No dažādām pusēm skatoties

Labrīt, lasītāji!

No vienas puses viņu var saprast, jo 2. oktobrī viņš, atšķirībā no simtiem citu cilvēku, nebūs kandidāts 10. Saeimas vēlēšanās un tāpēc var būt principiāls, vismaz pats pēc savas saprašanas par to, kas ir principialitāte. No otras puses, šī principialitāte un šī apziņa, ka 2. oktobrī viņš netiks tiesāts, viņam, cik var spriest no šodien avīzēs rakstītā, liek darīt kaut ko tādu, kas sabiedrībai būtu gana, gana sāpīgi, lai arī, pēc viņa paša teiktā, tā tiktu sameklēti 95 no tiem 400 miljoniem latu, par kuriem nākamajai Saeimai un valdībai būs "jāoptimizē" 2011. gada valsts budžets. No trešās puses, varbūt viņam ir taisnība, ka citādi nekas nesanāks un plāni ir jāizstrādā, jo viņam visapkārt ir politikāņi, kuriem valsts tautsaimniecības veselība patlaban ir pilnīgi pie vienas pakaļas, galvenais ir pēc trīsarpus nedēļām saglabāt vietu pie siles. No ceturtās puses, tas ir vienkārši nožēlojami, ka kārtējo reizi Latvijas pilsoņiem ir lemts paciesties, kamēr pāri viņiem vairāku nedēļu garumā velsies demagoģijas, muldēšanas, reklāmisku triku un melošanas vilnis, nevis konkrēta un nopietna diskusija par valsts ekonomisko nākotni. No piektās puses, var jau saprast, ka patlaban politikāņi patiesībā vislabprātāk neteiktu neko ārpus nodrillētajām reklāmas frāzēm par to, cik viens kandidāts ir "ciets" un cik otrs kandidāts ir lielisks ārsts par spīti tam, ka viņš no darba brīvajā laikā it kā skaitās valsts otra augstākā amatpersona, jo vismaz daļai politikāņu joprojām kaut kur iekšās ir sirdsapziņa, kura pasaka priekšā, ka pārāk daudz muldēt un melot nevajag, jo 3. oktobrī no rīta neviens vairs tāpat neatcerēsies, ko kāds ir solījis vai nesolījis, un vēl jo daudz vairāk tas tā būs pēc četriem gadiem, kad visa balle sāksies no jauna. No sestās puses, gribētos tomēr no šiem ļaudīm redzēt un dzirdēt kaut ko nopietnāku. No septītās puses, gribēt jau var visu pēc kārtas, bet kas to dos?

Stāsts, protams, ir par citplanētieti finanšu ministru kurš, kamēr politikāņi vienā korī dzied dziesmiņu par to, ka nākamajā gadā nekad, nekad, nekad, nekad, nekad neviens, neviens, neviens, neviens nodoklis netiks celts, vienā mierā brauc uz priekšu ar plāniem, paaugstināt pazemināto PVN likmi visam pēc kārtas, tajā skaitā grāmatām un medikamentiem, kā arī krietni paaugstināt nekustamā īpašuma nodokli. Politikāņi, tajā skaitā no ministra paša partijas, par to rāda platas acis un atkārtu žokli -- ko?! Nodokļa paaugstināšana??! Bet acīmredzot Einārs Repše tomēr saprot kaut ko tādu, ko viņš var atļauties saprast tāpēc, ka pats nav kandidāts. Tūlīt pēc vēlēšanām politikāņiem būs jāsāk nodarboties ar nākamā gada valsts budžetu. Tā ir mūsu vēlēšanu sistēmas liela problēma, ka Saeimu vēl rudenī un jaunievēlētie deputāti vēl tā īsti nav atraduši tualetes atslēgas, pirms jāsāk domāt par budžetu. Šogad tas ir sevišķi būtiski, jo tomēr būs jānotiek minētajai budžeta "optimizācijai." To, cik gatavi politikāņi ir pieciest konkrētu savas jomas sašaurināšanu, mēs redzam šajās dienās, kad Valsts kanceleja ir paziņojusi funkciju audita rezultātus un konstatējusi, ka taupīt vēl var daudz un dikti, savukārt politikāņi ministri ir sākuši brēkt, ka nē, nē, viņu jomā neko samazināt vairs nedrīkst, un viss!

Vai ir iemesls cerēt, ka pēc vēlēšanām visi nomierināsies un ievēlētie politikāņi nopietni ķersies pie jau gadiem muļļātajām strukturālajām reformām? Diez vai. Atsevišķu, it īpaši "Tautas" partiju pārstāvošo politikāņu apceres par ministriju skaita samazināšanu līdz 10 vai pat astoņām ministrijām, labi izklausās tad, kad tas nav jādara, bet pēc vēlēšanām pilnīgi noteikti valdību veidos koalīcija, un tad nu būs jāatrod portfelis visiem tiem, kas to vēlas. To, ka patlaban pie teikšanas esošie politikāņi tikumu nemet, mēs redzējām vakar, kad kārtējo reizi kāda uzņēmuma padomē (šoreiz runa ir par aviokompāniju airBaltic) tika sabāzti ļaudis ar partejiskām saitēm, lai arī gluži "šofera dēla" līmeņa cilvēki tie nav.

Man jau personīgi liekas, ka PVN paaugstināšana grāmatām būtu amorāla un medikamentiem -- gandrīz vai noziedzīga. Saprotu, ka budžeta "optimizācija" būs neizbēgama, jo tas saistās ar starptautiskajiem aizdevējiem, un bramanīgie solījumi no dažu redzamu politikāņu puses, ka attiecības ar aizdevējiem pēc vēlēšanām tiks "pārskatītas," neņem vērā to, ka šajā tango piedalās divas puses, un Starptautiskais valūtas fonds nav vecmāmiņa, kura piekāpsies, kad bērns piecirtīs kāju un paziņos, ka nē, viņš negrib un viss. Bet ņemot vērā to, ka Saeimas virzienā pat ļoti lielā mērā cierē tie, kuri tur jau ir bijuši visus iepriekšējos četrus gadus, kaut kā neveidojas pārliecība, ka pēc vēlēšanām visi piepeši kļūs viedi un apzinīgi un budžetu "optimizēs" uz savu funkciju sašaurināšanas, nevis nodokļu kārtējās paaugstināšanas pamata. Nevaru neatcerēties to, kas notika pirms un pēc pērnajām pašvaldību vēlēšanām -- pirms tam visi dievojās, ka pensijas netiks aiztiktas, un tūlīt pēc vēlēšanām tās tika aiztiktas, piedevām veidā, kuru Satversmes tiesa vēlāk atzina par nekonstitucionālu. Cerēt jau var, ka šoreiz notikumi neatkārtosies, bet kāds bija senais teiciens par muļķi un viņa mierinājumu? Protams, tautsaimniecība lēnām sāk atkopties, varbūt tik traki nebūs. Bet nodokļu paaugstināšana bez šaubām veicinās atkal jau jaunu emigrācijas vilni, un vai kaut kādā brīdī tomēr nebūtu jāapstājas un jākonstatē, ka tas ir Latvijas dzīvais spēks, kas katru piektdienas vakaru un katru svētdienas vakaru pilda RyanAir un airBaltic lidmašīnas, lai brīvdienas pavadītu pie ģimenes un nedēļu -- kaut kur citur, vienalga, kur citur, bet šajā banānu republikā ar tās 20 procentu bezdarbu un jau tā sāpīgajiem nodokļiem ne? Skaties no vienas puses, otras puses vai trešās -- optimisms neveidojas.

Jauku visiem dienu!