Labrīt, lasītāji!
"Tautas" partijai, izrādās, tagad ir ne vien "ierindas biedrs" mākoņos, bet arī pašidentificēts "ierindas deputāts". Šodien Latvijas Avīzē ir plaša intervija ar kādreizējo TP Saeimas frakcijas vadītāju, bet tagad tikai "ierindas deputātu" Māri Kučinski. Tajā uzmanību piesaistīja lūk, kāds atzinums:
"Es sēdēju dēla mūzikas skolas vecāku sapulcē, ierāvies krēslā, un domāju – kaut nu apkārtējie mani nesazīmētu kā deputātu Kučinski. It kā es nebūtu vainīgs pie līdzekļu apcirpšanas, jo daudz izvēles iespēju vis nebija, tomēr sajūta kā politiķim ir ļoti briesmīga – tu piedalījies skolu atņemšanā bērniem!"
Nezinu, vai citi vecāki minētajā sapulcē patiešām bija tik ļoti neinformēti par valsts sabiedriski politisko iekārtu, ka nekad nebija redzējuši cilvēku, kurš ilgu laiku tomēr bija partijas spicē un nereti grozījās arī televīzijas kameru priekšā, bet te nepārprotami ir solis uz priekšu -- beidzot, beidzot kāds TP pārstāvis ir vismaz mazliet praties kauna. Protams, M. Kučinskis varētu justies "briesmīgi" ne vien par piesaukto nepieciešamo lēmumu, bet arī par visiem ļoti nevajdzīgajiem un muļķīgajiem lēmumiem, kādus valdība un Saeima pieņēma laikā, kad TP bija zirgā, bet visu jau nevar vēlēties. Ja kas, tad viņš varētu justies "briesmīgi" arī par partijas lēmumu par nekustamā īpašuma nodokļa jautājuma pat nediskutēšanu, kur nu vēl akceptēšanu. Intervijā viņš zūdās, ka "šis nodoklis ir neizstrādāts un to nedrīkst steigā pieņemt. Domāju, agrāk vai vēlāk dzīvokļu īpašniekiem vajadzēs maksāt, taču, rūpīgi sagatavojot un izpētot nosacījumus, kā to darīt." Ar ko, tādā gadījumā, ir jānodarbojas paša Kučinska pārstāvētās Saeimas komisijām? Vai tā nav tā vieta, kur kaut ko "rūpīgi sagatavot un izpētīt nosacījumus"? Vai M. Kučinskis atzīst to, ka Saeimai vairs īpaši uzticēties nevar? Un vai jēdziens "agrāk vai vēlāk dzīvokļu īpašniekiem vajadzēs maksāt" salīmējas ar partijas apzvērēšanos par to, ka augstāki nodokļi tai vispār nav pieņemami?
Un intervijā ir vēl viens interesants atzinums par "Tautas" partijas nākotni: "Kā teicu, ir divi ejami ceļi. Ja izvēlas no pašiem sākumiem ieto, kurā no TP baidījās un ienīda, kurā TP mīlēja un dievināja, tad es esmu par Šķēles atgriešanos. Pa šo ceļu var virzīties tikai viņa vadībā." Te nu ir jāsaka visnotaļ skaidri, ka jautājums nav par baidīšanos, ienīšanu, mīlēšanu vai dievināšanu. Runa ir par to, ka TP vairāku gadu garumā valsti padarīja par savu privātīpašumu ar visu no tā izrietošo. Drošības likuma graušana, nodokļu nemaksāšanas apbalvošana ar prezidenta amatu, pilsonības apstākļu ignorēšana jautājumā par Augstākās tiesas priekšnieku, Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vārdzināšana, valststiesību nepārzinātāju bīdīšana Satversmes tiesas virzienā, visa mutatis mutandis epopeja, valsts tautsaimniecības sagraušana, "nasing spešal" attieksme, zirgu gvarde Aizsardzības ministrijā, niķošanās par SVF vēstuli, visas britu tautas nosaukšana par "cūkām." Vai nepietiek? Latvijas Avīzes grands Krustiņš intervijā gan apgalvo, "Ja vadās pēc elementāras loģikas, tad pasaulē jāsaglabā visi dzīvnieki. Nevar ļaut dažiem dzīvniekiem apēst citus, mazākus vai neveiklākus. Tāpēc diez vai būtu svētīgi, ja Tautas partija pavisam pazustu no zemes virsas." Atļaušos nepiekrist. Ir arī tāda lieta, kā evolūcija, kuras kontekstā dzīvnieki pazūd no zemes virsas, bet tā nesaistās ar citu dzīvnieku "apēšanu." Gribot vai negribot, "Tautas" partija" ir kļuvusi par politkorporatīvi korumpētās pārvaldes iekārtas simbolu un karognesēju, un tā tomēr ir pelnījusi pazušanu no zemes virsas. Vai vismaz pazušanu no politiskās vides, kā tas ir noticis ar pietiekami daudzām partijām Latvijā, kuras sevi nav varējušas piedāvāt pozitīvā gaismā. Turpinu ticēt, ka arī TP ir ļaudis, kuri to saprot, un pretšleserušakovkisās konsolidācijas kontekstā zina, ka nākotne ir meklējama citur, jo ar partiju, kura tā arī nevar un nevar tikt vaļā no imidža, ka tās intereses vienīgi saistās ar pašas un "savējo" kabatām (redzēsim, cita starpā, kas par šo tēmu ir sakāms Valsts kontroles ziņojumā par Pareksa bankas epopeju), konsolidēties tomēr kāds diez vai gribēs.
Jauku visiem dienu!
otrdiena, 2009. gada 29. septembris
trešdiena, 2009. gada 23. septembris
Valsts kā auklīte
Labrīt, lasītāji!
Saeimā ir arī tādi ļaudis, kuri prot domāt ne tikai par ekonomisko krīzi un ar to saistītām problēmām un batālijām, bet arī par citām lietām, šajā gadījumā, proti -- par alkohola patēriņu mūsu valstī. Parlamenta Tautsaimniecības komisija ir nobalsojusi, ka alkohola tirgošanu vakaros vajag pagarināt no 22:00, kā tas ir patlaban, līdz 23:00. Sākotnējais priekšlikums no kāda "Saskaņas" centra deputāta bija, no aizlieguma atteikties pavisam. Šis esot kompromiss.
Personīgi piekrītu SC deputātam. Latvijas iedzīvotāji tomēr nav bērnudārznieki, kuriem ir nepieciešama auklītes pieskatīšana, lai jau laikus bērniņi būtu gultā un miers mājās. Mediķiem, kuri šajās dienās ir protestējuši pret komisijas lēmumu, protams, ir taisnība, ka jauniešus nevajag mudināt dzert, bet viņi drusku iebrauc auzās ar domu, ka gadījumā, ja alkoholu veikalos pārdos stundu ilgāk, tas nozīmēs mudinājumu veselas papildu stundas garumā. Te tomēr runa ir par ģimenēm un vecākiem. Pirmkārt, jauniešiem alkoholu nevajag pārdot nevienā brīdī, nedz no rīta, nedz vakarā. Un, otrkārt, tiklīdz jaunietis sasniedz vecumu, kurā viņš drīkst vēlēt, karot, vadīt automobīli un nodarboties ar seksu, viņš ir pietiekami vecs arī, lai lemtu par apreibinošo vielu patēriņu. Protams, protams, ne katrs 18 gadus vecs cilvēks ir ar visu nepieciešamo apziņas bagāžu, taču tikpat labi to var teikt par jebkura vecuma cilvēku. Slikti audzināts ir slikti audzināts, no tā, vai alkoholu tirgo līdz 22.00 vai 23.00, tas nemainās, piedevām tas, kurš ļoti grib alkoholu atrast pēc 22.00, to var izdarīt arī tagad, un, ja mainīs noteikumus, tas, kurš ļoti gribēs alkoholu atrast pēc 23.00, to atradīs arī vēlāk. Un ne jau vienmēr pašas augstākās kvalitātes padzērienu.
Runa šajā gadījumā nav par alkoholiķiem, runa ir arī par citiem iedzīvotājiem. Protams, protams, apzinīgs cilvēks prot saorganizēt savu dzīvi tā, lai alus pudeli nopirktu plkst. 21.58. Taču, kāpēc te ir jābūt valsts noteikumiem? Ja alkohols ir slikts, tad tas ir slikts arī pēcpusdienā. Ja plkst. 22.00 valsts uzņemas auklītes lomu, tad vajag plkst. 22.00 arī aizliegt cigarešu pārdošanu, jo arī cigaretes ir kaitīgas. Varbūt vajadzētu pēc 22.00 aizliegt arī privāto autosatiksmi. Tā teikt -- vairs ne pēdējais autobuss, bet pēdējā mašīna. Arī autovadīšana var būt sabiedrībai bīstama. Un, ja jau rūpes ir par ļaužu prāta skaidrību vai tās trūkumu pēc plkst. 22.00, tad kāpēc alkoholu joprojām drīkst tirgot krogos un citās izklaides vietās līdz pat rīta gaismai? It īpaši ņemot vērā, ka jebkurš tirdzniecības aizliegums patlaban krīzē esošiem veikaliem un veikaliņiem nozīmē zaudētus ienākumus, šie ir noteikumi, no kuriem tomēr vajadzētu atteikties, un par alkohola radītām nelaimēm un traģēdijām atbildība ir jāuzņemas nevis Saeimai, bet gan ģimenēm. Latvijā tomēr ir pietiekami daudz cilvēku, kuri pret grādīgajiem izturas apzinīgi.
Un pēdīgi, šodien avīzes materiālā par šo lietu viena mediķe nāca ar domu, ka ne vien jāsaglabā pašreizējais aizliegums, bet tas ir jāpagarina līdz plkst. 10.00 no rīta. "Nu kuram no rīta 8 ir jāpērk alkohols?" -- tā viņa jautājusi. Pirmkārt, tas var būt cilvēks, kurš agri no rīta dodas uz pludmali, lai ieņemtu labāko vietu. Otrkārt, tas var būt cilvēks, kuram ir jāpērk vīns rīta dievkalpojuma vajadzībām. Un treškārt, tā tomēr nav valsts darīšana.
Jauku visiem dienu!
Saeimā ir arī tādi ļaudis, kuri prot domāt ne tikai par ekonomisko krīzi un ar to saistītām problēmām un batālijām, bet arī par citām lietām, šajā gadījumā, proti -- par alkohola patēriņu mūsu valstī. Parlamenta Tautsaimniecības komisija ir nobalsojusi, ka alkohola tirgošanu vakaros vajag pagarināt no 22:00, kā tas ir patlaban, līdz 23:00. Sākotnējais priekšlikums no kāda "Saskaņas" centra deputāta bija, no aizlieguma atteikties pavisam. Šis esot kompromiss.
Personīgi piekrītu SC deputātam. Latvijas iedzīvotāji tomēr nav bērnudārznieki, kuriem ir nepieciešama auklītes pieskatīšana, lai jau laikus bērniņi būtu gultā un miers mājās. Mediķiem, kuri šajās dienās ir protestējuši pret komisijas lēmumu, protams, ir taisnība, ka jauniešus nevajag mudināt dzert, bet viņi drusku iebrauc auzās ar domu, ka gadījumā, ja alkoholu veikalos pārdos stundu ilgāk, tas nozīmēs mudinājumu veselas papildu stundas garumā. Te tomēr runa ir par ģimenēm un vecākiem. Pirmkārt, jauniešiem alkoholu nevajag pārdot nevienā brīdī, nedz no rīta, nedz vakarā. Un, otrkārt, tiklīdz jaunietis sasniedz vecumu, kurā viņš drīkst vēlēt, karot, vadīt automobīli un nodarboties ar seksu, viņš ir pietiekami vecs arī, lai lemtu par apreibinošo vielu patēriņu. Protams, protams, ne katrs 18 gadus vecs cilvēks ir ar visu nepieciešamo apziņas bagāžu, taču tikpat labi to var teikt par jebkura vecuma cilvēku. Slikti audzināts ir slikti audzināts, no tā, vai alkoholu tirgo līdz 22.00 vai 23.00, tas nemainās, piedevām tas, kurš ļoti grib alkoholu atrast pēc 22.00, to var izdarīt arī tagad, un, ja mainīs noteikumus, tas, kurš ļoti gribēs alkoholu atrast pēc 23.00, to atradīs arī vēlāk. Un ne jau vienmēr pašas augstākās kvalitātes padzērienu.
Runa šajā gadījumā nav par alkoholiķiem, runa ir arī par citiem iedzīvotājiem. Protams, protams, apzinīgs cilvēks prot saorganizēt savu dzīvi tā, lai alus pudeli nopirktu plkst. 21.58. Taču, kāpēc te ir jābūt valsts noteikumiem? Ja alkohols ir slikts, tad tas ir slikts arī pēcpusdienā. Ja plkst. 22.00 valsts uzņemas auklītes lomu, tad vajag plkst. 22.00 arī aizliegt cigarešu pārdošanu, jo arī cigaretes ir kaitīgas. Varbūt vajadzētu pēc 22.00 aizliegt arī privāto autosatiksmi. Tā teikt -- vairs ne pēdējais autobuss, bet pēdējā mašīna. Arī autovadīšana var būt sabiedrībai bīstama. Un, ja jau rūpes ir par ļaužu prāta skaidrību vai tās trūkumu pēc plkst. 22.00, tad kāpēc alkoholu joprojām drīkst tirgot krogos un citās izklaides vietās līdz pat rīta gaismai? It īpaši ņemot vērā, ka jebkurš tirdzniecības aizliegums patlaban krīzē esošiem veikaliem un veikaliņiem nozīmē zaudētus ienākumus, šie ir noteikumi, no kuriem tomēr vajadzētu atteikties, un par alkohola radītām nelaimēm un traģēdijām atbildība ir jāuzņemas nevis Saeimai, bet gan ģimenēm. Latvijā tomēr ir pietiekami daudz cilvēku, kuri pret grādīgajiem izturas apzinīgi.
Un pēdīgi, šodien avīzes materiālā par šo lietu viena mediķe nāca ar domu, ka ne vien jāsaglabā pašreizējais aizliegums, bet tas ir jāpagarina līdz plkst. 10.00 no rīta. "Nu kuram no rīta 8 ir jāpērk alkohols?" -- tā viņa jautājusi. Pirmkārt, tas var būt cilvēks, kurš agri no rīta dodas uz pludmali, lai ieņemtu labāko vietu. Otrkārt, tas var būt cilvēks, kuram ir jāpērk vīns rīta dievkalpojuma vajadzībām. Un treškārt, tā tomēr nav valsts darīšana.
Jauku visiem dienu!
otrdiena, 2009. gada 22. septembris
Par partijām un vadoņiem
Labdien, lasītāji!
Nu, ko -- tas ir noticis. "Tautas" partija no savām aprindām ir izslēgusi deputātu Dzintaru Ābiķi. Cik viņš pats ir teicis, viņam par to nezinot, bez viņa klātbūtnes. Tāpat, kā kādreiz partija izslēdza Aigaru Štokenbergu brīdī, kad viņš bija ārzemēs. Tipiska uzvedība. Protams, jebkurai partijai ir visas tiesības savās aprindās pieprasīt disciplīnu. Taču, vai šis bija tas gadījums? Dz. Ābiķim ir absolūta taisnība sakot, ka viņš nebalsoja par nodokļa ieviešanu, viņš balsoja par jautājuma iesniegšanu Saeimas komisijām. Citiem vārdiem sakot, viņš balsoja precīzi par to, ko pāris nedēļas pirms tam pati "Tautas" partija bija pieprasījusi -- jautājumu par mājokļa nodokli skatīt atsevišķi un trīs lasījumos. Un par to nu viņš no partijas ir izslēgts.
Vispirms par partiju. Ja tā tagad ir pateikusi, ka partijas līdera parakstītā vēstule Starptautiskajam valūtas fondam ir aizmirstama (partijai, kā zināms, ir ļoti, ļoti īsa atmiņa), un patlaban valstī nav ceļami nekādi nodokļi, tad ko tā piedāvā vietā? Jau mēnešiem ilgi runa ir par kaut kādu mistisku "Zalāna plānu," šodien presē lasāms, ka tas nemaz vēl nav gatavs. Piedevām, ja arī partija par SVF vēstuli ir aizmirsusi, varam būt pavisam droši, ka starptautiskie aizdevēji par to nav aizmirsuši. Ne velti šurpu steidzas Eiropas komisijas monetāro lietu komisārs Almunija. Jādomā, ka viņš Latvijas politikāņiem lasīs ļoti stingru morāli -- redziet, puiši un meitenes, ja jūs vēlaties uzvesties kā niķīgi bērnudārza audzēkņi, tad par tālākiem aizdevumiem gan nedomājiet, jo haotiski pārvaldītā valstī mest iekšā papildus naudu? Nu, nē. Un pie tā, ka patlaban šādas šaubas rodas, vainīga ir tieši "Tautas" partija ar visu savu bezgalīgo ampelēšanos, nemaz nerunājot par to, ka tieši tā bija pie teikšanas tad, kad Latvijas tautsaimniecība gandrīz tika sagrauta. Partijas valdē ir divi TP ministri -- ārlietu ministrs Māris Riekstiņš un reģionālās attīstības ministrs Egars Zalāns. Manuprāt, nebūtu par daudz prasīts no premjerministra Valda Dombrovska, ja viņš pieprasītu abu ministru demisiju, ja jau arī viņi balsoja par to, ka no partijas ir jāizraida cilvēks, kurš vienkārši darīja to, ko partija jau laikus valdībai bija apsolījusi. Protams, tas nozīmētu valdības krahu, bet kāds labums ir no valdības, kurā viena no lielākajām partijām nepārtraukti darbu vienkārši sabotē? Tad jau gandrīz labāk būtu "Tautas" partijas vietā ņemt Saskaņas centru, vismaz tādā gadījumā Rīgā un valsts valdībā būtu vieni un tie paši teicēji. Protams, uzticēt ārlietas partijai, kurā pietiekami daudzi censoņi joprojām noliedz Latvijas okupāciju -- to ne, bet, piemēram, reģionālā attīstība nav kaut kas tāds, kurā etniskums ir būtisks. Valsts prezidents patlaban ir Ņujorkā, pārbraucot viņam būtu par to jāpadomā gan.
Kas attiecas uz pašu Ābiķi, vakar televīzijā viņš teica, ka vēl nav nolēmis, vai pievienoties kādai citai partijai, turklāt Saeimā viņš nekāds opozicionārs nebūšot. Personīgi ceru, ka viņš piesliesies Pilsoniskajai savienībai. Dzintars ir gaišs cilvēks, viņu pazīstu jau kopš atmodas laikiem. Viņš vairāk nekā jebkurš cits visu laiku bijis gatavs "Tautas" partijai pateikt, ka tā alojas. Tiesa, viņam arī jāuzņemas atbildība par visiem muļķīgajiem lēmumiem, kādus "stabilitātes garanta" laikā partija iniciēja. Bet labāk vēlāk, nekā nekad. Tāpat ļoti ceru, ka viņa izraidīšana liks vairākiem citiem TP pārstāvjiem no partijas aiziet. Kuluāros runā, ka neapmierinātība partijā rūgstot arī par Oskaru Spurdziņu. Sašķelšanās partijā būtu svētīga lieta, jo nudien gribu ticēt, ka tajā tomēr ir pietiekami daudz cilvēku, kuri saprot, ka melošana starptautiskajiem aizdevējiem nav prāta darbs, un valsts tālāka sagraušana tomēr nedrīkst būt par mērķi, vienalga, cik ļoti tas varbūt kalpotu atsevišķiem partijas vadoņiem.
***
Un, starp citu, ja par vadoņiem. Šodien Dienā ir divas absolūti iznīcinošas recenzijas par Zigmāra Liepiņa sakomponēto un demagoga Dimitera it kā sacerēto balagānu par Kārli Ulmani. Silvija Radzobe raksta, ka viņa vispār to nevarot vērtēt, jo pasākums ir domāts sabiedrības "zemiskāko instinktu" uzkurbulēšanai. Savukārt Normunds Naumanis raksta, ka balagāna vērtēšana no mākslas viedokļa būtu "smieklīga." Paldies abiem. Kā esmu teicis citreiz, es "Vadoni" neapmeklēšu, jo man nav nekādas vajadzības likt naudu Dimitera kabatā. Taču Nacionālajam teātrim Ojāra Rubeņa personā nudien būtu jāpadomā, kas tiek likts uz skatuves. Doma, ka valstij ir vajadzīga "stiprā dūre," ir bīstama, vienalga, vai tā rodas politikā vai teātrī. Vēl jo vairāk, ja cita starpā "Vadonī" tiek apņirgta Latvijas valsts himna.
Jauku visiem dienu. Izņemot TP valdes locekļiem. Viņi to nav pelnījuši.
Nu, ko -- tas ir noticis. "Tautas" partija no savām aprindām ir izslēgusi deputātu Dzintaru Ābiķi. Cik viņš pats ir teicis, viņam par to nezinot, bez viņa klātbūtnes. Tāpat, kā kādreiz partija izslēdza Aigaru Štokenbergu brīdī, kad viņš bija ārzemēs. Tipiska uzvedība. Protams, jebkurai partijai ir visas tiesības savās aprindās pieprasīt disciplīnu. Taču, vai šis bija tas gadījums? Dz. Ābiķim ir absolūta taisnība sakot, ka viņš nebalsoja par nodokļa ieviešanu, viņš balsoja par jautājuma iesniegšanu Saeimas komisijām. Citiem vārdiem sakot, viņš balsoja precīzi par to, ko pāris nedēļas pirms tam pati "Tautas" partija bija pieprasījusi -- jautājumu par mājokļa nodokli skatīt atsevišķi un trīs lasījumos. Un par to nu viņš no partijas ir izslēgts.
Vispirms par partiju. Ja tā tagad ir pateikusi, ka partijas līdera parakstītā vēstule Starptautiskajam valūtas fondam ir aizmirstama (partijai, kā zināms, ir ļoti, ļoti īsa atmiņa), un patlaban valstī nav ceļami nekādi nodokļi, tad ko tā piedāvā vietā? Jau mēnešiem ilgi runa ir par kaut kādu mistisku "Zalāna plānu," šodien presē lasāms, ka tas nemaz vēl nav gatavs. Piedevām, ja arī partija par SVF vēstuli ir aizmirsusi, varam būt pavisam droši, ka starptautiskie aizdevēji par to nav aizmirsuši. Ne velti šurpu steidzas Eiropas komisijas monetāro lietu komisārs Almunija. Jādomā, ka viņš Latvijas politikāņiem lasīs ļoti stingru morāli -- redziet, puiši un meitenes, ja jūs vēlaties uzvesties kā niķīgi bērnudārza audzēkņi, tad par tālākiem aizdevumiem gan nedomājiet, jo haotiski pārvaldītā valstī mest iekšā papildus naudu? Nu, nē. Un pie tā, ka patlaban šādas šaubas rodas, vainīga ir tieši "Tautas" partija ar visu savu bezgalīgo ampelēšanos, nemaz nerunājot par to, ka tieši tā bija pie teikšanas tad, kad Latvijas tautsaimniecība gandrīz tika sagrauta. Partijas valdē ir divi TP ministri -- ārlietu ministrs Māris Riekstiņš un reģionālās attīstības ministrs Egars Zalāns. Manuprāt, nebūtu par daudz prasīts no premjerministra Valda Dombrovska, ja viņš pieprasītu abu ministru demisiju, ja jau arī viņi balsoja par to, ka no partijas ir jāizraida cilvēks, kurš vienkārši darīja to, ko partija jau laikus valdībai bija apsolījusi. Protams, tas nozīmētu valdības krahu, bet kāds labums ir no valdības, kurā viena no lielākajām partijām nepārtraukti darbu vienkārši sabotē? Tad jau gandrīz labāk būtu "Tautas" partijas vietā ņemt Saskaņas centru, vismaz tādā gadījumā Rīgā un valsts valdībā būtu vieni un tie paši teicēji. Protams, uzticēt ārlietas partijai, kurā pietiekami daudzi censoņi joprojām noliedz Latvijas okupāciju -- to ne, bet, piemēram, reģionālā attīstība nav kaut kas tāds, kurā etniskums ir būtisks. Valsts prezidents patlaban ir Ņujorkā, pārbraucot viņam būtu par to jāpadomā gan.
Kas attiecas uz pašu Ābiķi, vakar televīzijā viņš teica, ka vēl nav nolēmis, vai pievienoties kādai citai partijai, turklāt Saeimā viņš nekāds opozicionārs nebūšot. Personīgi ceru, ka viņš piesliesies Pilsoniskajai savienībai. Dzintars ir gaišs cilvēks, viņu pazīstu jau kopš atmodas laikiem. Viņš vairāk nekā jebkurš cits visu laiku bijis gatavs "Tautas" partijai pateikt, ka tā alojas. Tiesa, viņam arī jāuzņemas atbildība par visiem muļķīgajiem lēmumiem, kādus "stabilitātes garanta" laikā partija iniciēja. Bet labāk vēlāk, nekā nekad. Tāpat ļoti ceru, ka viņa izraidīšana liks vairākiem citiem TP pārstāvjiem no partijas aiziet. Kuluāros runā, ka neapmierinātība partijā rūgstot arī par Oskaru Spurdziņu. Sašķelšanās partijā būtu svētīga lieta, jo nudien gribu ticēt, ka tajā tomēr ir pietiekami daudz cilvēku, kuri saprot, ka melošana starptautiskajiem aizdevējiem nav prāta darbs, un valsts tālāka sagraušana tomēr nedrīkst būt par mērķi, vienalga, cik ļoti tas varbūt kalpotu atsevišķiem partijas vadoņiem.
***
Un, starp citu, ja par vadoņiem. Šodien Dienā ir divas absolūti iznīcinošas recenzijas par Zigmāra Liepiņa sakomponēto un demagoga Dimitera it kā sacerēto balagānu par Kārli Ulmani. Silvija Radzobe raksta, ka viņa vispār to nevarot vērtēt, jo pasākums ir domāts sabiedrības "zemiskāko instinktu" uzkurbulēšanai. Savukārt Normunds Naumanis raksta, ka balagāna vērtēšana no mākslas viedokļa būtu "smieklīga." Paldies abiem. Kā esmu teicis citreiz, es "Vadoni" neapmeklēšu, jo man nav nekādas vajadzības likt naudu Dimitera kabatā. Taču Nacionālajam teātrim Ojāra Rubeņa personā nudien būtu jāpadomā, kas tiek likts uz skatuves. Doma, ka valstij ir vajadzīga "stiprā dūre," ir bīstama, vienalga, vai tā rodas politikā vai teātrī. Vēl jo vairāk, ja cita starpā "Vadonī" tiek apņirgta Latvijas valsts himna.
Jauku visiem dienu. Izņemot TP valdes locekļiem. Viņi to nav pelnījuši.
piektdiena, 2009. gada 18. septembris
Par "Tautas" partijas īso atmiņu
Labrīt, lasītāji!
Atkal šī "Tautas" partija, atkal šī partija. Vakar tā nobloķēja likuma par nekustāmā īpašuma nodokli nodošanu komisiju apspriešanai. Vien deputāts Dzintars Ābiķis balsoja par, un nu partijas Saeimas frakcijas vadītājas vietnieks uzskata, ka viņš no partijas būtu izslēdzams.
Te sakāmas divas lietas. Pirmkārt, jau sen man licies, ka tie daži TP deputāti, kuri nav gatavi darīt neko citu, kā vien spaidīt balsošanas podziņas atbilstoši partijas īpašnieka vēlmēm, varētu no tās tīties prom. Tas attiecas ne vien uz Dz. Ābiķi, bet arī uz Vairu Paegli, Jāni Lagzdiņu (par spīti viņa pirkstu kombinācijai Valsts prezidenta vēlēšanu dienā). Partija ar domu par Dz. Ābiķa izslēgšanu, kārtējo reizi pierāda, ka tajā brīvdomība nebūt nav vēlama. Jau vēsturē ir Aigara Štokenberga izraidīšana no partijas, piedevām brīdī, kad viņš pats, ja atmiņa neviļ, bija atvaļinājumā, un tāpēc tas viss notika aizmuguriski. Nekas nav mainījies.
Taču otrs jautājums ir par partijas uzvedību kā tādu. Frakcijas vadītāja Muižniece vakar klārēja, ka partija savu viedokli par nodokli esot paziņojusi jau sen. Tas neņem vērā apstākli, ka partijas vadītājs jau pat visai sen parakstīja vēstuli Starptautiskajam valūtas fondam, kurā nodoklis tika apsolīts. Vēl vairāk, jau pat ļoti sen to pašu citā vēstulē apsolīja toreizējais finanšu ministrs, "nasing spešal" varonis Slakteris. Īsa gan partijai tā atmiņa. Protams, pats nodoklis tomēr nav pati labākā doma -- ekonomiskas krīzes laikā celt nodokļus nebūt nav prāta darbs. Kā, piemēram, to maksās tie daudzie skolotāji, par kuriem šodien Dienā ir stāstīts pēkšņa bezdarba kontekstā? Taču krīze ir kaut kas tāds, kas valdībai jārisina solidāri. TP it kā vēlas budžeta caurumu aizlāpīt ar Eiropas naudu, kas domāta tālākam laika posmam, un tā jau ir viendienas mušas attieksme, jo budžetā būs 500 miljonu samazinājums jāatrod ne vien šogad, bet arī nākamajā gadā. Diemžēl, kārtējais pierādījums par to, ka Saeimas pagaidām lielākā frakcija par valsti kopumā nedomā. Un stāsts par Ābiķi, kurš vienīgais acīmredzot vakar saprata, ka lieta tomēr ir nopietna, uzskatāmi parāda, ka valstiskums šai partijai ir pagalam svešs. Ļoti žēl.
Jauku visiem dienu!
Atkal šī "Tautas" partija, atkal šī partija. Vakar tā nobloķēja likuma par nekustāmā īpašuma nodokli nodošanu komisiju apspriešanai. Vien deputāts Dzintars Ābiķis balsoja par, un nu partijas Saeimas frakcijas vadītājas vietnieks uzskata, ka viņš no partijas būtu izslēdzams.
Te sakāmas divas lietas. Pirmkārt, jau sen man licies, ka tie daži TP deputāti, kuri nav gatavi darīt neko citu, kā vien spaidīt balsošanas podziņas atbilstoši partijas īpašnieka vēlmēm, varētu no tās tīties prom. Tas attiecas ne vien uz Dz. Ābiķi, bet arī uz Vairu Paegli, Jāni Lagzdiņu (par spīti viņa pirkstu kombinācijai Valsts prezidenta vēlēšanu dienā). Partija ar domu par Dz. Ābiķa izslēgšanu, kārtējo reizi pierāda, ka tajā brīvdomība nebūt nav vēlama. Jau vēsturē ir Aigara Štokenberga izraidīšana no partijas, piedevām brīdī, kad viņš pats, ja atmiņa neviļ, bija atvaļinājumā, un tāpēc tas viss notika aizmuguriski. Nekas nav mainījies.
Taču otrs jautājums ir par partijas uzvedību kā tādu. Frakcijas vadītāja Muižniece vakar klārēja, ka partija savu viedokli par nodokli esot paziņojusi jau sen. Tas neņem vērā apstākli, ka partijas vadītājs jau pat visai sen parakstīja vēstuli Starptautiskajam valūtas fondam, kurā nodoklis tika apsolīts. Vēl vairāk, jau pat ļoti sen to pašu citā vēstulē apsolīja toreizējais finanšu ministrs, "nasing spešal" varonis Slakteris. Īsa gan partijai tā atmiņa. Protams, pats nodoklis tomēr nav pati labākā doma -- ekonomiskas krīzes laikā celt nodokļus nebūt nav prāta darbs. Kā, piemēram, to maksās tie daudzie skolotāji, par kuriem šodien Dienā ir stāstīts pēkšņa bezdarba kontekstā? Taču krīze ir kaut kas tāds, kas valdībai jārisina solidāri. TP it kā vēlas budžeta caurumu aizlāpīt ar Eiropas naudu, kas domāta tālākam laika posmam, un tā jau ir viendienas mušas attieksme, jo budžetā būs 500 miljonu samazinājums jāatrod ne vien šogad, bet arī nākamajā gadā. Diemžēl, kārtējais pierādījums par to, ka Saeimas pagaidām lielākā frakcija par valsti kopumā nedomā. Un stāsts par Ābiķi, kurš vienīgais acīmredzot vakar saprata, ka lieta tomēr ir nopietna, uzskatāmi parāda, ka valstiskums šai partijai ir pagalam svešs. Ļoti žēl.
Jauku visiem dienu!
trešdiena, 2009. gada 16. septembris
Par Lietuvu
Labrīt, lasītāji!
Kaimiņvalsts Lietuva šorīt piesaista uzmanību divu iemeslu dēļ. Viens no tiem: tikai otru reizi kopš senseniem laikiem kādā Eiropas Savienības dalībvalstī ieradies tā dēvētais "Eiropas pēdējais diktators" Aleksandrs Lukašenko. Par šo faktu satraukumu paudušas cilvēka tiesību organizācijas, kā arī Baltkrievijas visnotaļ novārdzinātā opozīcija. Pats stāsta varonis par to neuztraucas. "Lukašenko tiek dēmonizēts Lietuvā tāpat, kā jebkurā citā Eiropas valstī" -- tā viņš stāstījis kādam Lietuvas laikrakstam. Šodien paredzēta tikšanās ar Lietuvas prezidenti, par to diktators priecājas: "Mums būs daudz, par ko parunāt. Neesam jau īpaši kautrīgi ļaudis, mēs zinām, ko tauta no mums sagaida." Laikam viņš īpaši nedomāja par to savas tautas daļu, kura pieredzējusi tikpat lielas represijas Lukašenko izpildījumā, kā kādreiz PSRS laikos -- tie ir cilvēki, kuru radinieki opozicionāri tā vienkārši ir pazuduši. Viņi par šodienas vizīti nebūt nav laimīgi: "Mūsuprāt, Lukašenko kunga vizīte nozīmē tikai vienu -- Lietuvas Republika atzīst pastāvošā valdošā režīma leģitimitāti, tas ir režīms, kuru joprojām tur aizdomās par drausmīgiem noziegumiem." Savukārt Eiropas Komisijas viceprezidents par šo jautājumu izteicies sausi: "Manuprāt, Baltkrievija no Lietuvas nav tālu, viņam nebūs sarežģīti šeit ierasties." Komentēt vizīti politiskā kontekstā EK pārstāvis nav vēlējies.
Protams, diktatoru rehabilitācija mūsdienu pasaulē nav nekas nepieredzēts. Patlaban laipnāku seju pasaules virzienā demonstrē Lībijas ilggadīgais diktators Muamārs Kadafi, lai arī ģeopolitisko apkampšanos stipri pabojāja lībiešu milzīgā un uzstājīgā sajūsma par Lielbritānijas lēmumu, no cietuma atbrīvot cilvēku, kurš bija notiesāts sakarā ar 1988. gada decembrī notikušo lidmašīnas uzspridzināšanu virs Skotijas pilsētiņas Lokerbijas. Pašam Lukašenko aizliegumu ceļot Eiropas Savienībā uzlika 1999. gadā, bet atcēla šī gada aprīlī, cerot, ka par spīti ļoti smagai vēsturei, cilvēks mainīsies uz labo pusi. Protams, runa ir arī par reālpolitiku un ekonomiskām saitēm, kuru dēļ pasaule pietiekami bieži bijusi gatava pievērt acis un "nemanīt" pat elpu aizraujošus cilvēka tiesību pārkāpumus. Būs interesanti redzēt, vai par tiem šodien ierunāsies arī Lietuvas pārstāvji.
Otrs interesantais apstāklis saistās ar Lietuvas iekšpolitiku un valsts parlamenta spīkera likstām. Lasītāji būs dzirdējuši, ka Seims vakar viņam izteica neuzticību pēc tam, kad presē parādījās fotogrāfija, kurā spīkers sarokojas ar redzamu kriminālās pasaules pārstāvi. Kolēģus politiķus nepārliecināja cilvēka apgalvojums, ka, pirms kļūt par politiķi, viņš bijis televīzijas šova vadītājs un pazinis "pusi Lietuvas." Taču te visvairāk redzams tas, kas notiek, kad vēlētāji uzticas absolūti nepārbaudītām politorganizācijām tikai tāpēc, ka tajās ir tādā vai citā nozīmē populāri ļaudis. Spīkers pārstāv partiju, kuru veidoja šovbiznesa ļaudis un kura pagājušajās Seima vēlēšanās ieguva 15 procentus balsu. Gandrīz precīzi tikpat daudz balsu, cik 1995. gadā mūsu valstī ieguva šovmenis Joahims Zīgerists ar savu komandu. Abos gadījumos partija īsi pēc ievēlēšanas sašķēlusies, abos gadījumos vēlētājiem nācies kost pirkstos. Partijām tas var būt pietiekami liels kārdinājums, vēlēšanu sarakstos salikt dažādas slavenības. Reizēm izrādās, ka tās kļūst par veiksmīgiem politiķiem, biežāk gan ne (Raimonds Pauls, Imants Kalniņš, Viktors Ščerbatihs...).
Protams, arī ar it kā profesionāliem politiķiem pietiekami bieži tā ir, kā ir. Vakardienas Ministru kabineta "ārkārtas" sēdē, piemēram, nepiedalījās divi "Tautas" partijas ministri, jo viņiem svarīgāks bija atvaļinājums. Pat TP deputāts Dzintars Ābiķis to ir aprakstījis ar vārdu "bezatbildīgi." Taču, domājot par to, ko nākamā gada vēlēšanās likt TP (un arī ZZS un arī LPP/LC un arī TB/LNNK) vietā, jācer, ka nevienam neienāks prātā veidot sarakstu ar ļaudīm, kuru galvenā "kvalifikācija" ir skaisti zobi, lieliska frizūra, vai panākumi uz skatuves.
Jauku visiem dienu!
Kaimiņvalsts Lietuva šorīt piesaista uzmanību divu iemeslu dēļ. Viens no tiem: tikai otru reizi kopš senseniem laikiem kādā Eiropas Savienības dalībvalstī ieradies tā dēvētais "Eiropas pēdējais diktators" Aleksandrs Lukašenko. Par šo faktu satraukumu paudušas cilvēka tiesību organizācijas, kā arī Baltkrievijas visnotaļ novārdzinātā opozīcija. Pats stāsta varonis par to neuztraucas. "Lukašenko tiek dēmonizēts Lietuvā tāpat, kā jebkurā citā Eiropas valstī" -- tā viņš stāstījis kādam Lietuvas laikrakstam. Šodien paredzēta tikšanās ar Lietuvas prezidenti, par to diktators priecājas: "Mums būs daudz, par ko parunāt. Neesam jau īpaši kautrīgi ļaudis, mēs zinām, ko tauta no mums sagaida." Laikam viņš īpaši nedomāja par to savas tautas daļu, kura pieredzējusi tikpat lielas represijas Lukašenko izpildījumā, kā kādreiz PSRS laikos -- tie ir cilvēki, kuru radinieki opozicionāri tā vienkārši ir pazuduši. Viņi par šodienas vizīti nebūt nav laimīgi: "Mūsuprāt, Lukašenko kunga vizīte nozīmē tikai vienu -- Lietuvas Republika atzīst pastāvošā valdošā režīma leģitimitāti, tas ir režīms, kuru joprojām tur aizdomās par drausmīgiem noziegumiem." Savukārt Eiropas Komisijas viceprezidents par šo jautājumu izteicies sausi: "Manuprāt, Baltkrievija no Lietuvas nav tālu, viņam nebūs sarežģīti šeit ierasties." Komentēt vizīti politiskā kontekstā EK pārstāvis nav vēlējies.
Protams, diktatoru rehabilitācija mūsdienu pasaulē nav nekas nepieredzēts. Patlaban laipnāku seju pasaules virzienā demonstrē Lībijas ilggadīgais diktators Muamārs Kadafi, lai arī ģeopolitisko apkampšanos stipri pabojāja lībiešu milzīgā un uzstājīgā sajūsma par Lielbritānijas lēmumu, no cietuma atbrīvot cilvēku, kurš bija notiesāts sakarā ar 1988. gada decembrī notikušo lidmašīnas uzspridzināšanu virs Skotijas pilsētiņas Lokerbijas. Pašam Lukašenko aizliegumu ceļot Eiropas Savienībā uzlika 1999. gadā, bet atcēla šī gada aprīlī, cerot, ka par spīti ļoti smagai vēsturei, cilvēks mainīsies uz labo pusi. Protams, runa ir arī par reālpolitiku un ekonomiskām saitēm, kuru dēļ pasaule pietiekami bieži bijusi gatava pievērt acis un "nemanīt" pat elpu aizraujošus cilvēka tiesību pārkāpumus. Būs interesanti redzēt, vai par tiem šodien ierunāsies arī Lietuvas pārstāvji.
Otrs interesantais apstāklis saistās ar Lietuvas iekšpolitiku un valsts parlamenta spīkera likstām. Lasītāji būs dzirdējuši, ka Seims vakar viņam izteica neuzticību pēc tam, kad presē parādījās fotogrāfija, kurā spīkers sarokojas ar redzamu kriminālās pasaules pārstāvi. Kolēģus politiķus nepārliecināja cilvēka apgalvojums, ka, pirms kļūt par politiķi, viņš bijis televīzijas šova vadītājs un pazinis "pusi Lietuvas." Taču te visvairāk redzams tas, kas notiek, kad vēlētāji uzticas absolūti nepārbaudītām politorganizācijām tikai tāpēc, ka tajās ir tādā vai citā nozīmē populāri ļaudis. Spīkers pārstāv partiju, kuru veidoja šovbiznesa ļaudis un kura pagājušajās Seima vēlēšanās ieguva 15 procentus balsu. Gandrīz precīzi tikpat daudz balsu, cik 1995. gadā mūsu valstī ieguva šovmenis Joahims Zīgerists ar savu komandu. Abos gadījumos partija īsi pēc ievēlēšanas sašķēlusies, abos gadījumos vēlētājiem nācies kost pirkstos. Partijām tas var būt pietiekami liels kārdinājums, vēlēšanu sarakstos salikt dažādas slavenības. Reizēm izrādās, ka tās kļūst par veiksmīgiem politiķiem, biežāk gan ne (Raimonds Pauls, Imants Kalniņš, Viktors Ščerbatihs...).
Protams, arī ar it kā profesionāliem politiķiem pietiekami bieži tā ir, kā ir. Vakardienas Ministru kabineta "ārkārtas" sēdē, piemēram, nepiedalījās divi "Tautas" partijas ministri, jo viņiem svarīgāks bija atvaļinājums. Pat TP deputāts Dzintars Ābiķis to ir aprakstījis ar vārdu "bezatbildīgi." Taču, domājot par to, ko nākamā gada vēlēšanās likt TP (un arī ZZS un arī LPP/LC un arī TB/LNNK) vietā, jācer, ka nevienam neienāks prātā veidot sarakstu ar ļaudīm, kuru galvenā "kvalifikācija" ir skaisti zobi, lieliska frizūra, vai panākumi uz skatuves.
Jauku visiem dienu!
sestdiena, 2009. gada 12. septembris
Par partijām, beisbolu un horoskopu -- pārdomas sestdienas rītā
Labrīt, lasītāji!
Vakar noskatījos kolēģes Ivetas Elksnes vadīto "Preses klubu." Pagājušās nedēļas raidījumu neredzēju, vien pēc tam no daudziem cilvēkiem dzirdēju, ka tas ir bijis viens kārtīgs balagāns, jo studijā sapulcējušies žurnālisti acīmredzot vairāk tīksminājās paši par savu balsi, nekā par domu, ka būtu jāuzklausa uzaicinātie politiķi. Vakar bija citādi. Žurnālisti lielākoties bija pieklājīgi (tie bija Aivars Ozoliņš no Dienas, Juris Paiders no Atkarīgās un Māris Zanders no pana Klekša karaļvalsts), bet nebija īpaši ko klausīties no "Tautas" partijas spīdekļiem Vinetas Muižnieces un Venta Kraukļa. Apmēram septiņpadsmit reizes žurnālisti centās no viņiem izdabūt skaidrojumu, kā tad viņi plāno nodrošināt valsts finanses, ja reiz ir pateikuši stingru "nē" nodokļu paaugstināšanai, bet velti. Notika liela vāvuļošana ap tēmu, bet par tēmu ne īpaši.
Tas uzrādīja dzīvu patiesību. "Tautas" partijai nekas nav jāskaidro, jo patlaban tai ir tikai viens mērķis -- būt pašai par sevi, vai lūst vai plīst. Tas skaidri ir redzams epopejā ap Antu Rugāti un partijas vēlmi viņu iedabūt Saeimas prezidijā. Šodien presē lasāms, ka pati A. Rugāte acīmredzot ir sapratusi, ka divos balsojumos iegūtās 25 un pēc tam 20 balsis nozīmē, ka vieta prezidijā viņai nespīd, un tāpēc viņa ir vēlējusies savu kandidatūru atsaukt. Bet, nē -- frakcija to neesot pieļāvusi, lūk, jo, V. Kraukļa vārdiem runājot, "viņa ir izcila kandidāte, un tagad mēs gaidīsim, kad Dombrovskis nodrošinās balsis." Citiem vārdiem sakot -- mēs gaidīsim, kad kāds Saeimas deputātus piespiedīs balsot pret savu pārliecību. Protams, "Tautas" partijai tas nav nekas jauns -- tur ne reizi vien ir bijis tā, ka partijas īpašnieku un bosu nolemtais visiem kļūst par kaut ko obligātu, piemēram, toreiz, kad visiem TP deputātiem obligāti bija jābalso par homofobijas ieviešanu Satversmē. Tagad, lūk, partijai svarīgāka ir Anta Rugāte, nekā viss pārējais, par ko Saeimai ir jāspriež.
Tikām Šlesera biznesa projektam Saeimā svarīga ir kalendāra revidēšana. Turpmāk septembra otrā svētdienā Latvija atzīmēs tēvu, bet 1. oktobrī -- veco ļaužu dienu. Laikam jau kāpēc ne, lai gan it īpaši veciem ļaudīm Latvijā patlaban nav liela iemesla svinēt nedz 1. oktobrī, nedz jebkurā citā datumā, bet kāpēc apstāties tur? Ņemot vērā Latvijas reālijas, varētu būt šķirteņu diena, trešās sievas diena, vientuļo māšu diena, nogalināto zīdaiņu diena, sievas krāpšanas diena u.tml. Tas būtum no partijas sen kūrētās "ģimeņu" jomas.
Taču šodien ir arī šis tas gaišāks. Šodien sāksies Latvijas beisbola čempionāta finālsērija. Es par to uzzināju ne tāpēc, ka par to būtu kaut kas ziņots medijos, bet tāpēc, ka mani pasākumu komentēt uzaicināja viens no procesa organizētājiem. Izrādās, Latvijā ir vesela beisbola līga, kura ir spēlējusi visu vasaru. Varētu padomāt, ka kādam sporta žurnālistam būtu ienākusi prātā doma, ka par to varētu kaut ko uzrakstīt. Varbūt, piemēram, Sporta Avīzē par to ir bijusi vesela rakstu sērija. Bet Dienas sporta lappusē, cik atceros -- ne vārda. Tas ir skumji.
Piedevām man šodien horoskops ir lielisks. Tur ir teikts, ka man šonedēļ būtu jāatrod iespēja nodarboties ar mūziku vai to klausīties. Ar nodarbošanos tā būs, kā būs -- mūziķis neesmu, bet klausīties mūziku nav problēma. Paldies horoskopa sastādītājiem, ka šoreiz man ir pateikts priekšā darīt kaut ko tādu, ko varu izdarīt pat ļoti viegli.
Jauku visiem dienu!
Vakar noskatījos kolēģes Ivetas Elksnes vadīto "Preses klubu." Pagājušās nedēļas raidījumu neredzēju, vien pēc tam no daudziem cilvēkiem dzirdēju, ka tas ir bijis viens kārtīgs balagāns, jo studijā sapulcējušies žurnālisti acīmredzot vairāk tīksminājās paši par savu balsi, nekā par domu, ka būtu jāuzklausa uzaicinātie politiķi. Vakar bija citādi. Žurnālisti lielākoties bija pieklājīgi (tie bija Aivars Ozoliņš no Dienas, Juris Paiders no Atkarīgās un Māris Zanders no pana Klekša karaļvalsts), bet nebija īpaši ko klausīties no "Tautas" partijas spīdekļiem Vinetas Muižnieces un Venta Kraukļa. Apmēram septiņpadsmit reizes žurnālisti centās no viņiem izdabūt skaidrojumu, kā tad viņi plāno nodrošināt valsts finanses, ja reiz ir pateikuši stingru "nē" nodokļu paaugstināšanai, bet velti. Notika liela vāvuļošana ap tēmu, bet par tēmu ne īpaši.
Tas uzrādīja dzīvu patiesību. "Tautas" partijai nekas nav jāskaidro, jo patlaban tai ir tikai viens mērķis -- būt pašai par sevi, vai lūst vai plīst. Tas skaidri ir redzams epopejā ap Antu Rugāti un partijas vēlmi viņu iedabūt Saeimas prezidijā. Šodien presē lasāms, ka pati A. Rugāte acīmredzot ir sapratusi, ka divos balsojumos iegūtās 25 un pēc tam 20 balsis nozīmē, ka vieta prezidijā viņai nespīd, un tāpēc viņa ir vēlējusies savu kandidatūru atsaukt. Bet, nē -- frakcija to neesot pieļāvusi, lūk, jo, V. Kraukļa vārdiem runājot, "viņa ir izcila kandidāte, un tagad mēs gaidīsim, kad Dombrovskis nodrošinās balsis." Citiem vārdiem sakot -- mēs gaidīsim, kad kāds Saeimas deputātus piespiedīs balsot pret savu pārliecību. Protams, "Tautas" partijai tas nav nekas jauns -- tur ne reizi vien ir bijis tā, ka partijas īpašnieku un bosu nolemtais visiem kļūst par kaut ko obligātu, piemēram, toreiz, kad visiem TP deputātiem obligāti bija jābalso par homofobijas ieviešanu Satversmē. Tagad, lūk, partijai svarīgāka ir Anta Rugāte, nekā viss pārējais, par ko Saeimai ir jāspriež.
Tikām Šlesera biznesa projektam Saeimā svarīga ir kalendāra revidēšana. Turpmāk septembra otrā svētdienā Latvija atzīmēs tēvu, bet 1. oktobrī -- veco ļaužu dienu. Laikam jau kāpēc ne, lai gan it īpaši veciem ļaudīm Latvijā patlaban nav liela iemesla svinēt nedz 1. oktobrī, nedz jebkurā citā datumā, bet kāpēc apstāties tur? Ņemot vērā Latvijas reālijas, varētu būt šķirteņu diena, trešās sievas diena, vientuļo māšu diena, nogalināto zīdaiņu diena, sievas krāpšanas diena u.tml. Tas būtum no partijas sen kūrētās "ģimeņu" jomas.
Taču šodien ir arī šis tas gaišāks. Šodien sāksies Latvijas beisbola čempionāta finālsērija. Es par to uzzināju ne tāpēc, ka par to būtu kaut kas ziņots medijos, bet tāpēc, ka mani pasākumu komentēt uzaicināja viens no procesa organizētājiem. Izrādās, Latvijā ir vesela beisbola līga, kura ir spēlējusi visu vasaru. Varētu padomāt, ka kādam sporta žurnālistam būtu ienākusi prātā doma, ka par to varētu kaut ko uzrakstīt. Varbūt, piemēram, Sporta Avīzē par to ir bijusi vesela rakstu sērija. Bet Dienas sporta lappusē, cik atceros -- ne vārda. Tas ir skumji.
Piedevām man šodien horoskops ir lielisks. Tur ir teikts, ka man šonedēļ būtu jāatrod iespēja nodarboties ar mūziku vai to klausīties. Ar nodarbošanos tā būs, kā būs -- mūziķis neesmu, bet klausīties mūziku nav problēma. Paldies horoskopa sastādītājiem, ka šoreiz man ir pateikts priekšā darīt kaut ko tādu, ko varu izdarīt pat ļoti viegli.
Jauku visiem dienu!
piektdiena, 2009. gada 11. septembris
Vienpadsmitais
Labdien, lasītāji!
Ciparu savienojums 9/11 pirms astoņiem gadiem uzņēma jaunu nozīmi, kura, šķiet, joprojām īpaši nav mainījusies. Atceros, kā šodien. Sēdēju pie datora un strādāju. Zvanīja draugs: Vai skaties CNN? Kādu CNN? Darba diena taču! Pasaules tirdzniecības centrā ietriekusies lidmašīna. Ko?! Kāda lidmašīna? Varbūt mazas, privātas lidmašīnas pilots cietis infarktu? Un tad es ieslēdzu CNN. Un tad es burtiski pusstundu stāvēju ar televizora pulti rokā un atkārtu žokli skatījos, kā sabruka viens un pēc tam otrs tornis. Tad zvanīja Latvijas televīzija un teica, lai es dodos turp cik ātri vien iespējams. Tajā vakarā un nākamajā rītā es notiekošo komentēju gan LTV, gan arī Latvijas radio. Nakti īpaši negulēju. Pēc divām dienām skatījos CNN, kā bojā gājušo un bez vēsts pazudušo radinieki izmisīgi viņus meklē. Tad man beidzot trāpīja sirds instinkts, kuru divas diennaktis biju apslāpējis žurnālistikas kontekstā. Raudāju un kaucu vismaz 15 minūtes.
Jāatzīst, ka vienam cilvēkam 2001. gada 11. septembris bija laimīgākā diena mūžā. Tas bija ASV "prezidents" Džordžs Bušs (pēdiņās tāpēc, ka 2000. gadā viņš neuzvarēja, viņa pārstāvētā Republikāņu partija vēlēšanas nozaga). Atceramies, ka labu brīdi pēc tam, kad viņš uzzināja, kas Ņujorkā noticis, ASV prezidents turpināja tērzēt ar bērniem kādā pamatskolā, kurā viņš viesojās. Tas bija zināmais Dž. Bušs -- visnotaļ dumjš, ne īpaši pieslēgts pasaulei. Taču pēc tam cilvēks sevi varēja pārvērst par kara vadoni, un mēs visi zinām, kas notika tālāk. Labi zinot, ka tādu nav, Buša administrācija vienalga piemeklēja "pierādījumus", kas bija vajadzīgi, lai iebruktu Irākā. Bušs "uzvaru" karā pasludināja laikā, kad tas patiesībā vēl bija tikai sācies, jo beidzies tas nav joprojām. Valdība pilnībā atteicās no jebkādiem cilvēka tiesību principiem Gvantanamo līcī, Abu Grahības cietumā Irākā un, jā, zināmā mērā arī Amerikas Savienotajās Valstīs. Tas sākās ar mazām neērtībām (lidostā jānovelk kurpes un josta, visnotaļ bezjēdzīgie paziņojumi, ka tagad drošības stāvoklis ir "kods sarkans" un tagad atkal "kods dzeltens") un beidzās ar nopietniem pilsoniskās sabiedrības principu pārkāpumiem -- neierobežotas valdības tiesības noklausīties sarunas, atvērt vēstules un pārtvert interneta komunikācijas, nemaz nerunājot par prezidenta apstiprinātu atļauju, cilvēkus arī spīdzināt. Septiņu gadu garumā pēc 11. septembra Bušs varēja rīkoties, kā vien tīk. Tas nāca par sliktu Amerikai, tas nāca par sliktu pasaulei, bet tas nāca par labu Džordžam Volkeram Bušam. Bez 11. septembra notikumiem viņš gandrīz noteikti būtu bijis vārgs, nezinošs, neinformēts un visai bezcerīgs valsts vadītājs, un 2004. gadā Amerika viņam būtu pateikusi čau. Gandrīz pateica -- daudz netrūka.
Astoņi gadi pagājuši. Osama Binladens joprojām, cik var spriest, dzīvo kaut kur kādā alā. Irāka joprojām ir nemierīga, un tas ir maigi teikts. Sākotnējais uzbrukuma mērķis Afganistāna -- arī tur gludi neiet, patlaban ASV jaunā administrācija apsver dažādus variantus par to, ko tur darīt tālāk. 2001. g. 11. septembrī pasaule pārmainījās uz neatgriešanos. Iespējams, ka visu saskaitot kopā, sanāk, ka tagad tā ir drošāka, nekā tā bija tad, kad Irākā valdīja maniaks Huseins un Afganistānā valdīja haoss ar ultrareliģiskiem maniakiem priešgalā. Daudz asiņu izliets. Daudz naida piedzīvots. Tāds nu bija tas vienpadsmitais.
Jauku visiem dienu!
Ciparu savienojums 9/11 pirms astoņiem gadiem uzņēma jaunu nozīmi, kura, šķiet, joprojām īpaši nav mainījusies. Atceros, kā šodien. Sēdēju pie datora un strādāju. Zvanīja draugs: Vai skaties CNN? Kādu CNN? Darba diena taču! Pasaules tirdzniecības centrā ietriekusies lidmašīna. Ko?! Kāda lidmašīna? Varbūt mazas, privātas lidmašīnas pilots cietis infarktu? Un tad es ieslēdzu CNN. Un tad es burtiski pusstundu stāvēju ar televizora pulti rokā un atkārtu žokli skatījos, kā sabruka viens un pēc tam otrs tornis. Tad zvanīja Latvijas televīzija un teica, lai es dodos turp cik ātri vien iespējams. Tajā vakarā un nākamajā rītā es notiekošo komentēju gan LTV, gan arī Latvijas radio. Nakti īpaši negulēju. Pēc divām dienām skatījos CNN, kā bojā gājušo un bez vēsts pazudušo radinieki izmisīgi viņus meklē. Tad man beidzot trāpīja sirds instinkts, kuru divas diennaktis biju apslāpējis žurnālistikas kontekstā. Raudāju un kaucu vismaz 15 minūtes.
Jāatzīst, ka vienam cilvēkam 2001. gada 11. septembris bija laimīgākā diena mūžā. Tas bija ASV "prezidents" Džordžs Bušs (pēdiņās tāpēc, ka 2000. gadā viņš neuzvarēja, viņa pārstāvētā Republikāņu partija vēlēšanas nozaga). Atceramies, ka labu brīdi pēc tam, kad viņš uzzināja, kas Ņujorkā noticis, ASV prezidents turpināja tērzēt ar bērniem kādā pamatskolā, kurā viņš viesojās. Tas bija zināmais Dž. Bušs -- visnotaļ dumjš, ne īpaši pieslēgts pasaulei. Taču pēc tam cilvēks sevi varēja pārvērst par kara vadoni, un mēs visi zinām, kas notika tālāk. Labi zinot, ka tādu nav, Buša administrācija vienalga piemeklēja "pierādījumus", kas bija vajadzīgi, lai iebruktu Irākā. Bušs "uzvaru" karā pasludināja laikā, kad tas patiesībā vēl bija tikai sācies, jo beidzies tas nav joprojām. Valdība pilnībā atteicās no jebkādiem cilvēka tiesību principiem Gvantanamo līcī, Abu Grahības cietumā Irākā un, jā, zināmā mērā arī Amerikas Savienotajās Valstīs. Tas sākās ar mazām neērtībām (lidostā jānovelk kurpes un josta, visnotaļ bezjēdzīgie paziņojumi, ka tagad drošības stāvoklis ir "kods sarkans" un tagad atkal "kods dzeltens") un beidzās ar nopietniem pilsoniskās sabiedrības principu pārkāpumiem -- neierobežotas valdības tiesības noklausīties sarunas, atvērt vēstules un pārtvert interneta komunikācijas, nemaz nerunājot par prezidenta apstiprinātu atļauju, cilvēkus arī spīdzināt. Septiņu gadu garumā pēc 11. septembra Bušs varēja rīkoties, kā vien tīk. Tas nāca par sliktu Amerikai, tas nāca par sliktu pasaulei, bet tas nāca par labu Džordžam Volkeram Bušam. Bez 11. septembra notikumiem viņš gandrīz noteikti būtu bijis vārgs, nezinošs, neinformēts un visai bezcerīgs valsts vadītājs, un 2004. gadā Amerika viņam būtu pateikusi čau. Gandrīz pateica -- daudz netrūka.
Astoņi gadi pagājuši. Osama Binladens joprojām, cik var spriest, dzīvo kaut kur kādā alā. Irāka joprojām ir nemierīga, un tas ir maigi teikts. Sākotnējais uzbrukuma mērķis Afganistāna -- arī tur gludi neiet, patlaban ASV jaunā administrācija apsver dažādus variantus par to, ko tur darīt tālāk. 2001. g. 11. septembrī pasaule pārmainījās uz neatgriešanos. Iespējams, ka visu saskaitot kopā, sanāk, ka tagad tā ir drošāka, nekā tā bija tad, kad Irākā valdīja maniaks Huseins un Afganistānā valdīja haoss ar ultrareliģiskiem maniakiem priešgalā. Daudz asiņu izliets. Daudz naida piedzīvots. Tāds nu bija tas vienpadsmitais.
Jauku visiem dienu!
Abonēt:
Ziņas (Atom)
