Valsts prezidentam tikai daļēji taisnība

Labdien, lasītāji!

Šorīt Valsts prezidents Andris Bērziņš televīzijā pateica, ka nekādā gadījumā Latvijas leģionāri nav uzskatāmi par noziedzniekiem. Tas pat esot "ārpus veselā saprāta robežām." A. Bērziņš atceras, ka jau tālajā 1950. gadā amerikāņi atzina, ka leģionāri nebija noziedznieki, un 1955. gadā arī PSRS Augstākā padome viņus rehabilitēja (acīmredzot tā dēvētā Hruščeva atkušņa kontekstā, bet tikai pēc tam, kad tie leģionāri, kuri kara beigās atradās PSRS (vai kaunpilnā procesā tur tika atgriezti no Zviedrijas), gāja bojā Staļina lēģeros).

Tik tālu prezidentam, protams, ir taisnība. Noziedznieki šie cilvēki nebija un nav. Taču viņš aiziet pārāk tālu sakot, ka nav nekāda iemesla kritizēt to, kādā veidā viņi tiek pieminēti katra gada 16. martā. Ir iemesls to kritizēt, un tā ir vienkārša patiesība, par kuru laikam esmu rakstījis vai katru gadu pirms bēdīgi slavenā datuma -- nav, nav un vēlreiz nav prāta darbs (vai, ja Valsts prezidents tā vēlas -- veselā saprāta darbs) pasaulei lieku reizi bāzt acīs to, ka 2. pasaules kara laikā latvieši bija Hitlera pusē. Jā, tas notika okupētas nevis brīvas valsts kontekstā, jā, leģionāri lielākoties cīnījās par Latvijas neatkarību un nevis par Hitlera murgiem par Trešā reiha valdīšanu nākamajos tūkstoš gados. Taču pasaules vēsture jau ļoti sen ir uzrakstīta, Hitlers ir visnotaļ konkrēti pasludināts par visu laiku ļaunāko būtni, un teikšu vēlreiz, reklamēt aliansi ar viņa spēkiem nav prātīgi. Tas nenozīmē, ka latvieši (un citi) nevar atkal un atkal atgādināt visai pasaulei, ka Staļins bija daudz lielāks maniaks un noziedznieks pret cilvēci nekā Hitlers, vismaz lielā mērā tāpēc, ka viņam izdevās ilgāk palikt dzīvam, bet, pirmkārt, tas nemazina lietas būtību 16. martā un, otrkārt, pieredze Eiropas Parlamentā un citur liecina, ka eiropieši šādas runas klausās pieklājīgi, bet ar to arī apmēram viss ir pateikts.

16. martu jau sen ir nozaguši cilvēki, par kuriem arī šodien runāja Valsts prezidents -- tie, kuri cenšas sev tādējādi izsist politisku kapitālu, tajā skaitā, pagalam nožēlojamā kārtā, arī atsevišķi Saeimas deputāti, kuriem valsts starptautiskā reputācija acīmredzot nenozīmē pilnīgi neko. Kopā ar viņiem pēc pāris nedēļām Rīgā ālēsies visādi "pretfašisti" u.c. tipi, tajā skaitā acīmredzot arī kāds bariņš no ārzemēm. Pilnīgi noteikti uz vietas būs visas Krievijas televīzijas pēc kārtas vai arī to pakalpiņi Latvijā. Un tiem, kuri uzskata, ka propaganda Krievijā nekādi neietekmē Rietumu domu, derētu atcerēties pirmo jautājumu, kuru toreizējai Valsts prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai uzdeva tomēr nebūt ne neizglītotais BBC raidījuma "Hard Talk" vadītājs. Tas bija par to, kāpēc Latvija ļauj Rīgas ielās defilēt SS cilvēkiem. Saku vēlreiz -- Rietumos vēsture jau sen ir uzrakstīta.

Vēl Valsts prezidents šorīt pieminēja, ka leģionāru mūsdienās vairs īpaši daudz nav palicis, tie, kuri vēl ir dzīvi, lielākoties jau ir sasnieguši 90 gadu vecumu un vairāk. Tas, savukārt, rada jautājumu par to, kas notiks tad, kad viņu vairs nebūs. Vai tajā brīdī 16. marts (vai, kā tagad atsevišķi aktīvisti ir sākuši spriest - 17. marts) vairs būs vajadzīgs? Droši vien kādam būs vajadzīgs. Jo, kā teicu, jau ļoti sen 16. martam ir bijis tikai minimāls sakars ar Latvijas leģiona pieminēšanu un godāšanu, tas ir brīdis, kad ekstrēmisti abās politiskā spektra pusēs var kārtējo reizi gozēties televīzijas kameru priekšā. Par to ir žēl gan minētā iemesla dēļ, gan arī tāpēc, ka tas tomēr uzskatāmi demonstrē, ka viena mūsu sabiedrības daļa kā nespēj tā nespēj visu laiku neskatīties pagātnē. Cilvēks, kuram visu laiku galva ir pagriezta atmuguriski, ar laiku ietriecas sienā un katrā gadījumā nevar redzēt to, kas viņam ir priekšā. Tas ir garīgs mazohisms, tas pats, kas liek četras reizes gadā izkārt karogu ar melnu lentu, lai ar Latvijas Republikas karogu atzīmētu Latvijas okupāciju.

Vienu vārdu sakot, Valsts prezidentam par noziedzniekiem bija taisnība. Par to, ka 16. martu pašreizējā izpildījumā nevajag kritizēt -- ne tik.

Jauku visiem atlikušo dienu!