Par referenduma atraugām un arī par dubultpilsonību

Labrīt, lasītāji! Vispirms, atvainojos, ka tā pailgāk esmu bijis prom no blogošanas. Iemesli dažādi -- referenduma tēma man apnika tikpat ļoti kā pārējiem un nebiju pārliecināts, ka man par to būtu bilstams vēl kas cits. Bija arī personīga rakstura jautājumi, kuri aizņēma laiku, bet ar tiem veiksmīgi tikts galā. Katrā ziņā, paldies par pacietību, ja tāda bija vajadzīga.

Par sestdien notikušo referendumu kā tādu man joprojām nav nekā īpaša, ko teikt -- rezultāts labs, balsojums atsevišķos Latgales segmentos (bet nebūt ne visā Latgalē, starp citu) -- diez kas nav, malači Latvijas pilsoņi, ka vesels miljons savācās, lai balsotu par lietu, interesanti, ka salīdzinoši liels skaits "par" balsu nāca no tādām latviešu un "latvijiešu" apdzīvotām vietām, kā Londona un Dublina. Toties, interesanti man ir skatīties, kas tad tagad notiek pēc referenduma -- tā teikt, kādas ir atraugas.

Pirmkārt, Saskaņas centra ļaudis (vai pareizāk sakot viens pats Nils Ušakovs, jo citi SC cilvēki mazāk bijuši redzami, savukārt Rīgas ļoti aktīvais mērs ir bijis redzams vai visos laikrakstos pēc kārtas, piedevām pats sacerēja tekstiņu Delfiem) acīmredzot tagad meklē, ko vēl var glābt. Centrālā doma: Vajag Pareizticīgo Ziemassvētkus padarīt par oficiālu svētku dienu. Šai tēzei pievienojusies arī eiroparlamentāriete Sandra Kalniete, arī viņai tā liekas laba doma esam. Man jau nav žēl, atzīmējamo dienu mums šajā valstī ir pulka, bet tādu, kurās var neiet darbā un laiskoties, pārāk daudz nav. Bet vai no tā izriet, ka svētku dienai arī ir jābūt Pareizticīgo otrajām Lieldienām? Kā ir ar citu tautību svētkiem? Atceros, pirms pāris gadiem bija skandāls, kad izglītības ļaudis attiecās pārcelt eksāmenu, kurš iekrita ļoti svarīgā ebreju atzīmējamā dienā. Šis nav automātiski risināms jautājums.

Protams, lielāka gaudošana tagad būs par to, ka tajās vietās, kurās "par" balsotāju bija pavairāk, ir jāļauj ļaudīm pašvaldībā vērsties arī citās valodās, ne tikai latviešu valodā. Te atkal jāsaka "pareizāk sakot" -- protams, runa ir tikai un vienīgi par krievu valodu, par to, ka kāds gribētu ar savu pašvaldības iestādi sarunāties, teiksim, baltkrievu vai ukraiņu vai poļu vai lībiešu valodā, neviens nedomā nemaz. Tas pats Ušakovs savās ļoti daudzās intervijās ir runājis par tiem nabaga tantukiem, kuri tā arī nav paspējuši savos daudzajos gados Latvijā iemācīties latviešu valodu un tagad grib pasūdzēties par tekošu jumtu krievu valodā. Vienā intervijā mērs šo tantuku kontrastējis ar aizturētu personu, kurai tiek nodrošināts tulks, ja nesaprot, ko stāsta policija, prokurors un tiesnesis. Mēram liekas, ka to ļaut, bet tantukam neļaut par tekošu jumtu sūdzēties krievu valodā ir "stulbi taču, vai ne?" (no intervijas Ventspils trubas avīzē). Protams, runa tomēr nav tikai par tantuku. Runa ir par veselu strīpu ļaužu, kuri tāda vai cita iemesla dēļ tomēr kā negrib, tā negrib to "suņu valodu" mācīties. Nepilsoņiem valsts atņēma iemeslu naturalizēties, kad nolēma tiem dot "nepilsoņa pasi," kas ļauj ceļot, piedevām uz mātušku ceļot bez vīzas. Ja tagad atzīs, ka Latvijas lielākajās pilsētās visi pēc kārtas var nākt un savu sāpi vai prieku paust krievu valodā, tad latviešu valodai tas būs pietiekami liels lāča pakalpojums. Ušakovs aizgūtnēm stāsta, ka tas neko nemaksāšot un tas nenozīmēšot, ka latviešiem nav "tiesību nezināt krievu valodu," bet fakts tomēr ir tāds, ka nu jau aug otra paaudze, kurai krievu valoda nav automātiski zināma valoda, un, ja reiz mīļā miera labad katrā pašvaldības kantorī būs oficiāla divvalodība, tas pilnīgi noteikti pret šādiem latviešiem nozīmēs diskrimināciju. Vai darba tirgū tā jau tagad nav pietiekami liela problēma, lai tajā neiesaistītos arī valsts instances?

Blakus Rīgas mēram sevišķu rosmi ir nodemonstrējusi viena no mūsu Saeimas aktīvākajām, lai neteiktu hiperaktīvākajām deputātēm Iveta Grigule -- tā pati, kura laikā pirms pagājušajām Saeimas vēlēšanām ļoti aktīvi reklamējās zaļo zemnieku it kā laikrakstā, kuru paši zaļie zemnieki par laikrakstu neuzskatīja un tāpēc neuzskatīja arī, ka tas būtu pieskaitāms priekšvēlēšanu izdevumiem. Referenduma kontekstā šī censone vispirms uzstājās telekanālā Euronews (interesanti, kāpēc starptautisks ziņu kanāls ir izvēlējies intervēt tikai opozīcijas, piedevām visnotaļ marginālas opozīcijas partijas pārstāvi, bet tas jau ir cits stāsts), kur viņa visai Eiropai pastāstīja, ka valsts integrācijas politika 20 gadu garumā esot pilnīgi izgāzusies un Latvijā tagad esot divas kopienas, kuru starpā valdot nesamierināmas pretrunas. Savukārt, šodien censone ir pavīdējusi gandrīz visos laikrakstos pēc kārtas (vien Dienas Biznesā ne) ar acīmredzot personīgi apmaksātu reklāmu, kurā viņa pasaka paldies visiem tiem, kuri "atbalstīja latviešu valodu." Kas redzams attēlā virs šīm pateicībām? Varbūt lepnais Brīvības piemineklis? Sarkanbaltsarkanais karogs? Nē. Pati Grigule. Pašreklamēšana, protams, ir sens process, bet vai šis bija tas gadījums?

Un, pēdīgi, visā lielajā jezgā ap referendumu, iespējams, paslīdējis garām interesants faktiņš no pagājušās ceturtdienas, proti -- Augstākā tiesa nosprieda, ka Latvijai nebija tiesību, pasaulē plaši zināmajam zinātniekam Uldim Bērziņam atņemt Latvijas pilsonību pēc tam, kad viņš bija kļuvis par Zviedrijas pilsoni. Man nav informācijas par to, kāpēc Bērziņam Zviedrijas pilsonība bija vajadzīga, bet šī tomēr ir visnotaļ būtiska atkāpe no pietiekami konkrētas likuma prasības. Kā zināms, patlaban Saeimā notiek debates par dubultpilsonības pieļaušanu, bet še tev -- AT ir pasteigusies priekšā un pateikusi, ka tiem, kuri ņem citu pilsonību, Latvijas pilsonība nav atņemama. Vai tas nozīmē, ka pilsonības likums kā tāds ir brāķis? Dubultpilsonības aizliegums tomēr ir bijis spēkā kopš visnotaļ tālā 1995. gada, tikai tagad kāds to pamanīja? Diez kas nav.

19. februāra rītā mēs pamodāmies tieši tajā pašā valstī, kurā aizgājām gulēt 18. februāra vakarā. Varbūt tagad beidzot visi varam sākt domāt arī par citām lietām.

Jauku visiem dienu!