Labrīt, lasītāji!
Šorīt atvēru laikrakstu un uzzināju divas lietas par Rīgas galvenā buldozera plāniem tūrisma jomā, kā arī divas lietas par valodu, konkrēti -- svešvalodu. Par visu pēc kārtas.
Izrādās, kamēr Rīgas galvenais buldozers organizē plānus par piecu miljonu latu izdošanu tūrisma veicināšanas jomā ar buldozera favorīta airBertolta laipno palīdzību, apdraudēta ir Rīgas Kultūras aģentūras nākotne. Par to šodien Dienā raksta Inta Lehmusa-Briede (viena no tām Dienas Biznesa personām, kuras patlaban raksta Dienas komentāru lappusi). Acīmredzot Rīgas Kultūras aģentūrā Rīgas galvenajam buldozeram neviena favorīta nav, bet tavu nelaimi -- ja viens no buldozera un airBertolta paredzētajiem kampaņas mērķiem saistās ar apstākli, ka 2014. gadā Rīga varētu kļūt par Eiropas kultūras galvaspilsētu (cik man zināms, līdz galam tas vēl nav izlemts), tad droši vien instance, kura saucas Rīgas Kultūras aģentūra, būtum gluži parocīga. Bet, nē. Tā nav viena no buldozera astoņkāja kājām. Kā rakstījusi I. Lehmusa-Briede, "Rīgas Kultūras aģentūras darbinieki nav no mana pulciņa, bet es gribu, lai būtu. Tāpēc dibinu jaunu iestādi, kur salikšu savējos." Tieši tā. Zinu, ka acīmredzot galvaspilsētas iedzīvotāju starpā esmu mazākumā, ja runa ir par tiem, kuriem šis bezgalīgi alkatīgais nepotisms rada nelabumu. Nu, ko? Buldozeram un airBertoltam labi. Pārējie var iet ieskrieties.
Otrs, ko uzzināju par galvenā buldozera plāniem ir tas, ka paredzēts ir ne tikai viens procesa zīmols "Live Riga," bet arī otrs -- "Force Majeure." Te nu gan kādam vajadzēja padomāt divreiz. Leģendārā Vairas Vīķes-Freibergas preses sekretāre Aiva Rozenberga, kas patlaban vada Rīgas pieteikumu, lai Rīga varētu kļūt par kultūras galvaspilsētu, ir skaidrojusi: "Ar to mēs norādām uz kultūras pozitīvo spēku, ko tā var dot cilvēkam šajā laikā," piebilstot, ka force majeure tulkojumā nozīmē "nepārvarama vara." Tā tas ir, jā, bet jurisprudencē ne jau pozitīvā nozīmē. Līgumos force majeure nozīmē apmēram šādu lietu: "Ja tu pārkāpsi līguma noteikumus, tad Tev būs jāmaksā bargs sods, ja vien tas nav noticis, teiksim, zemestrīces dēļ, kuru Tu nudien pats nevarēji kontrolēt." Citiem vārdiem sakot, ja apstākļi ir tik traki, ka trakāk nevar būt. Neesmu pārliecināts, nebūt ne, vai ārzemniekam ieraugot frāzi "Force Majeure," tūlīt prātā rosināsies domas par kultūru.
Lūk, divas domas par tūrisma lietām un pirmā par valodas lietošanu. Savukārt, otra par valodas lietošanu nāk no SestDienas, kurā Linda Krūmiņa ir sameklējusi Dienas jauno īpašnieku Džonatanu Roulendu. "Nekādas fotogrāfijas, nekādas fotogrāfijas, nē, nekādas fotogrāfijas" -- tā Dž. Roulends ir sagaidījis fotogrāfu Kristiānu Putniņu. Cilvēks sajūtoties ļoti privāts. Tiesa, L. Krūmiņa pagūst viņam iekniebt: "Vidēja auguma un vidējas miesasbūves, tērpies perfekti pašūtā uzvalkā, kas lieliski noslēpj faktu, ka ar sportu šis cilvēks pašlaik nez vai ir lielos draugos." Bet tālāk intervijā Dž. Roulands stāsta, ka ir dzimis turīgā ģimenē, un tāpēc viņam esot "daudz labākas iespējas by default." Šo jēdzienu L. Krūmiņa tulko kā "pēc noklusējuma." Diemžēl, nē. "By default" nozīmē "automātiski." Tāpat, kā ar "force majeure," vajadzēja kādam pavaicāt.
Jauku visiem dienu!
sestdiena, 2009. gada 17. oktobris
trešdiena, 2009. gada 14. oktobris
Par Vairu Paegli un augstāko izglītību
Labvakar, lasītāji!
Divas pārdomas par šodien notikušo. Pirmkārt, vēlos no sirds apsveikt Vairu Paegli ar lēmumu, izstāties no "Tautas" partijas. Viņai tā vajadzēja darīt jau ļoti sen, jo paliekot partijā viņa balsoja par visiem idiotiskajiem partijas iniciētajiem lēmumiem -- drošības sistēmas sagraušana, kliedzoši ne to cilvēku bīdīšana dažādos amatos, ekonomisko likumsakarību ignorēšana, mutatis mutandis lieta u.tml. Bet labāk vēlāk, nekā nekad. Jebkas, kas Saeimā grauj "Tautas" partijas spēku un autoritāti, ir apsveicama lieta.
***
Šodien man bija tas gods, vadīt diskusiju, kurā piedalījās Valsts prezidents un rektori u.c. personas no 20 Latvijas universitātēm un augstskolām. Sarunas laikā notika liela gaušanās par finansējumu. Tas ir saprotami, jo viegli patlaban nav nevienam, un augstākā izglītība nav nekāds izņēmums. Izskanēja aicinājums, liberalizēt noteikumus par valodu lietošanu augstākās izglītības sistēmā, jo esot pietiekami daudz ārvalstu studentu, kuri gribot mācīties krievu, angļu vai kādā citā valodā. Viena dalībniece aicināja atcerēties, ka augstākā izglītība var būt ne tikai zinātnē, bet arī profesijā pamatots process. Tam es pilnīgi piekrītu. Manā Latvijas universitātes Komunikāciju katedrā studenti lielākoties tiek mācīti kā komunikāciju teorētiķi, lai arī esmu pilnīgi pārliecināts, ka jaunieši žurnālistos iestājas tāpēc, ka vēlas kļūt par žurnālistiem, nevis tā, lai mācītos par diskursa teoriju un visu pārējo teorētisko. Vēl vairāki dalībnieki aicināja Saeimu beigt muļļāties ar augstākās izglītības likumu un to pieņemt pašreizējā variantā. No izglītības ministres puses gan tika aizrādīts, ka attiecīgās Saeimas komisijas vadība esot apgalvojusi, ka paši rektori nav nonākuši pie kopsaucēja par to, ko viņi īsti grib, bet fakts tomēr ir tāds, ka šī jautājuma atrisināšana ir prasījusi daudz par daudz laika. Varu simpatizēt -- tas pats bija sakāms par elektronisko mediju likumu, kuru arī profesija gaidīja ilgi un dikti.
Taču, manuprāt, pašu loģiskāko minētajā sapulcē pateica Valsts prezidenta Stratēģiskās analīzes komisijas vadītājs Roberts Ķīlis. Viņš aicināja klātesošos tomēr atcerēties, ka šogad pirmajā klasē iestājās apmēram 20 tūkstoši bērnu. Pie vislabākām iespējām augstāko izglītību pēc 12 gadiem vēlēsies iegūt puse no viņiem -- tātad, ap 10 tūkstošiem. Latvijā augstskolu, universitāšu un koledžu ir papilnam, papilnam. Ko tās visas tad darīs? Tas ir pietiekami nopietns jautājums domājot arī par to, vai tomēr nevajadzētu atsevišķas augstskolas apvienot. Pret to, saprotamā kārtā, lielākoties klātesošie iebilda. Katram savs krekls tuvāks. Taču bija arī pozitīvs piemērs -- Valsts Aizsardzības akadēmija labprāt apvienotos ar Jūras akadēmiju un izveidotu vienu ar militārām lietām saistītu augstskolu. Tas ir labs piemērs. Joprojām man nav skaidrs, kāpēc Latvijas Medicīnas akadēmijā (zinu, ka to tagad sauc par Stradiņa universitāti, bet tomēr) tiek mācīta politoloģija un žurnālistika. Politologu un žurnālistu mums jau tā ir vai cik. To zinu, jo uz pāris roku pirkstiem varu saskaitīt tos no maniem bijušajiem studentiem (un viņu ir bijis krietni vairāk, kā tūkstotis), kuru klātbūtni esmu pamanījis presē. Tiesa, sieviešu gadījumā var būt laulības un mainīts uzvārds, bet žurnālistikas pasaule Latvijā ir tik plaša, cik tā ir, un plašāka vismaz pagaidām tā tomēr nekļūs. Katrā ziņā, diskusija Valsts prezidenta pilī bija gana interesanta. Cerēsim, ka augstākajai izglītībai mūsu valstī tuvojas gaišākas dienas.
Jauku visiem atlikušo vakaru!
Divas pārdomas par šodien notikušo. Pirmkārt, vēlos no sirds apsveikt Vairu Paegli ar lēmumu, izstāties no "Tautas" partijas. Viņai tā vajadzēja darīt jau ļoti sen, jo paliekot partijā viņa balsoja par visiem idiotiskajiem partijas iniciētajiem lēmumiem -- drošības sistēmas sagraušana, kliedzoši ne to cilvēku bīdīšana dažādos amatos, ekonomisko likumsakarību ignorēšana, mutatis mutandis lieta u.tml. Bet labāk vēlāk, nekā nekad. Jebkas, kas Saeimā grauj "Tautas" partijas spēku un autoritāti, ir apsveicama lieta.
***
Šodien man bija tas gods, vadīt diskusiju, kurā piedalījās Valsts prezidents un rektori u.c. personas no 20 Latvijas universitātēm un augstskolām. Sarunas laikā notika liela gaušanās par finansējumu. Tas ir saprotami, jo viegli patlaban nav nevienam, un augstākā izglītība nav nekāds izņēmums. Izskanēja aicinājums, liberalizēt noteikumus par valodu lietošanu augstākās izglītības sistēmā, jo esot pietiekami daudz ārvalstu studentu, kuri gribot mācīties krievu, angļu vai kādā citā valodā. Viena dalībniece aicināja atcerēties, ka augstākā izglītība var būt ne tikai zinātnē, bet arī profesijā pamatots process. Tam es pilnīgi piekrītu. Manā Latvijas universitātes Komunikāciju katedrā studenti lielākoties tiek mācīti kā komunikāciju teorētiķi, lai arī esmu pilnīgi pārliecināts, ka jaunieši žurnālistos iestājas tāpēc, ka vēlas kļūt par žurnālistiem, nevis tā, lai mācītos par diskursa teoriju un visu pārējo teorētisko. Vēl vairāki dalībnieki aicināja Saeimu beigt muļļāties ar augstākās izglītības likumu un to pieņemt pašreizējā variantā. No izglītības ministres puses gan tika aizrādīts, ka attiecīgās Saeimas komisijas vadība esot apgalvojusi, ka paši rektori nav nonākuši pie kopsaucēja par to, ko viņi īsti grib, bet fakts tomēr ir tāds, ka šī jautājuma atrisināšana ir prasījusi daudz par daudz laika. Varu simpatizēt -- tas pats bija sakāms par elektronisko mediju likumu, kuru arī profesija gaidīja ilgi un dikti.
Taču, manuprāt, pašu loģiskāko minētajā sapulcē pateica Valsts prezidenta Stratēģiskās analīzes komisijas vadītājs Roberts Ķīlis. Viņš aicināja klātesošos tomēr atcerēties, ka šogad pirmajā klasē iestājās apmēram 20 tūkstoši bērnu. Pie vislabākām iespējām augstāko izglītību pēc 12 gadiem vēlēsies iegūt puse no viņiem -- tātad, ap 10 tūkstošiem. Latvijā augstskolu, universitāšu un koledžu ir papilnam, papilnam. Ko tās visas tad darīs? Tas ir pietiekami nopietns jautājums domājot arī par to, vai tomēr nevajadzētu atsevišķas augstskolas apvienot. Pret to, saprotamā kārtā, lielākoties klātesošie iebilda. Katram savs krekls tuvāks. Taču bija arī pozitīvs piemērs -- Valsts Aizsardzības akadēmija labprāt apvienotos ar Jūras akadēmiju un izveidotu vienu ar militārām lietām saistītu augstskolu. Tas ir labs piemērs. Joprojām man nav skaidrs, kāpēc Latvijas Medicīnas akadēmijā (zinu, ka to tagad sauc par Stradiņa universitāti, bet tomēr) tiek mācīta politoloģija un žurnālistika. Politologu un žurnālistu mums jau tā ir vai cik. To zinu, jo uz pāris roku pirkstiem varu saskaitīt tos no maniem bijušajiem studentiem (un viņu ir bijis krietni vairāk, kā tūkstotis), kuru klātbūtni esmu pamanījis presē. Tiesa, sieviešu gadījumā var būt laulības un mainīts uzvārds, bet žurnālistikas pasaule Latvijā ir tik plaša, cik tā ir, un plašāka vismaz pagaidām tā tomēr nekļūs. Katrā ziņā, diskusija Valsts prezidenta pilī bija gana interesanta. Cerēsim, ka augstākajai izglītībai mūsu valstī tuvojas gaišākas dienas.
Jauku visiem atlikušo vakaru!
Par Dienu -- žēl
Labrīt, lasītāji!
Pēdējo pāris dienu laikā internetā izvērsusies pat ļoti aktīva diskusija par to, kas noticis ar laikrakstu Diena. Laikraksta portālā divi kolēģi, Ģirts Kasparāns un Andris Saulītis, skaidrojuši, kāpēc viņi Dienā turpinās darbu. Pirmais raksta, ka pagaidām viņš nav manījis neko, kas liecinātu, ka laikraksta jaunie īpašnieki mēģinātu ietekmēt redakcionālo neatkarību. Tā, raksta Ģ. Kasparāns, būtu viņam nepieņemama "sarkana līnija," bet patlaban tā vēl nav pārkāpta. Savukārt A. Saulītis rakstījis lūk, ko: "Savukārt avīzes bijušajai vadībai jāparmet konflikta apzināta eskalēšana. Sākotnējais piedāvājums nopirkt avīzi no A. Tralmaka pārauga spiedienā, kura rezultāts ir šodiena – ja avīze netiks mums pārdota, būs skandāls un tukši darba galdi. Tāpēc var uzskatīt, ka pati laikraksta vadība piedalījās Dienas iznīcināšanā. Es tajā nevēlējos piedalīties. Tāpēc te vēl joprojām strādāju."
Abiem kolēģiem, kā arī citiem, kuri izvēlējušies ar Dienu saglabāt profesionālas attiecības, vēlu tikai to labāko. Ja Diena galu galā izrādīsies profesionāla esam, ja tā turpinās atbalstīt godīgumu, tiesiskumu un atklātību valsts pārvaldē un sabiedrībā, tad labi, ka tā. Taču mierīgs par šo iespēju nejūtos joprojām, un tas ir konkrēti personāliju dēļ.
Jebkura laikraksta redakcionālo politiku vislabāk var noteikt komentāru lappusē. Latvijas Avīzē tā ir latviskuma veicināšana, Atkarīgajā tā ir Ventspils naftas interešu bīdīšana, Dienas Biznesā tā ir atbalsts visam, kas ir nepieciešams uzņēmējdarbībai. Dienā redakcionālo politiku vistiešākajā veidā demonstrēja tie cilvēki, kuri no laikraksta ir aizgājuši -- Pauls Raudseps, Askolds Rodins, Laila Pakalniņa. Patlaban vēl nekas nav dzirdēts no Aivara Ozoliņa, cik var spriest, viņš ir atvaļinājumā. Bet fakts ir tāds, ka šonedēļ visus komentārus laikraksta 2. lappusē ir rakstījuši Dienas Biznesa žurnālisti, šodien -- Madara Fridrihsone un Andrejs Vaivars. Tēmas -- valsts finanses un mazumtirdzniecība. Vakar -- Māris Ķirsons un Andrejs Vaivars, attiecīgi par skandālu ar Dienvidu tiltu un par Andra Šķēles atgriešanos politikā. Nekā traka -- M. Fridrihsone par politiķu bezatbildību valsts finanšu jautājumā, manuprāt, raksta aptuveni tāpat, kā to kādreiz darīja P. Raudseps. Nav jau pārsteiguma -- ir bijis māsas uzņēmums, arī tajā netiek noraidīti minētie principi par godīgumu, atklātību un tiesiskumu. Bet, tomēr. Būs jāskatās, kā laikraksta jaunie īpašnieki veidos komentāru nodaļu. Dienas Biznesam ir pašam savs darbs darāms. Nebūs īpaši labi, ja ļaudis vienlaikus rakstīs i Dienas komentārus, i arī Dienas Biznesa ievadrakstus.
Bet runa tomēr ir arī par ziņu lappusēm. Neatsverams zaudējums Dienai ir Ināras Egles aiziešana. Latvijā nav pieredzējušāka žurnālista tieši parlamentārās politikas jomā, te nederēs kāda zaļknābja iemešana dīķī -- politiskās haizivis viņu apēdīs viens, divi. Šodien laikraksta lappusēs ir mazāk uzrakstu "speciāli Dienai" (tā norādot uz autora piederību citai avīzei), nekā tas bijis iepriekšējās dienās, taču arī šajā gadījumā ir jāsaka, ka abiem laikrakstiem ir citi mērķi un cita auditorija, un arī šeit nebūs labi, ja ziņu saturs tiks izvētīts pirmām kārtām caur uzņēmējdarbības, bet ne kādu citu prizmu. Kas laikrakstā aizvietos Baibu Rulli ar viņas neatsveramām zināšanām par politkorumpēto vidi, kādu mūsu valstī izveidojusi politiskā "elite"?
A. Saulītis savā Dienas blogā pauž cerību, ka laikraksta jaunajiem īpašniekiem izdosies atrast "galveno redaktoru, kam uzticētos sabiedrība un žurnālisti." Nu, redzēsim. Taču redaktors nav viens cīnītājs, lai nu kā, bet Diena 19 gadu laikā tomēr izveidoja ļoti profesionālu žurnālistu komandu, un pietrūks gan minēto personu, gan arī Māras Misiņas, Ernesta, Andas Burves-Rozītes, Gunta Keisela, visu, visu. Piedevām ļoti ceru, ka aizgājējiem izdosies izveidot nopietnu mediju, laikā pirms nākamajām Saeimas vēlēšanām tas ir pat ļoti būtiski, lai sabiedrībā uzturētu minētos principus. Kā esmu rakstījis citreiz, es Dienas abonents būšu vienmēr. Taču ar nepacietību gaidīšu iespēju, kļūt arī par CitasDienas abonentu. Saku vēlreiz -- lai veicas visiem.
Jauku visiem dienu!
Pēdējo pāris dienu laikā internetā izvērsusies pat ļoti aktīva diskusija par to, kas noticis ar laikrakstu Diena. Laikraksta portālā divi kolēģi, Ģirts Kasparāns un Andris Saulītis, skaidrojuši, kāpēc viņi Dienā turpinās darbu. Pirmais raksta, ka pagaidām viņš nav manījis neko, kas liecinātu, ka laikraksta jaunie īpašnieki mēģinātu ietekmēt redakcionālo neatkarību. Tā, raksta Ģ. Kasparāns, būtu viņam nepieņemama "sarkana līnija," bet patlaban tā vēl nav pārkāpta. Savukārt A. Saulītis rakstījis lūk, ko: "Savukārt avīzes bijušajai vadībai jāparmet konflikta apzināta eskalēšana. Sākotnējais piedāvājums nopirkt avīzi no A. Tralmaka pārauga spiedienā, kura rezultāts ir šodiena – ja avīze netiks mums pārdota, būs skandāls un tukši darba galdi. Tāpēc var uzskatīt, ka pati laikraksta vadība piedalījās Dienas iznīcināšanā. Es tajā nevēlējos piedalīties. Tāpēc te vēl joprojām strādāju."
Abiem kolēģiem, kā arī citiem, kuri izvēlējušies ar Dienu saglabāt profesionālas attiecības, vēlu tikai to labāko. Ja Diena galu galā izrādīsies profesionāla esam, ja tā turpinās atbalstīt godīgumu, tiesiskumu un atklātību valsts pārvaldē un sabiedrībā, tad labi, ka tā. Taču mierīgs par šo iespēju nejūtos joprojām, un tas ir konkrēti personāliju dēļ.
Jebkura laikraksta redakcionālo politiku vislabāk var noteikt komentāru lappusē. Latvijas Avīzē tā ir latviskuma veicināšana, Atkarīgajā tā ir Ventspils naftas interešu bīdīšana, Dienas Biznesā tā ir atbalsts visam, kas ir nepieciešams uzņēmējdarbībai. Dienā redakcionālo politiku vistiešākajā veidā demonstrēja tie cilvēki, kuri no laikraksta ir aizgājuši -- Pauls Raudseps, Askolds Rodins, Laila Pakalniņa. Patlaban vēl nekas nav dzirdēts no Aivara Ozoliņa, cik var spriest, viņš ir atvaļinājumā. Bet fakts ir tāds, ka šonedēļ visus komentārus laikraksta 2. lappusē ir rakstījuši Dienas Biznesa žurnālisti, šodien -- Madara Fridrihsone un Andrejs Vaivars. Tēmas -- valsts finanses un mazumtirdzniecība. Vakar -- Māris Ķirsons un Andrejs Vaivars, attiecīgi par skandālu ar Dienvidu tiltu un par Andra Šķēles atgriešanos politikā. Nekā traka -- M. Fridrihsone par politiķu bezatbildību valsts finanšu jautājumā, manuprāt, raksta aptuveni tāpat, kā to kādreiz darīja P. Raudseps. Nav jau pārsteiguma -- ir bijis māsas uzņēmums, arī tajā netiek noraidīti minētie principi par godīgumu, atklātību un tiesiskumu. Bet, tomēr. Būs jāskatās, kā laikraksta jaunie īpašnieki veidos komentāru nodaļu. Dienas Biznesam ir pašam savs darbs darāms. Nebūs īpaši labi, ja ļaudis vienlaikus rakstīs i Dienas komentārus, i arī Dienas Biznesa ievadrakstus.
Bet runa tomēr ir arī par ziņu lappusēm. Neatsverams zaudējums Dienai ir Ināras Egles aiziešana. Latvijā nav pieredzējušāka žurnālista tieši parlamentārās politikas jomā, te nederēs kāda zaļknābja iemešana dīķī -- politiskās haizivis viņu apēdīs viens, divi. Šodien laikraksta lappusēs ir mazāk uzrakstu "speciāli Dienai" (tā norādot uz autora piederību citai avīzei), nekā tas bijis iepriekšējās dienās, taču arī šajā gadījumā ir jāsaka, ka abiem laikrakstiem ir citi mērķi un cita auditorija, un arī šeit nebūs labi, ja ziņu saturs tiks izvētīts pirmām kārtām caur uzņēmējdarbības, bet ne kādu citu prizmu. Kas laikrakstā aizvietos Baibu Rulli ar viņas neatsveramām zināšanām par politkorumpēto vidi, kādu mūsu valstī izveidojusi politiskā "elite"?
A. Saulītis savā Dienas blogā pauž cerību, ka laikraksta jaunajiem īpašniekiem izdosies atrast "galveno redaktoru, kam uzticētos sabiedrība un žurnālisti." Nu, redzēsim. Taču redaktors nav viens cīnītājs, lai nu kā, bet Diena 19 gadu laikā tomēr izveidoja ļoti profesionālu žurnālistu komandu, un pietrūks gan minēto personu, gan arī Māras Misiņas, Ernesta, Andas Burves-Rozītes, Gunta Keisela, visu, visu. Piedevām ļoti ceru, ka aizgājējiem izdosies izveidot nopietnu mediju, laikā pirms nākamajām Saeimas vēlēšanām tas ir pat ļoti būtiski, lai sabiedrībā uzturētu minētos principus. Kā esmu rakstījis citreiz, es Dienas abonents būšu vienmēr. Taču ar nepacietību gaidīšu iespēju, kļūt arī par CitasDienas abonentu. Saku vēlreiz -- lai veicas visiem.
Jauku visiem dienu!
pirmdiena, 2009. gada 12. oktobris
Šķēle 4?
Labdien, lasītāji!
Holivudā ir svēts princips -- ja filma aizgāja, jātaisa tā dēvētais sīkvels. Tā mēs nonākam pie tādiem "šedevriem," kā Zāģis 6, Transformatori 4, Rokijs 8, Murgs 13. ielā 10 u.tml. Latvijā patlaban šķiet, ka tiek gatavots sīkvels pagājušā gadsimta hitam "Andris Šķēle pie stūres."
Masu informācijas līdzekļos ziņots, ka "Tautas" partijas valde A. Šķēlem piedāvās atkal stāties pie partijas stūres un atgriezties aktīvajā politikā. Pats stāsta varonis par to nav teicis ne jā, ne nē, vismaz ne publiski. Portāls CitaDiena ziņo, ka paziņojums varētu nākt šovakar.
"Tautas" partijas valdi šajā gadījumā var saprast. Postšķēliskajā laikmetā tai ir gājis visnotaļ klupšus, krišus. "Stabilitātes garants" vēl vienu valdību varēja veidot tāpēc, ka gadi bija trekni un valdība bija gatava ignorēt visas ekonomiskās likumsakarības pēc kārtas, lai tik kamptu visu iespējamo. Taču drīz vien kļuva skaidrs, ka karalis ir kails ("stabilitātes garanta" gadījumā, diemžēl, tas ir diezgan atbaidošs attēls -- atvainojos), un partijas reitings nokrita tālu, tālu zem pieciem procentiem un kopš tā laika nav uzlabojies. Šķēles prezentēšana nācijas glābēja lomā varētu būt pēdējais salmiņš, pie kura ķerties, jo, piemēram, nākamgad visticamāk neizdosies sarīkot tik negodīgu reklāmas kampaņu, kā pagājušajā reizē.
Taču grūti iedomāties divas lietas. Pirmkārt, ka Šķēle prastu sabiedrībai iestāstīt, ka nu "Tautas" partija atkal labosies un būs pūkaina un mīļa, jo blakus viņam sarakstā taču visticamāk būs pilnīgi vieni un tie paši vēži. It kā deputāts Leiškalns ir paziņojis, ka viņa sarakstā vairs nebūs, bet Leiškalns nav bijis TP lielākā problēma. Un otrkārt, ka Šķēlem tas ir vajadzīgs. Privātpersonas statusā viņš ir varējis visus pasūtīt trīs mājas tālāk, kuriem interesē viņa dzīve uzņēmējdarbības pasaulē, piemēram, kad viņš Dienas reportierei uz jautājumu par to, vai viņu joprojām pārstāv konkrēts advokāts, atbildēja, ka tas esot "dzeltens" jautājums. Atjaunojot savu statusu politikā, Šķēlem būs atkal jāatklāj visas finanses. Protams, nesaku, ka tajās ir kaut kas netīrs -- to mēs neviens nevaram zināt. Bet, atceroties jezgu, kāda grozījās ap Šķēles slaveno vekseli, varam paredzēt, ka šāda saruna notiks atkal.
Kā esmu rakstījis citreiz, manuprāt, Šķēle bija ļoti labs premjerministrs. Viņš bija pareizais cilvēks pareizajā vietā tad, kad Latvijas iedzīvotājiem bija jāpasaka, ka laiks sakost iztīrītos zobus, uzvilkt gludinātās bikses un ķerties pie darba. Bet kāds viņš būtu politiķis tagad? Vai viņš ir gatavs atzīt, ka "Tautas" partija pēdējo pāris gadu laikā ir kļūdījusies atkal un atkal, un šo kļūdu pamatā bijis nekas cits, kā prātām neaptverama uzpūtība un pašslavināšana? Vai viņš ir gatavs atklātai sarunai par to, kā pirms četriem gadiem notika Jūrmalas mēra vēlēšanas, un kādu lomu viņš tajā spēlēja? Un, par visu vairāk, ja TP nākamgad oktobrī neiegūs pietiekami daudz balsu, lai veidotu valdību (un ar vai bez Šķēles, tas ir stipri ticams), vai viņš atkal noliks mandātu, jo pats sevi var saredzēt tikai vadošajā lomā? Reiz viņš tā jau ir darījis. Otrreiz -- tas jau būtu nesmuki.
Jauku visiem dienu!
Holivudā ir svēts princips -- ja filma aizgāja, jātaisa tā dēvētais sīkvels. Tā mēs nonākam pie tādiem "šedevriem," kā Zāģis 6, Transformatori 4, Rokijs 8, Murgs 13. ielā 10 u.tml. Latvijā patlaban šķiet, ka tiek gatavots sīkvels pagājušā gadsimta hitam "Andris Šķēle pie stūres."
Masu informācijas līdzekļos ziņots, ka "Tautas" partijas valde A. Šķēlem piedāvās atkal stāties pie partijas stūres un atgriezties aktīvajā politikā. Pats stāsta varonis par to nav teicis ne jā, ne nē, vismaz ne publiski. Portāls CitaDiena ziņo, ka paziņojums varētu nākt šovakar.
"Tautas" partijas valdi šajā gadījumā var saprast. Postšķēliskajā laikmetā tai ir gājis visnotaļ klupšus, krišus. "Stabilitātes garants" vēl vienu valdību varēja veidot tāpēc, ka gadi bija trekni un valdība bija gatava ignorēt visas ekonomiskās likumsakarības pēc kārtas, lai tik kamptu visu iespējamo. Taču drīz vien kļuva skaidrs, ka karalis ir kails ("stabilitātes garanta" gadījumā, diemžēl, tas ir diezgan atbaidošs attēls -- atvainojos), un partijas reitings nokrita tālu, tālu zem pieciem procentiem un kopš tā laika nav uzlabojies. Šķēles prezentēšana nācijas glābēja lomā varētu būt pēdējais salmiņš, pie kura ķerties, jo, piemēram, nākamgad visticamāk neizdosies sarīkot tik negodīgu reklāmas kampaņu, kā pagājušajā reizē.
Taču grūti iedomāties divas lietas. Pirmkārt, ka Šķēle prastu sabiedrībai iestāstīt, ka nu "Tautas" partija atkal labosies un būs pūkaina un mīļa, jo blakus viņam sarakstā taču visticamāk būs pilnīgi vieni un tie paši vēži. It kā deputāts Leiškalns ir paziņojis, ka viņa sarakstā vairs nebūs, bet Leiškalns nav bijis TP lielākā problēma. Un otrkārt, ka Šķēlem tas ir vajadzīgs. Privātpersonas statusā viņš ir varējis visus pasūtīt trīs mājas tālāk, kuriem interesē viņa dzīve uzņēmējdarbības pasaulē, piemēram, kad viņš Dienas reportierei uz jautājumu par to, vai viņu joprojām pārstāv konkrēts advokāts, atbildēja, ka tas esot "dzeltens" jautājums. Atjaunojot savu statusu politikā, Šķēlem būs atkal jāatklāj visas finanses. Protams, nesaku, ka tajās ir kaut kas netīrs -- to mēs neviens nevaram zināt. Bet, atceroties jezgu, kāda grozījās ap Šķēles slaveno vekseli, varam paredzēt, ka šāda saruna notiks atkal.
Kā esmu rakstījis citreiz, manuprāt, Šķēle bija ļoti labs premjerministrs. Viņš bija pareizais cilvēks pareizajā vietā tad, kad Latvijas iedzīvotājiem bija jāpasaka, ka laiks sakost iztīrītos zobus, uzvilkt gludinātās bikses un ķerties pie darba. Bet kāds viņš būtu politiķis tagad? Vai viņš ir gatavs atzīt, ka "Tautas" partija pēdējo pāris gadu laikā ir kļūdījusies atkal un atkal, un šo kļūdu pamatā bijis nekas cits, kā prātām neaptverama uzpūtība un pašslavināšana? Vai viņš ir gatavs atklātai sarunai par to, kā pirms četriem gadiem notika Jūrmalas mēra vēlēšanas, un kādu lomu viņš tajā spēlēja? Un, par visu vairāk, ja TP nākamgad oktobrī neiegūs pietiekami daudz balsu, lai veidotu valdību (un ar vai bez Šķēles, tas ir stipri ticams), vai viņš atkal noliks mandātu, jo pats sevi var saredzēt tikai vadošajā lomā? Reiz viņš tā jau ir darījis. Otrreiz -- tas jau būtu nesmuki.
Jauku visiem dienu!
sestdiena, 2009. gada 10. oktobris
Diena: RIP
Labrīt, lasītāji!
Nu tas ir noticis. Dienā apvērsums ir beidzies. Bez jebkādām ceremonijām no laikraksta telpām izsviesti tie darbinieki, kuri nav mierā ar laikraksta jaunā īpašnieka attieksmi pret lietām. Fotogrāfam Uldim Briedim īpašnieka nolīgtie drošībnieki esot mēģinājuši atteikt fotografēšanas tiesības brīdī, kad apsargu uzraudzībā savas mantas pakoja Dienas līdzdibinātājs un komentāru lappuses vadītājs Pauls Raudseps. U. Briedis pilnīgi pamatoti pateica, ka tas viņam atgādinot padomju laikus un kaut ko tādu, ko viņš savā ilgajā profesionāla fotogrāfa mūžā piedzīvojis ļoti reti un pēdējos laikos -- nemaz. No laikraksta tagad aizgājuši cilvēki, kurus uzskatu par kolēģiem un dažos gadījumos arī draugiem -- Nellija Ločmele, Anita Brauna, Pauls Raudseps, Rita Ruduša, Ināra Egle, Sanita Jemberga. Viņiem atbalstu pauduši citi Dienas līdzstrādnieki.
Vispirms, ja kāds to nav pamanījis, no laikraksta aizgājušie ir izveidojuši interneta portālu www.citadiena.wordpress.com. Tajā Rita Ruduša stāsta par to, kā viņa ir centusies sameklēt laikraksta jaunos īpašniekus. Kārtīgs riņķa dancis, kurā attiecīgā uzņēmuma pārstāvim vispirms bijusi sapulce, pēc tam viņš bijis pusdienās, un vairākas stundas vēlāk viņš kategoriski attiecies R. Rudušai parādīt pirkuma dokumentus un pat ir atļāvies viņai aizrādīt, ka viņa neprotot angļu valodu. Situācija smird pa lielu, lielu gabalu. Kāpēc trīs mēnešu garumā bija jāmelo par īpašnieku struktūru, ja patiesībā ar attiecīgo uzņēmumu viss jau bija sarunāts vasarā? Kāpēc tāda slepenība? Var jau būt, ka ne visi investori savas investīcijas bazūnē pa visu pasauli, bet, pirmkārt, te runa tomēr ir par Latvijas nopietnāko laikrakstu un, otrkārt, Latvija ir tā valsts, kurā ļaudīm nudien der atcerēties, ka ofšora kompānijas un ar tām saistītā slepenība nav nekas tāds, kas kalpotu valsts vai sabiedrības interesēm. Vajag tikai paraudzīties uz visu to, kas darās Ventspilī, un ne tikai. Cik varu spriest no internetā sameklētā, jauno īpašnieku uzņēmums Lielbritānijā nav nekāda kaktu firma, taču attieksme pret R. Rudušu ir kā pret aborigēniem, un tas ne par ko labu neliecina.
Būs interesanti redzēt, kāda būs Diena pirmdien. Šorīt tās komentāru lappusē ir tikai atvadu vēstule no N. Ločmeles. Citādi laikraksts kā laikraksts, ar visu SestDienu (it īpaši vēlos uzteikt asprāti, kura konkursā par to, "Ko saka Ābrams Kleckins?" ir piedāvājusi atbildi "Lai dzīvo Kalvīša un Putina ciešā savienība - mūsu dižķibeles stabilitātes garants"). Bet par tālāko ir divi ļoti nopietni jautājumi. Pirmais -- konflikts starp žurnālistiku un uzņēmējdarbību pasaule nav nekas neierasts. Arī laikraksti ir uzņēmumi, un uzņēmumam galvenais uzdevums vienmēr ir un vienmēr būs peļņas gūšana. Hrestomātisks ir atzinums, ka laikrakstos vispirms izvieto reklāmas, un tad žurnālistika izmanto to telpu uz lapas, kura ir palikusi pāri. Vietām īpašnieki diktē arī žurnālistikas saturu, vietām -- ne. Tas vienmēr ir bijis Dienas galvenais trumpis. Zviedru īpašnieku ietekmi nudien nevarēja manīt. Nu, netika Dienā atkārtoti intervēts Zviedrijas karalis tā, kā savu "varoni" tik bieži "intervē" Atkarīgā.
Un tā ir otra lieta. Vai kopā ar jaunajiem īpašniekiem Dienā tagad ienāk arī politiska ietekme? Patlaban neko tamlīdzīgu neesmu manījis, ka pasākumā būtu piedalījušās mūsu valsts politikāņu aprindas. Bet nemierīgu mani situācija dara vienalga. Kaut vai tāpēc, ka aizgājušo ļaužu vietā būs jāliek citi cilvēki, tajā skaitā, jādomā, tādi, kuriem ar pieredzi žurnālistikā tā ir kā ir, ar visu no tā izrietošo.
Veids, kādā ir notikusi Dienas pārņemšana ir vienkārši ārprātīgs, tas ir atbilstošs visai mūsu valsts politultrakorumpētajai videi. Slepenība, melošana, ofšorisms ... pilns komplekts. Es Dienu pasūtīšu arī turpmāk tāpat kā visas avīzes, man tās ir vajadzīgas darba lietām, taču ļoti, ļoti baidos, ka tā vairs nebūs mana Diena. Tas vairs nebūs tas laikraksts, ar kuru man ir bijušas profesionālas attiecības kopš paša pirmā numura tālajā 1990. gadā, kad rakstīju par ASV Valsts departamenta pārstāvja viedokli jautājumā par PSRS gaidāmo sabrukšanu. Cepuri paceļu visu aizgājušo Dienas līdzstrādnieku priekšā. Ja arī ne vienmēr esmu piekritis laikraksta paustajai politikai, ja arī esmu skumis par to, ka Dienas portāls ir pamatīgi delfizējies, Diena tomēr visus šos gadus ir bijis laikraksts nr. 1. Ļoti žēl, ka acīmredzot varam rakstīt:
Diena
23.11.1990 - 10.10.2009
RIP
Gribu, kā vienmēr, visiem vēlēt jauku dienu. Bet šorīt domas īpaši jaukas nav.
Nu tas ir noticis. Dienā apvērsums ir beidzies. Bez jebkādām ceremonijām no laikraksta telpām izsviesti tie darbinieki, kuri nav mierā ar laikraksta jaunā īpašnieka attieksmi pret lietām. Fotogrāfam Uldim Briedim īpašnieka nolīgtie drošībnieki esot mēģinājuši atteikt fotografēšanas tiesības brīdī, kad apsargu uzraudzībā savas mantas pakoja Dienas līdzdibinātājs un komentāru lappuses vadītājs Pauls Raudseps. U. Briedis pilnīgi pamatoti pateica, ka tas viņam atgādinot padomju laikus un kaut ko tādu, ko viņš savā ilgajā profesionāla fotogrāfa mūžā piedzīvojis ļoti reti un pēdējos laikos -- nemaz. No laikraksta tagad aizgājuši cilvēki, kurus uzskatu par kolēģiem un dažos gadījumos arī draugiem -- Nellija Ločmele, Anita Brauna, Pauls Raudseps, Rita Ruduša, Ināra Egle, Sanita Jemberga. Viņiem atbalstu pauduši citi Dienas līdzstrādnieki.
Vispirms, ja kāds to nav pamanījis, no laikraksta aizgājušie ir izveidojuši interneta portālu www.citadiena.wordpress.com. Tajā Rita Ruduša stāsta par to, kā viņa ir centusies sameklēt laikraksta jaunos īpašniekus. Kārtīgs riņķa dancis, kurā attiecīgā uzņēmuma pārstāvim vispirms bijusi sapulce, pēc tam viņš bijis pusdienās, un vairākas stundas vēlāk viņš kategoriski attiecies R. Rudušai parādīt pirkuma dokumentus un pat ir atļāvies viņai aizrādīt, ka viņa neprotot angļu valodu. Situācija smird pa lielu, lielu gabalu. Kāpēc trīs mēnešu garumā bija jāmelo par īpašnieku struktūru, ja patiesībā ar attiecīgo uzņēmumu viss jau bija sarunāts vasarā? Kāpēc tāda slepenība? Var jau būt, ka ne visi investori savas investīcijas bazūnē pa visu pasauli, bet, pirmkārt, te runa tomēr ir par Latvijas nopietnāko laikrakstu un, otrkārt, Latvija ir tā valsts, kurā ļaudīm nudien der atcerēties, ka ofšora kompānijas un ar tām saistītā slepenība nav nekas tāds, kas kalpotu valsts vai sabiedrības interesēm. Vajag tikai paraudzīties uz visu to, kas darās Ventspilī, un ne tikai. Cik varu spriest no internetā sameklētā, jauno īpašnieku uzņēmums Lielbritānijā nav nekāda kaktu firma, taču attieksme pret R. Rudušu ir kā pret aborigēniem, un tas ne par ko labu neliecina.
Būs interesanti redzēt, kāda būs Diena pirmdien. Šorīt tās komentāru lappusē ir tikai atvadu vēstule no N. Ločmeles. Citādi laikraksts kā laikraksts, ar visu SestDienu (it īpaši vēlos uzteikt asprāti, kura konkursā par to, "Ko saka Ābrams Kleckins?" ir piedāvājusi atbildi "Lai dzīvo Kalvīša un Putina ciešā savienība - mūsu dižķibeles stabilitātes garants"). Bet par tālāko ir divi ļoti nopietni jautājumi. Pirmais -- konflikts starp žurnālistiku un uzņēmējdarbību pasaule nav nekas neierasts. Arī laikraksti ir uzņēmumi, un uzņēmumam galvenais uzdevums vienmēr ir un vienmēr būs peļņas gūšana. Hrestomātisks ir atzinums, ka laikrakstos vispirms izvieto reklāmas, un tad žurnālistika izmanto to telpu uz lapas, kura ir palikusi pāri. Vietām īpašnieki diktē arī žurnālistikas saturu, vietām -- ne. Tas vienmēr ir bijis Dienas galvenais trumpis. Zviedru īpašnieku ietekmi nudien nevarēja manīt. Nu, netika Dienā atkārtoti intervēts Zviedrijas karalis tā, kā savu "varoni" tik bieži "intervē" Atkarīgā.
Un tā ir otra lieta. Vai kopā ar jaunajiem īpašniekiem Dienā tagad ienāk arī politiska ietekme? Patlaban neko tamlīdzīgu neesmu manījis, ka pasākumā būtu piedalījušās mūsu valsts politikāņu aprindas. Bet nemierīgu mani situācija dara vienalga. Kaut vai tāpēc, ka aizgājušo ļaužu vietā būs jāliek citi cilvēki, tajā skaitā, jādomā, tādi, kuriem ar pieredzi žurnālistikā tā ir kā ir, ar visu no tā izrietošo.
Veids, kādā ir notikusi Dienas pārņemšana ir vienkārši ārprātīgs, tas ir atbilstošs visai mūsu valsts politultrakorumpētajai videi. Slepenība, melošana, ofšorisms ... pilns komplekts. Es Dienu pasūtīšu arī turpmāk tāpat kā visas avīzes, man tās ir vajadzīgas darba lietām, taču ļoti, ļoti baidos, ka tā vairs nebūs mana Diena. Tas vairs nebūs tas laikraksts, ar kuru man ir bijušas profesionālas attiecības kopš paša pirmā numura tālajā 1990. gadā, kad rakstīju par ASV Valsts departamenta pārstāvja viedokli jautājumā par PSRS gaidāmo sabrukšanu. Cepuri paceļu visu aizgājušo Dienas līdzstrādnieku priekšā. Ja arī ne vienmēr esmu piekritis laikraksta paustajai politikai, ja arī esmu skumis par to, ka Dienas portāls ir pamatīgi delfizējies, Diena tomēr visus šos gadus ir bijis laikraksts nr. 1. Ļoti žēl, ka acīmredzot varam rakstīt:
Diena
23.11.1990 - 10.10.2009
RIP
Gribu, kā vienmēr, visiem vēlēt jauku dienu. Bet šorīt domas īpaši jaukas nav.
piektdiena, 2009. gada 9. oktobris
Pārsteidzīgā Nobela prēmija
Labdien, lasītāji!
Nule kā kļuvis zināms, ka 2009. gada Nobela miera prēmija piešķirta ASV prezidentam Barakam Obamam. Viņš ir trešais ASV prezidents, kas saņēmis šo godu. Pirms viņa Miera prēmiju saņēma ASV prezidents Teodors Rūzevelts (1906. gadā par miera līguma parakstīšanas noorganizēšanu starp Krieviju un Japānu) un Vudrovs Vilsons (1919. gadā par Nāciju savienības izveidošanu). Miera prēmiju saņēma arī ASV prezidents Džimijs Kārters, bet tas bija 22 gadus pēc tam, kad viņš pameta prezidenta amatu.
Nobela komisija paziņojusi, ka B. Obamam prēmija piešķirta par "ārkārtas centieniem pastiprināt starptautisko diplomātiju un sadarbību starp tautām. (..) Reti kad tāds cilvēks, kā B. Obama ir piesaistījis pasaules uzmanību un savai tautai devis cerības par gaišāku nākotni. Viņa diplomātijas pamatā ir pārliecība, ka tiem, kuriem uzticēta pasaules vadība, tas ir jādara uz tādu vērtību un attieksmju pamata, kurās dalās pasaules iedzīvotāju vairākums."
Nav nekādu šaubu par to, ka B. Obama Amerikā ir radījis pavisam jaunas vēsmas pēc briesmīgajiem astoņiem gadiem, kādus Baltajā namā pavadīja viņa priekštecis, Džordžs Bušs jaunākais un dumjākais. Taču viņa "ārkārtas centieni" starptautiskajā diplomātijā vēl īpašus augļus nav nesuši. Afganistānā karš turpinās un turpinās, patlaban ASV prezidentam galvenais jautājums ir par to, vai turp sūtīt vēl 40 tūkstošus kareivju, kā to ir pieprasījis armijas komandieris. Tuvajos austrumos miera situācija joprojām ir ļoti attāla, ne mazums tāpēc, ka tur kārtējo reizi premjerministra amatā ir stājies vanags, nevis dūja jautājumā par attiecībām ar palestīniešiem. Gruzd nepatikšanas ar Irānu un Ziemeļkoreju. Jā, B. Obama ir lāpījis attiecības ar sabiedrotajiem Eiropā un citur pasaulē, kuras Dž. Bušs pietiekami bieži bija atstājis novārtā. Taču rezultāti vēl nav pavisam labi redzami, un tāpēc man šķiet, ka Nobela prēmijas piešķiršana bijusi krietni pārsteidzīga, lai arī, maigi sakot, interesanta. Starptautiskajā situācijā saies kaut kas greizi -- Nobela komisijai nāksies kost pirkstos.
Jauku visiem dienu!
Nule kā kļuvis zināms, ka 2009. gada Nobela miera prēmija piešķirta ASV prezidentam Barakam Obamam. Viņš ir trešais ASV prezidents, kas saņēmis šo godu. Pirms viņa Miera prēmiju saņēma ASV prezidents Teodors Rūzevelts (1906. gadā par miera līguma parakstīšanas noorganizēšanu starp Krieviju un Japānu) un Vudrovs Vilsons (1919. gadā par Nāciju savienības izveidošanu). Miera prēmiju saņēma arī ASV prezidents Džimijs Kārters, bet tas bija 22 gadus pēc tam, kad viņš pameta prezidenta amatu.
Nobela komisija paziņojusi, ka B. Obamam prēmija piešķirta par "ārkārtas centieniem pastiprināt starptautisko diplomātiju un sadarbību starp tautām. (..) Reti kad tāds cilvēks, kā B. Obama ir piesaistījis pasaules uzmanību un savai tautai devis cerības par gaišāku nākotni. Viņa diplomātijas pamatā ir pārliecība, ka tiem, kuriem uzticēta pasaules vadība, tas ir jādara uz tādu vērtību un attieksmju pamata, kurās dalās pasaules iedzīvotāju vairākums."
Nav nekādu šaubu par to, ka B. Obama Amerikā ir radījis pavisam jaunas vēsmas pēc briesmīgajiem astoņiem gadiem, kādus Baltajā namā pavadīja viņa priekštecis, Džordžs Bušs jaunākais un dumjākais. Taču viņa "ārkārtas centieni" starptautiskajā diplomātijā vēl īpašus augļus nav nesuši. Afganistānā karš turpinās un turpinās, patlaban ASV prezidentam galvenais jautājums ir par to, vai turp sūtīt vēl 40 tūkstošus kareivju, kā to ir pieprasījis armijas komandieris. Tuvajos austrumos miera situācija joprojām ir ļoti attāla, ne mazums tāpēc, ka tur kārtējo reizi premjerministra amatā ir stājies vanags, nevis dūja jautājumā par attiecībām ar palestīniešiem. Gruzd nepatikšanas ar Irānu un Ziemeļkoreju. Jā, B. Obama ir lāpījis attiecības ar sabiedrotajiem Eiropā un citur pasaulē, kuras Dž. Bušs pietiekami bieži bija atstājis novārtā. Taču rezultāti vēl nav pavisam labi redzami, un tāpēc man šķiet, ka Nobela prēmijas piešķiršana bijusi krietni pārsteidzīga, lai arī, maigi sakot, interesanta. Starptautiskajā situācijā saies kaut kas greizi -- Nobela komisijai nāksies kost pirkstos.
Jauku visiem dienu!
ceturtdiena, 2009. gada 8. oktobris
Nestrādājošais pensionārs
Labrīt, lasītāji! Šorīt Latvijas Avīzē (http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/redakcijas.viesis/?doc=64953) ir plaša intervija ar cilvēku, kurš sevi apraksta ar vārdiem "nestrādājošs pensionārs," bet patiesībā kādreiz bija viens no mūsu valsts politikas smagsvariem, proti -- Anatolijs Gorbunovs. Komparijas ideoloģiskais sekretārs, pēc tam Augstākās padomes un tad arī Saeimas priekšsēdētājs. Viena no Latvijas ceļa "lokomotīvēm" 1993. gada Saeimas vēlēšanās. Reģionālās attīstības ministrs, satiksmes ministrs. Kādreizējais Latvijas valsts mežu padomes priekšsēdētājs. Un nu cilvēks, kurš par pašreizējo dzīvi stāsta lūk, ko: "Vai nu Obamas kundzes, vai karalienes Elizabetes piemēra iedvesmots, kuras iekopa zaļumu dārziņu savos īpašumos, es tagad ar kaimiņu laipnu izpalīdzēšanu esmu ķēries pie lauciņa uzaršanas, ecēšanas un tagad rudenī tik vedu un vedu uz pagrabiņu."
Ļoti mīļi. Dārziņš, lauciņš, pagrabiņš. Taču intervijā vērts izlasīt ne vien nestrādājoša pensionāra sajūsmu par dzīvīti lauciņos, bet arī pieredzējuša politiķa skatu no malas par to, kas patlaban mūsu valstī darās. A. Gorbunovs nāk ar priekšlikumu, Saeimas vēlēšanu barjeru paaugstināt līdz septiņiem procentiem, lai vēl vairāk samazinātu parlamentāro sīkmanību. Atbalstu. Viņš apcer Saeimu: "Jums nevarēs pierādīt, ka latviešiem vajadzīgs tieši tik liels parlaments, cik ir, un ka prezidijā jāsēž ne mazāk kā pieciem deputātiem." Nudien. Patlaban rādās, piemēram, ka Saeimas prezidijs bez viena locekļa var iztikt gluži labi -- Muižniece aizgāja, Rugātei visa Saeima parādīja pigu, un tagad, Saeimas spīkera Daudzes vārdiem runājot, lielākā problēma ir tāda, ka prezidija locekļi vairs nevar tik brīvi braukāt pa pasauli dažādos komandējumos, kā kādreiz, jo dažiem ir arī jāpaliek mājās. Un vēl "nestrādājošais pensionārs" nāk ar visai skaidru redzējumu par mūsu pašreizējo valdību: "Katrai no četrām vai piecām partijām vajag naudiņu "labdarībai", algu palielināšanai – tur nesanāk ietaupīt un uzkrāt. Reformēt? Citas partijas sfēru jā, bet manu gan ne. Notiek bakstīšanās, nevis virzīšanās uz priekšu!"
Tā nu mums ir sanācis, un laikam tas nav nekas pārsteidzošs, ka sakarīgākais sakāmais par mūsu valsts politikāņiem ir tiem, kuri tādi nav. Taču jādomā, ka arī A. Gorbunova teiktajam Jēkaba ielā un Rātslaukumā neviens nekādu uzmanību nepievērsīs, jo šeptēties taču ir tik daudz jaukāk. Raugi, stāsts par Rīgas tēlu, kuram pievērsies šlesušeraksoviskais tandēms Rīgas domē. Viss kā nākas un atbilstoši buldozeriskiem "principiem" -- viss notiek bez pat mazākās reverances konkursa virzienā, nauda ir grandioza, piemeklēts savējais, proti -- paijpuisītis Bertolts, kuram ar naudu noasiņojošas avikokompānijas vadīšanu acīmredzot darba nepietiek, un viņš tagad vadīs arī Rīgas tūrisma popularizēšanas kampaņu. Tas nekas, ka Rīgā tūrisma veicināšanas centrs ir bijis jau gadus septiņus, astoņus. Šleseram viss ir jādara pa savējam (A. Gorbunovs par Rīgas mēru un viņa vietnieku: "Pašreiz redzu, ka viņi ēd labas pusdienas "Lido" ar uzņēmējiem, bet kad un kāds būs rezultāts?"). Un ņemsim vienu gan vērā -- Šleseram Rīgas dome arī ar visām nepotisma un šeptes iespējām tomēr ir mazs dīķītis. Viņdien Atkarīgajā viņš klārēja, ka var sevi saskatīt arī ministru prezidenta lomā. Tad nu gan nāksies izdot grandiozus līdzekļus, lai spodrinātu ne vairs vienas pilsētas, bet veselas valsts tēlu. Maz pasaulē ir valstu ar premjerministriem, kuri savulaik ir piedalījušies sarunās par pašvaldības deputātu piekukuļošanu (un, starp citu, Šlesers nav vienīgais šāds cilvēks, kurš pārdomā nākamā gada Saeimas vēlēšanas). Maz tādu, kuri uzskata, ka tēvs kā šoferis ir pietiekama kvalifikācija dēlam kā "speciālistam." Protams, Itālijā ir Berluskoni. Bet vai tas tiešām ir tas tēls, kuru mēs vēlamies savai valstij -- blakus tēlam par dumjiem politikāņiem ("nasing spešal"), mazspējīgu pārvaldes sistēmu ("Latvijai mēs vairs neuzticamies"), apkrāptiem tūristiem ...
Jauku visiem dienu (un izlasiet interviju ar Gorbunovu!)
Ļoti mīļi. Dārziņš, lauciņš, pagrabiņš. Taču intervijā vērts izlasīt ne vien nestrādājoša pensionāra sajūsmu par dzīvīti lauciņos, bet arī pieredzējuša politiķa skatu no malas par to, kas patlaban mūsu valstī darās. A. Gorbunovs nāk ar priekšlikumu, Saeimas vēlēšanu barjeru paaugstināt līdz septiņiem procentiem, lai vēl vairāk samazinātu parlamentāro sīkmanību. Atbalstu. Viņš apcer Saeimu: "Jums nevarēs pierādīt, ka latviešiem vajadzīgs tieši tik liels parlaments, cik ir, un ka prezidijā jāsēž ne mazāk kā pieciem deputātiem." Nudien. Patlaban rādās, piemēram, ka Saeimas prezidijs bez viena locekļa var iztikt gluži labi -- Muižniece aizgāja, Rugātei visa Saeima parādīja pigu, un tagad, Saeimas spīkera Daudzes vārdiem runājot, lielākā problēma ir tāda, ka prezidija locekļi vairs nevar tik brīvi braukāt pa pasauli dažādos komandējumos, kā kādreiz, jo dažiem ir arī jāpaliek mājās. Un vēl "nestrādājošais pensionārs" nāk ar visai skaidru redzējumu par mūsu pašreizējo valdību: "Katrai no četrām vai piecām partijām vajag naudiņu "labdarībai", algu palielināšanai – tur nesanāk ietaupīt un uzkrāt. Reformēt? Citas partijas sfēru jā, bet manu gan ne. Notiek bakstīšanās, nevis virzīšanās uz priekšu!"
Tā nu mums ir sanācis, un laikam tas nav nekas pārsteidzošs, ka sakarīgākais sakāmais par mūsu valsts politikāņiem ir tiem, kuri tādi nav. Taču jādomā, ka arī A. Gorbunova teiktajam Jēkaba ielā un Rātslaukumā neviens nekādu uzmanību nepievērsīs, jo šeptēties taču ir tik daudz jaukāk. Raugi, stāsts par Rīgas tēlu, kuram pievērsies šlesušeraksoviskais tandēms Rīgas domē. Viss kā nākas un atbilstoši buldozeriskiem "principiem" -- viss notiek bez pat mazākās reverances konkursa virzienā, nauda ir grandioza, piemeklēts savējais, proti -- paijpuisītis Bertolts, kuram ar naudu noasiņojošas avikokompānijas vadīšanu acīmredzot darba nepietiek, un viņš tagad vadīs arī Rīgas tūrisma popularizēšanas kampaņu. Tas nekas, ka Rīgā tūrisma veicināšanas centrs ir bijis jau gadus septiņus, astoņus. Šleseram viss ir jādara pa savējam (A. Gorbunovs par Rīgas mēru un viņa vietnieku: "Pašreiz redzu, ka viņi ēd labas pusdienas "Lido" ar uzņēmējiem, bet kad un kāds būs rezultāts?"). Un ņemsim vienu gan vērā -- Šleseram Rīgas dome arī ar visām nepotisma un šeptes iespējām tomēr ir mazs dīķītis. Viņdien Atkarīgajā viņš klārēja, ka var sevi saskatīt arī ministru prezidenta lomā. Tad nu gan nāksies izdot grandiozus līdzekļus, lai spodrinātu ne vairs vienas pilsētas, bet veselas valsts tēlu. Maz pasaulē ir valstu ar premjerministriem, kuri savulaik ir piedalījušies sarunās par pašvaldības deputātu piekukuļošanu (un, starp citu, Šlesers nav vienīgais šāds cilvēks, kurš pārdomā nākamā gada Saeimas vēlēšanas). Maz tādu, kuri uzskata, ka tēvs kā šoferis ir pietiekama kvalifikācija dēlam kā "speciālistam." Protams, Itālijā ir Berluskoni. Bet vai tas tiešām ir tas tēls, kuru mēs vēlamies savai valstij -- blakus tēlam par dumjiem politikāņiem ("nasing spešal"), mazspējīgu pārvaldes sistēmu ("Latvijai mēs vairs neuzticamies"), apkrāptiem tūristiem ...
Jauku visiem dienu (un izlasiet interviju ar Gorbunovu!)
Abonēt:
Ziņas (Atom)
