Labdien, lasītāji!
Holivudā ir svēts princips -- ja filma aizgāja, jātaisa tā dēvētais sīkvels. Tā mēs nonākam pie tādiem "šedevriem," kā Zāģis 6, Transformatori 4, Rokijs 8, Murgs 13. ielā 10 u.tml. Latvijā patlaban šķiet, ka tiek gatavots sīkvels pagājušā gadsimta hitam "Andris Šķēle pie stūres."
Masu informācijas līdzekļos ziņots, ka "Tautas" partijas valde A. Šķēlem piedāvās atkal stāties pie partijas stūres un atgriezties aktīvajā politikā. Pats stāsta varonis par to nav teicis ne jā, ne nē, vismaz ne publiski. Portāls CitaDiena ziņo, ka paziņojums varētu nākt šovakar.
"Tautas" partijas valdi šajā gadījumā var saprast. Postšķēliskajā laikmetā tai ir gājis visnotaļ klupšus, krišus. "Stabilitātes garants" vēl vienu valdību varēja veidot tāpēc, ka gadi bija trekni un valdība bija gatava ignorēt visas ekonomiskās likumsakarības pēc kārtas, lai tik kamptu visu iespējamo. Taču drīz vien kļuva skaidrs, ka karalis ir kails ("stabilitātes garanta" gadījumā, diemžēl, tas ir diezgan atbaidošs attēls -- atvainojos), un partijas reitings nokrita tālu, tālu zem pieciem procentiem un kopš tā laika nav uzlabojies. Šķēles prezentēšana nācijas glābēja lomā varētu būt pēdējais salmiņš, pie kura ķerties, jo, piemēram, nākamgad visticamāk neizdosies sarīkot tik negodīgu reklāmas kampaņu, kā pagājušajā reizē.
Taču grūti iedomāties divas lietas. Pirmkārt, ka Šķēle prastu sabiedrībai iestāstīt, ka nu "Tautas" partija atkal labosies un būs pūkaina un mīļa, jo blakus viņam sarakstā taču visticamāk būs pilnīgi vieni un tie paši vēži. It kā deputāts Leiškalns ir paziņojis, ka viņa sarakstā vairs nebūs, bet Leiškalns nav bijis TP lielākā problēma. Un otrkārt, ka Šķēlem tas ir vajadzīgs. Privātpersonas statusā viņš ir varējis visus pasūtīt trīs mājas tālāk, kuriem interesē viņa dzīve uzņēmējdarbības pasaulē, piemēram, kad viņš Dienas reportierei uz jautājumu par to, vai viņu joprojām pārstāv konkrēts advokāts, atbildēja, ka tas esot "dzeltens" jautājums. Atjaunojot savu statusu politikā, Šķēlem būs atkal jāatklāj visas finanses. Protams, nesaku, ka tajās ir kaut kas netīrs -- to mēs neviens nevaram zināt. Bet, atceroties jezgu, kāda grozījās ap Šķēles slaveno vekseli, varam paredzēt, ka šāda saruna notiks atkal.
Kā esmu rakstījis citreiz, manuprāt, Šķēle bija ļoti labs premjerministrs. Viņš bija pareizais cilvēks pareizajā vietā tad, kad Latvijas iedzīvotājiem bija jāpasaka, ka laiks sakost iztīrītos zobus, uzvilkt gludinātās bikses un ķerties pie darba. Bet kāds viņš būtu politiķis tagad? Vai viņš ir gatavs atzīt, ka "Tautas" partija pēdējo pāris gadu laikā ir kļūdījusies atkal un atkal, un šo kļūdu pamatā bijis nekas cits, kā prātām neaptverama uzpūtība un pašslavināšana? Vai viņš ir gatavs atklātai sarunai par to, kā pirms četriem gadiem notika Jūrmalas mēra vēlēšanas, un kādu lomu viņš tajā spēlēja? Un, par visu vairāk, ja TP nākamgad oktobrī neiegūs pietiekami daudz balsu, lai veidotu valdību (un ar vai bez Šķēles, tas ir stipri ticams), vai viņš atkal noliks mandātu, jo pats sevi var saredzēt tikai vadošajā lomā? Reiz viņš tā jau ir darījis. Otrreiz -- tas jau būtu nesmuki.
Jauku visiem dienu!
pirmdiena, 2009. gada 12. oktobris
sestdiena, 2009. gada 10. oktobris
Diena: RIP
Labrīt, lasītāji!
Nu tas ir noticis. Dienā apvērsums ir beidzies. Bez jebkādām ceremonijām no laikraksta telpām izsviesti tie darbinieki, kuri nav mierā ar laikraksta jaunā īpašnieka attieksmi pret lietām. Fotogrāfam Uldim Briedim īpašnieka nolīgtie drošībnieki esot mēģinājuši atteikt fotografēšanas tiesības brīdī, kad apsargu uzraudzībā savas mantas pakoja Dienas līdzdibinātājs un komentāru lappuses vadītājs Pauls Raudseps. U. Briedis pilnīgi pamatoti pateica, ka tas viņam atgādinot padomju laikus un kaut ko tādu, ko viņš savā ilgajā profesionāla fotogrāfa mūžā piedzīvojis ļoti reti un pēdējos laikos -- nemaz. No laikraksta tagad aizgājuši cilvēki, kurus uzskatu par kolēģiem un dažos gadījumos arī draugiem -- Nellija Ločmele, Anita Brauna, Pauls Raudseps, Rita Ruduša, Ināra Egle, Sanita Jemberga. Viņiem atbalstu pauduši citi Dienas līdzstrādnieki.
Vispirms, ja kāds to nav pamanījis, no laikraksta aizgājušie ir izveidojuši interneta portālu www.citadiena.wordpress.com. Tajā Rita Ruduša stāsta par to, kā viņa ir centusies sameklēt laikraksta jaunos īpašniekus. Kārtīgs riņķa dancis, kurā attiecīgā uzņēmuma pārstāvim vispirms bijusi sapulce, pēc tam viņš bijis pusdienās, un vairākas stundas vēlāk viņš kategoriski attiecies R. Rudušai parādīt pirkuma dokumentus un pat ir atļāvies viņai aizrādīt, ka viņa neprotot angļu valodu. Situācija smird pa lielu, lielu gabalu. Kāpēc trīs mēnešu garumā bija jāmelo par īpašnieku struktūru, ja patiesībā ar attiecīgo uzņēmumu viss jau bija sarunāts vasarā? Kāpēc tāda slepenība? Var jau būt, ka ne visi investori savas investīcijas bazūnē pa visu pasauli, bet, pirmkārt, te runa tomēr ir par Latvijas nopietnāko laikrakstu un, otrkārt, Latvija ir tā valsts, kurā ļaudīm nudien der atcerēties, ka ofšora kompānijas un ar tām saistītā slepenība nav nekas tāds, kas kalpotu valsts vai sabiedrības interesēm. Vajag tikai paraudzīties uz visu to, kas darās Ventspilī, un ne tikai. Cik varu spriest no internetā sameklētā, jauno īpašnieku uzņēmums Lielbritānijā nav nekāda kaktu firma, taču attieksme pret R. Rudušu ir kā pret aborigēniem, un tas ne par ko labu neliecina.
Būs interesanti redzēt, kāda būs Diena pirmdien. Šorīt tās komentāru lappusē ir tikai atvadu vēstule no N. Ločmeles. Citādi laikraksts kā laikraksts, ar visu SestDienu (it īpaši vēlos uzteikt asprāti, kura konkursā par to, "Ko saka Ābrams Kleckins?" ir piedāvājusi atbildi "Lai dzīvo Kalvīša un Putina ciešā savienība - mūsu dižķibeles stabilitātes garants"). Bet par tālāko ir divi ļoti nopietni jautājumi. Pirmais -- konflikts starp žurnālistiku un uzņēmējdarbību pasaule nav nekas neierasts. Arī laikraksti ir uzņēmumi, un uzņēmumam galvenais uzdevums vienmēr ir un vienmēr būs peļņas gūšana. Hrestomātisks ir atzinums, ka laikrakstos vispirms izvieto reklāmas, un tad žurnālistika izmanto to telpu uz lapas, kura ir palikusi pāri. Vietām īpašnieki diktē arī žurnālistikas saturu, vietām -- ne. Tas vienmēr ir bijis Dienas galvenais trumpis. Zviedru īpašnieku ietekmi nudien nevarēja manīt. Nu, netika Dienā atkārtoti intervēts Zviedrijas karalis tā, kā savu "varoni" tik bieži "intervē" Atkarīgā.
Un tā ir otra lieta. Vai kopā ar jaunajiem īpašniekiem Dienā tagad ienāk arī politiska ietekme? Patlaban neko tamlīdzīgu neesmu manījis, ka pasākumā būtu piedalījušās mūsu valsts politikāņu aprindas. Bet nemierīgu mani situācija dara vienalga. Kaut vai tāpēc, ka aizgājušo ļaužu vietā būs jāliek citi cilvēki, tajā skaitā, jādomā, tādi, kuriem ar pieredzi žurnālistikā tā ir kā ir, ar visu no tā izrietošo.
Veids, kādā ir notikusi Dienas pārņemšana ir vienkārši ārprātīgs, tas ir atbilstošs visai mūsu valsts politultrakorumpētajai videi. Slepenība, melošana, ofšorisms ... pilns komplekts. Es Dienu pasūtīšu arī turpmāk tāpat kā visas avīzes, man tās ir vajadzīgas darba lietām, taču ļoti, ļoti baidos, ka tā vairs nebūs mana Diena. Tas vairs nebūs tas laikraksts, ar kuru man ir bijušas profesionālas attiecības kopš paša pirmā numura tālajā 1990. gadā, kad rakstīju par ASV Valsts departamenta pārstāvja viedokli jautājumā par PSRS gaidāmo sabrukšanu. Cepuri paceļu visu aizgājušo Dienas līdzstrādnieku priekšā. Ja arī ne vienmēr esmu piekritis laikraksta paustajai politikai, ja arī esmu skumis par to, ka Dienas portāls ir pamatīgi delfizējies, Diena tomēr visus šos gadus ir bijis laikraksts nr. 1. Ļoti žēl, ka acīmredzot varam rakstīt:
Diena
23.11.1990 - 10.10.2009
RIP
Gribu, kā vienmēr, visiem vēlēt jauku dienu. Bet šorīt domas īpaši jaukas nav.
Nu tas ir noticis. Dienā apvērsums ir beidzies. Bez jebkādām ceremonijām no laikraksta telpām izsviesti tie darbinieki, kuri nav mierā ar laikraksta jaunā īpašnieka attieksmi pret lietām. Fotogrāfam Uldim Briedim īpašnieka nolīgtie drošībnieki esot mēģinājuši atteikt fotografēšanas tiesības brīdī, kad apsargu uzraudzībā savas mantas pakoja Dienas līdzdibinātājs un komentāru lappuses vadītājs Pauls Raudseps. U. Briedis pilnīgi pamatoti pateica, ka tas viņam atgādinot padomju laikus un kaut ko tādu, ko viņš savā ilgajā profesionāla fotogrāfa mūžā piedzīvojis ļoti reti un pēdējos laikos -- nemaz. No laikraksta tagad aizgājuši cilvēki, kurus uzskatu par kolēģiem un dažos gadījumos arī draugiem -- Nellija Ločmele, Anita Brauna, Pauls Raudseps, Rita Ruduša, Ināra Egle, Sanita Jemberga. Viņiem atbalstu pauduši citi Dienas līdzstrādnieki.
Vispirms, ja kāds to nav pamanījis, no laikraksta aizgājušie ir izveidojuši interneta portālu www.citadiena.wordpress.com. Tajā Rita Ruduša stāsta par to, kā viņa ir centusies sameklēt laikraksta jaunos īpašniekus. Kārtīgs riņķa dancis, kurā attiecīgā uzņēmuma pārstāvim vispirms bijusi sapulce, pēc tam viņš bijis pusdienās, un vairākas stundas vēlāk viņš kategoriski attiecies R. Rudušai parādīt pirkuma dokumentus un pat ir atļāvies viņai aizrādīt, ka viņa neprotot angļu valodu. Situācija smird pa lielu, lielu gabalu. Kāpēc trīs mēnešu garumā bija jāmelo par īpašnieku struktūru, ja patiesībā ar attiecīgo uzņēmumu viss jau bija sarunāts vasarā? Kāpēc tāda slepenība? Var jau būt, ka ne visi investori savas investīcijas bazūnē pa visu pasauli, bet, pirmkārt, te runa tomēr ir par Latvijas nopietnāko laikrakstu un, otrkārt, Latvija ir tā valsts, kurā ļaudīm nudien der atcerēties, ka ofšora kompānijas un ar tām saistītā slepenība nav nekas tāds, kas kalpotu valsts vai sabiedrības interesēm. Vajag tikai paraudzīties uz visu to, kas darās Ventspilī, un ne tikai. Cik varu spriest no internetā sameklētā, jauno īpašnieku uzņēmums Lielbritānijā nav nekāda kaktu firma, taču attieksme pret R. Rudušu ir kā pret aborigēniem, un tas ne par ko labu neliecina.
Būs interesanti redzēt, kāda būs Diena pirmdien. Šorīt tās komentāru lappusē ir tikai atvadu vēstule no N. Ločmeles. Citādi laikraksts kā laikraksts, ar visu SestDienu (it īpaši vēlos uzteikt asprāti, kura konkursā par to, "Ko saka Ābrams Kleckins?" ir piedāvājusi atbildi "Lai dzīvo Kalvīša un Putina ciešā savienība - mūsu dižķibeles stabilitātes garants"). Bet par tālāko ir divi ļoti nopietni jautājumi. Pirmais -- konflikts starp žurnālistiku un uzņēmējdarbību pasaule nav nekas neierasts. Arī laikraksti ir uzņēmumi, un uzņēmumam galvenais uzdevums vienmēr ir un vienmēr būs peļņas gūšana. Hrestomātisks ir atzinums, ka laikrakstos vispirms izvieto reklāmas, un tad žurnālistika izmanto to telpu uz lapas, kura ir palikusi pāri. Vietām īpašnieki diktē arī žurnālistikas saturu, vietām -- ne. Tas vienmēr ir bijis Dienas galvenais trumpis. Zviedru īpašnieku ietekmi nudien nevarēja manīt. Nu, netika Dienā atkārtoti intervēts Zviedrijas karalis tā, kā savu "varoni" tik bieži "intervē" Atkarīgā.
Un tā ir otra lieta. Vai kopā ar jaunajiem īpašniekiem Dienā tagad ienāk arī politiska ietekme? Patlaban neko tamlīdzīgu neesmu manījis, ka pasākumā būtu piedalījušās mūsu valsts politikāņu aprindas. Bet nemierīgu mani situācija dara vienalga. Kaut vai tāpēc, ka aizgājušo ļaužu vietā būs jāliek citi cilvēki, tajā skaitā, jādomā, tādi, kuriem ar pieredzi žurnālistikā tā ir kā ir, ar visu no tā izrietošo.
Veids, kādā ir notikusi Dienas pārņemšana ir vienkārši ārprātīgs, tas ir atbilstošs visai mūsu valsts politultrakorumpētajai videi. Slepenība, melošana, ofšorisms ... pilns komplekts. Es Dienu pasūtīšu arī turpmāk tāpat kā visas avīzes, man tās ir vajadzīgas darba lietām, taču ļoti, ļoti baidos, ka tā vairs nebūs mana Diena. Tas vairs nebūs tas laikraksts, ar kuru man ir bijušas profesionālas attiecības kopš paša pirmā numura tālajā 1990. gadā, kad rakstīju par ASV Valsts departamenta pārstāvja viedokli jautājumā par PSRS gaidāmo sabrukšanu. Cepuri paceļu visu aizgājušo Dienas līdzstrādnieku priekšā. Ja arī ne vienmēr esmu piekritis laikraksta paustajai politikai, ja arī esmu skumis par to, ka Dienas portāls ir pamatīgi delfizējies, Diena tomēr visus šos gadus ir bijis laikraksts nr. 1. Ļoti žēl, ka acīmredzot varam rakstīt:
Diena
23.11.1990 - 10.10.2009
RIP
Gribu, kā vienmēr, visiem vēlēt jauku dienu. Bet šorīt domas īpaši jaukas nav.
piektdiena, 2009. gada 9. oktobris
Pārsteidzīgā Nobela prēmija
Labdien, lasītāji!
Nule kā kļuvis zināms, ka 2009. gada Nobela miera prēmija piešķirta ASV prezidentam Barakam Obamam. Viņš ir trešais ASV prezidents, kas saņēmis šo godu. Pirms viņa Miera prēmiju saņēma ASV prezidents Teodors Rūzevelts (1906. gadā par miera līguma parakstīšanas noorganizēšanu starp Krieviju un Japānu) un Vudrovs Vilsons (1919. gadā par Nāciju savienības izveidošanu). Miera prēmiju saņēma arī ASV prezidents Džimijs Kārters, bet tas bija 22 gadus pēc tam, kad viņš pameta prezidenta amatu.
Nobela komisija paziņojusi, ka B. Obamam prēmija piešķirta par "ārkārtas centieniem pastiprināt starptautisko diplomātiju un sadarbību starp tautām. (..) Reti kad tāds cilvēks, kā B. Obama ir piesaistījis pasaules uzmanību un savai tautai devis cerības par gaišāku nākotni. Viņa diplomātijas pamatā ir pārliecība, ka tiem, kuriem uzticēta pasaules vadība, tas ir jādara uz tādu vērtību un attieksmju pamata, kurās dalās pasaules iedzīvotāju vairākums."
Nav nekādu šaubu par to, ka B. Obama Amerikā ir radījis pavisam jaunas vēsmas pēc briesmīgajiem astoņiem gadiem, kādus Baltajā namā pavadīja viņa priekštecis, Džordžs Bušs jaunākais un dumjākais. Taču viņa "ārkārtas centieni" starptautiskajā diplomātijā vēl īpašus augļus nav nesuši. Afganistānā karš turpinās un turpinās, patlaban ASV prezidentam galvenais jautājums ir par to, vai turp sūtīt vēl 40 tūkstošus kareivju, kā to ir pieprasījis armijas komandieris. Tuvajos austrumos miera situācija joprojām ir ļoti attāla, ne mazums tāpēc, ka tur kārtējo reizi premjerministra amatā ir stājies vanags, nevis dūja jautājumā par attiecībām ar palestīniešiem. Gruzd nepatikšanas ar Irānu un Ziemeļkoreju. Jā, B. Obama ir lāpījis attiecības ar sabiedrotajiem Eiropā un citur pasaulē, kuras Dž. Bušs pietiekami bieži bija atstājis novārtā. Taču rezultāti vēl nav pavisam labi redzami, un tāpēc man šķiet, ka Nobela prēmijas piešķiršana bijusi krietni pārsteidzīga, lai arī, maigi sakot, interesanta. Starptautiskajā situācijā saies kaut kas greizi -- Nobela komisijai nāksies kost pirkstos.
Jauku visiem dienu!
Nule kā kļuvis zināms, ka 2009. gada Nobela miera prēmija piešķirta ASV prezidentam Barakam Obamam. Viņš ir trešais ASV prezidents, kas saņēmis šo godu. Pirms viņa Miera prēmiju saņēma ASV prezidents Teodors Rūzevelts (1906. gadā par miera līguma parakstīšanas noorganizēšanu starp Krieviju un Japānu) un Vudrovs Vilsons (1919. gadā par Nāciju savienības izveidošanu). Miera prēmiju saņēma arī ASV prezidents Džimijs Kārters, bet tas bija 22 gadus pēc tam, kad viņš pameta prezidenta amatu.
Nobela komisija paziņojusi, ka B. Obamam prēmija piešķirta par "ārkārtas centieniem pastiprināt starptautisko diplomātiju un sadarbību starp tautām. (..) Reti kad tāds cilvēks, kā B. Obama ir piesaistījis pasaules uzmanību un savai tautai devis cerības par gaišāku nākotni. Viņa diplomātijas pamatā ir pārliecība, ka tiem, kuriem uzticēta pasaules vadība, tas ir jādara uz tādu vērtību un attieksmju pamata, kurās dalās pasaules iedzīvotāju vairākums."
Nav nekādu šaubu par to, ka B. Obama Amerikā ir radījis pavisam jaunas vēsmas pēc briesmīgajiem astoņiem gadiem, kādus Baltajā namā pavadīja viņa priekštecis, Džordžs Bušs jaunākais un dumjākais. Taču viņa "ārkārtas centieni" starptautiskajā diplomātijā vēl īpašus augļus nav nesuši. Afganistānā karš turpinās un turpinās, patlaban ASV prezidentam galvenais jautājums ir par to, vai turp sūtīt vēl 40 tūkstošus kareivju, kā to ir pieprasījis armijas komandieris. Tuvajos austrumos miera situācija joprojām ir ļoti attāla, ne mazums tāpēc, ka tur kārtējo reizi premjerministra amatā ir stājies vanags, nevis dūja jautājumā par attiecībām ar palestīniešiem. Gruzd nepatikšanas ar Irānu un Ziemeļkoreju. Jā, B. Obama ir lāpījis attiecības ar sabiedrotajiem Eiropā un citur pasaulē, kuras Dž. Bušs pietiekami bieži bija atstājis novārtā. Taču rezultāti vēl nav pavisam labi redzami, un tāpēc man šķiet, ka Nobela prēmijas piešķiršana bijusi krietni pārsteidzīga, lai arī, maigi sakot, interesanta. Starptautiskajā situācijā saies kaut kas greizi -- Nobela komisijai nāksies kost pirkstos.
Jauku visiem dienu!
ceturtdiena, 2009. gada 8. oktobris
Nestrādājošais pensionārs
Labrīt, lasītāji! Šorīt Latvijas Avīzē (http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/redakcijas.viesis/?doc=64953) ir plaša intervija ar cilvēku, kurš sevi apraksta ar vārdiem "nestrādājošs pensionārs," bet patiesībā kādreiz bija viens no mūsu valsts politikas smagsvariem, proti -- Anatolijs Gorbunovs. Komparijas ideoloģiskais sekretārs, pēc tam Augstākās padomes un tad arī Saeimas priekšsēdētājs. Viena no Latvijas ceļa "lokomotīvēm" 1993. gada Saeimas vēlēšanās. Reģionālās attīstības ministrs, satiksmes ministrs. Kādreizējais Latvijas valsts mežu padomes priekšsēdētājs. Un nu cilvēks, kurš par pašreizējo dzīvi stāsta lūk, ko: "Vai nu Obamas kundzes, vai karalienes Elizabetes piemēra iedvesmots, kuras iekopa zaļumu dārziņu savos īpašumos, es tagad ar kaimiņu laipnu izpalīdzēšanu esmu ķēries pie lauciņa uzaršanas, ecēšanas un tagad rudenī tik vedu un vedu uz pagrabiņu."
Ļoti mīļi. Dārziņš, lauciņš, pagrabiņš. Taču intervijā vērts izlasīt ne vien nestrādājoša pensionāra sajūsmu par dzīvīti lauciņos, bet arī pieredzējuša politiķa skatu no malas par to, kas patlaban mūsu valstī darās. A. Gorbunovs nāk ar priekšlikumu, Saeimas vēlēšanu barjeru paaugstināt līdz septiņiem procentiem, lai vēl vairāk samazinātu parlamentāro sīkmanību. Atbalstu. Viņš apcer Saeimu: "Jums nevarēs pierādīt, ka latviešiem vajadzīgs tieši tik liels parlaments, cik ir, un ka prezidijā jāsēž ne mazāk kā pieciem deputātiem." Nudien. Patlaban rādās, piemēram, ka Saeimas prezidijs bez viena locekļa var iztikt gluži labi -- Muižniece aizgāja, Rugātei visa Saeima parādīja pigu, un tagad, Saeimas spīkera Daudzes vārdiem runājot, lielākā problēma ir tāda, ka prezidija locekļi vairs nevar tik brīvi braukāt pa pasauli dažādos komandējumos, kā kādreiz, jo dažiem ir arī jāpaliek mājās. Un vēl "nestrādājošais pensionārs" nāk ar visai skaidru redzējumu par mūsu pašreizējo valdību: "Katrai no četrām vai piecām partijām vajag naudiņu "labdarībai", algu palielināšanai – tur nesanāk ietaupīt un uzkrāt. Reformēt? Citas partijas sfēru jā, bet manu gan ne. Notiek bakstīšanās, nevis virzīšanās uz priekšu!"
Tā nu mums ir sanācis, un laikam tas nav nekas pārsteidzošs, ka sakarīgākais sakāmais par mūsu valsts politikāņiem ir tiem, kuri tādi nav. Taču jādomā, ka arī A. Gorbunova teiktajam Jēkaba ielā un Rātslaukumā neviens nekādu uzmanību nepievērsīs, jo šeptēties taču ir tik daudz jaukāk. Raugi, stāsts par Rīgas tēlu, kuram pievērsies šlesušeraksoviskais tandēms Rīgas domē. Viss kā nākas un atbilstoši buldozeriskiem "principiem" -- viss notiek bez pat mazākās reverances konkursa virzienā, nauda ir grandioza, piemeklēts savējais, proti -- paijpuisītis Bertolts, kuram ar naudu noasiņojošas avikokompānijas vadīšanu acīmredzot darba nepietiek, un viņš tagad vadīs arī Rīgas tūrisma popularizēšanas kampaņu. Tas nekas, ka Rīgā tūrisma veicināšanas centrs ir bijis jau gadus septiņus, astoņus. Šleseram viss ir jādara pa savējam (A. Gorbunovs par Rīgas mēru un viņa vietnieku: "Pašreiz redzu, ka viņi ēd labas pusdienas "Lido" ar uzņēmējiem, bet kad un kāds būs rezultāts?"). Un ņemsim vienu gan vērā -- Šleseram Rīgas dome arī ar visām nepotisma un šeptes iespējām tomēr ir mazs dīķītis. Viņdien Atkarīgajā viņš klārēja, ka var sevi saskatīt arī ministru prezidenta lomā. Tad nu gan nāksies izdot grandiozus līdzekļus, lai spodrinātu ne vairs vienas pilsētas, bet veselas valsts tēlu. Maz pasaulē ir valstu ar premjerministriem, kuri savulaik ir piedalījušies sarunās par pašvaldības deputātu piekukuļošanu (un, starp citu, Šlesers nav vienīgais šāds cilvēks, kurš pārdomā nākamā gada Saeimas vēlēšanas). Maz tādu, kuri uzskata, ka tēvs kā šoferis ir pietiekama kvalifikācija dēlam kā "speciālistam." Protams, Itālijā ir Berluskoni. Bet vai tas tiešām ir tas tēls, kuru mēs vēlamies savai valstij -- blakus tēlam par dumjiem politikāņiem ("nasing spešal"), mazspējīgu pārvaldes sistēmu ("Latvijai mēs vairs neuzticamies"), apkrāptiem tūristiem ...
Jauku visiem dienu (un izlasiet interviju ar Gorbunovu!)
Ļoti mīļi. Dārziņš, lauciņš, pagrabiņš. Taču intervijā vērts izlasīt ne vien nestrādājoša pensionāra sajūsmu par dzīvīti lauciņos, bet arī pieredzējuša politiķa skatu no malas par to, kas patlaban mūsu valstī darās. A. Gorbunovs nāk ar priekšlikumu, Saeimas vēlēšanu barjeru paaugstināt līdz septiņiem procentiem, lai vēl vairāk samazinātu parlamentāro sīkmanību. Atbalstu. Viņš apcer Saeimu: "Jums nevarēs pierādīt, ka latviešiem vajadzīgs tieši tik liels parlaments, cik ir, un ka prezidijā jāsēž ne mazāk kā pieciem deputātiem." Nudien. Patlaban rādās, piemēram, ka Saeimas prezidijs bez viena locekļa var iztikt gluži labi -- Muižniece aizgāja, Rugātei visa Saeima parādīja pigu, un tagad, Saeimas spīkera Daudzes vārdiem runājot, lielākā problēma ir tāda, ka prezidija locekļi vairs nevar tik brīvi braukāt pa pasauli dažādos komandējumos, kā kādreiz, jo dažiem ir arī jāpaliek mājās. Un vēl "nestrādājošais pensionārs" nāk ar visai skaidru redzējumu par mūsu pašreizējo valdību: "Katrai no četrām vai piecām partijām vajag naudiņu "labdarībai", algu palielināšanai – tur nesanāk ietaupīt un uzkrāt. Reformēt? Citas partijas sfēru jā, bet manu gan ne. Notiek bakstīšanās, nevis virzīšanās uz priekšu!"
Tā nu mums ir sanācis, un laikam tas nav nekas pārsteidzošs, ka sakarīgākais sakāmais par mūsu valsts politikāņiem ir tiem, kuri tādi nav. Taču jādomā, ka arī A. Gorbunova teiktajam Jēkaba ielā un Rātslaukumā neviens nekādu uzmanību nepievērsīs, jo šeptēties taču ir tik daudz jaukāk. Raugi, stāsts par Rīgas tēlu, kuram pievērsies šlesušeraksoviskais tandēms Rīgas domē. Viss kā nākas un atbilstoši buldozeriskiem "principiem" -- viss notiek bez pat mazākās reverances konkursa virzienā, nauda ir grandioza, piemeklēts savējais, proti -- paijpuisītis Bertolts, kuram ar naudu noasiņojošas avikokompānijas vadīšanu acīmredzot darba nepietiek, un viņš tagad vadīs arī Rīgas tūrisma popularizēšanas kampaņu. Tas nekas, ka Rīgā tūrisma veicināšanas centrs ir bijis jau gadus septiņus, astoņus. Šleseram viss ir jādara pa savējam (A. Gorbunovs par Rīgas mēru un viņa vietnieku: "Pašreiz redzu, ka viņi ēd labas pusdienas "Lido" ar uzņēmējiem, bet kad un kāds būs rezultāts?"). Un ņemsim vienu gan vērā -- Šleseram Rīgas dome arī ar visām nepotisma un šeptes iespējām tomēr ir mazs dīķītis. Viņdien Atkarīgajā viņš klārēja, ka var sevi saskatīt arī ministru prezidenta lomā. Tad nu gan nāksies izdot grandiozus līdzekļus, lai spodrinātu ne vairs vienas pilsētas, bet veselas valsts tēlu. Maz pasaulē ir valstu ar premjerministriem, kuri savulaik ir piedalījušies sarunās par pašvaldības deputātu piekukuļošanu (un, starp citu, Šlesers nav vienīgais šāds cilvēks, kurš pārdomā nākamā gada Saeimas vēlēšanas). Maz tādu, kuri uzskata, ka tēvs kā šoferis ir pietiekama kvalifikācija dēlam kā "speciālistam." Protams, Itālijā ir Berluskoni. Bet vai tas tiešām ir tas tēls, kuru mēs vēlamies savai valstij -- blakus tēlam par dumjiem politikāņiem ("nasing spešal"), mazspējīgu pārvaldes sistēmu ("Latvijai mēs vairs neuzticamies"), apkrāptiem tūristiem ...
Jauku visiem dienu (un izlasiet interviju ar Gorbunovu!)
piektdiena, 2009. gada 2. oktobris
Par neciešamu uzpūtību, seksu un Dienu -- pārdomas piektdienā
Labrīt, lasītāji!
"Ekonomikas ministram Artim Kamparam nav nekādu tiesību prasīt paskaidrojumus par manām privātajām darbībām" -- tā televīzijas raidījumā šorīt paziņojis kādreizējais mūsu valsts "stabilitātes garants" jautājumā par viņa neseno tikšanos ar Krievijas caru Vladimiru piekto. Kā vēstīts presē, Aigars Kalvītis Maskavā apmeklējis pasākumu "Krievija sauc," kuras laikā viņš ar caru Vladimiru pārrunājis pašreizējās starpvalstu attiecības un to attīstības iespējas.
Tā nu gluži nav, ka šis ir bijis pavisam privāts pasākums. Kalvītim kā bijušajam "Tautas" partijas priekšsēdētājam partijas valdē ir padomdevēja tiesības. Vēl vairāk, cars Vladimirs nu nekādi nav privāta persona, un Latvijas valdībai ir visas tiesības vēlēties zināt, ko viņš ar Kalvīti ir runājis. Jo viens gan ir skaidrs -- kaimiņvalsts fīrers tā vienkārši ar privātpersonām nemēdz tikties. Krievijai mūsu valstī ir gana nopietnas intereses, un cita starpā Kalvītis ir viens no Krievijas energoresursu giganta Gazprom sponsorētā Dinamo hokeja kluba dibinātājiem, un Gazprom, kā visi zinām, ir viens no Krievijas ārpolitikas ieročiem.
Zināmā mērā te var vilkt paraleles ar bijušā ASV prezidenta Bila Klintona neseno viesošanos Ziemeļkorejā, kur viņš (arī kā privātpersona) ieradās, lai glābtu divas amerikāņu žurnālistes, kuras minētā diktatūra turēja aizdomās par spiegošanu. Cita starpā viņš tikās arī ar diktatūras maniakālo diktatoru. Varam būt pat ļoti pārliecināti, ka par B. Klintona vizīti Amerikas valdība (un it īpaši bijušā prezidenta kundze, kura, kā nekā, ir savas valsts ārlietu ministre) bija pilnīgi lietas kursā. Ja Kalvītis ar caru Vladimiru runāja par starpvalstu attiecībām, tad par to ir pavisam loģiska interese tiem, kuri par šīm attiecībām patlaban ir atbildīgi valdības līmenī. Diemžēl, te kārtējo reizi ir redzama "stabilitātes garanta" neciešamā uzpūtība -- man nekas nav jāskaidro, vaukšķi var iet zīst īkšķi.
***
Vēl šorīt nākas domāt par seksu. Mulsina stāsts par slaveno kinorežisoru Romānu Poļanski, kurš patlaban atrodas Šveices cietumā, jo Amerika vēlas panākt viņa ekstradīciju jautājumā par seksuālām attiecībām, kādas viņam pirms 30 un vairāk gadiem bija ar mazgadīgu meiteni. Meitene tagad ir pieaugusi, režisoram viņa sen ir piedevusi. Cita starpā R. Poļanska aizturēšana izjauca kinofestivālu, kurā bija paredzēts viņu godināt. Šķiet, ka te galvenokārt ir runa par viena tiesneša ambīcijām. Ar to es negribu teikt, ka sekss ar mazgadīgām meitenēm ir akceptējams, ne mirkli ne. Taču kāpēc Šveice tieši tagad piekrita režisoru apcietināt? Viņam tur ir dāča, nav tā, ka viņš tur nekad nebija bijis un šveicieši to vien gaidīja, ka viņš spers soli pāri robežai.
***
Un pēdīgi, ne vien mulsumu, bet pamatīgu sašutumu rada situācija Dienā, kuras jaunais īpašnieks jau atkal ir atteicies atklāt sava pirkuma finansētājus, jo vēl viņš neesot gatavs tā darīt. Arī te ir neciešama uzpūtība -- laikrakstam ar slepeniem īpašniekiem ir ļoti grūti veidot atklātuma un godīguma tēlu. Redakcija ir pateikusi, ka tā īpašniekam dos "vēl pēdējo iespēju." Un pēc tam?
Jauku visiem dienu.
"Ekonomikas ministram Artim Kamparam nav nekādu tiesību prasīt paskaidrojumus par manām privātajām darbībām" -- tā televīzijas raidījumā šorīt paziņojis kādreizējais mūsu valsts "stabilitātes garants" jautājumā par viņa neseno tikšanos ar Krievijas caru Vladimiru piekto. Kā vēstīts presē, Aigars Kalvītis Maskavā apmeklējis pasākumu "Krievija sauc," kuras laikā viņš ar caru Vladimiru pārrunājis pašreizējās starpvalstu attiecības un to attīstības iespējas.
Tā nu gluži nav, ka šis ir bijis pavisam privāts pasākums. Kalvītim kā bijušajam "Tautas" partijas priekšsēdētājam partijas valdē ir padomdevēja tiesības. Vēl vairāk, cars Vladimirs nu nekādi nav privāta persona, un Latvijas valdībai ir visas tiesības vēlēties zināt, ko viņš ar Kalvīti ir runājis. Jo viens gan ir skaidrs -- kaimiņvalsts fīrers tā vienkārši ar privātpersonām nemēdz tikties. Krievijai mūsu valstī ir gana nopietnas intereses, un cita starpā Kalvītis ir viens no Krievijas energoresursu giganta Gazprom sponsorētā Dinamo hokeja kluba dibinātājiem, un Gazprom, kā visi zinām, ir viens no Krievijas ārpolitikas ieročiem.
Zināmā mērā te var vilkt paraleles ar bijušā ASV prezidenta Bila Klintona neseno viesošanos Ziemeļkorejā, kur viņš (arī kā privātpersona) ieradās, lai glābtu divas amerikāņu žurnālistes, kuras minētā diktatūra turēja aizdomās par spiegošanu. Cita starpā viņš tikās arī ar diktatūras maniakālo diktatoru. Varam būt pat ļoti pārliecināti, ka par B. Klintona vizīti Amerikas valdība (un it īpaši bijušā prezidenta kundze, kura, kā nekā, ir savas valsts ārlietu ministre) bija pilnīgi lietas kursā. Ja Kalvītis ar caru Vladimiru runāja par starpvalstu attiecībām, tad par to ir pavisam loģiska interese tiem, kuri par šīm attiecībām patlaban ir atbildīgi valdības līmenī. Diemžēl, te kārtējo reizi ir redzama "stabilitātes garanta" neciešamā uzpūtība -- man nekas nav jāskaidro, vaukšķi var iet zīst īkšķi.
***
Vēl šorīt nākas domāt par seksu. Mulsina stāsts par slaveno kinorežisoru Romānu Poļanski, kurš patlaban atrodas Šveices cietumā, jo Amerika vēlas panākt viņa ekstradīciju jautājumā par seksuālām attiecībām, kādas viņam pirms 30 un vairāk gadiem bija ar mazgadīgu meiteni. Meitene tagad ir pieaugusi, režisoram viņa sen ir piedevusi. Cita starpā R. Poļanska aizturēšana izjauca kinofestivālu, kurā bija paredzēts viņu godināt. Šķiet, ka te galvenokārt ir runa par viena tiesneša ambīcijām. Ar to es negribu teikt, ka sekss ar mazgadīgām meitenēm ir akceptējams, ne mirkli ne. Taču kāpēc Šveice tieši tagad piekrita režisoru apcietināt? Viņam tur ir dāča, nav tā, ka viņš tur nekad nebija bijis un šveicieši to vien gaidīja, ka viņš spers soli pāri robežai.
***
Un pēdīgi, ne vien mulsumu, bet pamatīgu sašutumu rada situācija Dienā, kuras jaunais īpašnieks jau atkal ir atteicies atklāt sava pirkuma finansētājus, jo vēl viņš neesot gatavs tā darīt. Arī te ir neciešama uzpūtība -- laikrakstam ar slepeniem īpašniekiem ir ļoti grūti veidot atklātuma un godīguma tēlu. Redakcija ir pateikusi, ka tā īpašniekam dos "vēl pēdējo iespēju." Un pēc tam?
Jauku visiem dienu.
ceturtdiena, 2009. gada 1. oktobris
Divas diskutablas domas
Labrīt, lasītāji! Šodien presē atrodams viens komentārs un viena intervija ar idejām, kuras ir pārdomājamas, bet vienlaikus neizbēgami arī strīdīgas. Runa ir par Saeimas deputāta Aināra Latkovska (JL) komentāru Latvijas Avīzē un par interviju ar kādreizējo premjerministru Valdi Birkavu Atkarīgajā Rīta Avīzē.
Saeimas deputāts aicina valdību apsvērt tā dēvēto bezbērnu nodokli. Viņš atceras, ka padomju laikos sešu procentu nodokli maksāja bezbērnu vīrieši vecumā no 20 līdz 50 un precētas bezbērnu sievietes vecumā no 20 līdz 45 gadiem. A. Laktovskis šādu nodokli apraksta ar vārdiem "pozitīva diskriminācija" un raksta, ka labāk varbūt būtu bērnu vecākiem nodrošināt nodokļa atlaides, bet pašreizējos apstākļos tas būtu problemātiski, un tāpēc varētu padomāt par bezbērnu nodokli.
Varētu gan, jā, bet arī pati doma tomēr ir problemātiska. Ir ļoti, ļoti daudz dažādu iemeslu, kāpēc ļaudis izvēlas dzīvi bez bērniem. Ir cilvēki, kuri uzskata, ka viņi bērnu vienkārši nevar atļauties, un tādā gadījumā ir labāk nedzemdēt, nekā ievest bērniņu pagalam trūcīgā pasaulē. Ir cilvēki, kuri bērnus nevēlas tāpēc, ka sevī nesaskata prasmi, kāda vajadzīga vecākiem. Ja šādi cilvēki tomēr dzemdē bērnu, tad viegli var rasties mūspusē visai ierasti procesi -- bērnam tiek kaitēts, viņš tiek dedzināts ar cigareti vai, kā tas bija vismaz vienā gadījumā, izmests pa logu. Pietiekami daudzos gadījumos jaunā māmiņa no sava bērna vienkārši atsakās, patlaban vismaz mums ir tā dēvētais "baby box," bet vienalga vakar presē bija lasāms par pamestu zīdaini, kura ķermenis jau bija sācis sadalīties. Ir cilvēki, kuriem vienkārši nelaimējas atrast savu otro pusīti. Ir cilvēki, kuri ir sterili. Šādiem ļaudīm likt maksāt nodokli, kura pamatā ir nenovēršama situācija -- nu, tas neliekas īpaši godīgi.
Savukārt V. Birkavs intervijā stāsta, ka ir pienācis laiks prezidentālai republikai ar tautas vēlētu prezidentu. Viņš zūdās, ka premjerministram nav pietiekami lielu tiesību un prezidentam arī ne. "Es domāju, ka mums jāpāriet uz prezidentālu republiku. Vienmēr esmu bijis pret, sevišķi pirms iestāšanās ES un NATO, bet tagad domāju, ka mums vajadzīgs stiprs visas tautas vēlēts prezidents" -- tā Birkavs.
Nelaime ir tāda, ka tautas vēlēts prezidents ne par visu varu būs īpaši "stiprs." Ja mums ir Saeimas, pašvaldību un Eiropas parlamenta vēlēšanas, kurās piedalās velna ducis un vairāk partiju, tad nav iemesla domāt, ka tikpat daudz kandidātu nebūtu arī prezidenta vēlēšanās. Tādā gadījumā viegli var rasties situācija, kurā par prezidentu kļūst mazākais no ļaunumiem un nebūt ne pats labākais no kandidātiem. Katrā ziņā patlaban valsts redzamāko politiķu starpā būtībā ir ļoti maz cilvēku, kuriem es būtu gatavs uzticēt Rīgas pils atslēgas. Zombējošas reklāmas kampaņas ir pietiekami sliktas, ja runa ir par Saeimu, kurā viena cilvēka ambīcijas atšķaida 99 citi deputāti. Prezidents mums ir tikai viens.
Abos gadījumos -- uzmanīgi pār tiltu.
Jauku visiem dienu!
Saeimas deputāts aicina valdību apsvērt tā dēvēto bezbērnu nodokli. Viņš atceras, ka padomju laikos sešu procentu nodokli maksāja bezbērnu vīrieši vecumā no 20 līdz 50 un precētas bezbērnu sievietes vecumā no 20 līdz 45 gadiem. A. Laktovskis šādu nodokli apraksta ar vārdiem "pozitīva diskriminācija" un raksta, ka labāk varbūt būtu bērnu vecākiem nodrošināt nodokļa atlaides, bet pašreizējos apstākļos tas būtu problemātiski, un tāpēc varētu padomāt par bezbērnu nodokli.
Varētu gan, jā, bet arī pati doma tomēr ir problemātiska. Ir ļoti, ļoti daudz dažādu iemeslu, kāpēc ļaudis izvēlas dzīvi bez bērniem. Ir cilvēki, kuri uzskata, ka viņi bērnu vienkārši nevar atļauties, un tādā gadījumā ir labāk nedzemdēt, nekā ievest bērniņu pagalam trūcīgā pasaulē. Ir cilvēki, kuri bērnus nevēlas tāpēc, ka sevī nesaskata prasmi, kāda vajadzīga vecākiem. Ja šādi cilvēki tomēr dzemdē bērnu, tad viegli var rasties mūspusē visai ierasti procesi -- bērnam tiek kaitēts, viņš tiek dedzināts ar cigareti vai, kā tas bija vismaz vienā gadījumā, izmests pa logu. Pietiekami daudzos gadījumos jaunā māmiņa no sava bērna vienkārši atsakās, patlaban vismaz mums ir tā dēvētais "baby box," bet vienalga vakar presē bija lasāms par pamestu zīdaini, kura ķermenis jau bija sācis sadalīties. Ir cilvēki, kuriem vienkārši nelaimējas atrast savu otro pusīti. Ir cilvēki, kuri ir sterili. Šādiem ļaudīm likt maksāt nodokli, kura pamatā ir nenovēršama situācija -- nu, tas neliekas īpaši godīgi.
Savukārt V. Birkavs intervijā stāsta, ka ir pienācis laiks prezidentālai republikai ar tautas vēlētu prezidentu. Viņš zūdās, ka premjerministram nav pietiekami lielu tiesību un prezidentam arī ne. "Es domāju, ka mums jāpāriet uz prezidentālu republiku. Vienmēr esmu bijis pret, sevišķi pirms iestāšanās ES un NATO, bet tagad domāju, ka mums vajadzīgs stiprs visas tautas vēlēts prezidents" -- tā Birkavs.
Nelaime ir tāda, ka tautas vēlēts prezidents ne par visu varu būs īpaši "stiprs." Ja mums ir Saeimas, pašvaldību un Eiropas parlamenta vēlēšanas, kurās piedalās velna ducis un vairāk partiju, tad nav iemesla domāt, ka tikpat daudz kandidātu nebūtu arī prezidenta vēlēšanās. Tādā gadījumā viegli var rasties situācija, kurā par prezidentu kļūst mazākais no ļaunumiem un nebūt ne pats labākais no kandidātiem. Katrā ziņā patlaban valsts redzamāko politiķu starpā būtībā ir ļoti maz cilvēku, kuriem es būtu gatavs uzticēt Rīgas pils atslēgas. Zombējošas reklāmas kampaņas ir pietiekami sliktas, ja runa ir par Saeimu, kurā viena cilvēka ambīcijas atšķaida 99 citi deputāti. Prezidents mums ir tikai viens.
Abos gadījumos -- uzmanīgi pār tiltu.
Jauku visiem dienu!
trešdiena, 2009. gada 30. septembris
Par politiku un īsto dzīvi -- Ivars Eiropā
Labrīt, lasītāji!
Pirms pāris dienām portālā Politika.lv diplomāts Eldars Mamedovs savā blogā pastāstīja par balsojumu Eiropas parlamentā, kurā deputāti ar pārliecinošu balsu vairākumu nosodīja mūsu kaimiņvalsti Lietuvu par tāda likuma pieņemšanu, kurā aizliegta "homoseksuālo, biseksuālo un poligāmo attiecību propaganda." Manu uzmanību par šo lietu piesaistīja pāris lietas, un ne jau Lietuvas muļķīgais likums (it īpaši par "poligāmām" attiecībām mūspusē derētu klusēt politikāņiem, kuriem nereti dzīvē ar vienu gultu un vienu sievieti nepietiek). Ieinteresēja lūk, kas cits.
Pirmkārt, Politikā.lv komentēšanas kultūra, atšķirībā no Delfiem un delfveidīgajiem portāliem Apollo, Diena.lv u.tml., saglabājas salīdzinoši augstā līmenī. Ik pa brīdim kā gremošanas traucējumu uzplūds portālā uzburkšķ antisemītiskais ultranacionālists no Latgales puses, kurš "slēpjas" zem nika "AG." Šad tad sevi kontrolēt nespēj arī kāds cits slikti audzināts vai garīgi nelīdzsvarots eksemplārs. Taču visā visumā process ir visnotaļ civilizēts. Lasot E. Mamedova rakstu, varēju tikai iedomāties, kāda reakcija tam būtu bijusi, ja tas būtu bijis publicēts kādā no absolūti nekontrolētajiem portāliem. Politika.lv gadījumā uzpeldēja dziesminieks, visu reliģiju pēc kārtas izprovētājs, kādreizējais laulības pārkāpējs un visa morālā un cilvēces cienīgā "aizstāvis" Dimiters ar nudien murgainu tekstu par "anglosakšu imperiālismu", seno Romu, Lielbritānijas karalieni, ebreju savērestībām, "nācijas apmutēšanu" un pats savu sievu. Acīmredzot tagad, kad pabeigts darbs pie Latvijas vienīgā diktatora slavināšanas ar sagrozītas vēstures, atklātu melu un Latvijas himnas apņirgšanas palīdzību, cilvēkam ir laiks sacerēt arī citus tekstus. Bet Dievs ar Dimiteru (ja vien arī Dievam viņš nav apnicis).
Daudz interesantāks ir to Eiropas deputātu saraksts, kuri minētās rezolūcijas gadījumā balsoja par vai pret. Konkrēti divos gadījumos. Krišjānis Kariņš balsoja pret. Kauns, Krišjāni! Rietumos augušam cilvēkam tomēr vajadzētu pārzināt tās iestādes, kurā viņš strādā, paģērētos pretdiskriminācijas principus. Bet vēl pārsteidzošāk ir tas, ka Ivars Godmanis balsoja ... par! Varbūt es kaut ko esmu palaidis garām, bet, manuprāt, Ivars Godmanis joprojām skaitās viens no Latvijas Pirmās partijas/Latvijas ceļa redzamākajām un vadošākajām personām. Vai no tā izriet, ka LPP/LC vairs neiebilst pret "homoseksuālo, biseksuālo un poligāmo attiecību propagandu"? Protams, tas būtu ļoti labi. Taču īstenība te ir cita, proti -- latviešu (vai šajā gadījumā lietuviešu) provincālisms plašākajā Eiropā neiet cauri. Kā jau teicu, Eiropas noteikumos diskriminācijas aizliegums ir atrunāts pietiekami konkrēti, vienalga, ko par to domā vai nedomā atsevišķi mūspuses politikāņi.
Un ir arī otra fundamentāla lieta. Kas īsti leišmales politikāņiem bijis padomā, ja runa ir par "homoseksuālu, biseksuālu un poligāmu lietu propagandēšanu" (starp citu, Lietuvas pietiekami eiropeiskā prezidente likumam uzlika savu veto, bet viena eiropiete, kā to esam redzējuši arī mūsu valstī, nav cīnītāja pret veselu mankurtu baru)? Par "poligāmām" attiecībām jau rakstīju -- Latvijas lielie "moralitātes" aizstāvji gan prot bļaustīties par gejiem, bet kaut kā nekad nešķiet atceramies, ka viņu visur piesauktajā Bībelē daudz vairāk runas ir par laulību un it īpaši tās šķiršanu. Lietuvā laikam nāksies aizliegt visus politiķus, kuri ir nonākuši jau pie otras vai trešās sievas vai vīra. Vai Lietuvā vairs neviens nedrīkstēs klausīties Džimija Samervila (gejs), Madonnas (vismaz imidža veidošanas kontekstā biseksuāla, piedevām ar vairākiem kādreizējiem vīriem), Melisas Eteridžas (lesbiete), Kanje Vesta (par seksualitāti nezinu, cilvēks vienkārši prasti uzvedas) u.c. mūziku? Vairs nedrīkstēs skatīties tās ļoti, ļoti, ļoti, ļoti, ļoti daudzās filmas un televīzijas raidījumus, kuros atzīts, ka jā, pasaulē ir arī homoseksuāli un biseksuāli cilvēki, nemaz nerunājot par tiem, kuri lēkā no gultas uz gultu? Te ir gluži un konkrēti tas pats provinciālisms, kurš viņdien lika kādreizējam vides aktīvistam Ulmem ierunāties par parakstu vākšanu par izstāšanos no Eiropas savienības. Paši labāk zinām, nekas cits mums nav jāzina, un nekas cits mums nav vajadzīgs. Īkšķa sūkāšana.
Bet paldies Ivaram Godmanim, nudien. Ivars Eiropā vairs nav Ivars Šlesera kabatā. Un tas nudien, nudien priecē.
Jauku visiem dienu!
Pirms pāris dienām portālā Politika.lv diplomāts Eldars Mamedovs savā blogā pastāstīja par balsojumu Eiropas parlamentā, kurā deputāti ar pārliecinošu balsu vairākumu nosodīja mūsu kaimiņvalsti Lietuvu par tāda likuma pieņemšanu, kurā aizliegta "homoseksuālo, biseksuālo un poligāmo attiecību propaganda." Manu uzmanību par šo lietu piesaistīja pāris lietas, un ne jau Lietuvas muļķīgais likums (it īpaši par "poligāmām" attiecībām mūspusē derētu klusēt politikāņiem, kuriem nereti dzīvē ar vienu gultu un vienu sievieti nepietiek). Ieinteresēja lūk, kas cits.
Pirmkārt, Politikā.lv komentēšanas kultūra, atšķirībā no Delfiem un delfveidīgajiem portāliem Apollo, Diena.lv u.tml., saglabājas salīdzinoši augstā līmenī. Ik pa brīdim kā gremošanas traucējumu uzplūds portālā uzburkšķ antisemītiskais ultranacionālists no Latgales puses, kurš "slēpjas" zem nika "AG." Šad tad sevi kontrolēt nespēj arī kāds cits slikti audzināts vai garīgi nelīdzsvarots eksemplārs. Taču visā visumā process ir visnotaļ civilizēts. Lasot E. Mamedova rakstu, varēju tikai iedomāties, kāda reakcija tam būtu bijusi, ja tas būtu bijis publicēts kādā no absolūti nekontrolētajiem portāliem. Politika.lv gadījumā uzpeldēja dziesminieks, visu reliģiju pēc kārtas izprovētājs, kādreizējais laulības pārkāpējs un visa morālā un cilvēces cienīgā "aizstāvis" Dimiters ar nudien murgainu tekstu par "anglosakšu imperiālismu", seno Romu, Lielbritānijas karalieni, ebreju savērestībām, "nācijas apmutēšanu" un pats savu sievu. Acīmredzot tagad, kad pabeigts darbs pie Latvijas vienīgā diktatora slavināšanas ar sagrozītas vēstures, atklātu melu un Latvijas himnas apņirgšanas palīdzību, cilvēkam ir laiks sacerēt arī citus tekstus. Bet Dievs ar Dimiteru (ja vien arī Dievam viņš nav apnicis).
Daudz interesantāks ir to Eiropas deputātu saraksts, kuri minētās rezolūcijas gadījumā balsoja par vai pret. Konkrēti divos gadījumos. Krišjānis Kariņš balsoja pret. Kauns, Krišjāni! Rietumos augušam cilvēkam tomēr vajadzētu pārzināt tās iestādes, kurā viņš strādā, paģērētos pretdiskriminācijas principus. Bet vēl pārsteidzošāk ir tas, ka Ivars Godmanis balsoja ... par! Varbūt es kaut ko esmu palaidis garām, bet, manuprāt, Ivars Godmanis joprojām skaitās viens no Latvijas Pirmās partijas/Latvijas ceļa redzamākajām un vadošākajām personām. Vai no tā izriet, ka LPP/LC vairs neiebilst pret "homoseksuālo, biseksuālo un poligāmo attiecību propagandu"? Protams, tas būtu ļoti labi. Taču īstenība te ir cita, proti -- latviešu (vai šajā gadījumā lietuviešu) provincālisms plašākajā Eiropā neiet cauri. Kā jau teicu, Eiropas noteikumos diskriminācijas aizliegums ir atrunāts pietiekami konkrēti, vienalga, ko par to domā vai nedomā atsevišķi mūspuses politikāņi.
Un ir arī otra fundamentāla lieta. Kas īsti leišmales politikāņiem bijis padomā, ja runa ir par "homoseksuālu, biseksuālu un poligāmu lietu propagandēšanu" (starp citu, Lietuvas pietiekami eiropeiskā prezidente likumam uzlika savu veto, bet viena eiropiete, kā to esam redzējuši arī mūsu valstī, nav cīnītāja pret veselu mankurtu baru)? Par "poligāmām" attiecībām jau rakstīju -- Latvijas lielie "moralitātes" aizstāvji gan prot bļaustīties par gejiem, bet kaut kā nekad nešķiet atceramies, ka viņu visur piesauktajā Bībelē daudz vairāk runas ir par laulību un it īpaši tās šķiršanu. Lietuvā laikam nāksies aizliegt visus politiķus, kuri ir nonākuši jau pie otras vai trešās sievas vai vīra. Vai Lietuvā vairs neviens nedrīkstēs klausīties Džimija Samervila (gejs), Madonnas (vismaz imidža veidošanas kontekstā biseksuāla, piedevām ar vairākiem kādreizējiem vīriem), Melisas Eteridžas (lesbiete), Kanje Vesta (par seksualitāti nezinu, cilvēks vienkārši prasti uzvedas) u.c. mūziku? Vairs nedrīkstēs skatīties tās ļoti, ļoti, ļoti, ļoti, ļoti daudzās filmas un televīzijas raidījumus, kuros atzīts, ka jā, pasaulē ir arī homoseksuāli un biseksuāli cilvēki, nemaz nerunājot par tiem, kuri lēkā no gultas uz gultu? Te ir gluži un konkrēti tas pats provinciālisms, kurš viņdien lika kādreizējam vides aktīvistam Ulmem ierunāties par parakstu vākšanu par izstāšanos no Eiropas savienības. Paši labāk zinām, nekas cits mums nav jāzina, un nekas cits mums nav vajadzīgs. Īkšķa sūkāšana.
Bet paldies Ivaram Godmanim, nudien. Ivars Eiropā vairs nav Ivars Šlesera kabatā. Un tas nudien, nudien priecē.
Jauku visiem dienu!
Abonēt:
Ziņas (Atom)
