Labdien, lasītāji!
Šorīt, kā allaž darba dienās, aplūkoju laikrakstus. Uz vāka Ventspils trubas avīzei bija vēsts, ka laikrakstā būs atrodama intervija ar mūsu valsts galveno luterāni Vanagu, pie tam uz vāka bija šāds citāts: "Ja Jaunais vilnis patīk, lai taču viļņo, mums ir dziesmu svētki." Padomāju pie sevis, hmm, visnotaļ liberāla attieksme no cilvēka. Tiesa, pašā intervijā par Jauno Vilni nav neviena vārda, kas liek padomāt par to, vai minētajā laikrakstā vispār strādā kāds lapu redaktors, bet ne par to šī lieta.
Pāršķīru lappusi un konstatēju, ka intervētāja šajā gadījumā būs neviena cita, kā tā, kura šķietami ir kļuvusi par Ventspils trubas avīzes demagoģijas departamenta vadītāju, proti - Elita Veidemane. Padomāju, nu tik būs. Sieviete, kura kopš Tautas frontes laikiem šķiet esam pārkvalificējusies par vienu no aizspriedumainākajām būtnēm visā Latvijas Republikā, intervēs arhibīskapu, kuram arīdzan ar aizspriedumainu attieksmi ir pietiekami ciešas attiecības. Pirmā no minētajām personām nepārsteidza. Otra - pārsteidza gan.
Veidemane, tā vien liekas, ir konstitucionāli nespējīga veikt interviju, ja tajā kaut kādā brīdī nav runa par cilvēka seksualitātes lietām jeb, konkrētāk runājot, par tiem, kuriem patīk sava dzimuma ļaudis. Grūti spriest, kāpēc viņai tas ir tik milzīgs fetišs. Varbūt kādreiz kāds gejs viņai pāri kaut ko nodarīja. Kā zināms, cienītā kundze nav bijusi kautrīga, savu daiļumu dalīt ar visnotaļ daudziem vīriešiem, varbūt kāds atteica un viņai par to ir škrobe. Nu, neprotu un negribu viņai līst galvā, bet dīvaini tas šķiet vienalga un visādi. Šoreiz gejus Veidemane piesauc netieši. Vispirms ir jautājums par abortiem, kura kontekstā arhibīskaps pauž baznīcas personai nepārsteidzošu viedokli: "Aborts - lokies, kā gribi - ir cilvēka nogalināšana." Pēc šī atzinuma nāk teksts no Veidemanes, kura nekad nekautrējas nākt ar vadošiem jautājumiem: "Kā teiktu Zbigņevs Stankevičs [acīmredzot atšķirībā no manis Veidemane prot citiem līst galvā un zināt, ko viņi teiks], tā ir nāves civilizācija. Tā nāk no Rietumiem, pārņem Latviju. Kaut gan ... Latvija turas pretim. Latvietis ir konservatīvs un nepieņem kaut kādus tur praidus."
Jā, jā, tas ir viens no Veidemanes dzīves galvenajiem postulātiem, ka Rietumi ir fui, pē, slikti, un mēs nabaga latvietīši no tiem ciešam dikti, dikti, dikti. Nevaru neatcerēties brīdi pirms gadiem 20 un vairāk, kad viņa joprojām bija gaišs cilvēks un mēs abi divi Vašingtonā barojāmies ar garnelēm, kuras viņa nekad pirms tam nebija redzējusi. Toreiz laikam tie Rietumi tik traki nemaz nelikās. Ja kas, Veidemane tur apmeklēja Amerikas Latviešu apvienības kongresu - arī tie ir Rietumi. Bet ko, domas laikam var mainīties. Galvenais te ir šīs dāmītes pārliecība, ka viņai ir tiesības runāt visu latviešu vārdā. "Latvietis ir konservatīvs." Kurš latvietis, Elita? Es nē. Linda Freimane nē. Kristīne Garina nē. Juris Lavrikovs nē. Pēdējie divi, ja kas, nav no Rietumiem. Artis Pabriks nē. Ilze Viņķele nē. Ivars Godmanis nē (un Ivaram Godmanim, starp citu, paldies par interviju Latvijas Avīzē, kurā viņš baras par cita Ventspils trubas avīzes skribenta Jura Paidera veikumu "vēstures" jomā un secina, ka acīmredzot Paiders drīzāk grib dzīvot Kubā). Tie visi trīs, ja kas, nav no Rietumiem. Tādu ir daudz. Ja Veidemane būtu teikusi "mana tipa latvietis ir konservatīvs," tad OK, lai gan pareizāk būtu teikt "mana tipa latvietis ir līdz kliņķim aizspriedumains," tas būtu precīzāk.
Bet tad nāk arhibīskapa atbilde, un jāsaka, te nu gan man žoklis mazliet atkārās: "Jā gan, tikai man nepatīk agresīvas akcijas pret praidu un tamlīdzīgi. Mēsli, ko met praidistam, trāpa Jēzum." Tālāk runa ir par Labklājības ministrijas paspārnē izdotajām grāmatām: "Ja skatām atsevišķi šīs grāmatiņas - vai tajās ir kaut kas slikts? Nu, ne sevišķi, ja neskaita dažas tiešām slidenas vietas." Nevaram no arhibīskapa sagaidīt pilnīgu apgaismību, tālāk viņš runā, ka tās esot tikai pirmais solis plašā sazvērestībā pret normāliem ļaudīm, bet tad atkal parādās Veidemane, kurai ir jābūt lielākai "dieva" meitenei nekā jebkurai citai. Arhibīskaps saka, ka doma par viendzimuma laulībām "ir tikai mezgliņš garā pavedienā uz radikālām pārmaiņām, viena pietura ceļā uz kaut ko." Arhibīskaps neprecizē, uz ko, bet Ventspils trubas taurētāja ir gatava ar savu variantu:
[Veidemane]: ... uz elli, piemēram. [Un vēl piebilst, ka arhibīskaps "smaida". Ja kādam gadījumā nepielēca, cik Elita mums ir pagalam asprātīga.]
Grūti spriest, vai cienītā kundze tik tiešām tic jēdzienam "elle," cita starpā, ja tic, tad viņai steigšus derētu paskatīties tās bībeles nodaļas, kurās ir runa par laulības pārkāpšanu un šķiršanu, kā arī, ja kas, tās pietiekami daudzās vietas, kurās sievietes ir instruētas turēt muti un nejaukties sabiedrības lietās. Bet te atkal ir šīs dāmas pārliecība par "žurnālistiku" - likt vārdus citiem mutē. Laikam arī doma, ka tā nevajag, ir no Rietumiem ievazāta, bet par žurnālistiku to tomēr nesauc. To sauc par propagandu.
Bet, kas attiecas uz arhibīskapu, jauki. Tiesa, par to, ka mēsli trāpa Jēzum, viņš būtu varējis runāt tajā gadā, kad mēsli tapa mesti, tas bija pasen, un laikā kopš tam arhibīskapa vadītajai baznīcai attiecības ar Pārdaugavas sektu, kura bija galvenā maisiņu organizētāja, nav bijušas gluži tik atturētas, cik varētu cerēt, ja jau sekta meta mēslus Jēzus virzienā, bet labāk par vēlu nekā nekad. Vien atliek cerēt, ka apgaismība pakāpeniski veidosies arī Veidemanes prātā.
Jauku visiem dienu!
piektdiena, 2012. gada 19. oktobris
pirmdiena, 2012. gada 15. oktobris
"Interesanta" konference paredzēta
Labvakar, lasītāji!
Saeimā rīt notiks konference, kura, tā ziņots no mūsu valsts parlamenta Preses dienesta, būšot "par tiesībām uz dzīvību kā universālu vērtību un sabiedrībā, kurā valda līdzjūtība un humānisms." Cik jauki. Tālāk mūs informē, ka diskusija arī būs par šo jauko jēdzienu attiecināšanu uz "fizisku personu pirms tās piedzimšanas." Uzskaitīti dalībnieki, un ar to apmēram arī viss ir pateikts.
Protams, Saeimas Preses dienests nav tā instance, kurai paust viedokli par preses relīzēs saturēto informāciju, bet tā kā es Saeimas Preses dienestā nestrādāju, es gan sajūtos pavisam brīvs tā darīt. Konference būs ļoti vāji maskēts centiens visnotaļ radikāli uzbrukt Latvijas sieviešu tiesībām. Te runa ir par lielo morāles korifeju un vairāku sieviešu vienlaicīgu aplidotāju Imantu Parādnieku un viņa Demogrāfijas lietu apakškomisiju, un vērts ņemt vērā, kas uz konferenci ir uzaicināts, tā teikt, no ārpuses. Pirms konkrēti runāt par konkrētu personu, atcerēsimies visi, ka Parādnieka veidotā darba grupa jautājumos, kas it kā ir saistāmi ar demogrāfiju, bet patiesībā tādi nemaz nav, bija tik nejēdzīga, ka no tās visnotaļ vienā solī aizgāja liels skaits sieviešu, kuras tieši ir speciālistes tādās jomās, kā sievietes un bērna veselība, dzimumu līdztiesība u.tml. Protams, kad runa ir par kaut ko, kas ir nepārprotami un pilnībā reliģijas iedvesmots, par speciālistiem un faktiem var aizmirst pavisam, un tā tas acīmredzot notiek arī šajā reizē. Bet mazāk nožēlojami tas nav nemaz.
Konkrētā persona, par kuru ir runa, ir no franču aristokrātijas cēlies cilvēks ar vārdu Gregors Pupinks. Viņš pārstāv it kā ļoti nopietnu iestādījumu ar ļoti nopietnu nosaukumu, proti, tas ir Eiropas Likuma un tiesiskuma centrs. Patiesībā tā ir visnotaļ radikāli konservatīvas Amerikas Savienoto Valstu iestādes filiāle Eiropā, un G. Pupinks ir regulārs viesis dažādās konferencēs tādās, kādu rīt rīkos Parādnieks un viņa ļaudis. Cita starpā viņš ir viens no galvenajiem organizētājiem vienai no jaunajām Eiropas pilsoņu kustībām, kur miljons ES iedzīvotāju var pieprasīt rīcību no ES iestādēm. Viņa mērķis ir tāds pats, kā Parādniekam un ko. -- it kā noteikt, ka tiesības cilvēkam sākas tajā brīdī, piedodiet, kad tēta sperma ir atradusi mammas olu un šīs divas šūnas ir apkampušās.
Šīs kustības centrā ir vadmotīvs "Ļauj man dzīvot!" Izklausās jau skaisti. Bet, pirmkārt, minētās divas šūnas nav, nav un vēlreiz nav dzīvotspējīgas ārpus dzemdes. Otrkārt, arī tad, kad tās ir attīstījušās tālāk un šūnu jau ir daudz vairāk, tās vienalga nav dzīvotspējīgas ārpus dzemdes. Tas tā, fiziski. Bet ko vēl šī doma nozīmē? Ja reiz divas šūnas ir "fiziska persona," tad tas acīmredzot nozīmē, ka tām ir tās pašas tiesības, kādas ir visām jau piedzimt paguvušajām "fiziskajām personām," tajā skaitā domājot par īpašuma tiesībām, mantojuma tiesībām, tiesībām sevi pārstāvēt tiesā u.tml. Vai tas neizklausās visnotaļ absurdi? Kur tas beigtos? Vai viens auglis sūdzētu tiesā citu augli? Vai viens embrijs censtos pārņemt otra embrija īpašumu? Nu, ja.
Manuprāt, te ir sakāmas divas lietas. Pirmkārt, pieļaujot šīs konferences rīkošanu savās telpās, Saeimas prezidijs ir visnotaļ kliedzoši pārkāpis jēdzienu par valsts un baznīcas šķirtību, jo lai vai kā, bet visa šī "embrijs kā fiziska persona" lieta ir cēlusies pirmkārt no Romas katoļu baznīcas un otrkārt no mūsdienu pilnīgi nenormālajiem "evaņģēliskajiem kristiešiem" Amerikā. Un šajā kontekstā pilnīgi noteikti ir pamats jautāt, ko konferencē taisās meklēt Latvijas Republikas tieslietu (!) ministrs. Par mūsu tiesībsargu laikam nav ko brīnīties, tas visnotaļ ir cilvēks, kuram acis sāk spīdēt katru reizi, kad kāds viņam austiņā iečukst par īstu vai iedomātu problēmu, bet tieslietu ministrs?!
Otrkārt, kāds ir šo ļaužu īstais nolūks? Vai tas ir pateikt, ka divām šūnām, kādas atrodas mātes miesās, ir lielākas vai pat citādākas tiesības nekā pašai mātei? Ja visas tiesības tiks attiecinātas uz šīm divām šūnām, kas notiks, ja mamma nogāzīsies pa kāpnēm un šūnas ies bojā? Mamma būs par slepkavu uzskatāma? Te nav absolūti un pilnīgi nekas cits, kā mēģinājums sievietes iegrūst atpakaļ viduslaikos, kad visu par viņām un viņu organismu noteica citi, vispirms vīrs un tad baznīca. Tas ir pretīgi.
Un, ja par to reliģisko būšanu. Šodien kā tulks biju konferencē, kurā ļaudis, kas nav uzaicināti uz Parādnieka tusiņu (tajā skaitā arī vairākas no tām sievietēm, kuras aizgāja no viņa darba grupas, jo tur procesi tomēr bija pārāk nenopietni), šausminājās par to, kas tur viss notiks. Viesis no Eiropas instancēm pateica ļoti interesantu lietu, kas man lika aizdomāties, proti: "Nevienam neinteresē, ko Romas katoļu baznīca domā par malārijas pacientu aprūpi." Jebšu, citiem vārdiem sakot, sievietes reproduktīvā un seksuālā veselība ir vienīgais globālas veselības aprūpes jautājums, kurā Romas katoļu u.c. baznīcas jūtas brīvas iejaukties, tā teikt, pēc pilnas programmas. Man jau liekas, ka laikā, kad esam pilnīgi nepārprotami uzzinājuši, ka Romas katoļu baznīca ir pedofilu sargātāja un naudas lietās līdz ārprātam korumpēta, visai baznīcai ar bijušo svētās "inkvizīcijas" līderi priekšgalā būtu laiks sakaunēties un uz pāris gadiem vai gadu desmitiem vai gadu simtiem vienkārši paklusēt. Taču vairāk par visu Latvijas Republika ir parakstījusi veselu strīpu starptautisku dokumentu, kuros tā ir apzvērējusies, ka tā sargās tieši tās tiesības, kuras Parādnieks ar saviem bandiniekiem vēlas sievietēm atņemt. Piedevām, tas tomēr notiek nevis viduslaikos, bet 21. gadsimta Eiropā. Šodien konferencē dalībnieces rādīja lielas acis par to, kāpēc tie, kuri vēlas ierobežot sievietes tiesības, ir daudz redzamāki un dzirdamāki par tiem, kuri tās vēlas aizsargāt. Es tur biju kā tulks, ne kā dalībnieks, bet es pateikšu, kāpēc. Pirmkārt, organizētā reliģija daudzviet pasaulē ir kļuvusi pagalam satrakota, un tāpēc tā ir tik trokšņaina. Tai fakti un zinātne nav vajadzīgi, ja Dievs tā ir "pateicis," tad nekas cits vairs nav jāzina. It īpaši Eiropā, t.sk. arī Latvijā, baznīcā gājēju skaits samazinās un draudžu vidējais vecums krietni pieaug. Kaut kas acīmredzot ir jādara, un ja tāpēc ir jāupurē sievietes pašnoteikšanās un veselības tiesības, tad uz priekšu. Un, otrkārt, ļoti daudz no tiem, kuri būtu gatavi stāvēt kopā ar Papardes ziedu, sieviešu resursu centru Marta u.tml., patlaban dzīvo Īrijā, Anglijā, Vācijā, vai kaut kur pavisam citur nekā tepat Latvijā. Un būsim godīgi -- vismaz viena daļa no tiem vismaz daļēji sapakoja koferus tāpēc, ka viņi nevēlas dzīvot aizspriedumainā un kašķīgā sabiedrībā, kurā viens spārns ļoti spītīgi atsakās atzīt, ka mēs dzīvojam modernā pasaulē.
Jauku visiem atlikušo vakaru!
Saeimā rīt notiks konference, kura, tā ziņots no mūsu valsts parlamenta Preses dienesta, būšot "par tiesībām uz dzīvību kā universālu vērtību un sabiedrībā, kurā valda līdzjūtība un humānisms." Cik jauki. Tālāk mūs informē, ka diskusija arī būs par šo jauko jēdzienu attiecināšanu uz "fizisku personu pirms tās piedzimšanas." Uzskaitīti dalībnieki, un ar to apmēram arī viss ir pateikts.
Protams, Saeimas Preses dienests nav tā instance, kurai paust viedokli par preses relīzēs saturēto informāciju, bet tā kā es Saeimas Preses dienestā nestrādāju, es gan sajūtos pavisam brīvs tā darīt. Konference būs ļoti vāji maskēts centiens visnotaļ radikāli uzbrukt Latvijas sieviešu tiesībām. Te runa ir par lielo morāles korifeju un vairāku sieviešu vienlaicīgu aplidotāju Imantu Parādnieku un viņa Demogrāfijas lietu apakškomisiju, un vērts ņemt vērā, kas uz konferenci ir uzaicināts, tā teikt, no ārpuses. Pirms konkrēti runāt par konkrētu personu, atcerēsimies visi, ka Parādnieka veidotā darba grupa jautājumos, kas it kā ir saistāmi ar demogrāfiju, bet patiesībā tādi nemaz nav, bija tik nejēdzīga, ka no tās visnotaļ vienā solī aizgāja liels skaits sieviešu, kuras tieši ir speciālistes tādās jomās, kā sievietes un bērna veselība, dzimumu līdztiesība u.tml. Protams, kad runa ir par kaut ko, kas ir nepārprotami un pilnībā reliģijas iedvesmots, par speciālistiem un faktiem var aizmirst pavisam, un tā tas acīmredzot notiek arī šajā reizē. Bet mazāk nožēlojami tas nav nemaz.
Konkrētā persona, par kuru ir runa, ir no franču aristokrātijas cēlies cilvēks ar vārdu Gregors Pupinks. Viņš pārstāv it kā ļoti nopietnu iestādījumu ar ļoti nopietnu nosaukumu, proti, tas ir Eiropas Likuma un tiesiskuma centrs. Patiesībā tā ir visnotaļ radikāli konservatīvas Amerikas Savienoto Valstu iestādes filiāle Eiropā, un G. Pupinks ir regulārs viesis dažādās konferencēs tādās, kādu rīt rīkos Parādnieks un viņa ļaudis. Cita starpā viņš ir viens no galvenajiem organizētājiem vienai no jaunajām Eiropas pilsoņu kustībām, kur miljons ES iedzīvotāju var pieprasīt rīcību no ES iestādēm. Viņa mērķis ir tāds pats, kā Parādniekam un ko. -- it kā noteikt, ka tiesības cilvēkam sākas tajā brīdī, piedodiet, kad tēta sperma ir atradusi mammas olu un šīs divas šūnas ir apkampušās.
Šīs kustības centrā ir vadmotīvs "Ļauj man dzīvot!" Izklausās jau skaisti. Bet, pirmkārt, minētās divas šūnas nav, nav un vēlreiz nav dzīvotspējīgas ārpus dzemdes. Otrkārt, arī tad, kad tās ir attīstījušās tālāk un šūnu jau ir daudz vairāk, tās vienalga nav dzīvotspējīgas ārpus dzemdes. Tas tā, fiziski. Bet ko vēl šī doma nozīmē? Ja reiz divas šūnas ir "fiziska persona," tad tas acīmredzot nozīmē, ka tām ir tās pašas tiesības, kādas ir visām jau piedzimt paguvušajām "fiziskajām personām," tajā skaitā domājot par īpašuma tiesībām, mantojuma tiesībām, tiesībām sevi pārstāvēt tiesā u.tml. Vai tas neizklausās visnotaļ absurdi? Kur tas beigtos? Vai viens auglis sūdzētu tiesā citu augli? Vai viens embrijs censtos pārņemt otra embrija īpašumu? Nu, ja.
Manuprāt, te ir sakāmas divas lietas. Pirmkārt, pieļaujot šīs konferences rīkošanu savās telpās, Saeimas prezidijs ir visnotaļ kliedzoši pārkāpis jēdzienu par valsts un baznīcas šķirtību, jo lai vai kā, bet visa šī "embrijs kā fiziska persona" lieta ir cēlusies pirmkārt no Romas katoļu baznīcas un otrkārt no mūsdienu pilnīgi nenormālajiem "evaņģēliskajiem kristiešiem" Amerikā. Un šajā kontekstā pilnīgi noteikti ir pamats jautāt, ko konferencē taisās meklēt Latvijas Republikas tieslietu (!) ministrs. Par mūsu tiesībsargu laikam nav ko brīnīties, tas visnotaļ ir cilvēks, kuram acis sāk spīdēt katru reizi, kad kāds viņam austiņā iečukst par īstu vai iedomātu problēmu, bet tieslietu ministrs?!
Otrkārt, kāds ir šo ļaužu īstais nolūks? Vai tas ir pateikt, ka divām šūnām, kādas atrodas mātes miesās, ir lielākas vai pat citādākas tiesības nekā pašai mātei? Ja visas tiesības tiks attiecinātas uz šīm divām šūnām, kas notiks, ja mamma nogāzīsies pa kāpnēm un šūnas ies bojā? Mamma būs par slepkavu uzskatāma? Te nav absolūti un pilnīgi nekas cits, kā mēģinājums sievietes iegrūst atpakaļ viduslaikos, kad visu par viņām un viņu organismu noteica citi, vispirms vīrs un tad baznīca. Tas ir pretīgi.
Un, ja par to reliģisko būšanu. Šodien kā tulks biju konferencē, kurā ļaudis, kas nav uzaicināti uz Parādnieka tusiņu (tajā skaitā arī vairākas no tām sievietēm, kuras aizgāja no viņa darba grupas, jo tur procesi tomēr bija pārāk nenopietni), šausminājās par to, kas tur viss notiks. Viesis no Eiropas instancēm pateica ļoti interesantu lietu, kas man lika aizdomāties, proti: "Nevienam neinteresē, ko Romas katoļu baznīca domā par malārijas pacientu aprūpi." Jebšu, citiem vārdiem sakot, sievietes reproduktīvā un seksuālā veselība ir vienīgais globālas veselības aprūpes jautājums, kurā Romas katoļu u.c. baznīcas jūtas brīvas iejaukties, tā teikt, pēc pilnas programmas. Man jau liekas, ka laikā, kad esam pilnīgi nepārprotami uzzinājuši, ka Romas katoļu baznīca ir pedofilu sargātāja un naudas lietās līdz ārprātam korumpēta, visai baznīcai ar bijušo svētās "inkvizīcijas" līderi priekšgalā būtu laiks sakaunēties un uz pāris gadiem vai gadu desmitiem vai gadu simtiem vienkārši paklusēt. Taču vairāk par visu Latvijas Republika ir parakstījusi veselu strīpu starptautisku dokumentu, kuros tā ir apzvērējusies, ka tā sargās tieši tās tiesības, kuras Parādnieks ar saviem bandiniekiem vēlas sievietēm atņemt. Piedevām, tas tomēr notiek nevis viduslaikos, bet 21. gadsimta Eiropā. Šodien konferencē dalībnieces rādīja lielas acis par to, kāpēc tie, kuri vēlas ierobežot sievietes tiesības, ir daudz redzamāki un dzirdamāki par tiem, kuri tās vēlas aizsargāt. Es tur biju kā tulks, ne kā dalībnieks, bet es pateikšu, kāpēc. Pirmkārt, organizētā reliģija daudzviet pasaulē ir kļuvusi pagalam satrakota, un tāpēc tā ir tik trokšņaina. Tai fakti un zinātne nav vajadzīgi, ja Dievs tā ir "pateicis," tad nekas cits vairs nav jāzina. It īpaši Eiropā, t.sk. arī Latvijā, baznīcā gājēju skaits samazinās un draudžu vidējais vecums krietni pieaug. Kaut kas acīmredzot ir jādara, un ja tāpēc ir jāupurē sievietes pašnoteikšanās un veselības tiesības, tad uz priekšu. Un, otrkārt, ļoti daudz no tiem, kuri būtu gatavi stāvēt kopā ar Papardes ziedu, sieviešu resursu centru Marta u.tml., patlaban dzīvo Īrijā, Anglijā, Vācijā, vai kaut kur pavisam citur nekā tepat Latvijā. Un būsim godīgi -- vismaz viena daļa no tiem vismaz daļēji sapakoja koferus tāpēc, ka viņi nevēlas dzīvot aizspriedumainā un kašķīgā sabiedrībā, kurā viens spārns ļoti spītīgi atsakās atzīt, ka mēs dzīvojam modernā pasaulē.
Jauku visiem atlikušo vakaru!
sestdiena, 2012. gada 13. oktobris
Atkal dīvaina izvēle
Labrīt, lasītāji!
Vakar tapa zināms, ka Nobela miera prēmiju šogad nolemts piešķirt Eiropas Savienībai. "ES stabilizējošā loma ir palīdzējusi lielāko daļu Eiropas pārvērst no kara kontinenta uz miera kontinentu" -- tā teikts prēmijas komitejas ziņojumā.
Šī nebūt nav pirmā reize, kad miera prēmija piešķirta nevis individuālai personai, bet gan organizācijai. Gadu gaitā prēmiju saņēmušas Apvienoto nāciju organizācija, starptautiskā ārstu organizācija "Medicīna bez robežām," ANO miera uzturēšanas spēki, Sarkanais krusts, politieslodzīto glābējorganizācija Amnesty International u.c. Taču šoreiz jāsaka tas pats, kas bija sakāms pirms trim gadiem, kad miera prēmiju piešķīra ASV prezidentam Barakam Obamam -- vai tiešām šis ir pareizais brīdis? B. Obamas gadījumā runa bija par to, ka prēmijas piešķiršanas brīdī ASV turpināja karot Afganistānā, turklāt tieši tajā laikā ASV prezidents sprieda par papildu 40 tūkst. zaldātu nosūtīšanu uz jau ļoti sen kara plosīto zemi.
Savukārt, Eiropas Savienības gadījumā -- vai tiešām prēmijas komiteja nepamanīja, ka patlaban ES ir visnotaļ tālu no jēdziena "miers" šī vārda plašākā un nevis šaurākā kontekstā? Ja vārdu "miers" salīdzina vienīgi ar vārdu "karš," tad nepārprotami ir taisnība, ka ES kā tādā karš laikā kopš tās dibināšanas nav noticis, vismaz ne tradicionālajā vārda "karš" nozīmē (protams, bija cīņas starp katoļiem un protestantiem Īrijā, bija teroristu uzbrukumi Vācijā un Itālijā, bija separātisma kustības Spānijā un citur, Itālijā bija nepārprotams karš starp Mafiju un likuma sargiem u.tml.). Taču tajā pat dienā, kad Nobela prēmijas komisija paziņoja par lēmumu, prēmiju piešķirt ES, Grieķijā plosījās plaši nemieri par valsts taupības plāniem, demonstrācijas notika arī citur, un joprojām visnotaļ tālu no jēdziena "miers" ir arī ES ekonomiskā situācija, it īpaši savienības dienvidu valstīs.
Protams, šī nav pirmā reize, kad miera prēmijas piešķiršana radījusi jautājumus. Piemēram, 1973. gadā prēmiju piešķīra toreizējam ASV ārlietu ministram Henrijam Kisindžeram un Ziemeļu Vjetnamas līderim Lī Duk To, it kā par pamiera dokumentu parakstīšanu, bet patiesībā laikā, kad karš Vjetnamā turpinājās aizgūtnēm vien. Tas pats notika 1994. gadā, kad prēmiju saņēma palestīniešu līderis Jasirs Arafats kopā ar diviem smagsvariem no Izraēlas politiskās vides. Miera tur nebija toreiz, miera tur nav joprojām. 1990. gadā prēmiju piešķīra Mihailam Gorbačevam, tas bija visnotaļ liels pliķis sejā visiem tiem, kuri 1990. gadā izmisīgi centās izmukt no PSRS lāča joprojām krietni niknajām ķepām -- balvas ceremonija tomēr notika tikai dažas nedēļas pirms gan Viļņā, gan arī Rīgā gāja bojā civiliedzīvotāji, un tas nebija nekas cits, kā nāves krampjos ieķertais PSRS režīms, kurš to izdarīja. Kāda miera prēmija?!
Man personīgi nav šaubu, ka Eiropas Savienība ar visām tās likstām un nebūšanām ir vairāk laba nekā slikta institūcija. Katrā ziņā Latvijā varam baudīt ļoti nozīmīgus attīstības augļus, kādus nodrošinājis tieši ES finansējums arī tad, ja pie mums ļaudis to saņem mazāk nekā citās valstīs. Taču vai tiešām var teikt, ka šogad tieši Eiropas Savienība pasaulē vislabāk pārstāv jēdzienu "miers"? Nu, diez vai. Prēmijas komitejas darbs ir slepens, nezinām un nezināsim, kas palika kandidātu starpā, taču lēmums tā vai citādi šķiet ... dīvains.
Jauku visiem dienu!
Vakar tapa zināms, ka Nobela miera prēmiju šogad nolemts piešķirt Eiropas Savienībai. "ES stabilizējošā loma ir palīdzējusi lielāko daļu Eiropas pārvērst no kara kontinenta uz miera kontinentu" -- tā teikts prēmijas komitejas ziņojumā.
Šī nebūt nav pirmā reize, kad miera prēmija piešķirta nevis individuālai personai, bet gan organizācijai. Gadu gaitā prēmiju saņēmušas Apvienoto nāciju organizācija, starptautiskā ārstu organizācija "Medicīna bez robežām," ANO miera uzturēšanas spēki, Sarkanais krusts, politieslodzīto glābējorganizācija Amnesty International u.c. Taču šoreiz jāsaka tas pats, kas bija sakāms pirms trim gadiem, kad miera prēmiju piešķīra ASV prezidentam Barakam Obamam -- vai tiešām šis ir pareizais brīdis? B. Obamas gadījumā runa bija par to, ka prēmijas piešķiršanas brīdī ASV turpināja karot Afganistānā, turklāt tieši tajā laikā ASV prezidents sprieda par papildu 40 tūkst. zaldātu nosūtīšanu uz jau ļoti sen kara plosīto zemi.
Savukārt, Eiropas Savienības gadījumā -- vai tiešām prēmijas komiteja nepamanīja, ka patlaban ES ir visnotaļ tālu no jēdziena "miers" šī vārda plašākā un nevis šaurākā kontekstā? Ja vārdu "miers" salīdzina vienīgi ar vārdu "karš," tad nepārprotami ir taisnība, ka ES kā tādā karš laikā kopš tās dibināšanas nav noticis, vismaz ne tradicionālajā vārda "karš" nozīmē (protams, bija cīņas starp katoļiem un protestantiem Īrijā, bija teroristu uzbrukumi Vācijā un Itālijā, bija separātisma kustības Spānijā un citur, Itālijā bija nepārprotams karš starp Mafiju un likuma sargiem u.tml.). Taču tajā pat dienā, kad Nobela prēmijas komisija paziņoja par lēmumu, prēmiju piešķirt ES, Grieķijā plosījās plaši nemieri par valsts taupības plāniem, demonstrācijas notika arī citur, un joprojām visnotaļ tālu no jēdziena "miers" ir arī ES ekonomiskā situācija, it īpaši savienības dienvidu valstīs.
Protams, šī nav pirmā reize, kad miera prēmijas piešķiršana radījusi jautājumus. Piemēram, 1973. gadā prēmiju piešķīra toreizējam ASV ārlietu ministram Henrijam Kisindžeram un Ziemeļu Vjetnamas līderim Lī Duk To, it kā par pamiera dokumentu parakstīšanu, bet patiesībā laikā, kad karš Vjetnamā turpinājās aizgūtnēm vien. Tas pats notika 1994. gadā, kad prēmiju saņēma palestīniešu līderis Jasirs Arafats kopā ar diviem smagsvariem no Izraēlas politiskās vides. Miera tur nebija toreiz, miera tur nav joprojām. 1990. gadā prēmiju piešķīra Mihailam Gorbačevam, tas bija visnotaļ liels pliķis sejā visiem tiem, kuri 1990. gadā izmisīgi centās izmukt no PSRS lāča joprojām krietni niknajām ķepām -- balvas ceremonija tomēr notika tikai dažas nedēļas pirms gan Viļņā, gan arī Rīgā gāja bojā civiliedzīvotāji, un tas nebija nekas cits, kā nāves krampjos ieķertais PSRS režīms, kurš to izdarīja. Kāda miera prēmija?!
Man personīgi nav šaubu, ka Eiropas Savienība ar visām tās likstām un nebūšanām ir vairāk laba nekā slikta institūcija. Katrā ziņā Latvijā varam baudīt ļoti nozīmīgus attīstības augļus, kādus nodrošinājis tieši ES finansējums arī tad, ja pie mums ļaudis to saņem mazāk nekā citās valstīs. Taču vai tiešām var teikt, ka šogad tieši Eiropas Savienība pasaulē vislabāk pārstāv jēdzienu "miers"? Nu, diez vai. Prēmijas komitejas darbs ir slepens, nezinām un nezināsim, kas palika kandidātu starpā, taču lēmums tā vai citādi šķiet ... dīvains.
Jauku visiem dienu!
ceturtdiena, 2012. gada 11. oktobris
Jauna valdība: Vai tiešām?
Labdien, lasītāji!
Tā dēvētās "Nacionālās apvienības" (NA) arvien skaļākās prasības par demogrāfijas lietām cita starpā ir novedušas pie apvienības līderu apgalvojuma, ka gadījumā ja prasības netiks apmierinātas, NA politiķi nebalsos par nākamā gada nacionālo budžetu. Ņemot vērā to, ka valsts budžeta noraidīšana nozīmē valdības krišanu, te ir pāris visnotaļ nopietnu jautājumu.
Protams, var teikt, ka nacionālisti vienkārši iet pa jau skaisti iemītu taciņu. Iepriekšējā Saeimā Ventspils interešu pārstāvji Saeimā, tā dēvētie "zaļie zemnieki," it kā skaitījās valdošajā koalīcijā esam, bet balsojumos vienmēr rīkojās gluži pēc sava prāta, tajā skaitā pietiekami bieži balsojot kopā ar opozīciju. Līdzīgi savulaik uzvedās nu jau pelnīti vēstures mēslainē ieslaucītā "Tautas" partija. Taču vai to var saukt par atbildīgu attieksmi pret politiku? Nevar. Vēl jo vairāk ņemot vērā to, ka NA prasības demogrāfijas jomā, ja arī tās tiks pilnībā apmierinātas, diez vai sasniegs it kā paredzēto mērķi -- daudz, daudz vairāk latviešu bērnu, kas apmeklēs daudz, daudz vairāk bērnudārzu pēc tam, kad māmiņas būs saņēmušas daudz, daudz lielākas "māmiņu algas." Ļaudis taču bērnus nedzemdē tikai tāpēc, ka valsts par to kaut ko samaksā, patlaban valsts ekonomiskā situācija joprojām ir visnotaļ trausla un, ja ir latvieši, kas rada jaunus latviešus, tad pietiekami bieži viņi tā dara Īrijā vai Anglijā, bet ne tepat mājās.
Otrs jautājums ir par to, kas notiktu, ja Valda Dombrovska valdība tik tiešām taptu budžeta noraidīšanas dēļ gāzta. Matemātika Saeimā ir nepielūdzama. "Saskaņas" centram tur ir 31 mandāts, Reformu partijai ir 16, Vienotībai ir 20, nacionālistiem ir 14, "zaļajiem zemniekiem" ir 13, un tad vēl ir tie seši neatkarīgie deputāti, kuri aizmuka prom no RP aprindām. Ja joprojām parlamentā saglabājas tā dēvētās "sarkanās līnijas", proti -- RP ar ZZS nekādi un NA ar SC pilnīgi un noteikti nekādi -- tad variantu īpaši daudz nav. NA+V+ZZS = 47. Tas ir vienīgais variants, kurā nav nedz RP, jo ar ZZS tā neietu, nedz arī SC, kuru pēc visas epopejas ap referendumiem diez vai vispār kāds īpaši grib redzēt pie teikšanas. Protams, teorētiski minētais 47 mandātu variants varētu kalpot kā mazākuma valdība, ja tā dēvētie "olšteinieši" to atbalstītu, bet tur nu nekādu garantiju nav. Teorētiski vairākums sanāktu SC+ZZS+V, bet tas gandrīz noteikti nozīmētu Vienotības šķelšanos, un tāpēc arī tas diez vai būtu uzskatāms par reālu variantu.
Tas, savukārt, ved pie nākamā jautājuma, proti -- ko šādos apstākļos darītu Valsts prezidents, kuram vienam ir tiesības izvirzīt kandidātu premjerministra amatam. "Zaļo zemnieku" "premjerministra kandidāts" ir līdz kliņķim kompromitētais Puzes ķeizars, arī tad, ja pats prezidents ir cēlies no attiecīgajām aprindām, diez vai viņš būtu gatavs ieiet vēsturē kā prezidents, kurš premjerministra amatam ir izvirzījis cilvēku, kuru krimināllikuma kontekstā izmeklē ne tikai Latvijā, bet arī Lielbritānijā un citur. Nacionālistu vidū ir viens otrs cilvēks ar pietiekami lielu politisku briedumu, lai to varētu vismaz teorētiski uzskatīt par amata cienīgu, bet tādā gadījumā diez vai Vienotība uzvestos rātni un paklausīgi, it īpaši tandēmā ar ZZS. Vienu vārdu sakot, ja kritīs šī valdība, tad politisks haoss būs visnotaļ reāla lieta, un tas nu reiz nav tas, kas patlaban Latvijai ir vajadzīgs.
Pašreizējais premjerministrs NA prasībām demogrāfijas jomā "nē" nav pateicis, viņš ir teicis, ja var atrast naudu bez deficīta paaugstināšanas, tad uz priekšu. Taču viņdien viens no NA vadoņiem televīzijā pateica, ka esot arī citas, iespējams, tikpat ultimatīvas prasības. Ja tam pamatā ir doma, ka tik tiešām šī valdība ir jāgāž, tad, pirmkārt, ir jājautā kāpēc, jo diez vai rūpes par "māmiņu algām" ir adekvāts iemesls, lai tā rotaļātos ar valsts politisko iekārtu un, otrkārt, diez vai pēc tam sanāktu kaut kas tāds, kas nacionālistiem būtu īpaši tīkamāks. Bezatbildība politikā nav laba lieta. Vai tiešām tas ir tas, ko NA vēlas nodrošināt?
Jauku visiem dienu.
Tā dēvētās "Nacionālās apvienības" (NA) arvien skaļākās prasības par demogrāfijas lietām cita starpā ir novedušas pie apvienības līderu apgalvojuma, ka gadījumā ja prasības netiks apmierinātas, NA politiķi nebalsos par nākamā gada nacionālo budžetu. Ņemot vērā to, ka valsts budžeta noraidīšana nozīmē valdības krišanu, te ir pāris visnotaļ nopietnu jautājumu.
Protams, var teikt, ka nacionālisti vienkārši iet pa jau skaisti iemītu taciņu. Iepriekšējā Saeimā Ventspils interešu pārstāvji Saeimā, tā dēvētie "zaļie zemnieki," it kā skaitījās valdošajā koalīcijā esam, bet balsojumos vienmēr rīkojās gluži pēc sava prāta, tajā skaitā pietiekami bieži balsojot kopā ar opozīciju. Līdzīgi savulaik uzvedās nu jau pelnīti vēstures mēslainē ieslaucītā "Tautas" partija. Taču vai to var saukt par atbildīgu attieksmi pret politiku? Nevar. Vēl jo vairāk ņemot vērā to, ka NA prasības demogrāfijas jomā, ja arī tās tiks pilnībā apmierinātas, diez vai sasniegs it kā paredzēto mērķi -- daudz, daudz vairāk latviešu bērnu, kas apmeklēs daudz, daudz vairāk bērnudārzu pēc tam, kad māmiņas būs saņēmušas daudz, daudz lielākas "māmiņu algas." Ļaudis taču bērnus nedzemdē tikai tāpēc, ka valsts par to kaut ko samaksā, patlaban valsts ekonomiskā situācija joprojām ir visnotaļ trausla un, ja ir latvieši, kas rada jaunus latviešus, tad pietiekami bieži viņi tā dara Īrijā vai Anglijā, bet ne tepat mājās.
Otrs jautājums ir par to, kas notiktu, ja Valda Dombrovska valdība tik tiešām taptu budžeta noraidīšanas dēļ gāzta. Matemātika Saeimā ir nepielūdzama. "Saskaņas" centram tur ir 31 mandāts, Reformu partijai ir 16, Vienotībai ir 20, nacionālistiem ir 14, "zaļajiem zemniekiem" ir 13, un tad vēl ir tie seši neatkarīgie deputāti, kuri aizmuka prom no RP aprindām. Ja joprojām parlamentā saglabājas tā dēvētās "sarkanās līnijas", proti -- RP ar ZZS nekādi un NA ar SC pilnīgi un noteikti nekādi -- tad variantu īpaši daudz nav. NA+V+ZZS = 47. Tas ir vienīgais variants, kurā nav nedz RP, jo ar ZZS tā neietu, nedz arī SC, kuru pēc visas epopejas ap referendumiem diez vai vispār kāds īpaši grib redzēt pie teikšanas. Protams, teorētiski minētais 47 mandātu variants varētu kalpot kā mazākuma valdība, ja tā dēvētie "olšteinieši" to atbalstītu, bet tur nu nekādu garantiju nav. Teorētiski vairākums sanāktu SC+ZZS+V, bet tas gandrīz noteikti nozīmētu Vienotības šķelšanos, un tāpēc arī tas diez vai būtu uzskatāms par reālu variantu.
Tas, savukārt, ved pie nākamā jautājuma, proti -- ko šādos apstākļos darītu Valsts prezidents, kuram vienam ir tiesības izvirzīt kandidātu premjerministra amatam. "Zaļo zemnieku" "premjerministra kandidāts" ir līdz kliņķim kompromitētais Puzes ķeizars, arī tad, ja pats prezidents ir cēlies no attiecīgajām aprindām, diez vai viņš būtu gatavs ieiet vēsturē kā prezidents, kurš premjerministra amatam ir izvirzījis cilvēku, kuru krimināllikuma kontekstā izmeklē ne tikai Latvijā, bet arī Lielbritānijā un citur. Nacionālistu vidū ir viens otrs cilvēks ar pietiekami lielu politisku briedumu, lai to varētu vismaz teorētiski uzskatīt par amata cienīgu, bet tādā gadījumā diez vai Vienotība uzvestos rātni un paklausīgi, it īpaši tandēmā ar ZZS. Vienu vārdu sakot, ja kritīs šī valdība, tad politisks haoss būs visnotaļ reāla lieta, un tas nu reiz nav tas, kas patlaban Latvijai ir vajadzīgs.
Pašreizējais premjerministrs NA prasībām demogrāfijas jomā "nē" nav pateicis, viņš ir teicis, ja var atrast naudu bez deficīta paaugstināšanas, tad uz priekšu. Taču viņdien viens no NA vadoņiem televīzijā pateica, ka esot arī citas, iespējams, tikpat ultimatīvas prasības. Ja tam pamatā ir doma, ka tik tiešām šī valdība ir jāgāž, tad, pirmkārt, ir jājautā kāpēc, jo diez vai rūpes par "māmiņu algām" ir adekvāts iemesls, lai tā rotaļātos ar valsts politisko iekārtu un, otrkārt, diez vai pēc tam sanāktu kaut kas tāds, kas nacionālistiem būtu īpaši tīkamāks. Bezatbildība politikā nav laba lieta. Vai tiešām tas ir tas, ko NA vēlas nodrošināt?
Jauku visiem dienu.
piektdiena, 2012. gada 5. oktobris
Četras sievietes -- trīs jocīgas, viena gudra
Labdien, lasītāji!
Nu, ko. Vēl viens ieraksts par Labklājības ministrijas paspārnē izdoto grāmatiņu par zēnu un meiteņu nodarbēm un identitātes jautājumiem. Pavisam stulbo reakciju starpā kārtējo reizi jāierindo Rīgas domes deputāts Jānis Šmits, kurš ir aicinājis grāmatu aizliegt pavisam, tā apstiprinot savu atbalstu "principiem," kur bija augstā vērtē Vācijas nacistu un PSRS komunistu starpā, bet ārpus tā runa ir par četrām sievietēm - trīs ir nākušas ar muļķīgām, bet viena -- ar gudrām pārdomām.
Jocīga sieviete: Elita Veidemane, kura Tviterī rakstīja, ka "Viņķele laikam atvadījusies no prāta, atbalstot homoseksuālismu propagandējošu grāmateli." Par homoseksuālismu bērnudārziem domātai grāmatā nav absolūti ne vārda, to autore ir samurgojusi pati. Piedevām, savu attieksmi pret "tikumību" šī censone demonstrēja, kopojoties ar daudziem vīriešiem pēc kārtas un pēc tam par to sacerot grāmatu "Vīrieši manā mūžā." Laikā kopš tam kādreiz gaišā Tautas frontes spīdekle ir pārkvalificējusies par vienu no Latvijas galvenajiem homofobiem. Cik nožēlojami.
Jocīga sieviete: Ingūna Rībena, kura grāmatas kontekstā paguva paziņot, ka pret sievietēm Latvijā nekādas diskriminācijas neesot. Tā ir tā pati sieviete, kura pirms pāris gadiem un par spīti konkrētiem pierādījumiem par pretējo, apgalvoja, ka nekādas diskriminācijas nav pret LGBT cilvēkiem. Acīmredzot šī dāma dzīvo pati savā burbulītī, kuram ar īsto pasauli nav ne mazākā sakara, kaut vai ņemot vērā to, ka sievietēm joprojām Latvijā (un daudzviet citur pasaulē) par vienu un to pašu darbu maksā mazāk nekā vīriešiem. Grib viņa būt nezinīte, Dievs ar viņu, bet diez vai tas ir piemēroti Saeimas deputātes statusam.
Jocīga sieviete: Anda Līce, kura vakar Latvijas Avīzē rakstīja, ka "Dieva definētais jeb tradicionālais ģimenes modelis ir vienīgais cilvēces (arī Latvijas) ilgtspējīgas pastāvēšanas pamats." Lai arī autore atzina, ka nav nepieciešams "medīt citādos," Dieva piesaukšana te ir pavisam garām, jo, ja Dieva gribu viņa ir interpretējusi no Bībeles, tad noteikti viņa būs konstatējusi, ka Bībelē bez nosodījuma ir arī runa par daudzsievību, dažos gadījumos vienam vīrietim precot pat ļoti, ļoti daudzas sievietes. Piedevām, pietiekami daudzi vīrieši it kā Dieva iedvesmotajā grāmatā nodarbojas ar laulības pārkāpšanu u.c. grēkiem.
Gudra sieviete: Monika Zīle, kura tajā pašā Latvijas Avīzē šodien rakstīja, "Nespēju beigt brīnīties par tām nevalstiskajām organizācijām, kas cēla skandālu, pieprasot labklājības ministres Ilzes Viņķeles demisiju. Kāds pamats, saulīt balto?" Un vēl, pievienojot domas par Saeimas deputāta Imanta Parādnieka centieniem, mūsu valstī ierobežot abortus un sievietes tiesības: "Kurā civilizētā demokrātiskā zemē debates par valsts atbalsta programmu krīzes grūtniecības gadījumos atļautu diriģēt cilvēkam, kura sludinātais ģimenes modelis nav ne latviskajā, ne kristīgajā tradīcijā sakņots? Tur, lūk, patiešām briest skandāls." Jā, tas būtum tas "tikumības" aizstāvis, kuram ir divas sievas vai vismaz divas sievietes (daudzsievība mūsu valstī tomēr ir aizliegta), ar kurām viņš kopā audzina bērnus. Paldies, Monika!
Jauku visiem dienu!
Nu, ko. Vēl viens ieraksts par Labklājības ministrijas paspārnē izdoto grāmatiņu par zēnu un meiteņu nodarbēm un identitātes jautājumiem. Pavisam stulbo reakciju starpā kārtējo reizi jāierindo Rīgas domes deputāts Jānis Šmits, kurš ir aicinājis grāmatu aizliegt pavisam, tā apstiprinot savu atbalstu "principiem," kur bija augstā vērtē Vācijas nacistu un PSRS komunistu starpā, bet ārpus tā runa ir par četrām sievietēm - trīs ir nākušas ar muļķīgām, bet viena -- ar gudrām pārdomām.
Jocīga sieviete: Elita Veidemane, kura Tviterī rakstīja, ka "Viņķele laikam atvadījusies no prāta, atbalstot homoseksuālismu propagandējošu grāmateli." Par homoseksuālismu bērnudārziem domātai grāmatā nav absolūti ne vārda, to autore ir samurgojusi pati. Piedevām, savu attieksmi pret "tikumību" šī censone demonstrēja, kopojoties ar daudziem vīriešiem pēc kārtas un pēc tam par to sacerot grāmatu "Vīrieši manā mūžā." Laikā kopš tam kādreiz gaišā Tautas frontes spīdekle ir pārkvalificējusies par vienu no Latvijas galvenajiem homofobiem. Cik nožēlojami.
Jocīga sieviete: Ingūna Rībena, kura grāmatas kontekstā paguva paziņot, ka pret sievietēm Latvijā nekādas diskriminācijas neesot. Tā ir tā pati sieviete, kura pirms pāris gadiem un par spīti konkrētiem pierādījumiem par pretējo, apgalvoja, ka nekādas diskriminācijas nav pret LGBT cilvēkiem. Acīmredzot šī dāma dzīvo pati savā burbulītī, kuram ar īsto pasauli nav ne mazākā sakara, kaut vai ņemot vērā to, ka sievietēm joprojām Latvijā (un daudzviet citur pasaulē) par vienu un to pašu darbu maksā mazāk nekā vīriešiem. Grib viņa būt nezinīte, Dievs ar viņu, bet diez vai tas ir piemēroti Saeimas deputātes statusam.
Jocīga sieviete: Anda Līce, kura vakar Latvijas Avīzē rakstīja, ka "Dieva definētais jeb tradicionālais ģimenes modelis ir vienīgais cilvēces (arī Latvijas) ilgtspējīgas pastāvēšanas pamats." Lai arī autore atzina, ka nav nepieciešams "medīt citādos," Dieva piesaukšana te ir pavisam garām, jo, ja Dieva gribu viņa ir interpretējusi no Bībeles, tad noteikti viņa būs konstatējusi, ka Bībelē bez nosodījuma ir arī runa par daudzsievību, dažos gadījumos vienam vīrietim precot pat ļoti, ļoti daudzas sievietes. Piedevām, pietiekami daudzi vīrieši it kā Dieva iedvesmotajā grāmatā nodarbojas ar laulības pārkāpšanu u.c. grēkiem.
Gudra sieviete: Monika Zīle, kura tajā pašā Latvijas Avīzē šodien rakstīja, "Nespēju beigt brīnīties par tām nevalstiskajām organizācijām, kas cēla skandālu, pieprasot labklājības ministres Ilzes Viņķeles demisiju. Kāds pamats, saulīt balto?" Un vēl, pievienojot domas par Saeimas deputāta Imanta Parādnieka centieniem, mūsu valstī ierobežot abortus un sievietes tiesības: "Kurā civilizētā demokrātiskā zemē debates par valsts atbalsta programmu krīzes grūtniecības gadījumos atļautu diriģēt cilvēkam, kura sludinātais ģimenes modelis nav ne latviskajā, ne kristīgajā tradīcijā sakņots? Tur, lūk, patiešām briest skandāls." Jā, tas būtum tas "tikumības" aizstāvis, kuram ir divas sievas vai vismaz divas sievietes (daudzsievība mūsu valstī tomēr ir aizliegta), ar kurām viņš kopā audzina bērnus. Paldies, Monika!
Jauku visiem dienu!
piektdiena, 2012. gada 28. septembris
Par kultūras trūkumu interneta portālos
Labdien, lasītāji!
Šodien vien īsa piezīme par to, kas darās interneta portālos lasītāju atstāto komentāru līmenī. Lasītāji zina, par ko te ir runa. Runa ir par slikti audzinātiem tipiem, kuri uzskata, ka internetā viņi ir anonīmi un tāpēc var gānīties, cik vien uziet. Raugi, pāris eksemplāru no "diskusijas" Delfos par Labklājības ministrijas paspārnē izdoto grāmatiņu, par kuru rakstīju vakar:
A pederasti ko, viens otru neklapē?
Eu, pederastijas atbalstītāji, pietiks runāt par dzimumnevienlīdzību Latvijā.
Pederastu petīcijām nav ne svara ne nozīmes! Tās pat kauns lietot ķemertiņā uz nagliņas!
Un no Apollo par to pašu tēmu:
Tautai ir jāattīrās no kaku stūmējiem un bērnu drāzējiem.
Tavs tūplis un mutes dobums ir apdraudēts!!! Savlaicīgi iesmērē tūpļa caurumu ar vazelīnu!
Latvijā pie varas ir pedofīļi un lesbietes.
Kā esmu rakstījis citreiz, visi portāli pēc kārtas dievojas, ka nudien, nudien, tie kontrolē saturu un dzēš rupjus komentārus. Taču acīmredzot tas tā nav un, vēl vairāk, portālu īpašnieki ļoti labi zina, kāds ir kultūras līmenis lasītāju starpā. Kā mēs to varam zināt? Mēs to zinām tāpēc, ka katru reizi, kad portālā ir ziņa par kāda cilvēka aiziešanu mūžībā, komentēšanas iespēja vienkārši tiek atslēgta. Tas ļoti skaidri pierāda, ka portālu īpašnieki zina, ka kretīnisms tajos sit jo augstu vilni, un vismaz šajā gadījumā tie neļauj cilvēkiem ālēties. Ja tā, tad kāpēc ne citās jomās?
Jauku visiem dienu!
Šodien vien īsa piezīme par to, kas darās interneta portālos lasītāju atstāto komentāru līmenī. Lasītāji zina, par ko te ir runa. Runa ir par slikti audzinātiem tipiem, kuri uzskata, ka internetā viņi ir anonīmi un tāpēc var gānīties, cik vien uziet. Raugi, pāris eksemplāru no "diskusijas" Delfos par Labklājības ministrijas paspārnē izdoto grāmatiņu, par kuru rakstīju vakar:
A pederasti ko, viens otru neklapē?
Eu, pederastijas atbalstītāji, pietiks runāt par dzimumnevienlīdzību Latvijā.
Pederastu petīcijām nav ne svara ne nozīmes! Tās pat kauns lietot ķemertiņā uz nagliņas!
Un no Apollo par to pašu tēmu:
Tautai ir jāattīrās no kaku stūmējiem un bērnu drāzējiem.
Tavs tūplis un mutes dobums ir apdraudēts!!! Savlaicīgi iesmērē tūpļa caurumu ar vazelīnu!
Latvijā pie varas ir pedofīļi un lesbietes.
Kā esmu rakstījis citreiz, visi portāli pēc kārtas dievojas, ka nudien, nudien, tie kontrolē saturu un dzēš rupjus komentārus. Taču acīmredzot tas tā nav un, vēl vairāk, portālu īpašnieki ļoti labi zina, kāds ir kultūras līmenis lasītāju starpā. Kā mēs to varam zināt? Mēs to zinām tāpēc, ka katru reizi, kad portālā ir ziņa par kāda cilvēka aiziešanu mūžībā, komentēšanas iespēja vienkārši tiek atslēgta. Tas ļoti skaidri pierāda, ka portālu īpašnieki zina, ka kretīnisms tajos sit jo augstu vilni, un vismaz šajā gadījumā tie neļauj cilvēkiem ālēties. Ja tā, tad kāpēc ne citās jomās?
Jauku visiem dienu!
ceturtdiena, 2012. gada 27. septembris
Reliģijai veselo saprātu zaudējot
Labdien, lasītāji!
Par skandālu, kāds šajās dienās risinājies ap Labklājības ministriju un tās paspārnē izdoto grāmatiņu par dzimuma identitātes jautājumiem, masu informācijas līdzekļos un portālos jau rakstīts visnotaļ daudz. No savas puses vēlos pieskarties šī jautājuma reliģiskajai pusei.
To organizāciju starpā, kuras parakstīja prasību, labklājībasministrei Ilzei Viņķelei aiziet no amata, bija arī vairākas konkrēti reliģiska rakstura organizācijas, t.sk. Latvijas Kristīgo skolotāju asociācija, organizācija "Luterāņi dzīvībai," kā arī Latvijas Evaņģēliskā alianse, kura apvienojot 27 dažādas organizācijas. Savukārt, Rīgas domē bieži vien satrakotais mācītājs un deputāts Jānis Šmits kārtējo reizi ir sacēlis lielu jezgu, viņa kolēģis Dainis Turlais ir aizmurgojies līdz pārliecībai, ka grāmata liecina, ka "pediņi" (viņa rupjais vārds) tagad diktējot noteikumus. Tāpat par grāmatu bļauj Saeimas nacionālistiskais spārns ar Raivi Dzintaru priekšgalā. Taču lielākā kliegšana nākusi no dažādiem garīdzniekiem, vairāki no kuriem grāmatas saturu, kā jau vienmēr, saista ar homoseksuālismu. Šī tēma atsevišķiem garīdzniekiem ir tik milzīgs fetišs, ka tīri brīnums, kāpēc tā viņiem ir tik ļoti interesanta, bet Dievs ar viņiem.
Kas tad ir minētajā grāmatā lasāms? Grāmata ir par vienu puiku un vienu meiteni, kuri vienas dienas garumā mainās lomām, proti -- meitene nodarbojas ar tradicionāli zēniem domātām nodarbībām un otrādi. Ar seksu tam nav pilnīgi un absolūti nekāda sakara, kur nu vēl ar homoseksuālismu. Runa ir par to, ka ne vienmēr meitenes dara tikai to, kas ir "domāts" meitenēm un otrādi. Sevišķi jautra ziņošana par šo tēmu šodien bija laikrakstā "Latvijas Avīze," kur pirmajā lapā bija atstāstīta jezga, kādu ap grāmatu ir sacēlušas minētās organizācijas (tostarp citējot luterāņu mācītāju no Skultes apgalvojot, ka grāmata "popularizēs bērnu vidū homoseksualitāti" -- saku atkal, grāmatā nav pilnīgi nekā no tā, saku atkal, ka attiecīgajam mācītājam šis acīmredzot šķiet fetiša jautājums esam), savukārt 13. lappusē lasāma šāda vēsts: "Anastasija Grigorjeva bija nepārspējama starptautiskā brīvās cīņas turnīrā Baku." Ja nu reiz ir nodarbe, kas tradicionāli nav domāta sievietēm, tad tā ir cīņas māksla. Acīmredzot Anastasija tā nedomā, tā nedomāja arī ukrainiete Jūlija Ostapčuka, kura Anastasijai zaudēja attiecīgajā mačā. Vai kāds no minētajiem garīdzniekiem arī Anastasijai vēlas teikt, ka viņa jauc dzimuma lomas un veicina homoseksuālisma izplatību mūsu valstī? Diez vai.
Reliģijas veselā saprāta trūkumu var redzēt arī citos jautājumos, tajā skaitā masīvajos nemieros, kādi arābu valstīs rosījušies ap Amerikā ražotu filmiņu par pravieti Muhamedu. Reliģija zaudēja veselo saprātu tajā cilvēkā, kurš ir atbildīgs par šo gara darbu, kā arī to starpā, kuri tāpēc nogalināja ASV diplomātu un daudzviet Tuvajos Austrumos un citur demolēja visu, kas pagadījās pa rokai esam. Amerikā reliģija veselo saprātu ir zaudējusi to pietiekami daudzo cilvēku kontekstā, kuri uzskata, ka Zeme ir 7000 gadus veca tāpēc, ka Bībelē tā esot rakstīts, evolūcijas jēdziens ir noraidāms pavisam. Un vispār reliģija zaudē veselo saprātu katru reizi, kad kāda armija dodas karot. Vai nu tā pamatā ir reliģiski jautājumi, vai arī notiekošo "svētī" kāds garīdznieks. Amerikas bruņotajos spēkos pēdējo gadu laikā izpletusies t.s. "evaņģēlistu" kustība, dzirdēts par zaldātiem, kuriem nikni uzbrukts tāpēc, ka viņi atsakās piedalīties attiecīgajos rituālos. Jājautā, kur palika Bībeles centrālā vēsts par mieru?
Ir ļoti labs iemesls, kāpēc pasaules civilizētajās valstīs baznīca ir strikti atdalīta no valsts. Krievijā Pareizticīgo baznīca tāpat ir zaudējusi veselo saprātu, tik aktīvi atbalstot cara Vladimira diktatūru. Tur baznīca un valsts nebūt nav atdalīta. Bet civilizētās valstīs tas notiek tāpēc, ka reliģijai tomēr politikā nav vietas, it īpaši, ja tā vēlas diktēt noteikumus visiem pēc kārtas. Tas vēl jo svarīgāk ir mūsdienās, kad, piemēram, Romas katoļu baznīca ir pierādījusi, pirmkārt, ka tā ļoti, ļoti, ļoti daudzu gadu garumā slēpa baiso grēku, ko sauc par pedofiliju priesteru starpā un, otrkārt, kā redzams no Vatikāna nopludinātajos dokumentos, ir līdz kliņķim korumpēta. Un šie ļaudis vēlas sevi prezentēt kā kaut kādus tikumības aizstāvjus? Prātiņ, nāc mājās.
Arī Latvijā ir meitenes, kuras vēlas nodarboties ar "zēnu" lietām un otrādi. Labklājības ministrijas piedāvātā grāmata vienkāršā valodā skaidro, ka tas ir pilnīgi iespējams. Veselais saprāts diktē, ka tas nenozīmē, ka attiecīgā meitene automātiski ir lesbiete vai attiecīgais zēns ir gejs. Ministres demisija nav vajadzīga, un apgalvojums, ka te veidojas kaut kādas perversijas -- tās vienkārši ir muļķības.
Jauku visiem dienu!
Par skandālu, kāds šajās dienās risinājies ap Labklājības ministriju un tās paspārnē izdoto grāmatiņu par dzimuma identitātes jautājumiem, masu informācijas līdzekļos un portālos jau rakstīts visnotaļ daudz. No savas puses vēlos pieskarties šī jautājuma reliģiskajai pusei.
To organizāciju starpā, kuras parakstīja prasību, labklājībasministrei Ilzei Viņķelei aiziet no amata, bija arī vairākas konkrēti reliģiska rakstura organizācijas, t.sk. Latvijas Kristīgo skolotāju asociācija, organizācija "Luterāņi dzīvībai," kā arī Latvijas Evaņģēliskā alianse, kura apvienojot 27 dažādas organizācijas. Savukārt, Rīgas domē bieži vien satrakotais mācītājs un deputāts Jānis Šmits kārtējo reizi ir sacēlis lielu jezgu, viņa kolēģis Dainis Turlais ir aizmurgojies līdz pārliecībai, ka grāmata liecina, ka "pediņi" (viņa rupjais vārds) tagad diktējot noteikumus. Tāpat par grāmatu bļauj Saeimas nacionālistiskais spārns ar Raivi Dzintaru priekšgalā. Taču lielākā kliegšana nākusi no dažādiem garīdzniekiem, vairāki no kuriem grāmatas saturu, kā jau vienmēr, saista ar homoseksuālismu. Šī tēma atsevišķiem garīdzniekiem ir tik milzīgs fetišs, ka tīri brīnums, kāpēc tā viņiem ir tik ļoti interesanta, bet Dievs ar viņiem.
Kas tad ir minētajā grāmatā lasāms? Grāmata ir par vienu puiku un vienu meiteni, kuri vienas dienas garumā mainās lomām, proti -- meitene nodarbojas ar tradicionāli zēniem domātām nodarbībām un otrādi. Ar seksu tam nav pilnīgi un absolūti nekāda sakara, kur nu vēl ar homoseksuālismu. Runa ir par to, ka ne vienmēr meitenes dara tikai to, kas ir "domāts" meitenēm un otrādi. Sevišķi jautra ziņošana par šo tēmu šodien bija laikrakstā "Latvijas Avīze," kur pirmajā lapā bija atstāstīta jezga, kādu ap grāmatu ir sacēlušas minētās organizācijas (tostarp citējot luterāņu mācītāju no Skultes apgalvojot, ka grāmata "popularizēs bērnu vidū homoseksualitāti" -- saku atkal, grāmatā nav pilnīgi nekā no tā, saku atkal, ka attiecīgajam mācītājam šis acīmredzot šķiet fetiša jautājums esam), savukārt 13. lappusē lasāma šāda vēsts: "Anastasija Grigorjeva bija nepārspējama starptautiskā brīvās cīņas turnīrā Baku." Ja nu reiz ir nodarbe, kas tradicionāli nav domāta sievietēm, tad tā ir cīņas māksla. Acīmredzot Anastasija tā nedomā, tā nedomāja arī ukrainiete Jūlija Ostapčuka, kura Anastasijai zaudēja attiecīgajā mačā. Vai kāds no minētajiem garīdzniekiem arī Anastasijai vēlas teikt, ka viņa jauc dzimuma lomas un veicina homoseksuālisma izplatību mūsu valstī? Diez vai.
Reliģijas veselā saprāta trūkumu var redzēt arī citos jautājumos, tajā skaitā masīvajos nemieros, kādi arābu valstīs rosījušies ap Amerikā ražotu filmiņu par pravieti Muhamedu. Reliģija zaudēja veselo saprātu tajā cilvēkā, kurš ir atbildīgs par šo gara darbu, kā arī to starpā, kuri tāpēc nogalināja ASV diplomātu un daudzviet Tuvajos Austrumos un citur demolēja visu, kas pagadījās pa rokai esam. Amerikā reliģija veselo saprātu ir zaudējusi to pietiekami daudzo cilvēku kontekstā, kuri uzskata, ka Zeme ir 7000 gadus veca tāpēc, ka Bībelē tā esot rakstīts, evolūcijas jēdziens ir noraidāms pavisam. Un vispār reliģija zaudē veselo saprātu katru reizi, kad kāda armija dodas karot. Vai nu tā pamatā ir reliģiski jautājumi, vai arī notiekošo "svētī" kāds garīdznieks. Amerikas bruņotajos spēkos pēdējo gadu laikā izpletusies t.s. "evaņģēlistu" kustība, dzirdēts par zaldātiem, kuriem nikni uzbrukts tāpēc, ka viņi atsakās piedalīties attiecīgajos rituālos. Jājautā, kur palika Bībeles centrālā vēsts par mieru?
Ir ļoti labs iemesls, kāpēc pasaules civilizētajās valstīs baznīca ir strikti atdalīta no valsts. Krievijā Pareizticīgo baznīca tāpat ir zaudējusi veselo saprātu, tik aktīvi atbalstot cara Vladimira diktatūru. Tur baznīca un valsts nebūt nav atdalīta. Bet civilizētās valstīs tas notiek tāpēc, ka reliģijai tomēr politikā nav vietas, it īpaši, ja tā vēlas diktēt noteikumus visiem pēc kārtas. Tas vēl jo svarīgāk ir mūsdienās, kad, piemēram, Romas katoļu baznīca ir pierādījusi, pirmkārt, ka tā ļoti, ļoti, ļoti daudzu gadu garumā slēpa baiso grēku, ko sauc par pedofiliju priesteru starpā un, otrkārt, kā redzams no Vatikāna nopludinātajos dokumentos, ir līdz kliņķim korumpēta. Un šie ļaudis vēlas sevi prezentēt kā kaut kādus tikumības aizstāvjus? Prātiņ, nāc mājās.
Arī Latvijā ir meitenes, kuras vēlas nodarboties ar "zēnu" lietām un otrādi. Labklājības ministrijas piedāvātā grāmata vienkāršā valodā skaidro, ka tas ir pilnīgi iespējams. Veselais saprāts diktē, ka tas nenozīmē, ka attiecīgā meitene automātiski ir lesbiete vai attiecīgais zēns ir gejs. Ministres demisija nav vajadzīga, un apgalvojums, ka te veidojas kaut kādas perversijas -- tās vienkārši ir muļķības.
Jauku visiem dienu!
Abonēt:
Ziņas (Atom)
