Labdien, lasītāji!
Vakar beidzot guvu iespēju noskatīties Kaspara Gobas dokumentālo filmu Homo@lv. Jāsaka, tā bija inteliģentākā filma par tēmu, kādu sen gadījies redzēt, un tas ir tāpēc, ka režisors no dokumentālo filmu veidošanas viedokļa ļoti prātīgā kārtā nolēma īpaši nenostāties nevienā no abām pusēm jautājumā par LGBT cilvēkiem Latvijā un to, ko viņi dara. Filmā ir redzami LGBT cilvēki, kā arī viņu pretinieki. Ļauts izteikties abām pusēm. Tiesa, tie, kuri par LGBT cilvēkiem bļaustās, arī šajā filmā pierāda paši savu ignoranci. Cita starpā ir skats pie tiesas zāles durvīm, kurā LGBT aktīvists un organizācijas ILGA Eiropa sabiedrisko attiecību vadītājs Juris Lavrikovs organizācijas NoPride vadītājam Igoram Maslakovam jautā, kā īsti Jura esamība traucē Igora dzīvi. Neko īpašu Igors nevar atbildēt. Daudz filmā dzirdam no sektas Jaunā paaudze vadītāja Ļedjajeva, tikai un vienīgi krievu valodā, kas kārtējo reizi atgādina, cik ļoti krieviska ir šī sekta par spīti tam, ka tajā piedalās arī atsevišķi latviešu tautības politiķi. Tajā skaitā filmā bļaustāmies redzama kādreizējā Saeimas deputāte Inta Feldmane.
Toties sieviete, kurai ikgadējais Draudzības dienu pasākums ir iespēja kārtējo reizi pierādīt mākslinieka Endija Vorhola reiz teikto, ka katram cilvēkam dzīvē 15 minūtes gadās būt slavenam, filmā tiek prezentēta kā ... nu, kā tāds vienkāršs sievišķis. Runa ir par Dimitera madāmu, kura Draudzības dienās vienmēr lakatā tērpta redzama vicinām krustu pa gaisu. Filmā viņa redzama mājās. Maizīti cep, cik var spriest -- malkas plītī. Savu izpratni par ticību skaidro. Apgalvo, ka nevienam nekad nav uzbrukusi. Šajā ziņā melo, un kadri, kas redzami, kamēr viņa galvo par savu nevainību, to apliecina pat ļoti skaidri. Viņas vīrs stāsta, ka ļaudis sievu saucot par "velna veceni" un piebilst, ka tas viņu netraucē, jo "vecene" viņu esot glābusi no bohēmas. Nu, ja tā, tad tā. Un vēl filmā redzami abi galvenie melnsvārču homofobi Vanags un Pujāts, arī viņiem dots vārds.
No LGBT puses filmā redzams minētais Juris Lavrikovs, kā arī Mozaīkas aktīvistes Linda Freimane, Evita Goša, Līga Kļaviņa (ļoti aizkustinošs kadrs filmā rāda, kā pēdējās divas laulājās), Vita Brakovska un Kristīne Gariņa, vēl arī Dzintars Skarbovskis. Cita starpā Kristīne redzama Londonas praidā, kur viņa sarunājas ar toreizējo pilsētas mēru Kenu Livingstonu un parakstīja sadarbības līgumu starp Mozaīku un Londonas Praida organizāciju. Diemžēl, redzami arī tie divi jaunieši, kuri savulaik dibināja LGBT organizāciju un sev pilnīgi bez jebkāda pamata piesavināja ILGA (Starptautiskā Lezbiešu un geju asociācija) nosaukumu -- par spīti tam, ka ILGA oficiālās saites Latvijā ir ar Mozaīku. Reiz abi jaunskungi nolēma, ka ar Mozaīku viņi par spīti savas organizācijas pilnīgai neveiksmei nevēlas saistīties, viņi tā vietā sasaistījās ar minēto NoPride organizāciju. Filmā redzams, kā abi jaunieši dodas vizītē pie Pujāta. Nu, kā teica Karlsons -- visi jau nevar būt apdāvināti.
Vēl filmā redzams dzejnieks Rihards Bargais un mākslinieks Armīns Ozoliņš, kuri abi nepārtraukti pīpē cigaretes un komentē LGBT notikumus, tā teikt, no malas. Vai, pareizāk sakot, komentē Rihards Bargais. Armīnam Ozoliņam visas filmas garumā vienīgais sakāmais ir "Mhm" atbildot uz kādu jautājumu. Tajā skaitā R. Bargais nāk ar interesantu domu -- ka Praida pasākumi vairāk ir vajadzīgi nevis LGBT cilvēkiem, bet gan viņu pretiniekiem, lai viņiem būtu kaut kas, pret ko cīnīties. Varbūt, tā prāto dzejnieks, NoPride paši nodrošināja pirmā Praida organizēšanu. Nē, tā nebija, bet doma vienalga interesanta.
Taču filmas centrā ir divi garīdznieki, Juris Cālītis un Māris Sants. Pirmais filmā redzams kā racionālisma balss pret ārprātīgo naidu, kāds plūst no minētās sektas, kā arī no mūsu valsts "tradicionālākajām" konfesijām, vai vismaz no to vadītājiem. Savukārt pēdējais redzams i filmas sākumā, i arī beigās, braucam prom no Latvijas. Lasītājs zinās, ka māc. Sants tagad dzīvo Londonā, un tas, ka viņš vairs nedzīvo Latvijā ir minētā naida dēļ. Žēl.
Paldies Kasparam Gobam par filmu. Teikšu vēlreiz -- tik sabalansētu un inteliģentu dokumentālo filmu par LGBT dienām un nedienām Latvijā nebiju redzējis.
Vēlu visiem lasītājiem skaistus Ziemassvētkus. Vai šovakar vai rīt no rīta, lai zem eglītes atrodas tieši tas, ko sirsniņa kāroja, lai gan atcerēsimies arī to, kas teikts Ziemassvētku dziesmā "Jūs bērniņi, nāciet": Tu negribi mantas, ko pasaule rod. Galvenais jau ir ģimene, tuvinieki un labi draugi. Un, piedevām, šī ir arī tā nakts, kad varam atcerēties mazu bērniņu, kurš piedzima kaut kad pirms 2000 gadiem, plus mīnus (vēsturiski, protams, mēs nezinām, kad Jēzus ir dzimis, ir pietiekami daudz ekspertu, kuri uzskata, ka vismaz decembrī tas gan nebūs bijis), un tad savos 33 gados pilnīgi pārmainīja pasauli. Žēl, ka mūsdienās arī baznīcā ir tik daudz ļaužu, kuri kropļo Viņa pamata vēsti: Esiet labi cits pret citu. Kā esmu rakstījis citreiz, ja tas būtu jēdziens, ko ievērotu visi, tad pasaule būtu daudz, daudz labāka vieta.
Jauku un burvīgu visiem šo vakaru!
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
5 komentāri:
vai šai filmā ir kaut kas sacīts arī ne tikai par iespējams nebūtiskām lietām, visādām galējībām, dažādiem nesaistītiem faktiem, dīvainībām, bet arī par būtību - teiksim šādiem jautājumiem - vai jebkura dzīvesveida publiska tieši uzmācīga un varbūt pat agresīva demonstrēšana ir sabiedrības attīstībai nepieciešama? vai kāds no šādiem dzīves veidiem ir vai nav kaitīgs sabiedrības veselīgai attīstībai?
mani personiski šādi citādi ļaudis netraucē, neuztrauc, tādus pat atbalstu cīņā par kaut kādiem likumpārkāpumiem attiecībā uz viņiem kā jebkuru sabiedrības indivīdu līdz brīdim, kad man publiski tiek uzspiests skatīt šāda veida pasākumus, tiek pieprasītas kaut kādas īpašas papildus tiesības - šāda uzmācība man nav pieņemama
visiem mieru un jaukus svētkus
Grinč, noskatieties filmu un pats atradīsit atbildi uz uzdoto jautājumu, proti, nekādas īpašas papildu tiesības netiek prasītas, tiek prasīta vienlīdzīga attieksme no valsts puses. Un kādā ziņā Jūsuprāt Jums kaut kas tiek "uzspiests"? Draudzības dienas katru reizi notiek kādā konkrētā vietā, un Jums ir visas iespējas attiecīgajā brīdī atrasties kaut kur citur. Un, savukārt, ja Jūs satrauc publiska seksualitātes izrādīšana, tad Jums daudz vairāk būtu jāvēršas pret meitenēm Vecrīgā, kuras arī ziemā ir īsos bruncīšos, ar augstpapēžu kurpēm un ar dziļu dekoletē. Heteroseksuāli ļaudis uz ielas var bučoties un maigoties uz nebēdu. Vai arī to Jūs uzskatāt par kaut kā "uzspiešanu"?
Jaukus arī Jums svētkus.
Gaišus visiem Otros Ziemsvētkus! Šis protams ir labs laiks, lai lieku reizi padomātu par, draudzību, līdzcietību un kristīgo mīlestību.Būtu jauki ja dažādu uzskatu cilvēki savu viedokli censtos pierādīt, atmetot destruktīvas emocijas, bet darot to ar racionāliem argumentiem un ar cieņu pret oponentiem.Minēto filmu „Homo.lv” neesmu redzējis, un tā mani patiesībā maz interesē, jo minēto personāžu uzvedība un viedokļi tāpat jau zināmi.Ja tuvāk iepazītos ar agresīvajiem Nopraidistiem, izrādītos, ka daudzi no viņiem paši ir latenti homoseksuāļi vai biseksuāļi (protams ne tikai tādi) un agresīvā formā izpauž savu iekšējo disharmoniju. Šādi arī jātulko R.Bargā versija.Un kā ir ar pašu Bargo, vai tad viņš nav„minoritāšu”pārstāvis? Jeb pagaidām nav „izlīdis no skapja”? Skumji ir tas, ka pat inteliģentas personas jauc iecietību pret cilvēku ar iecietību pret grēku, aplamību sludināšanu un demagoģisku anomāliju(domātas ne tikai seksuālas perversijas) propogandu. Bet varbūt viņi apzināti cenšas jaukt prātus citiem? Piemēram J.Cālītis. Izglītots cilvēks. Visu cieņu viņa labestības darbiem un centieniem.Bet kā teoloģijas pasniedzējs var aplam apgalvot, ka Bībelē nekur nekas kritisks nav teikts par homoseksuālismu? Vecuma skleroze vai apzināta demagoģija? Labāki protams nav tie, kuri nikni bļaudami vicina Bībeli un apmētā citus ar mēsliem....Būsim līdzjūtīgi viens pret otru, centīsimies izprast viens otru, būsim iecietīgi viens pret otru, bet ne pret otra netikumiem, izlaidību un apzinātām ļaunprātībām.
Vēlreiz visiem jaukus svētkus!
Vilni, atkal Jūs ar savām muļķībām par netikumiem. Varētu padomāt, ka Jūs esat kaut kāds tikumības paraugbērns.
Nu neviens jau nav svēts.Ne es ne Jūs, Streipa kungs.Atšķirība starp cilvēkiem tajā,
kā kurš uztver savus trūkumus, problēmas, netikumus, slimības utt.un kā pret tām attiecas,vai cenšas tikt galā un pilnveidoties,vai samierinās,vai meklē attaisnojumus.Sabiedriskā doma var mainīties, un arī individuālā.Nīderlandē, piemēram, ir atļauta tā saucamo „vieglo” narkotiku lietošana.Gan jau ar laiku arī pārējās atļaus.Arī narkomāns vai alkoholiķis var teikt, ka ir normāls, nav ne slims ne atkarīgs, tikai mazliet atšķirīgs, un ka viņam pienākas līdzvērtīgas beznosacījuma tiesības.Var pat censties piesaistīt savam dzīvesveidam apkārtējos. Jeb pat lepoties kā anekdotē par cilvēku, kurš cieta no enurēzes, bet pēc psihologa apmeklējuma sāka lepoties ar savu īpatnību.Cits ceļš - apzināties problēmu, mēģināt atmest, ārstēties, iestāties AA utl.Vairums jau līdzīgi alkoholiķim paliek pirmajā - nolieguma stadijā.Jo tas ir vieglāks un patīkamāks variants, iestāstīt sev un mēģināt iestāstīt citiem, ka problēmas nemaz neeksistē.Vairāk cieņas gan pelna tie, kuri meklē risinājumus, lai atbrīvotos vai tiktu galā ar saviem trūkumiem, netikumiem, atkarībām, slimībām utt.
Lai jauka diena!
Ierakstīt komentāru