Par prezidentiem un rakstāmmašīnām

Labrīt, lasītāji!

Šorīt, tēju dzerot un laikrakstus lasot, atdūros pret divām ziņām, kuras lika padomāt -- viena politiskā, bet otra -- nostalģiskā nozīmē.

Vispirms par to politisko. Latvijas Avīzē šodien ir intervija ar karjeras diplomātu Mārtiņu Virsi, kurš patlaban ir Latvijas vēstnieks Lietuvā. Jautāts par to, kāpēc Lietuvas prezidente Daļa Grībauskaite bauda "mūsu apvidū gluži neticamu sabiedrības atbalstu -- 80 un vairāk procentu iedzīvotāju pozitīvu vērtējumu," vēstnieks atbild, ka cita starpā "intervijās un sarunās Valsts prezidente neko nemudžina un runā ar cilvēkiem skaidru valodu par to, ko viņa domā. Nesen atkāpās ekonomikas ministrs -- interešu konflikta dēļ. Prezidente tā arī pateica, ka ministram jāizšķiras, uz kura krēsla -- biznesmeņa vai politiķa -- viņš vēlas sēdēt. Pēc pailgām pārdomām ministrs atkāpās."

Pie šī teksta, protams, es apstājos, lai padomātu, vai mūsu Valsts prezidents būtu bildis kaut vārdu par to, piemēram, ka mūsu valsts premjerministram ir visnotaļ kliedzošs interešu konflikts saistībā ar sievas biznesa interesēm, nemaz nerunājot par -- ak, kāda sakritība! -- par mūsu pašu ekonomikas ministru, kura personīgajās finansēs ir pietiekami daudz visnotaļ jancīga, lai neteiktu vairāk. Ja kaut ko esmu palaidis garām, tad atvainojos, bet šķiet, ka mūsu prezidents nav dalījies ar savām pārdomām par abiem minētajiem kungiem.

Un droši vien visi lasītāji labi saprot, kur te ir aprakts suns. Daļa Grībauskaite savu mandātu prezidenta amatam ieguva no lietuviešu tautas. Valdis Zatlers savu mandātu prezidenta amatam ieguva no piecdesmit astoņiem politikāņiem, piedevām apstākļos, par kuriem viņš pats vakar savā uzrunā Latvijas universitātē pateica, ka "es nevaru lepoties ar to, kā tika izvirzīta mana kandidatūra prezidenta amatam. Toreiz gan sabiedrībai, gan man centās atvēlēt statista lomu." Patlaban tā nelāgi sanāk, ka minētās problēmas ar politisko ētiku ir diviem džentlmeņiem tieši no tās partiju apvienības, kura vismaz patlaban visskaidrāk ir pateikusi, ka tā atbalsta domu, ka V. Zatleram Rīgas pilī būtu jāsaimnieko vēl četru gadu garumā.

Diskusijas par to, vai arī Latvijā būtu vēlams tautas vēlēts Valsts prezidents, turpinās jau visnotaļ sen, arī pašreizējais Valsts prezidents vakar par to teica, ka "apsveicu to, ka vairāki politiski spēki ir gatavi šo jautājumu apspriest Saeimā, sabiedrībā un ekspertu lokā." Šī jautājuma kontekstā runāts arī par to, vai tautas vēlēta prezidenta gadījumā būtu arī jāpaplašina viņa(s) patlaban visnotaļ ierobežoto tiesību loku. Lietuvā, piemēram, Valsts prezidentei ir tiesības izvirzīt kandidātus Valsts kontroliera, Valsts centrālas bankas vadītāja, Augstākās tiesas vadītāja, Augstākās tiesas tiesnešu, kā arī Ģenerālprokurora amatam. Viņa bez Seima iesaistīšanas ieceļ zemāka līmeņa tiesnešus. Tāpat Valsts prezidentei ir tiesības izvirzīt trīs no deviņiem Konstitucionālās tiesas tiesnešu, kā arī no visu minēto tiesnešu skaita -- tiesas priekšsēdētāja kandidatūru. Arī par šādām tiesībām runāts arī mūsu valstī.

Taču jautājums ir arī par kandidātu kvalitāti. Lietuvieši krietni apdedzināja politiskos pirkstus, augstākajā amatā ievēlot populistu Rolandu Paksu. Viņš prezidentūrā noturējās tikai mazliet vairāk par vienu gadu, kad Seims viņu atcēla no amata sakarā ar apšaubāmām attiecībām ar krievu biznesmeni Juriju Borisovu. Domājot par to, kuri politikāņi patlaban mūsu valstī skaitās populāri, atsevišķos gadījumos rodas pietiekami nopietnas pārdomas par cilvēka personīgajām finansēm un darījumiem. Protams, demokrātiskā iekārtā tas, ko tauta lemj, ir vērā ņemams, taču man jau sen ir licies, ka viens no iemesliem, kāpēc Igaunijai visās lietās pēc kārtas iet labāk nekā Latvijai (tajā skaitā, kā šodien vēstīts laikrakstā, pērn pirmo reizi 20 gadu laikā nodrošināt lielāku dzimušo nekā mirušo skaitu -- arī tas nav maz), ir tas, ka igauņiem pirmais prezidents pēc neatkarības atjaunošanas bija cilvēks leģenda Lenarts Meri, savukārt latviešiem pirmais prezidents bija komunālo pakalpojumu strādnieks, kuram galvenais trumpis bija uzvārds un nekas cits. Ar to es negribu teikt, ka komunālo pakalpojumu strādnieks bija slikts prezidents, taču kļūt par sabiedrības sirdsapziņas un morāles simbolu viņam neizdevās un nevarēja izdoties, un, diemžēl, tas pats ir sakāms par tiem, kuri nāca pēc viņa. Arī Vaira Vīķe-Freiberga par politikāņu nedarbiem būtu varējusi runāt krietni skarbāk, it īpaši viņas prezidentūras pēdējā gadā, kad "stabilitātes garanta" valdība valsts tautsaimniecību dzina nelaimes virzienā ar bēdīgi slavenā "gāzi grīdā" principa palīdzību.

Kas būtu bijuši mūsu valsts prezidenti, ja visu laiku arī mums būtu bijis tautas vēlēts prezidents? Kā vakar manā radio raidījumā teica sociologs Māris Brants, visticamāk pirmais Valsts prezidents būtu bijis Anatolijs Gorbunovs (Sandra Kalniete savā grāmatā "Es lauzu, tu lauzi, mēs lauzām, viņi lūza" atceras, ka laikā pirms neatkarības atjaunošanas Padomju Latvijas Juristu biedrība aktīvi aicināja izveidot Latvijas PSR prezidenta posteni, un "juristu pozīciju stiprināja arī tas, ka vairums tautas iztēlē par nākamo prezidentu jau redzēja Anatoliju Gorbunovu), bet otrs -- Raimonds Pauls. Par pēdējo pilnīgi droši mēs nevaram būt, jo Vairas Vīķes-Freibergas vistiešākais analogs Lietuvā ir Valds Adamkuss, kurš tāpat kā mūsu prezidente valstī ieradās salīdzinoši neilgi pirms ievēlēšanas 1998. un tad atkal 2004. gadā (2003. gadā viņš zaudēja Paksam). Taču, pirmkārt, diez vai pirms četriem gadiem doma par kandidēšanu būtu radusies slimnīcas vadītājam, un, otrkārt, kopumā ņemot mūsdienās ir pietiekami daudz iemesla domāt par to, ka Valsts prezidenta ievēlēšanas likumā ir teikts, ka par prezidentu var ievēlēt "Latvijas pilsoni ar nevainojamu reputāciju." Valstī, kurā redzamākie politikāņi ir iesaistīti institūcijās (Saeima, Ministru kabinets), kuras sabiedrībā ir apmēram tikpat populāras, kā hrestomātiskais sesks parfimērijas veikalā, ar to "nevainojamo reputāciju" tā ir kā ir. Raugi, pat eiropeiskais paraugbērns, kurš patlaban ir Ministru kabineta priekšgalā, ir ar minētajām ētikas problēmām.

Vienu vārdu sakot, lai arī gribētos, un pat ļoti, ka mums būtu prezidents, kurš tāpat kā kolēģe Lietuvā par politikāņu nedarbiem runātu atklātā un skaidrā valodā, domājot par tautas vēlētu prezidentu pilnīgi noteikti ir jāatceras vecais teiciens par to, ka ļoti rūpīgi jāmērī, pirms sākt griezt.

***

Savukārt, nostalģiskās pārdomas radās no šādas vēsts: "Indijas pilsētā Mumbajā slēgta rūpnīca Godrej and Boyce -- pēdējā visā pasaulē, kas vēl ražoja rakstāmmašīnas." Es uz klaviatūras esmu rakstījis visu ko pēc kārtas kopš agras bērnības, tajā skaitā 5. klasē es savā skolā uzstādīju ātrrakstīšanas rekordu, kas stāvēja vēl ilgi un, iespējams, pastāv vēl joprojām. Elektriska rakstāmmašīna mūsu mājā mehānisko atvietoja visai drīz, kā liels tehnoloģisks brīnums likās tas, ka tajā bija mehānisms, kas ļāva izdzēst nepareizi uzrakstītu burtu, jo pirms tam tādā gadījumā bija jāķēpājas ar mazu pudelīti, kurā bija balts šķidrums. Protams, salīdzinoši drīz parādījās pirmie datori, manai mammai bija Makintoša dators, kuru viņa sauca Anšlāvs, un par rakstāmmašīnām mēs visi aizmirsām. Bet vienalga laikam kaut kā žēl, ka nekur vairs tās neražo. Man mehāniska rakstāmmašīna būtu apmēram tikpat vajadzīga, kā koka kaste ar ledu ledusskapja vietā, bet tomēr. Atkal ierīce no cilvēka mūža, kura kļuvusi par muzeja eksponātu.

Jauku visiem dienu!