Labrīt, lasītāji!
Domājot kategorijās par cerību kā mierinājumu vai to, kas mirst pēdējā, šorīt sliecos akceptēt otru no šiem variantiem. Aplūkojot 11. Saeimas vēlēšanu rezultātus, grūti tajos atrast kaut ko īpaši graujošu. Tieši pretēji -- ir tomēr iemesls cerībai.
Pirmais, ko nāktos konstatēt, ir tas, ka Latvijas tā dēvētie "oligarhi" ir pamatīgi saņēmuši kurvīti. Šķēle pratās jau laikus un vēlēšanās nepiedalījās, Šlesera kārtējais biznesa projekts tika pāri diviem procentiem, lai piekļūtu pie valsts naudas, bet nekur tuvu pieciem procentiem netika. Un Lemberga "zaļie zemnieki" guva ne tik pārliecinošu rezultātu, lai automātiski pretendētu uz vietu valdošajā koalīcijā. Konkrēti runājot (un man rakstot CVK vēl nav saņēmusi rezultātus no viena iecirkņa ārzemēs, viena Vidzemē un četriem Kurzemē (??? -- kas tad tur noticis?)), ZZS saņēma mazāko balsu skaitu no tām partijām, kuras iekļuva parlamentā. Šlesers droši vien nekur nepazudīs, visticamāk viņš jau vakarnakt sapņoja par gaidāmajām pašvaldību vēlēšanām, kur galvenais jautājums būs par to, vai cierēt Rīgas vai tomēr Jūrmalas virzienā, ja ņemam vērā to, ka Šlesers tomēr māju būvē tur un ne galvaspilsētā. Taču arī tas nav nekas garantēts, jo Rīgā, kur kādreizējam buldozeram pagājušajās pašvaldību vēlēšanās veicās itin labi, šoreiz sanāca knapi pāri trim procentiem balsu. Iespējams, jau ļoti lielā sabiedrības daļā Šlesers ir norakstīts. Savukārt, Puzes ķeizara gadījumā nu viņam būs daudz brīva laika nodarboties ar tiesu lietām, jo viņa smīnošais ģīmis pie koalīcijas galda nebūs, un diez vai ārpus viņa kabatas avīzes kādam vairs īpaši interesēs viņa pārdomas par visu ko pēc kārtas.
Kas notiks tālāk? Tas būs atkarīgs no tā, cik stingras izrādīsies esam tās "sarkanās līnijas,", kuras atsevišķas partijas un apvienības zīmēja priekšvēlēšanu laikā. Stingrākā no tām noteikti ir Nacionālistu apvienības apņemšanās nekādā gadījumā nebūt koalīcijā ar Saskaņas centu, un nudien ir grūti iedomāties lielu sadraudzību Ministru kabinetā, piemēram, starp Raivi Dzintaru un Jāni Urbanoviču. Savukārt, Zatlera Reformu partija ir stingri pateikusi, ka ar "oligarhiem" nekādi, un tas acīmredzot nozīmē, ka ar ZZS tāpat nekādi. Atliek vairāki varianti: ZRP+Vienotība+VL, ZRP+Vienotība+SC ... tas arī ir apmēram viss. Matemātiski sanāktu arī SC+Vienotība+ZZS, bet diez vai Vienotība vēlas kļūt par to partiju, kura pirmā ieved Kremļa pārstāvjus Latvijā valsts valdībā, plus vēl ņem klāt to apvienību, kura tomēr bija galvenais iemesls, kāpēc Valsts prezidents pieteica Saeimas atlaišanu. Tiesa, SC vakar guva labāko no rezultātiem, lai arī nebūt ne daudz vairāk par balsu skaitu, kādu apvienība ieguva pērn. Kā esmu rakstījis citreiz, SC elektorāts tomēr ir pamatīgi iekodēts. Vienalga var rasties jautājumi par to, vai patiešām būtu godīgi to partiju, kurai ir labākais rezultāts, atkal atstāt opozīcijā, bet, pirmkārt, tas atjaunotās Latvijas politiskajā vēsturē nebūtu nekas jauns un, otrkārt, pirms ņemt šos ļaudis koalīcijā, tomēr būtu ļoti stingri jāpadomā par to, vai tas vienkārši nenozīmētu ZZS atvietošanu ar SC, abām apvienībām tomēr turpinot balsot kopīgi pilnīgi neatkarīgi no tā, kura ir koalīcijā un kura -- opozīcijā. Un, protams, treškārt ir arī tas, ka SC tomēr nav gatava atteikties no domas par krievu valodas statusa uzlabošanu valstī, i politikas, i arī izglītības kontekstā. Ar visu to, ka Latvijā un tās pilsoņu kopumā ir arī pietiekami daudz nelatviešu, tā nu tomēr nav situācija, kura būtu pieņemama valsts augstākajā politiskajā līmenī. It kā Rīgas mēram Ušakovam viņdien angliski runājot izspruka vārds "okupācija," bet latviski runājot viņš kopš tam atkal ir vilcis veco dziesmu -- negribu par to runāt, negribu to teikt. Nu, tad lai paliek Rīgā un lai kolēģi paliek opozīcijā.
Manuprāt, ideālais variants būs Vienotība, Zatlera partija un nacionālisti. Lielā mērā šī varianta iespējamību noteiks tas, kuras personas izrādās ievēlētas no Vienotības. Neoficiāla informācija, piemēram, liecina, ka kandidātos ir palicis Aigars Štokenbergs, kurš bija tas, kurš pērn uzlika veto Nacionālistu apvienības ņemšanai koalīcijā. Nedroša situācija esot arī Solvitai Āboltiņai, kura priekšvēlēšanu laikā runāja par Saskaņas centru un koalīciju. Kas attiecas uz nacionālistiem, 10. Saeimā viņi lielākoties bija praktiski un pragmātiski. Par valdības ministriem, kuri martā ņem rokā lāpu un defilē pa Rīgu, lai kārtējo reizi atgādinātu pasaulei, ka Latvija 2. pasaules kara laikā bija nacistu pusē, es nepriecāšos ne sprīdi vairāk par valdības ministriem, kuri maijā dodas pie "Uzvaras" pieminekļa un kārtējo reizi atgādina Latvijai, ka viņi priecājas par padumjās okupācijas sākumu. Taču labāk tie pirmie nekā tie pēdējie, jo traģiskāka tomēr būtu Maskavas diktatoru interešu ieviešana Ministru kabinetā.
"Zaļo zemnieku" un Rubika apvienības atstāšana opozīcijā būtu nozīmīga arī citā kontekstā. Tieši šīs divas apvienības ir izrādījušās pašas bezatbildīgākās jautājumā par valsts finansēm -- eiro nav vajadzīgs, budžeta deficītu var audzēt vēl un vēl, pensionāriem bez pamatojuma var solīt visu pēc kārtas. Tāpat tās bijušas uzskatāmi bezatbildīgas jautājumos par tiesiskumu un godīgumu valsts pārvaldē. Pirmais darbiņš jaunievēlētajiem deputātiem būs nākamā gada valsts budžets. Par tā "konsolidāciju" noteikti tiks lauzti visādi šķēpi, vismaz varam cerēt, ka tiesiskuma jautājumi valdības koalīcijā nebūs strīdus objekts. Valdība un Saeima varēs turpināt tos darbus, kurus iebiedētie deputāti arī no ZZS laikā pēc Saeimas atlaišanas negriboši darīja. Lai nu tā būtu, jo joprojām politiķu darba kārtībā šis tas no tiesiskuma ir palicis.
Vēl jākonstatē tas, ka ārpus Šlesera biznesa projekta, neviena no pārējām partijām neguva pat vienu procentu balsu. "Labākais" rezultāts šajā ziņā bija vēstures mēslainē it kā ieslaucītajam PCTVL (0,78%), kā arī pietiekami interesantajai Pēdējai partijai (0,49%). "Virsmātes" partija paredzamā kārtā izgāzusies ar lielu blīkšķi -- pat ne 2000 balsu izdevās savākt. Nebūt ne daudz labāk veicies vēsturiskajam rēgam LSDSP, Tautas kontrolei, partijai Par prezidentālu republiku, kristīgajiem demokrātiem. Droši vien dažam labam laiks tīt makšķeres pavisam un saprast, ka arī tad, ja Valsts televīzija ir spiesta kandidātu debatēs piedalīties visiem pēc kārtas, nekas nesanāk un nevar sanākt.
Un, pēdīgi, vakar pie urnām nedevās aptuveni 40 procenti balsstiesīgo. Daļēji tas noteikti pierakstāms tiem neskaitāmajiem ļaužu tūkstošiem, kuri pēdējos gados no valsts ir emigrējuši un vai nu nav varējuši nokļūt līdz iecirknim (piemēram, Dublinā nobalsoja vien 666, bet Londonā -- 1496 cilvēki; ārzemēs kopumā -- tikai mazliet vairāk par 14 tūkstošiem ļaužu), vai arī mūsu republikas politiskajai šļurai ir vienkārši atmetuši ar roku. Taču jādomā arī par tiem, kuri dzīvo tepat uz vietas. Ja cilvēks vakar nebalsoja, tas būtībā atņem tiesības turpmāk diskutēt par to, ko Saeima un valdība dara. Ja nepatīk, tad pats tomēr vainīgs, vēl jo vairāk tāpēc, ka plašākā nozīmē, iespējams, viena balss neko īpaši neizšķir, bet vajadzīgi tikai pāris desmit balsu, lai koriģētu kandidātu kārtību konkrētā sarakstā.
Diskusijas un sarunas par nākamo valdības koalīciju sākas jau šodien. Lai nu ievēlētajām personām pietiktu veselā saprāta.
Jauku visiem dienu!
svētdiena, 2011. gada 18. septembris
trešdiena, 2011. gada 14. septembris
Par žulti, naidu un stulbumu
Labdien, lasītāji!
Laikrakstā Diena šodien ir redakcijas komentārs par interneta komentētājiem, konkrēti runājot par tiem, kuri ir atraduši par vajadzīgu komentēt faktu, ka krievu režisors Aleksandrs Sokurovs nesen notikušajā Venēcijas kinofestivālā ieguva galveno balvu ar filmu "Fausts." "Žults. Naids. Stulbums. Tāds ir interneta komentāru saturs savos 90%" -- tā rakstījis laikraksts. Komentārā citēta kinokritiķe Dita Rietuma: "Lasīt interneta komentārus ir muļķīgs mazohisma paveids, kas jāiznīdē kā degradējoša atkarība." Un laikraksts secina: "Pašlaik visi lielākie Latvijas portāli pieļauj drausmīgu, kā likums anonīmu, komentāru publicēšanu. Protams, tikai tāpēc, lai iegūtu auditoriju -- dārgos skaitļus, kuri ir atskaite akcionāriem un pamats reklāmas līgumu slēgšanai. [..] Viens atsevišķs medijs, kurš mēģinās to ierobežot, būs automātisks zaudētājs, ja tam nepievienosies citi. Ko darīt?"
Tas ir retorisks jautājums, taču tas tomēr nav bez atbildes. Nelaime, protams, ir tāda, ka internetā var atrast pietiekami daudz programmu, kuras ļauj sērfot bez konkrētas IP adreses. Tas, piemēram, ļauj garīgi slimam cilvēkam pie maniem komentāriem rakstīt seksuāli vulgārus tekstus izmantojot manu vārdu un uzvārdu. Man nudien gribētos zināt, ko šis radījums no tā iegūst -- kaut kādu dvēseles mierinājumu? Drīzāk jau iespēju pakasīt pašam savu seksuālo niezi, bet lai vai kā, nedomāju, ka mūsdienu interneta tehnologi nevar izstrādāt sistēmu, kurā vienu un to pašu vārdu vai "niku" var piereģistrēt tikai viens cilvēks. Tie, kuri sērfo starptautiski, noteikti ir saskārušies ar tekstu "šis lietotāja vārds jau ir aizņemts." Nav iemesla, kāpēc tas nevarētu tā būt arī Latvijā. Otrkārt, ja reiz lielie portāli no lietotāju skaita pelnī lielu piķi, tad nav iemesla, kāpēc darbā nevarētu pieņemt cilvēku vai cilvēkus, kuru ikdienas darbs saistās ar visu komentāru aplūkošanu un žultaino, naidpilno un stulbo komentāru dzēšanu. Treškārt, nevienam nav noslēpums, ka ir konkrētas tēmas, kuras piesaista visvairāk žults, naida un stulbuma. Jebkas par Krieviju un krieviem -- Diena attiecībā uz Sokurova filmu pamatoti jautāja "Kas ir šie pārmetēji? Kāda ir pēdējā filma, ko viņi ir redzējuši? Kāds ir vidēji statistiskā anonīmā komentētāja augstākais sasniegums dzīvē -- nemaz nesalīdzinot ar Sokurovu?" Tieši tā. Runa ir arī par tolerances un tās trūkuma jautājumiem, ja runa ir par tādām jomām, kā rasisms, antisemītisms un homofobija. Kad tiek rakstīts par tumšādainiem cilvēkiem, ebrejiem, gejiem vai citādā nozīmē "citādiem" cilvēkiem, nebūtu par daudz prasīts, lai arī lielie portāli šādus tekstus pieskatītu ar īpaši mundru aci. Jo, kā esmu rakstījis citreiz, visos portālos ir teksti par to, ka žultainus, naidpilnus un stulbus komentārus tas nepieņem, cilvēka cieņu nedrīkst aizskart u.tml. Jādomā, Sokurovs nav lasījis žultainos, naidpilnos un stulbos komentārus, kādus darba ļaudis ir atstājuši materiālos par viņa uzvaru, lielākoties jau tāpēc, ka cilvēks latviešu valodu noteikti neprot. Taču, ja viņam tas tiktu darīts zināms, vai viņam nesāpētu sirds? Tieši tāpat, kā sirds sāpēja nelaiķa Mārtiņa Freimaņa radiniekiem un draugiem, kad pēc viņa pāragrās nāves internets bija pilns ar žultainiem, naidpilniem un stulbiem komentāriem. Piektkārt, sava loma te ir Latvijas drošības iestādēm, jo reizēm komentāri aiziet tik tālu, ka tiek pārkāptas likuma prasības par naida nekurināšanu. Ir cilvēki, kuri tāpēc ir sodīti.
Un, sestkārt, te tomēr ir joma, kurā cilvēki, kuri nav žultaini, naidpilni un stulbi, var palīdzēt, internetā komentārus rakstot tikai un vienīgi ar savu īsteno vārdu un uzvārdu. Lai rādītu piemēru tiem žultainajiem, naidpilnajiem un stulbajiem cilvēkiem, kuri pa internetu ganās anonīmi. Neviens no viņiem Aleksandram Sokurovam acīs skatoties neteiktu to, ko viņš vai viņa ir rakstījis internetā. Neviens tā nedarītu kontaktos ar Mārtiņa Freimaņa māti. Ja kas, tad neviens negribētu, lai viņa paša mamma zina, ar ko bērns nodarbojas internetā, jo neba jau tā kāds tika audzināts -- būt pēc iespējas žultainākam, naidīgākam un stulbākam.
Jauku visiem dienu!
Laikrakstā Diena šodien ir redakcijas komentārs par interneta komentētājiem, konkrēti runājot par tiem, kuri ir atraduši par vajadzīgu komentēt faktu, ka krievu režisors Aleksandrs Sokurovs nesen notikušajā Venēcijas kinofestivālā ieguva galveno balvu ar filmu "Fausts." "Žults. Naids. Stulbums. Tāds ir interneta komentāru saturs savos 90%" -- tā rakstījis laikraksts. Komentārā citēta kinokritiķe Dita Rietuma: "Lasīt interneta komentārus ir muļķīgs mazohisma paveids, kas jāiznīdē kā degradējoša atkarība." Un laikraksts secina: "Pašlaik visi lielākie Latvijas portāli pieļauj drausmīgu, kā likums anonīmu, komentāru publicēšanu. Protams, tikai tāpēc, lai iegūtu auditoriju -- dārgos skaitļus, kuri ir atskaite akcionāriem un pamats reklāmas līgumu slēgšanai. [..] Viens atsevišķs medijs, kurš mēģinās to ierobežot, būs automātisks zaudētājs, ja tam nepievienosies citi. Ko darīt?"
Tas ir retorisks jautājums, taču tas tomēr nav bez atbildes. Nelaime, protams, ir tāda, ka internetā var atrast pietiekami daudz programmu, kuras ļauj sērfot bez konkrētas IP adreses. Tas, piemēram, ļauj garīgi slimam cilvēkam pie maniem komentāriem rakstīt seksuāli vulgārus tekstus izmantojot manu vārdu un uzvārdu. Man nudien gribētos zināt, ko šis radījums no tā iegūst -- kaut kādu dvēseles mierinājumu? Drīzāk jau iespēju pakasīt pašam savu seksuālo niezi, bet lai vai kā, nedomāju, ka mūsdienu interneta tehnologi nevar izstrādāt sistēmu, kurā vienu un to pašu vārdu vai "niku" var piereģistrēt tikai viens cilvēks. Tie, kuri sērfo starptautiski, noteikti ir saskārušies ar tekstu "šis lietotāja vārds jau ir aizņemts." Nav iemesla, kāpēc tas nevarētu tā būt arī Latvijā. Otrkārt, ja reiz lielie portāli no lietotāju skaita pelnī lielu piķi, tad nav iemesla, kāpēc darbā nevarētu pieņemt cilvēku vai cilvēkus, kuru ikdienas darbs saistās ar visu komentāru aplūkošanu un žultaino, naidpilno un stulbo komentāru dzēšanu. Treškārt, nevienam nav noslēpums, ka ir konkrētas tēmas, kuras piesaista visvairāk žults, naida un stulbuma. Jebkas par Krieviju un krieviem -- Diena attiecībā uz Sokurova filmu pamatoti jautāja "Kas ir šie pārmetēji? Kāda ir pēdējā filma, ko viņi ir redzējuši? Kāds ir vidēji statistiskā anonīmā komentētāja augstākais sasniegums dzīvē -- nemaz nesalīdzinot ar Sokurovu?" Tieši tā. Runa ir arī par tolerances un tās trūkuma jautājumiem, ja runa ir par tādām jomām, kā rasisms, antisemītisms un homofobija. Kad tiek rakstīts par tumšādainiem cilvēkiem, ebrejiem, gejiem vai citādā nozīmē "citādiem" cilvēkiem, nebūtu par daudz prasīts, lai arī lielie portāli šādus tekstus pieskatītu ar īpaši mundru aci. Jo, kā esmu rakstījis citreiz, visos portālos ir teksti par to, ka žultainus, naidpilnus un stulbus komentārus tas nepieņem, cilvēka cieņu nedrīkst aizskart u.tml. Jādomā, Sokurovs nav lasījis žultainos, naidpilnos un stulbos komentārus, kādus darba ļaudis ir atstājuši materiālos par viņa uzvaru, lielākoties jau tāpēc, ka cilvēks latviešu valodu noteikti neprot. Taču, ja viņam tas tiktu darīts zināms, vai viņam nesāpētu sirds? Tieši tāpat, kā sirds sāpēja nelaiķa Mārtiņa Freimaņa radiniekiem un draugiem, kad pēc viņa pāragrās nāves internets bija pilns ar žultainiem, naidpilniem un stulbiem komentāriem. Piektkārt, sava loma te ir Latvijas drošības iestādēm, jo reizēm komentāri aiziet tik tālu, ka tiek pārkāptas likuma prasības par naida nekurināšanu. Ir cilvēki, kuri tāpēc ir sodīti.
Un, sestkārt, te tomēr ir joma, kurā cilvēki, kuri nav žultaini, naidpilni un stulbi, var palīdzēt, internetā komentārus rakstot tikai un vienīgi ar savu īsteno vārdu un uzvārdu. Lai rādītu piemēru tiem žultainajiem, naidpilnajiem un stulbajiem cilvēkiem, kuri pa internetu ganās anonīmi. Neviens no viņiem Aleksandram Sokurovam acīs skatoties neteiktu to, ko viņš vai viņa ir rakstījis internetā. Neviens tā nedarītu kontaktos ar Mārtiņa Freimaņa māti. Ja kas, tad neviens negribētu, lai viņa paša mamma zina, ar ko bērns nodarbojas internetā, jo neba jau tā kāds tika audzināts -- būt pēc iespējas žultainākam, naidīgākam un stulbākam.
Jauku visiem dienu!
otrdiena, 2011. gada 13. septembris
Kārtējā valsts neizdarība
Labdien, lasītāji!
Maz kas vairāk liecina par mūsu valsts "gudro galvu" mazspēju, kā pašreizējā epopeja ap aviokompāniju airBaltic. Bertolta Flika bezkaunība nu ir sasniegusi vienkārši neizprotamu līmeni. Kā ziņots, ir noticis kārtējais mīklainais darījums ar uzņēmuma kapitālu, kārtējo reizi runa ir par cilvēkiem, kas slēpjas aiz ofšoriem. Taču vakar bija kronis absolūti visam -- aviokompānija bez jebkāda paskaidrojuma atcēla sēriju reisu, tā acīmredzot pietiekami daudz pasažieru atstājot ar garu degunu un izjauktiem darba vai atpūtas plāniem. Gribat vēl? Šodien Dienas Biznesā ziņots, ka Fliks visnotaļ vaļsirdīgi ir atzinis, ka, jā, tādā veidā viņš cenšas uzlikt spiedienu Latvijas valdībai. Acīmredzot patlaban cilvēkam, kurš jau ilgstoši bēguļo, jo baidās no Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (un te nu reiz vērts ņemt vērā veco jēdzienu "kas vainīgs, tas bailīgs"), pasažieri un viņu ērtības ir pilnīgi pie vienas kājas, ka tik var turpināt valsti vazāt aiz deguna. Cita starpā problēmas radušās Valsts prezidentam Andrim Bērziņam, kura paredzētais reiss no Briseles uz Rīgu šovakar ir atcelts. Viņš paudis neizpratni par airBaltic rīcību, un tam var tikai piekrist.
Grūti spriest, ko te darīt. Valdība it kā ir pateikusi, ka tā būs gatava ieguldīt papildu līdzekļus airBaltic, bet tikai tādā gadījumā, ja no tās vadības aizies Bertolts Fliks. Taču zinot, ka nākamā gada budžets būs "jākonsolidē" par veseliem 100 miljoniem latu vai vairāk, grūti saprast, no kurienes nāks tie miljoni, kas aviokompānijai ir vajadzīgi. Un te, savukārt, ir fundamentālais jautājums par to, vai valsts tik tiešām ir labs biznesmenis. Līgums, kas Flikam ļauj būt tik bezkaunīgam, tika parakstīts pagājušā gadsimta 90. gados, un tas bija līgums nevis ar vienu vācieti, bet gan ar starptautisko aviokompāniju SAS. Bija gluži loģiski, ka noteikšana uzņēmumā bija SAS rokās, jo neba jau Latvijas valdībā bija kāds, kas tik labi pārzina avioindustriju, lai to varētu darīt individuāli. Taču tad SAS no airBaltic aizgāja, un sākās viss garais stāsts par Flika atteikšanos izpildīt amatpersonas deklarāciju, jo, lūk, viņš atšķirībā no visiem pārējiem valsts uzņēmumu pārstāvjiem ir kaut kas īpašs, par daudzajiem meitas uzņēmumiem, kādi tika veidoti, lai sagrābtu arvien lielāku daļu ar lidošanu, lidmašīnām un lidostu saistīto pakalpojumu, un tagad esam nonākuši pie aprakstītās situācijas -- arī pasažieriem ir jārēķinās ar šī cilvēka neizmērojamo patvaļu.
Nenoliedzami, airBaltic ir bijis veiksmes stāsts. Pasažieru skaits, lielākoties uz tranzīta rēķina, ir pieaudzis tik ātri, ka lidosta kļuvusi pārāk šaura, it īpaši, ja runa ir par bagāžas piegādi tā dēvētajās pīķa stundās. Taču šajā jomā, tāpat kā jebkurā, nav nekur rakstīts, ka procesam ir jābūt negodīgam un ārzonās slēptam. Ja valsts nolems savu daļu airBaltic pārdot, tad tam būs jābūt ļoti rūpīgam procesam, lai aviokompānija nonāk patiesi profesionālās rokās, piedevām ar absolūti visu nepieciešamo atklātību. Runāts, ka ap Flika daļu uzņēmumā snaikstās viens no Krievijas bagātniekiem. Tas pats par sevi nav nekas slikts, taču galvenais būs nodrošināt, ka airBaltic turpina visu to darbu, kādu tas dara patlaban, un tomēr nebūtu nekas slikts mēģināt piesaistīt kādu no pasaules lielajām aviokompānijām. Jau tagad aviokompānijas piedalās visādās aliansēs. Tas varētu turpināties arī īpašumtiesību jomā.
***
Vēl šodien jākonstatē, ka tās partijas un apvienības, kuras sestdien cer iegūt vietas Saeimā, turpina zīmēt sarkanas līnijas. Šodien intervēts laikrakstā Latvijas Avīze, "zaļo zemnieku" Saeimas frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis nācis ar šādu paziņojumu: "Es personīgi neietu valdībā, kuras vadītājs 9. maijā dodas pie pieminekļa." Runa, protams, ir par Rīgas mēru un it kā premjerministra amata kandidātu Ušakovu, kurš atklātā tekstā ir teicis, ka viņš pie "uzvaras" pieminekļa dodas katru gadu un tāpat darīs arī tad, ja kļūs par valsts trešo augstāko amatpersonu. Mēram svinēt Latvijas okupācijas sākumu ir viena, ja arī nožēlojama lieta, pavisam cita lieta būtu to darīt premjerministra statusā. Taču tas, savukārt, rada kārtējos jautājumus par to, kāda varētu būt nākamā koalīcija. Zatlera Reformu partija ir pateikusi, ka ar oligarhiem ni un ni, tas it kā izslēdz "zaļos zemniekus," kurus, kā tajā pašā intervijā apliecināja tas pats Brigmanis, nebūt neuztrauc doma, ka viņu "premjerministra kandidāts" ir cilvēks, kurš amata iegūšanas gadījumā būtu spiests ļoti daudz laika pavadīt tiesas zālē. Taču ZRP tādā gadījumā paliek tikai Vienotība, Nacionālistu apvienība un Saskaņas centrs. Nacionālisti ar SC kopā neies nekad, arī Vienotībā ir pietiekami daudz cilvēku, kuriem šī doma rada rebes. Kādam acīmredzot no savām "sarkanajām līnijām" būs jāatkāpjas. Sarunas noteikti būs gana interesantas. Valsts prezidents ir pateicis, ka viņš par nākamo valdību sāks domāt tikai tad, kad būs atgriezies no Apvienoto Nāciju organizācijas sesijas Ņujorkā. Atliek redzēt, ko tad partijas savā starpā sarunās.
***
Savukārt starptautiskajā jomā šodien uzmanību piesaistījis tas, ka titulu Mis Visums viņdien ieguva sieviete no Angolas, Leila Lopesa. Viņas uzvaras kontekstā konstatēts, ka tumšādainas sievietes reti sasniedz tādas virsotnes pasaules skaistumkonkursu jomā, un jautāta par to, vai šī fakta pamatā varētu būt rasisms, L. Lopesa atbildēja: "Jebkuram rasistam ir jāmeklē palīdzība. 21. gadsimtā tā domāt vairs nav normāli." Tieši tā, un tas ir jautājums, kas tomēr ir aktuāls arī mūsu valstī (kura Mis Visums konkursā šogad nebija pārstāvēta vispār).
Varētu arī rakstīt par kārtējām Romas katoļu arhibīskapa pārdomām par to, kas valstī ir pat ļoti svarīgi (lasītāji var trīs reizes minēt, par ko viņš šodien kādā intervijā runāja), bet lai paliek. Aizspriedumi arī melnsvārču izpildījumā ir tikpat pretīgi, cik L. Lopesas piesauktais rasisms.
Jauku visiem dienu!
Maz kas vairāk liecina par mūsu valsts "gudro galvu" mazspēju, kā pašreizējā epopeja ap aviokompāniju airBaltic. Bertolta Flika bezkaunība nu ir sasniegusi vienkārši neizprotamu līmeni. Kā ziņots, ir noticis kārtējais mīklainais darījums ar uzņēmuma kapitālu, kārtējo reizi runa ir par cilvēkiem, kas slēpjas aiz ofšoriem. Taču vakar bija kronis absolūti visam -- aviokompānija bez jebkāda paskaidrojuma atcēla sēriju reisu, tā acīmredzot pietiekami daudz pasažieru atstājot ar garu degunu un izjauktiem darba vai atpūtas plāniem. Gribat vēl? Šodien Dienas Biznesā ziņots, ka Fliks visnotaļ vaļsirdīgi ir atzinis, ka, jā, tādā veidā viņš cenšas uzlikt spiedienu Latvijas valdībai. Acīmredzot patlaban cilvēkam, kurš jau ilgstoši bēguļo, jo baidās no Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (un te nu reiz vērts ņemt vērā veco jēdzienu "kas vainīgs, tas bailīgs"), pasažieri un viņu ērtības ir pilnīgi pie vienas kājas, ka tik var turpināt valsti vazāt aiz deguna. Cita starpā problēmas radušās Valsts prezidentam Andrim Bērziņam, kura paredzētais reiss no Briseles uz Rīgu šovakar ir atcelts. Viņš paudis neizpratni par airBaltic rīcību, un tam var tikai piekrist.
Grūti spriest, ko te darīt. Valdība it kā ir pateikusi, ka tā būs gatava ieguldīt papildu līdzekļus airBaltic, bet tikai tādā gadījumā, ja no tās vadības aizies Bertolts Fliks. Taču zinot, ka nākamā gada budžets būs "jākonsolidē" par veseliem 100 miljoniem latu vai vairāk, grūti saprast, no kurienes nāks tie miljoni, kas aviokompānijai ir vajadzīgi. Un te, savukārt, ir fundamentālais jautājums par to, vai valsts tik tiešām ir labs biznesmenis. Līgums, kas Flikam ļauj būt tik bezkaunīgam, tika parakstīts pagājušā gadsimta 90. gados, un tas bija līgums nevis ar vienu vācieti, bet gan ar starptautisko aviokompāniju SAS. Bija gluži loģiski, ka noteikšana uzņēmumā bija SAS rokās, jo neba jau Latvijas valdībā bija kāds, kas tik labi pārzina avioindustriju, lai to varētu darīt individuāli. Taču tad SAS no airBaltic aizgāja, un sākās viss garais stāsts par Flika atteikšanos izpildīt amatpersonas deklarāciju, jo, lūk, viņš atšķirībā no visiem pārējiem valsts uzņēmumu pārstāvjiem ir kaut kas īpašs, par daudzajiem meitas uzņēmumiem, kādi tika veidoti, lai sagrābtu arvien lielāku daļu ar lidošanu, lidmašīnām un lidostu saistīto pakalpojumu, un tagad esam nonākuši pie aprakstītās situācijas -- arī pasažieriem ir jārēķinās ar šī cilvēka neizmērojamo patvaļu.
Nenoliedzami, airBaltic ir bijis veiksmes stāsts. Pasažieru skaits, lielākoties uz tranzīta rēķina, ir pieaudzis tik ātri, ka lidosta kļuvusi pārāk šaura, it īpaši, ja runa ir par bagāžas piegādi tā dēvētajās pīķa stundās. Taču šajā jomā, tāpat kā jebkurā, nav nekur rakstīts, ka procesam ir jābūt negodīgam un ārzonās slēptam. Ja valsts nolems savu daļu airBaltic pārdot, tad tam būs jābūt ļoti rūpīgam procesam, lai aviokompānija nonāk patiesi profesionālās rokās, piedevām ar absolūti visu nepieciešamo atklātību. Runāts, ka ap Flika daļu uzņēmumā snaikstās viens no Krievijas bagātniekiem. Tas pats par sevi nav nekas slikts, taču galvenais būs nodrošināt, ka airBaltic turpina visu to darbu, kādu tas dara patlaban, un tomēr nebūtu nekas slikts mēģināt piesaistīt kādu no pasaules lielajām aviokompānijām. Jau tagad aviokompānijas piedalās visādās aliansēs. Tas varētu turpināties arī īpašumtiesību jomā.
***
Vēl šodien jākonstatē, ka tās partijas un apvienības, kuras sestdien cer iegūt vietas Saeimā, turpina zīmēt sarkanas līnijas. Šodien intervēts laikrakstā Latvijas Avīze, "zaļo zemnieku" Saeimas frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis nācis ar šādu paziņojumu: "Es personīgi neietu valdībā, kuras vadītājs 9. maijā dodas pie pieminekļa." Runa, protams, ir par Rīgas mēru un it kā premjerministra amata kandidātu Ušakovu, kurš atklātā tekstā ir teicis, ka viņš pie "uzvaras" pieminekļa dodas katru gadu un tāpat darīs arī tad, ja kļūs par valsts trešo augstāko amatpersonu. Mēram svinēt Latvijas okupācijas sākumu ir viena, ja arī nožēlojama lieta, pavisam cita lieta būtu to darīt premjerministra statusā. Taču tas, savukārt, rada kārtējos jautājumus par to, kāda varētu būt nākamā koalīcija. Zatlera Reformu partija ir pateikusi, ka ar oligarhiem ni un ni, tas it kā izslēdz "zaļos zemniekus," kurus, kā tajā pašā intervijā apliecināja tas pats Brigmanis, nebūt neuztrauc doma, ka viņu "premjerministra kandidāts" ir cilvēks, kurš amata iegūšanas gadījumā būtu spiests ļoti daudz laika pavadīt tiesas zālē. Taču ZRP tādā gadījumā paliek tikai Vienotība, Nacionālistu apvienība un Saskaņas centrs. Nacionālisti ar SC kopā neies nekad, arī Vienotībā ir pietiekami daudz cilvēku, kuriem šī doma rada rebes. Kādam acīmredzot no savām "sarkanajām līnijām" būs jāatkāpjas. Sarunas noteikti būs gana interesantas. Valsts prezidents ir pateicis, ka viņš par nākamo valdību sāks domāt tikai tad, kad būs atgriezies no Apvienoto Nāciju organizācijas sesijas Ņujorkā. Atliek redzēt, ko tad partijas savā starpā sarunās.
***
Savukārt starptautiskajā jomā šodien uzmanību piesaistījis tas, ka titulu Mis Visums viņdien ieguva sieviete no Angolas, Leila Lopesa. Viņas uzvaras kontekstā konstatēts, ka tumšādainas sievietes reti sasniedz tādas virsotnes pasaules skaistumkonkursu jomā, un jautāta par to, vai šī fakta pamatā varētu būt rasisms, L. Lopesa atbildēja: "Jebkuram rasistam ir jāmeklē palīdzība. 21. gadsimtā tā domāt vairs nav normāli." Tieši tā, un tas ir jautājums, kas tomēr ir aktuāls arī mūsu valstī (kura Mis Visums konkursā šogad nebija pārstāvēta vispār).
Varētu arī rakstīt par kārtējām Romas katoļu arhibīskapa pārdomām par to, kas valstī ir pat ļoti svarīgi (lasītāji var trīs reizes minēt, par ko viņš šodien kādā intervijā runāja), bet lai paliek. Aizspriedumi arī melnsvārču izpildījumā ir tikpat pretīgi, cik L. Lopesas piesauktais rasisms.
Jauku visiem dienu!
pirmdiena, 2011. gada 12. septembris
Zaļie zemnieki -- lielisks apraksts, nezināmi plāni
Labdien, lasītāji!
Laikraksta Diena komentāru lappuse varbūt ir kļuvusi visnotaļ jocīga, it īpaši ņemot vērā komentētāja Sandra Toča indevi, paredzēt, ka Kremļa draugu partijām Latvijā ir visas izredzes tuvākajā laikā pārņemt visu valdību un tās iekārtu, taču šodien laikrakstā ir apraksts par Latvijas Zaļo un Zemnieku savienību, kas ir pilnīgi perfekts. Proti:
"Būt valdībā un nebūt tajā vienlaikus. Būt labējiem un kreisie vienlaikus. Būt zaļiem un būt zemniekiem vienlaikus. Zaļo un Zemnieku savienībai šāda iluzionistu cienīga politika it labi padodas -- nemitīgo kompromisu politikai pielāgota arī stipri noapaļotā partijas 4000 zīmju programma." Kāda ir šī programma? "Starp pilnīgi neko neizsakošajām bezizmēra frāzēm cenšamies atrast konkrētus solījumus. Daži tomēr atrodas."
"Zaļajiem zemniekiem" ar programmu allaž tā bijis, kā bijis. Laikā pirms 10. Saeimas vēlēšanām tie paziņoja, ka garo programmu tie vispār nelaidīs klajā, jo tā neesot redakcionāli perfekta. Citiem vārdiem sakot, ne jums, vēlētāji, zināt, kas lācītim ir vēderā. No vienas puses, apvienību var saprast, jo tai ir iekodēts elektorāts, kurš par to balso pilnīgi neatkarīgi no tā, ko apvienība dara vai nedara, pilnīgi neatkarīgi no tās darbiem un nedarbiem. Taču, no otras puses, tas nu nav cienīgs lēmums partijai, kura, tā vai nekā, ir bijusi Latvijas valdībā nepārtraukti kopš Eināra Repšes valdības 2002. gadā. Piedevām, īsajā programmā nav ne vārda par eiro, ne vārda par tiesiskumu. Rezumējums no Dienas: "Iepazīstoties ar Zaļo un Zemnieku savienības priekšvēlēšanu programmu kopumā, nerodas iespaids, ka šī partija plāno vadīt valsti un uzņemties Ministru kabineta sastādītāja lomu. Tā nav premjera partijas programma. Tas ir eklektisks ideju salikums, kurš varbūt noder kādu noteiktu interešu grupu un sociālo slāņu pārstāvim parlamentā vai arī mūžīgai tikai vienu no teiktu ministriju un atbildības jomu kūrēšanai, bet neder partijai, kurai būtu jāuzņemas valdības līdera lomu."
Un kā tad citādi, ja apvienības "premjerministra kandidāts" joprojām it kā skaitās absurdi kompromitētais Puzes ķeizars? ZZS visērtāk jūtas koalīcijas mazākā brāļa lomā, kur bez jebkādas atbildības sajūtas var balsot kopā ar opozīciju, nākt ar priekšlikumiem, kuri ir populistiski un pilnībā bez seguma (tas, piemēram, par pensiju indeksāciju, kuru apvienība piedāvā bez jelkādiem aprēķiniem par to, cik tas maksātu), kā arī darīt visu iespējamo, lai novērstu tiesiskuma attīstību mūsu valstī (izņemot tajos gadījumos, kad Valsts prezidents paplikšķina pātagu - tad gan arī ZZS deputāti kļūst rātni).
Un tāpēc interesanta šodien ir arī intervija Ventspils interešu kabatas laikrakstā, kurā salīdzinoši jaunceptais Saeimas deputāts, kolēģis televīzijas jomā un vārda brālis Kārlis Seržants nāk ar šādu domu: "Lembergs būtu labs premjers. Kad viņš nāk frakcijā runāt par kādām lietām, viņš vienmēr ir sagatavojies, precīzi zina skaitļus un faktus, vienmēr spēj pateikt, piemēram, ka, ja jūs izdarīsit budžetā tā un tā, tad gada beigās tas maksās tik un tik." Protams, no Ventspils kabatas avīzes (šoreiz Ivo Kiršblata personā) būtu par daudz prasīts, lai nākamais jautājums būtu par to, ka nudien savdabīga būtu situācija, kurā valsts trešajai augstākajai amatpersonai regulāri ir jāpiedalās tiesas sēdēs, kur tiek vērtēta viņa iespējamā un pat ļoti, ļoti dziļā korupcija (kā arī, ja kas, kā teiktais saskan ar minēto bezatbildīgo priekšlikumu par pensiju indeksāciju). Taču pārējiem ir visas tiesības uzdot šādu jautājumu, jo lai vai kā, bet Itālija ar savu Berluskoni mums pilnīgi noteikti nav vajadzīga. Tāpēc labi vien ir, ka ZZS neplāno kļūt par vadošo partiju, it īpaši, ja atceramies, ka vienīgā ZZS vadītā valdība bija Induļa Emša rociņās ar visu murgošanu par sazvērestības tīkliem, ar mistisko diplomātu ar 10000 dolāriem it kā traktora pirkšanai un visu pārējo. Bet tikpat konkrētai ir jābūt pārliecībai, ka par ZZS sestdien balsot vispār nevajag. Tukša programma, apšaubāms "premjerministra kandidāts," gatavība balsot nevis ar koalīciju, kuras biedrs apvienība skaitās, bet atkal un atkal un atkal ar opozīciju -- kas vēl vajadzīgs?
Jauku visiem dienu!
Laikraksta Diena komentāru lappuse varbūt ir kļuvusi visnotaļ jocīga, it īpaši ņemot vērā komentētāja Sandra Toča indevi, paredzēt, ka Kremļa draugu partijām Latvijā ir visas izredzes tuvākajā laikā pārņemt visu valdību un tās iekārtu, taču šodien laikrakstā ir apraksts par Latvijas Zaļo un Zemnieku savienību, kas ir pilnīgi perfekts. Proti:
"Būt valdībā un nebūt tajā vienlaikus. Būt labējiem un kreisie vienlaikus. Būt zaļiem un būt zemniekiem vienlaikus. Zaļo un Zemnieku savienībai šāda iluzionistu cienīga politika it labi padodas -- nemitīgo kompromisu politikai pielāgota arī stipri noapaļotā partijas 4000 zīmju programma." Kāda ir šī programma? "Starp pilnīgi neko neizsakošajām bezizmēra frāzēm cenšamies atrast konkrētus solījumus. Daži tomēr atrodas."
"Zaļajiem zemniekiem" ar programmu allaž tā bijis, kā bijis. Laikā pirms 10. Saeimas vēlēšanām tie paziņoja, ka garo programmu tie vispār nelaidīs klajā, jo tā neesot redakcionāli perfekta. Citiem vārdiem sakot, ne jums, vēlētāji, zināt, kas lācītim ir vēderā. No vienas puses, apvienību var saprast, jo tai ir iekodēts elektorāts, kurš par to balso pilnīgi neatkarīgi no tā, ko apvienība dara vai nedara, pilnīgi neatkarīgi no tās darbiem un nedarbiem. Taču, no otras puses, tas nu nav cienīgs lēmums partijai, kura, tā vai nekā, ir bijusi Latvijas valdībā nepārtraukti kopš Eināra Repšes valdības 2002. gadā. Piedevām, īsajā programmā nav ne vārda par eiro, ne vārda par tiesiskumu. Rezumējums no Dienas: "Iepazīstoties ar Zaļo un Zemnieku savienības priekšvēlēšanu programmu kopumā, nerodas iespaids, ka šī partija plāno vadīt valsti un uzņemties Ministru kabineta sastādītāja lomu. Tā nav premjera partijas programma. Tas ir eklektisks ideju salikums, kurš varbūt noder kādu noteiktu interešu grupu un sociālo slāņu pārstāvim parlamentā vai arī mūžīgai tikai vienu no teiktu ministriju un atbildības jomu kūrēšanai, bet neder partijai, kurai būtu jāuzņemas valdības līdera lomu."
Un kā tad citādi, ja apvienības "premjerministra kandidāts" joprojām it kā skaitās absurdi kompromitētais Puzes ķeizars? ZZS visērtāk jūtas koalīcijas mazākā brāļa lomā, kur bez jebkādas atbildības sajūtas var balsot kopā ar opozīciju, nākt ar priekšlikumiem, kuri ir populistiski un pilnībā bez seguma (tas, piemēram, par pensiju indeksāciju, kuru apvienība piedāvā bez jelkādiem aprēķiniem par to, cik tas maksātu), kā arī darīt visu iespējamo, lai novērstu tiesiskuma attīstību mūsu valstī (izņemot tajos gadījumos, kad Valsts prezidents paplikšķina pātagu - tad gan arī ZZS deputāti kļūst rātni).
Un tāpēc interesanta šodien ir arī intervija Ventspils interešu kabatas laikrakstā, kurā salīdzinoši jaunceptais Saeimas deputāts, kolēģis televīzijas jomā un vārda brālis Kārlis Seržants nāk ar šādu domu: "Lembergs būtu labs premjers. Kad viņš nāk frakcijā runāt par kādām lietām, viņš vienmēr ir sagatavojies, precīzi zina skaitļus un faktus, vienmēr spēj pateikt, piemēram, ka, ja jūs izdarīsit budžetā tā un tā, tad gada beigās tas maksās tik un tik." Protams, no Ventspils kabatas avīzes (šoreiz Ivo Kiršblata personā) būtu par daudz prasīts, lai nākamais jautājums būtu par to, ka nudien savdabīga būtu situācija, kurā valsts trešajai augstākajai amatpersonai regulāri ir jāpiedalās tiesas sēdēs, kur tiek vērtēta viņa iespējamā un pat ļoti, ļoti dziļā korupcija (kā arī, ja kas, kā teiktais saskan ar minēto bezatbildīgo priekšlikumu par pensiju indeksāciju). Taču pārējiem ir visas tiesības uzdot šādu jautājumu, jo lai vai kā, bet Itālija ar savu Berluskoni mums pilnīgi noteikti nav vajadzīga. Tāpēc labi vien ir, ka ZZS neplāno kļūt par vadošo partiju, it īpaši, ja atceramies, ka vienīgā ZZS vadītā valdība bija Induļa Emša rociņās ar visu murgošanu par sazvērestības tīkliem, ar mistisko diplomātu ar 10000 dolāriem it kā traktora pirkšanai un visu pārējo. Bet tikpat konkrētai ir jābūt pārliecībai, ka par ZZS sestdien balsot vispār nevajag. Tukša programma, apšaubāms "premjerministra kandidāts," gatavība balsot nevis ar koalīciju, kuras biedrs apvienība skaitās, bet atkal un atkal un atkal ar opozīciju -- kas vēl vajadzīgs?
Jauku visiem dienu!
svētdiena, 2011. gada 11. septembris
Pirms desmit gadiem
Labdien, lasītāji! Pirms desmit gadiem tā bija normāla darba diena. Sēdēju pie datora un strādāju, kad pēcpusdienā piezvanīja draugs: "Vai tu skaties CNN?" Kāds CNN? Darbs taču. "Lidmašīna ir ietriekusies Pasaules tirdzniecības centra tornī." Padomāju, ka kāds mazas privātas lidmašīnas pilots ir cietis infarktu vai kaut ko tamlīdzīgu, bet tad es ieslēdzu CNN un burtiski nākamo pusstundu stāvēju ar televīzijas pulti rokā un atkārtu žokli. Sabruka vispirms pirmais tornis, tad sabruka otrs tornis. Un pasaule tajā brīdī pārmainījās pavisam.
2001. gada 11. septembris bija ASV prezidenta Džordža Buša laimīgākā diena mūžā, jo viņš vēl nebija atkopies no apstākļa, ka viņu prezidenta amatā patiesībā nevis ievēlēja tauta, bet iecēla pieci no deviņiem Augstākās tiesas tiesnešiem, kuri sprieda, ka Amerikā tomēr nav nepieciešams saskaitīt visas balsis. Teroristu uzbrukums Ņujorkā un Vašingtonā Bušam ļāva pārkvalificēties par kovboju un uzsākt paša sludināto "karu pret terorismu." Tajā skaitā arī karus Afganistānā un pēc tam Irākā, kuri nav beigušies joprojām, kuru kontekstā ir gājuši bojā krietni daudz vairāk cilvēku nekā nomira 11. septembrī, un par kuriem mēs tagad zinām, ka Bušs un viņa pakalpiņi meloja tā, ka ausis kustēja, vismaz tas tā ir par apgalvojumu, ka Irākā ir bijuši masu iznīcināšanas ieroči. Lieki teikt, nekā tāda tur nebija. Arī mūsu valsts šo melu dēļ ir ziedojusi savu puišu dzīvību.
Mums pārējiem, kas neesam zaldāti, "karš pret terorismu" lielākoties ir nozīmējis nenozīmīgas neērtības lidostā. Galvenais ir atcerēties nevilkt pārāk vaļīgas bikses, lai brīdī, kad ir jānoņem josta, tās nenokristu zemē. Taču plašākā nozīmē 11. septembris Amerikai nozīmēja nevainības pazaudēšanu. Nekad pirms tam ārvalstu teroristi nebija uzbrukuši Amerikas Savienotajām Valstīm, turklāt tik asiņaini redzamā veidā. Tas nozīmēja šoku, tas nozīmēja bailes, tas nozīmēja pārdomas par to, kas pasaulē darās. Amerikāņiem "kara pret terorismu" kontekstā bijis jārēķinās ar visnotaļ būtiskiem personīgo tiesību ierobežojumiem, un tas ir nemaz nerunājot par tiem nelaimīgajiem, kuri joprojām atrodas Gvantanamo cietumā bez jebkādām tiesībām uz taisnīgu tiesāšanu. Tas ir akmens visas Amerikas dārziņā, it īpaši domājot par pašreizējo ASV prezidentu, kurš priekšvēlēšanu laikā aktīvi solīja cietumu slēgt, bet to nav izdarījis vēl šobaltdien. Jādomā, kandidātam ir citas zināšanas nekā Valsts prezidentam, bet tomēr.
Vēl jākonstatē, tas, ka apmēram divas sekundes pēc tam, kad sabruka otrs Pasaules tirdzniecības tornis, atsevišķi ļaudis sāka spriedelēt par to, ka patiesībā: A) Torņus sabrucināja pati ASV valdība; B) Torņus sabrucināja ebreji; C) Nekāda lidmašīna nekur neietriecās, patiesībā torņus kāds uzspridzināja no apakšas; D) u.tml. Šāda veida sazvērestības teorijas mani vienmēr ir vienlaikus mulsinājušas un uzjautrinājušas. Šodien Feisbukā kāda Simona Caunīte aktīvi reklamē vienu no "dokumentālajām" filmām, kādas par šo tēmu ir veidotas. Taču tas, ka kāds par to ir uztaisījis filmu, nenozīmē, ka tā ir taisnība. Nebūt ne. Vai tiešām kāds domā, ka tās divas lidmašīnas, kuras mēs tomēr visi redzējām ietriecoties torņos, patiesībā bija kaut kāda mirāža, kaut kāda hologramma? Ja kāds ir pateicis, ka nekāda lidmašīna Pentagonā neietriecās (un tā minētajā kontekstā ir spriedis kāds pilots vārdā Rass Vitenbergs), tad vai no tā izriet, ka kāds viltīgi izkaisīja lidmašīnas gabalus pa Pentagona teritoriju, lai visus mānītu (un fotogrāfijas, kurās Pentagona drupās ir redzamas lidmašīnas atlūzas, tomēr ir brīvi atrodamas)? Protams, cilvēkiem ir brīv domāt visu, kas vien ienāk prātiņā. Amerikā ir pietiekami daudz "kristiešu," kuri uzskata, ka zemes lode ir 7000 gadus veca tāpēc, ka "Bībelē tā ir pateikts." Var ticēt, ka ASV prezidentu Džonu Kenediju nogalināja Lieldienu zaķītis. Var ticēt, ka zeme ir plakana. Var ticēt, ka saule riet austrumos un aust rietumos. Bet no tā neizriet patiesība. Nekad no tā neizriet patiesība.
Patiesība ir tāda, ka Džordža Buša valdība neņēma vērā konkrētu brīdinājumu no Centrālās izlūkošanas pārvaldes par to, ka Osamas Binladena organizācija plāno nolaupīt lidmašīnas. Patiesībā ir tāda, ka Džordža Buša valdība notikušo izmantoja, lai pagalam melīgā kārtā savu valsti un ne tikai ierautu asiņainā un ilgstošā karā, sākumā pret cilvēku, kuram tomēr ar 9/11 notikumiem nebija nekāda sakara. Un patiesība ir tāda, ka 2001. gada 11. septembrī Pasaules tirdzniecības centrā ietriecās divas lidmašīnas, Pentagonā ietriecās viena lidmašīna, un kādā laukā Pensilvānijas štatā nokrita ceturtā lidmašīna, kuru, cik var spriest, bija paredzēts ietriekt ASV Kapitolijā. Tie bija varonīgi cilvēki minētajā lidmašīnā, kuri uzbruka teroristiem un gāja bojā klajā laukā un nevis ietriecoties celtnē. Pasažieri sacēlās, un viņi ir uzskatāmi par varoņiem. Tāpat par varoņiem uzskatāmi tie daudzie tūkstoši cilvēku, kuri Ņujorkā meklēja bojā gājušos un pēc tam veica monumentālu darbu, lai savestu attiecīgo teritoriju kārtībā. Viņi ilgstoši elpoja indīgus putekļus, daudzi no viņiem nākamajos 10 gados saslima ar vēzi un citām nopietnām slimībām, un pagalam nesaprotamā kārtā finansējums viņu veselības aprūpei kļuva par politisku futbola bumbu ASV Kongresā. Taču Amerikas valdība un sabiedrība nesabruka. Osamu Binladenu nogalināja Baraka Obamas laikā. Un 2001. g. 11. septembris joprojām stāv kā baiss atgādinājums par to, kas notiek, ja cilvēki savstarpējās attiecības vēlas risināt vardarbīgā veidā. Tiem, kuri todien gāja bojā, nekādu godu nedod apgalvojumi, ka patiesībā viņus nogalināja pati ASV valdība (vai varbūt citplanētieši). Musulmaņiem nekādu godu nedod apgalvojumi, ka viņi visi ir teroristi. Galvenais te ir cits: Cilvēki ir cilvēki. Ir labi cilvēki un slikti cilvēki. Bet nevar teikt, ka visi viena veida cilvēki ir labi vai visi viena veida cilvēki ir slikti. 11. septembra uzbrukumus veica 19 konkrēti cilvēki, konkrēti teroristi. Un viss.
Jauku visiem dienu!
2001. gada 11. septembris bija ASV prezidenta Džordža Buša laimīgākā diena mūžā, jo viņš vēl nebija atkopies no apstākļa, ka viņu prezidenta amatā patiesībā nevis ievēlēja tauta, bet iecēla pieci no deviņiem Augstākās tiesas tiesnešiem, kuri sprieda, ka Amerikā tomēr nav nepieciešams saskaitīt visas balsis. Teroristu uzbrukums Ņujorkā un Vašingtonā Bušam ļāva pārkvalificēties par kovboju un uzsākt paša sludināto "karu pret terorismu." Tajā skaitā arī karus Afganistānā un pēc tam Irākā, kuri nav beigušies joprojām, kuru kontekstā ir gājuši bojā krietni daudz vairāk cilvēku nekā nomira 11. septembrī, un par kuriem mēs tagad zinām, ka Bušs un viņa pakalpiņi meloja tā, ka ausis kustēja, vismaz tas tā ir par apgalvojumu, ka Irākā ir bijuši masu iznīcināšanas ieroči. Lieki teikt, nekā tāda tur nebija. Arī mūsu valsts šo melu dēļ ir ziedojusi savu puišu dzīvību.
Mums pārējiem, kas neesam zaldāti, "karš pret terorismu" lielākoties ir nozīmējis nenozīmīgas neērtības lidostā. Galvenais ir atcerēties nevilkt pārāk vaļīgas bikses, lai brīdī, kad ir jānoņem josta, tās nenokristu zemē. Taču plašākā nozīmē 11. septembris Amerikai nozīmēja nevainības pazaudēšanu. Nekad pirms tam ārvalstu teroristi nebija uzbrukuši Amerikas Savienotajām Valstīm, turklāt tik asiņaini redzamā veidā. Tas nozīmēja šoku, tas nozīmēja bailes, tas nozīmēja pārdomas par to, kas pasaulē darās. Amerikāņiem "kara pret terorismu" kontekstā bijis jārēķinās ar visnotaļ būtiskiem personīgo tiesību ierobežojumiem, un tas ir nemaz nerunājot par tiem nelaimīgajiem, kuri joprojām atrodas Gvantanamo cietumā bez jebkādām tiesībām uz taisnīgu tiesāšanu. Tas ir akmens visas Amerikas dārziņā, it īpaši domājot par pašreizējo ASV prezidentu, kurš priekšvēlēšanu laikā aktīvi solīja cietumu slēgt, bet to nav izdarījis vēl šobaltdien. Jādomā, kandidātam ir citas zināšanas nekā Valsts prezidentam, bet tomēr.
Vēl jākonstatē, tas, ka apmēram divas sekundes pēc tam, kad sabruka otrs Pasaules tirdzniecības tornis, atsevišķi ļaudis sāka spriedelēt par to, ka patiesībā: A) Torņus sabrucināja pati ASV valdība; B) Torņus sabrucināja ebreji; C) Nekāda lidmašīna nekur neietriecās, patiesībā torņus kāds uzspridzināja no apakšas; D) u.tml. Šāda veida sazvērestības teorijas mani vienmēr ir vienlaikus mulsinājušas un uzjautrinājušas. Šodien Feisbukā kāda Simona Caunīte aktīvi reklamē vienu no "dokumentālajām" filmām, kādas par šo tēmu ir veidotas. Taču tas, ka kāds par to ir uztaisījis filmu, nenozīmē, ka tā ir taisnība. Nebūt ne. Vai tiešām kāds domā, ka tās divas lidmašīnas, kuras mēs tomēr visi redzējām ietriecoties torņos, patiesībā bija kaut kāda mirāža, kaut kāda hologramma? Ja kāds ir pateicis, ka nekāda lidmašīna Pentagonā neietriecās (un tā minētajā kontekstā ir spriedis kāds pilots vārdā Rass Vitenbergs), tad vai no tā izriet, ka kāds viltīgi izkaisīja lidmašīnas gabalus pa Pentagona teritoriju, lai visus mānītu (un fotogrāfijas, kurās Pentagona drupās ir redzamas lidmašīnas atlūzas, tomēr ir brīvi atrodamas)? Protams, cilvēkiem ir brīv domāt visu, kas vien ienāk prātiņā. Amerikā ir pietiekami daudz "kristiešu," kuri uzskata, ka zemes lode ir 7000 gadus veca tāpēc, ka "Bībelē tā ir pateikts." Var ticēt, ka ASV prezidentu Džonu Kenediju nogalināja Lieldienu zaķītis. Var ticēt, ka zeme ir plakana. Var ticēt, ka saule riet austrumos un aust rietumos. Bet no tā neizriet patiesība. Nekad no tā neizriet patiesība.
Patiesība ir tāda, ka Džordža Buša valdība neņēma vērā konkrētu brīdinājumu no Centrālās izlūkošanas pārvaldes par to, ka Osamas Binladena organizācija plāno nolaupīt lidmašīnas. Patiesībā ir tāda, ka Džordža Buša valdība notikušo izmantoja, lai pagalam melīgā kārtā savu valsti un ne tikai ierautu asiņainā un ilgstošā karā, sākumā pret cilvēku, kuram tomēr ar 9/11 notikumiem nebija nekāda sakara. Un patiesība ir tāda, ka 2001. gada 11. septembrī Pasaules tirdzniecības centrā ietriecās divas lidmašīnas, Pentagonā ietriecās viena lidmašīna, un kādā laukā Pensilvānijas štatā nokrita ceturtā lidmašīna, kuru, cik var spriest, bija paredzēts ietriekt ASV Kapitolijā. Tie bija varonīgi cilvēki minētajā lidmašīnā, kuri uzbruka teroristiem un gāja bojā klajā laukā un nevis ietriecoties celtnē. Pasažieri sacēlās, un viņi ir uzskatāmi par varoņiem. Tāpat par varoņiem uzskatāmi tie daudzie tūkstoši cilvēku, kuri Ņujorkā meklēja bojā gājušos un pēc tam veica monumentālu darbu, lai savestu attiecīgo teritoriju kārtībā. Viņi ilgstoši elpoja indīgus putekļus, daudzi no viņiem nākamajos 10 gados saslima ar vēzi un citām nopietnām slimībām, un pagalam nesaprotamā kārtā finansējums viņu veselības aprūpei kļuva par politisku futbola bumbu ASV Kongresā. Taču Amerikas valdība un sabiedrība nesabruka. Osamu Binladenu nogalināja Baraka Obamas laikā. Un 2001. g. 11. septembris joprojām stāv kā baiss atgādinājums par to, kas notiek, ja cilvēki savstarpējās attiecības vēlas risināt vardarbīgā veidā. Tiem, kuri todien gāja bojā, nekādu godu nedod apgalvojumi, ka patiesībā viņus nogalināja pati ASV valdība (vai varbūt citplanētieši). Musulmaņiem nekādu godu nedod apgalvojumi, ka viņi visi ir teroristi. Galvenais te ir cits: Cilvēki ir cilvēki. Ir labi cilvēki un slikti cilvēki. Bet nevar teikt, ka visi viena veida cilvēki ir labi vai visi viena veida cilvēki ir slikti. 11. septembra uzbrukumus veica 19 konkrēti cilvēki, konkrēti teroristi. Un viss.
Jauku visiem dienu!
pirmdiena, 2011. gada 5. septembris
Par izglītību un politiku
Labrīt, lasītāji!
Vai Saeimas deputātam jābūt gudram un viedam? Būtu jau jauki. Kas vismaz daļēji nodrošina gudrību un viedumu? Izglītība. Kas vismaz daļēji nodrošina lielāku devu gudrības un vieduma? Varbūt augstākā izglītība? Vismaz zināšanas kā tādas izglītība nodrošina un, ja izglītība bijusi laba, cilvēks ir iemācījies no zināšanām veidot attiecīgas likumsakarības un kopsakarības.
Par to nācās domāt šorīt, lasot laikrakstu Diena. Laikraksts laikā pirms gaidāmajām ārkārtas vēlēšanām cenšas kandidātus eksaminēt visvisādos veidos. Viens piemērs -- jautājumi, kurus laikraksti uzdod vienam kandidātam no katra saraksta, par ko rakstīju pirms pāris dienām tajā ziņā, ka niķīgais CTVL pārstāvis atteicās piedalīties. Par to, ka milzīgi lielas atšķirības "kreisajā" spārnā nav, šodien SC pārstāvis ir piedalījies, bet atteicās tikties ar žurnālistu, atbildes atsūtīja rakstiski un tāpēc Diena nevarēja viņam uzdot tos divus individuālos jautājumus (tajā skaitā vienu par to, kas teikts Satversmē), kuri tiek uzdoti visiem kandidātiem.
Bet ne par to šis stāsts. Šodien Diena sešiem augsti stāvošiem kandidātiem (Zatlers no ZRP, Āboltiņa no Vienotības, Ušakovs no SC, Vējonis no ZZS, Šlesers no ŠRP/LPP/LC un Bērziņš (G.) no VL/TB/LNNK) ir ļāvusi piedalīties tādā kā "Gribi būt miljonārs?" pasākumā. Sērija jautājumu (tajā skaitā arī tādi, kas ņemti no minētā raidījuma). Protams, neviens nepareizas atbildes gadījuma netiek izslēgts no tālākās spēles, bet tādi nu tie jautājumi ir. Un te nu mēs varam redzēt visnotaļ skaidru atšķirību starp personām, kuras ir ar minēto augstāko un dažos gadījumos pat ļoti augstāko izglītību, un tām, kuras ar to lepoties nevar nudien. Konstatēsim, ka minētās personas ir ar lūk, kādu izglītību: Pirmais, kā visi zinām, ir dakteris un nebūt ne neveiksmīgs savā profesijā, piedevām kādu laiku bija arī Valsts prezidents. Otra ir juriste, arī tā ir profesija, kurai ir vajadzīgs izglītoties tā pa riktīgam. Trešais ir ar maģistra grādu ekonomikā, lai gan vairāk ir strādājis kā žurnālists un politikānis. Ceturtajam ir maģistra grāds bioloģijā. Piektais ir Šlesers. Un sestajam ir maģistra grāds tiesību zinātnē.
To visu atgādinu tā, lai lasītājam būtu vieglāk saprast sekojošās atbildes uz sekojošajiem jautājumiem:
Kas ir Latvijas himnas autors?
Kandidāts: Nepateikšu.
Kas ir fabulas žanra aizsācējs pasaules literatūrā?
Kandidāts: Nezinu.
Kas ir autors stāstam Sirmgalvis un jūra?
Kandidāts: Nepateikšu.
Kas ir bits?
Kandidāts: Nepateikšu definīciju.
Kur atrodas vulkāns Etna?
Zināms vulkāns, bet nepateikšu.
Kā sauca Vinnija Pūka saimnieku?
Kandidāts: Nezinu, pierakstiet, ka draugs bija Petačoks.
Un it īpaši:
Nosauciet vismaz divas Alvja Hermaņa izrādes.
Kandidāts: Nezinu nevienu un negribu zināt.
Vai ir ļoti grūti uzminēt, kurš no kandidātiem ir piedāvājis tieši šīs atbildes? Lai viss būtu pavisam godīgi, atzīmēsim, ka himnas autoru zināja visi kandidāti izņemot mūsu stāsta varoni (ja kāds nezina, tas bija Baumaņu Kārlis, piedevām te portālā mēs esam ļoti devīgi un papildus izstāstīsim, ka himna pirms kļūt par himnu pirmo reizi tapa atskaņota Dziesmu svētkos 1873. gadā -- ja nu gadījumā kādam lasītājam uz šo jautājumu kādreiz nāksies atbildēt). To, ka fabulas žanra aizsācējs pasaulē ir Ēzops, zināja dakteris un juriste un nezināja ne vien stāsta varonis, bet arī visi tie ļaudis ar maģistra grādiem. Stāstu par Sirmgalvi un jūru sacerēja Ernests Hemingvejs, to zināja dakteris, ekonomists/žurnālists un juriste, bet ne pārējie. Par bitu kā informācijas nesēju datoru pasaulē zināja visi izņemot stāsta varoni. Četri no sešiem zināja, kur atrodas Etna (Sicīlijā), to nezināja stāsta varonis plus vēl cilvēks ar maģistra grādu tieslietās. Un Vinnija Pūka saimnieku atpazina tikai dakteris ("Kristofers") un ekonomists/žurnālists ("Robins") -- pa abiem kopā izdabūja i vārdu, i uzvārdu. Un stāsta varonis piedevām zināja visnotaļ precīzi, cik augsts ir Gaiziņš, cik cilvēka mutē ir zobu, prata nosaukt visus septiņus kontinentus (bioloģijas maģistrs aizmirsa, ka Amerika tomēr dalās divos kontinentos), un arī zināja, ka kilograms vates sver tikpat daudz, cik kilograms kartupeļu (to zināja visi).
Protams, stāsta varonis mums ir buldozers Šlesers, un lasot man bija žēl, ka intervijā nepiedalījās otrs redzamais politiķis ar vidējo izglītību, Zatlera Reformu partijas "premjerministra kandidāts" Edmunds Sprūdžs. Lai varētu salīdzināt. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Sprūdža pārstāvētajai partijai ir visas izredzes 17. septembrī iekļūt Saeimā, savukārt Šlesera partijai, tā vēsta šodien publicēta jaunākā reitingu aptauja -- ne tik. Tiesa, jādomā, ka pēc 17. septembra ZRP savu "premjerministra kandidātu" diez vai patiesībā virzīs uz priekšu, jo dažam labam varētu rasties asociācijas ar kādreizējo "Tautas" partijas cilvēku "ar spīdīgām actiņām" Zalānu. Arī viņš šķita varbūt ne gluži tik nobriedis, cik patiesībā būtu vajadzīgs valsts trešajai augstākajai amatpersonai. Bet Sprūdžu laikraksts neuzaicināja un paliek tikai buldozers. Vai ir svarīgi Saeimas deputātam zināt, ka Vinnija Pūka saimnieks saucas Kristofers Robins? Kā atsevišķs jautājums -- diez vai. Cilvēks, kurš nepārtraukti lielās, ka ir labākais satiksmes ministrs visā pasaules vēsturē, varētu zināt, kur atrodas Etnas kalns, droši vien viņa izlolotais airBaltic lido arī turp. Bet atbildes par Vinniju Pūku, Ernestu Hemingveju un Ēzopu es izvēlējos daļēji tāpēc, ka izglītība vienkārši prasa lasīt, un jo vairāk izglītības, jo vairāk nākas lasīt. Jā, tieši lasīt. Gudra sieviete reiz rakstīja: "Pirms runā, padomā. Pirms padomā, palasi. Jo lasot Tu, iespējams, iedomāsies par kaut ko tādu, kas pirms tam nebija ienācis prātā." Un Šlesera gadījumā nudien, ja viņš kādreiz būtu lasījis Ēzopa fabulas, kurās ir ļoti konkrēti pateikts, kas ir labi, kas ir slikti, kas ir godīgi, kas ir negodīgi, kas ir tiesiski, kas nav tiesiski -- nu, tad cilvēkam politikā esot nenāktos tik ļoti bieži pierādīt, ka viņš par šiem jēdzieniem zina apmēram tikpat daudz, cik viņš zina par operdziedāšanu un kodolfiziku.
Un pavisam daudz ko par šo cilvēku mums pasaka viņa atbilde uz jautājumu par Hermaņa izrādēm. Var patikt vai nepatikt Jaunais Rīgas teātris un tā žanri, bet jebkurš cilvēks, kurš vismaz minimāli seko kultūras dzīvei mūsu republikā, zinās, ka Alvis Hermanis ir starptautiski titulēts režisors, viņa aktieri braukā pa visu pasauli un demonstrē savu elpu aizraujošo talantu. Nav pat obligāti būt jābūt bijušam uz izrādi, lai zinātu, ka bija tādas "Klusuma skaņas," bija tāds "Revidents," bija tādi "Latviešu stāsti." Pavisam nesen bija luga par Imantu Ziedoni un par Visumu. Ja reiz cilvēks to nezina, tad šādā situācija tomēr pareizā atbilde būtu "Piedodiet, nezinu," nevis "Nezinu nevienu un negribu zināt." Negribēt zināt nav pats labākais rādītājs cilvēkam, kurš sevi piedāvā kā valsts vienu no vadītājiem (kopā, starp citu, ar Jāni Jurkānu, kurš pēdējo reizi no Ārlietu ministrijas kā ministrs izgāja tālajā 1992. gada 10. novembrī, bet šodien citā avīzē vienalga nāk ar šādu domu: "Iedomāsimies šādu situāciju: Ārlietu ministrijā ienākat jūs un es. Ja godīgi, kurš no mums labāk zinātu, ko darīt jau nākamajā dienā?"; nu, pieņemsim, ka varbūt tas nebūtu automātiski tas cilvēks, kuram starp pirmo ministrēšanu un otru ir pagājušas jau gandrīz divas dekādes, jo lai vai kā, bet pasaule tajā laikā bišķīt ir mainījusies, arī tad, ja pēc ministrēšanas cilvēks kādu laiku sabija Saeimā).
Jo, redziet, ir tomēr iemesls, kāpēc pirms kļūt par dakteri vai ķirurgu, cilvēkam ir jāiegūst ļoti pilnīga izglītība. Pirms kļūt par juristi -- tas pats. Pirms kļūt par ekonomistu -- arī. Pirms kļūt par biologu -- arīdzan. Dakteris, juriste, ekonomists un biologs ne par visu varu ir labi politiķi. Taču viņiem ir smadzenes, kuras ir pieradušas domāt tālāk par štampiem, meklējot kopsakarības un likumsakarības un jautājumiem pieejot loģiski un sakarīgi (un nevis kategorijās "gāze grīdā" vai "lielākais kretīns"). Nav skolas, kurā kāds mācās kļūt par deputātu. Taču vienalga sabiedrībai ir viss pamats uzskatīt, ka cilvēks ar augstāko izglītību visticamāk ir sakarīgāks nekā cilvēks ar sešām, deviņām vai divpadsmit klasēm. Arī tad, ja plus tam vēl bija dažas lekcijas pie kristiešiem.
Bet, lai viss blogs nebūtu par buldozeru vien, citēšu arī pašu "lieliskāko" atbildi, kādu Dienas eksāmenā deva viens no kandidātiem. Par Latvijas teritorijas platību, kura ir 64 589 kvadrātkilometri, buldozers teica "64 000" (malacis). Un tautiski nacionālistiskais Bērziņš ar savu maģistra grādu tieslietās atbildēja: "Ja jūras robeža ir aptuveni 505 kilometri, es teiktu, ka aptuveni 3000 kilometru." Jā. Aptuveni 3000. Varbūt cilvēkam likās, ka Abrene ir daudz lielāka nekā tā patiesībā ir? Aptuveni 3000. Aptuveni pat ļoti nepareizi.
Jauku visiem dienu!
Vai Saeimas deputātam jābūt gudram un viedam? Būtu jau jauki. Kas vismaz daļēji nodrošina gudrību un viedumu? Izglītība. Kas vismaz daļēji nodrošina lielāku devu gudrības un vieduma? Varbūt augstākā izglītība? Vismaz zināšanas kā tādas izglītība nodrošina un, ja izglītība bijusi laba, cilvēks ir iemācījies no zināšanām veidot attiecīgas likumsakarības un kopsakarības.
Par to nācās domāt šorīt, lasot laikrakstu Diena. Laikraksts laikā pirms gaidāmajām ārkārtas vēlēšanām cenšas kandidātus eksaminēt visvisādos veidos. Viens piemērs -- jautājumi, kurus laikraksti uzdod vienam kandidātam no katra saraksta, par ko rakstīju pirms pāris dienām tajā ziņā, ka niķīgais CTVL pārstāvis atteicās piedalīties. Par to, ka milzīgi lielas atšķirības "kreisajā" spārnā nav, šodien SC pārstāvis ir piedalījies, bet atteicās tikties ar žurnālistu, atbildes atsūtīja rakstiski un tāpēc Diena nevarēja viņam uzdot tos divus individuālos jautājumus (tajā skaitā vienu par to, kas teikts Satversmē), kuri tiek uzdoti visiem kandidātiem.
Bet ne par to šis stāsts. Šodien Diena sešiem augsti stāvošiem kandidātiem (Zatlers no ZRP, Āboltiņa no Vienotības, Ušakovs no SC, Vējonis no ZZS, Šlesers no ŠRP/LPP/LC un Bērziņš (G.) no VL/TB/LNNK) ir ļāvusi piedalīties tādā kā "Gribi būt miljonārs?" pasākumā. Sērija jautājumu (tajā skaitā arī tādi, kas ņemti no minētā raidījuma). Protams, neviens nepareizas atbildes gadījuma netiek izslēgts no tālākās spēles, bet tādi nu tie jautājumi ir. Un te nu mēs varam redzēt visnotaļ skaidru atšķirību starp personām, kuras ir ar minēto augstāko un dažos gadījumos pat ļoti augstāko izglītību, un tām, kuras ar to lepoties nevar nudien. Konstatēsim, ka minētās personas ir ar lūk, kādu izglītību: Pirmais, kā visi zinām, ir dakteris un nebūt ne neveiksmīgs savā profesijā, piedevām kādu laiku bija arī Valsts prezidents. Otra ir juriste, arī tā ir profesija, kurai ir vajadzīgs izglītoties tā pa riktīgam. Trešais ir ar maģistra grādu ekonomikā, lai gan vairāk ir strādājis kā žurnālists un politikānis. Ceturtajam ir maģistra grāds bioloģijā. Piektais ir Šlesers. Un sestajam ir maģistra grāds tiesību zinātnē.
To visu atgādinu tā, lai lasītājam būtu vieglāk saprast sekojošās atbildes uz sekojošajiem jautājumiem:
Kas ir Latvijas himnas autors?
Kandidāts: Nepateikšu.
Kas ir fabulas žanra aizsācējs pasaules literatūrā?
Kandidāts: Nezinu.
Kas ir autors stāstam Sirmgalvis un jūra?
Kandidāts: Nepateikšu.
Kas ir bits?
Kandidāts: Nepateikšu definīciju.
Kur atrodas vulkāns Etna?
Zināms vulkāns, bet nepateikšu.
Kā sauca Vinnija Pūka saimnieku?
Kandidāts: Nezinu, pierakstiet, ka draugs bija Petačoks.
Un it īpaši:
Nosauciet vismaz divas Alvja Hermaņa izrādes.
Kandidāts: Nezinu nevienu un negribu zināt.
Vai ir ļoti grūti uzminēt, kurš no kandidātiem ir piedāvājis tieši šīs atbildes? Lai viss būtu pavisam godīgi, atzīmēsim, ka himnas autoru zināja visi kandidāti izņemot mūsu stāsta varoni (ja kāds nezina, tas bija Baumaņu Kārlis, piedevām te portālā mēs esam ļoti devīgi un papildus izstāstīsim, ka himna pirms kļūt par himnu pirmo reizi tapa atskaņota Dziesmu svētkos 1873. gadā -- ja nu gadījumā kādam lasītājam uz šo jautājumu kādreiz nāksies atbildēt). To, ka fabulas žanra aizsācējs pasaulē ir Ēzops, zināja dakteris un juriste un nezināja ne vien stāsta varonis, bet arī visi tie ļaudis ar maģistra grādiem. Stāstu par Sirmgalvi un jūru sacerēja Ernests Hemingvejs, to zināja dakteris, ekonomists/žurnālists un juriste, bet ne pārējie. Par bitu kā informācijas nesēju datoru pasaulē zināja visi izņemot stāsta varoni. Četri no sešiem zināja, kur atrodas Etna (Sicīlijā), to nezināja stāsta varonis plus vēl cilvēks ar maģistra grādu tieslietās. Un Vinnija Pūka saimnieku atpazina tikai dakteris ("Kristofers") un ekonomists/žurnālists ("Robins") -- pa abiem kopā izdabūja i vārdu, i uzvārdu. Un stāsta varonis piedevām zināja visnotaļ precīzi, cik augsts ir Gaiziņš, cik cilvēka mutē ir zobu, prata nosaukt visus septiņus kontinentus (bioloģijas maģistrs aizmirsa, ka Amerika tomēr dalās divos kontinentos), un arī zināja, ka kilograms vates sver tikpat daudz, cik kilograms kartupeļu (to zināja visi).
Protams, stāsta varonis mums ir buldozers Šlesers, un lasot man bija žēl, ka intervijā nepiedalījās otrs redzamais politiķis ar vidējo izglītību, Zatlera Reformu partijas "premjerministra kandidāts" Edmunds Sprūdžs. Lai varētu salīdzināt. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Sprūdža pārstāvētajai partijai ir visas izredzes 17. septembrī iekļūt Saeimā, savukārt Šlesera partijai, tā vēsta šodien publicēta jaunākā reitingu aptauja -- ne tik. Tiesa, jādomā, ka pēc 17. septembra ZRP savu "premjerministra kandidātu" diez vai patiesībā virzīs uz priekšu, jo dažam labam varētu rasties asociācijas ar kādreizējo "Tautas" partijas cilvēku "ar spīdīgām actiņām" Zalānu. Arī viņš šķita varbūt ne gluži tik nobriedis, cik patiesībā būtu vajadzīgs valsts trešajai augstākajai amatpersonai. Bet Sprūdžu laikraksts neuzaicināja un paliek tikai buldozers. Vai ir svarīgi Saeimas deputātam zināt, ka Vinnija Pūka saimnieks saucas Kristofers Robins? Kā atsevišķs jautājums -- diez vai. Cilvēks, kurš nepārtraukti lielās, ka ir labākais satiksmes ministrs visā pasaules vēsturē, varētu zināt, kur atrodas Etnas kalns, droši vien viņa izlolotais airBaltic lido arī turp. Bet atbildes par Vinniju Pūku, Ernestu Hemingveju un Ēzopu es izvēlējos daļēji tāpēc, ka izglītība vienkārši prasa lasīt, un jo vairāk izglītības, jo vairāk nākas lasīt. Jā, tieši lasīt. Gudra sieviete reiz rakstīja: "Pirms runā, padomā. Pirms padomā, palasi. Jo lasot Tu, iespējams, iedomāsies par kaut ko tādu, kas pirms tam nebija ienācis prātā." Un Šlesera gadījumā nudien, ja viņš kādreiz būtu lasījis Ēzopa fabulas, kurās ir ļoti konkrēti pateikts, kas ir labi, kas ir slikti, kas ir godīgi, kas ir negodīgi, kas ir tiesiski, kas nav tiesiski -- nu, tad cilvēkam politikā esot nenāktos tik ļoti bieži pierādīt, ka viņš par šiem jēdzieniem zina apmēram tikpat daudz, cik viņš zina par operdziedāšanu un kodolfiziku.
Un pavisam daudz ko par šo cilvēku mums pasaka viņa atbilde uz jautājumu par Hermaņa izrādēm. Var patikt vai nepatikt Jaunais Rīgas teātris un tā žanri, bet jebkurš cilvēks, kurš vismaz minimāli seko kultūras dzīvei mūsu republikā, zinās, ka Alvis Hermanis ir starptautiski titulēts režisors, viņa aktieri braukā pa visu pasauli un demonstrē savu elpu aizraujošo talantu. Nav pat obligāti būt jābūt bijušam uz izrādi, lai zinātu, ka bija tādas "Klusuma skaņas," bija tāds "Revidents," bija tādi "Latviešu stāsti." Pavisam nesen bija luga par Imantu Ziedoni un par Visumu. Ja reiz cilvēks to nezina, tad šādā situācija tomēr pareizā atbilde būtu "Piedodiet, nezinu," nevis "Nezinu nevienu un negribu zināt." Negribēt zināt nav pats labākais rādītājs cilvēkam, kurš sevi piedāvā kā valsts vienu no vadītājiem (kopā, starp citu, ar Jāni Jurkānu, kurš pēdējo reizi no Ārlietu ministrijas kā ministrs izgāja tālajā 1992. gada 10. novembrī, bet šodien citā avīzē vienalga nāk ar šādu domu: "Iedomāsimies šādu situāciju: Ārlietu ministrijā ienākat jūs un es. Ja godīgi, kurš no mums labāk zinātu, ko darīt jau nākamajā dienā?"; nu, pieņemsim, ka varbūt tas nebūtu automātiski tas cilvēks, kuram starp pirmo ministrēšanu un otru ir pagājušas jau gandrīz divas dekādes, jo lai vai kā, bet pasaule tajā laikā bišķīt ir mainījusies, arī tad, ja pēc ministrēšanas cilvēks kādu laiku sabija Saeimā).
Jo, redziet, ir tomēr iemesls, kāpēc pirms kļūt par dakteri vai ķirurgu, cilvēkam ir jāiegūst ļoti pilnīga izglītība. Pirms kļūt par juristi -- tas pats. Pirms kļūt par ekonomistu -- arī. Pirms kļūt par biologu -- arīdzan. Dakteris, juriste, ekonomists un biologs ne par visu varu ir labi politiķi. Taču viņiem ir smadzenes, kuras ir pieradušas domāt tālāk par štampiem, meklējot kopsakarības un likumsakarības un jautājumiem pieejot loģiski un sakarīgi (un nevis kategorijās "gāze grīdā" vai "lielākais kretīns"). Nav skolas, kurā kāds mācās kļūt par deputātu. Taču vienalga sabiedrībai ir viss pamats uzskatīt, ka cilvēks ar augstāko izglītību visticamāk ir sakarīgāks nekā cilvēks ar sešām, deviņām vai divpadsmit klasēm. Arī tad, ja plus tam vēl bija dažas lekcijas pie kristiešiem.
Bet, lai viss blogs nebūtu par buldozeru vien, citēšu arī pašu "lieliskāko" atbildi, kādu Dienas eksāmenā deva viens no kandidātiem. Par Latvijas teritorijas platību, kura ir 64 589 kvadrātkilometri, buldozers teica "64 000" (malacis). Un tautiski nacionālistiskais Bērziņš ar savu maģistra grādu tieslietās atbildēja: "Ja jūras robeža ir aptuveni 505 kilometri, es teiktu, ka aptuveni 3000 kilometru." Jā. Aptuveni 3000. Varbūt cilvēkam likās, ka Abrene ir daudz lielāka nekā tā patiesībā ir? Aptuveni 3000. Aptuveni pat ļoti nepareizi.
Jauku visiem dienu!
piektdiena, 2011. gada 2. septembris
Pasākumi politikas kreisajā spārnā
Labdien, lasītāji!
Līdz ārkārtas Saeimas vēlēšanām nu palikušas 15 dienas, šodien ir pāris lietas par Latvijas politikas nosacīti kreiso spārnu, kas šķiet visnotaļ interesantas.
Pirmkārt, laikraksts Diena jau labu laiku eksaminē dažādo partiju kandidātus, lai uzzinātu viņu domas par to, kāpēc viņi grib kļūt par deputātiem, kādas ir viņu kvalifikācijas, kas viņus rekomendē, cik labi viņi pārzina Satversmi u.tml. Kandidātus laikraksts esot izvēlējies izlozes kārtībā, bet nu gadījies misēklis. Vienas partijas pārstāvis ir nolēmis, ka procesā nepiedalīsies, jo Dienas lasītāji, lūk, neesot viņa partijas "elektorāts." Runa ir par Denisu Gorbu no visnotaļ marginālās apvienības Par Cilvēka tiesībām vienotā Latvijā (PCTVL). No tā acīmredzot izriet, ka D. Gorba ir nolēmis, ka politiskas kampaņas ietvaros nav jārunā ar visiem iespējamiem vēlētājiem. Protams, diez vai PCTVL latviešiem var stāstīt kaut ko tādu, kas tiem liktos īpaši tīkams, jo PCTVL nepārprotami pārstāv mūsu valsts "krievvalodīgo" ļaužu radikālāko galu, bet jau no sākuma pateikt "nē, cilvēki, Jūs man neesat interesanti" -- tas reiz neliekas īpaši gudri esam.
Taču turpat laikrakstā Diena šodien ir arī komentārs, kurā PCTVL paredzēta nebūt ne tā nākotne, par kuru liecina apvienības patlaban ļoti zemais reitings. Autors ir Sandris Točs, un viņš ir nācis ar šādu domu: "Krievus esam apvienojuši, atliek apvienoties pašiem. Gan jau tas notiks, kad PCTVL un SC kopā ar 51% Saeimā veidos valdību, varbūt pieklājības pēc pieaicinot arī kādu latviešu partiju." Kad tas notiks? "Tas kļūs iespējams jau tuvākajos trijos gados, ja tuvredzīgas, negodīgas un šaursirdīgas politikas dēļ Saskaņas centrs arī šoreiz tiks atstāts opozīcijā." Jo SC, tā autors uzskata, patlaban vada "mēreni politiķi" un, ja viņus noraidīs, tad virsroku partijā gūs radikālāka rakstura ļautiņi. Piedevām viņi var cerēt uz plašāku atbalstu, jo tās starptautiskās organizācijas, kurās Latvija ir iestājusies un kurām mēs vairs "nespējam runāt pretī," paredzamajā nākotnē piespiedīs valsti dot pilsonību visiem tiem, kuriem tās patlaban vēl nav. S. Točs komentāru noslēdz ar šādu domu: "Ignorēt gandrīz 50% Latvijas iedzīvotāju politiskās tiesības ir nepareizi, negodīgi, nesaprātīgi, nedemokrātiski - un ļoti muļķīgi."
Te nu ir jājautā, ar ko kolēģis sapīpējās, pirms rakstīja šo tekstu. Pirmkārt, latviešu Latvijā ir krietni vairāk nekā 50 procenti, vēl jo vairāk pilsoņu kopienā (uz 1. jūliju Latvijā bija aptuveni 320 tūkstoši nepilsoņu, un šajā kategorijā etnisku latviešu, protams, ir gana maz). Otrkārt, interesanti, par kurām organizācijām autors domāja, rakstot, ka mēs tām "nespējam runāt pretī." Ja runa ir, piemēram, par Eiropas Savienību, tad jāsaka, ka jau ļoti sen tā ir deklarējusi, ka pilsonības jautājumi ir tikai un vienīgi katras atsevišķas dalībvalsts rokās. Vai S. Točs uzskata, ka ES gribētu vai varētu piespiest Vāciju dot pilsonību visiem tur dzīvojošajiem turkiem? Diez vai, un tāpēc nav iemesla domāt, ka pret Latviju tiktu vērsta cita pieeja. Kas attiecas uz Eiropas Drošības un sadarbības organizāciju, tā jau šurpu var sūtīt savus komisārus, bet arī šajā kontekstā diez vai ir gaidāms tik liels spiediens, ka pašmāju politiķi kritīs zemē un teiks "jā, jā, jā." Ja runa ir par viņu statusu, nepilsoņi paši vien vainīgi. Naturalizācijas process valstī ir apstājies gandrīz pavisam, pērn pilsonībā ar naturalizācijas starpniecību uzņemti vien pāris tūkstoši cilvēku. Piedevām latviešu valodas eksāmenu 2010. gadā neizturēja 42 procenti to, kuri pieteicās uz naturalizāciju. Tas nu neliecina, ka Latvijas tā dēvētie nelatvieši ir īpaši ieinteresēti kļūt par pilsoņiem, un tas nozīmē, ka vēlēšanās viņi nepiedalīsies 17. septembrī, kā arī nākamajās Saeimas vēlēšanās pēc trīs gadiem.
Un tas, savukārt, liek jautāt, no kurienes Sandris Točs ir samurgojis domu, ka 12. Saeimas vēlēšanās SC un PCTVL varētu iegūt 51 procentu balsu. Elektorāts šīm divām partijām nav īpaši mainīgs. 10. Saeimas vēlēšanās tās kopā ieguva 27,5%, 9. Saeimas vēlēšanās -- 20,45%, 8. Saeimas vēlēšanās -- 19% (toreiz bija tikai PCTVL), bet 7. Saeimas vēlēšanās -- 14% balsu (tā bija Tautas saskaņas partija). Jā, tas padsmit gadu laikā ir pieaugums, bet ne jau līdz piecdesmit procentiem plus viens. Vēl jo vairāk tāpēc, ka PCTVL tomēr pārstāv izmirstošu elektorāta daļu -- tos cilvēkus, kuri absolūti nevar samierināties ar to, ka PSRS vairs nav un krievu valodai pirmtiesību arī nav. Protams, arī SC elektorātā ir šādi ļaudis, bet, kā S. Točs pareizi atzīmēja, partija kā tāda tik radikāla nebūt nav, vismaz uz papīra. No tā neizriet, ka par SC būtu jābalso lielam skaitam latviešu, jo partijas "ministru prezidenta kandidāts" Nils Ušakovs (tā viņš dēvēts uz lieliem plakātiem, kādi šajās dienās parādījušies uz Rīgas brandmūriem) cita starpā nesen teica, ja viņam būtu teikšana un apstākļi būtu piemēroti, tad krievu valodai jau sen būtu valsts valodas statuss. Labi vien ir, ka viņam tādas teikšanas nav un nebūs.
Cita lieta, ka Sandrim var piekrist tajā ziņā, ka nebūtu prātīgi SC no valdošās aprites izslēgt jau tagad, kad vēlēšanas vēl nav notikušas. Kā rakstīju viņdien, jautājumā par okupāciju ir pieņemama SC līdera Urbanoviča paustā formula "okupācija bija, bet okupantu nav." Un vispār tas jau nav tas jautājums, kuram jābūt valdības struktūras veidošanas pamatā. Daudz svarīgāk ir atrast koalīciju, kura, pirmkārt, turpinās risināt valsts ekonomiskās problēmas un, otrkārt, valsti pārvaldīs tiesiskā, godīgā un atklātā veidā. Par pirmo no šīm kategorijām SC kontekstā vērts padomāt, jo cita starpā partija stāv par to, ka Latvijai Māstrihtas kritēriji nav jāizpilda, eiro nav jāievieš, attiecības ar starptautiskajiem aizdevējiem var revidēt u.tml. Taču, ja reiz partija sakās stāvam un krītam par sociāliem jautājumiem, tad kāpēc tai neuzticēt, piemēram, Veselības ministriju? Taču vienādi vai otrādi, ja SC galu galā paliks opozīcijā, no tā nebūt neizriet, ka pēc trim gadiem ļaudis tai piešķirs absolūto mandātu vairākumu. Nebūt ne.
Un, pēdīgi, "zaļo zemnieku" lielajās laikrakstu reklāmās beidzot ir parādījies Puzes ķeizara uzvārds. Kādā kontekstā? Tādā, ka ZZS līderis Brigmanis šodienas variantā lielās par to, cik ārkārtīgi partija ir atbalstījusi "tiesiskumu." Sētas stabs vairs nesmejas. No smiekliem tas ir aizrijies un ārstējas slimnīcā.
Jauku visiem dienu!
Līdz ārkārtas Saeimas vēlēšanām nu palikušas 15 dienas, šodien ir pāris lietas par Latvijas politikas nosacīti kreiso spārnu, kas šķiet visnotaļ interesantas.
Pirmkārt, laikraksts Diena jau labu laiku eksaminē dažādo partiju kandidātus, lai uzzinātu viņu domas par to, kāpēc viņi grib kļūt par deputātiem, kādas ir viņu kvalifikācijas, kas viņus rekomendē, cik labi viņi pārzina Satversmi u.tml. Kandidātus laikraksts esot izvēlējies izlozes kārtībā, bet nu gadījies misēklis. Vienas partijas pārstāvis ir nolēmis, ka procesā nepiedalīsies, jo Dienas lasītāji, lūk, neesot viņa partijas "elektorāts." Runa ir par Denisu Gorbu no visnotaļ marginālās apvienības Par Cilvēka tiesībām vienotā Latvijā (PCTVL). No tā acīmredzot izriet, ka D. Gorba ir nolēmis, ka politiskas kampaņas ietvaros nav jārunā ar visiem iespējamiem vēlētājiem. Protams, diez vai PCTVL latviešiem var stāstīt kaut ko tādu, kas tiem liktos īpaši tīkams, jo PCTVL nepārprotami pārstāv mūsu valsts "krievvalodīgo" ļaužu radikālāko galu, bet jau no sākuma pateikt "nē, cilvēki, Jūs man neesat interesanti" -- tas reiz neliekas īpaši gudri esam.
Taču turpat laikrakstā Diena šodien ir arī komentārs, kurā PCTVL paredzēta nebūt ne tā nākotne, par kuru liecina apvienības patlaban ļoti zemais reitings. Autors ir Sandris Točs, un viņš ir nācis ar šādu domu: "Krievus esam apvienojuši, atliek apvienoties pašiem. Gan jau tas notiks, kad PCTVL un SC kopā ar 51% Saeimā veidos valdību, varbūt pieklājības pēc pieaicinot arī kādu latviešu partiju." Kad tas notiks? "Tas kļūs iespējams jau tuvākajos trijos gados, ja tuvredzīgas, negodīgas un šaursirdīgas politikas dēļ Saskaņas centrs arī šoreiz tiks atstāts opozīcijā." Jo SC, tā autors uzskata, patlaban vada "mēreni politiķi" un, ja viņus noraidīs, tad virsroku partijā gūs radikālāka rakstura ļautiņi. Piedevām viņi var cerēt uz plašāku atbalstu, jo tās starptautiskās organizācijas, kurās Latvija ir iestājusies un kurām mēs vairs "nespējam runāt pretī," paredzamajā nākotnē piespiedīs valsti dot pilsonību visiem tiem, kuriem tās patlaban vēl nav. S. Točs komentāru noslēdz ar šādu domu: "Ignorēt gandrīz 50% Latvijas iedzīvotāju politiskās tiesības ir nepareizi, negodīgi, nesaprātīgi, nedemokrātiski - un ļoti muļķīgi."
Te nu ir jājautā, ar ko kolēģis sapīpējās, pirms rakstīja šo tekstu. Pirmkārt, latviešu Latvijā ir krietni vairāk nekā 50 procenti, vēl jo vairāk pilsoņu kopienā (uz 1. jūliju Latvijā bija aptuveni 320 tūkstoši nepilsoņu, un šajā kategorijā etnisku latviešu, protams, ir gana maz). Otrkārt, interesanti, par kurām organizācijām autors domāja, rakstot, ka mēs tām "nespējam runāt pretī." Ja runa ir, piemēram, par Eiropas Savienību, tad jāsaka, ka jau ļoti sen tā ir deklarējusi, ka pilsonības jautājumi ir tikai un vienīgi katras atsevišķas dalībvalsts rokās. Vai S. Točs uzskata, ka ES gribētu vai varētu piespiest Vāciju dot pilsonību visiem tur dzīvojošajiem turkiem? Diez vai, un tāpēc nav iemesla domāt, ka pret Latviju tiktu vērsta cita pieeja. Kas attiecas uz Eiropas Drošības un sadarbības organizāciju, tā jau šurpu var sūtīt savus komisārus, bet arī šajā kontekstā diez vai ir gaidāms tik liels spiediens, ka pašmāju politiķi kritīs zemē un teiks "jā, jā, jā." Ja runa ir par viņu statusu, nepilsoņi paši vien vainīgi. Naturalizācijas process valstī ir apstājies gandrīz pavisam, pērn pilsonībā ar naturalizācijas starpniecību uzņemti vien pāris tūkstoši cilvēku. Piedevām latviešu valodas eksāmenu 2010. gadā neizturēja 42 procenti to, kuri pieteicās uz naturalizāciju. Tas nu neliecina, ka Latvijas tā dēvētie nelatvieši ir īpaši ieinteresēti kļūt par pilsoņiem, un tas nozīmē, ka vēlēšanās viņi nepiedalīsies 17. septembrī, kā arī nākamajās Saeimas vēlēšanās pēc trīs gadiem.
Un tas, savukārt, liek jautāt, no kurienes Sandris Točs ir samurgojis domu, ka 12. Saeimas vēlēšanās SC un PCTVL varētu iegūt 51 procentu balsu. Elektorāts šīm divām partijām nav īpaši mainīgs. 10. Saeimas vēlēšanās tās kopā ieguva 27,5%, 9. Saeimas vēlēšanās -- 20,45%, 8. Saeimas vēlēšanās -- 19% (toreiz bija tikai PCTVL), bet 7. Saeimas vēlēšanās -- 14% balsu (tā bija Tautas saskaņas partija). Jā, tas padsmit gadu laikā ir pieaugums, bet ne jau līdz piecdesmit procentiem plus viens. Vēl jo vairāk tāpēc, ka PCTVL tomēr pārstāv izmirstošu elektorāta daļu -- tos cilvēkus, kuri absolūti nevar samierināties ar to, ka PSRS vairs nav un krievu valodai pirmtiesību arī nav. Protams, arī SC elektorātā ir šādi ļaudis, bet, kā S. Točs pareizi atzīmēja, partija kā tāda tik radikāla nebūt nav, vismaz uz papīra. No tā neizriet, ka par SC būtu jābalso lielam skaitam latviešu, jo partijas "ministru prezidenta kandidāts" Nils Ušakovs (tā viņš dēvēts uz lieliem plakātiem, kādi šajās dienās parādījušies uz Rīgas brandmūriem) cita starpā nesen teica, ja viņam būtu teikšana un apstākļi būtu piemēroti, tad krievu valodai jau sen būtu valsts valodas statuss. Labi vien ir, ka viņam tādas teikšanas nav un nebūs.
Cita lieta, ka Sandrim var piekrist tajā ziņā, ka nebūtu prātīgi SC no valdošās aprites izslēgt jau tagad, kad vēlēšanas vēl nav notikušas. Kā rakstīju viņdien, jautājumā par okupāciju ir pieņemama SC līdera Urbanoviča paustā formula "okupācija bija, bet okupantu nav." Un vispār tas jau nav tas jautājums, kuram jābūt valdības struktūras veidošanas pamatā. Daudz svarīgāk ir atrast koalīciju, kura, pirmkārt, turpinās risināt valsts ekonomiskās problēmas un, otrkārt, valsti pārvaldīs tiesiskā, godīgā un atklātā veidā. Par pirmo no šīm kategorijām SC kontekstā vērts padomāt, jo cita starpā partija stāv par to, ka Latvijai Māstrihtas kritēriji nav jāizpilda, eiro nav jāievieš, attiecības ar starptautiskajiem aizdevējiem var revidēt u.tml. Taču, ja reiz partija sakās stāvam un krītam par sociāliem jautājumiem, tad kāpēc tai neuzticēt, piemēram, Veselības ministriju? Taču vienādi vai otrādi, ja SC galu galā paliks opozīcijā, no tā nebūt neizriet, ka pēc trim gadiem ļaudis tai piešķirs absolūto mandātu vairākumu. Nebūt ne.
Un, pēdīgi, "zaļo zemnieku" lielajās laikrakstu reklāmās beidzot ir parādījies Puzes ķeizara uzvārds. Kādā kontekstā? Tādā, ka ZZS līderis Brigmanis šodienas variantā lielās par to, cik ārkārtīgi partija ir atbalstījusi "tiesiskumu." Sētas stabs vairs nesmejas. No smiekliem tas ir aizrijies un ārstējas slimnīcā.
Jauku visiem dienu!
Abonēt:
Ziņas (Atom)
