Labrīt, lasītāji!
Vakar Valsts prezidents būtībā pateica to, kas bija jāsaka. Pēdējā laikā mūsu valsts politikāņi ir sākuši strādāt konstruktīvi, bet ar to vien nepietiek, un tāpēc Satversmē paredzēto pārraudzības funkciju prezidents pildīs arī turpmāk. Brīdī, kad Valdis Zatlers runāja par to, kāpēc patlaban politikāņi ir aptuveni tikpat populāri, kā purkšķis pārpildītā trolejbusā, laikam tomēr būtu bijis velti gaidīt atziņu, ka veids, kādā viņš pats kļuva par prezidentu, bija viens no kliedzošākajiem patvaļas piemēriem, kādu kādreizējā valdošā banda pieļāva. Tāpat viņš izvēlējās neņemt vērā to, ka Satversmes grozījumi, kurus Saeima sola apstiprināt jaunnedēļ, ir visnotaļ tālu no tiem, kurus viņš pats ir paģērējis. Taču pareizi Valsts prezidents noteica visu to, kas politikā darāms tālāk, un pirmkārt tas attiecas uz nabas saiti, kāda eksistē starp partijām un to krusttēviem un sponsoriem. Neaizmirsīsim, piemēram, ka izmisīgi negodīgo "trešās personas" kampaņu, kādu laikā pirms 2006. gada Saeimas vēlēšanām veidoja "Tautas" partija ar ārkārtīgi "neatkarīgo" premjerministra biroja vadītāju priekšgalā, lielā mērā finansēja partijas krusttēvs Mākoņos. Par attiecībām starp "zaļajiem zemniekiem" un viņu krusttēvu tiesas zālē varam īpaši nerunāt, lai arī viņa uzvārds partijas oficiālo ziedotāju sarakstā laikā kopš 2002. gada jūlija neparādās. Ja tā, tad tīri jābrīnās, kāpēc atsevišķi ZZS aktīvisti tik melnām mutēm strādā, lai upurētu tiesiskumu šī viena cilvēka vārdā.
Taču pats būtiskākais, manuprāt, Valsts prezidenta tekstā bija lūk, kas: "Jums, vēlētāji, izmaiņas politiskajā vidē iespējams veicināt, rūpīgi izvērtējot politisko partiju un politiķu darbu, viņu attieksmi pret saviem darba pienākumiem, viņu darba spējas un viņu efektivitāti." Tie, kuri Latviju iegrūda bedrē, kurā patlaban atrodamies, pelna sodīšanu. Ne velti, piemēram, "stabilitātes garants" ir nolēmis palīst maliņā un nekad vairs nelūgt sabiedrību viņu vērtēt vēlēšanu kontekstā. Tuvojas pašvaldību vēlēšanas, polittehnologi patlaban domā par divām lietām: Kā apiet priekšvēlēšanu finansēšanas noteikumus, un kur atrast pašu labāko televīzijas reklāmu, kura vēlētājiem liks ieplest actiņas un tūdaliņ doties uz iecirkni. Neļausim sevi apcirpt. Padomāsim labi par prezidenta teikto par efektivitāti. Vai Rīgas domē būtu atgriežami tie ļaudis, kuri nu ir nolēmuši, ka patlaban pats būtiskākais, par ko domāt, ir pilsētas karoga karināšana pie brandmūriem tad, kad ir svētki? Vai turp būtu nosūtāmi ļaudis, kuri politikā ir personificējuši negodīgumu un it īpaši "savējo" bīdīšanu visos iespējamos veidos? Vai vēlētāju atbalstu ir pelnījusi partija, kuru pārstāvošais ārlietu ministrs arī tagad, kad ekonomiskā kurpe smagi spiež, pa Eiropu lidinās biznesa klasē, turklāt lidmašīnā, kurā atšķirība starp ekonomisko un biznesa klasi būtībā ir visnotaļ minimāla? Atļaušos teikt, ka atbilde uz šiem jautājumiem ir kategorisks "nē."
Tiesa, atteikties no vieniem nozīmē atrast kādus citus, un ir pēdējais laiks tām partijām, kurām viens no trumpjiem vēlēšanās būs "mēs nepiedalījāmies valdošajā bandā," skaidrāk par skaidru pateikt, kādi ir plāni un kādas -- ieceres. Neesmu, piemēram, īpaši pārliecināts, ka "Jaunais laiks" rīkojas gudri, Rīgas mēra amata virzienā bīdot cilvēku, kurš vistiešākā veidā simbolizē tos repšiskos ekscesus, kuru dēļ partijai tik ilgi bija jānīkst opozīcijā. Tāpat neesmu pārliecināts, ka būs viedi, viena kādreizēja tēvzemieša dēļ Eiroparlamenta vēlēšanās aizmest veselu biļetenu, lai viņam pateiktu jā, bet citām partijām kurām, iespējams, ir vairāk kā viens redzams un akceptējams kandidāts -- nē. Ja man patlaban piezvanītu kāda no sabiedriskā viedokļa pētīšanas firmām ar hrestomātisko jautājumu par vēlēšanām, es visticamāk būtu to neizlēmīgo ļaužu vidū, kuri patlaban veido teju vai trešo daļu visu vēlētāju. Partijām ir laiks demonstrēt, kas tās pelna vairāk par Valsts prezidenta piesauktajiem četriem procentiem atbalsta. Savukārt prezidentam ir jāliek skaidri saprast -- pašā pirmajā brīdī, kad politikāņi atkal sāks demonstrēt patvaļu, Damokla zobens beidzot krītis un kritīs ar lielu un asu blīkšķi.
Jauku visiem dienu!
trešdiena, 2009. gada 1. aprīlis
otrdiena, 2009. gada 31. marts
Par prezidenta izvēli 31. martā
Labrīt, lasītāji!
Prognozēts, ka šovakar Valsts prezidents Valdis Zatlers nepaziņos par Saeimas atlaišanu. 14. janvārī viņš izplatīja paziņojumu par darbiem, kādi Saeimai un Ministru kabinetam izdarāmi līdz 31. martam, piebilstot, ja gadījumā tas netiks izdarīts, tad čau, Rasma, un gatavosimies uz jaunām vēlēšanām.
Darbi it kā ir izpildīti, nu -- daudzmaz. Jauna un vismaz nosacīti cita valdība izveidota, KNAB direktors sameklēts (šodien Latvijas Avīzē ar Normundu Vilnīti ir pirmā plašākā intervija, kādu esmu ar viņu redzējis -- iesaku!), likvidēts "lokomotīvju" princips vēlēšanās, zināmā mērā izveidota ekonomikas pārraudzības padome, kaut kad drīz Saeima varētu pat labot Satversmi, lai tautai dotu tiesības pieteikt tās atlaišanu. Pedants varētu teikt, ka ar "kaut kad drīz" nepietiek, 8. aprīlis tomēr ir vēlāk par 31. martu. Nav pat īpaši jābūt pedantam, lai teiktu, ka ekonomikas pārraudzības padome ir ļoti tālu no tā, kas prezidentam bija padomā, neatkarīga no deputātiem un viņu dažādo pārliecību par tautsaimniecību, tā nav nemaz. KNAB gadījumā joprojām nekur nav pazudis fakts, ka veids, kādā izraudzīts N. Vilnītis, bija absolūti godmaniski baltiem diegiem šūts, un nākamajā reizē diez vai tas būs derīgs lietošanai. Ja Saeimas un valdības darbu reaģējot uz prezidenta "ultimātu" vērtētu kā skolā, tad varētu dot atzīmi tā ap septiņi no 10 vai trīs ar krustu no pieci.
Manuprāt, ar to pietieks, galvenokārt tāpēc, ka nudien patlaban nebūtu prāta darbs, radīt to nepārprotamo haosu, kāds sāktos, ja nupat nāktos organizēt vispirms referendumu un pēc tam jaunas vēlēšanas. Latvijai tomēr patlaban ir jauna valdība, un paši kliedzošākie nepiemērotības eksemplāri no iepriekšējās bandas tomēr ir aizgājuši, jācer, uz neatgriešanos. Saistošas domas par budžetu ne vien šogad, bet vispār turpmāk ir finanšu ministram, jācer, ka viņš neiedomāsies ielikt kontakta lēcas, lai bijušā prezidente vairs viņu neuzskatītu par pārāk "jaunavīgu," bet tas jau nav galvenais -- varbūt valsts finanšu sistēmu var uzlikt uz daudz stabilākām kājām un atteikties no šleseriskā un kalvīšiskā "gāzi grīdā" principa, kurš mūs visus iegrūdis pašreizējā bedrē. Ļausim strādāt.
Taču piekrītu tam, ko vakar raidījumā "Skats no malas" teica Aleksandra Gluhiha. Bijušās prezidentes piesauktie Damokla zobeni nekur nedrīkst pazust, un Saeimas deputātiem nedrīkst radīt iespaidu, ka nu viss ir nokārtots un dzīvosim skaisti tālāk. Deputāti jau nav mainījušies. Šorīt Atkarīgajā vesels bars skaidro, kas notiks tālāk, ļoti rūpīgi viņi centušies runāt sakarīgi un kārtīgi. Bet tā grupa, kura pēdējā pusotra gada laikā ir centusies legalizēt naudas atmazgāšanu, sagraut valsts drošības sistēmu, bučoties ar ļoti smagos noziegumos apsūdzētiem pašvaldību aktīvistiem (nav runa tikai par Puzes ķeizaru, viens notiesātais censonis veselus divus gadus joprojām skaitījās Saeimas deputāts), apbalvot nodokļu nemaksāšanu ar augstiem amatiem, devalvēt kvalitāti i Satversmes tiesā, i Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā -- tā grupa nekur nav pazudusi, ja nu vienīgi viens segments ir pārkvalificējies un kļuvis par opozicionāriem. Jākonstatē arī tas, ka tuvojas tas brīdis, kad mēs uzzināsim konkrēti, kas tad slēpjas aiz "parolēm," kuras minētas Ventspils lietas apjomīgajos materiālos, kas tad īsti bija "Pleskavas šoseja" un "Zvaigznīšu brīdis." Nav izslēgts, ka atsevišķas ar "stipendiju" (lasi -- "kukuļošanas") lietu saistītas personas lielajā politikā grozās joprojām. Ļoti ceru, ka šovakar Valsts prezidents neteiks, "Paldies, mīļie, par labi izdarītu darbu." Jo konkrēti izdarītie darbi un darbiņi ir mazāk svarīgi par kopējo attieksmi pret Latviju, tās tautu un tās politisko iekārtu. Ja šī attieksme turpinās būt "viens likums un tiesības man un manējiem, cits likums un tiesības visiem pārējiem", tad Damokla zobenam ir jākrīt mazliet tālāk un tā asajam galam jābūt tuvāk tiem cietajiem pauriem Saeimā, kuri nekādi nevar apgūt atziņu, ka politika ne vien var būt, bet tai arī ir jābūt godīgai un atklātai.
Jauku visiem dienu!
Prognozēts, ka šovakar Valsts prezidents Valdis Zatlers nepaziņos par Saeimas atlaišanu. 14. janvārī viņš izplatīja paziņojumu par darbiem, kādi Saeimai un Ministru kabinetam izdarāmi līdz 31. martam, piebilstot, ja gadījumā tas netiks izdarīts, tad čau, Rasma, un gatavosimies uz jaunām vēlēšanām.
Darbi it kā ir izpildīti, nu -- daudzmaz. Jauna un vismaz nosacīti cita valdība izveidota, KNAB direktors sameklēts (šodien Latvijas Avīzē ar Normundu Vilnīti ir pirmā plašākā intervija, kādu esmu ar viņu redzējis -- iesaku!), likvidēts "lokomotīvju" princips vēlēšanās, zināmā mērā izveidota ekonomikas pārraudzības padome, kaut kad drīz Saeima varētu pat labot Satversmi, lai tautai dotu tiesības pieteikt tās atlaišanu. Pedants varētu teikt, ka ar "kaut kad drīz" nepietiek, 8. aprīlis tomēr ir vēlāk par 31. martu. Nav pat īpaši jābūt pedantam, lai teiktu, ka ekonomikas pārraudzības padome ir ļoti tālu no tā, kas prezidentam bija padomā, neatkarīga no deputātiem un viņu dažādo pārliecību par tautsaimniecību, tā nav nemaz. KNAB gadījumā joprojām nekur nav pazudis fakts, ka veids, kādā izraudzīts N. Vilnītis, bija absolūti godmaniski baltiem diegiem šūts, un nākamajā reizē diez vai tas būs derīgs lietošanai. Ja Saeimas un valdības darbu reaģējot uz prezidenta "ultimātu" vērtētu kā skolā, tad varētu dot atzīmi tā ap septiņi no 10 vai trīs ar krustu no pieci.
Manuprāt, ar to pietieks, galvenokārt tāpēc, ka nudien patlaban nebūtu prāta darbs, radīt to nepārprotamo haosu, kāds sāktos, ja nupat nāktos organizēt vispirms referendumu un pēc tam jaunas vēlēšanas. Latvijai tomēr patlaban ir jauna valdība, un paši kliedzošākie nepiemērotības eksemplāri no iepriekšējās bandas tomēr ir aizgājuši, jācer, uz neatgriešanos. Saistošas domas par budžetu ne vien šogad, bet vispār turpmāk ir finanšu ministram, jācer, ka viņš neiedomāsies ielikt kontakta lēcas, lai bijušā prezidente vairs viņu neuzskatītu par pārāk "jaunavīgu," bet tas jau nav galvenais -- varbūt valsts finanšu sistēmu var uzlikt uz daudz stabilākām kājām un atteikties no šleseriskā un kalvīšiskā "gāzi grīdā" principa, kurš mūs visus iegrūdis pašreizējā bedrē. Ļausim strādāt.
Taču piekrītu tam, ko vakar raidījumā "Skats no malas" teica Aleksandra Gluhiha. Bijušās prezidentes piesauktie Damokla zobeni nekur nedrīkst pazust, un Saeimas deputātiem nedrīkst radīt iespaidu, ka nu viss ir nokārtots un dzīvosim skaisti tālāk. Deputāti jau nav mainījušies. Šorīt Atkarīgajā vesels bars skaidro, kas notiks tālāk, ļoti rūpīgi viņi centušies runāt sakarīgi un kārtīgi. Bet tā grupa, kura pēdējā pusotra gada laikā ir centusies legalizēt naudas atmazgāšanu, sagraut valsts drošības sistēmu, bučoties ar ļoti smagos noziegumos apsūdzētiem pašvaldību aktīvistiem (nav runa tikai par Puzes ķeizaru, viens notiesātais censonis veselus divus gadus joprojām skaitījās Saeimas deputāts), apbalvot nodokļu nemaksāšanu ar augstiem amatiem, devalvēt kvalitāti i Satversmes tiesā, i Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā -- tā grupa nekur nav pazudusi, ja nu vienīgi viens segments ir pārkvalificējies un kļuvis par opozicionāriem. Jākonstatē arī tas, ka tuvojas tas brīdis, kad mēs uzzināsim konkrēti, kas tad slēpjas aiz "parolēm," kuras minētas Ventspils lietas apjomīgajos materiālos, kas tad īsti bija "Pleskavas šoseja" un "Zvaigznīšu brīdis." Nav izslēgts, ka atsevišķas ar "stipendiju" (lasi -- "kukuļošanas") lietu saistītas personas lielajā politikā grozās joprojām. Ļoti ceru, ka šovakar Valsts prezidents neteiks, "Paldies, mīļie, par labi izdarītu darbu." Jo konkrēti izdarītie darbi un darbiņi ir mazāk svarīgi par kopējo attieksmi pret Latviju, tās tautu un tās politisko iekārtu. Ja šī attieksme turpinās būt "viens likums un tiesības man un manējiem, cits likums un tiesības visiem pārējiem", tad Damokla zobenam ir jākrīt mazliet tālāk un tā asajam galam jābūt tuvāk tiem cietajiem pauriem Saeimā, kuri nekādi nevar apgūt atziņu, ka politika ne vien var būt, bet tai arī ir jābūt godīgai un atklātai.
Jauku visiem dienu!
pirmdiena, 2009. gada 30. marts
Par jaunāko Krievijas propagandas gājienu un Latvijas reakciju
Labdien, lasītāji!
Internetā ziņots, ka Ārlietu ministrs Māris Riekstiņš mūs aicinājis, pārāk nesatraukties par jaunāko Krevijas propagandistu radīto gara darbu, filmu "Baltija: kādas 'okupācijas' vēsture." Šo filmu radījusi tā pati propagandistu grupa, kura bija atbildīga par "dokumentālo" filmu, kurā atrunāta "nacisma" atjaunošana Baltijas valstīs. M. Riekstiņš teicis, ka nekādu notu Latvija Krievijas vadībai par jaunāko filmu neiesniegs, jo "es domāju, ka mums nav jāpārspīlē šīs filmas nozīme." Notas sūtīšana, piebildis ministrs, būtu "neadekvāta rīcība."
Tā jau tas būtībā ir -- milzīgu diplomātisku kaitējumu filmas autori Latvijai nav nodarījuši. Taču gluži bez uzmanības jaunāko melu krājumu tomēr atstāt nevajadzētu, jo ir visnotaļ skaidrs, ka bez cara Vladimira autoritārās valdības ziņas filma vienā no caristes galvenajām televīzijas programmām nebūtu demonstrēta. Piedevām Krievijai pasaulē ir daudz, daudz skaļāka diplomātijas un propagandas balss, nekā Latvijai, vēl jo vairāk tāpēc, ka tādu "draugu" izpildījumā, kā Tatjana Ždanoka, šai propagandai ir atbalss arī mūsu valstī un, kas ir vēl trakāk, Eiropā. Ar to nav teikts, ka eiropieši atbalstītu cinismu, ar kura palīdzību propagandas filmas autori vārdu "okupācija" ir ielikuši pēdiņās -- Rietumeiropā nevienam nav noslēpums, kas 1940. un 1941. gadā notika Baltijas valstīs, ja nu vienīgi to izvēlas ignorēt tie, kuri to dara kaut kādu politisku iemeslu dzīti.
Taču ārlietu ministram var piekrist arī cita iemesla dēļ. Padomju laiks tomēr nav ēra, kura ir aprakstāma tikai galējībās. Vienā ekstrēmistu pusē (un šajā kontekstā zem jēdziena "ekstrēmisti" var likt arī caru Vladimiru, viņa svītu un visas Krievijas cērpjamās aitas, kuras klausās viņu melos) ir ļaudis, kuri saka, ka PSRS bija pats labākais, kas iespējams, un viss. Otrā galā ir ļaudis, kuri saka, ka tā bija militāra okupācija un viss. Pirmie ignorē apstākli, ka visa PSRS tauta izņemot nomenklatūras pārstāvjus būtībā dzīvoja cietuma apstākļos, turklāt "sociālisma" celšanas kontekstā tika paveikti patiesi briesmu darbi, kuri ar maniakālā slepkavas Staļina nāvi nebūt nebeidzās (par to varētu liecināt, piemēram, Lidija Doroņina, Ints Cālītis un, ja viņu PSRS nebūtu nobendējusi, arī Gunārs Astra). Savukārt otri ignorē to, ka 50 gadu laikā ne jau pilnīgi viss, kas notika Latvijas PSR, bija drausmīgi. Viņi izmanto to, ko izvēlas neievērot PSRS apoloģēti, savukārt PSRS apoloģēti izmanto to, ko izvēlas neievērot latviešu nacionālisti un ultranacionālisti. Ja kāds filmā saka, ka laiks pēc 2. pasaules kara Latvijā bija industralizācijas laikmets, tā ir taisnība. Darbu tas nodrošināja ne jau tikai imigrantiem no citām "draudzīgām republikām," turklāt pietiekami daudz latviešu sev izveidoja gana ērtu dzīvi arī čekā, kompartijā un visās pārējās okupācijas laika struktūrās. Atšķirībā no Ždanokas, piemēram, Rubiks skaitās latvietis. Cik nav runāts par to, ka viens no trokšņainākajiem nacionālistiem Saeimā Tabūns, pirms kažoka pārmešanas uz otru pusi, bija aktīvs kompartijas atbalstītājs Latvijas radio? Viņam tomēr visticamāk nekas īpašs nebūtu kaitējis, ja PSRS nebūtu sabrukusi. Tas pats sakāms arī par tiem ļoti daudzajiem ļaudīm mūsu pārvaldes sistēmā, kuri darbojās partijā un it īpaši Komjaunatnē. Cita starpā, ja kas -- arī pašreizējais ārlietu ministrs. Ar to, protams, es nesaku, ka trokšņainais kmpartijas slavinātājs un komjaunatniskais ārlietu ministrs bēdājās par to, ka okupācija beidzās. Taču tas visnotaļ uzskatāmi demonstrē to, ka situācija padomju laikā nebija melnbalta, viena puse nevar teikt, ka tā bija tikai laba, bet otra -- ka tā bija tikai slikta.
Un tomēr. Mūsdienu Krievija ir melu un propagandas impērija. Tā ir autoritāra valsts ar autoritāru un gandrīz diktatorisku vadību, parlaments tajā ir butaforija, "demokrātija" ir pilnīga imitācija. Un tāpēc ir vērts padomāt par to, kā mūsu valsts reaģē uz Maskavas izlēcieniem. Labi, diplomātisku notu varbūt ne. Bet ir vērts padomāt, ko mēs jūnijā sūtīsim uz Eiropas parlamentu. Vai patiesus Latvijas pārstāvjus, vai arī Krievijas impērijas rokaspuišus un meitas tepat mūsu valstī? Par to ļoti noteikti ir vērts padomāt.
Jauku visiem dienu!
Internetā ziņots, ka Ārlietu ministrs Māris Riekstiņš mūs aicinājis, pārāk nesatraukties par jaunāko Krevijas propagandistu radīto gara darbu, filmu "Baltija: kādas 'okupācijas' vēsture." Šo filmu radījusi tā pati propagandistu grupa, kura bija atbildīga par "dokumentālo" filmu, kurā atrunāta "nacisma" atjaunošana Baltijas valstīs. M. Riekstiņš teicis, ka nekādu notu Latvija Krievijas vadībai par jaunāko filmu neiesniegs, jo "es domāju, ka mums nav jāpārspīlē šīs filmas nozīme." Notas sūtīšana, piebildis ministrs, būtu "neadekvāta rīcība."
Tā jau tas būtībā ir -- milzīgu diplomātisku kaitējumu filmas autori Latvijai nav nodarījuši. Taču gluži bez uzmanības jaunāko melu krājumu tomēr atstāt nevajadzētu, jo ir visnotaļ skaidrs, ka bez cara Vladimira autoritārās valdības ziņas filma vienā no caristes galvenajām televīzijas programmām nebūtu demonstrēta. Piedevām Krievijai pasaulē ir daudz, daudz skaļāka diplomātijas un propagandas balss, nekā Latvijai, vēl jo vairāk tāpēc, ka tādu "draugu" izpildījumā, kā Tatjana Ždanoka, šai propagandai ir atbalss arī mūsu valstī un, kas ir vēl trakāk, Eiropā. Ar to nav teikts, ka eiropieši atbalstītu cinismu, ar kura palīdzību propagandas filmas autori vārdu "okupācija" ir ielikuši pēdiņās -- Rietumeiropā nevienam nav noslēpums, kas 1940. un 1941. gadā notika Baltijas valstīs, ja nu vienīgi to izvēlas ignorēt tie, kuri to dara kaut kādu politisku iemeslu dzīti.
Taču ārlietu ministram var piekrist arī cita iemesla dēļ. Padomju laiks tomēr nav ēra, kura ir aprakstāma tikai galējībās. Vienā ekstrēmistu pusē (un šajā kontekstā zem jēdziena "ekstrēmisti" var likt arī caru Vladimiru, viņa svītu un visas Krievijas cērpjamās aitas, kuras klausās viņu melos) ir ļaudis, kuri saka, ka PSRS bija pats labākais, kas iespējams, un viss. Otrā galā ir ļaudis, kuri saka, ka tā bija militāra okupācija un viss. Pirmie ignorē apstākli, ka visa PSRS tauta izņemot nomenklatūras pārstāvjus būtībā dzīvoja cietuma apstākļos, turklāt "sociālisma" celšanas kontekstā tika paveikti patiesi briesmu darbi, kuri ar maniakālā slepkavas Staļina nāvi nebūt nebeidzās (par to varētu liecināt, piemēram, Lidija Doroņina, Ints Cālītis un, ja viņu PSRS nebūtu nobendējusi, arī Gunārs Astra). Savukārt otri ignorē to, ka 50 gadu laikā ne jau pilnīgi viss, kas notika Latvijas PSR, bija drausmīgi. Viņi izmanto to, ko izvēlas neievērot PSRS apoloģēti, savukārt PSRS apoloģēti izmanto to, ko izvēlas neievērot latviešu nacionālisti un ultranacionālisti. Ja kāds filmā saka, ka laiks pēc 2. pasaules kara Latvijā bija industralizācijas laikmets, tā ir taisnība. Darbu tas nodrošināja ne jau tikai imigrantiem no citām "draudzīgām republikām," turklāt pietiekami daudz latviešu sev izveidoja gana ērtu dzīvi arī čekā, kompartijā un visās pārējās okupācijas laika struktūrās. Atšķirībā no Ždanokas, piemēram, Rubiks skaitās latvietis. Cik nav runāts par to, ka viens no trokšņainākajiem nacionālistiem Saeimā Tabūns, pirms kažoka pārmešanas uz otru pusi, bija aktīvs kompartijas atbalstītājs Latvijas radio? Viņam tomēr visticamāk nekas īpašs nebūtu kaitējis, ja PSRS nebūtu sabrukusi. Tas pats sakāms arī par tiem ļoti daudzajiem ļaudīm mūsu pārvaldes sistēmā, kuri darbojās partijā un it īpaši Komjaunatnē. Cita starpā, ja kas -- arī pašreizējais ārlietu ministrs. Ar to, protams, es nesaku, ka trokšņainais kmpartijas slavinātājs un komjaunatniskais ārlietu ministrs bēdājās par to, ka okupācija beidzās. Taču tas visnotaļ uzskatāmi demonstrē to, ka situācija padomju laikā nebija melnbalta, viena puse nevar teikt, ka tā bija tikai laba, bet otra -- ka tā bija tikai slikta.
Un tomēr. Mūsdienu Krievija ir melu un propagandas impērija. Tā ir autoritāra valsts ar autoritāru un gandrīz diktatorisku vadību, parlaments tajā ir butaforija, "demokrātija" ir pilnīga imitācija. Un tāpēc ir vērts padomāt par to, kā mūsu valsts reaģē uz Maskavas izlēcieniem. Labi, diplomātisku notu varbūt ne. Bet ir vērts padomāt, ko mēs jūnijā sūtīsim uz Eiropas parlamentu. Vai patiesus Latvijas pārstāvjus, vai arī Krievijas impērijas rokaspuišus un meitas tepat mūsu valstī? Par to ļoti noteikti ir vērts padomāt.
Jauku visiem dienu!
sestdiena, 2009. gada 28. marts
Rīt -- iemesls svinēt!
Labdien, lasītāji!
Latvijas jaunāko laiku vēsturē noticis šis tas, kas būtu klasificējams zem vārda "brīnums." Pirmkārt jau tas jāsaka par Padumjās savienības sabrukumu. Lai arī ko mūsdienās neapgalvotu pasaules politiķi un politisko notikumu komentētāji, tas bija kaut kas tāds, ko tomēr negaidīja neviens. Tas bija uzskatāmi redzams apjukumā, kāds valdīja lielajās Rietumu valstīs pēc tam, kad piepeši kādā jaukā rītā uz kartes bija padsmit pavisam jaunu vai atjaunotu valstu.
Taču, manuprāt, vēl mazliet lielāks brīnums notika tieši pirms pieciem gadiem, 2004. gada 29. martā. 2004. gada 29. martā Amerikas Savienotās Valstis pateica lūk, ko: Ja Latvijai kāds uzbruks, tad amerikāņi to uzskatīs par uzbrukumu pret savu valsti un attiecīgi nāks palīgā. 2004. gada 29. martā Latvija iestājās NATO aliansē un visu cieņu pret pārējām tās dalībvalstīm, bet drošības lietussargu tomēr savās rokās visvairāk tur Vašingtona, un nekad pirms tam mūsu valsts un tauta nebija baudījusi tik nozīmīgu un apjomīgu drošības garantiju, kā to, kura sākās minētajā datumā. Atzīstu, ilgu laiku negaidīju arī to, man bija nudien grūti iedomāties, ka lielās un spēcīgās Rietumu valstis uzņemsies mazo un ne visai nosargāto Baltijas valstu aizsardzību. Bet tā tas notika. Un tas nepārprotami bija brīnums.
Protams, ne visi mūsu valstī par to bija priecīgi. Tie, kuri dzīvo šeit un bauda Eiropas Savienības dalībvalsts labumus, bet patiesībā sirdī ir Krievijas cara Vladimira vasaļi, drošību gribēja saredzēt Maskavas kampienā, nevis Rietumos. To, kādu "drošību" nodrošina kaimiņvalsts autoritārā pārvaldes struktūra, vislabāk varējām redzēt pērn Gruzijā. Nepārprotams Kremļa agresijas mērķis bija novērst Gruzijas iestāšanos NATO, jo ir stipri ticams, ka NATO dalībvalstij pat cara Vladimira izpildījumā Krievija nekad neuzdrīkstētos uzbrukt. Histēriju "krievvalodīgajā" presē varam norakstīt uz maldu ceļiem, kuru "gidi" reizēm ir vienkārši naīvi, citreiz ļaunprātīgi ciniski, bet viņu vaimanas un žēlabas Latvijas valdība pilnīgi pareizi ignorēja.
Bet ir arī mūsu pašu bāleliņi, kuri par NATO nepriecājas. NATO vārdu interneta kontekstā sagrāba tā dēvētie "eiroskeptiķi" ar pašpasludināto "vēsturnieku" Normundu Grostiņu priekšgalā. Viņu lapā citēts bēdīgi slavenais Kaspars Dimiters, kurš nācis ar šādu atziņu: "Ja mēs būtu gudri, smalkjūtīgi un mazliet viltīgi, mēs varētu būt neitrāla valsts." Tas, ka minētā lapa Dimiteru uzskata par ģeopolitisko lietu ekspertu, pats par sevi pasaka, kādā kvalitātes līmenī ir šo dabas bērnu "domāšana." Kādu brīdi šāds nonsenss pavīdēja arī lielajā politikā, varam atcerēties, kā no skatuves pateicīgā kārtā pazudusī Ingrīda Ūdre reklāmās bradāja pa pļavām un klārēja, kā Latvijai nav vajadzīga arī Eiropas Savienība, acīmredzot arī bez tās mēs varētu iztikt, ja būtu "gudri, smalkjūtīgi un mazliet viltīgi." Nebaidos teikt, ka šāda viedokļa paudēji nav Latvijas Republikas draugi, tieši pretējais. Paliekot ārpus NATO un Eiropas Savienības mēs pilnīgi noteikti būtu dumji, ar smalkjūtību tam nebūtu nekāda sakara, un "viltība" mūs būtu novedusi atpakal tieši turpat, kur bijām pirms 20 gadiem -- Maskavas ķetnās. Varbūt tas ir tas, ko vēlas Grostiņš un Dimiters, bet tas pilnīgi noteikti nav kaut kas tāds, ko vēlas jebkurš, kurš saprot, ka Latvija ir Eiropas valsts un tai kaimiņos ir draudīgs ienaidnieks, kura nagi diemžēl joprojām ir gana asi.
Dalība NATO, protams, nav lēts prieks, arī man brīžiem liekas, ka smagas ekonomiskas krīzes laikā ir jāaplūko arī tomēr visnotaļ dārgās misijas ārzemēs. Bet tas ir tikai brīžiem. Drošība saistās ne vien ar labumiem, bet arī ar pienākumiem. Un tāpēc rīt būs vērts pacelt glāzi par godu tiem, kuri neieklausījās nedz muļķīšos, nedz arī diversantos, un visus gadus pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas stūrēja tieši NATO virzienā. Latvijas drošība NATO dalībvalsts statusā absolūti nepārprotami ir daudz, daudz stiprāka, nekā tas būtu tad, ja kāds būtu ieklausījies tajos bāleliņos, kuri -- saku atkal -- naivuma vai ļaunprātības dēļ valsts drošību vēlējās samazināt un sagraut pavisam.
Jauku visiem dienu!
Latvijas jaunāko laiku vēsturē noticis šis tas, kas būtu klasificējams zem vārda "brīnums." Pirmkārt jau tas jāsaka par Padumjās savienības sabrukumu. Lai arī ko mūsdienās neapgalvotu pasaules politiķi un politisko notikumu komentētāji, tas bija kaut kas tāds, ko tomēr negaidīja neviens. Tas bija uzskatāmi redzams apjukumā, kāds valdīja lielajās Rietumu valstīs pēc tam, kad piepeši kādā jaukā rītā uz kartes bija padsmit pavisam jaunu vai atjaunotu valstu.
Taču, manuprāt, vēl mazliet lielāks brīnums notika tieši pirms pieciem gadiem, 2004. gada 29. martā. 2004. gada 29. martā Amerikas Savienotās Valstis pateica lūk, ko: Ja Latvijai kāds uzbruks, tad amerikāņi to uzskatīs par uzbrukumu pret savu valsti un attiecīgi nāks palīgā. 2004. gada 29. martā Latvija iestājās NATO aliansē un visu cieņu pret pārējām tās dalībvalstīm, bet drošības lietussargu tomēr savās rokās visvairāk tur Vašingtona, un nekad pirms tam mūsu valsts un tauta nebija baudījusi tik nozīmīgu un apjomīgu drošības garantiju, kā to, kura sākās minētajā datumā. Atzīstu, ilgu laiku negaidīju arī to, man bija nudien grūti iedomāties, ka lielās un spēcīgās Rietumu valstis uzņemsies mazo un ne visai nosargāto Baltijas valstu aizsardzību. Bet tā tas notika. Un tas nepārprotami bija brīnums.
Protams, ne visi mūsu valstī par to bija priecīgi. Tie, kuri dzīvo šeit un bauda Eiropas Savienības dalībvalsts labumus, bet patiesībā sirdī ir Krievijas cara Vladimira vasaļi, drošību gribēja saredzēt Maskavas kampienā, nevis Rietumos. To, kādu "drošību" nodrošina kaimiņvalsts autoritārā pārvaldes struktūra, vislabāk varējām redzēt pērn Gruzijā. Nepārprotams Kremļa agresijas mērķis bija novērst Gruzijas iestāšanos NATO, jo ir stipri ticams, ka NATO dalībvalstij pat cara Vladimira izpildījumā Krievija nekad neuzdrīkstētos uzbrukt. Histēriju "krievvalodīgajā" presē varam norakstīt uz maldu ceļiem, kuru "gidi" reizēm ir vienkārši naīvi, citreiz ļaunprātīgi ciniski, bet viņu vaimanas un žēlabas Latvijas valdība pilnīgi pareizi ignorēja.
Bet ir arī mūsu pašu bāleliņi, kuri par NATO nepriecājas. NATO vārdu interneta kontekstā sagrāba tā dēvētie "eiroskeptiķi" ar pašpasludināto "vēsturnieku" Normundu Grostiņu priekšgalā. Viņu lapā citēts bēdīgi slavenais Kaspars Dimiters, kurš nācis ar šādu atziņu: "Ja mēs būtu gudri, smalkjūtīgi un mazliet viltīgi, mēs varētu būt neitrāla valsts." Tas, ka minētā lapa Dimiteru uzskata par ģeopolitisko lietu ekspertu, pats par sevi pasaka, kādā kvalitātes līmenī ir šo dabas bērnu "domāšana." Kādu brīdi šāds nonsenss pavīdēja arī lielajā politikā, varam atcerēties, kā no skatuves pateicīgā kārtā pazudusī Ingrīda Ūdre reklāmās bradāja pa pļavām un klārēja, kā Latvijai nav vajadzīga arī Eiropas Savienība, acīmredzot arī bez tās mēs varētu iztikt, ja būtu "gudri, smalkjūtīgi un mazliet viltīgi." Nebaidos teikt, ka šāda viedokļa paudēji nav Latvijas Republikas draugi, tieši pretējais. Paliekot ārpus NATO un Eiropas Savienības mēs pilnīgi noteikti būtu dumji, ar smalkjūtību tam nebūtu nekāda sakara, un "viltība" mūs būtu novedusi atpakal tieši turpat, kur bijām pirms 20 gadiem -- Maskavas ķetnās. Varbūt tas ir tas, ko vēlas Grostiņš un Dimiters, bet tas pilnīgi noteikti nav kaut kas tāds, ko vēlas jebkurš, kurš saprot, ka Latvija ir Eiropas valsts un tai kaimiņos ir draudīgs ienaidnieks, kura nagi diemžēl joprojām ir gana asi.
Dalība NATO, protams, nav lēts prieks, arī man brīžiem liekas, ka smagas ekonomiskas krīzes laikā ir jāaplūko arī tomēr visnotaļ dārgās misijas ārzemēs. Bet tas ir tikai brīžiem. Drošība saistās ne vien ar labumiem, bet arī ar pienākumiem. Un tāpēc rīt būs vērts pacelt glāzi par godu tiem, kuri neieklausījās nedz muļķīšos, nedz arī diversantos, un visus gadus pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas stūrēja tieši NATO virzienā. Latvijas drošība NATO dalībvalsts statusā absolūti nepārprotami ir daudz, daudz stiprāka, nekā tas būtu tad, ja kāds būtu ieklausījies tajos bāleliņos, kuri -- saku atkal -- naivuma vai ļaunprātības dēļ valsts drošību vēlējās samazināt un sagraut pavisam.
Jauku visiem dienu!
ceturtdiena, 2009. gada 26. marts
Čau, čau, Aigar -- laimīga tikšana vaļā, bet varbūt būs vēl kāds?
Labdien, lasītāji!
"Tautas" partijā veidojas tradīcija. Partija kādu ieceļ saulītē, saulītē ieceltā persona kļūst par lielāko suni visā barā, pēc tam izrādās, ka lielākajam sunim tomēr ir pārāk daudz blusu, suns ir spiests atgriezties vienkāršā suņa būdā, un tur viņš konstatē, ka dzīve tomēr ir garlaicīga. Atvainojos par tādu tēlainību, bet "Tautas" partijas radītāja Andra Šķēles pēdās tagad seko kādreizējais "stabilitātes garants" Kalvītis. Viņš ir paziņojis, ka no 1. aprīļa viņš vairs nebūs Saeimas deputāts, jo viņam ir citas lietas darāmas -- pieder uzņēmumi, ir arī hokejs. Tāpat arī Šķēle, nonācis ierindas deputāta statusā, ilgi nenoturējās un no lielās (vai vismaz acīmredzamās) politikas aizgāja.
Gribas izdomāt kaut ko smieklīgu par to, ka Kalvītis projām ies tieši 1. aprīlī, tātad, jokdaru dienā, bet kaitējums, kādu šis cilvēks radīja Latvijai un tās tautai, ir tik neizmērojams, ka uz jokošanu nudien prāts nenesas. Nekad un nevienā brīdī nav dzirdēta atvainošanās par to postu, kurā Kalvītis ar savu "gāze grīdā" filozofiju (zinu, tās autors bija Šlesers, bet lielais suns tomēr bija Kalvītis) ir iegrūdis visu valsti. Viņa pompozi smīnīgā attieksme pret "kvaukšķiem" bija vēmienu raisoša. Tā bija prieka diena, kad gāzās viņa valdība, un tā būs prieka diena, kad viņš pazudīs no skatuves pavisam. Tiesa, tad viņš varēs darboties aizkulisēs, un valsts pārdošana Gazpromam varēs notikt ne vairs oficiālajā līmenī, bet tomēr. Šī būs laimīga tikšana vaļā no kaitnieka, ja "Tautas" partijai būtu morāle, tā Kalvīti izslēgtu par kaitniecību. Bet "Tautas" partija un morāle nav īpaši savienojamas lietas, tāpēc nav ko cerēt.
Toties politikā turpina gozēties dažs labs cits, kuram jau sen vajadzēja parādīt sētas durvis. Šlesers šodien Latvijas Avīzē dižojas par visu to, ko viņš darīs tad, kad kļūs par Rīgas mēru -- tirgu pārkārtos, autoostu pārbūvēs, koncertzāli uzcels (piedevām ne tikai koncertzāli, bet daudz lielāku objektu, kurš varētu būt arī kā konferenču centrs), pie lidostas lielu izstāžu zāli cels. Citiem vārdiem sakot, savu "gāze grīdā un pēc manis kaut vai plūdi" filozofiju šis Dieva bērns vēlas pārcelt no Saeimas uz Rīgas domi. Un pats smieklīgākais minētajā intervijā ir šis buldozera atzinums par Dienvidu tiltu: "Kad pārmet par milzīgu naudas pārmaksāšanu, būvējot Dienvidu tiltu, neviens personīgi neuzņemas atbildību un nepasaka, kurš pieņēma lēmumu un atbild par to, lai naudu tērētu lietderīgi! Slēpjas aiz citu mugurām." Tas no cilvēka, kurš Satiksmes ministrijā darbojās abolūti slepeni, pat pēdējā darba dienā pamanījās noslēgt atkal slepenu līgumu ar airBaltic, tā paildzinot vienkārši kliedzoši absurdo situāciju, kurā valstij uzņēmumā pieder vairākums, bet uzņēmuma boss ārzemnieks var parādīt paceltu vidējo rokas pirkstu un valsti pasūtīt trīs mājas tālāk. Tas pats cilvēks, kurš ignorēja gan Valsts kontroli, gan arī Eiropas komisiju. Viņš runās par nelietderīgu naudas tērēšanu?! Viņš sūdzās, ka citi neuzņemas personīgu atbildību?!?! Sētas stabs, smejies! Smejies līks! Šis ir tas cilvēks, kurš vēlas, lai viņam uztic Rīgas atslēgas. Un neiespējami tas nav -- Stendzenieks atkal uztaisīs smuku reklāmu, un cērpjamu aitu mūsu elektorātā nudien netrūkst. Šlesers sarunās ar Saskaņas centru un citiem Maskavas pārstāvjiem mūsu valstī. Balsis medīs arī ar cilvēka tiesību principu pārkāpumu -- solīs nekad vairs neļaut Draudzības dienu pasākumus, lai arī tā viņš pārkāps tiesu precedentus un Eiropas principus. Bet gribas tomēr cerēt, ka rīdziniekiem pietiks veselā saprāta, lai negribētu mēru, kurš visu laiku konfliktēs ar Valsts kontroli, Eiropas komisiju un citām pārraudzības iestādēm. Tā jau nekas -- darītājs Šlesers ir. Bet darīt un darīties var arī godīgi un atklāti. Lūk, kas buldozeram pietrūkst visdrausmīgāk. Būtu arī viņam jāseko Kalvīša piemēram un politikai jāpasaka čau.
Jauku visiem dienu!
"Tautas" partijā veidojas tradīcija. Partija kādu ieceļ saulītē, saulītē ieceltā persona kļūst par lielāko suni visā barā, pēc tam izrādās, ka lielākajam sunim tomēr ir pārāk daudz blusu, suns ir spiests atgriezties vienkāršā suņa būdā, un tur viņš konstatē, ka dzīve tomēr ir garlaicīga. Atvainojos par tādu tēlainību, bet "Tautas" partijas radītāja Andra Šķēles pēdās tagad seko kādreizējais "stabilitātes garants" Kalvītis. Viņš ir paziņojis, ka no 1. aprīļa viņš vairs nebūs Saeimas deputāts, jo viņam ir citas lietas darāmas -- pieder uzņēmumi, ir arī hokejs. Tāpat arī Šķēle, nonācis ierindas deputāta statusā, ilgi nenoturējās un no lielās (vai vismaz acīmredzamās) politikas aizgāja.
Gribas izdomāt kaut ko smieklīgu par to, ka Kalvītis projām ies tieši 1. aprīlī, tātad, jokdaru dienā, bet kaitējums, kādu šis cilvēks radīja Latvijai un tās tautai, ir tik neizmērojams, ka uz jokošanu nudien prāts nenesas. Nekad un nevienā brīdī nav dzirdēta atvainošanās par to postu, kurā Kalvītis ar savu "gāze grīdā" filozofiju (zinu, tās autors bija Šlesers, bet lielais suns tomēr bija Kalvītis) ir iegrūdis visu valsti. Viņa pompozi smīnīgā attieksme pret "kvaukšķiem" bija vēmienu raisoša. Tā bija prieka diena, kad gāzās viņa valdība, un tā būs prieka diena, kad viņš pazudīs no skatuves pavisam. Tiesa, tad viņš varēs darboties aizkulisēs, un valsts pārdošana Gazpromam varēs notikt ne vairs oficiālajā līmenī, bet tomēr. Šī būs laimīga tikšana vaļā no kaitnieka, ja "Tautas" partijai būtu morāle, tā Kalvīti izslēgtu par kaitniecību. Bet "Tautas" partija un morāle nav īpaši savienojamas lietas, tāpēc nav ko cerēt.
Toties politikā turpina gozēties dažs labs cits, kuram jau sen vajadzēja parādīt sētas durvis. Šlesers šodien Latvijas Avīzē dižojas par visu to, ko viņš darīs tad, kad kļūs par Rīgas mēru -- tirgu pārkārtos, autoostu pārbūvēs, koncertzāli uzcels (piedevām ne tikai koncertzāli, bet daudz lielāku objektu, kurš varētu būt arī kā konferenču centrs), pie lidostas lielu izstāžu zāli cels. Citiem vārdiem sakot, savu "gāze grīdā un pēc manis kaut vai plūdi" filozofiju šis Dieva bērns vēlas pārcelt no Saeimas uz Rīgas domi. Un pats smieklīgākais minētajā intervijā ir šis buldozera atzinums par Dienvidu tiltu: "Kad pārmet par milzīgu naudas pārmaksāšanu, būvējot Dienvidu tiltu, neviens personīgi neuzņemas atbildību un nepasaka, kurš pieņēma lēmumu un atbild par to, lai naudu tērētu lietderīgi! Slēpjas aiz citu mugurām." Tas no cilvēka, kurš Satiksmes ministrijā darbojās abolūti slepeni, pat pēdējā darba dienā pamanījās noslēgt atkal slepenu līgumu ar airBaltic, tā paildzinot vienkārši kliedzoši absurdo situāciju, kurā valstij uzņēmumā pieder vairākums, bet uzņēmuma boss ārzemnieks var parādīt paceltu vidējo rokas pirkstu un valsti pasūtīt trīs mājas tālāk. Tas pats cilvēks, kurš ignorēja gan Valsts kontroli, gan arī Eiropas komisiju. Viņš runās par nelietderīgu naudas tērēšanu?! Viņš sūdzās, ka citi neuzņemas personīgu atbildību?!?! Sētas stabs, smejies! Smejies līks! Šis ir tas cilvēks, kurš vēlas, lai viņam uztic Rīgas atslēgas. Un neiespējami tas nav -- Stendzenieks atkal uztaisīs smuku reklāmu, un cērpjamu aitu mūsu elektorātā nudien netrūkst. Šlesers sarunās ar Saskaņas centru un citiem Maskavas pārstāvjiem mūsu valstī. Balsis medīs arī ar cilvēka tiesību principu pārkāpumu -- solīs nekad vairs neļaut Draudzības dienu pasākumus, lai arī tā viņš pārkāps tiesu precedentus un Eiropas principus. Bet gribas tomēr cerēt, ka rīdziniekiem pietiks veselā saprāta, lai negribētu mēru, kurš visu laiku konfliktēs ar Valsts kontroli, Eiropas komisiju un citām pārraudzības iestādēm. Tā jau nekas -- darītājs Šlesers ir. Bet darīt un darīties var arī godīgi un atklāti. Lūk, kas buldozeram pietrūkst visdrausmīgāk. Būtu arī viņam jāseko Kalvīša piemēram un politikai jāpasaka čau.
Jauku visiem dienu!
trešdiena, 2009. gada 25. marts
Atklāta vēstule Rīgas vicemēram Ludvika kungam
Augsti god. Ludvika kungs:
Vakar ziņu aģentūra LETA izplatīja informāciju par vēstuli, kādu šajās dienās ar informatīvu atbalstu no atsevišķiem Rīgas domes deputātiem ir sagatavojusi grupa reliģisko konfesiju pārstāvju, tajā skaitā arī ļaudis no organizācijām, kuras būtu grūti nosaukt citādi, kā par sektām. LETA ziņā nebija konkrēti pateikts, vai Jūs bijāt viens no tiem RD deputātiem, kuri atrada par vajadzīgu šo vēstuli parakstīt, bet tā kā aģentūrai informāciju sniedza Jūsu preses pārstāve, īpaši tālu Jūs no tās acīmredzot neesat bijis. Un tāpēc man jautājums Jums kā augsti stāvošai Latvijas galvaspilsētas amatpersonai: Vai Jūs esat vienkāršs nezinītis, vai arī Jūs nezinīša lomu tēlojat apzināti? Un vai esat vienkāršs liekulis, vai arī liekuļa lomu tēlojat tikpat apzināti?
Jo vēstulē, par kuru ir runa, cita starpā ir pāris lietas, kuras par patiesām var uzskatīt tikai patiess nezinītis. Piemēram, Romas katoļu garīdzniekiem to var piedot, jo vismaz teorētiski (ja arī visnotaļ bieži ne praktiski) viņi ar seksa lietām nenodarbojas. Taču Jūs Centrālās Vēlēšanu komisijas mājas lapā apgalvojat, ka esat ar augstāko izglītību. Tiesa, redzams, ka Jums šī izglītība ir rūpniecības plānošanā, tam ar cilvēka seksualitāti laikam nudien nekāda sakara nav, bet tomēr. Vēstulē ir teikts, ka tās parakstītāji ciena divas lietas: "katra cilvēka tiesības uz privāto dzīvi" (tas ir cēli), kā arī "tiesības brīvi izvēlēties savu seksuālo orientāciju." Un te, lūk, jautājums par to, vai Jūs esat apzināts vai neapzināts nezinītis, jo gribas tomēr ticēt, ka arī Jūs saprotat, ka seksuālā orientācija nav izvēles jautājums tāds, kā kuras krāsas apakšbikses šodien vilkt mugurā. Neatkārtošu septīto vai septiņpadsmito vai septiņdesmit septīto reizi, kāpēc mēs to zinām, bet ārpus ļaudīm, kuri dzīvo kaut kādā paralēlā pasaulē, šaubu par to tomēr nav. Jo citādi sanāk, ja Jūs labi pacenstos, Jūs varētu mainīt savu "izvēli" un kļūt par geju. Un vēl vairāk, tā bazūnētā "cieņa" pret privāto dzīvi tomēr saistās arī ar cieņu pret tiem, kuriem šī dzīve pieder, un jākonstatē, ka vēstules autori pēc visas lielās cieņas apliecināšanas tomēr nav varējuši atturēties, un tajā pašā teikumā (!) ir paziņojuši, ka mana un ļoti daudzu Latvijas iedzīvotāju privātā dzīve ir "amorāla" un "pretdabiska."
Un te nu mēs nonākam pie jautājuma par to, vai Jūs esat apzināts vai neapzināts liekulis. Pirmkārt, vēstulē ir rakstīts, ka LGBT cilvēki "nivelē ģimenes vērtību." Droši vien esat pamanījis, ka pilnīgi katrs LGBT cilvēks, tāpat, kā pilnīgi katrs jebkura cita veida cilvēks, ir nācis no ģimenes. Nemāciet man vērtēt ģimeni, Ludvika kungs, uz to Jums nav absolūti ne mazāko tiesību, piedevām es Jums teikšu bez mazākām šaubām, ka mana ģimene ir stabilāka par dažu labu Jūsu cildināto "normālo ģimeni." Manā ģimenē neviens nekad nav trīs mēnešus vecu bērnu izmetis laukā pa logu, un manā ģimenē neviens nekad nav dzemdējis vienu bērnu pēc otra tāpēc, ka valstī maksā pabalstu. Citējot Bībeli Jūs varētu kļūt daudz konsekventāks un paskatīties uz visu to, kas Bībelē ir teikts par vīriešu attiecībām ar sievietēm (arī Jūsu partijā, Ludvika kungs, ir daža laba daiļā dzimuma pārstāve, kura acīmredzot nav pamanījusi, ka Bībelē ir ļoti konkrēti pateikts, ka sievietēm vajag stāvēt klusu un nejaukties vīriešu lietās), par laulības šķiršanu un, ja kas, par pavisam ikdienišķām lietām. Kad Jūs, Ludvika kungs, pēdējo reizi baznīcā ieradāties ar dūju vai jēru, lai mācītājs to upurētu pie altāra? Bībelē ir specifiskas instrukcijas par to, kad un kā tas darāms, ja Jūs to neesat pamanījis, varu pateikt priekšā -- tas ir Mozus 3. grāmatā. Karbonādi vai pāris garnelītes esat kādreiz apēdis? Arī tas Bībelē ir aizliegts. Var jau būt, ka Jūs dzīvojat absolūti atbilstoši katram vārdam, kāds Bībelē ir rakstīts. Nē, patiesībā nav ne mazāko iespēju, ka Jūs tā darāt. Un tāpēc neviciniet Bībeli pa gaisu, lai bruktu virsū citiem, Jums, Ludvika kungs, tas Jēzus piesauktais baļķis acī ir gana, gana liels.
Un, kas attiecas uz "dzīvesveida propagandēšanu." Heteroseksuālais "dzīvesveids" tiek propagandēts katru minūti, katru stundu un katru dienu Vecrīgā, kur arī ziemas aukstumā jaunundzes stāv īsos bruncīšos un kurpēs ar 19 centimetru papēžiem, pie Laimas pulksteņa, kur pārīši skūpstās un maigojas uz nebēdu, un pietiekami daudzās televīzijas un citās reklāmās, kur nekad nav redzēti divi vīrieši vai divas sievietes, kurām ir kopdzīve. Tā visa ir pietiekami konkrēta heteroseksuālā "dzīvesveida" propagandēšana. Man godīgi sakot pret to nav nekādu īpašu iebildumu, lai arī es piekrītu baznīctēviem, ka seksualitāti uz ielas nevajag demonstrēt (skat. iepriekšējo piezīmi par meitenēm Vecrīgā). Un tāpēc mani nudien izbrīna, ka Jūs tik ļoti esat satraukts par pasākumu, kurā pāris simts cilvēku sapulcēsies Vērmanes dārzā, lai Latvijai atgādinātu, ka cilvēka tiesības nav mazāk kā universāls jēdziens. Seksualitāti tur neviens nepropagandēs, Ludvika kungs, Jūs pārāk daudz esat saskatījies televīzijas klipus no ārzemēm. Ja Jūs patiešām uztraucaties par "jaunatni un bērniem," kā rakstīts vēstulē, tad visbūtiskāk tomēr būs Jums savus bērnus uzaudzināt par cilvēkiem, kuriem nekad mūžā neienāks prātā ņemt rokā maisiņu ar izkārnījumiem, lai uzbruktu kādam citam, un vispār nekad mūžā neienāks prātā, ka kāds ir sliktāks vai zemāk vērtējams vai, Dievs pasargi, "slims" tāpēc, ka savu dzīvi viņš veido viendzimuma ietvaros. Un vispār -- no kā Jūs tik ļoti baidāties?
Jauku Jums (un visiem lasītājiem) dienu.
Vakar ziņu aģentūra LETA izplatīja informāciju par vēstuli, kādu šajās dienās ar informatīvu atbalstu no atsevišķiem Rīgas domes deputātiem ir sagatavojusi grupa reliģisko konfesiju pārstāvju, tajā skaitā arī ļaudis no organizācijām, kuras būtu grūti nosaukt citādi, kā par sektām. LETA ziņā nebija konkrēti pateikts, vai Jūs bijāt viens no tiem RD deputātiem, kuri atrada par vajadzīgu šo vēstuli parakstīt, bet tā kā aģentūrai informāciju sniedza Jūsu preses pārstāve, īpaši tālu Jūs no tās acīmredzot neesat bijis. Un tāpēc man jautājums Jums kā augsti stāvošai Latvijas galvaspilsētas amatpersonai: Vai Jūs esat vienkāršs nezinītis, vai arī Jūs nezinīša lomu tēlojat apzināti? Un vai esat vienkāršs liekulis, vai arī liekuļa lomu tēlojat tikpat apzināti?
Jo vēstulē, par kuru ir runa, cita starpā ir pāris lietas, kuras par patiesām var uzskatīt tikai patiess nezinītis. Piemēram, Romas katoļu garīdzniekiem to var piedot, jo vismaz teorētiski (ja arī visnotaļ bieži ne praktiski) viņi ar seksa lietām nenodarbojas. Taču Jūs Centrālās Vēlēšanu komisijas mājas lapā apgalvojat, ka esat ar augstāko izglītību. Tiesa, redzams, ka Jums šī izglītība ir rūpniecības plānošanā, tam ar cilvēka seksualitāti laikam nudien nekāda sakara nav, bet tomēr. Vēstulē ir teikts, ka tās parakstītāji ciena divas lietas: "katra cilvēka tiesības uz privāto dzīvi" (tas ir cēli), kā arī "tiesības brīvi izvēlēties savu seksuālo orientāciju." Un te, lūk, jautājums par to, vai Jūs esat apzināts vai neapzināts nezinītis, jo gribas tomēr ticēt, ka arī Jūs saprotat, ka seksuālā orientācija nav izvēles jautājums tāds, kā kuras krāsas apakšbikses šodien vilkt mugurā. Neatkārtošu septīto vai septiņpadsmito vai septiņdesmit septīto reizi, kāpēc mēs to zinām, bet ārpus ļaudīm, kuri dzīvo kaut kādā paralēlā pasaulē, šaubu par to tomēr nav. Jo citādi sanāk, ja Jūs labi pacenstos, Jūs varētu mainīt savu "izvēli" un kļūt par geju. Un vēl vairāk, tā bazūnētā "cieņa" pret privāto dzīvi tomēr saistās arī ar cieņu pret tiem, kuriem šī dzīve pieder, un jākonstatē, ka vēstules autori pēc visas lielās cieņas apliecināšanas tomēr nav varējuši atturēties, un tajā pašā teikumā (!) ir paziņojuši, ka mana un ļoti daudzu Latvijas iedzīvotāju privātā dzīve ir "amorāla" un "pretdabiska."
Un te nu mēs nonākam pie jautājuma par to, vai Jūs esat apzināts vai neapzināts liekulis. Pirmkārt, vēstulē ir rakstīts, ka LGBT cilvēki "nivelē ģimenes vērtību." Droši vien esat pamanījis, ka pilnīgi katrs LGBT cilvēks, tāpat, kā pilnīgi katrs jebkura cita veida cilvēks, ir nācis no ģimenes. Nemāciet man vērtēt ģimeni, Ludvika kungs, uz to Jums nav absolūti ne mazāko tiesību, piedevām es Jums teikšu bez mazākām šaubām, ka mana ģimene ir stabilāka par dažu labu Jūsu cildināto "normālo ģimeni." Manā ģimenē neviens nekad nav trīs mēnešus vecu bērnu izmetis laukā pa logu, un manā ģimenē neviens nekad nav dzemdējis vienu bērnu pēc otra tāpēc, ka valstī maksā pabalstu. Citējot Bībeli Jūs varētu kļūt daudz konsekventāks un paskatīties uz visu to, kas Bībelē ir teikts par vīriešu attiecībām ar sievietēm (arī Jūsu partijā, Ludvika kungs, ir daža laba daiļā dzimuma pārstāve, kura acīmredzot nav pamanījusi, ka Bībelē ir ļoti konkrēti pateikts, ka sievietēm vajag stāvēt klusu un nejaukties vīriešu lietās), par laulības šķiršanu un, ja kas, par pavisam ikdienišķām lietām. Kad Jūs, Ludvika kungs, pēdējo reizi baznīcā ieradāties ar dūju vai jēru, lai mācītājs to upurētu pie altāra? Bībelē ir specifiskas instrukcijas par to, kad un kā tas darāms, ja Jūs to neesat pamanījis, varu pateikt priekšā -- tas ir Mozus 3. grāmatā. Karbonādi vai pāris garnelītes esat kādreiz apēdis? Arī tas Bībelē ir aizliegts. Var jau būt, ka Jūs dzīvojat absolūti atbilstoši katram vārdam, kāds Bībelē ir rakstīts. Nē, patiesībā nav ne mazāko iespēju, ka Jūs tā darāt. Un tāpēc neviciniet Bībeli pa gaisu, lai bruktu virsū citiem, Jums, Ludvika kungs, tas Jēzus piesauktais baļķis acī ir gana, gana liels.
Un, kas attiecas uz "dzīvesveida propagandēšanu." Heteroseksuālais "dzīvesveids" tiek propagandēts katru minūti, katru stundu un katru dienu Vecrīgā, kur arī ziemas aukstumā jaunundzes stāv īsos bruncīšos un kurpēs ar 19 centimetru papēžiem, pie Laimas pulksteņa, kur pārīši skūpstās un maigojas uz nebēdu, un pietiekami daudzās televīzijas un citās reklāmās, kur nekad nav redzēti divi vīrieši vai divas sievietes, kurām ir kopdzīve. Tā visa ir pietiekami konkrēta heteroseksuālā "dzīvesveida" propagandēšana. Man godīgi sakot pret to nav nekādu īpašu iebildumu, lai arī es piekrītu baznīctēviem, ka seksualitāti uz ielas nevajag demonstrēt (skat. iepriekšējo piezīmi par meitenēm Vecrīgā). Un tāpēc mani nudien izbrīna, ka Jūs tik ļoti esat satraukts par pasākumu, kurā pāris simts cilvēku sapulcēsies Vērmanes dārzā, lai Latvijai atgādinātu, ka cilvēka tiesības nav mazāk kā universāls jēdziens. Seksualitāti tur neviens nepropagandēs, Ludvika kungs, Jūs pārāk daudz esat saskatījies televīzijas klipus no ārzemēm. Ja Jūs patiešām uztraucaties par "jaunatni un bērniem," kā rakstīts vēstulē, tad visbūtiskāk tomēr būs Jums savus bērnus uzaudzināt par cilvēkiem, kuriem nekad mūžā neienāks prātā ņemt rokā maisiņu ar izkārnījumiem, lai uzbruktu kādam citam, un vispār nekad mūžā neienāks prātā, ka kāds ir sliktāks vai zemāk vērtējams vai, Dievs pasargi, "slims" tāpēc, ka savu dzīvi viņš veido viendzimuma ietvaros. Un vispār -- no kā Jūs tik ļoti baidāties?
Jauku Jums (un visiem lasītājiem) dienu.
otrdiena, 2009. gada 24. marts
Par Draugiem un zaķiem -- pārdomas otrdienā
Labrīt, lasītāji!
Pārsteigumu manī izraisīja šodien lasītā ziņa -- ka portāls Draugiem.lv grasās svinēt piecu gadu jubileju. Pārsteigumu tāpēc, ka gadījumā, ja man kāds negaidīti jautātu, cik vecs šis portāls ir, es teiktu nu, kaut kur 10 gadu jau droši vien būs. Draugiem Latvijā ir kļuvis par visnotaļ automātisku dzīves sastāvdaļu, tas ir kļuvis par ģenērisku lietvārdu -- "sazināsimies Draugos." Materiālā, kuru lasīju par Draugu gaidāmo jubileju, bija teikts, ka tas precīzāk ir apzinājis savu publiku (latvieši), nekā, piemēram, starptautiskais un savā ziņā līdzīgais portāls Facebook. Par Facebook klientu kļuvu salīdzinoši nesen, un daļēji tāpēc, ka kaut kāda iemesla dēļ portāls Draugiem.lv ārzemēs ne vienmēr īpaši labi darbojas, un manas māsas Čikāgā tam bieži vien nevar pieslēgties vispār. Facebook mēs visi varam sazināties. Bet Facebook man joprojām ir visai svešs, neesmu to apguvis. Tiesa, neesmu īpaši apguvis arī visas tās daudzās iespējas, kādas piedāvā Draugi -- laikam jau tur var ganīties daudzu, daudzu stundu garumā, spēlēt spēles, klausīties mūziku. Man godīgi sakot tam visam nav laika, man Draugiem ir tāds papildu e-pasta serveris, kur sazināties ar ļaudīm. Bet arī veids, kā atrast cilvēkus, kurus citādi varbūt atrast nebūtu iespējams. Katrā gadījumā, Draugu veidotāji ir absolūtākie malači, prieks par viņiem, un daudz laimes topošajā dzimšanas dienā!
***
Masu informācijas līdzekļu interesi piesaistījusi Valsts prezidenta nesenā vizīte kādā pamatskolā, kurā viņš bērniem stāstījis, ka viņam skolā iesauka esot bijusi "Zaķis." Man personīgi interesantāks likās tas, ko viņš atbildēja uz jautājumu par to, kuram Latvijas prezidentam viņš gribētu līdzināties. Valdis Zatlers šajā kontekstā nosauca Jāni Čaksti. Atreferējumā, kādu es lasīju laikrakstā, šī doma tālāk netika attīstīta, bet līdzības starp pašreizējo un Latvijas Republikas pašu pirmo prezidentu tomēr nav īpaši acīmredzamas. Katrā gadījumā Jānis Čakste neiznira nenokurienes, kā to izdarīja V. Zatlers. Šajā ziņā viņš drīzāk ir salīdzināms ar Vairu Vīķi-Freibergu, kura arī par Valsts prezidentu kļuva visnotaļ negaidot, lai gan ne gluži tikpat lielā "nupat izvilkts no atvilktnes" nozīmē, kā tas bija ar Zatleru -- par V. Vīķi-Freibergu kā kandidāti inteliģentu aprindās runāja jau pāris nedēļas pirms gaidāmajām vēlēšanām. Bet, kas attiecas uz Čaksti kopumā, viņš jaunajai Latvijas valstij bija fundamentāli svarīga persona, 1922. gadā pirmajās Valsts prezidenta vēlēšanās Saeima viņu ievēlēja gandrīz vienbalsīgi, piedevām viņš bija vienīgais (gribas pat teikt -- vienīgais iespējamais) kandidāts. Kā atzīmēts Ādolfa Šildes grāmatā Valstvīri un demokrāti, "Tautas Padomes un Satversmes Sapulces laikā Čakste bija nevien šo likumdošanas iestāžu vadītājs, bet vispār Latvijas republikas augstākais reprezentants." Pašreizējais prezidents gan de facto, gan de iure līmenī ir mūsu valsts "augstākais reprezentants," bet līdz Čakstes statusam viņam vēl krietni jāpaaugas -- sākotnējo haosu prezidenta darbā jau sen aizstājusi stāja, kura lielākoties ir valstsvīra cienīga, taču sevi salīdzināt ar cilvēku, kuram bija vistiešākie nopelni Latvijas valsts izveidošanā un vadīšanā (otrās prezidenta vēlēšanās 1925. gadā viņš bez īpašām problēmām pārspēja i Kārli Ulmani, i pašu Raini) -- tam nu gan vēl nav pienācis laiks.
Jauku visiem dienu.
Pārsteigumu manī izraisīja šodien lasītā ziņa -- ka portāls Draugiem.lv grasās svinēt piecu gadu jubileju. Pārsteigumu tāpēc, ka gadījumā, ja man kāds negaidīti jautātu, cik vecs šis portāls ir, es teiktu nu, kaut kur 10 gadu jau droši vien būs. Draugiem Latvijā ir kļuvis par visnotaļ automātisku dzīves sastāvdaļu, tas ir kļuvis par ģenērisku lietvārdu -- "sazināsimies Draugos." Materiālā, kuru lasīju par Draugu gaidāmo jubileju, bija teikts, ka tas precīzāk ir apzinājis savu publiku (latvieši), nekā, piemēram, starptautiskais un savā ziņā līdzīgais portāls Facebook. Par Facebook klientu kļuvu salīdzinoši nesen, un daļēji tāpēc, ka kaut kāda iemesla dēļ portāls Draugiem.lv ārzemēs ne vienmēr īpaši labi darbojas, un manas māsas Čikāgā tam bieži vien nevar pieslēgties vispār. Facebook mēs visi varam sazināties. Bet Facebook man joprojām ir visai svešs, neesmu to apguvis. Tiesa, neesmu īpaši apguvis arī visas tās daudzās iespējas, kādas piedāvā Draugi -- laikam jau tur var ganīties daudzu, daudzu stundu garumā, spēlēt spēles, klausīties mūziku. Man godīgi sakot tam visam nav laika, man Draugiem ir tāds papildu e-pasta serveris, kur sazināties ar ļaudīm. Bet arī veids, kā atrast cilvēkus, kurus citādi varbūt atrast nebūtu iespējams. Katrā gadījumā, Draugu veidotāji ir absolūtākie malači, prieks par viņiem, un daudz laimes topošajā dzimšanas dienā!
***
Masu informācijas līdzekļu interesi piesaistījusi Valsts prezidenta nesenā vizīte kādā pamatskolā, kurā viņš bērniem stāstījis, ka viņam skolā iesauka esot bijusi "Zaķis." Man personīgi interesantāks likās tas, ko viņš atbildēja uz jautājumu par to, kuram Latvijas prezidentam viņš gribētu līdzināties. Valdis Zatlers šajā kontekstā nosauca Jāni Čaksti. Atreferējumā, kādu es lasīju laikrakstā, šī doma tālāk netika attīstīta, bet līdzības starp pašreizējo un Latvijas Republikas pašu pirmo prezidentu tomēr nav īpaši acīmredzamas. Katrā gadījumā Jānis Čakste neiznira nenokurienes, kā to izdarīja V. Zatlers. Šajā ziņā viņš drīzāk ir salīdzināms ar Vairu Vīķi-Freibergu, kura arī par Valsts prezidentu kļuva visnotaļ negaidot, lai gan ne gluži tikpat lielā "nupat izvilkts no atvilktnes" nozīmē, kā tas bija ar Zatleru -- par V. Vīķi-Freibergu kā kandidāti inteliģentu aprindās runāja jau pāris nedēļas pirms gaidāmajām vēlēšanām. Bet, kas attiecas uz Čaksti kopumā, viņš jaunajai Latvijas valstij bija fundamentāli svarīga persona, 1922. gadā pirmajās Valsts prezidenta vēlēšanās Saeima viņu ievēlēja gandrīz vienbalsīgi, piedevām viņš bija vienīgais (gribas pat teikt -- vienīgais iespējamais) kandidāts. Kā atzīmēts Ādolfa Šildes grāmatā Valstvīri un demokrāti, "Tautas Padomes un Satversmes Sapulces laikā Čakste bija nevien šo likumdošanas iestāžu vadītājs, bet vispār Latvijas republikas augstākais reprezentants." Pašreizējais prezidents gan de facto, gan de iure līmenī ir mūsu valsts "augstākais reprezentants," bet līdz Čakstes statusam viņam vēl krietni jāpaaugas -- sākotnējo haosu prezidenta darbā jau sen aizstājusi stāja, kura lielākoties ir valstsvīra cienīga, taču sevi salīdzināt ar cilvēku, kuram bija vistiešākie nopelni Latvijas valsts izveidošanā un vadīšanā (otrās prezidenta vēlēšanās 1925. gadā viņš bez īpašām problēmām pārspēja i Kārli Ulmani, i pašu Raini) -- tam nu gan vēl nav pienācis laiks.
Jauku visiem dienu.
Abonēt:
Ziņas (Atom)
