Labdien, lasītāji!
Tā dēvētās "Nacionālās apvienības" (NA) arvien skaļākās prasības par demogrāfijas lietām cita starpā ir novedušas pie apvienības līderu apgalvojuma, ka gadījumā ja prasības netiks apmierinātas, NA politiķi nebalsos par nākamā gada nacionālo budžetu. Ņemot vērā to, ka valsts budžeta noraidīšana nozīmē valdības krišanu, te ir pāris visnotaļ nopietnu jautājumu.
Protams, var teikt, ka nacionālisti vienkārši iet pa jau skaisti iemītu taciņu. Iepriekšējā Saeimā Ventspils interešu pārstāvji Saeimā, tā dēvētie "zaļie zemnieki," it kā skaitījās valdošajā koalīcijā esam, bet balsojumos vienmēr rīkojās gluži pēc sava prāta, tajā skaitā pietiekami bieži balsojot kopā ar opozīciju. Līdzīgi savulaik uzvedās nu jau pelnīti vēstures mēslainē ieslaucītā "Tautas" partija. Taču vai to var saukt par atbildīgu attieksmi pret politiku? Nevar. Vēl jo vairāk ņemot vērā to, ka NA prasības demogrāfijas jomā, ja arī tās tiks pilnībā apmierinātas, diez vai sasniegs it kā paredzēto mērķi -- daudz, daudz vairāk latviešu bērnu, kas apmeklēs daudz, daudz vairāk bērnudārzu pēc tam, kad māmiņas būs saņēmušas daudz, daudz lielākas "māmiņu algas." Ļaudis taču bērnus nedzemdē tikai tāpēc, ka valsts par to kaut ko samaksā, patlaban valsts ekonomiskā situācija joprojām ir visnotaļ trausla un, ja ir latvieši, kas rada jaunus latviešus, tad pietiekami bieži viņi tā dara Īrijā vai Anglijā, bet ne tepat mājās.
Otrs jautājums ir par to, kas notiktu, ja Valda Dombrovska valdība tik tiešām taptu budžeta noraidīšanas dēļ gāzta. Matemātika Saeimā ir nepielūdzama. "Saskaņas" centram tur ir 31 mandāts, Reformu partijai ir 16, Vienotībai ir 20, nacionālistiem ir 14, "zaļajiem zemniekiem" ir 13, un tad vēl ir tie seši neatkarīgie deputāti, kuri aizmuka prom no RP aprindām. Ja joprojām parlamentā saglabājas tā dēvētās "sarkanās līnijas", proti -- RP ar ZZS nekādi un NA ar SC pilnīgi un noteikti nekādi -- tad variantu īpaši daudz nav. NA+V+ZZS = 47. Tas ir vienīgais variants, kurā nav nedz RP, jo ar ZZS tā neietu, nedz arī SC, kuru pēc visas epopejas ap referendumiem diez vai vispār kāds īpaši grib redzēt pie teikšanas. Protams, teorētiski minētais 47 mandātu variants varētu kalpot kā mazākuma valdība, ja tā dēvētie "olšteinieši" to atbalstītu, bet tur nu nekādu garantiju nav. Teorētiski vairākums sanāktu SC+ZZS+V, bet tas gandrīz noteikti nozīmētu Vienotības šķelšanos, un tāpēc arī tas diez vai būtu uzskatāms par reālu variantu.
Tas, savukārt, ved pie nākamā jautājuma, proti -- ko šādos apstākļos darītu Valsts prezidents, kuram vienam ir tiesības izvirzīt kandidātu premjerministra amatam. "Zaļo zemnieku" "premjerministra kandidāts" ir līdz kliņķim kompromitētais Puzes ķeizars, arī tad, ja pats prezidents ir cēlies no attiecīgajām aprindām, diez vai viņš būtu gatavs ieiet vēsturē kā prezidents, kurš premjerministra amatam ir izvirzījis cilvēku, kuru krimināllikuma kontekstā izmeklē ne tikai Latvijā, bet arī Lielbritānijā un citur. Nacionālistu vidū ir viens otrs cilvēks ar pietiekami lielu politisku briedumu, lai to varētu vismaz teorētiski uzskatīt par amata cienīgu, bet tādā gadījumā diez vai Vienotība uzvestos rātni un paklausīgi, it īpaši tandēmā ar ZZS. Vienu vārdu sakot, ja kritīs šī valdība, tad politisks haoss būs visnotaļ reāla lieta, un tas nu reiz nav tas, kas patlaban Latvijai ir vajadzīgs.
Pašreizējais premjerministrs NA prasībām demogrāfijas jomā "nē" nav pateicis, viņš ir teicis, ja var atrast naudu bez deficīta paaugstināšanas, tad uz priekšu. Taču viņdien viens no NA vadoņiem televīzijā pateica, ka esot arī citas, iespējams, tikpat ultimatīvas prasības. Ja tam pamatā ir doma, ka tik tiešām šī valdība ir jāgāž, tad, pirmkārt, ir jājautā kāpēc, jo diez vai rūpes par "māmiņu algām" ir adekvāts iemesls, lai tā rotaļātos ar valsts politisko iekārtu un, otrkārt, diez vai pēc tam sanāktu kaut kas tāds, kas nacionālistiem būtu īpaši tīkamāks. Bezatbildība politikā nav laba lieta. Vai tiešām tas ir tas, ko NA vēlas nodrošināt?
Jauku visiem dienu.
ceturtdiena, 2012. gada 11. oktobris
piektdiena, 2012. gada 5. oktobris
Četras sievietes -- trīs jocīgas, viena gudra
Labdien, lasītāji!
Nu, ko. Vēl viens ieraksts par Labklājības ministrijas paspārnē izdoto grāmatiņu par zēnu un meiteņu nodarbēm un identitātes jautājumiem. Pavisam stulbo reakciju starpā kārtējo reizi jāierindo Rīgas domes deputāts Jānis Šmits, kurš ir aicinājis grāmatu aizliegt pavisam, tā apstiprinot savu atbalstu "principiem," kur bija augstā vērtē Vācijas nacistu un PSRS komunistu starpā, bet ārpus tā runa ir par četrām sievietēm - trīs ir nākušas ar muļķīgām, bet viena -- ar gudrām pārdomām.
Jocīga sieviete: Elita Veidemane, kura Tviterī rakstīja, ka "Viņķele laikam atvadījusies no prāta, atbalstot homoseksuālismu propagandējošu grāmateli." Par homoseksuālismu bērnudārziem domātai grāmatā nav absolūti ne vārda, to autore ir samurgojusi pati. Piedevām, savu attieksmi pret "tikumību" šī censone demonstrēja, kopojoties ar daudziem vīriešiem pēc kārtas un pēc tam par to sacerot grāmatu "Vīrieši manā mūžā." Laikā kopš tam kādreiz gaišā Tautas frontes spīdekle ir pārkvalificējusies par vienu no Latvijas galvenajiem homofobiem. Cik nožēlojami.
Jocīga sieviete: Ingūna Rībena, kura grāmatas kontekstā paguva paziņot, ka pret sievietēm Latvijā nekādas diskriminācijas neesot. Tā ir tā pati sieviete, kura pirms pāris gadiem un par spīti konkrētiem pierādījumiem par pretējo, apgalvoja, ka nekādas diskriminācijas nav pret LGBT cilvēkiem. Acīmredzot šī dāma dzīvo pati savā burbulītī, kuram ar īsto pasauli nav ne mazākā sakara, kaut vai ņemot vērā to, ka sievietēm joprojām Latvijā (un daudzviet citur pasaulē) par vienu un to pašu darbu maksā mazāk nekā vīriešiem. Grib viņa būt nezinīte, Dievs ar viņu, bet diez vai tas ir piemēroti Saeimas deputātes statusam.
Jocīga sieviete: Anda Līce, kura vakar Latvijas Avīzē rakstīja, ka "Dieva definētais jeb tradicionālais ģimenes modelis ir vienīgais cilvēces (arī Latvijas) ilgtspējīgas pastāvēšanas pamats." Lai arī autore atzina, ka nav nepieciešams "medīt citādos," Dieva piesaukšana te ir pavisam garām, jo, ja Dieva gribu viņa ir interpretējusi no Bībeles, tad noteikti viņa būs konstatējusi, ka Bībelē bez nosodījuma ir arī runa par daudzsievību, dažos gadījumos vienam vīrietim precot pat ļoti, ļoti daudzas sievietes. Piedevām, pietiekami daudzi vīrieši it kā Dieva iedvesmotajā grāmatā nodarbojas ar laulības pārkāpšanu u.c. grēkiem.
Gudra sieviete: Monika Zīle, kura tajā pašā Latvijas Avīzē šodien rakstīja, "Nespēju beigt brīnīties par tām nevalstiskajām organizācijām, kas cēla skandālu, pieprasot labklājības ministres Ilzes Viņķeles demisiju. Kāds pamats, saulīt balto?" Un vēl, pievienojot domas par Saeimas deputāta Imanta Parādnieka centieniem, mūsu valstī ierobežot abortus un sievietes tiesības: "Kurā civilizētā demokrātiskā zemē debates par valsts atbalsta programmu krīzes grūtniecības gadījumos atļautu diriģēt cilvēkam, kura sludinātais ģimenes modelis nav ne latviskajā, ne kristīgajā tradīcijā sakņots? Tur, lūk, patiešām briest skandāls." Jā, tas būtum tas "tikumības" aizstāvis, kuram ir divas sievas vai vismaz divas sievietes (daudzsievība mūsu valstī tomēr ir aizliegta), ar kurām viņš kopā audzina bērnus. Paldies, Monika!
Jauku visiem dienu!
Nu, ko. Vēl viens ieraksts par Labklājības ministrijas paspārnē izdoto grāmatiņu par zēnu un meiteņu nodarbēm un identitātes jautājumiem. Pavisam stulbo reakciju starpā kārtējo reizi jāierindo Rīgas domes deputāts Jānis Šmits, kurš ir aicinājis grāmatu aizliegt pavisam, tā apstiprinot savu atbalstu "principiem," kur bija augstā vērtē Vācijas nacistu un PSRS komunistu starpā, bet ārpus tā runa ir par četrām sievietēm - trīs ir nākušas ar muļķīgām, bet viena -- ar gudrām pārdomām.
Jocīga sieviete: Elita Veidemane, kura Tviterī rakstīja, ka "Viņķele laikam atvadījusies no prāta, atbalstot homoseksuālismu propagandējošu grāmateli." Par homoseksuālismu bērnudārziem domātai grāmatā nav absolūti ne vārda, to autore ir samurgojusi pati. Piedevām, savu attieksmi pret "tikumību" šī censone demonstrēja, kopojoties ar daudziem vīriešiem pēc kārtas un pēc tam par to sacerot grāmatu "Vīrieši manā mūžā." Laikā kopš tam kādreiz gaišā Tautas frontes spīdekle ir pārkvalificējusies par vienu no Latvijas galvenajiem homofobiem. Cik nožēlojami.
Jocīga sieviete: Ingūna Rībena, kura grāmatas kontekstā paguva paziņot, ka pret sievietēm Latvijā nekādas diskriminācijas neesot. Tā ir tā pati sieviete, kura pirms pāris gadiem un par spīti konkrētiem pierādījumiem par pretējo, apgalvoja, ka nekādas diskriminācijas nav pret LGBT cilvēkiem. Acīmredzot šī dāma dzīvo pati savā burbulītī, kuram ar īsto pasauli nav ne mazākā sakara, kaut vai ņemot vērā to, ka sievietēm joprojām Latvijā (un daudzviet citur pasaulē) par vienu un to pašu darbu maksā mazāk nekā vīriešiem. Grib viņa būt nezinīte, Dievs ar viņu, bet diez vai tas ir piemēroti Saeimas deputātes statusam.
Jocīga sieviete: Anda Līce, kura vakar Latvijas Avīzē rakstīja, ka "Dieva definētais jeb tradicionālais ģimenes modelis ir vienīgais cilvēces (arī Latvijas) ilgtspējīgas pastāvēšanas pamats." Lai arī autore atzina, ka nav nepieciešams "medīt citādos," Dieva piesaukšana te ir pavisam garām, jo, ja Dieva gribu viņa ir interpretējusi no Bībeles, tad noteikti viņa būs konstatējusi, ka Bībelē bez nosodījuma ir arī runa par daudzsievību, dažos gadījumos vienam vīrietim precot pat ļoti, ļoti daudzas sievietes. Piedevām, pietiekami daudzi vīrieši it kā Dieva iedvesmotajā grāmatā nodarbojas ar laulības pārkāpšanu u.c. grēkiem.
Gudra sieviete: Monika Zīle, kura tajā pašā Latvijas Avīzē šodien rakstīja, "Nespēju beigt brīnīties par tām nevalstiskajām organizācijām, kas cēla skandālu, pieprasot labklājības ministres Ilzes Viņķeles demisiju. Kāds pamats, saulīt balto?" Un vēl, pievienojot domas par Saeimas deputāta Imanta Parādnieka centieniem, mūsu valstī ierobežot abortus un sievietes tiesības: "Kurā civilizētā demokrātiskā zemē debates par valsts atbalsta programmu krīzes grūtniecības gadījumos atļautu diriģēt cilvēkam, kura sludinātais ģimenes modelis nav ne latviskajā, ne kristīgajā tradīcijā sakņots? Tur, lūk, patiešām briest skandāls." Jā, tas būtum tas "tikumības" aizstāvis, kuram ir divas sievas vai vismaz divas sievietes (daudzsievība mūsu valstī tomēr ir aizliegta), ar kurām viņš kopā audzina bērnus. Paldies, Monika!
Jauku visiem dienu!
piektdiena, 2012. gada 28. septembris
Par kultūras trūkumu interneta portālos
Labdien, lasītāji!
Šodien vien īsa piezīme par to, kas darās interneta portālos lasītāju atstāto komentāru līmenī. Lasītāji zina, par ko te ir runa. Runa ir par slikti audzinātiem tipiem, kuri uzskata, ka internetā viņi ir anonīmi un tāpēc var gānīties, cik vien uziet. Raugi, pāris eksemplāru no "diskusijas" Delfos par Labklājības ministrijas paspārnē izdoto grāmatiņu, par kuru rakstīju vakar:
A pederasti ko, viens otru neklapē?
Eu, pederastijas atbalstītāji, pietiks runāt par dzimumnevienlīdzību Latvijā.
Pederastu petīcijām nav ne svara ne nozīmes! Tās pat kauns lietot ķemertiņā uz nagliņas!
Un no Apollo par to pašu tēmu:
Tautai ir jāattīrās no kaku stūmējiem un bērnu drāzējiem.
Tavs tūplis un mutes dobums ir apdraudēts!!! Savlaicīgi iesmērē tūpļa caurumu ar vazelīnu!
Latvijā pie varas ir pedofīļi un lesbietes.
Kā esmu rakstījis citreiz, visi portāli pēc kārtas dievojas, ka nudien, nudien, tie kontrolē saturu un dzēš rupjus komentārus. Taču acīmredzot tas tā nav un, vēl vairāk, portālu īpašnieki ļoti labi zina, kāds ir kultūras līmenis lasītāju starpā. Kā mēs to varam zināt? Mēs to zinām tāpēc, ka katru reizi, kad portālā ir ziņa par kāda cilvēka aiziešanu mūžībā, komentēšanas iespēja vienkārši tiek atslēgta. Tas ļoti skaidri pierāda, ka portālu īpašnieki zina, ka kretīnisms tajos sit jo augstu vilni, un vismaz šajā gadījumā tie neļauj cilvēkiem ālēties. Ja tā, tad kāpēc ne citās jomās?
Jauku visiem dienu!
Šodien vien īsa piezīme par to, kas darās interneta portālos lasītāju atstāto komentāru līmenī. Lasītāji zina, par ko te ir runa. Runa ir par slikti audzinātiem tipiem, kuri uzskata, ka internetā viņi ir anonīmi un tāpēc var gānīties, cik vien uziet. Raugi, pāris eksemplāru no "diskusijas" Delfos par Labklājības ministrijas paspārnē izdoto grāmatiņu, par kuru rakstīju vakar:
A pederasti ko, viens otru neklapē?
Eu, pederastijas atbalstītāji, pietiks runāt par dzimumnevienlīdzību Latvijā.
Pederastu petīcijām nav ne svara ne nozīmes! Tās pat kauns lietot ķemertiņā uz nagliņas!
Un no Apollo par to pašu tēmu:
Tautai ir jāattīrās no kaku stūmējiem un bērnu drāzējiem.
Tavs tūplis un mutes dobums ir apdraudēts!!! Savlaicīgi iesmērē tūpļa caurumu ar vazelīnu!
Latvijā pie varas ir pedofīļi un lesbietes.
Kā esmu rakstījis citreiz, visi portāli pēc kārtas dievojas, ka nudien, nudien, tie kontrolē saturu un dzēš rupjus komentārus. Taču acīmredzot tas tā nav un, vēl vairāk, portālu īpašnieki ļoti labi zina, kāds ir kultūras līmenis lasītāju starpā. Kā mēs to varam zināt? Mēs to zinām tāpēc, ka katru reizi, kad portālā ir ziņa par kāda cilvēka aiziešanu mūžībā, komentēšanas iespēja vienkārši tiek atslēgta. Tas ļoti skaidri pierāda, ka portālu īpašnieki zina, ka kretīnisms tajos sit jo augstu vilni, un vismaz šajā gadījumā tie neļauj cilvēkiem ālēties. Ja tā, tad kāpēc ne citās jomās?
Jauku visiem dienu!
ceturtdiena, 2012. gada 27. septembris
Reliģijai veselo saprātu zaudējot
Labdien, lasītāji!
Par skandālu, kāds šajās dienās risinājies ap Labklājības ministriju un tās paspārnē izdoto grāmatiņu par dzimuma identitātes jautājumiem, masu informācijas līdzekļos un portālos jau rakstīts visnotaļ daudz. No savas puses vēlos pieskarties šī jautājuma reliģiskajai pusei.
To organizāciju starpā, kuras parakstīja prasību, labklājībasministrei Ilzei Viņķelei aiziet no amata, bija arī vairākas konkrēti reliģiska rakstura organizācijas, t.sk. Latvijas Kristīgo skolotāju asociācija, organizācija "Luterāņi dzīvībai," kā arī Latvijas Evaņģēliskā alianse, kura apvienojot 27 dažādas organizācijas. Savukārt, Rīgas domē bieži vien satrakotais mācītājs un deputāts Jānis Šmits kārtējo reizi ir sacēlis lielu jezgu, viņa kolēģis Dainis Turlais ir aizmurgojies līdz pārliecībai, ka grāmata liecina, ka "pediņi" (viņa rupjais vārds) tagad diktējot noteikumus. Tāpat par grāmatu bļauj Saeimas nacionālistiskais spārns ar Raivi Dzintaru priekšgalā. Taču lielākā kliegšana nākusi no dažādiem garīdzniekiem, vairāki no kuriem grāmatas saturu, kā jau vienmēr, saista ar homoseksuālismu. Šī tēma atsevišķiem garīdzniekiem ir tik milzīgs fetišs, ka tīri brīnums, kāpēc tā viņiem ir tik ļoti interesanta, bet Dievs ar viņiem.
Kas tad ir minētajā grāmatā lasāms? Grāmata ir par vienu puiku un vienu meiteni, kuri vienas dienas garumā mainās lomām, proti -- meitene nodarbojas ar tradicionāli zēniem domātām nodarbībām un otrādi. Ar seksu tam nav pilnīgi un absolūti nekāda sakara, kur nu vēl ar homoseksuālismu. Runa ir par to, ka ne vienmēr meitenes dara tikai to, kas ir "domāts" meitenēm un otrādi. Sevišķi jautra ziņošana par šo tēmu šodien bija laikrakstā "Latvijas Avīze," kur pirmajā lapā bija atstāstīta jezga, kādu ap grāmatu ir sacēlušas minētās organizācijas (tostarp citējot luterāņu mācītāju no Skultes apgalvojot, ka grāmata "popularizēs bērnu vidū homoseksualitāti" -- saku atkal, grāmatā nav pilnīgi nekā no tā, saku atkal, ka attiecīgajam mācītājam šis acīmredzot šķiet fetiša jautājums esam), savukārt 13. lappusē lasāma šāda vēsts: "Anastasija Grigorjeva bija nepārspējama starptautiskā brīvās cīņas turnīrā Baku." Ja nu reiz ir nodarbe, kas tradicionāli nav domāta sievietēm, tad tā ir cīņas māksla. Acīmredzot Anastasija tā nedomā, tā nedomāja arī ukrainiete Jūlija Ostapčuka, kura Anastasijai zaudēja attiecīgajā mačā. Vai kāds no minētajiem garīdzniekiem arī Anastasijai vēlas teikt, ka viņa jauc dzimuma lomas un veicina homoseksuālisma izplatību mūsu valstī? Diez vai.
Reliģijas veselā saprāta trūkumu var redzēt arī citos jautājumos, tajā skaitā masīvajos nemieros, kādi arābu valstīs rosījušies ap Amerikā ražotu filmiņu par pravieti Muhamedu. Reliģija zaudēja veselo saprātu tajā cilvēkā, kurš ir atbildīgs par šo gara darbu, kā arī to starpā, kuri tāpēc nogalināja ASV diplomātu un daudzviet Tuvajos Austrumos un citur demolēja visu, kas pagadījās pa rokai esam. Amerikā reliģija veselo saprātu ir zaudējusi to pietiekami daudzo cilvēku kontekstā, kuri uzskata, ka Zeme ir 7000 gadus veca tāpēc, ka Bībelē tā esot rakstīts, evolūcijas jēdziens ir noraidāms pavisam. Un vispār reliģija zaudē veselo saprātu katru reizi, kad kāda armija dodas karot. Vai nu tā pamatā ir reliģiski jautājumi, vai arī notiekošo "svētī" kāds garīdznieks. Amerikas bruņotajos spēkos pēdējo gadu laikā izpletusies t.s. "evaņģēlistu" kustība, dzirdēts par zaldātiem, kuriem nikni uzbrukts tāpēc, ka viņi atsakās piedalīties attiecīgajos rituālos. Jājautā, kur palika Bībeles centrālā vēsts par mieru?
Ir ļoti labs iemesls, kāpēc pasaules civilizētajās valstīs baznīca ir strikti atdalīta no valsts. Krievijā Pareizticīgo baznīca tāpat ir zaudējusi veselo saprātu, tik aktīvi atbalstot cara Vladimira diktatūru. Tur baznīca un valsts nebūt nav atdalīta. Bet civilizētās valstīs tas notiek tāpēc, ka reliģijai tomēr politikā nav vietas, it īpaši, ja tā vēlas diktēt noteikumus visiem pēc kārtas. Tas vēl jo svarīgāk ir mūsdienās, kad, piemēram, Romas katoļu baznīca ir pierādījusi, pirmkārt, ka tā ļoti, ļoti, ļoti daudzu gadu garumā slēpa baiso grēku, ko sauc par pedofiliju priesteru starpā un, otrkārt, kā redzams no Vatikāna nopludinātajos dokumentos, ir līdz kliņķim korumpēta. Un šie ļaudis vēlas sevi prezentēt kā kaut kādus tikumības aizstāvjus? Prātiņ, nāc mājās.
Arī Latvijā ir meitenes, kuras vēlas nodarboties ar "zēnu" lietām un otrādi. Labklājības ministrijas piedāvātā grāmata vienkāršā valodā skaidro, ka tas ir pilnīgi iespējams. Veselais saprāts diktē, ka tas nenozīmē, ka attiecīgā meitene automātiski ir lesbiete vai attiecīgais zēns ir gejs. Ministres demisija nav vajadzīga, un apgalvojums, ka te veidojas kaut kādas perversijas -- tās vienkārši ir muļķības.
Jauku visiem dienu!
Par skandālu, kāds šajās dienās risinājies ap Labklājības ministriju un tās paspārnē izdoto grāmatiņu par dzimuma identitātes jautājumiem, masu informācijas līdzekļos un portālos jau rakstīts visnotaļ daudz. No savas puses vēlos pieskarties šī jautājuma reliģiskajai pusei.
To organizāciju starpā, kuras parakstīja prasību, labklājībasministrei Ilzei Viņķelei aiziet no amata, bija arī vairākas konkrēti reliģiska rakstura organizācijas, t.sk. Latvijas Kristīgo skolotāju asociācija, organizācija "Luterāņi dzīvībai," kā arī Latvijas Evaņģēliskā alianse, kura apvienojot 27 dažādas organizācijas. Savukārt, Rīgas domē bieži vien satrakotais mācītājs un deputāts Jānis Šmits kārtējo reizi ir sacēlis lielu jezgu, viņa kolēģis Dainis Turlais ir aizmurgojies līdz pārliecībai, ka grāmata liecina, ka "pediņi" (viņa rupjais vārds) tagad diktējot noteikumus. Tāpat par grāmatu bļauj Saeimas nacionālistiskais spārns ar Raivi Dzintaru priekšgalā. Taču lielākā kliegšana nākusi no dažādiem garīdzniekiem, vairāki no kuriem grāmatas saturu, kā jau vienmēr, saista ar homoseksuālismu. Šī tēma atsevišķiem garīdzniekiem ir tik milzīgs fetišs, ka tīri brīnums, kāpēc tā viņiem ir tik ļoti interesanta, bet Dievs ar viņiem.
Kas tad ir minētajā grāmatā lasāms? Grāmata ir par vienu puiku un vienu meiteni, kuri vienas dienas garumā mainās lomām, proti -- meitene nodarbojas ar tradicionāli zēniem domātām nodarbībām un otrādi. Ar seksu tam nav pilnīgi un absolūti nekāda sakara, kur nu vēl ar homoseksuālismu. Runa ir par to, ka ne vienmēr meitenes dara tikai to, kas ir "domāts" meitenēm un otrādi. Sevišķi jautra ziņošana par šo tēmu šodien bija laikrakstā "Latvijas Avīze," kur pirmajā lapā bija atstāstīta jezga, kādu ap grāmatu ir sacēlušas minētās organizācijas (tostarp citējot luterāņu mācītāju no Skultes apgalvojot, ka grāmata "popularizēs bērnu vidū homoseksualitāti" -- saku atkal, grāmatā nav pilnīgi nekā no tā, saku atkal, ka attiecīgajam mācītājam šis acīmredzot šķiet fetiša jautājums esam), savukārt 13. lappusē lasāma šāda vēsts: "Anastasija Grigorjeva bija nepārspējama starptautiskā brīvās cīņas turnīrā Baku." Ja nu reiz ir nodarbe, kas tradicionāli nav domāta sievietēm, tad tā ir cīņas māksla. Acīmredzot Anastasija tā nedomā, tā nedomāja arī ukrainiete Jūlija Ostapčuka, kura Anastasijai zaudēja attiecīgajā mačā. Vai kāds no minētajiem garīdzniekiem arī Anastasijai vēlas teikt, ka viņa jauc dzimuma lomas un veicina homoseksuālisma izplatību mūsu valstī? Diez vai.
Reliģijas veselā saprāta trūkumu var redzēt arī citos jautājumos, tajā skaitā masīvajos nemieros, kādi arābu valstīs rosījušies ap Amerikā ražotu filmiņu par pravieti Muhamedu. Reliģija zaudēja veselo saprātu tajā cilvēkā, kurš ir atbildīgs par šo gara darbu, kā arī to starpā, kuri tāpēc nogalināja ASV diplomātu un daudzviet Tuvajos Austrumos un citur demolēja visu, kas pagadījās pa rokai esam. Amerikā reliģija veselo saprātu ir zaudējusi to pietiekami daudzo cilvēku kontekstā, kuri uzskata, ka Zeme ir 7000 gadus veca tāpēc, ka Bībelē tā esot rakstīts, evolūcijas jēdziens ir noraidāms pavisam. Un vispār reliģija zaudē veselo saprātu katru reizi, kad kāda armija dodas karot. Vai nu tā pamatā ir reliģiski jautājumi, vai arī notiekošo "svētī" kāds garīdznieks. Amerikas bruņotajos spēkos pēdējo gadu laikā izpletusies t.s. "evaņģēlistu" kustība, dzirdēts par zaldātiem, kuriem nikni uzbrukts tāpēc, ka viņi atsakās piedalīties attiecīgajos rituālos. Jājautā, kur palika Bībeles centrālā vēsts par mieru?
Ir ļoti labs iemesls, kāpēc pasaules civilizētajās valstīs baznīca ir strikti atdalīta no valsts. Krievijā Pareizticīgo baznīca tāpat ir zaudējusi veselo saprātu, tik aktīvi atbalstot cara Vladimira diktatūru. Tur baznīca un valsts nebūt nav atdalīta. Bet civilizētās valstīs tas notiek tāpēc, ka reliģijai tomēr politikā nav vietas, it īpaši, ja tā vēlas diktēt noteikumus visiem pēc kārtas. Tas vēl jo svarīgāk ir mūsdienās, kad, piemēram, Romas katoļu baznīca ir pierādījusi, pirmkārt, ka tā ļoti, ļoti, ļoti daudzu gadu garumā slēpa baiso grēku, ko sauc par pedofiliju priesteru starpā un, otrkārt, kā redzams no Vatikāna nopludinātajos dokumentos, ir līdz kliņķim korumpēta. Un šie ļaudis vēlas sevi prezentēt kā kaut kādus tikumības aizstāvjus? Prātiņ, nāc mājās.
Arī Latvijā ir meitenes, kuras vēlas nodarboties ar "zēnu" lietām un otrādi. Labklājības ministrijas piedāvātā grāmata vienkāršā valodā skaidro, ka tas ir pilnīgi iespējams. Veselais saprāts diktē, ka tas nenozīmē, ka attiecīgā meitene automātiski ir lesbiete vai attiecīgais zēns ir gejs. Ministres demisija nav vajadzīga, un apgalvojums, ka te veidojas kaut kādas perversijas -- tās vienkārši ir muļķības.
Jauku visiem dienu!
otrdiena, 2012. gada 28. augusts
Paldies Rīgas domei
Labvakar, lasītāji!
Droši vien šī bloga cītīgie lasītāji zina, ka esmu riteņbraucējs. Šurpu turpu, lielākoties ātrāk par cita veida satiksmi, viss kā nākas ... nu, izņemot pāris lietas. Viena ir mikrobusu šoferi. Ļoti bieži viņi attiecībās ar riteņbraucējiem ir visnotaļ bezkaunīgi. Piemēram tur, kur pretī vecajam pastam ir mikroautobusu centrāle, tas, ka braucējiem pa Valmieras ielu ir pirmtiesības, viņus netraucē ne mirkli. Bet ne par to šis stāsts.
Lielāka problēma riteņbraucējiem ir tas it kā metrs, kas mums pienākas ielu malā. Protams, tā ir tā vieta, kur atrodas visas kanalizācijas lūkas un viss pārējais, kas ceļu padara mazāk nekā gludu. Parasti ap tām apšmaukt nav lielu problēmu, bet gadās tās nepamanīt un tad zobi trīc.
Ilgu laiku viena no dziļākajām bedrēm, ar kādu nācies sastapties, bija Barona un Elizabetes ielas stūrī pie Vērmaņdārza ieejas. Kaut kad pavasarī tajā ietriecos un, lai gan velosipēds nesalūza, tālu no tā, iespējams, nebija. Arī šai bedrei es ātri vien iemācījos braukt apkārt. Taču tad pienāca pagājušā ceturtdiena, un tā sanāca, ka es no Latvijas radio braucu mājās tieši tajā brīdī, kad debesis bija atvērušās ar paredzamajiem rezultātiem Rīgā, proti -- visas ielas bija kā upes. Šādos apstākļos dažādas bedres, protams, piepildās pat ļoti ātri, un tā tas bija arī šajā gadījumā. Dziļo bedri pie Vērmaņdārza es nevarēju ieraudzīt, un tikpat protams es atkal tajā ietriecos. Šļakstīšanās bija pamatīga.
Kad pārbraucu mājās, pirmais, ko darīju, bija taisnā ceļā doties uz tualetes telpu un visu, kas man tobrīd bija mugurā, iemest žāvētājā. Pats arī tur būtu kāpis iekšā, ja tas būtu bijis iespējams. Bet, kad biju pārģērbies, piesēdos pie datora un Rīgas domei uzrakstīju lūk, kādu vēstuli: "Sveicināti! Šoreiz rakstu Jums nevis kā žurnālists, bet gan kā riteņbraucējs. Lieta tāda, ka Elizabetes un Barona ielas stūrī, tieši pretī Vērmaņdārza ieejai, ielā ir ļoti, ļoti dziļš caurums vai bedre, kurā ar riteni iebraucot ir ļoti nepatīkami. Vakar, kad bija lielais lietus un es biju uz velosipēda, bedri vispār nevarēja redzēt, jo tā bija aizplūdusi, un tāpēc es tai trāpīju. Cik var spriest, ļaudis lielākoties to izmanto kā pelnu trauku. Varbūt būtu iespējams to aizpildīt? Paldies jau iepriekš."
Liels nav bijis mans brīnums, ka uz šo depešu neviens no Rīgas domes nav atradis par vajadzīgu atbildēt. Taču liels bija mans brīnums, ka šovakar, kad atkal minos no LR uz mājiņām ... bedre bija smuki aizpildīta. Iespējams, tas nebija konkrēti manas vēstules dēļ, bet prieks par to vienalga. Un tāpēc iestādei, kuru nākas kritizēt biežāk nekā to slavēt ... šovakar paldies!
Jauku visiem vakaru!
Droši vien šī bloga cītīgie lasītāji zina, ka esmu riteņbraucējs. Šurpu turpu, lielākoties ātrāk par cita veida satiksmi, viss kā nākas ... nu, izņemot pāris lietas. Viena ir mikrobusu šoferi. Ļoti bieži viņi attiecībās ar riteņbraucējiem ir visnotaļ bezkaunīgi. Piemēram tur, kur pretī vecajam pastam ir mikroautobusu centrāle, tas, ka braucējiem pa Valmieras ielu ir pirmtiesības, viņus netraucē ne mirkli. Bet ne par to šis stāsts.
Lielāka problēma riteņbraucējiem ir tas it kā metrs, kas mums pienākas ielu malā. Protams, tā ir tā vieta, kur atrodas visas kanalizācijas lūkas un viss pārējais, kas ceļu padara mazāk nekā gludu. Parasti ap tām apšmaukt nav lielu problēmu, bet gadās tās nepamanīt un tad zobi trīc.
Ilgu laiku viena no dziļākajām bedrēm, ar kādu nācies sastapties, bija Barona un Elizabetes ielas stūrī pie Vērmaņdārza ieejas. Kaut kad pavasarī tajā ietriecos un, lai gan velosipēds nesalūza, tālu no tā, iespējams, nebija. Arī šai bedrei es ātri vien iemācījos braukt apkārt. Taču tad pienāca pagājušā ceturtdiena, un tā sanāca, ka es no Latvijas radio braucu mājās tieši tajā brīdī, kad debesis bija atvērušās ar paredzamajiem rezultātiem Rīgā, proti -- visas ielas bija kā upes. Šādos apstākļos dažādas bedres, protams, piepildās pat ļoti ātri, un tā tas bija arī šajā gadījumā. Dziļo bedri pie Vērmaņdārza es nevarēju ieraudzīt, un tikpat protams es atkal tajā ietriecos. Šļakstīšanās bija pamatīga.
Kad pārbraucu mājās, pirmais, ko darīju, bija taisnā ceļā doties uz tualetes telpu un visu, kas man tobrīd bija mugurā, iemest žāvētājā. Pats arī tur būtu kāpis iekšā, ja tas būtu bijis iespējams. Bet, kad biju pārģērbies, piesēdos pie datora un Rīgas domei uzrakstīju lūk, kādu vēstuli: "Sveicināti! Šoreiz rakstu Jums nevis kā žurnālists, bet gan kā riteņbraucējs. Lieta tāda, ka Elizabetes un Barona ielas stūrī, tieši pretī Vērmaņdārza ieejai, ielā ir ļoti, ļoti dziļš caurums vai bedre, kurā ar riteni iebraucot ir ļoti nepatīkami. Vakar, kad bija lielais lietus un es biju uz velosipēda, bedri vispār nevarēja redzēt, jo tā bija aizplūdusi, un tāpēc es tai trāpīju. Cik var spriest, ļaudis lielākoties to izmanto kā pelnu trauku. Varbūt būtu iespējams to aizpildīt? Paldies jau iepriekš."
Liels nav bijis mans brīnums, ka uz šo depešu neviens no Rīgas domes nav atradis par vajadzīgu atbildēt. Taču liels bija mans brīnums, ka šovakar, kad atkal minos no LR uz mājiņām ... bedre bija smuki aizpildīta. Iespējams, tas nebija konkrēti manas vēstules dēļ, bet prieks par to vienalga. Un tāpēc iestādei, kuru nākas kritizēt biežāk nekā to slavēt ... šovakar paldies!
Jauku visiem vakaru!
otrdiena, 2012. gada 21. augusts
Stokholmas sindroms?
Labdien, lasītāji!
Pēc ilgāka pārtraukuma esmu gatavs atsākt blogošanu. Pavadīju divas ļoti jaukas nedēļas Amerikā ciemos pie māsām. Vecākais no sešiem bērniem triju māsu ģimenēs jau ir uzsācis universitātes gaitas. Esmu viņu redzējis vien reizi gadā, tāpēc tas liekas kā pārsteigums. It kā pirms pāris gadiem viņš bija maziņš, maziņš un es viņu stiepu rokās, kad viņš raudāja, un nu re -- viņš ir students. Biju vakariņās ar apelācijas tiesnesi, par kuru esmu rakstījis citreiz -- Latvijā dzimusi, kā zīdainis no šejienes aizbraukusi, Amerikā lielas lietas sasniegusi, un sevi joprojām uzskata par Amerikas latvieti. Katru dienu gaisa temperatūra bija +30 un vairāk, to nu gan baudīju un šodien, kad no rīta pie mums temperatūra bija +7 (tā skaitās vasara?! tas skaitās augusts?!) to pieminēju ar sevišķu nostaļģiju. Divu nedēļu laikā izlasīju padsmit grāmatas ... vārdu sakot, atvaļinājums lielisks.
Bet par Stokholmas sindromu. Klasiskā nozīmē šis jēdziens attiecas uz nolaupītiem cilvēkiem, kuriem ar laiku viņu nolaupītājs un viņa mērķi sāk šķist simpātiski. Apmēram tādās kategorijās nākas domāt par Rīgas domi un konkrēti par pilsētas pirmo personu Nilu Ušakovu. Lasītāji zinās, ka pirms kļūt par politiķi, Nils bija žurnālists, tajā skaitā viņš arī piedalījās "Skatā no malas." Pazīstu viņu, tātad, arī kā profesionāli. Lieta tāda, ka, manuprāt, laikā kopš viņš bijis mērs, pilsētā noticis daudz kas labs. Jā, Rīgas dome nepievērš pietiekami daudz uzmanības korupcijai, populisms tajā sit pat ļoti augstu vilni, un, kā esmu rakstījis citreiz, Saskaņas centra izdotajā žurnālā par notikumiem galvaspilsētā rodas iespaids, ka domē ir tikai Ušakovs un Ameriks un vēl varbūt arī Pulks, bet tikai tāpēc, lai pateiktu, cik Pulks ir stulbs un nejēdzīgs. Taču prieku man kā riteņbraucējam dod veloceliņu attīstība (lai gan, ja te ieskatīsies kāda domes amatpersona, uz Elizabetes un Barona ielas stūra pie Vērmanes dārza ielā ir TĀAAAAAADS caurums, kurā, ja iebraukt, tad vakars uz ezera -- to varētu pielabot). Rīgas svētki bija spilgti un spoži. Jāņi krastmalā varbūt ir kičīgi (un vai nudien nevienam pat no tiem, kas tur tirgo ēdmaņu, nevar ienākt prātā, ka varētu piedāvāt kaut ko citu un nevis vienu un to pašu, kas tiek piedāvāts visos pārējos kioskos?), bet arī jauks pasākums. Bērnu man nav, par to, ka bērni autobusā var braukt par velti, man ne silts ne auksts, piedevām zinu, ka tas attiecīgajam uzņēmumam ir radījis krietnas finanšu problēmas, bet noteikti ir pietiekami daudz vecāku, kuriem lēmums atvieglo maciņa stāvokli. Protams, ne jau Ušakovs viens to visu ir izdarījis, bet viņa laikā tas ir noticis. Ja godīgi, es varētu par viņu balsot konkrēti kā rīdzinieks.
Taču nelaime ir tāda, ka balsojot par Ušakovu ir jābalso par Saskaņas centru, un tas nu reiz ir krietni par daudz prasīts. Joprojām Saskaņas centrs ir Kremļa interešu āmen koris mūsu valstī, tajā skaitā apvienībai nepietrūka kauna, Saeimas kandidātu sarakstā iekļaut cilvēku, kurš valsts valodu neprot vispār, tajā skaitā Urbanovičs ir piedalījies visnotaļ revizionistiskas grāmatas sacerēšanā par Latvijas vēsturi, tajā skaitā SC ir sadarbības līgums ar Kremļa diktatora partiju, tajā skaitā tas pats Ušakovs, ja kas, pierādīja, ka nav nekāds latviešu draugs, jo aktīvi piedalījās procesā, kas aicināja valstī nostiprināt nevis latviešu, bet gan krievu valodas stāvokli. Vārdu sakot, visnotaļ jauks šis mērs, bet ne tā kompānija, kurā viņš uzturas.
Tas rada divus jautājumus. Pirmkārt, vai Rīgā mēru nevajadzētu ievēlēt atsevišķi? Londona pirms gadiem desmit pārgāja uz vēlētu mēru, gan Kens Livingstons, gan arī (un īpaši) Boriss Džonsons amatā bijuši itin spilgti savas pilsētas pārstāvji. Rīga ir pietiekami liela, lai arī tai varētu būt atsevišķi vēlēts mērs, vēl jo vairāk ņemot vērā to, ka šogad šķiet, ka sacensība nudien būs par to, kas kļūs par pilsētas mēru un nevis par to, ko dome darīs turpmākajos četros gados.
Un tas, savukārt, rada otru jautājumu, proti -- kas nākamā gada pašvaldību vēlēšanās stāvēs pret Ušakovu un viņa apvienību. Viens censonis šajā procesā būs Ameriks ar viņa "Gods kalpot Rīgai" partiju, bet ar SC šis veidojums ir kā Siāmas dvīņi, tur nekādu glābiņu nerast. Kas cits? Zaļie un zemnieki it kā ir pateikuši, ka pašvaldību vēlēšanās viņi startēs atsevišķi, un tādā gadījumā zemniekiem vispār nevajadzētu balotēties Rīgā, jo, piedodiet, bet ar lauksaimniecību galvaspilsēta nudien neizceļas. Atliek Vienotība, bet arī tur ir jāsaka, ka galvenais tomēr nav tas, kurš, iespējams, varētu kļūt par mēru, galvenais ir tas, ko partija gatavojas nākamo četru gadu laikā darīt. Protams, nav šaubu, ka kārtējo reizi uzradīsies strīpa sīkpartiju, kuru pamatā būs tikai un vienīgi atsevišķu cilvēku ne īpaši pamatotas ambīcijas. Un rezultāts droši vien būs tāds, ka Saskaņas centrs atkal svinēs uzvaru. Ja tā, tad ceru, ka Ušakovs turpinās uzlabot pilsētas iedzīvotāju dzīvi. Bet par Kremļa interešu bīdītāju Latvijā pat pie visintensīvākā Stokholmas sindroma apstākļiem balsot? Nu, nē.
Jauku visiem dienu!
Pēc ilgāka pārtraukuma esmu gatavs atsākt blogošanu. Pavadīju divas ļoti jaukas nedēļas Amerikā ciemos pie māsām. Vecākais no sešiem bērniem triju māsu ģimenēs jau ir uzsācis universitātes gaitas. Esmu viņu redzējis vien reizi gadā, tāpēc tas liekas kā pārsteigums. It kā pirms pāris gadiem viņš bija maziņš, maziņš un es viņu stiepu rokās, kad viņš raudāja, un nu re -- viņš ir students. Biju vakariņās ar apelācijas tiesnesi, par kuru esmu rakstījis citreiz -- Latvijā dzimusi, kā zīdainis no šejienes aizbraukusi, Amerikā lielas lietas sasniegusi, un sevi joprojām uzskata par Amerikas latvieti. Katru dienu gaisa temperatūra bija +30 un vairāk, to nu gan baudīju un šodien, kad no rīta pie mums temperatūra bija +7 (tā skaitās vasara?! tas skaitās augusts?!) to pieminēju ar sevišķu nostaļģiju. Divu nedēļu laikā izlasīju padsmit grāmatas ... vārdu sakot, atvaļinājums lielisks.
Bet par Stokholmas sindromu. Klasiskā nozīmē šis jēdziens attiecas uz nolaupītiem cilvēkiem, kuriem ar laiku viņu nolaupītājs un viņa mērķi sāk šķist simpātiski. Apmēram tādās kategorijās nākas domāt par Rīgas domi un konkrēti par pilsētas pirmo personu Nilu Ušakovu. Lasītāji zinās, ka pirms kļūt par politiķi, Nils bija žurnālists, tajā skaitā viņš arī piedalījās "Skatā no malas." Pazīstu viņu, tātad, arī kā profesionāli. Lieta tāda, ka, manuprāt, laikā kopš viņš bijis mērs, pilsētā noticis daudz kas labs. Jā, Rīgas dome nepievērš pietiekami daudz uzmanības korupcijai, populisms tajā sit pat ļoti augstu vilni, un, kā esmu rakstījis citreiz, Saskaņas centra izdotajā žurnālā par notikumiem galvaspilsētā rodas iespaids, ka domē ir tikai Ušakovs un Ameriks un vēl varbūt arī Pulks, bet tikai tāpēc, lai pateiktu, cik Pulks ir stulbs un nejēdzīgs. Taču prieku man kā riteņbraucējam dod veloceliņu attīstība (lai gan, ja te ieskatīsies kāda domes amatpersona, uz Elizabetes un Barona ielas stūra pie Vērmanes dārza ielā ir TĀAAAAAADS caurums, kurā, ja iebraukt, tad vakars uz ezera -- to varētu pielabot). Rīgas svētki bija spilgti un spoži. Jāņi krastmalā varbūt ir kičīgi (un vai nudien nevienam pat no tiem, kas tur tirgo ēdmaņu, nevar ienākt prātā, ka varētu piedāvāt kaut ko citu un nevis vienu un to pašu, kas tiek piedāvāts visos pārējos kioskos?), bet arī jauks pasākums. Bērnu man nav, par to, ka bērni autobusā var braukt par velti, man ne silts ne auksts, piedevām zinu, ka tas attiecīgajam uzņēmumam ir radījis krietnas finanšu problēmas, bet noteikti ir pietiekami daudz vecāku, kuriem lēmums atvieglo maciņa stāvokli. Protams, ne jau Ušakovs viens to visu ir izdarījis, bet viņa laikā tas ir noticis. Ja godīgi, es varētu par viņu balsot konkrēti kā rīdzinieks.
Taču nelaime ir tāda, ka balsojot par Ušakovu ir jābalso par Saskaņas centru, un tas nu reiz ir krietni par daudz prasīts. Joprojām Saskaņas centrs ir Kremļa interešu āmen koris mūsu valstī, tajā skaitā apvienībai nepietrūka kauna, Saeimas kandidātu sarakstā iekļaut cilvēku, kurš valsts valodu neprot vispār, tajā skaitā Urbanovičs ir piedalījies visnotaļ revizionistiskas grāmatas sacerēšanā par Latvijas vēsturi, tajā skaitā SC ir sadarbības līgums ar Kremļa diktatora partiju, tajā skaitā tas pats Ušakovs, ja kas, pierādīja, ka nav nekāds latviešu draugs, jo aktīvi piedalījās procesā, kas aicināja valstī nostiprināt nevis latviešu, bet gan krievu valodas stāvokli. Vārdu sakot, visnotaļ jauks šis mērs, bet ne tā kompānija, kurā viņš uzturas.
Tas rada divus jautājumus. Pirmkārt, vai Rīgā mēru nevajadzētu ievēlēt atsevišķi? Londona pirms gadiem desmit pārgāja uz vēlētu mēru, gan Kens Livingstons, gan arī (un īpaši) Boriss Džonsons amatā bijuši itin spilgti savas pilsētas pārstāvji. Rīga ir pietiekami liela, lai arī tai varētu būt atsevišķi vēlēts mērs, vēl jo vairāk ņemot vērā to, ka šogad šķiet, ka sacensība nudien būs par to, kas kļūs par pilsētas mēru un nevis par to, ko dome darīs turpmākajos četros gados.
Un tas, savukārt, rada otru jautājumu, proti -- kas nākamā gada pašvaldību vēlēšanās stāvēs pret Ušakovu un viņa apvienību. Viens censonis šajā procesā būs Ameriks ar viņa "Gods kalpot Rīgai" partiju, bet ar SC šis veidojums ir kā Siāmas dvīņi, tur nekādu glābiņu nerast. Kas cits? Zaļie un zemnieki it kā ir pateikuši, ka pašvaldību vēlēšanās viņi startēs atsevišķi, un tādā gadījumā zemniekiem vispār nevajadzētu balotēties Rīgā, jo, piedodiet, bet ar lauksaimniecību galvaspilsēta nudien neizceļas. Atliek Vienotība, bet arī tur ir jāsaka, ka galvenais tomēr nav tas, kurš, iespējams, varētu kļūt par mēru, galvenais ir tas, ko partija gatavojas nākamo četru gadu laikā darīt. Protams, nav šaubu, ka kārtējo reizi uzradīsies strīpa sīkpartiju, kuru pamatā būs tikai un vienīgi atsevišķu cilvēku ne īpaši pamatotas ambīcijas. Un rezultāts droši vien būs tāds, ka Saskaņas centrs atkal svinēs uzvaru. Ja tā, tad ceru, ka Ušakovs turpinās uzlabot pilsētas iedzīvotāju dzīvi. Bet par Kremļa interešu bīdītāju Latvijā pat pie visintensīvākā Stokholmas sindroma apstākļiem balsot? Nu, nē.
Jauku visiem dienu!
ceturtdiena, 2012. gada 5. jūlijs
Aktīvisms Lielbritānijā, tūļāšanas pie mums
Labdien, lasītāji!
Šodien medijos ziņots, ka Lielbritānijā tiesas ir apņēmības pilnas, likuma pārkāpumus pēc pāris nedēļām gaidāmo Olimpisko spēļu laikā risināt nekavējoties. Londonas tiesas darbosies no astoņiem no rīta līdz pus astoņiem vakarā, lai visas ar spēlēm saistītās lietas izskatītu 24 stundu laikā pēc likumpārkāpēja aresta.
Šī nebūs pirmā reize, kad Lielbritānijas tiesas darbojas pat ļoti operatīvi. Lasītāji, iespējams, atcerēsies nemierus, kādus pagājušā gada augustā Londonā un citur Lielbritānijā izraisīja tas, ka policija nošāva kādu civiliedzīvotāju. Tam sekoja laupīšana, marodierisms, mašīnu un ēku dedzināšana un viss pārējais, kas saistāms ar nemieriem. Arī toreiz tiesas darbojās ļoti ātri. Vairums ar videokameru palīdzību atpazīto nemiernieku tiesas priekšā nonāca nekavējoties, un, lai arī apelācijas turpinās vēl šobaltdien, pirmais lēmums tika pieņemts nekavējoties. Paredzams, ka tas pats notiks Olimpisko spēļu laikā, arī patlaban policija gatavojas iespējamiem nemieriem.
Par to rakstu tāpēc, ka tas tik ļoti kontrastē ar to, kā līdzīgas lietas tiek risinātas mūsu valstī. Acīmredzamais salīdzinājums ir ar nemieriem Doma laukumā 2009. gada janvārī. Pirmā atklātā tiesas sēde šajā jautājumā sekoja vien 2011. gada novembrī, tātad -- gandrīz divus gadus pēc notikušā. Protams, ka process turpinās un turpināsies vēl ilgi un dikti.
Šajā kontekstā jāmin tas, ka šodien Saeima apstiprināja jaunu tieslietu ministru Jāni Bordānu. Premjerministrs Valdis Dombrovskis ir teicis, ka viens no galvenajiem uzdevumiem jaunajam ministram būšot tiesu sistēmas stiprināšana, lai process kļūtu krietni ātrāks un saprotamāks. Tas ir jautājums, kas ir būtisks ne jau 2009. gada nemierniekiem vien. Pietiekami bieži dzirdamas sūdzības no uzņēmējiem, kuri tāpat nav mierā ar Temīdas ļoti, ļoti gauso un reizēm arī neparedzamo raksturu. Neparedzamo lietu sakarā, piemēram, minams janvārī pieņemtais spriedums par veikalu IKI īpašnieka SIA Palink maksātnespēju, kuru tiesa pieņēma pēc vienas privātpersonas pieteikuma un par spīti tam, ka minētie veikali darbojās un darbojas veiksmīgi. Savukārt, ja runa ir par ilgstošiem, bezgala ilgstošiem procesiem, varam aplūkot gan tā dēvēto digitalizācijas skandālu, gan arī, piemēram, Puzes ķeizara tiesāšanu. Pēdējam nav pietrūcis kauna sūdzēties Eiropas tiesā par garo tiesāšanu, lai gan viņa paša aizstāvji šajā ziņā nebūt nav bez vainas. Kaut vai pieteikumi par tā vai cita procesa dalībnieka noraidīšanu biruši no pārpilnības raga. Līdzīga situācija savulaik bija ar bēdīgi slaveno baņķieri Laventu.
Redzēsim, ko jaunais tieslietu ministrs šajā ziņā paveiks. Viens, kas pilnīgi noteikti ir jādara, ir atteikšanās no normas, kura paredz, ka gadījumā, ja viens no procesa dalībniekiem ir slims, "slims," citur nodarbināts, u.tml., tad viss process tiek atlikts, reizēm pat ļoti ilgi. Sen esmu domājis, ka tieslietu sistēmā ir jānodibina ārstu padome, kas var izmeklēt tos, kas apgalvo, ka ir pārāk slimi, lai piedalītos procesā, daudz var darīt arī ar attālinātu līdzekļu palīdzību. Mūsdienās videokonferences nav nekas neparasts, tādas var izmantot arī tiesāšanas procesos.
Vēlēsim visi jaunajam tieslietu ministram veiksmi! Viņējā ir joma, kurā nudien ir daudz problēmu, daudz risināma. Varbūt J. Bordānam vajadzētu aizbraukt uz Londonu un parunāt ar kolēģiem tur...
Jauku visiem dienu!
Šodien medijos ziņots, ka Lielbritānijā tiesas ir apņēmības pilnas, likuma pārkāpumus pēc pāris nedēļām gaidāmo Olimpisko spēļu laikā risināt nekavējoties. Londonas tiesas darbosies no astoņiem no rīta līdz pus astoņiem vakarā, lai visas ar spēlēm saistītās lietas izskatītu 24 stundu laikā pēc likumpārkāpēja aresta.
Šī nebūs pirmā reize, kad Lielbritānijas tiesas darbojas pat ļoti operatīvi. Lasītāji, iespējams, atcerēsies nemierus, kādus pagājušā gada augustā Londonā un citur Lielbritānijā izraisīja tas, ka policija nošāva kādu civiliedzīvotāju. Tam sekoja laupīšana, marodierisms, mašīnu un ēku dedzināšana un viss pārējais, kas saistāms ar nemieriem. Arī toreiz tiesas darbojās ļoti ātri. Vairums ar videokameru palīdzību atpazīto nemiernieku tiesas priekšā nonāca nekavējoties, un, lai arī apelācijas turpinās vēl šobaltdien, pirmais lēmums tika pieņemts nekavējoties. Paredzams, ka tas pats notiks Olimpisko spēļu laikā, arī patlaban policija gatavojas iespējamiem nemieriem.
Par to rakstu tāpēc, ka tas tik ļoti kontrastē ar to, kā līdzīgas lietas tiek risinātas mūsu valstī. Acīmredzamais salīdzinājums ir ar nemieriem Doma laukumā 2009. gada janvārī. Pirmā atklātā tiesas sēde šajā jautājumā sekoja vien 2011. gada novembrī, tātad -- gandrīz divus gadus pēc notikušā. Protams, ka process turpinās un turpināsies vēl ilgi un dikti.
Šajā kontekstā jāmin tas, ka šodien Saeima apstiprināja jaunu tieslietu ministru Jāni Bordānu. Premjerministrs Valdis Dombrovskis ir teicis, ka viens no galvenajiem uzdevumiem jaunajam ministram būšot tiesu sistēmas stiprināšana, lai process kļūtu krietni ātrāks un saprotamāks. Tas ir jautājums, kas ir būtisks ne jau 2009. gada nemierniekiem vien. Pietiekami bieži dzirdamas sūdzības no uzņēmējiem, kuri tāpat nav mierā ar Temīdas ļoti, ļoti gauso un reizēm arī neparedzamo raksturu. Neparedzamo lietu sakarā, piemēram, minams janvārī pieņemtais spriedums par veikalu IKI īpašnieka SIA Palink maksātnespēju, kuru tiesa pieņēma pēc vienas privātpersonas pieteikuma un par spīti tam, ka minētie veikali darbojās un darbojas veiksmīgi. Savukārt, ja runa ir par ilgstošiem, bezgala ilgstošiem procesiem, varam aplūkot gan tā dēvēto digitalizācijas skandālu, gan arī, piemēram, Puzes ķeizara tiesāšanu. Pēdējam nav pietrūcis kauna sūdzēties Eiropas tiesā par garo tiesāšanu, lai gan viņa paša aizstāvji šajā ziņā nebūt nav bez vainas. Kaut vai pieteikumi par tā vai cita procesa dalībnieka noraidīšanu biruši no pārpilnības raga. Līdzīga situācija savulaik bija ar bēdīgi slaveno baņķieri Laventu.
Redzēsim, ko jaunais tieslietu ministrs šajā ziņā paveiks. Viens, kas pilnīgi noteikti ir jādara, ir atteikšanās no normas, kura paredz, ka gadījumā, ja viens no procesa dalībniekiem ir slims, "slims," citur nodarbināts, u.tml., tad viss process tiek atlikts, reizēm pat ļoti ilgi. Sen esmu domājis, ka tieslietu sistēmā ir jānodibina ārstu padome, kas var izmeklēt tos, kas apgalvo, ka ir pārāk slimi, lai piedalītos procesā, daudz var darīt arī ar attālinātu līdzekļu palīdzību. Mūsdienās videokonferences nav nekas neparasts, tādas var izmantot arī tiesāšanas procesos.
Vēlēsim visi jaunajam tieslietu ministram veiksmi! Viņējā ir joma, kurā nudien ir daudz problēmu, daudz risināma. Varbūt J. Bordānam vajadzētu aizbraukt uz Londonu un parunāt ar kolēģiem tur...
Jauku visiem dienu!
Abonēt:
Ziņas (Atom)
