Labrīt, lasītāji!
Reizēm cilvēks kaut ko apēd un kādu sprīdi pēc tam māgā sākas apvērsums. Cilvēkam pār procesu, kāds nāk pēc tam, nekādas īstas kontroles vairs nav. Ja vajadzīgs atraugāties, tad cilvēks atraugāsies, grib viņš to vai negrib. Protams, var pagriezties sāņus, var uzlikt roku uz mutes, bet tas brīdis neviļus būs klāt.
Par to nākas domāt, lasot pāris tekstus, kādi šodien atrodami Latvijas laikrakstos. Tā, piemēram, mūžīgais gājputns Sandris Točs Dienā šodien vairs nemēģina mums visiem iestāstīt, ka pastarā diena tūdaļ būs klāt, ja Saskaņas centrs nebūs valdošajā koalīcijā. Tā vietā viņš nodemonstrē atraugas no procesa, kas saucās "oligarhi pārņem laikrakstu." Lasītāji atcerēsies, ka pirms kāda brīža Dienā notika apvērsums, labu brīdi nebija skaidrs, kam īsti laikraksts pieder, un ar laiku izkristalizējās fakts, ka tajā liela teikšana ir kādreizējam buldozera biznesa partnerim Viesturam Koziolam. Droši vien tagad nākas kost pirkstos, jo politiskā struktūra, kuras vajadzībām laikraksts tika pārņemts, ir pazudusi. Šķēle plinti iemeta krūmos jau laikus, savukārt, Šlesera kārtējam biznesa projektam 17. septembra vēlēšanas bija gana neveiksmīgas. Taču tas netraucē Dienu S. Toča izpildījumā ķerties pie viena no lielākajiem mūsu valsts "oligarhu" štampiem, proti -- brukt virsū Sorosa fondam un visam tam, ko tas dara Latvijā. Runa ir par interviju ar aizejošo Kultūras ministri Sarmīti Ēlerti, kurā būtībā nav ne miņas no sarunas par kultūru, toties ir vairāki uzbrūkoši jautājumi par Sorosa fondu. Piemēram, "Ir zināma nepropocionalitāte starp to, ka Providus gada budžets ir krietni lielāks, nekā viena politiskā partija drīkstēja iztērēt ārkārtas vēlēšanās, bet Providus aktīvi komentē politiskos procesus valstī." Un "Vai nav nesamērīgi, ka Latvijas pilsoņa tiesības finansēt politiskās partijas ir stingri ierobežotas, bet ASV pilsoņa tiesības ieguldīt līdzekļus NVO, kas nodarbojas ar politiku Latvijā, ir bezizmēra?"
Jādomā, ka pat Sandris Točs saprot, ka runa ir par āboliem un apelsīniem. Ja reiz "ASV pilsonis" nedrīkst finansēt nevalstiskas organizācijas Latvijā, tad kas viņam sakāms, piemēram, par "Francijas pilsoni," kura vada starptautisku organizāciju, kurai ir ļoti konkrēta ietekme pietiekami daudzos Latvijas politikas jautājumos, ja runa ir par finansēm un starptautisko aizdevumu? Ir arī "Beļģijas pilsonis," kurš vada organizāciju, kas Latvijai dod ļoti daudz naudas (ja kas, tad arī ļoti, ļoti, ļoti daudzām nevalstiskām organizācijām), bet politikā tāpēc gaida pietiekami konkrētu attieksmi pret šīs naudas izmantošanu godīgā veidā. Jā, Starptautiskais valūtas fonds un Eiropas savienība ir organizācijas, kamēr Džordžs Soross ir indivīds, bet efekts tomēr ir viens un tas pats -- finansējums Latvijā nāk no dažādām vietām, vien politiskajām partijām (un arī to S. Točs noteikti zina ļoti labi) ir aizliegts ņemt finansējumu no ārzemniekiem. Acīmredzot tas neattiecas uz pakalpojumiem "graudā," ja domājam, piemēram, par "Krievijas pilsoņiem," kuri šogad naski palīdzēja Saskaņas centram ar kampaņas organizēšanu, bet naudu kā tādu pieņemt SC un citas partijas nedrīkst.
Taču ir arī būtiskāks jautājums, proti -- Sorosa fonds kā tāds tomēr politikā neiesaistās. Par to Sarmīte Ēlerte pareizi pateica: "Sorosa fonds nekad nav ieguldījis savus līdzekļus politiķu vai politisko partiju pirkšanā. Sorosa fondam nekad nav bijušas kabatas politiskās partijas. Sorosa fonds nekad nav ieguldījis naudu jomās, kas būtu uzskatāmi par vēlēšanu likuma pārkāpumiem. Tieši otrādi -- Sorosa fonds konkursa kārtībā ir ieguldījis naudu cilvēkos un organizācijās, kas kontrolē to, lai politiskais process nebūtu negodīgs un lai samazinātu valsts nozagšanas riskus un informētu sabiedrību. Šādā nozīmē Sorosa fonds ir tikai un vienīgi stiprinājis Latvijas demokrātisko kvalitāti un pilsonisko sabiedrību. Tūkstošiem cilvēku ir varējuši saņemt stipendijas un izglītoties dažādās pasaules augstskolās, kur viņi ir sapratuši, kā funkcionē demokrātiska sabiedrība." Un par Providus: "Cik zinu, Providus ir piedāvājis ļoti kvalitatīvas ekspertīzes dažādos jautājumos, piesaistot ļoti atšķirīgus ekspertus. Tas ir bijis ļoti labs pilsoniskās sabiedrības ieguldījums, kuru politiķi, ministrijas, valsts iestādes var ņemt vērā un var neņemt vērā. Viņi jau šos savus ieteikumus nelobē. Viņi piedāvā kvalitatīvu ekspertīzi." Un pēdīgi: "Apgalvot, ka Sorosa fonds ir vienīgais Latvijā, kas pulcē ekspertus, paldies Dievam, ir absurdi. Tā tas nav. Jo vairāk Latvijā būs dažādu domnīcu, jo labāk."
Tieši tā. Mūsu valstī ir ļoti daudz un dažādu organizāciju, kuras cenšas politiku ietekmēt tādā vai citādā virzienā. Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība, Latvijas Darba devēju konfederācija, Ārvalstu investoru padome, Papardes zieds, Baltijas forums, u.tml. Arī dažas no minētajām organizācijām saņem naudu no "citu valstu pilsoņiem." Un tas nu reiz nav nekas slikts. Ja jebkura organizācija pārkāpj likuma prasības, tad tā ir saucama pie dziesmas, bet vai Providus gadījumā var uzrādīt kādu pārkāpumu? Tieši pretēji, Providus konstatē pārkāpumus politiskajā procesā, tajā skaitā portālā Politika.lv uzrādot, ka kārtējo reizi mūsu politikāņi neko nav iemācījušies, jo arī šogad slēptā reklāma sita pat ļoti augstu vilni. Apgalvot, ka tieši Sorosa fonds ir ar kaut kādu ne tādu ietekmi Latvijā ir sabiedriski politiskais slinkums un nekas vairāk, to ir viegli izmantot, lai segtu savus nedarbus un neizdarību. S. Toča gadījumā vērts konstatēt, ka viņš savulaik ir bijis valdē vienā no Šlesera politbiznesa projektiem, ir arī kandidātu sarakstos pamanīts. Dienā laikā kopš apvērsuma politikāņu pārkvalificēšanos par "žurnālistiem" esam redzējuši vairākkārt, turpat arī darbojas kādreizējas Latvijas ceļa aktīvists Panteļējevs.
Doma, ka nevalstiskas organizācijas nav tiesīgas komentēt politiskos procesus, nav jauna, par to savulaik ir runājuši arī nebūtībā aizgājušās "Tautas" partijas ļaudis. Taču, kā to pateica Sarmīte Ēlerte, demokrātiskā un pilsoniskā sabiedrībā tieši nevalstiskās organizācijas ir tās, kuras politikāņiem skatās uz pirkstiem. Ir labi, ka valstī ir arī tās, kuras domā par tiesiskumu, korupcijas novēršanu un godīgumu, jo vismaz līdz šim šie bijuši principi, kuri lielajā politikā absolūti nav turēti jebkādā vērtē. Ļoti žēl, ka Diena komentāru lappusē sāk kļūt līdzīga Ventspils trubas laikrakstam, tajā skaitā Točam šodien avīzē ir arī komentārs, kurā viņš stāsta, ka vēršanās pret "oligarhiem" un viņu nedarbiem neesot tiesiskuma piemērs un pārmērīga fanošana par tiesiskumu nozīmēšot jaunu emigrācijas vilni. Atraugas no aizgājušā posma, kad Ministru kabinets un Saeima atkal un atkal ignorēja uz MK sapulču zāles sienas iegravētās domas par vienu likumu un vienu taisnību visiem.
***
Problēmas ar atraugāšanos ir arī tā dēvētajai Nacionālistu apvienībai. Jādomā, apvienības pārstāvji, kur šogad cer tikt pie siles, būtu laimīgāki, ja viņiem nebūtu tāda Iesalnieka, kurš ik pa brīdim atraugājas tā, ka pat atsevišķiem "vislatviešiem" būtu jākaunas. Jaunākais piemērs ir par "kolonistiem." VL līderis Dzintars šajā jautājumā ir bijis visnotaļ pedantisks, sakot, ka atbilstoši Ženēvas konvencijas principiem, jā, PSRS okupācijas laika iebraucēju izcelsme Latvijā tik tiešām esot nelikumīga: "Juridiski Jānim Iesalniekam ir taisnība. No tiesiskā viedokļa to nevar grozīt ne mūsu subjektīvā attieksme, ne pat Latvijas pieņemti likumi." Protams, kā augsti izglītots politologs, Raivis Dzintars zina, ka Ženēvas konvencija ir pieņemta jau pēc okupācijas sākuma un ir pilnīgi skaidrs, ka Eiropā neviens pat netaisās to attiecināt uz bijušo PSRS. Šīs ir atraugas, kuras ir raksturīgas abos politikas ekstrēmākajos spārnos, arī SC nav bez grēka, jo tās aprindās ir ļaudis, kas ir aicinājuši 18. novembri noņemt no svētku kalendāra, ir aģitējuši par krievu valodas tiesībām izglītībā un sabiedrībā. Taču ko valsts sabiedrības integrācijai dod apgalvojumi no vienas puses, ka Latvijas Republikas izveidošana bijusi "vēsturiska kļūda," un no otras puses, ka visi tie, kuri Latvijā ieradās pēc (tālā) 1940. gada, ir "kolonisti"? Neko nedod. Vēl jo vairāk tāpēc, ka arī te ir politikāņu slinkums, jo aģitēt par šādām lietām ir viegli, zinot, ka absolūti nekāda rezultāta tam nebūs (jo, ja jau "kolonisti," tad ko arī viņiem atbilstoši "Ženēvas konvencijas principiem" Dzintars un Iesalnieks taisās darīt?). Jo tas nozīmē iespēju nerunāt, piemēram, par valsts budžeta konsolidāciju. Vakar premjerministrs Valdis Dombrovskis pateica, ka NA būtu jādistancējas no Iesalnieka paustā. Vajadzētu gan, jā, ja jau VL grib būt valdībā un novērst "sakaņiešu" iekļūšanu tajā.
***
Un, pēdīgi, aptuveni nu jau ir zināms, kuras ir tās 100 personas, kuras ir ieguvušas vietas Saeimā. Cita starpā vērts konstatēt, ka pašu pirmo reizi vēsturē Saskaņas centra frakcijā būs arī trīs sievietes, proti, Irina Cvetkova, Marjana Ivanova-Jevsejeva un Jeļena Lazareva. Iepriekš SC bijis konkrēti vīriešu projekts. Iespējams, Saeimā iekļuvuši daži, kur nemaz tik ļoti tur negrib būt, piemēram, "zaļo zemnieku" pārstāvis Ingmārs Līdaka nesen teicis, ka viņš jau labprāt atgrieztos savā zoodārzā, bet še tev -- būs jādarbojas Saeimā un droši vien opozīcijā. Un vēl pacelta cepure Dzintara Ābiķa virzienā, jo viņš ir vienīgais Latvijas politiķis, kurš bija Augstākajā padomē un pēc tam ir bijis visās Saeimās pēc kārtas un ir ievēlēts atkal. Tiesa, ne visu laiku vienas un tās pašas partijas biedrs (vai kāds, piemēram, atceras, ka savulaik viņš ir bijis Zaļās partijas biedrs?), bet sasniegums un rekords tas ir vienalga. Malacis!
Jauku visiem dienu!
trešdiena, 2011. gada 21. septembris
otrdiena, 2011. gada 20. septembris
Par šo un to Latvijas politikā
Labdien, lasītāji!
Acīmredzot par gaidāmo valdības koalīciju vēl nekas konkrēti nav nolemts vai zināms, un to var saprast. Sabiedrībā tomēr ir viena visnotaļ liela daļa iedzīvotāju, kuri Saskaņas centru un tā ciešās attiecības ar Krievijas diktatora partiju koalīcijā nevēlas redzēt, un jādomā, ka Zatlera Reformu partijā ir tie, kuri par minēto domu ir nervozi, jo tā nu būtu pirmā reize, kad valdībā tiek ievests mūsu politiskās sistēmas kreisais spārns. Tiesa, SC ļaudis pēdējās dienās ir ļoti aktīvi atteikušies no ļoti daudz no tā, ko viņi solīja priekšvēlēšanu laikā, atzīstot, ka pensiju indeksācijas solīšana bija priekšlaicīga un gaidāmās budžeta konsolidācijas kontekstā nākamgad stipri mazticama, ka eiro tomēr ir nepieciešams u.tml. Pucējas jau dikti šie ļaudis, redzēsim, vai viņi kļūs pietiekami smuki, lai ZRP (un arī Vienotība) tos pieņemtu kā brūtgānus, bet vienādi vai otrādi, SC iekļaušana koalīcijā nozīmētu, ka Latvijas Republikas valdībā ir apvienība, kuras viens spārns nu nekādi nevēlas atzīt faktu, ka Latvija 50 gadu garumā bija okupēta, kā arī to, ka Latvijas Republikā ir tikai viena vienīga valsts valoda. Tiesa, no otras puses, SC atstāšana opozīcijā kopā ar "zaļajiem zemniekiem" nozīmētu ārkārtīgi populistisku opozīciju, kura justos pavisam brīva, lai valsts iedzīvotājiem solītu pilnīgi visu pēc kārtas un bez jebkādas domāšanas par valsts budžeta situāciju. Tas jau ļaudīm patīk. Rīgā pietiekami daudz ļaužu jūsmo par Nilu Ušakovu un to, ka viņš pensionāriem ļauj sabiedriskajā transportā braukt par velti, taču arī tur ir jautājums par attiecīgās sistēmas ilgtspēju, un kādreiz pienāks tas brīdis, kad kādam par to visu būs jāmaksā. Diez kas nav.
Ja par "zaļajiem zemniekiem" -- vakar "Skatā no malas" man par viņiem izspruka skarbāks vārds un, ja kāds par to jūtas ļoti apvainojies, tad atvainojos, lai gan esmu pārliecināts, ka laba daļa skatītāju tam piekrita pietiekami konkrēti. Taču tiem juristiem, kas tagad vēlas ap šo lietu snaikstīties, gribētu jau sākumā norādīt, ka komentējošajā žurnālistikā pārnestas nozīmes vārdu izmantošanu Latvijas (un ne tikai) tiesas atkārtoti ir apstiprinājušas, un neba jau arī šajā reizē attiecīgais vārds bija domāts burtiskā nozīmē. Piedevām par "zaļo zemnieku" slimīgo pieķeršanos savam elkam nav nekādu šaubu, un, kā teicu vakar, nu varētu būt tas brīdis, kad ZZS deputāti Saeimā varētu pārgriezt šo vadu, jo, ja nu reiz ar visu Puzes hercoga (un viņa fanu masu mediju pasaulē) atbalstu viņiem rezultāts bija pat ļoti slikts, tad varbūt ir skaidrs, ka vēlētājiem viņu "oligarhs" ir apnicis tikpat konkrēti, kā acīmredzot bija apnikuši abi pārējie.
Kas vēl? Šodien Latvijas Avīzē aptaujāti vairāki ļautiņi par 11. Saeimas vēlēšanu rezultātiem, un manu uzmanību piesaistīja lūk, kāds atzinums no kāda Ilmāra Tolstova: "Vēlēšanas parādīja tautas gribu, un rezultātus uztveru kā šīs tautas gribas izpausmi. Redzams, ka cilvēki kļūst arvien gudrāki un vairāk nobriedušu prātu lemj, par ko balsot." Tik tālu varu piekrist pilnībā, nudien tas tā bija. Taču I. Tolstovs ir Romas Katoļu baznīcas priesteris, un nebūt ne tikpat apsveicams ir tas, kas viņam ir sakāms tālāk: "Baznīca atbalstīs ierosinājumu par vēlēšanu sistēmas maiņu Latvijā, lai deputāti tiktu ievēlēti pēc mažoritārās vai daļēji mažoritārās sistēmas, kas nodrošinātu katra deputāta atbildību savu vēlētāju priekšā. Vajadzētu būt tā, ka var balotēties cilvēki ārpus partiju sarakstiem. Pie mums partijas tiek dibinātas kā firmas -- ja viena izgāžas, tad dibina nākamo."
Ak, tā gan! Par partiju līdzību ar firmām viendienītēm priesterim būtībā ir taisnība, bet kā saprast viņa teikto, ka "baznīca" atbalsta sistēmas maiņu? Pirmkārt, vai cilvēks ir aptaujājis visus amata brāļus, kā arī svēto tēvu Romā? Jo Romas Katoļu baznīca tomēr ir visnotaļ hierarhiska iestāde, un "baznīcas" vārdā tomēr mēdz runāt melnsvārcis Vatikānā un nevis Latvijā. Otrkārt, vai cilvēks kādreiz ir lasījis Satversmi, kurā melns uz balta ir rakstīts, ka valsts (un tātad arī tās politiskā sistēma) no baznīcas ir šķirta? Kaut kur varbūt vēl var saprast atsevišķu katoļu melnsvārču slimīgo interesi par viendzimuma seksu, jo baznīca, kura laika gaitā ir bijusi atbildīga par krusta kariem, indulģenču tirgošanu, nacistu atbalstīšanu un, jā, arī pedofiliju, pašapmāna ceļā sevi joprojām uzskata par dikti morālu esam. Taču vēlēšanu sistēma nav morāles jautājums, tas ir pietiekami konkrēts politisks spriedums, kura kontekstā priesterim derētu arī atcerēties Bībelē teikto par ķeizaru un Dievu un atšķirību starp tiem abiem.
Un, pēdīgi, par plusiņiem un svītrojumiem. Kārtējo reizi visnotaļ skaidri redzams ir tas, ka ļaudis Latvijā balso uz etnisku principu pamata. Nacionālistu Apvienība Rīgā ieguva četrus mandātus, uz plusiņu un mīnusu pamata mandātu ieguva saraksta pirmais numurs Einārs Cilinskis un otrs numurs Dzintars Rasnačs, taču persona, kura sarakstā bija trešajā vietā noslīdēja visu ceļu līdz 21. vietai. Kāpēc? Jo viņas vārds un uzvārds attiecīgi ir Ludmila un Sočņeva. Krieviete. Angļu valodas skolotāja un ļoti aktīva Latvijas patriote, bet tomēr krieviete. Un tāpēc aktīvi svītrota. Arī Saskaņas centra sarakstā "latviskie" uzvārdi (izņemot to "latvisko" uzvārdu, kurš attiecīgajiem vēlētājiem atgādina par kādreizējo Latvijas kompartijas bosu) slīdēja zemu, zemu. Šī ir lieta, par kuru vakar radio raidījumā runāju ar sociālpsihologu Ivaru Austeru un kolēģi Allu Petropavlovsku -- šī vēlme otrā cilvēkā vispirms saskatīt tautību, un tikai pēc tam domāt, vai cilvēks ir derīgs profesionālā nozīmē. Ludmila Sočņeva būtu lieliska deputāte tieši izglītības jomā, bet nē, "vislatviešu" vēlētājam viņa neder, jo uzvārds ir "nepareizs." Skumji.
Jauku visiem dienu!
Acīmredzot par gaidāmo valdības koalīciju vēl nekas konkrēti nav nolemts vai zināms, un to var saprast. Sabiedrībā tomēr ir viena visnotaļ liela daļa iedzīvotāju, kuri Saskaņas centru un tā ciešās attiecības ar Krievijas diktatora partiju koalīcijā nevēlas redzēt, un jādomā, ka Zatlera Reformu partijā ir tie, kuri par minēto domu ir nervozi, jo tā nu būtu pirmā reize, kad valdībā tiek ievests mūsu politiskās sistēmas kreisais spārns. Tiesa, SC ļaudis pēdējās dienās ir ļoti aktīvi atteikušies no ļoti daudz no tā, ko viņi solīja priekšvēlēšanu laikā, atzīstot, ka pensiju indeksācijas solīšana bija priekšlaicīga un gaidāmās budžeta konsolidācijas kontekstā nākamgad stipri mazticama, ka eiro tomēr ir nepieciešams u.tml. Pucējas jau dikti šie ļaudis, redzēsim, vai viņi kļūs pietiekami smuki, lai ZRP (un arī Vienotība) tos pieņemtu kā brūtgānus, bet vienādi vai otrādi, SC iekļaušana koalīcijā nozīmētu, ka Latvijas Republikas valdībā ir apvienība, kuras viens spārns nu nekādi nevēlas atzīt faktu, ka Latvija 50 gadu garumā bija okupēta, kā arī to, ka Latvijas Republikā ir tikai viena vienīga valsts valoda. Tiesa, no otras puses, SC atstāšana opozīcijā kopā ar "zaļajiem zemniekiem" nozīmētu ārkārtīgi populistisku opozīciju, kura justos pavisam brīva, lai valsts iedzīvotājiem solītu pilnīgi visu pēc kārtas un bez jebkādas domāšanas par valsts budžeta situāciju. Tas jau ļaudīm patīk. Rīgā pietiekami daudz ļaužu jūsmo par Nilu Ušakovu un to, ka viņš pensionāriem ļauj sabiedriskajā transportā braukt par velti, taču arī tur ir jautājums par attiecīgās sistēmas ilgtspēju, un kādreiz pienāks tas brīdis, kad kādam par to visu būs jāmaksā. Diez kas nav.
Ja par "zaļajiem zemniekiem" -- vakar "Skatā no malas" man par viņiem izspruka skarbāks vārds un, ja kāds par to jūtas ļoti apvainojies, tad atvainojos, lai gan esmu pārliecināts, ka laba daļa skatītāju tam piekrita pietiekami konkrēti. Taču tiem juristiem, kas tagad vēlas ap šo lietu snaikstīties, gribētu jau sākumā norādīt, ka komentējošajā žurnālistikā pārnestas nozīmes vārdu izmantošanu Latvijas (un ne tikai) tiesas atkārtoti ir apstiprinājušas, un neba jau arī šajā reizē attiecīgais vārds bija domāts burtiskā nozīmē. Piedevām par "zaļo zemnieku" slimīgo pieķeršanos savam elkam nav nekādu šaubu, un, kā teicu vakar, nu varētu būt tas brīdis, kad ZZS deputāti Saeimā varētu pārgriezt šo vadu, jo, ja nu reiz ar visu Puzes hercoga (un viņa fanu masu mediju pasaulē) atbalstu viņiem rezultāts bija pat ļoti slikts, tad varbūt ir skaidrs, ka vēlētājiem viņu "oligarhs" ir apnicis tikpat konkrēti, kā acīmredzot bija apnikuši abi pārējie.
Kas vēl? Šodien Latvijas Avīzē aptaujāti vairāki ļautiņi par 11. Saeimas vēlēšanu rezultātiem, un manu uzmanību piesaistīja lūk, kāds atzinums no kāda Ilmāra Tolstova: "Vēlēšanas parādīja tautas gribu, un rezultātus uztveru kā šīs tautas gribas izpausmi. Redzams, ka cilvēki kļūst arvien gudrāki un vairāk nobriedušu prātu lemj, par ko balsot." Tik tālu varu piekrist pilnībā, nudien tas tā bija. Taču I. Tolstovs ir Romas Katoļu baznīcas priesteris, un nebūt ne tikpat apsveicams ir tas, kas viņam ir sakāms tālāk: "Baznīca atbalstīs ierosinājumu par vēlēšanu sistēmas maiņu Latvijā, lai deputāti tiktu ievēlēti pēc mažoritārās vai daļēji mažoritārās sistēmas, kas nodrošinātu katra deputāta atbildību savu vēlētāju priekšā. Vajadzētu būt tā, ka var balotēties cilvēki ārpus partiju sarakstiem. Pie mums partijas tiek dibinātas kā firmas -- ja viena izgāžas, tad dibina nākamo."
Ak, tā gan! Par partiju līdzību ar firmām viendienītēm priesterim būtībā ir taisnība, bet kā saprast viņa teikto, ka "baznīca" atbalsta sistēmas maiņu? Pirmkārt, vai cilvēks ir aptaujājis visus amata brāļus, kā arī svēto tēvu Romā? Jo Romas Katoļu baznīca tomēr ir visnotaļ hierarhiska iestāde, un "baznīcas" vārdā tomēr mēdz runāt melnsvārcis Vatikānā un nevis Latvijā. Otrkārt, vai cilvēks kādreiz ir lasījis Satversmi, kurā melns uz balta ir rakstīts, ka valsts (un tātad arī tās politiskā sistēma) no baznīcas ir šķirta? Kaut kur varbūt vēl var saprast atsevišķu katoļu melnsvārču slimīgo interesi par viendzimuma seksu, jo baznīca, kura laika gaitā ir bijusi atbildīga par krusta kariem, indulģenču tirgošanu, nacistu atbalstīšanu un, jā, arī pedofiliju, pašapmāna ceļā sevi joprojām uzskata par dikti morālu esam. Taču vēlēšanu sistēma nav morāles jautājums, tas ir pietiekami konkrēts politisks spriedums, kura kontekstā priesterim derētu arī atcerēties Bībelē teikto par ķeizaru un Dievu un atšķirību starp tiem abiem.
Un, pēdīgi, par plusiņiem un svītrojumiem. Kārtējo reizi visnotaļ skaidri redzams ir tas, ka ļaudis Latvijā balso uz etnisku principu pamata. Nacionālistu Apvienība Rīgā ieguva četrus mandātus, uz plusiņu un mīnusu pamata mandātu ieguva saraksta pirmais numurs Einārs Cilinskis un otrs numurs Dzintars Rasnačs, taču persona, kura sarakstā bija trešajā vietā noslīdēja visu ceļu līdz 21. vietai. Kāpēc? Jo viņas vārds un uzvārds attiecīgi ir Ludmila un Sočņeva. Krieviete. Angļu valodas skolotāja un ļoti aktīva Latvijas patriote, bet tomēr krieviete. Un tāpēc aktīvi svītrota. Arī Saskaņas centra sarakstā "latviskie" uzvārdi (izņemot to "latvisko" uzvārdu, kurš attiecīgajiem vēlētājiem atgādina par kādreizējo Latvijas kompartijas bosu) slīdēja zemu, zemu. Šī ir lieta, par kuru vakar radio raidījumā runāju ar sociālpsihologu Ivaru Austeru un kolēģi Allu Petropavlovsku -- šī vēlme otrā cilvēkā vispirms saskatīt tautību, un tikai pēc tam domāt, vai cilvēks ir derīgs profesionālā nozīmē. Ludmila Sočņeva būtu lieliska deputāte tieši izglītības jomā, bet nē, "vislatviešu" vēlētājam viņa neder, jo uzvārds ir "nepareizs." Skumji.
Jauku visiem dienu!
pirmdiena, 2011. gada 19. septembris
Par koalīciju domājot
Labdien, lasītāji!
Man rakstot, Centrālā Vēlēšanu komisija ir saskaitījusi gandrīz vai visas balsis -- gandrīz tāpēc, ka joprojām nav saņemti dati no iecirkņa ASV pilsētā Sietlā, bet tas jau lietas būtību nemainīs, jo diez vai tur balsoja simtiem vai tūkstošiem ļaužu. Jau sāk rādīties arī, kuri cilvēki tad ir vai nav iekļuvuši Saeimā. Pati pirmā, kurai par to būtu jādomā ļoti, ļoti konkrēti, ir Vienotība, jo kārtējo reizi vēlētāji ir iedevuši kurvīti vienam no vadošajiem Vienotības cilvēkiem Aigaram Štokenbergam, tieši tāpat, kā tie pērn iedeva kurvīti Lindai Mūrniecei. Toreiz Vienotība uzpūtīgā kārtā viņai piešķīra ministres portfeli par spīti tam, ka viņa palika otrā aiz strīpas Rīgas vēlēšanu apgabalā. Savukārt, Štokenberga gadījumā Vienotība nedarīja absolūti neko par problēmām, kādas viņa sakarā jau ilgstoši cilāja portāls Pietiek.com (un ne tikai). No Kampara atbrīvojās, no Štokenberga -- ne tik. Ja partijas "vienotības" kontekstā Štokijam arī šoreiz tiks piemeklēts augsts postenis, tas kārtējo reizi liecinās par to, ka Vienotības runāšana par godīgumu politikā ir tikai tukša vāvuļošana un nekas cits.
Ja runa ir par augstiem amatiem, te ir arī otra lieta. Ja nu reiz patlaban mums ir cerības tikt pie valdošas koalīcijas, kura krietni vairāk nekā iepriekšējās ņem vērā arī tādus principus, kā godīgums, tiesiskums un profesionalitāte, tad vai nebūtu tomēr un beidzot laiks atteikties no dažādu amatu politizēšanas? Piemēram, Rīgas lidostas vadītājs Arnis Luhse ir teicis, ka gadījumā, ja koalīcijā nebūs "zaļie zemnieki," tad viņam no lidostas acīmredzot būs jāatvadās. Tieši tāpat, kā no turienes savulaik bija jāatvadās Krišjānim Peteram pēc tam, kad savas pozīcijas Saeimā zaudēja Šlesers un viņa biznesa projekts. Toreiz nebija ne vārda runas par to, vai Peters savu darbu darīja labi vai slikti, profesionāli vai neprofesionāli. Vai tas pats notiks arī ar Luhsi? Jo Rīgas lidosta, lai vai kā, ir turpinājusi attīstību krietni pozitīvā virzienā, un ne jau politiska piederība ir galvenais spriežot par to, vai tas ir bijis attiecīgā vadītāja nopelns. Protams, "savējo" bīdīšana visos iespējamos virzienos ir niķis, kas piemīt ne jau tikai "zaļajiem zemniekiem" vai Šlesera biznesa projektam vien, arī Vienotībā sastāvošais "Jaunais laiks" allaž uz to ir bijis itin nasks. Ja runa ir par politiskiem amatiem, protams, tas nav nekas ārkārtējs. Arī manā dzimtenē, ja par prezidentu kļūst Demokrātu partijas pārstāvis, tad politiskajos amatos (un arī, mazāk akceptējami) diplomātiskos amatos tiek salikti viņa cilvēki, ja Republikāņu partijas pārstāvis, tad viņa ļaudis. Taču, ja runa ir par uzņēmumiem, kuros valstij pieder kapitāls, tad tur ir pirmkārt vajadzīgi cilvēki, kuri pazīst drēbi, un nebūt nav vajadzīga situācija, kurā galvenais kritērijs ir politiskā piederība. Ja Arnis Luhse Rīgas lidostā kaut kā ir nogrēkojies, tad OK, lai tiek meklēts cits. Ja ne, tad lai viņš paliek savā vietā neskatoties uz to, ka viņa "aizmugurei" sestdien vēlēšanās klājās plāni.
Savukārt, domājot par to, ar ko nākamo valdības koalīciju veidos Zatlera Reformu partija un Vienotība, jo tās nepārprotami ir un būs procesa centrā, šur tur Latvijā ieskanējušās visnotaļ histēriskas balsis. Šodien Ventspils trubas laikrakstā Elita Veidemane apgalvo, ka vakar viņa pamodās "Krievijā," jo Saskaņas centrs, lūk, guva tik labus rezultātus. Savukārt vēlēšanu naktī dziedātāja Olga Rajecka kādā pasākumā satvēra Valdi Zatleru pie piedurknes un piedraudēja, ka koalīcijā būs SC, tad viņa emigrēšot uz Austrāliju ("Vēl mirklis, un viņa būtu bijusi uz ceļiem" -- tā to šodien Dienā ir atreferējis Guntis Bojārs). Elita kārtējo reizi muld, kā viņa sestdien aizgāja gulēt Latvijā, tā viņa svētdien no rīta arī turpat pamodās. Savukārt, ja Olga vēlas pārcelties uz otru pasaules pusi, tad labu ceļa vēju, bet diez vai tas būs sabiedriski atbildīgs lēmums. Jo, cita starpā, latviskumu Latvijā jau palīdz uzturēt tieši kultūra, kuras sastāvdaļa ir arī Olga Rajecka.
Koalīcijas veidošana ir interesanta arī citā nozīmē, proti, no tām četrām partijām un apvienībām, kurām ir reālas izredzes iekļūt nākamajā koalīcijā, trīs ir tādas, kuru pārstāvji Saeimā būs bez jelkādas pieredzes Ministru kabinetā. Neatkarīgi no tā, vai Zatlers galu galā nolems koalīciju veidot ar Saskaņas centru vai Nacionālistu Apvienību, tā neizbēgami būs ar nepieredzējušu ministru vairākumu, jo ZRP ir radusies no tukšas vietas, bet SC un nacionālisti allaž bijuši opozīcijā, ja arī pēdējo gadījumā vien pēdējos 10 mēnešus. Protams, tas nebūtu nekas pilnīgi ārkārtējs. Eināra Repšes valdībā bija strīpa Jaunā laika ministru, kuriem pirms tam nekādas pieredzes ar ministrēšanu nebija un nevarēja būt. Kā tas var beigties, to mēs redzējām ar bēdīgi slaveno Veselības ministru Āri Auderu, kā arī ar pašu Repši, kurš premjerēšanas laikā bija -- cita vārda nav -- visnotaļ ekscentrisks. Ar to es negribu teikt, ka pieredzes dēļ vien atkal koalīcijā būtu jāņem "zaļie zemnieki" -- lai sēž opozīcijā un pārdomā savus milzīgos grēkus. Taču vienalga mums būs situācija, kurā liela daļa ministru pēc valdības izveidošanas tikai sāks iešūpoties un konstatēt, kur ir ministrijas tualetes telpa un tās atslēgas, bet tas būs bīstami ņemot vērā to, ka pirmais darbiņš valdībai tomēr būs nākamā gada budžets, un tas nu reiz nebūs tas process, kuru var vadīt tādā tiri-piri veidā, nebūt ne.
Kā rakstīju vakar, man pret SC iekļaušanu valdībā ir iebildumi, kuriem nav nekāda sakara ar to, ka mēs tādā gadījumā piepeši dzīvotu "Krievijā." Man drīzāk ir iebildumi pret saskaņiešu visnotaļ bezatbildīgo attieksmi pret valsts tautsaimniecību. Taču vienā vai otrā variantā koalīcijas kodolam tomēr ir ļoti rūpīgi jādomā par to, ka par visu vairāk nākamajos trīs gados Latvijai būs vajadzīga konkrēti profesionāla un tiesiska valdība. Viegli to nodrošināt nebūs.
Jauku visiem dienu.
Man rakstot, Centrālā Vēlēšanu komisija ir saskaitījusi gandrīz vai visas balsis -- gandrīz tāpēc, ka joprojām nav saņemti dati no iecirkņa ASV pilsētā Sietlā, bet tas jau lietas būtību nemainīs, jo diez vai tur balsoja simtiem vai tūkstošiem ļaužu. Jau sāk rādīties arī, kuri cilvēki tad ir vai nav iekļuvuši Saeimā. Pati pirmā, kurai par to būtu jādomā ļoti, ļoti konkrēti, ir Vienotība, jo kārtējo reizi vēlētāji ir iedevuši kurvīti vienam no vadošajiem Vienotības cilvēkiem Aigaram Štokenbergam, tieši tāpat, kā tie pērn iedeva kurvīti Lindai Mūrniecei. Toreiz Vienotība uzpūtīgā kārtā viņai piešķīra ministres portfeli par spīti tam, ka viņa palika otrā aiz strīpas Rīgas vēlēšanu apgabalā. Savukārt, Štokenberga gadījumā Vienotība nedarīja absolūti neko par problēmām, kādas viņa sakarā jau ilgstoši cilāja portāls Pietiek.com (un ne tikai). No Kampara atbrīvojās, no Štokenberga -- ne tik. Ja partijas "vienotības" kontekstā Štokijam arī šoreiz tiks piemeklēts augsts postenis, tas kārtējo reizi liecinās par to, ka Vienotības runāšana par godīgumu politikā ir tikai tukša vāvuļošana un nekas cits.
Ja runa ir par augstiem amatiem, te ir arī otra lieta. Ja nu reiz patlaban mums ir cerības tikt pie valdošas koalīcijas, kura krietni vairāk nekā iepriekšējās ņem vērā arī tādus principus, kā godīgums, tiesiskums un profesionalitāte, tad vai nebūtu tomēr un beidzot laiks atteikties no dažādu amatu politizēšanas? Piemēram, Rīgas lidostas vadītājs Arnis Luhse ir teicis, ka gadījumā, ja koalīcijā nebūs "zaļie zemnieki," tad viņam no lidostas acīmredzot būs jāatvadās. Tieši tāpat, kā no turienes savulaik bija jāatvadās Krišjānim Peteram pēc tam, kad savas pozīcijas Saeimā zaudēja Šlesers un viņa biznesa projekts. Toreiz nebija ne vārda runas par to, vai Peters savu darbu darīja labi vai slikti, profesionāli vai neprofesionāli. Vai tas pats notiks arī ar Luhsi? Jo Rīgas lidosta, lai vai kā, ir turpinājusi attīstību krietni pozitīvā virzienā, un ne jau politiska piederība ir galvenais spriežot par to, vai tas ir bijis attiecīgā vadītāja nopelns. Protams, "savējo" bīdīšana visos iespējamos virzienos ir niķis, kas piemīt ne jau tikai "zaļajiem zemniekiem" vai Šlesera biznesa projektam vien, arī Vienotībā sastāvošais "Jaunais laiks" allaž uz to ir bijis itin nasks. Ja runa ir par politiskiem amatiem, protams, tas nav nekas ārkārtējs. Arī manā dzimtenē, ja par prezidentu kļūst Demokrātu partijas pārstāvis, tad politiskajos amatos (un arī, mazāk akceptējami) diplomātiskos amatos tiek salikti viņa cilvēki, ja Republikāņu partijas pārstāvis, tad viņa ļaudis. Taču, ja runa ir par uzņēmumiem, kuros valstij pieder kapitāls, tad tur ir pirmkārt vajadzīgi cilvēki, kuri pazīst drēbi, un nebūt nav vajadzīga situācija, kurā galvenais kritērijs ir politiskā piederība. Ja Arnis Luhse Rīgas lidostā kaut kā ir nogrēkojies, tad OK, lai tiek meklēts cits. Ja ne, tad lai viņš paliek savā vietā neskatoties uz to, ka viņa "aizmugurei" sestdien vēlēšanās klājās plāni.
Savukārt, domājot par to, ar ko nākamo valdības koalīciju veidos Zatlera Reformu partija un Vienotība, jo tās nepārprotami ir un būs procesa centrā, šur tur Latvijā ieskanējušās visnotaļ histēriskas balsis. Šodien Ventspils trubas laikrakstā Elita Veidemane apgalvo, ka vakar viņa pamodās "Krievijā," jo Saskaņas centrs, lūk, guva tik labus rezultātus. Savukārt vēlēšanu naktī dziedātāja Olga Rajecka kādā pasākumā satvēra Valdi Zatleru pie piedurknes un piedraudēja, ka koalīcijā būs SC, tad viņa emigrēšot uz Austrāliju ("Vēl mirklis, un viņa būtu bijusi uz ceļiem" -- tā to šodien Dienā ir atreferējis Guntis Bojārs). Elita kārtējo reizi muld, kā viņa sestdien aizgāja gulēt Latvijā, tā viņa svētdien no rīta arī turpat pamodās. Savukārt, ja Olga vēlas pārcelties uz otru pasaules pusi, tad labu ceļa vēju, bet diez vai tas būs sabiedriski atbildīgs lēmums. Jo, cita starpā, latviskumu Latvijā jau palīdz uzturēt tieši kultūra, kuras sastāvdaļa ir arī Olga Rajecka.
Koalīcijas veidošana ir interesanta arī citā nozīmē, proti, no tām četrām partijām un apvienībām, kurām ir reālas izredzes iekļūt nākamajā koalīcijā, trīs ir tādas, kuru pārstāvji Saeimā būs bez jelkādas pieredzes Ministru kabinetā. Neatkarīgi no tā, vai Zatlers galu galā nolems koalīciju veidot ar Saskaņas centru vai Nacionālistu Apvienību, tā neizbēgami būs ar nepieredzējušu ministru vairākumu, jo ZRP ir radusies no tukšas vietas, bet SC un nacionālisti allaž bijuši opozīcijā, ja arī pēdējo gadījumā vien pēdējos 10 mēnešus. Protams, tas nebūtu nekas pilnīgi ārkārtējs. Eināra Repšes valdībā bija strīpa Jaunā laika ministru, kuriem pirms tam nekādas pieredzes ar ministrēšanu nebija un nevarēja būt. Kā tas var beigties, to mēs redzējām ar bēdīgi slaveno Veselības ministru Āri Auderu, kā arī ar pašu Repši, kurš premjerēšanas laikā bija -- cita vārda nav -- visnotaļ ekscentrisks. Ar to es negribu teikt, ka pieredzes dēļ vien atkal koalīcijā būtu jāņem "zaļie zemnieki" -- lai sēž opozīcijā un pārdomā savus milzīgos grēkus. Taču vienalga mums būs situācija, kurā liela daļa ministru pēc valdības izveidošanas tikai sāks iešūpoties un konstatēt, kur ir ministrijas tualetes telpa un tās atslēgas, bet tas būs bīstami ņemot vērā to, ka pirmais darbiņš valdībai tomēr būs nākamā gada budžets, un tas nu reiz nebūs tas process, kuru var vadīt tādā tiri-piri veidā, nebūt ne.
Kā rakstīju vakar, man pret SC iekļaušanu valdībā ir iebildumi, kuriem nav nekāda sakara ar to, ka mēs tādā gadījumā piepeši dzīvotu "Krievijā." Man drīzāk ir iebildumi pret saskaņiešu visnotaļ bezatbildīgo attieksmi pret valsts tautsaimniecību. Taču vienā vai otrā variantā koalīcijas kodolam tomēr ir ļoti rūpīgi jādomā par to, ka par visu vairāk nākamajos trīs gados Latvijai būs vajadzīga konkrēti profesionāla un tiesiska valdība. Viegli to nodrošināt nebūs.
Jauku visiem dienu.
svētdiena, 2011. gada 18. septembris
Nu, jauki!
Labrīt, lasītāji!
Domājot kategorijās par cerību kā mierinājumu vai to, kas mirst pēdējā, šorīt sliecos akceptēt otru no šiem variantiem. Aplūkojot 11. Saeimas vēlēšanu rezultātus, grūti tajos atrast kaut ko īpaši graujošu. Tieši pretēji -- ir tomēr iemesls cerībai.
Pirmais, ko nāktos konstatēt, ir tas, ka Latvijas tā dēvētie "oligarhi" ir pamatīgi saņēmuši kurvīti. Šķēle pratās jau laikus un vēlēšanās nepiedalījās, Šlesera kārtējais biznesa projekts tika pāri diviem procentiem, lai piekļūtu pie valsts naudas, bet nekur tuvu pieciem procentiem netika. Un Lemberga "zaļie zemnieki" guva ne tik pārliecinošu rezultātu, lai automātiski pretendētu uz vietu valdošajā koalīcijā. Konkrēti runājot (un man rakstot CVK vēl nav saņēmusi rezultātus no viena iecirkņa ārzemēs, viena Vidzemē un četriem Kurzemē (??? -- kas tad tur noticis?)), ZZS saņēma mazāko balsu skaitu no tām partijām, kuras iekļuva parlamentā. Šlesers droši vien nekur nepazudīs, visticamāk viņš jau vakarnakt sapņoja par gaidāmajām pašvaldību vēlēšanām, kur galvenais jautājums būs par to, vai cierēt Rīgas vai tomēr Jūrmalas virzienā, ja ņemam vērā to, ka Šlesers tomēr māju būvē tur un ne galvaspilsētā. Taču arī tas nav nekas garantēts, jo Rīgā, kur kādreizējam buldozeram pagājušajās pašvaldību vēlēšanās veicās itin labi, šoreiz sanāca knapi pāri trim procentiem balsu. Iespējams, jau ļoti lielā sabiedrības daļā Šlesers ir norakstīts. Savukārt, Puzes ķeizara gadījumā nu viņam būs daudz brīva laika nodarboties ar tiesu lietām, jo viņa smīnošais ģīmis pie koalīcijas galda nebūs, un diez vai ārpus viņa kabatas avīzes kādam vairs īpaši interesēs viņa pārdomas par visu ko pēc kārtas.
Kas notiks tālāk? Tas būs atkarīgs no tā, cik stingras izrādīsies esam tās "sarkanās līnijas,", kuras atsevišķas partijas un apvienības zīmēja priekšvēlēšanu laikā. Stingrākā no tām noteikti ir Nacionālistu apvienības apņemšanās nekādā gadījumā nebūt koalīcijā ar Saskaņas centu, un nudien ir grūti iedomāties lielu sadraudzību Ministru kabinetā, piemēram, starp Raivi Dzintaru un Jāni Urbanoviču. Savukārt, Zatlera Reformu partija ir stingri pateikusi, ka ar "oligarhiem" nekādi, un tas acīmredzot nozīmē, ka ar ZZS tāpat nekādi. Atliek vairāki varianti: ZRP+Vienotība+VL, ZRP+Vienotība+SC ... tas arī ir apmēram viss. Matemātiski sanāktu arī SC+Vienotība+ZZS, bet diez vai Vienotība vēlas kļūt par to partiju, kura pirmā ieved Kremļa pārstāvjus Latvijā valsts valdībā, plus vēl ņem klāt to apvienību, kura tomēr bija galvenais iemesls, kāpēc Valsts prezidents pieteica Saeimas atlaišanu. Tiesa, SC vakar guva labāko no rezultātiem, lai arī nebūt ne daudz vairāk par balsu skaitu, kādu apvienība ieguva pērn. Kā esmu rakstījis citreiz, SC elektorāts tomēr ir pamatīgi iekodēts. Vienalga var rasties jautājumi par to, vai patiešām būtu godīgi to partiju, kurai ir labākais rezultāts, atkal atstāt opozīcijā, bet, pirmkārt, tas atjaunotās Latvijas politiskajā vēsturē nebūtu nekas jauns un, otrkārt, pirms ņemt šos ļaudis koalīcijā, tomēr būtu ļoti stingri jāpadomā par to, vai tas vienkārši nenozīmētu ZZS atvietošanu ar SC, abām apvienībām tomēr turpinot balsot kopīgi pilnīgi neatkarīgi no tā, kura ir koalīcijā un kura -- opozīcijā. Un, protams, treškārt ir arī tas, ka SC tomēr nav gatava atteikties no domas par krievu valodas statusa uzlabošanu valstī, i politikas, i arī izglītības kontekstā. Ar visu to, ka Latvijā un tās pilsoņu kopumā ir arī pietiekami daudz nelatviešu, tā nu tomēr nav situācija, kura būtu pieņemama valsts augstākajā politiskajā līmenī. It kā Rīgas mēram Ušakovam viņdien angliski runājot izspruka vārds "okupācija," bet latviski runājot viņš kopš tam atkal ir vilcis veco dziesmu -- negribu par to runāt, negribu to teikt. Nu, tad lai paliek Rīgā un lai kolēģi paliek opozīcijā.
Manuprāt, ideālais variants būs Vienotība, Zatlera partija un nacionālisti. Lielā mērā šī varianta iespējamību noteiks tas, kuras personas izrādās ievēlētas no Vienotības. Neoficiāla informācija, piemēram, liecina, ka kandidātos ir palicis Aigars Štokenbergs, kurš bija tas, kurš pērn uzlika veto Nacionālistu apvienības ņemšanai koalīcijā. Nedroša situācija esot arī Solvitai Āboltiņai, kura priekšvēlēšanu laikā runāja par Saskaņas centru un koalīciju. Kas attiecas uz nacionālistiem, 10. Saeimā viņi lielākoties bija praktiski un pragmātiski. Par valdības ministriem, kuri martā ņem rokā lāpu un defilē pa Rīgu, lai kārtējo reizi atgādinātu pasaulei, ka Latvija 2. pasaules kara laikā bija nacistu pusē, es nepriecāšos ne sprīdi vairāk par valdības ministriem, kuri maijā dodas pie "Uzvaras" pieminekļa un kārtējo reizi atgādina Latvijai, ka viņi priecājas par padumjās okupācijas sākumu. Taču labāk tie pirmie nekā tie pēdējie, jo traģiskāka tomēr būtu Maskavas diktatoru interešu ieviešana Ministru kabinetā.
"Zaļo zemnieku" un Rubika apvienības atstāšana opozīcijā būtu nozīmīga arī citā kontekstā. Tieši šīs divas apvienības ir izrādījušās pašas bezatbildīgākās jautājumā par valsts finansēm -- eiro nav vajadzīgs, budžeta deficītu var audzēt vēl un vēl, pensionāriem bez pamatojuma var solīt visu pēc kārtas. Tāpat tās bijušas uzskatāmi bezatbildīgas jautājumos par tiesiskumu un godīgumu valsts pārvaldē. Pirmais darbiņš jaunievēlētajiem deputātiem būs nākamā gada valsts budžets. Par tā "konsolidāciju" noteikti tiks lauzti visādi šķēpi, vismaz varam cerēt, ka tiesiskuma jautājumi valdības koalīcijā nebūs strīdus objekts. Valdība un Saeima varēs turpināt tos darbus, kurus iebiedētie deputāti arī no ZZS laikā pēc Saeimas atlaišanas negriboši darīja. Lai nu tā būtu, jo joprojām politiķu darba kārtībā šis tas no tiesiskuma ir palicis.
Vēl jākonstatē tas, ka ārpus Šlesera biznesa projekta, neviena no pārējām partijām neguva pat vienu procentu balsu. "Labākais" rezultāts šajā ziņā bija vēstures mēslainē it kā ieslaucītajam PCTVL (0,78%), kā arī pietiekami interesantajai Pēdējai partijai (0,49%). "Virsmātes" partija paredzamā kārtā izgāzusies ar lielu blīkšķi -- pat ne 2000 balsu izdevās savākt. Nebūt ne daudz labāk veicies vēsturiskajam rēgam LSDSP, Tautas kontrolei, partijai Par prezidentālu republiku, kristīgajiem demokrātiem. Droši vien dažam labam laiks tīt makšķeres pavisam un saprast, ka arī tad, ja Valsts televīzija ir spiesta kandidātu debatēs piedalīties visiem pēc kārtas, nekas nesanāk un nevar sanākt.
Un, pēdīgi, vakar pie urnām nedevās aptuveni 40 procenti balsstiesīgo. Daļēji tas noteikti pierakstāms tiem neskaitāmajiem ļaužu tūkstošiem, kuri pēdējos gados no valsts ir emigrējuši un vai nu nav varējuši nokļūt līdz iecirknim (piemēram, Dublinā nobalsoja vien 666, bet Londonā -- 1496 cilvēki; ārzemēs kopumā -- tikai mazliet vairāk par 14 tūkstošiem ļaužu), vai arī mūsu republikas politiskajai šļurai ir vienkārši atmetuši ar roku. Taču jādomā arī par tiem, kuri dzīvo tepat uz vietas. Ja cilvēks vakar nebalsoja, tas būtībā atņem tiesības turpmāk diskutēt par to, ko Saeima un valdība dara. Ja nepatīk, tad pats tomēr vainīgs, vēl jo vairāk tāpēc, ka plašākā nozīmē, iespējams, viena balss neko īpaši neizšķir, bet vajadzīgi tikai pāris desmit balsu, lai koriģētu kandidātu kārtību konkrētā sarakstā.
Diskusijas un sarunas par nākamo valdības koalīciju sākas jau šodien. Lai nu ievēlētajām personām pietiktu veselā saprāta.
Jauku visiem dienu!
Domājot kategorijās par cerību kā mierinājumu vai to, kas mirst pēdējā, šorīt sliecos akceptēt otru no šiem variantiem. Aplūkojot 11. Saeimas vēlēšanu rezultātus, grūti tajos atrast kaut ko īpaši graujošu. Tieši pretēji -- ir tomēr iemesls cerībai.
Pirmais, ko nāktos konstatēt, ir tas, ka Latvijas tā dēvētie "oligarhi" ir pamatīgi saņēmuši kurvīti. Šķēle pratās jau laikus un vēlēšanās nepiedalījās, Šlesera kārtējais biznesa projekts tika pāri diviem procentiem, lai piekļūtu pie valsts naudas, bet nekur tuvu pieciem procentiem netika. Un Lemberga "zaļie zemnieki" guva ne tik pārliecinošu rezultātu, lai automātiski pretendētu uz vietu valdošajā koalīcijā. Konkrēti runājot (un man rakstot CVK vēl nav saņēmusi rezultātus no viena iecirkņa ārzemēs, viena Vidzemē un četriem Kurzemē (??? -- kas tad tur noticis?)), ZZS saņēma mazāko balsu skaitu no tām partijām, kuras iekļuva parlamentā. Šlesers droši vien nekur nepazudīs, visticamāk viņš jau vakarnakt sapņoja par gaidāmajām pašvaldību vēlēšanām, kur galvenais jautājums būs par to, vai cierēt Rīgas vai tomēr Jūrmalas virzienā, ja ņemam vērā to, ka Šlesers tomēr māju būvē tur un ne galvaspilsētā. Taču arī tas nav nekas garantēts, jo Rīgā, kur kādreizējam buldozeram pagājušajās pašvaldību vēlēšanās veicās itin labi, šoreiz sanāca knapi pāri trim procentiem balsu. Iespējams, jau ļoti lielā sabiedrības daļā Šlesers ir norakstīts. Savukārt, Puzes ķeizara gadījumā nu viņam būs daudz brīva laika nodarboties ar tiesu lietām, jo viņa smīnošais ģīmis pie koalīcijas galda nebūs, un diez vai ārpus viņa kabatas avīzes kādam vairs īpaši interesēs viņa pārdomas par visu ko pēc kārtas.
Kas notiks tālāk? Tas būs atkarīgs no tā, cik stingras izrādīsies esam tās "sarkanās līnijas,", kuras atsevišķas partijas un apvienības zīmēja priekšvēlēšanu laikā. Stingrākā no tām noteikti ir Nacionālistu apvienības apņemšanās nekādā gadījumā nebūt koalīcijā ar Saskaņas centu, un nudien ir grūti iedomāties lielu sadraudzību Ministru kabinetā, piemēram, starp Raivi Dzintaru un Jāni Urbanoviču. Savukārt, Zatlera Reformu partija ir stingri pateikusi, ka ar "oligarhiem" nekādi, un tas acīmredzot nozīmē, ka ar ZZS tāpat nekādi. Atliek vairāki varianti: ZRP+Vienotība+VL, ZRP+Vienotība+SC ... tas arī ir apmēram viss. Matemātiski sanāktu arī SC+Vienotība+ZZS, bet diez vai Vienotība vēlas kļūt par to partiju, kura pirmā ieved Kremļa pārstāvjus Latvijā valsts valdībā, plus vēl ņem klāt to apvienību, kura tomēr bija galvenais iemesls, kāpēc Valsts prezidents pieteica Saeimas atlaišanu. Tiesa, SC vakar guva labāko no rezultātiem, lai arī nebūt ne daudz vairāk par balsu skaitu, kādu apvienība ieguva pērn. Kā esmu rakstījis citreiz, SC elektorāts tomēr ir pamatīgi iekodēts. Vienalga var rasties jautājumi par to, vai patiešām būtu godīgi to partiju, kurai ir labākais rezultāts, atkal atstāt opozīcijā, bet, pirmkārt, tas atjaunotās Latvijas politiskajā vēsturē nebūtu nekas jauns un, otrkārt, pirms ņemt šos ļaudis koalīcijā, tomēr būtu ļoti stingri jāpadomā par to, vai tas vienkārši nenozīmētu ZZS atvietošanu ar SC, abām apvienībām tomēr turpinot balsot kopīgi pilnīgi neatkarīgi no tā, kura ir koalīcijā un kura -- opozīcijā. Un, protams, treškārt ir arī tas, ka SC tomēr nav gatava atteikties no domas par krievu valodas statusa uzlabošanu valstī, i politikas, i arī izglītības kontekstā. Ar visu to, ka Latvijā un tās pilsoņu kopumā ir arī pietiekami daudz nelatviešu, tā nu tomēr nav situācija, kura būtu pieņemama valsts augstākajā politiskajā līmenī. It kā Rīgas mēram Ušakovam viņdien angliski runājot izspruka vārds "okupācija," bet latviski runājot viņš kopš tam atkal ir vilcis veco dziesmu -- negribu par to runāt, negribu to teikt. Nu, tad lai paliek Rīgā un lai kolēģi paliek opozīcijā.
Manuprāt, ideālais variants būs Vienotība, Zatlera partija un nacionālisti. Lielā mērā šī varianta iespējamību noteiks tas, kuras personas izrādās ievēlētas no Vienotības. Neoficiāla informācija, piemēram, liecina, ka kandidātos ir palicis Aigars Štokenbergs, kurš bija tas, kurš pērn uzlika veto Nacionālistu apvienības ņemšanai koalīcijā. Nedroša situācija esot arī Solvitai Āboltiņai, kura priekšvēlēšanu laikā runāja par Saskaņas centru un koalīciju. Kas attiecas uz nacionālistiem, 10. Saeimā viņi lielākoties bija praktiski un pragmātiski. Par valdības ministriem, kuri martā ņem rokā lāpu un defilē pa Rīgu, lai kārtējo reizi atgādinātu pasaulei, ka Latvija 2. pasaules kara laikā bija nacistu pusē, es nepriecāšos ne sprīdi vairāk par valdības ministriem, kuri maijā dodas pie "Uzvaras" pieminekļa un kārtējo reizi atgādina Latvijai, ka viņi priecājas par padumjās okupācijas sākumu. Taču labāk tie pirmie nekā tie pēdējie, jo traģiskāka tomēr būtu Maskavas diktatoru interešu ieviešana Ministru kabinetā.
"Zaļo zemnieku" un Rubika apvienības atstāšana opozīcijā būtu nozīmīga arī citā kontekstā. Tieši šīs divas apvienības ir izrādījušās pašas bezatbildīgākās jautājumā par valsts finansēm -- eiro nav vajadzīgs, budžeta deficītu var audzēt vēl un vēl, pensionāriem bez pamatojuma var solīt visu pēc kārtas. Tāpat tās bijušas uzskatāmi bezatbildīgas jautājumos par tiesiskumu un godīgumu valsts pārvaldē. Pirmais darbiņš jaunievēlētajiem deputātiem būs nākamā gada valsts budžets. Par tā "konsolidāciju" noteikti tiks lauzti visādi šķēpi, vismaz varam cerēt, ka tiesiskuma jautājumi valdības koalīcijā nebūs strīdus objekts. Valdība un Saeima varēs turpināt tos darbus, kurus iebiedētie deputāti arī no ZZS laikā pēc Saeimas atlaišanas negriboši darīja. Lai nu tā būtu, jo joprojām politiķu darba kārtībā šis tas no tiesiskuma ir palicis.
Vēl jākonstatē tas, ka ārpus Šlesera biznesa projekta, neviena no pārējām partijām neguva pat vienu procentu balsu. "Labākais" rezultāts šajā ziņā bija vēstures mēslainē it kā ieslaucītajam PCTVL (0,78%), kā arī pietiekami interesantajai Pēdējai partijai (0,49%). "Virsmātes" partija paredzamā kārtā izgāzusies ar lielu blīkšķi -- pat ne 2000 balsu izdevās savākt. Nebūt ne daudz labāk veicies vēsturiskajam rēgam LSDSP, Tautas kontrolei, partijai Par prezidentālu republiku, kristīgajiem demokrātiem. Droši vien dažam labam laiks tīt makšķeres pavisam un saprast, ka arī tad, ja Valsts televīzija ir spiesta kandidātu debatēs piedalīties visiem pēc kārtas, nekas nesanāk un nevar sanākt.
Un, pēdīgi, vakar pie urnām nedevās aptuveni 40 procenti balsstiesīgo. Daļēji tas noteikti pierakstāms tiem neskaitāmajiem ļaužu tūkstošiem, kuri pēdējos gados no valsts ir emigrējuši un vai nu nav varējuši nokļūt līdz iecirknim (piemēram, Dublinā nobalsoja vien 666, bet Londonā -- 1496 cilvēki; ārzemēs kopumā -- tikai mazliet vairāk par 14 tūkstošiem ļaužu), vai arī mūsu republikas politiskajai šļurai ir vienkārši atmetuši ar roku. Taču jādomā arī par tiem, kuri dzīvo tepat uz vietas. Ja cilvēks vakar nebalsoja, tas būtībā atņem tiesības turpmāk diskutēt par to, ko Saeima un valdība dara. Ja nepatīk, tad pats tomēr vainīgs, vēl jo vairāk tāpēc, ka plašākā nozīmē, iespējams, viena balss neko īpaši neizšķir, bet vajadzīgi tikai pāris desmit balsu, lai koriģētu kandidātu kārtību konkrētā sarakstā.
Diskusijas un sarunas par nākamo valdības koalīciju sākas jau šodien. Lai nu ievēlētajām personām pietiktu veselā saprāta.
Jauku visiem dienu!
trešdiena, 2011. gada 14. septembris
Par žulti, naidu un stulbumu
Labdien, lasītāji!
Laikrakstā Diena šodien ir redakcijas komentārs par interneta komentētājiem, konkrēti runājot par tiem, kuri ir atraduši par vajadzīgu komentēt faktu, ka krievu režisors Aleksandrs Sokurovs nesen notikušajā Venēcijas kinofestivālā ieguva galveno balvu ar filmu "Fausts." "Žults. Naids. Stulbums. Tāds ir interneta komentāru saturs savos 90%" -- tā rakstījis laikraksts. Komentārā citēta kinokritiķe Dita Rietuma: "Lasīt interneta komentārus ir muļķīgs mazohisma paveids, kas jāiznīdē kā degradējoša atkarība." Un laikraksts secina: "Pašlaik visi lielākie Latvijas portāli pieļauj drausmīgu, kā likums anonīmu, komentāru publicēšanu. Protams, tikai tāpēc, lai iegūtu auditoriju -- dārgos skaitļus, kuri ir atskaite akcionāriem un pamats reklāmas līgumu slēgšanai. [..] Viens atsevišķs medijs, kurš mēģinās to ierobežot, būs automātisks zaudētājs, ja tam nepievienosies citi. Ko darīt?"
Tas ir retorisks jautājums, taču tas tomēr nav bez atbildes. Nelaime, protams, ir tāda, ka internetā var atrast pietiekami daudz programmu, kuras ļauj sērfot bez konkrētas IP adreses. Tas, piemēram, ļauj garīgi slimam cilvēkam pie maniem komentāriem rakstīt seksuāli vulgārus tekstus izmantojot manu vārdu un uzvārdu. Man nudien gribētos zināt, ko šis radījums no tā iegūst -- kaut kādu dvēseles mierinājumu? Drīzāk jau iespēju pakasīt pašam savu seksuālo niezi, bet lai vai kā, nedomāju, ka mūsdienu interneta tehnologi nevar izstrādāt sistēmu, kurā vienu un to pašu vārdu vai "niku" var piereģistrēt tikai viens cilvēks. Tie, kuri sērfo starptautiski, noteikti ir saskārušies ar tekstu "šis lietotāja vārds jau ir aizņemts." Nav iemesla, kāpēc tas nevarētu tā būt arī Latvijā. Otrkārt, ja reiz lielie portāli no lietotāju skaita pelnī lielu piķi, tad nav iemesla, kāpēc darbā nevarētu pieņemt cilvēku vai cilvēkus, kuru ikdienas darbs saistās ar visu komentāru aplūkošanu un žultaino, naidpilno un stulbo komentāru dzēšanu. Treškārt, nevienam nav noslēpums, ka ir konkrētas tēmas, kuras piesaista visvairāk žults, naida un stulbuma. Jebkas par Krieviju un krieviem -- Diena attiecībā uz Sokurova filmu pamatoti jautāja "Kas ir šie pārmetēji? Kāda ir pēdējā filma, ko viņi ir redzējuši? Kāds ir vidēji statistiskā anonīmā komentētāja augstākais sasniegums dzīvē -- nemaz nesalīdzinot ar Sokurovu?" Tieši tā. Runa ir arī par tolerances un tās trūkuma jautājumiem, ja runa ir par tādām jomām, kā rasisms, antisemītisms un homofobija. Kad tiek rakstīts par tumšādainiem cilvēkiem, ebrejiem, gejiem vai citādā nozīmē "citādiem" cilvēkiem, nebūtu par daudz prasīts, lai arī lielie portāli šādus tekstus pieskatītu ar īpaši mundru aci. Jo, kā esmu rakstījis citreiz, visos portālos ir teksti par to, ka žultainus, naidpilnus un stulbus komentārus tas nepieņem, cilvēka cieņu nedrīkst aizskart u.tml. Jādomā, Sokurovs nav lasījis žultainos, naidpilnos un stulbos komentārus, kādus darba ļaudis ir atstājuši materiālos par viņa uzvaru, lielākoties jau tāpēc, ka cilvēks latviešu valodu noteikti neprot. Taču, ja viņam tas tiktu darīts zināms, vai viņam nesāpētu sirds? Tieši tāpat, kā sirds sāpēja nelaiķa Mārtiņa Freimaņa radiniekiem un draugiem, kad pēc viņa pāragrās nāves internets bija pilns ar žultainiem, naidpilniem un stulbiem komentāriem. Piektkārt, sava loma te ir Latvijas drošības iestādēm, jo reizēm komentāri aiziet tik tālu, ka tiek pārkāptas likuma prasības par naida nekurināšanu. Ir cilvēki, kuri tāpēc ir sodīti.
Un, sestkārt, te tomēr ir joma, kurā cilvēki, kuri nav žultaini, naidpilni un stulbi, var palīdzēt, internetā komentārus rakstot tikai un vienīgi ar savu īsteno vārdu un uzvārdu. Lai rādītu piemēru tiem žultainajiem, naidpilnajiem un stulbajiem cilvēkiem, kuri pa internetu ganās anonīmi. Neviens no viņiem Aleksandram Sokurovam acīs skatoties neteiktu to, ko viņš vai viņa ir rakstījis internetā. Neviens tā nedarītu kontaktos ar Mārtiņa Freimaņa māti. Ja kas, tad neviens negribētu, lai viņa paša mamma zina, ar ko bērns nodarbojas internetā, jo neba jau tā kāds tika audzināts -- būt pēc iespējas žultainākam, naidīgākam un stulbākam.
Jauku visiem dienu!
Laikrakstā Diena šodien ir redakcijas komentārs par interneta komentētājiem, konkrēti runājot par tiem, kuri ir atraduši par vajadzīgu komentēt faktu, ka krievu režisors Aleksandrs Sokurovs nesen notikušajā Venēcijas kinofestivālā ieguva galveno balvu ar filmu "Fausts." "Žults. Naids. Stulbums. Tāds ir interneta komentāru saturs savos 90%" -- tā rakstījis laikraksts. Komentārā citēta kinokritiķe Dita Rietuma: "Lasīt interneta komentārus ir muļķīgs mazohisma paveids, kas jāiznīdē kā degradējoša atkarība." Un laikraksts secina: "Pašlaik visi lielākie Latvijas portāli pieļauj drausmīgu, kā likums anonīmu, komentāru publicēšanu. Protams, tikai tāpēc, lai iegūtu auditoriju -- dārgos skaitļus, kuri ir atskaite akcionāriem un pamats reklāmas līgumu slēgšanai. [..] Viens atsevišķs medijs, kurš mēģinās to ierobežot, būs automātisks zaudētājs, ja tam nepievienosies citi. Ko darīt?"
Tas ir retorisks jautājums, taču tas tomēr nav bez atbildes. Nelaime, protams, ir tāda, ka internetā var atrast pietiekami daudz programmu, kuras ļauj sērfot bez konkrētas IP adreses. Tas, piemēram, ļauj garīgi slimam cilvēkam pie maniem komentāriem rakstīt seksuāli vulgārus tekstus izmantojot manu vārdu un uzvārdu. Man nudien gribētos zināt, ko šis radījums no tā iegūst -- kaut kādu dvēseles mierinājumu? Drīzāk jau iespēju pakasīt pašam savu seksuālo niezi, bet lai vai kā, nedomāju, ka mūsdienu interneta tehnologi nevar izstrādāt sistēmu, kurā vienu un to pašu vārdu vai "niku" var piereģistrēt tikai viens cilvēks. Tie, kuri sērfo starptautiski, noteikti ir saskārušies ar tekstu "šis lietotāja vārds jau ir aizņemts." Nav iemesla, kāpēc tas nevarētu tā būt arī Latvijā. Otrkārt, ja reiz lielie portāli no lietotāju skaita pelnī lielu piķi, tad nav iemesla, kāpēc darbā nevarētu pieņemt cilvēku vai cilvēkus, kuru ikdienas darbs saistās ar visu komentāru aplūkošanu un žultaino, naidpilno un stulbo komentāru dzēšanu. Treškārt, nevienam nav noslēpums, ka ir konkrētas tēmas, kuras piesaista visvairāk žults, naida un stulbuma. Jebkas par Krieviju un krieviem -- Diena attiecībā uz Sokurova filmu pamatoti jautāja "Kas ir šie pārmetēji? Kāda ir pēdējā filma, ko viņi ir redzējuši? Kāds ir vidēji statistiskā anonīmā komentētāja augstākais sasniegums dzīvē -- nemaz nesalīdzinot ar Sokurovu?" Tieši tā. Runa ir arī par tolerances un tās trūkuma jautājumiem, ja runa ir par tādām jomām, kā rasisms, antisemītisms un homofobija. Kad tiek rakstīts par tumšādainiem cilvēkiem, ebrejiem, gejiem vai citādā nozīmē "citādiem" cilvēkiem, nebūtu par daudz prasīts, lai arī lielie portāli šādus tekstus pieskatītu ar īpaši mundru aci. Jo, kā esmu rakstījis citreiz, visos portālos ir teksti par to, ka žultainus, naidpilnus un stulbus komentārus tas nepieņem, cilvēka cieņu nedrīkst aizskart u.tml. Jādomā, Sokurovs nav lasījis žultainos, naidpilnos un stulbos komentārus, kādus darba ļaudis ir atstājuši materiālos par viņa uzvaru, lielākoties jau tāpēc, ka cilvēks latviešu valodu noteikti neprot. Taču, ja viņam tas tiktu darīts zināms, vai viņam nesāpētu sirds? Tieši tāpat, kā sirds sāpēja nelaiķa Mārtiņa Freimaņa radiniekiem un draugiem, kad pēc viņa pāragrās nāves internets bija pilns ar žultainiem, naidpilniem un stulbiem komentāriem. Piektkārt, sava loma te ir Latvijas drošības iestādēm, jo reizēm komentāri aiziet tik tālu, ka tiek pārkāptas likuma prasības par naida nekurināšanu. Ir cilvēki, kuri tāpēc ir sodīti.
Un, sestkārt, te tomēr ir joma, kurā cilvēki, kuri nav žultaini, naidpilni un stulbi, var palīdzēt, internetā komentārus rakstot tikai un vienīgi ar savu īsteno vārdu un uzvārdu. Lai rādītu piemēru tiem žultainajiem, naidpilnajiem un stulbajiem cilvēkiem, kuri pa internetu ganās anonīmi. Neviens no viņiem Aleksandram Sokurovam acīs skatoties neteiktu to, ko viņš vai viņa ir rakstījis internetā. Neviens tā nedarītu kontaktos ar Mārtiņa Freimaņa māti. Ja kas, tad neviens negribētu, lai viņa paša mamma zina, ar ko bērns nodarbojas internetā, jo neba jau tā kāds tika audzināts -- būt pēc iespējas žultainākam, naidīgākam un stulbākam.
Jauku visiem dienu!
otrdiena, 2011. gada 13. septembris
Kārtējā valsts neizdarība
Labdien, lasītāji!
Maz kas vairāk liecina par mūsu valsts "gudro galvu" mazspēju, kā pašreizējā epopeja ap aviokompāniju airBaltic. Bertolta Flika bezkaunība nu ir sasniegusi vienkārši neizprotamu līmeni. Kā ziņots, ir noticis kārtējais mīklainais darījums ar uzņēmuma kapitālu, kārtējo reizi runa ir par cilvēkiem, kas slēpjas aiz ofšoriem. Taču vakar bija kronis absolūti visam -- aviokompānija bez jebkāda paskaidrojuma atcēla sēriju reisu, tā acīmredzot pietiekami daudz pasažieru atstājot ar garu degunu un izjauktiem darba vai atpūtas plāniem. Gribat vēl? Šodien Dienas Biznesā ziņots, ka Fliks visnotaļ vaļsirdīgi ir atzinis, ka, jā, tādā veidā viņš cenšas uzlikt spiedienu Latvijas valdībai. Acīmredzot patlaban cilvēkam, kurš jau ilgstoši bēguļo, jo baidās no Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (un te nu reiz vērts ņemt vērā veco jēdzienu "kas vainīgs, tas bailīgs"), pasažieri un viņu ērtības ir pilnīgi pie vienas kājas, ka tik var turpināt valsti vazāt aiz deguna. Cita starpā problēmas radušās Valsts prezidentam Andrim Bērziņam, kura paredzētais reiss no Briseles uz Rīgu šovakar ir atcelts. Viņš paudis neizpratni par airBaltic rīcību, un tam var tikai piekrist.
Grūti spriest, ko te darīt. Valdība it kā ir pateikusi, ka tā būs gatava ieguldīt papildu līdzekļus airBaltic, bet tikai tādā gadījumā, ja no tās vadības aizies Bertolts Fliks. Taču zinot, ka nākamā gada budžets būs "jākonsolidē" par veseliem 100 miljoniem latu vai vairāk, grūti saprast, no kurienes nāks tie miljoni, kas aviokompānijai ir vajadzīgi. Un te, savukārt, ir fundamentālais jautājums par to, vai valsts tik tiešām ir labs biznesmenis. Līgums, kas Flikam ļauj būt tik bezkaunīgam, tika parakstīts pagājušā gadsimta 90. gados, un tas bija līgums nevis ar vienu vācieti, bet gan ar starptautisko aviokompāniju SAS. Bija gluži loģiski, ka noteikšana uzņēmumā bija SAS rokās, jo neba jau Latvijas valdībā bija kāds, kas tik labi pārzina avioindustriju, lai to varētu darīt individuāli. Taču tad SAS no airBaltic aizgāja, un sākās viss garais stāsts par Flika atteikšanos izpildīt amatpersonas deklarāciju, jo, lūk, viņš atšķirībā no visiem pārējiem valsts uzņēmumu pārstāvjiem ir kaut kas īpašs, par daudzajiem meitas uzņēmumiem, kādi tika veidoti, lai sagrābtu arvien lielāku daļu ar lidošanu, lidmašīnām un lidostu saistīto pakalpojumu, un tagad esam nonākuši pie aprakstītās situācijas -- arī pasažieriem ir jārēķinās ar šī cilvēka neizmērojamo patvaļu.
Nenoliedzami, airBaltic ir bijis veiksmes stāsts. Pasažieru skaits, lielākoties uz tranzīta rēķina, ir pieaudzis tik ātri, ka lidosta kļuvusi pārāk šaura, it īpaši, ja runa ir par bagāžas piegādi tā dēvētajās pīķa stundās. Taču šajā jomā, tāpat kā jebkurā, nav nekur rakstīts, ka procesam ir jābūt negodīgam un ārzonās slēptam. Ja valsts nolems savu daļu airBaltic pārdot, tad tam būs jābūt ļoti rūpīgam procesam, lai aviokompānija nonāk patiesi profesionālās rokās, piedevām ar absolūti visu nepieciešamo atklātību. Runāts, ka ap Flika daļu uzņēmumā snaikstās viens no Krievijas bagātniekiem. Tas pats par sevi nav nekas slikts, taču galvenais būs nodrošināt, ka airBaltic turpina visu to darbu, kādu tas dara patlaban, un tomēr nebūtu nekas slikts mēģināt piesaistīt kādu no pasaules lielajām aviokompānijām. Jau tagad aviokompānijas piedalās visādās aliansēs. Tas varētu turpināties arī īpašumtiesību jomā.
***
Vēl šodien jākonstatē, ka tās partijas un apvienības, kuras sestdien cer iegūt vietas Saeimā, turpina zīmēt sarkanas līnijas. Šodien intervēts laikrakstā Latvijas Avīze, "zaļo zemnieku" Saeimas frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis nācis ar šādu paziņojumu: "Es personīgi neietu valdībā, kuras vadītājs 9. maijā dodas pie pieminekļa." Runa, protams, ir par Rīgas mēru un it kā premjerministra amata kandidātu Ušakovu, kurš atklātā tekstā ir teicis, ka viņš pie "uzvaras" pieminekļa dodas katru gadu un tāpat darīs arī tad, ja kļūs par valsts trešo augstāko amatpersonu. Mēram svinēt Latvijas okupācijas sākumu ir viena, ja arī nožēlojama lieta, pavisam cita lieta būtu to darīt premjerministra statusā. Taču tas, savukārt, rada kārtējos jautājumus par to, kāda varētu būt nākamā koalīcija. Zatlera Reformu partija ir pateikusi, ka ar oligarhiem ni un ni, tas it kā izslēdz "zaļos zemniekus," kurus, kā tajā pašā intervijā apliecināja tas pats Brigmanis, nebūt neuztrauc doma, ka viņu "premjerministra kandidāts" ir cilvēks, kurš amata iegūšanas gadījumā būtu spiests ļoti daudz laika pavadīt tiesas zālē. Taču ZRP tādā gadījumā paliek tikai Vienotība, Nacionālistu apvienība un Saskaņas centrs. Nacionālisti ar SC kopā neies nekad, arī Vienotībā ir pietiekami daudz cilvēku, kuriem šī doma rada rebes. Kādam acīmredzot no savām "sarkanajām līnijām" būs jāatkāpjas. Sarunas noteikti būs gana interesantas. Valsts prezidents ir pateicis, ka viņš par nākamo valdību sāks domāt tikai tad, kad būs atgriezies no Apvienoto Nāciju organizācijas sesijas Ņujorkā. Atliek redzēt, ko tad partijas savā starpā sarunās.
***
Savukārt starptautiskajā jomā šodien uzmanību piesaistījis tas, ka titulu Mis Visums viņdien ieguva sieviete no Angolas, Leila Lopesa. Viņas uzvaras kontekstā konstatēts, ka tumšādainas sievietes reti sasniedz tādas virsotnes pasaules skaistumkonkursu jomā, un jautāta par to, vai šī fakta pamatā varētu būt rasisms, L. Lopesa atbildēja: "Jebkuram rasistam ir jāmeklē palīdzība. 21. gadsimtā tā domāt vairs nav normāli." Tieši tā, un tas ir jautājums, kas tomēr ir aktuāls arī mūsu valstī (kura Mis Visums konkursā šogad nebija pārstāvēta vispār).
Varētu arī rakstīt par kārtējām Romas katoļu arhibīskapa pārdomām par to, kas valstī ir pat ļoti svarīgi (lasītāji var trīs reizes minēt, par ko viņš šodien kādā intervijā runāja), bet lai paliek. Aizspriedumi arī melnsvārču izpildījumā ir tikpat pretīgi, cik L. Lopesas piesauktais rasisms.
Jauku visiem dienu!
Maz kas vairāk liecina par mūsu valsts "gudro galvu" mazspēju, kā pašreizējā epopeja ap aviokompāniju airBaltic. Bertolta Flika bezkaunība nu ir sasniegusi vienkārši neizprotamu līmeni. Kā ziņots, ir noticis kārtējais mīklainais darījums ar uzņēmuma kapitālu, kārtējo reizi runa ir par cilvēkiem, kas slēpjas aiz ofšoriem. Taču vakar bija kronis absolūti visam -- aviokompānija bez jebkāda paskaidrojuma atcēla sēriju reisu, tā acīmredzot pietiekami daudz pasažieru atstājot ar garu degunu un izjauktiem darba vai atpūtas plāniem. Gribat vēl? Šodien Dienas Biznesā ziņots, ka Fliks visnotaļ vaļsirdīgi ir atzinis, ka, jā, tādā veidā viņš cenšas uzlikt spiedienu Latvijas valdībai. Acīmredzot patlaban cilvēkam, kurš jau ilgstoši bēguļo, jo baidās no Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (un te nu reiz vērts ņemt vērā veco jēdzienu "kas vainīgs, tas bailīgs"), pasažieri un viņu ērtības ir pilnīgi pie vienas kājas, ka tik var turpināt valsti vazāt aiz deguna. Cita starpā problēmas radušās Valsts prezidentam Andrim Bērziņam, kura paredzētais reiss no Briseles uz Rīgu šovakar ir atcelts. Viņš paudis neizpratni par airBaltic rīcību, un tam var tikai piekrist.
Grūti spriest, ko te darīt. Valdība it kā ir pateikusi, ka tā būs gatava ieguldīt papildu līdzekļus airBaltic, bet tikai tādā gadījumā, ja no tās vadības aizies Bertolts Fliks. Taču zinot, ka nākamā gada budžets būs "jākonsolidē" par veseliem 100 miljoniem latu vai vairāk, grūti saprast, no kurienes nāks tie miljoni, kas aviokompānijai ir vajadzīgi. Un te, savukārt, ir fundamentālais jautājums par to, vai valsts tik tiešām ir labs biznesmenis. Līgums, kas Flikam ļauj būt tik bezkaunīgam, tika parakstīts pagājušā gadsimta 90. gados, un tas bija līgums nevis ar vienu vācieti, bet gan ar starptautisko aviokompāniju SAS. Bija gluži loģiski, ka noteikšana uzņēmumā bija SAS rokās, jo neba jau Latvijas valdībā bija kāds, kas tik labi pārzina avioindustriju, lai to varētu darīt individuāli. Taču tad SAS no airBaltic aizgāja, un sākās viss garais stāsts par Flika atteikšanos izpildīt amatpersonas deklarāciju, jo, lūk, viņš atšķirībā no visiem pārējiem valsts uzņēmumu pārstāvjiem ir kaut kas īpašs, par daudzajiem meitas uzņēmumiem, kādi tika veidoti, lai sagrābtu arvien lielāku daļu ar lidošanu, lidmašīnām un lidostu saistīto pakalpojumu, un tagad esam nonākuši pie aprakstītās situācijas -- arī pasažieriem ir jārēķinās ar šī cilvēka neizmērojamo patvaļu.
Nenoliedzami, airBaltic ir bijis veiksmes stāsts. Pasažieru skaits, lielākoties uz tranzīta rēķina, ir pieaudzis tik ātri, ka lidosta kļuvusi pārāk šaura, it īpaši, ja runa ir par bagāžas piegādi tā dēvētajās pīķa stundās. Taču šajā jomā, tāpat kā jebkurā, nav nekur rakstīts, ka procesam ir jābūt negodīgam un ārzonās slēptam. Ja valsts nolems savu daļu airBaltic pārdot, tad tam būs jābūt ļoti rūpīgam procesam, lai aviokompānija nonāk patiesi profesionālās rokās, piedevām ar absolūti visu nepieciešamo atklātību. Runāts, ka ap Flika daļu uzņēmumā snaikstās viens no Krievijas bagātniekiem. Tas pats par sevi nav nekas slikts, taču galvenais būs nodrošināt, ka airBaltic turpina visu to darbu, kādu tas dara patlaban, un tomēr nebūtu nekas slikts mēģināt piesaistīt kādu no pasaules lielajām aviokompānijām. Jau tagad aviokompānijas piedalās visādās aliansēs. Tas varētu turpināties arī īpašumtiesību jomā.
***
Vēl šodien jākonstatē, ka tās partijas un apvienības, kuras sestdien cer iegūt vietas Saeimā, turpina zīmēt sarkanas līnijas. Šodien intervēts laikrakstā Latvijas Avīze, "zaļo zemnieku" Saeimas frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis nācis ar šādu paziņojumu: "Es personīgi neietu valdībā, kuras vadītājs 9. maijā dodas pie pieminekļa." Runa, protams, ir par Rīgas mēru un it kā premjerministra amata kandidātu Ušakovu, kurš atklātā tekstā ir teicis, ka viņš pie "uzvaras" pieminekļa dodas katru gadu un tāpat darīs arī tad, ja kļūs par valsts trešo augstāko amatpersonu. Mēram svinēt Latvijas okupācijas sākumu ir viena, ja arī nožēlojama lieta, pavisam cita lieta būtu to darīt premjerministra statusā. Taču tas, savukārt, rada kārtējos jautājumus par to, kāda varētu būt nākamā koalīcija. Zatlera Reformu partija ir pateikusi, ka ar oligarhiem ni un ni, tas it kā izslēdz "zaļos zemniekus," kurus, kā tajā pašā intervijā apliecināja tas pats Brigmanis, nebūt neuztrauc doma, ka viņu "premjerministra kandidāts" ir cilvēks, kurš amata iegūšanas gadījumā būtu spiests ļoti daudz laika pavadīt tiesas zālē. Taču ZRP tādā gadījumā paliek tikai Vienotība, Nacionālistu apvienība un Saskaņas centrs. Nacionālisti ar SC kopā neies nekad, arī Vienotībā ir pietiekami daudz cilvēku, kuriem šī doma rada rebes. Kādam acīmredzot no savām "sarkanajām līnijām" būs jāatkāpjas. Sarunas noteikti būs gana interesantas. Valsts prezidents ir pateicis, ka viņš par nākamo valdību sāks domāt tikai tad, kad būs atgriezies no Apvienoto Nāciju organizācijas sesijas Ņujorkā. Atliek redzēt, ko tad partijas savā starpā sarunās.
***
Savukārt starptautiskajā jomā šodien uzmanību piesaistījis tas, ka titulu Mis Visums viņdien ieguva sieviete no Angolas, Leila Lopesa. Viņas uzvaras kontekstā konstatēts, ka tumšādainas sievietes reti sasniedz tādas virsotnes pasaules skaistumkonkursu jomā, un jautāta par to, vai šī fakta pamatā varētu būt rasisms, L. Lopesa atbildēja: "Jebkuram rasistam ir jāmeklē palīdzība. 21. gadsimtā tā domāt vairs nav normāli." Tieši tā, un tas ir jautājums, kas tomēr ir aktuāls arī mūsu valstī (kura Mis Visums konkursā šogad nebija pārstāvēta vispār).
Varētu arī rakstīt par kārtējām Romas katoļu arhibīskapa pārdomām par to, kas valstī ir pat ļoti svarīgi (lasītāji var trīs reizes minēt, par ko viņš šodien kādā intervijā runāja), bet lai paliek. Aizspriedumi arī melnsvārču izpildījumā ir tikpat pretīgi, cik L. Lopesas piesauktais rasisms.
Jauku visiem dienu!
pirmdiena, 2011. gada 12. septembris
Zaļie zemnieki -- lielisks apraksts, nezināmi plāni
Labdien, lasītāji!
Laikraksta Diena komentāru lappuse varbūt ir kļuvusi visnotaļ jocīga, it īpaši ņemot vērā komentētāja Sandra Toča indevi, paredzēt, ka Kremļa draugu partijām Latvijā ir visas izredzes tuvākajā laikā pārņemt visu valdību un tās iekārtu, taču šodien laikrakstā ir apraksts par Latvijas Zaļo un Zemnieku savienību, kas ir pilnīgi perfekts. Proti:
"Būt valdībā un nebūt tajā vienlaikus. Būt labējiem un kreisie vienlaikus. Būt zaļiem un būt zemniekiem vienlaikus. Zaļo un Zemnieku savienībai šāda iluzionistu cienīga politika it labi padodas -- nemitīgo kompromisu politikai pielāgota arī stipri noapaļotā partijas 4000 zīmju programma." Kāda ir šī programma? "Starp pilnīgi neko neizsakošajām bezizmēra frāzēm cenšamies atrast konkrētus solījumus. Daži tomēr atrodas."
"Zaļajiem zemniekiem" ar programmu allaž tā bijis, kā bijis. Laikā pirms 10. Saeimas vēlēšanām tie paziņoja, ka garo programmu tie vispār nelaidīs klajā, jo tā neesot redakcionāli perfekta. Citiem vārdiem sakot, ne jums, vēlētāji, zināt, kas lācītim ir vēderā. No vienas puses, apvienību var saprast, jo tai ir iekodēts elektorāts, kurš par to balso pilnīgi neatkarīgi no tā, ko apvienība dara vai nedara, pilnīgi neatkarīgi no tās darbiem un nedarbiem. Taču, no otras puses, tas nu nav cienīgs lēmums partijai, kura, tā vai nekā, ir bijusi Latvijas valdībā nepārtraukti kopš Eināra Repšes valdības 2002. gadā. Piedevām, īsajā programmā nav ne vārda par eiro, ne vārda par tiesiskumu. Rezumējums no Dienas: "Iepazīstoties ar Zaļo un Zemnieku savienības priekšvēlēšanu programmu kopumā, nerodas iespaids, ka šī partija plāno vadīt valsti un uzņemties Ministru kabineta sastādītāja lomu. Tā nav premjera partijas programma. Tas ir eklektisks ideju salikums, kurš varbūt noder kādu noteiktu interešu grupu un sociālo slāņu pārstāvim parlamentā vai arī mūžīgai tikai vienu no teiktu ministriju un atbildības jomu kūrēšanai, bet neder partijai, kurai būtu jāuzņemas valdības līdera lomu."
Un kā tad citādi, ja apvienības "premjerministra kandidāts" joprojām it kā skaitās absurdi kompromitētais Puzes ķeizars? ZZS visērtāk jūtas koalīcijas mazākā brāļa lomā, kur bez jebkādas atbildības sajūtas var balsot kopā ar opozīciju, nākt ar priekšlikumiem, kuri ir populistiski un pilnībā bez seguma (tas, piemēram, par pensiju indeksāciju, kuru apvienība piedāvā bez jelkādiem aprēķiniem par to, cik tas maksātu), kā arī darīt visu iespējamo, lai novērstu tiesiskuma attīstību mūsu valstī (izņemot tajos gadījumos, kad Valsts prezidents paplikšķina pātagu - tad gan arī ZZS deputāti kļūst rātni).
Un tāpēc interesanta šodien ir arī intervija Ventspils interešu kabatas laikrakstā, kurā salīdzinoši jaunceptais Saeimas deputāts, kolēģis televīzijas jomā un vārda brālis Kārlis Seržants nāk ar šādu domu: "Lembergs būtu labs premjers. Kad viņš nāk frakcijā runāt par kādām lietām, viņš vienmēr ir sagatavojies, precīzi zina skaitļus un faktus, vienmēr spēj pateikt, piemēram, ka, ja jūs izdarīsit budžetā tā un tā, tad gada beigās tas maksās tik un tik." Protams, no Ventspils kabatas avīzes (šoreiz Ivo Kiršblata personā) būtu par daudz prasīts, lai nākamais jautājums būtu par to, ka nudien savdabīga būtu situācija, kurā valsts trešajai augstākajai amatpersonai regulāri ir jāpiedalās tiesas sēdēs, kur tiek vērtēta viņa iespējamā un pat ļoti, ļoti dziļā korupcija (kā arī, ja kas, kā teiktais saskan ar minēto bezatbildīgo priekšlikumu par pensiju indeksāciju). Taču pārējiem ir visas tiesības uzdot šādu jautājumu, jo lai vai kā, bet Itālija ar savu Berluskoni mums pilnīgi noteikti nav vajadzīga. Tāpēc labi vien ir, ka ZZS neplāno kļūt par vadošo partiju, it īpaši, ja atceramies, ka vienīgā ZZS vadītā valdība bija Induļa Emša rociņās ar visu murgošanu par sazvērestības tīkliem, ar mistisko diplomātu ar 10000 dolāriem it kā traktora pirkšanai un visu pārējo. Bet tikpat konkrētai ir jābūt pārliecībai, ka par ZZS sestdien balsot vispār nevajag. Tukša programma, apšaubāms "premjerministra kandidāts," gatavība balsot nevis ar koalīciju, kuras biedrs apvienība skaitās, bet atkal un atkal un atkal ar opozīciju -- kas vēl vajadzīgs?
Jauku visiem dienu!
Laikraksta Diena komentāru lappuse varbūt ir kļuvusi visnotaļ jocīga, it īpaši ņemot vērā komentētāja Sandra Toča indevi, paredzēt, ka Kremļa draugu partijām Latvijā ir visas izredzes tuvākajā laikā pārņemt visu valdību un tās iekārtu, taču šodien laikrakstā ir apraksts par Latvijas Zaļo un Zemnieku savienību, kas ir pilnīgi perfekts. Proti:
"Būt valdībā un nebūt tajā vienlaikus. Būt labējiem un kreisie vienlaikus. Būt zaļiem un būt zemniekiem vienlaikus. Zaļo un Zemnieku savienībai šāda iluzionistu cienīga politika it labi padodas -- nemitīgo kompromisu politikai pielāgota arī stipri noapaļotā partijas 4000 zīmju programma." Kāda ir šī programma? "Starp pilnīgi neko neizsakošajām bezizmēra frāzēm cenšamies atrast konkrētus solījumus. Daži tomēr atrodas."
"Zaļajiem zemniekiem" ar programmu allaž tā bijis, kā bijis. Laikā pirms 10. Saeimas vēlēšanām tie paziņoja, ka garo programmu tie vispār nelaidīs klajā, jo tā neesot redakcionāli perfekta. Citiem vārdiem sakot, ne jums, vēlētāji, zināt, kas lācītim ir vēderā. No vienas puses, apvienību var saprast, jo tai ir iekodēts elektorāts, kurš par to balso pilnīgi neatkarīgi no tā, ko apvienība dara vai nedara, pilnīgi neatkarīgi no tās darbiem un nedarbiem. Taču, no otras puses, tas nu nav cienīgs lēmums partijai, kura, tā vai nekā, ir bijusi Latvijas valdībā nepārtraukti kopš Eināra Repšes valdības 2002. gadā. Piedevām, īsajā programmā nav ne vārda par eiro, ne vārda par tiesiskumu. Rezumējums no Dienas: "Iepazīstoties ar Zaļo un Zemnieku savienības priekšvēlēšanu programmu kopumā, nerodas iespaids, ka šī partija plāno vadīt valsti un uzņemties Ministru kabineta sastādītāja lomu. Tā nav premjera partijas programma. Tas ir eklektisks ideju salikums, kurš varbūt noder kādu noteiktu interešu grupu un sociālo slāņu pārstāvim parlamentā vai arī mūžīgai tikai vienu no teiktu ministriju un atbildības jomu kūrēšanai, bet neder partijai, kurai būtu jāuzņemas valdības līdera lomu."
Un kā tad citādi, ja apvienības "premjerministra kandidāts" joprojām it kā skaitās absurdi kompromitētais Puzes ķeizars? ZZS visērtāk jūtas koalīcijas mazākā brāļa lomā, kur bez jebkādas atbildības sajūtas var balsot kopā ar opozīciju, nākt ar priekšlikumiem, kuri ir populistiski un pilnībā bez seguma (tas, piemēram, par pensiju indeksāciju, kuru apvienība piedāvā bez jelkādiem aprēķiniem par to, cik tas maksātu), kā arī darīt visu iespējamo, lai novērstu tiesiskuma attīstību mūsu valstī (izņemot tajos gadījumos, kad Valsts prezidents paplikšķina pātagu - tad gan arī ZZS deputāti kļūst rātni).
Un tāpēc interesanta šodien ir arī intervija Ventspils interešu kabatas laikrakstā, kurā salīdzinoši jaunceptais Saeimas deputāts, kolēģis televīzijas jomā un vārda brālis Kārlis Seržants nāk ar šādu domu: "Lembergs būtu labs premjers. Kad viņš nāk frakcijā runāt par kādām lietām, viņš vienmēr ir sagatavojies, precīzi zina skaitļus un faktus, vienmēr spēj pateikt, piemēram, ka, ja jūs izdarīsit budžetā tā un tā, tad gada beigās tas maksās tik un tik." Protams, no Ventspils kabatas avīzes (šoreiz Ivo Kiršblata personā) būtu par daudz prasīts, lai nākamais jautājums būtu par to, ka nudien savdabīga būtu situācija, kurā valsts trešajai augstākajai amatpersonai regulāri ir jāpiedalās tiesas sēdēs, kur tiek vērtēta viņa iespējamā un pat ļoti, ļoti dziļā korupcija (kā arī, ja kas, kā teiktais saskan ar minēto bezatbildīgo priekšlikumu par pensiju indeksāciju). Taču pārējiem ir visas tiesības uzdot šādu jautājumu, jo lai vai kā, bet Itālija ar savu Berluskoni mums pilnīgi noteikti nav vajadzīga. Tāpēc labi vien ir, ka ZZS neplāno kļūt par vadošo partiju, it īpaši, ja atceramies, ka vienīgā ZZS vadītā valdība bija Induļa Emša rociņās ar visu murgošanu par sazvērestības tīkliem, ar mistisko diplomātu ar 10000 dolāriem it kā traktora pirkšanai un visu pārējo. Bet tikpat konkrētai ir jābūt pārliecībai, ka par ZZS sestdien balsot vispār nevajag. Tukša programma, apšaubāms "premjerministra kandidāts," gatavība balsot nevis ar koalīciju, kuras biedrs apvienība skaitās, bet atkal un atkal un atkal ar opozīciju -- kas vēl vajadzīgs?
Jauku visiem dienu!
Abonēt:
Ziņas (Atom)
