Ušakova grēks

Labdien, lasītāji!

Kā jau droši vien būsit pamanījuši, Rīgas mērs Nils Ušakovs šodien ir paziņojis, ka viņš ir kļuvis par vienu no tiem Latvijas pilsoņiem, kuri ir parakstījuši petīciju par krievu valodas statusu Latvijā. Teksts, kurā viņš to paziņoja, šorīt bija publicēts Ventspils trubas avīzē, bet zibenīgi to pārtvēra dažādi portāli, un tas noteikti ir paplašinājis to ļaužu loku, kuri to ir izlasījuši.

Mēram ir taisnība vienā lietā. Ja reiz likums pasaka, ka valdībai ir jāfinansē parakstu vākšana tad, kad attiecīgajā jautājumā jau ir savākti 10 tūkstoši parakstu, tad valdībai tā arī ir jādara, un nav pareizi atsevišķiem ministriem sava īsta vai iedomāta nacionālisma dēļ balsot pret. Likums tomēr ir likums.

Taču citā ziņā Ušakovs tomēr ir nodemonstrējis visai ievērojamu liekulību. Viņš kārtējo reizi apzvēr, ka viņš un viņa pārstāvētais Saskaņas centrs stāv un krīt par vienu vienīgu valsts valodu, taču petīciju viņš ir parakstījis vienalga. Tas nozīmē teikt vienu un darīt otru, jo parakstu vākšanas mērķis tomēr ir krievu valodai nodrošināt līdzīgu statusu. "Saskaņiešiem" tā allaž bijusi problēma -- kā vienlaikus sev piesaistīt latviešu balsis, bet tomēr saglabāt to Latvijas "krievvalodīgo" atbalstu, kuriem par latviešu valodu vienkārši nospļauties. Citādi, kā par liekulību, to ir grūti saukt.

Ušakovs savā komentārā apgalvo, ka patiesībā jautājums nemaz nav par krievu valodu kā tādu, tas esot par krievu tautības "latvijiešu" (viņa vārds) pašcieņu. "Latvijieši" mīl šo valsti tikpat daudz, cik latvieši -- tā pilsētas pirmā persona. 18. novembrī viņš viņus visus aicinās pulcēties krastmalā un dziedāt Latvijas valsts himnu. Vai dieniņ, cik ļoti cēli!

Jo cilvēks, kuram joprojām vārds "labrīt" ir eksotisks svešvārds, diez vai prot himnas vārdus un grib piedalīties valsts neatkarības dienas procesos. Tas ir tāpēc, ka cilvēks, kurš visu mūžu ir nodzīvojis Latvijā, bet nav vīžojis iemācīties latviešu valodu, tomēr nav Latvijas draugs. Protams, viena lieta ir gados vecs tantuks, kurš gados vecs bija jau tad, kad sabruka brālīgā Padumjā savienība, taču mēs visi zinām, ka ir arī pietiekami daudz gados jaunu cilvēku, kuri latviešu valodu neprot nemaz. Par kādu "pašcieņu" Latvijā varam runāt, ja cilvēks sevi uzskata tikai un vienīgi par krievu, kuram visas saites ir nevis ar Latviju bet ar Krieviju?

Ušakovs komentārā raksta, ka viņš nebūs satraukts par to, ka nu latviešu politiķi viņam pierakstīs visādus grēkus, piedevām viņš nerunāšot ar tiem, kuri cenšas izmantot jēdzienu "Krievi nāk!", lai iebaidītu latviešus. Te nu ir jāsaka divas lietas. Pirmkārt, parakstīt petīciju, kuras mērķis tomēr ir valstī nodrošināt divas oficiālas valodas -- tas ir grēks. Un, otrkārt, derētu atcerēties, ka lozungu "Krievi nāk!", iespējams, iedibināja latviešu nacionālisti, bet pēc tam to kāri pārtvēra Tatjana Ždanoka un viņas biedri un biedrenes, un tie nu nav nekādi Latvijas un latviešu draugi, nebūt ne.

Vēl mērs raksta, ka viņš esot dikti "pragmātisks" un saprot, ka referendums droši vien nebūtu veiksmīgs. Var jautāt, kāpēc tādā gadījumā viņš velti tērēja laiku, dodoties uz parakstu vākšanas punktu; vai Rīgas pirmajai personai nudien nav nekā labāka, ko darīt ar savu laiku? Taču te nu reiz mēram reiz ir taisnība. Nu, neatradīsies Latvijā pilsoņu vairākums, kurš referendumā nobalsos par krievu valodas oficiālo statusu Latvijā un, tātad, arī Eiropas Savienībā. Neatradīsies. Jo tie cilvēki, kuri pēc visa mūža pavadīšanas Latvijā, joprojām neprot ne vārda latviešu valodas, ir vai nu slinki vai stulbi vai vienkārši pretīgi radījumi. Ja kāds grib piedalīties valsts politiskajos procesos, tad lai iemācās latviešu valodu un kļūst par pilsoni. Aizbildinājums, ka cilvēks jūtas "apvainojies" par to, ka valstī ir naturalizācijas process, ir vienkārši muļķīgs. Un, ja cilvēks negrib iemācīties valsts valodu, tad lai paliek nepilsonis ar visu no tā izrietošo. Cita starpā, vilciens no Rīgas uz Maskavu kursē vairākas reizes dienā. Jā, reti kurš grib pamest ES dalībvalsti un dzīvot līdz kliņķim korumpētajā kvazidiktatūrā, kāda ir mūsdienu kaimiņvalsts, taču, ja reiz cilvēks ir nolēmis uz mūžu palikt Latvijā, tad ja ne pašcieņa, tad tomēr elementāra cieņa pret savu valsti prasa iemācīties valodu.

Kauns par mēru! Liels kauns!

Jauku visiem dienu.