Jefiņisms

Labrīt, lasītāji!

Gadās tā, ka cilvēks izdara kaut ko tādu, kas liek domāt par viņa uzslavēšanu. Tā, piemēram, kādreizējais Valsts prezidents Guntis Ulmanis laikā kopš aiziešanas no politikas (nu, nosacītas aiziešanas -- deputāts viņš skaitās joprojām, bet 17. septembrī viņš vairs nekandidēs) ir nonācis pie šādām tādām atziņām, tajā skaitā, piemēram, pie tās, kuru viņš šajās dienās ir paudis par Puzes hercogu un bezgalīgo preses konferenču rīkotāju mūsu valsts austrumkrastā: "Demagoģija ir viņa ieroči un viņš to veiksmīgi izmanto pret jebkuru godīgu politiķi. Lembergs ir vienkārši nekaunības un cinisma kalngals, un Latvijas politiskā elite nav spējīga ar viņu cīnīties. Tai nav šīs milzīgās nekaunības, nav uzņēmības, nav arī gribas. Es teiktu, ka reizēm pietrūkst arī prāta." Protams, šis ir tas pats politiķis, kurš laikā pirms 10. Saeimas vēlēšanām visiem stāstīja, cik ļoti varam uzticēties tādām Latvijas politekonomiskās vides "zvaigznēm," kā Šķēle un Šlesers, un tāpēc varbūt par īstu pravieti Ulmani būtu grūti uzskatīt, bet paldies par to pašu. Un it īpaši par to piebildi par "prātu." Jo tas tomēr ir vērtējams kā intelektuāls slinkums, kas Vienotībai visus pēdējos mēnešus nav ļāvis atrast veidu, kā novērst mazpilsētas politaktīvista un tiesas zāles biežā apmeklētāja smīnošo ģīmi pie valdības galda.

Savukārt, ja par mazpilsētas politaktīvista "lielāko" lomu mūsdienu politikā. Varbūt esat pamanījuši, ka laikrakstos pēdējā laikā varen dikti reklamējas Zaļo un zemnieku savienība. Par saviem labiem darbiem lielās. Par to, cik viss ir labi un jauki stāsta. Lūk, labs darbiņš šurp, lūk, labs darbiņš turp. Cik mums ir lieliski ministri un ministres! Mēs no visas sirds un dvēseles un aknām un nierēm un aizkuņģa dziedzeriem mīlam pensionārus! Viss kā nākas. Bet vienu vārdiņu, vai pareizāk sakot uzvārdiņu, šajās reklāmās ar lupu nesameklēt. Tas būtum ZZS "premjerministra kandidāta" uzvārds. Tas nu ir savdabīgi, lai neteiktu vairāk, jo partijām taču būtu jālepojas ar to cilvēku, kuru tās uzskata par premjerministra amata cienīgu. Savulaik līdz apnikumam tika bazūnēta pārliecība, ka pats, pats labākais premjerministrs būtu "Roberts Zīle un viņa ekonomiskā programma." Pērn pirms oktobra vēlēšanām (un, ja kas, arī tagad pirms septembra vēlēšanām) mums visiem tiek stāstīts, ka absolūti perfektākais premjerministrs visā Visuma vēsturē ir bijis Valdis Dombrovskis, jo viņš ir izglābis valsti no posta un sagraušanas. "Saskaņas" centrs par premjerēšanu ir tik dikti sapriecājies, ka ir izvirzījis pat divus kandidātus Jāni "Biškeka" Urbanoviču un Nilu Ušakovu. Burtu savirknējums VLTBLNNKUTMLUTJP nāk ar Gaidi Bērziņu (jo "Roberts Zīle un viņa ekonomiskā programma" iestrēga Briselē un šurp vairs negrib braukt), Zatlera reformu partijai ir Edmunds Sprūdžs ar viņa vidējās izglītības diplomu. Bet "zaļie zemnieki" par savu "premjerministra kandidātu" ni un ni. Ūdeni mutē ieņēmuši. Vai tas nav dīvaini? Uzskatīsim, ka tas ir retorisks jautājums. Laikam jau mazmazmazmazdruscītiņ kauna protas pat kādreizējais Bauskas rajona kompartijas pirmais sekretārs ar viņa jautro bandu.

Toties ir arī tādi cilvēki, kuru rīcība liecina ne par ko citu, kā par jefiņismu. Tā, piemēram, pirms pāris dienām titulētais komponists Zigmārs Liepiņš kādā intervijā nāca ar domu, ka viņš balsos par VLTBLNNKUTMLUTJP tāpēc ka viņš negrib redzēt "mošeju Rīgas centrā." Ak tā gan. Rīgas centrā patlaban ir viena sinagoga (kā arī vienas sinagogas drupas, kura atsauc atmiņā tos laikus, kāds negribēja redzēt "žīdus Rīgas centrā"), vairākas luterāņu baznīcas, Romas katoļu kardināla katedrāle, vairākas Krievu pareizticīgo baznīcas un katedrāles, droši vien arī kāda baptistu baznīca un maz kas var gadīties, varbūt arī kāds Septītās dienas adventistu lūgšanu nams u.tml. Rīgas centrā pilnīgi noteikti ir latviešu dzīvesziņai un tradīcijām pagalam netipisko krišnaītu pulcēšanās vieta. Viņi, tāpat kā mormoņu puiši savās melnajās biksēs un baltajos kreklos, pa Rīgas centru dreifē nepārtraukti. Bet mošeja, lūk, tur nedrīkst atrasties. Kāpēc? Islamticība taču ir viena no pasaules lielajām reliģijām. Protams, var jau teikt, ka no turienes ir nākušas tādas odiozas personas, kā porno mīļotājs Binladens, taču no kristiešu puses laika gaitā ir nākuši i krusta kari i zobenbrāļi i asiņainie kari Ziemeļīrijā un Bosnijā. No tā, protams, neizriet, ka Rīgas centrā nevajadzētu būt protestantu un katoļu baznīcām. Bet, patīk tas Zigmāram Liepiņam un citiem vai nepatīk, bet Latvijā ir arī musulmaņi. Ja kas, tad pirmā musulmaņu draudze Latvijā reģistrēta jau ļoti tālajā 1902. gadā. Ja kas, tad nospiedošais musulmaņu vairākums pasaulē grib dzīvot mierīgi un negrib apjozties ar sprāgstvielām un doties uz tirgu, lai uzspridzinātu sevi un citus. Ja kas, tad vakar skatījos dokumentālu filmu par pagājušā gadsimta 70. gados plaši pazīstamo popzvaigzni Cat Stevens, kurš ilgi meklēja sev piemērotāko ticību un ar laiku nonāca pie atziņas, ka viņa dvēselei vispiemērotākā ir tieši musulmaņu ticība, ne mazums tāpēc, ka Korānā ļoti daudzās vietās ir tieši tie paši stāsti, kā dziedoņa bērnībā pazītajā Bībelē (tas pats viens vienīgais Ābrama dievs, mīļie, tas pats viens un vienīgais). Un tāpēc teikt, ka pilnīgi noteikti kāds negribētu dzīvot kaimiņos musulmanim (kā kādā pētījumā pagājušajā dekādē apgalvoja 41 procents latviešu un 49 procenti nelatviešu), vai arī, ka musulmaņiem ar saviem dievnamiem vajadzētu vākties kaut kur patālāk prom -- tas ir jefiņisms. Nē, patiesībā tie ir aizspriedumi, kuriem demokrātiskā un civilizētā valstī nav vietas. Jo to pamatā tomēr ir un paliek doma, ka Latvijā mēs "citādākos" nevēlamies redzēt. Lai arī viņi visu laiku ir bijuši tepat mums blakus. Un mūsdienu globalizētajā pasaulē un it īpaši Eiropas savienībā ar tās atvērtajām robežām tas tā būs vēl jo vairāk. Ja musulmaņi atradīs vietu Rīgas centrā, kur ir iespējams būvēt mošeju, es tikai priecāšos. Mošejas vispār mēdz būt skaistas. Jefiņš Zigmārs.

Un jefiņš Kaspars. Par to nav daudz ko teikt. Līdz kam ir jānonāk, lai paziņotu, ka valsts, kuru Kaspars savulaik ir apdziedājis tik skaisti, tik mīļi, ir feiks (dikti latvisks jēdziens) un tāpēc Kaspars vairs negrib būt tās pilsonis, un vispār valsts likumi viņam ir pie vienas pakaļas? Jefiņš, jefiņš, jefiņš.

Jauku visiem dienu!