Politika šurp, politika turp

Labrīt, lasītāji!

Vakar manā pasaulē notika divi lieli politiski notikumi -- Latvijā darbu sāka 10. Saeima, savukārt manā dzimtajā Amerikā notika Kongresa vēlēšanas. Par abām pēc kārtas.

10. Saeimai, manuprāt, viegli neies. Pirmie procesi -- prezidija ievēlēšana -- veicās gludi, pozitīvi ir tas, ka valdību atbalstīt konkrētos jautājumos sola VL!/TB/LNNK. Taču opozīcija noteikti būs barga. Saskaņas centrs noteikti turpina uzskatīt, ka tam iedots pārāk liels kurvītis, lai gan apvienības bezkaunība, ļaujot mandātu saņemt cilvēkiem, kuri latviešu valodu prot maz vai nemaz ir elpu aizraujoša. Urbanovičs tagad sola, ka deputāti mācīšoties latviešu valodu, bet sarakstu apvienība veidoja pasen, un kopš tā laika vismaz pamata valodas prasmi taču šie cilvēki būtu varējuši ierubīt. Viens no tiem, kuram ar valodu ir vistrakāk, apgalvo, ka Liepājas domē, kur viņš strādāja pirms tam, krievu valodai esot "de facto" statuss. Ja tā, tad kauns Liepājas domei. Un, kas attiecas uz cilvēka apgalvojumu, ka viņš esot latviešu valodu iemācījies pietiekami daudz, lai nokārtotu naturalizācijas eksāmenu, un pēc tam atkal to aizmirsis -- tas tomēr liek uzdot jautājumu par naturalizācijas komisiju darba kvalitāti. Vēl no opozīcijas puses var gaidīt aktīvu pieeju no apvienības "Par labu Latviju mums un mūsu sponsoriem." Šo politikāņu politkorporatīvā attieksme diez vai ir kaut kur zudusi. Vēl ir "zaļie zemnieki," kuri no koalīcijas viedokļa pilnīgi noteikti atkāpsies katru reizi, kad jautājums skar viņu "premjerministra kandidāta" intereses. Pirmais pārbaudījums varētu būt sakarā ar KNAB un tā direktoru. Turpinu uzskatīt, ka šis ir valdībai ļoti steidzami risināms jautājums, un tad nu redzēsim, ko darīs ZZS ministri, jo fakts nepārprotami ir tāds, ka "premjerministra kandidātam" izdevīgs ir vājš, nevis stiprs birojs, tieši tāpat, kā tas ir ar Ģenerālprokuratūru. Ēriks Kalnmeiers ģenerālprokurora darbā, šķiet, nekādus podus nav gāzis, ja kāds domāja, ka tiek iebīdīts "pareizais" cilvēks, tad nekas vēl par to neliecina. Taču KNAB situācija nevar pastāvēt tāda, kā tā patlaban ir, un atteikties no tik ļoti pieredzējušiem pretkorupcijas speciālistiem, kā Strīķe un Vilks, lai apmierinātu viena Vilnīša ambīcijas -- nu, nē.

Vēl jākonstatē, ka nākamās valdības darba deklarācija ir viens riktīgs un pamatīgs ķīselis. Ja tiek sasolītas 300 dažādas lietas, tad jebkura viena no tām mikslī var pazust pavisam un politikāniskais arguments viegli tad varēs būt "visu jau nevarējām pagūt." Tas ir kaut kas tāds, kas būs jāaplūko gana aktīvi, it īpaši jautājumā par sabiedrības iesaisti politiskajos procesos. Par to savu manifestu šajās dienās ir sagatavojusi Latvijas Pilsoniskā alianse, un nav jautājuma, ka gandrīz vai vairāk par visu, 10. Saeimai ir jāatkopjas no 9. Saeimas piekoptā viedokļa par "vaukšķiem." Jautājums ir arī par to, cik parlaments būs aktīvs. Iepriekšējā sasaukumā spīkers Daudze reiz teica, ka Saeima jau tāds piedēklis vien esot, jo viss tiek nolemts valdībā un Satversmē neparedzētajā koalīcijas padomē. Arī no tā vajadzētu atteikties, jo mūsējā galu beigās taču ir parlamentāra, nevis Ministru kabineta vai koalīcijas padomes republika.

Vēlēsim visi 10. Saeimai veiksmi. Pirmais jautājums būs nākamā gada budžets, par to noteikti tiks lauzti pietiekami spēcīgi šķēpi, it īpaši, piemēram, ja jau tiek solīts, ka veselības budžets netiks aizskarts. Jo vairāk šādu solījumu, jo mazākas ir manevra iespējas. Turēsim īkšķus, ka izdosies atrast variantu, kas sabiedrībai, un it īpaši tās trūcīgākajam galam, būs pēc iespējas nesāpīgāks.

***

Savukārt Amerikā vakar zināmā mērā laurus plūca līdzšinējā opozīcijas partija, Republikāņu partija. Vēl visas balsis visur nav saskaitītas, bet skaidrs, ka Republikāņiem ir izdevies gūt kontroli Kongresa apakšpalātā, bet ne Senātā. Protams, tas zināmā mērā sarežģīs ASV prezidenta Baraka Obamas dzīvi nākamajos divos gados, taču Republikāņiem nu būs jāuzņemas atbildība par notiekošo, viņi vairs nevarēs visam, kas nāk no Baltā nama, vienkārši pateikt "nē," kā viņi to ar ļoti retiem izņēmumiem ir darījuši pēdējo divu gadu laikā. Prieks, ka zaudēja atsevišķi ļoti redzami tā dēvētās "tējas tusiņa" kustības aktīvisti. Piemēram, Delavēras štatā kandidēja dāma vārdā Kristīne Odonela, kura priekšvēlēšanu laikā cita starpā apgalvoja, ka Amerikas Konstitūcijā par baznīcas šķirtību no valsts nekas neesot teikts, lai gan par to ir ļoti konkrēti runāts Konstitūcijas 1. labojumā. Savukārt, Nevadas štatā zaudēja dāma vārdā Šarona Angela, viņa cita starpā iebilst pret abortu absolūti jebkādā gadījumā, tajā skaitā arī tad, ka grūtniecība ir iestājusies izvarošanas vai asinsgrēka rezultātā. Vakar pierādīts arī tas, ka nauda tomēr nevar visu nopirkt. Kādreizējās interneta ūtrupes portāla E-bay un informāciju tehnoloģijas uzņēmuma Hewlett-Packard vadītājas abas izdeva pasakainu naudu (pirmās gadījumā -- 140 miljonus dolāru), lai nopirktu vietu Senātā, bet abos gadījumos -- velti. Un Kalifornijā ļaudis referendumā noraidīja domu, ka vajadzētu legalizēt marihuānas audzēšanu un izmantošanu. Minētajā štatā tas jau kādu brīdi bijis dekriminalizēts jautājums, it īpaši vēža, AIDS u.c. slimību cietējiem, kuriem marihuāna ir ārstējošs līdzeklis. Šis ir viens no tiem jautājumiem, kuros Amerika lēnām, lēnām, virzās liberalizācijas virzienā.

***

Un pēdīgi, šāda doma. Interneta anonīmo komentētāju vidē ne reizi lasīts apgalvojums, ka homoseksuālisms un pedofīlija esot divi vienādi jēdzieni. Tagad, kad zinām, ka divi vīrieši, viens jau nelaiķis (vai šajā gadījumā, droši vien, laiķis), izvaroja divus gadus vecu meitenīti, vai kāds varēs teikt to pašu par heteroseksuālismu? Protams, ka nē. Un tāpēc derētu atteikties arī no muļķīgiem un nepamatotiem aizspriedumiem par gejiem.

Jauku visiem dienu!