas centieniem, jo politiska korupcija ir smaga lieta labos laikos, bet it īpaši briesmīga lieta smagos laikos. Jo stiprs Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs ir sevišķi būtisks laikos, kad dažam labam gribēsies pagrābt to, kas vēl ir grābjams.
Jaunajā gadā vēlu visiem lasītājiem visu to labāko. Turpināsim modri uzraudzīt tos, kuri joprojām cer, ka valsti var nozagt vai prihvatizēt. Ja būs nepieciešams, ķersimies atkal pie lietussargiem, lai arī cik ļoti tas nepatiktu atsevišķiem kultūras grandiem, kuri tāpēc jūtas apvainoti, nabadziņi tādi. Un pieskatīsim cits citu. Būtisks ir jēdziens, ka dots devējam atdodas. Neaizmirsīsim to!
Jauku visiem gada pirmo dienu!
Kā vakar rakstīju 10 stundas pirms, tā šorīt rakstu 10 stundas pēc gadu mijas. Vecgada vakars pagāja ierasti -- raķetes gāja gaisā gan vienpadsmitos (cik garīgi trūcīga tomēr ir tā mūsu sabiedrības daļa, kura pat pulksteņa laiku mēra pēc svešas valsts rādītājiem), gan ar daudz lielāku sparu pusnaktī.
Jā, un vakar mūsu valsts augstākās amatpersonas uzrunāja tautu. Un te nu skaidri iezīmējās atšķirība starp cilvēku, kurš, kā vēstīts Satversmē, politisku atbildību par savu darbību nenes, un cilvēku, kurš vistiešākajā veidā ir politiski atbildīgs par to, kas ir noticis pēdējo 12 mēnešu laikā un it īpaši par to, kas notiks nākamajā gadā. Valsts prezidents Valdis Zatlers savā uzrunā varēja atļauties atgādināt (jau atkal) par valdošās bandas neizdarītajiem darbiem tādās jomās, kā Satversmes grozījumu izstrādāšana un Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadītāja iecelšana pēc nu jau gandrīz pusgadu ieilgušās pauzes kopš apšaubāmās Alekseja Loskutova padzīšanas no minētā amata. Divas reizes prezidents pieminēja to, kā valdošajā "elitē" trūkst visvairāk: "Katram ministram jāstrādā tā, lai sabiedrībai nebūtu šaubu par viņa kompetenci un rīcību." Un "... politikā jānostiprinās politiskajai atbildībai, jāaug politiķu kompetencei un darba efektivitātei." Protams, par nekompetentu politikāņu attīstību prezidents var runāt, līdz ģīmis ir zils vai rozā, taču viņu valdošie var vienā mierā ignorēt, kā tas visuzskatāmāk bijis redzams "Tautas" partijas "vecbiedra" vāvuļošanā par apgānītiem paklājiņiem un visu pārējo. Ja nu viens, tad lai 2009. gadā Dievs V. Zatleram dod nepieciešamo spēku, lai vajadzīgos brīžos valdošo patvaļai pateiktu stingru, stingru nē. Diemžēl, sava amata dēļ viņš nevar nākt ar precīziem ieteikumiem, taču vērts ievērot arī citu viņa teikto par gaidāmajām pašvaldību un Eiropas parlamenta vēlēšanām: "Vērtējiet partiju programmas un līdz šim paveikto, rūpīgi izvērtējiet, kura partija pārstāv tieši jūsu dzīves vērtības un intereses." Sava amata dēļ es gan varu nākt ar precīzu ieteikumu: Ja jūsu dzīves vērtības un intereses pārstāv partijas, kuras darbojas lielākoties savu sponsoru un viņu naudas maku interesēs, tad izvēle par esošajiem ir skaidra. Ja nē, un gribu cerēt, ka esošie nepārstāv liela tautas vairākuma "vērtības un intereses," tad ir skaidrs, ka "elite" ir jāsoda un pamatīgi.
Un tas, savukārt, ir redzams Ministru prezidenta uzrunā, lai gan nešaubos, ka viņš vakarnakt runāja no sirds. Ivara Godmaņa tekstā par politisku kompetenci, nemaz nerunājot par Satversmes grozījumiem un KNAB statusu, nebija ne vārda. Toties bija pāris visnotaļ apšaubāmu apgalvojumu, pirmām kārtām par to, ka visu pagājušo gadu viņa valdība paredzēja visļaunāko, bet cerēja uz vislabāko. Acīmredzot šo jēdzienu pirms runas teksta apstiprināšanas neizvētīja I. Godmaņa partijas biedrs -- jēdziena "gāzi grīdā" autors. Tāpat droši vien dažs labs Latvijas iedzīvotājs nebūt nebija sajūsmā par apgalvojumu, ka ir iets tāls ceļš kopš "godmaņkrāsniņu" laikiem. Tas nu ir vārds, kuru premjerministrs varēja neminēt vispār, jo, diemžēl, pietiekami daudz Latvijas iedzīvotāju joprojām dzīvo apstākļos, kurus labākajā gadījumā var saukt par pieticīgiem. Tas attiecas uz daudzbērnu ģimenēm, uz nomaļām lauku sētām, uz tiem pilsētu iedzīvotājiem, kuriem ļaunprātīgi namu īpašnieki ir atslēguši komunālos pakalpojumus, uz daudziem pensionāriem. Ministru prezidentam bija taisnība sakot, ka ideālos apstākļos Latvijas iedzīvotāji rīkotos kā Antarktīdas pingvīni, kuri aukstumu pārcieš, cieši saspiežoties kopā. Taču sabiedrības kopējā labvēlība un līdzjūtība tomēr neizbēgami ir ierobežota, un diez vai īpaši pingvīnveidīgi jutīsies visi tie, piemēram, kuriem sākot ar šodienu ir jāmaksā krietni lielāks pievienotās vērtības nodoklis uz visu pēc kārtas, un ne viņi vien.
Un tāpēc vēl jo svarīgāka ir Valsts prezidenta pieminētā politiskā kompetence, ne tikai ekonomikas pārvaldīšanā, bet arī piemēra radīšanā. Ministru prezidents minēja radikālas reformas valsts pārvaldē un 15 procentu kompensācijas samazināšanu valsts un pašvaldību iestādēs. Esam jau redzējuši gan to, ka šis jēdziens nebūt neattiecas uz visiem, jo "savējo" princips tomēr nekur nav pazudis, gan arī to, ka vismaz Rīgā un Jūrmalā ir pašvaldību deputāti, kuri acīmredzot nav saklausījuši domu, ka krīzes apstākļos būtu jāatsakās no "tradicionālajām" gada beigu prēmijām. Neskaužu nevienam, kurš šādu prēmiju saņēma, bet tomēr. Vismaz teorētiski pusnaktī zaudēja mūsu valsts trīs "īpašo uzdevumu" ministri. Tas ir labs sākums. Gaidīsim turpinājumu.
Abas valsts augstākās amatpersonas atzina, ka nākamais Latvijai nebūs viegls gads. Valsts ir uzņēmusies ievērojamu parādu slogu, un tas saistās ar starptautisko instanču uzstājīgām prasībām par tautsaimniecības attīstīšanu nākamo gadu laikā. Cenu par to maksāsim mēs visi pēc kārtas (lai gan varbūt ne tie mūsu sabiedrības locekļi, kuri par krēslu deldēšanu valsts un pašvaldību uzņēmumu padomēs saņem daudzus tūkstošus latu gadā). Un katrā gadījumā abu amatpersonu pieminētā aktīvākā pilsoniskā sabiedrība gaidīs redzēt, vai arī smagos ekonomiskos apstākļos politikāņi spēs pārvarēt sevi un pievērsties mazāk taustāmam jēdzienam -- godprātībai. Un pirmkārt tas tomēr attiecas uz atbalstu pretkorupcijas centieniem, jo politiska korupcija ir smaga lieta labos laikos, bet it īpaši briesmīga lieta smagos laikos. Jo stiprs Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs ir sevišķi būtisks laikos, kad dažam labam gribēsies pagrābt to, kas vēl ir grābjams.
Jaunajā gadā vēlu visiem lasītājiem visu to labāko. Turpināsim modri uzraudzīt tos, kuri joprojām cer, ka valsti var nozagt vai prihvatizēt. Ja būs nepieciešams, ķersimies atkal pie lietussargiem, lai arī cik ļoti tas nepatiktu atsevišķiem kultūras grandiem, kuri tāpēc jūtas apvainoti, nabadziņi tādi. Un pieskatīsim cits citu. Būtisks ir jēdziens, ka dots devējam atdodas. Neaizmirsīsim to!
Jauku visiem gada pirmo dienu!
Abonēt:
Ziņas (Atom)
