Labrīt, lasītāji!
Šodien laikraksta Diena komentāru lappusē nav to sīko, pāris teikumu komentāru, pie kādiem pēdējā laikā nācies pierast (par to pēc brītiņa). Tā vietā ir raksts no Dienas īpašnieka Viestura Koziola par to, ka viņš nu gatavojas pārņemt visas laikraksta holdingkompānijas akcijas un tā kļūt par tās vienīgo īpašnieku. Tajā V. Koziols ir apgalvojis lūk, ko:
"Mans mērķis ir padarīt a/s Diena par modernāko un ietekmīgāko mediju Latvijā, kas spēj saviem lasītājiem atspoguļot jebkuru norisi Latvijā un pasaulē, analizēt notikumus, procesus, ietekmēt to norisi. Mēs vēlamies būt uzticams informācijas avots un aktuālo notikumu atspoguļotājs, cilvēku draugs un atbalsts, valstsvīru dienas kārtības noteicējs." Un vēl: "Gan pirms darījuma, gan arī vēlāk, jau strādājot a/s Diena, es varēju iepazīties ar patiesajiem cēloņiem, kas bija izraisījuši dramatisku auditorijas, abonentu un pārdošanas kritumu, kas attiecīgi bija novedis uzņēmumu pie lieliem zaudējumiem. Arī es biju to vidū, kas vienā brīdī pārtrauca lasīt laikrakstu Diena tā redakcionālās politikas un nostājas dēļ, kas tajā laikā valdīja laikrakstā."
Ceru, ka cilvēks šajā ziņā nefleitē un nudien plāno darīt to, ko ir apgalvojis. Taču uzmanīgiem mums jābūt par apgalvojumu, ka laikraksts atspoguļos "aktuālus notikumus" un būs "valstsvīru dienas kārtības noteicējs." Jo laikā, kopš Dienā notika lielā rokāde, laikraksta saturs nudien ir mainījies, tā vietā, lai būtu "valstsvīru dienas kārtības noteicējs," tas kļuvis tāds visnotaļ pļāpīgs sociālais medijs. Nesaku, ka jautājumi par to, kā dzimst bērni, piemēram, vai kāda dzīve ir mūsu republikas vilku populācijai nebūtu aktuāli vai interesanti, bet no Dienas lappusēm pilnībā ir pazudusi pētnieciskā žurnālistika par mūsu sabiedriski politiskās sistēmas tumšākajām pusēm, tajā skaitā -- par žuļicību, kāda saistāma ar jēdzienu "Ventspils [un ne tikai] intereses." Daļēji tas ir "pateicoties" jaunajai politikai komentāru lappusē, kur katru dienu, tā vietā, lai būtu pāris izvērstu komentāru par aktuālām tēmām, ir liels pulks pavisam sīku komentāriņu. Tā ir visai augsta pilotāža, prast domu izklāstīt vien 150 vārdos, taču par pilnasinīgu komentāru to nosaukt ir grūti. Piedevām, neko sliktu negribu teikt par Didzi Meļķi, Egonu Muduli (lai gan uzmanīgu dara tas, ka abi kungi ir (laikraksta ļoti konkrēti neafišēti) garīdznieki, kas varētu liecināt par kādreiz Šlesera teikto, ka tagad Diena būšot "pragmātiskāka" atsevišķu jautājumu -- lasi, Latvijas LGBT kopienas darbības -- atspoguļošanā vai neatspoguļošanā), Māri Zanderu un citiem, kuri sacer šos īsos tekstus, taču, pirmkārt, ja uz vienas lapas ir trīs komentāri no viena un tā paša autora, lasītājam zemapziņā var rasties jautājums par to, cik nopietni cilvēks ir pievērsies katrai tēmai atsevišķi, un, otrkārt, tomēr stipri pietrūkst tā asuma, kāds komentāros bija Askoldam Rodinam, Madarai Fridrihsonei un it īpaši Aivaram Ozoliņam. Reizēm pāri strīpai, jā, bet kopumā tomēr daudz spēcīgāk par to, kas tur ir patlaban.
Kā vienmēr, Dienai vēlu tikai labu. Piemēram, Dienas viesistaba Galerijā Rīga ir ļoti labs piemērs par to, kā laikraksts var attīstīties 21. gadsimta pasaulē. Taču nebūs tas patiesi pilnasinīgs laikraksts, ja tas automātiski atteiksies no atsevišķām tēmām tikai tāpēc, ka politikāņiem tas liksies "pragmātiski."
***
Savukārt Atkarīgajā šodien ir intervija ar Ģenerālprokuroru Ēriku Kalnmeieru, kura priecē tāpēc, ka intervijas autors ir locījies kā nu vien pratis, lai Ģenerālprokuratūrai piešūtu lietu "politizēšanu," bet ģenerālprokurors mierīgi ir atbildējis, ne reizi vien, ka tas ir atsevišķu ļautiņu izdomājums, kuram ar dzīves īstenību nav nekāda sakara. Prieks, ka cilvēks tomēr ir pierādījis, ka nav viņš nekādi bīdāms, lai arī kādas "cerības" nebūtu radušās tiem politikāņiem, kuri pirms tam noraidīja Jāni Maizīti (un daudzos gadījumos pēc tam par to meloja tā, ka ausis kust) un acīmredzot pēc tam cerēja, ka būs atradies "savējais." Ēriks Kalnmeiers ir sava darba profesionāls darītājs, un turēsim īkšķus, ka tā tas būs arī turpmāk.
Jauku visiem dienu!
pirmdiena, 2011. gada 31. janvāris
otrdiena, 2011. gada 25. janvāris
Gļēvais Dombrovskis -- cik ilgi tā varēs?
Labdien, lasītāji!
Izskanējusi ziņa, ka mūsu valsts premjerministrs Valdis Dombrovskis jau atkal ir demonstrējis mugurkaula trūkumu, gļēvumu, vai vienalga kā citādi var nosaukt viņa attiecības ar koalīcijas "partneriem" no Puzes ķeizara pasaules. Ziņots, ka vakar "zaļie zemnieki" atkal nobloķēja Ievas Jaunzemes apstiprināšanu Latvijas Konkurences padomes vadītājas amatā, jo, tā ziņo kolēģi, viņi tā cer uzlikt papildu spiedienu Ekonomikas ministram Artim Kamparam tāpēc, iedomājieties, ka cilvēks ir izdomājis uz amatiem, kuros ZZS cer iebīdīt atsevišķus caurkritušus politikāņus, rīkot konkursu. Kāda bezkaunība! Rīkot konkursu tad, kad partijai ir jābīda šeptes? Kas tik vēl nebūs? Un kā uz šo bezjēdzīgo spiedienu reaģējis Kampara partijas biedrs un valdības it kā vadītājs Dombrovskis? Pacēlis rociņas un pateicis labi, labi, čabulīši, pagaidīsim vēl nedēļu un tad skatīsimies.
Tā ir nopietna valsts vadītāja cienīga rīcība? Absolūti nekādā gadījumā nē! Ar pašu Jaunzemi šai lietai nav pilnīgi ne mazākā sakara, viņa ir kļuvusi par ķīlnieci "zaļo zemnieku" untumiem. Kas specifiski Puzes ķeizara aptekalētājiem nav pa prātam? Tas, ka konkursu Kampars vēlas rīkot uz vietu, kurā viņi vēlas iebīdīt caurkritušo (visās šīs vārda nozīmēs) kādreizējo Zemkopības ministru Mārtiņu Rozi. To pašu, kurš devās atvaļinājumā tad, kad Eiropā sprieda par kopējo lauksaimniecības politiku, kurš pretlikumīgi reklamēja pats sevi Zemkopības ministrijas informatīvajos materiālos, kurš ministrēšanas beigu posmā lauksaimniecības vidē bija apmēram tikpat populārs, kā zilonis porcelāna veikalā. Ko tad viņš ir pelnījis? Ne jau priviliģētu attieksmi valsts amatu pildīšanā, ja arī šāda veida bezkonkursa bīdīšana mūsu politikā ir "ierasta."
Ne velti "zaļo zemnieku" frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis pie absolūti katras izdevības skandē pārliecību, ka Dombrovskis ir pats labākais premjerministrs, kādu vien ir iespējams iedomāties. Kāpēc ne, ja katru reizi, kad koalīcijas "partneri" sabuntojas, premjers miera mika paceļ rociņas un grimst dzelmē? "Zaļie zemnieki" ļoti labi zina, ka viņi var kavēt viena jautājuma izskatīšanu pēc nākamā, jo Dombrovskis neteiks un nedarīs neko. Vai tik ļoti svarīgs viņam ir paša krēsls? Ja tā, tad acīmredzot jāsaka, ka Dombrovska valdība, vienalga cik ilgi tā paliks vai nepaliks amatā, būs tāda pata ķīlniece Puzes iegribām, kā patlaban Ieva Jaunzeme. No Dombrovska puses to citādi, kā par gļēvumu ir grūti nosaukt, un tas ir vienkārši nožēlojami. Vēl jo vairāk, ja zinām, ka šodienas Ministru kabineta sēdē Vienotības ministriem bija vairākums, un Jaunzemi viņi tāpat būtu varējuši apstiprināt amatā. Bet nē, tā nevar, jo koalīcijas līgumā tas nav atļauts. Tomēr, ja Dombrovskis nav spējīgs valdību vadīt kā valstsvīrs un nevis kā vidusskolnieks, kurš nevēlas kašķēties ar rotaļu laukuma biedriem, tad laiks tīt makšķeres un valdības vadītāja amatu atdot kādam, kuram ir stingrākas iekšas. Patlaban Konkurences padomes situācija nav kritiska, jo Jaunzemei termiņš amatā beigsies tikai 15. februārī. Bet tomēr ir jājautā, cik ilgi valdības vadītājs taisās čammāties? Jo gadījumā, ja viņš tāpat turpinās uzvesties arī turpmāk, tad Latvijai gaišas dienas nespīd nudien. Vienotība tomēr Saeimā iesoļoja zem godīguma un tiesiskuma karoga, tajā skaitā domājot arī par valsts amatiem un tiem, kuri tajos darbojas. Vai visa Vienotība ir gatava pieciest šādu laiskumu, lai tik saglabātu valdības "stabilitāti"? Ja tā, tad nožēlojami.
Izskanējusi ziņa, ka mūsu valsts premjerministrs Valdis Dombrovskis jau atkal ir demonstrējis mugurkaula trūkumu, gļēvumu, vai vienalga kā citādi var nosaukt viņa attiecības ar koalīcijas "partneriem" no Puzes ķeizara pasaules. Ziņots, ka vakar "zaļie zemnieki" atkal nobloķēja Ievas Jaunzemes apstiprināšanu Latvijas Konkurences padomes vadītājas amatā, jo, tā ziņo kolēģi, viņi tā cer uzlikt papildu spiedienu Ekonomikas ministram Artim Kamparam tāpēc, iedomājieties, ka cilvēks ir izdomājis uz amatiem, kuros ZZS cer iebīdīt atsevišķus caurkritušus politikāņus, rīkot konkursu. Kāda bezkaunība! Rīkot konkursu tad, kad partijai ir jābīda šeptes? Kas tik vēl nebūs? Un kā uz šo bezjēdzīgo spiedienu reaģējis Kampara partijas biedrs un valdības it kā vadītājs Dombrovskis? Pacēlis rociņas un pateicis labi, labi, čabulīši, pagaidīsim vēl nedēļu un tad skatīsimies.
Tā ir nopietna valsts vadītāja cienīga rīcība? Absolūti nekādā gadījumā nē! Ar pašu Jaunzemi šai lietai nav pilnīgi ne mazākā sakara, viņa ir kļuvusi par ķīlnieci "zaļo zemnieku" untumiem. Kas specifiski Puzes ķeizara aptekalētājiem nav pa prātam? Tas, ka konkursu Kampars vēlas rīkot uz vietu, kurā viņi vēlas iebīdīt caurkritušo (visās šīs vārda nozīmēs) kādreizējo Zemkopības ministru Mārtiņu Rozi. To pašu, kurš devās atvaļinājumā tad, kad Eiropā sprieda par kopējo lauksaimniecības politiku, kurš pretlikumīgi reklamēja pats sevi Zemkopības ministrijas informatīvajos materiālos, kurš ministrēšanas beigu posmā lauksaimniecības vidē bija apmēram tikpat populārs, kā zilonis porcelāna veikalā. Ko tad viņš ir pelnījis? Ne jau priviliģētu attieksmi valsts amatu pildīšanā, ja arī šāda veida bezkonkursa bīdīšana mūsu politikā ir "ierasta."
Ne velti "zaļo zemnieku" frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis pie absolūti katras izdevības skandē pārliecību, ka Dombrovskis ir pats labākais premjerministrs, kādu vien ir iespējams iedomāties. Kāpēc ne, ja katru reizi, kad koalīcijas "partneri" sabuntojas, premjers miera mika paceļ rociņas un grimst dzelmē? "Zaļie zemnieki" ļoti labi zina, ka viņi var kavēt viena jautājuma izskatīšanu pēc nākamā, jo Dombrovskis neteiks un nedarīs neko. Vai tik ļoti svarīgs viņam ir paša krēsls? Ja tā, tad acīmredzot jāsaka, ka Dombrovska valdība, vienalga cik ilgi tā paliks vai nepaliks amatā, būs tāda pata ķīlniece Puzes iegribām, kā patlaban Ieva Jaunzeme. No Dombrovska puses to citādi, kā par gļēvumu ir grūti nosaukt, un tas ir vienkārši nožēlojami. Vēl jo vairāk, ja zinām, ka šodienas Ministru kabineta sēdē Vienotības ministriem bija vairākums, un Jaunzemi viņi tāpat būtu varējuši apstiprināt amatā. Bet nē, tā nevar, jo koalīcijas līgumā tas nav atļauts. Tomēr, ja Dombrovskis nav spējīgs valdību vadīt kā valstsvīrs un nevis kā vidusskolnieks, kurš nevēlas kašķēties ar rotaļu laukuma biedriem, tad laiks tīt makšķeres un valdības vadītāja amatu atdot kādam, kuram ir stingrākas iekšas. Patlaban Konkurences padomes situācija nav kritiska, jo Jaunzemei termiņš amatā beigsies tikai 15. februārī. Bet tomēr ir jājautā, cik ilgi valdības vadītājs taisās čammāties? Jo gadījumā, ja viņš tāpat turpinās uzvesties arī turpmāk, tad Latvijai gaišas dienas nespīd nudien. Vienotība tomēr Saeimā iesoļoja zem godīguma un tiesiskuma karoga, tajā skaitā domājot arī par valsts amatiem un tiem, kuri tajos darbojas. Vai visa Vienotība ir gatava pieciest šādu laiskumu, lai tik saglabātu valdības "stabilitāti"? Ja tā, tad nožēlojami.
piektdiena, 2011. gada 21. janvāris
Tāda nu mums tā Satversme ir -- par Valēriju Kravcovu un viņa valodas (ne)prasmi
Labrīt, lasītāji!
Maz ticams, ka viņiem tas izdosies, bet 10 Saeimas deputātu ir parakstījuši dokumentu, kas attiecīgajai parlamenta komisijai liks izvērtēt likumprojektu par deputāta Valērija Kravcova izraidīšanu no gudro galvu aprindām. Kā zināms, V. Kravcovs Saeimā pērn tapa ievēlēts par spīti tam, ka, cik var spriest, latviešu valodā viņam vārds "labrīt" ir eksotisks un nu nekādi nav saprotams. Protams, tas droši vien ir pārspīlēti teikts. Kā nekā, cilvēks pirms tam bija domes deputāts Liepājā, kur latviešu valoda visapkārt skan krietni vairāk nekā, piemēram, Daugavpilī vai Imantā un, ja nu vien viņš nav pagalam un bezcerīgi neaptēsts, vienšūnas organismam līdzīgs pāķis, tad kaut kas no mūsu valodiņas droši vien viņam galvā ir iesūcies gluži gribot, negribot.
Taču minētajiem Saeimas deputātiem (viss bars no TB/LNNK/VL! plus divi Vienotības cilvēki) ar to nepietiek, viņi ir konstatējuši, ka Saeimas kārtības rullī ir pateikts, ka "Deputātu ar Saeimas lēmumu var izslēgt no Saeimas sastāva, ja pēc viņa pilnvaru apstiprināšanas tiek konstatēts, ka viņš (..) neprot valsts valodu tādā apjomā, kāds nepieciešams profesionālo pienākumu veikšanai." Vai deputāts Kravcovs prot valsts valodu tādā apjomā, kāds nepieciešams profesionālo pienākumu veikšanai? Viņa pārstāvētā "Saskaņas" centra frakcijas vadītājs Urbanovičs šodien kādā intervijā ir atzinis lūk, ko: "Kravcovs sēž un dzird budžeta komisijā, analizē skaitļus un tabulas, orientējas šajos jautājumos." Grūti, spriest, vai ar to pietiek, lai mēs varētu teikt, ka deputāts apmierina prasību par profesionālo pienākumu veikšanu. Var jau bilst, kā manā klātbūtnē to darīja vienas Saeimas komisijas vadītāja, ka Kravcovs un viņam līdzīgie komisijā nebilst ne vārda, bet tā jau nav izšķiroša prasība. Saeimā netrūkst arī latviešu valodu perfekti pārvaldošu ļaužu, kuri ir klusi kā pelītes un, piemēram, tribīnē neraušas nekad. Kārtības rullī par to, ka katram ir jāpiedalās ar savu teicamo, nekas nav teikts.
Taču te tomēr ir divas ļoti nozīmīgas lietas. Pirmkārt, te ir konstitucionāls jautājums, jo Satversmē ir teikts, ka "Saeimā var ievēlēt katru pilntiesīgu Latvijas pilsoni, kurš vēlēšanu pirmā dienā ir vecāks par divdesmit vienu gadu." Un viss. Tur nav nekas teikts, par to, ka pilntiesīgajam Latvijas pilsonim ir vai nav jāprot latviešu valoda. Jādomā, ne gluži velti -- pirmskara Saeimā, it īpaši valsts neatkarības pirmajos gados, pilnīgi noteikti parlamentā bija ļaudis, kuriem ar latviešu valodu bija tā ar Dievu uz pusēm, lai neteiktu vairāk. Ieskatieties to laiku stenogrammās -- Jēkaba ielas namā skanēja i vācu, i krievu valoda. Konstitucionālo lietu eksperts Aivars Endziņš arī tagad ir teicis, ka Valērija Kravcova izraidīšana no Saeimas droši vien būtu antikonstitucionāla, tai ļoti iespējams varētu sekot valsts zaudējums Eiropas Cilvēka tiesību tiesā.
Bet otra lieta tomēr ir šķietama bezkaunība no "Saskaņas" centra puses. Urbanovičs gan tagad taisnojas, ka pie Kravcova situācijas vainīgi ir paši latvieši: "Viņam nevajadzēja dot mandātu, vajadzēja paredzēt neiespējamu situāciju, ka vēlēšanās var balotēties bez pietiekamām valsts valodas zināšanām." Bet, pirmkārt, kas tad, ja ne "Saskaņas" centrs, ir pretojies visiem centieniem pēc kārtas, Latvijas sabiedrībā nostiprināt valsts valodas dominanti? Un, otrkārt, ne jau no mēness Valērijs Kravcovs nokrita un nevienam nezinot iekļuva minētās partiju apvienības kandidātu sarakstā. Nē, pati apvienība viņu apstiprināja, un neba jau kādam tas bija noslēpums, ka cilvēks valsts valodu vienkārši neprot.
Situācija ar Kravcovu visvairāk tomēr apliecina to, ka divkopienu sabiedrība mūsu valstī ir neapstrīdams fakts. Ar visām savām latviešu valodas nezināšanām, cilvēks kaut kā tomēr tika pie pilsonības naturalizācijas ceļā. Joprojām, manuprāt, aktuāls ir jautājums, kāpēc liepājniekam tāpēc bija jābrauc uz Valmieru, tur kaut kas šķiet ne gluži kārtībā. Pērn šo jautājumu izmeklēja Drošības policija un atzina, ka pilsonību cilvēks ieguvis likumīgi, taču sākta arī jauna izmeklēšana, ne mazums tāpēc, ka tieši Valmierā Naturalizācijas departamenta vadītāju neilgi pēc tam, kad Kravcovs tur kārtoja eksāmenu, aizturēja par kukuļņemšanu. Viņam tiesa piesprieda cietumsodu uz gadu un 2400 latu naudas sodu, kā arī atņēma tiesības trīs gadus ieņemt amatus valsts institūciju dienestā. Protams, nesaku, ka Kravcovs maksāja kukuli, bet redzēsim, kas tur sanāks.
Taču ir arī tas, ka Urbanovičs minētajā intervijā dievojās, ka Valērijs Kravcovs latviešu valodu mācās jo cītīgi, un "jūs jau aprīlī, maijā redzēsiet, ka Kravcovs atnāks pie jums uz interviju un varēs runāt latviski." Tādā gadījumā, šī gada 31. maijā absolūti visiem Latvijas žurnālistiem ir uzstājīgi jāaicina Valērijs Kravcovs uz interviju. It īpaši televīzijā un radio, kur jārunā tā, ka visi dzird. Bet, vēl vairāk, nepieciešams darīt visu iespējamo, lai garantētu, ka tajā paaudzē, kura patlaban mācās skolā, vairs nebūtu neviena, kurš pēc skolas pabeigšanas neprot latviešu valodu. Valērijam Kravcovam ir 49 gadi, viņš dzimis Krievijā un ir sava laikmeta produkts. Tas neattaisno to, ka viņš ir politikā, ja viņš strādātu, piemēram, par metinātāju (1991. gadā viņš ieguva maģistra grādu metalurģijā no Maskavas Tērauda un kausējumu institūta), jautājumi nerastos. Taču situācija tomēr ir visnotaļ pretīga. Valsts valodas centrs tā vadītāja Antona Kursīša personā ir teicis, ka pagaidām tas nesteigsies ar Kravcova valodas prasmju pārbaudīšanu: "Varētu būt problēmas, varētu būt atteikums, jo presē jau izskanēja, ka viņš atteiksies, bet mēs neesam tikušies. Bija izmaiņas administratīvo pārkāpumu kodeksā, ka varētu sodīt par to, ka atsakās, bet pagaidām šīs izmaiņas vēl atrodas izstrādes procesā." Tāpēc laikam atliek vien cerēt, ka Urbanovičs nav runājis tukšu un Kravcovs tik tiešām latviešu valodu iemācīsies vismaz tik tālu, lai Saeimas darbā varētu piedalīties pilnvērtīgi. Neiespējami, protams, tas nav. Taču obligāti tas tomēr ir, kaut vai, lai Latvijas sabiedrībai uzskatāmi pierādītu reizi par visām reizēm, ka cilvēkam, kurš valsts valodu neprot, lielajā (un, ja kas, tad arī mazajā) politikā tomēr nav, ko meklēt.
Jauku visiem dienu!
Maz ticams, ka viņiem tas izdosies, bet 10 Saeimas deputātu ir parakstījuši dokumentu, kas attiecīgajai parlamenta komisijai liks izvērtēt likumprojektu par deputāta Valērija Kravcova izraidīšanu no gudro galvu aprindām. Kā zināms, V. Kravcovs Saeimā pērn tapa ievēlēts par spīti tam, ka, cik var spriest, latviešu valodā viņam vārds "labrīt" ir eksotisks un nu nekādi nav saprotams. Protams, tas droši vien ir pārspīlēti teikts. Kā nekā, cilvēks pirms tam bija domes deputāts Liepājā, kur latviešu valoda visapkārt skan krietni vairāk nekā, piemēram, Daugavpilī vai Imantā un, ja nu vien viņš nav pagalam un bezcerīgi neaptēsts, vienšūnas organismam līdzīgs pāķis, tad kaut kas no mūsu valodiņas droši vien viņam galvā ir iesūcies gluži gribot, negribot.
Taču minētajiem Saeimas deputātiem (viss bars no TB/LNNK/VL! plus divi Vienotības cilvēki) ar to nepietiek, viņi ir konstatējuši, ka Saeimas kārtības rullī ir pateikts, ka "Deputātu ar Saeimas lēmumu var izslēgt no Saeimas sastāva, ja pēc viņa pilnvaru apstiprināšanas tiek konstatēts, ka viņš (..) neprot valsts valodu tādā apjomā, kāds nepieciešams profesionālo pienākumu veikšanai." Vai deputāts Kravcovs prot valsts valodu tādā apjomā, kāds nepieciešams profesionālo pienākumu veikšanai? Viņa pārstāvētā "Saskaņas" centra frakcijas vadītājs Urbanovičs šodien kādā intervijā ir atzinis lūk, ko: "Kravcovs sēž un dzird budžeta komisijā, analizē skaitļus un tabulas, orientējas šajos jautājumos." Grūti, spriest, vai ar to pietiek, lai mēs varētu teikt, ka deputāts apmierina prasību par profesionālo pienākumu veikšanu. Var jau bilst, kā manā klātbūtnē to darīja vienas Saeimas komisijas vadītāja, ka Kravcovs un viņam līdzīgie komisijā nebilst ne vārda, bet tā jau nav izšķiroša prasība. Saeimā netrūkst arī latviešu valodu perfekti pārvaldošu ļaužu, kuri ir klusi kā pelītes un, piemēram, tribīnē neraušas nekad. Kārtības rullī par to, ka katram ir jāpiedalās ar savu teicamo, nekas nav teikts.
Taču te tomēr ir divas ļoti nozīmīgas lietas. Pirmkārt, te ir konstitucionāls jautājums, jo Satversmē ir teikts, ka "Saeimā var ievēlēt katru pilntiesīgu Latvijas pilsoni, kurš vēlēšanu pirmā dienā ir vecāks par divdesmit vienu gadu." Un viss. Tur nav nekas teikts, par to, ka pilntiesīgajam Latvijas pilsonim ir vai nav jāprot latviešu valoda. Jādomā, ne gluži velti -- pirmskara Saeimā, it īpaši valsts neatkarības pirmajos gados, pilnīgi noteikti parlamentā bija ļaudis, kuriem ar latviešu valodu bija tā ar Dievu uz pusēm, lai neteiktu vairāk. Ieskatieties to laiku stenogrammās -- Jēkaba ielas namā skanēja i vācu, i krievu valoda. Konstitucionālo lietu eksperts Aivars Endziņš arī tagad ir teicis, ka Valērija Kravcova izraidīšana no Saeimas droši vien būtu antikonstitucionāla, tai ļoti iespējams varētu sekot valsts zaudējums Eiropas Cilvēka tiesību tiesā.
Bet otra lieta tomēr ir šķietama bezkaunība no "Saskaņas" centra puses. Urbanovičs gan tagad taisnojas, ka pie Kravcova situācijas vainīgi ir paši latvieši: "Viņam nevajadzēja dot mandātu, vajadzēja paredzēt neiespējamu situāciju, ka vēlēšanās var balotēties bez pietiekamām valsts valodas zināšanām." Bet, pirmkārt, kas tad, ja ne "Saskaņas" centrs, ir pretojies visiem centieniem pēc kārtas, Latvijas sabiedrībā nostiprināt valsts valodas dominanti? Un, otrkārt, ne jau no mēness Valērijs Kravcovs nokrita un nevienam nezinot iekļuva minētās partiju apvienības kandidātu sarakstā. Nē, pati apvienība viņu apstiprināja, un neba jau kādam tas bija noslēpums, ka cilvēks valsts valodu vienkārši neprot.
Situācija ar Kravcovu visvairāk tomēr apliecina to, ka divkopienu sabiedrība mūsu valstī ir neapstrīdams fakts. Ar visām savām latviešu valodas nezināšanām, cilvēks kaut kā tomēr tika pie pilsonības naturalizācijas ceļā. Joprojām, manuprāt, aktuāls ir jautājums, kāpēc liepājniekam tāpēc bija jābrauc uz Valmieru, tur kaut kas šķiet ne gluži kārtībā. Pērn šo jautājumu izmeklēja Drošības policija un atzina, ka pilsonību cilvēks ieguvis likumīgi, taču sākta arī jauna izmeklēšana, ne mazums tāpēc, ka tieši Valmierā Naturalizācijas departamenta vadītāju neilgi pēc tam, kad Kravcovs tur kārtoja eksāmenu, aizturēja par kukuļņemšanu. Viņam tiesa piesprieda cietumsodu uz gadu un 2400 latu naudas sodu, kā arī atņēma tiesības trīs gadus ieņemt amatus valsts institūciju dienestā. Protams, nesaku, ka Kravcovs maksāja kukuli, bet redzēsim, kas tur sanāks.
Taču ir arī tas, ka Urbanovičs minētajā intervijā dievojās, ka Valērijs Kravcovs latviešu valodu mācās jo cītīgi, un "jūs jau aprīlī, maijā redzēsiet, ka Kravcovs atnāks pie jums uz interviju un varēs runāt latviski." Tādā gadījumā, šī gada 31. maijā absolūti visiem Latvijas žurnālistiem ir uzstājīgi jāaicina Valērijs Kravcovs uz interviju. It īpaši televīzijā un radio, kur jārunā tā, ka visi dzird. Bet, vēl vairāk, nepieciešams darīt visu iespējamo, lai garantētu, ka tajā paaudzē, kura patlaban mācās skolā, vairs nebūtu neviena, kurš pēc skolas pabeigšanas neprot latviešu valodu. Valērijam Kravcovam ir 49 gadi, viņš dzimis Krievijā un ir sava laikmeta produkts. Tas neattaisno to, ka viņš ir politikā, ja viņš strādātu, piemēram, par metinātāju (1991. gadā viņš ieguva maģistra grādu metalurģijā no Maskavas Tērauda un kausējumu institūta), jautājumi nerastos. Taču situācija tomēr ir visnotaļ pretīga. Valsts valodas centrs tā vadītāja Antona Kursīša personā ir teicis, ka pagaidām tas nesteigsies ar Kravcova valodas prasmju pārbaudīšanu: "Varētu būt problēmas, varētu būt atteikums, jo presē jau izskanēja, ka viņš atteiksies, bet mēs neesam tikušies. Bija izmaiņas administratīvo pārkāpumu kodeksā, ka varētu sodīt par to, ka atsakās, bet pagaidām šīs izmaiņas vēl atrodas izstrādes procesā." Tāpēc laikam atliek vien cerēt, ka Urbanovičs nav runājis tukšu un Kravcovs tik tiešām latviešu valodu iemācīsies vismaz tik tālu, lai Saeimas darbā varētu piedalīties pilnvērtīgi. Neiespējami, protams, tas nav. Taču obligāti tas tomēr ir, kaut vai, lai Latvijas sabiedrībai uzskatāmi pierādītu reizi par visām reizēm, ka cilvēkam, kurš valsts valodu neprot, lielajā (un, ja kas, tad arī mazajā) politikā tomēr nav, ko meklēt.
Jauku visiem dienu!
ceturtdiena, 2011. gada 20. janvāris
Par Neatkarības atjaunošanu
Labdien, lasītāji!
Saeima šodien ar neierasti lielu atbalstu (73 balsīm par) pirmajā lasījumā noteica, ka turpmāk 4. maijs mūsu valstī taps saukts par "Neatkarības atjaunošanas dienu." "Par" balsoja deputāti no Vienotības, "zaļajiem zemniekiem" un arī no "Saskaņas" centra. Trīs deputāti no TB/LNNK/VL! balsoja "pret," pārējie atturējās. Tā kā šis bija tikai pirmais lasījums, šo to likumā par svētku, atceres un atzīmējamām dienām vēl var grozīt, bet, ja 73 "gudrās galvas" nobalsoja par minēto nosaukumu, tad droši vien no tā deputāti galu galā neatteiksies.
Manuprāt, tā tomēr ir kļūda. 1990. gada 4. maijā toreizējā Augstākā padome Latvijas neatkarību tomēr neatjaunoja. Todien pieņemtā deklarācija bija par komisijas izveidošanu, lai pārstrādātu Satversmi atbilstoši tā laika Latvijas politiskajam, ekonomiskajam un sociālajam stāvoklim. Protams, nozīmīgs solis neatkarības atjaunošanā tas bija vienalga. Vairākus mēnešus pirms 4. maija Latvijas sabiedrība ar aizturētu elpu gaidīja, vai Latvijas Tautas frontei izdosies ievēlēt pietiekami lielu AP deputātu skaitu, lai grozītu Satversmi. Izdevās. Todien pats biju Augstākās padomes namā, emocijas balsojuma laikā sita ļoti augstu vilni, un ļaudis, kas bija sapulcējušies namā un ārpus tā durvīm droši vien nedomāja kategorijās "komisijas izveidošana." Taču lietas būtību tas nemaina.
Latvija neatkarību atjaunoja 1991. gada 21. augustā, tajā brīdī arī ar Islandi priekšgalā pasaules valstis to sāka atzīt. Tas notika tik piepeši, ka, piemēram, Lielbritānijas vēstniecība vesela gada garumā atradās kādā viesnīcas numuriņā. Patlaban 21. augusts, lai arī (atšķirībā no 4. maija) ne svētku diena, ir "Konstitucionālā likuma "Par Latvijas Republikas valstisko statusu" pieņemšanas un Latvijas Republikas faktiskās neatkarības atjaunošanas diena," Saeima tagad paredz no šī ļoti garā nosaukuma izņemt vārdus "faktiskās neatkarības atjaunošana." Tātad, acīmredzot atstājot jēdzienu "Konstitucionālā likuma 'Par Latvijas Republikas valstisko statusu' pieņemšanas diena." Bet kas tad tā bija, ja ne Latvijas Republikas faktiskās neatkarības atjaunošanas diena? Šodienas balsojuma pamatā būtībā nav nekas cits, kā vēstures faktu sagrozīšana, par kuru mūsu ļaudis tik ļoti satraucas, kad ar to nodarbojas kaimiņvalsts un tās pārstāvji mūsu valstī.
Jauku visiem dienu!
Saeima šodien ar neierasti lielu atbalstu (73 balsīm par) pirmajā lasījumā noteica, ka turpmāk 4. maijs mūsu valstī taps saukts par "Neatkarības atjaunošanas dienu." "Par" balsoja deputāti no Vienotības, "zaļajiem zemniekiem" un arī no "Saskaņas" centra. Trīs deputāti no TB/LNNK/VL! balsoja "pret," pārējie atturējās. Tā kā šis bija tikai pirmais lasījums, šo to likumā par svētku, atceres un atzīmējamām dienām vēl var grozīt, bet, ja 73 "gudrās galvas" nobalsoja par minēto nosaukumu, tad droši vien no tā deputāti galu galā neatteiksies.
Manuprāt, tā tomēr ir kļūda. 1990. gada 4. maijā toreizējā Augstākā padome Latvijas neatkarību tomēr neatjaunoja. Todien pieņemtā deklarācija bija par komisijas izveidošanu, lai pārstrādātu Satversmi atbilstoši tā laika Latvijas politiskajam, ekonomiskajam un sociālajam stāvoklim. Protams, nozīmīgs solis neatkarības atjaunošanā tas bija vienalga. Vairākus mēnešus pirms 4. maija Latvijas sabiedrība ar aizturētu elpu gaidīja, vai Latvijas Tautas frontei izdosies ievēlēt pietiekami lielu AP deputātu skaitu, lai grozītu Satversmi. Izdevās. Todien pats biju Augstākās padomes namā, emocijas balsojuma laikā sita ļoti augstu vilni, un ļaudis, kas bija sapulcējušies namā un ārpus tā durvīm droši vien nedomāja kategorijās "komisijas izveidošana." Taču lietas būtību tas nemaina.
Latvija neatkarību atjaunoja 1991. gada 21. augustā, tajā brīdī arī ar Islandi priekšgalā pasaules valstis to sāka atzīt. Tas notika tik piepeši, ka, piemēram, Lielbritānijas vēstniecība vesela gada garumā atradās kādā viesnīcas numuriņā. Patlaban 21. augusts, lai arī (atšķirībā no 4. maija) ne svētku diena, ir "Konstitucionālā likuma "Par Latvijas Republikas valstisko statusu" pieņemšanas un Latvijas Republikas faktiskās neatkarības atjaunošanas diena," Saeima tagad paredz no šī ļoti garā nosaukuma izņemt vārdus "faktiskās neatkarības atjaunošana." Tātad, acīmredzot atstājot jēdzienu "Konstitucionālā likuma 'Par Latvijas Republikas valstisko statusu' pieņemšanas diena." Bet kas tad tā bija, ja ne Latvijas Republikas faktiskās neatkarības atjaunošanas diena? Šodienas balsojuma pamatā būtībā nav nekas cits, kā vēstures faktu sagrozīšana, par kuru mūsu ļaudis tik ļoti satraucas, kad ar to nodarbojas kaimiņvalsts un tās pārstāvji mūsu valstī.
Jauku visiem dienu!
pirmdiena, 2011. gada 17. janvāris
Bažas par Eirovīziju
Labdien, lasītāji!
Vakar pavadīju laiku, kāds bija nepieciešams, lai noklausītos visas 20 dziesmas, kuras pretendē uz uzvaru šī gada Eirodziesmas konkursā, lai iegūtu ceļa zīmi uz konkursa finālu Vācijā. Baidos, ka pirmais iespaids nav no labākajiem. Visnotaļ bez izņēmuma, dziesmas šogad ir rēnas un mierīgas. Nekāda aktīva grāvēja -- tāda, kā Marijas Naumovas "I Wanna" -- šogad nav. Un tas, manuprāt, nozīmē pāris lietas.
Pirmkārt, ja dziesma ir lēna un rāma, tad tai nu reiz ir jābūt pilnīgi izcilai dziesmai ar kādu knifiņu. Tāds bija abiem opīšiem ar ģitārām no Dānijas, kuri triumfēja 2000. gadā. Kaut kas par viņiem bija interesants. Pirms diviem gadiem gandrīz uzvarēja Johanna no Islandes ar dziesmu "Šī ir mana dzīve." Mierīga, bet izcila dziesma. Taču, ja paskatāmies uz to, kas pēdējos gados ir plūcis uzvaras laurus, tad redzams, ka lielākoties tās ir bijušas gana aktīvas dziesmas -- Aleksandrs Ribaks ar savu vijoli, Dima Bilans ar daiļslidotāju, Marija Šerifoviča ar spēcīgo "Moltiva," pirms tam Lordi no Somijas ar smago metālu, grieķiete Helena Paparizu ar ļoti popsisko "Mans numurs viens," Ruslana ar savām dārdošajām "Trakajām dejām," turciete Sertaba Erenere ar aktīvo "Vienalga kā." Negribu kritizēt nevienu šī gada dziesmu autoru konkrēti, bet kopējais iespaids ir tāds, ka visnotaļ nekā no tā visa nav nevienā no šī gada dziesmām. Iespējams, vaina ir meklējama šī gada Eirodziesmas organizētāju noteiktajā, ka dziesmas drīkst iesniegt tikai Latvijas iedzīvotāji. Tas ir ļoti patriotiski, bet vai tas ir pats labākais variants? Daudzas no popsīgajām dziesmām, ar kurām māksliniekiem Eirodziesmas konkursā ir veicies pavisam labi, tomēr ir rakstījuši un komponējuši ārzemnieki, it īpaši no Zviedrijas. Viņi, iespējams, labāk par pašmāju ļaudīm saprot, kas "Eirovīzijas skaņa." Tajā skaitā to, ka tā nu nav tā vieta, kur vienkārši nostāties uz skatuves un nodziedāt dziesmiņu.
Ir arī jautājums par valodas kvalitāti. Pilnīgi visas šīgada dziesmas ir angļu valodā, un tur nu var atrast visādus brīnumus. Piemēram, vienā dziesmā autors ir mēģinājis rakstīt "sagatavoju ceļu" (paved the road), bet ir sanācis (un tā arī cilvēks dzied) "situ ceļam ar ķepiņām" (pawed the road). Zinu, ka manu "fanu" kopienā ir arī tādi ļaudis, kuri uzskata, ka Eirovīzijā valodas kvalitātei nav nekādas nozīmes, bet tomēr atļaušos nepiekrist. Dziedot tomēr ir svarīgi, lai klausītājs saprastu, kas tiek dziedāts. "Situ ceļam ar ķepiņām" nebūs pats labākais variants.
Un, tāpēc, vienalga, kuru dziesmu šogad ļaudis Latvijā nolems sūtīt uz Diseldorfu, būs ļoti stingri jāpiestrādā pie (un būs arī jāfinansē) kārtīgs šovs. Pērn Aišai tomēr bija divas problēmas. Pirmkārt, dziesma nebija labā angļu valodā ("What for are we living" ir negramatiski, un angļu valodā Dievu nesauc "Misters dievs"; arī latviešu valodā ne) un, otrkārt, Aiša tomēr izskatījās tā, it kā kāds bija izgriezis caurumu galdautā un tad to uzmaucis uz Aišas ķermeņa. Saprotu, ka tāds šovs, kādu pietiekami bieži ļaudis liek uz Eirovīzijas skatuves (pērn no pirmajām 10 dziesmām tikai beļģieša "Mana ģitāra un es" bija klusa un mierīga, visas pārējās dziesmas bija skaļas, aktīvas un pat dārdošas) -- tas nav no lētākajiem priekiem, bet tomēr.
Kā vienmēr, reiz būs notikusi Eirodziesma, es uzvarētāju atbalstīšu ar visām kājām un rokām. Taču ļoti ceru, ka balsotāji šogad būs gudri un uz Vāciju nosūtīs nevis to cilvēku, kurš attiecīgā brīža konjunktūrā ir vispopulārākais, bet gan to, kura dziesmai ir vislabākās izredzes vismaz izkļūt no pusfināla. Teikšu atkal -- pirmais iespaids, vakar noklausoties visas 20 dziesmas, nav īpaši iepriecinošs.
Jauku visiem dienu!
Vakar pavadīju laiku, kāds bija nepieciešams, lai noklausītos visas 20 dziesmas, kuras pretendē uz uzvaru šī gada Eirodziesmas konkursā, lai iegūtu ceļa zīmi uz konkursa finālu Vācijā. Baidos, ka pirmais iespaids nav no labākajiem. Visnotaļ bez izņēmuma, dziesmas šogad ir rēnas un mierīgas. Nekāda aktīva grāvēja -- tāda, kā Marijas Naumovas "I Wanna" -- šogad nav. Un tas, manuprāt, nozīmē pāris lietas.
Pirmkārt, ja dziesma ir lēna un rāma, tad tai nu reiz ir jābūt pilnīgi izcilai dziesmai ar kādu knifiņu. Tāds bija abiem opīšiem ar ģitārām no Dānijas, kuri triumfēja 2000. gadā. Kaut kas par viņiem bija interesants. Pirms diviem gadiem gandrīz uzvarēja Johanna no Islandes ar dziesmu "Šī ir mana dzīve." Mierīga, bet izcila dziesma. Taču, ja paskatāmies uz to, kas pēdējos gados ir plūcis uzvaras laurus, tad redzams, ka lielākoties tās ir bijušas gana aktīvas dziesmas -- Aleksandrs Ribaks ar savu vijoli, Dima Bilans ar daiļslidotāju, Marija Šerifoviča ar spēcīgo "Moltiva," pirms tam Lordi no Somijas ar smago metālu, grieķiete Helena Paparizu ar ļoti popsisko "Mans numurs viens," Ruslana ar savām dārdošajām "Trakajām dejām," turciete Sertaba Erenere ar aktīvo "Vienalga kā." Negribu kritizēt nevienu šī gada dziesmu autoru konkrēti, bet kopējais iespaids ir tāds, ka visnotaļ nekā no tā visa nav nevienā no šī gada dziesmām. Iespējams, vaina ir meklējama šī gada Eirodziesmas organizētāju noteiktajā, ka dziesmas drīkst iesniegt tikai Latvijas iedzīvotāji. Tas ir ļoti patriotiski, bet vai tas ir pats labākais variants? Daudzas no popsīgajām dziesmām, ar kurām māksliniekiem Eirodziesmas konkursā ir veicies pavisam labi, tomēr ir rakstījuši un komponējuši ārzemnieki, it īpaši no Zviedrijas. Viņi, iespējams, labāk par pašmāju ļaudīm saprot, kas "Eirovīzijas skaņa." Tajā skaitā to, ka tā nu nav tā vieta, kur vienkārši nostāties uz skatuves un nodziedāt dziesmiņu.
Ir arī jautājums par valodas kvalitāti. Pilnīgi visas šīgada dziesmas ir angļu valodā, un tur nu var atrast visādus brīnumus. Piemēram, vienā dziesmā autors ir mēģinājis rakstīt "sagatavoju ceļu" (paved the road), bet ir sanācis (un tā arī cilvēks dzied) "situ ceļam ar ķepiņām" (pawed the road). Zinu, ka manu "fanu" kopienā ir arī tādi ļaudis, kuri uzskata, ka Eirovīzijā valodas kvalitātei nav nekādas nozīmes, bet tomēr atļaušos nepiekrist. Dziedot tomēr ir svarīgi, lai klausītājs saprastu, kas tiek dziedāts. "Situ ceļam ar ķepiņām" nebūs pats labākais variants.
Un, tāpēc, vienalga, kuru dziesmu šogad ļaudis Latvijā nolems sūtīt uz Diseldorfu, būs ļoti stingri jāpiestrādā pie (un būs arī jāfinansē) kārtīgs šovs. Pērn Aišai tomēr bija divas problēmas. Pirmkārt, dziesma nebija labā angļu valodā ("What for are we living" ir negramatiski, un angļu valodā Dievu nesauc "Misters dievs"; arī latviešu valodā ne) un, otrkārt, Aiša tomēr izskatījās tā, it kā kāds bija izgriezis caurumu galdautā un tad to uzmaucis uz Aišas ķermeņa. Saprotu, ka tāds šovs, kādu pietiekami bieži ļaudis liek uz Eirovīzijas skatuves (pērn no pirmajām 10 dziesmām tikai beļģieša "Mana ģitāra un es" bija klusa un mierīga, visas pārējās dziesmas bija skaļas, aktīvas un pat dārdošas) -- tas nav no lētākajiem priekiem, bet tomēr.
Kā vienmēr, reiz būs notikusi Eirodziesma, es uzvarētāju atbalstīšu ar visām kājām un rokām. Taču ļoti ceru, ka balsotāji šogad būs gudri un uz Vāciju nosūtīs nevis to cilvēku, kurš attiecīgā brīža konjunktūrā ir vispopulārākais, bet gan to, kura dziesmai ir vislabākās izredzes vismaz izkļūt no pusfināla. Teikšu atkal -- pirmais iespaids, vakar noklausoties visas 20 dziesmas, nav īpaši iepriecinošs.
Jauku visiem dienu!
sestdiena, 2011. gada 15. janvāris
Vainas piešķiršana
Labrīt, lasītāji!
Nav nekas neparasts, valstij, kurā attīstība kavējas, ļaudis dzīvo trūcīgi, sistēmā ir milzīgas problēmas u.tml., vainu meklēt ārpus valsts robežām. Vainot kādu citu -- vienmēr izdevīgi, ja arī ne pavisam vai pat īpaši precīzi. Par to nākas domāt, lasot divus rakstiņus, kas šodien atrodas blakus viens otram laikraksta Diena numurā. Proti -- Baltkrievijas diktatora Lukašenko oficiālā "avīze" šajās dienās ir ziņojusi, ka protestus pret kliedzošo krāpšanos nesen notikušajās valsts prezidenta "vēlēšanās" esot organizējuši Vācijas un Polijas slepenie dienesti ar mērķi, "atriebties Lukašenko un viņa vietā iecelt padevīgu marioneti." Slepenie dienesti bijuši pagalam viltīgi: "Simtiem tūkstošu dolāru koferos Minskā ieveda cilvēki ar smaidīgām sejām un pareizās uzvedības iedrošinājumiem."
Turpat blakus kāds Krievijas parlamenta deputāts stāsta, ka arī tur visa veida opozīcija ir Rietumu diriģēta. Opozicionāra Borisa Ņemcova aktivitātes ir bijušas "ASV Valsts departamenta pārraudzībā" -- tā radio intervijā apgalvojis Krievijas Valsts domes Ekonomiskās politikas komitejas vadītājs Jevgeņijs Fjodorovs. Arī Krievijas valsts mediji esot pakļauti "Rietumu spiedienam." Kā cilvēks to secinājis? Deviņas no desmit ziņām Rietumu televīzijā esot pozitīvas, bet Krievijas televīzijā esot tieši pretējais. "Tas ir tīšs un stratēģisks destabilizācijas mēģinājums" -- tā deputāts.
Protams, abos gadījumos jāsaka, ka nekas jauns jau tas nav. Arī PSRS laikos tauta tika barota ar stāstiem par ļaunajiem imperiālistiem, kuri neko citu nedara, kā vien kaļ plānus par brālīgās tautu saimes iznīcināšanu. Vienmēr ir vieglāk savas valsts nebūšanās vainot kādu citu, un Krievijā joprojām ir vienkārši to darīt, vainojot ļaunos Rietumus pat zinot, ka mūsdienās pietiekami daudz krievu ir bijuši Rietumos un zina, kas tur notiek. Tajā skaitā arī to, ka nebūt Rietumu televīzijas ziņās 90 procenti ziņu ir "pozitīvas." Kas pēdējā laikā bijis Rietumu ziņu topā? Plūdi Austrālijā. Slikta ziņa. Kongresa deputātes sašaušana Amerikā. Slikta ziņa. Arī Brazīlijā bijuši plūdi, 500 cilvēki gājuši bojā. Slikta ziņa. Indijā kādā pūlī gadījusies panika, 100 cilvēku sabradāti. Slikta ziņa. Pakistānā nogalināta milice un viņas radinieki. Bolīvijā notikusi autokatastrofa, astoņi beigti, 17 ievainoti. Afganistānā sprāgusi bumba, septiņi gājuši bojā.
Par nepamatotu vainas "piešķiršanu" nākas domāt arī Amerikas traģēdijas kontekstā. Pēc tam, kad tika sašauta Kongresa deputāte un nogalināti vairāki cilvēki, tajā skaitā arī deviņus gadus veca meitene, smagi kretīnisks cilvēkbērns vārdā Freds Felpss paziņoja, ka viņš pateicas Dievam par notikumu, jo Kongresa deputāte esot "bēbīšu nogalinātāja," un tāpēc šāvēju ir sūtījis pats Dievs. Kad pirms pāris nedēļām Arkansasas štatā piepeši gāja bojā liels skaits putnu, kāda aktīviste vārdā Sindija Džeikobsa paziņoja, ka tas esot noticis tāpēc, ka ASV Kongress atcēla likumu, kas liedza gejiem kalpot ASV bruņotajos spēkos. Amerikas apdauzītajā "kristiešu" spārnā geji bijuši vainīgi arī pie orkāna Katrīna radītajiem postījumiem, pie Islandes vulkāna izvirduma, pie briesmīgā tsunami, kas nogalināja ļoti daudz cilvēku Āzijā un ne tikai, pie saules uzliesmojuma, pie WikiLeaks skandāla (zaldāts, kurš lejupielādēja diplomātiskos dokumentus un pēc tam tos atdeva WikiLeaks ļaudīm, tā darīja tāpēc, ka bija sakašķējies ar savu boifrendu -- tā mums paskaidrojis aktīvists Skots Laivlijs, kurš ārpus tā ir pazīstams ar grāmatu, kurā viņš apgalvoja, ka geji ir vainīgi arī pie nacisma), kā arī pie 9/11 notikumiem Ņujorkā.
Vai, dieniņ! Es nemaz nezināju, ka mēs geji esam tik spēcīgi, ka varam izraisīt zemestrīces, orkānus, terorismu, diktatorus un datu lejupielādēšanu. Malači vispār esam, vien laikam jāatvainojas par beigtajiem putniņiem. Tas laikam bija nesmuki, kā gan putniņi nogrēkojās? Bet tas acīmredzot ir jāuztver kā brīdinājums, piemēram, tam censonim, kurš regulāri izmanto manu vārdu un uzvārdu, lai portālā atstātu vulgāras rupjības. Piesargieties, cienītais! Noorganizēsim zemestrīci tieši zem Jūsu mājas, uzsūtīsim viesuļvētru, kas sagraus tikai jūsu māju, bet kaimiņu māju ne. Labojieties! Ir vēl laiks sevi glābt. Bet dariet to ātri. Sabiedrības grupa, kura var izraisīt orkānu Katrīna un tsunami Indijas okeānā bez problēmām ...
Jauku visiem dienu!
Nav nekas neparasts, valstij, kurā attīstība kavējas, ļaudis dzīvo trūcīgi, sistēmā ir milzīgas problēmas u.tml., vainu meklēt ārpus valsts robežām. Vainot kādu citu -- vienmēr izdevīgi, ja arī ne pavisam vai pat īpaši precīzi. Par to nākas domāt, lasot divus rakstiņus, kas šodien atrodas blakus viens otram laikraksta Diena numurā. Proti -- Baltkrievijas diktatora Lukašenko oficiālā "avīze" šajās dienās ir ziņojusi, ka protestus pret kliedzošo krāpšanos nesen notikušajās valsts prezidenta "vēlēšanās" esot organizējuši Vācijas un Polijas slepenie dienesti ar mērķi, "atriebties Lukašenko un viņa vietā iecelt padevīgu marioneti." Slepenie dienesti bijuši pagalam viltīgi: "Simtiem tūkstošu dolāru koferos Minskā ieveda cilvēki ar smaidīgām sejām un pareizās uzvedības iedrošinājumiem."
Turpat blakus kāds Krievijas parlamenta deputāts stāsta, ka arī tur visa veida opozīcija ir Rietumu diriģēta. Opozicionāra Borisa Ņemcova aktivitātes ir bijušas "ASV Valsts departamenta pārraudzībā" -- tā radio intervijā apgalvojis Krievijas Valsts domes Ekonomiskās politikas komitejas vadītājs Jevgeņijs Fjodorovs. Arī Krievijas valsts mediji esot pakļauti "Rietumu spiedienam." Kā cilvēks to secinājis? Deviņas no desmit ziņām Rietumu televīzijā esot pozitīvas, bet Krievijas televīzijā esot tieši pretējais. "Tas ir tīšs un stratēģisks destabilizācijas mēģinājums" -- tā deputāts.
Protams, abos gadījumos jāsaka, ka nekas jauns jau tas nav. Arī PSRS laikos tauta tika barota ar stāstiem par ļaunajiem imperiālistiem, kuri neko citu nedara, kā vien kaļ plānus par brālīgās tautu saimes iznīcināšanu. Vienmēr ir vieglāk savas valsts nebūšanās vainot kādu citu, un Krievijā joprojām ir vienkārši to darīt, vainojot ļaunos Rietumus pat zinot, ka mūsdienās pietiekami daudz krievu ir bijuši Rietumos un zina, kas tur notiek. Tajā skaitā arī to, ka nebūt Rietumu televīzijas ziņās 90 procenti ziņu ir "pozitīvas." Kas pēdējā laikā bijis Rietumu ziņu topā? Plūdi Austrālijā. Slikta ziņa. Kongresa deputātes sašaušana Amerikā. Slikta ziņa. Arī Brazīlijā bijuši plūdi, 500 cilvēki gājuši bojā. Slikta ziņa. Indijā kādā pūlī gadījusies panika, 100 cilvēku sabradāti. Slikta ziņa. Pakistānā nogalināta milice un viņas radinieki. Bolīvijā notikusi autokatastrofa, astoņi beigti, 17 ievainoti. Afganistānā sprāgusi bumba, septiņi gājuši bojā.
Par nepamatotu vainas "piešķiršanu" nākas domāt arī Amerikas traģēdijas kontekstā. Pēc tam, kad tika sašauta Kongresa deputāte un nogalināti vairāki cilvēki, tajā skaitā arī deviņus gadus veca meitene, smagi kretīnisks cilvēkbērns vārdā Freds Felpss paziņoja, ka viņš pateicas Dievam par notikumu, jo Kongresa deputāte esot "bēbīšu nogalinātāja," un tāpēc šāvēju ir sūtījis pats Dievs. Kad pirms pāris nedēļām Arkansasas štatā piepeši gāja bojā liels skaits putnu, kāda aktīviste vārdā Sindija Džeikobsa paziņoja, ka tas esot noticis tāpēc, ka ASV Kongress atcēla likumu, kas liedza gejiem kalpot ASV bruņotajos spēkos. Amerikas apdauzītajā "kristiešu" spārnā geji bijuši vainīgi arī pie orkāna Katrīna radītajiem postījumiem, pie Islandes vulkāna izvirduma, pie briesmīgā tsunami, kas nogalināja ļoti daudz cilvēku Āzijā un ne tikai, pie saules uzliesmojuma, pie WikiLeaks skandāla (zaldāts, kurš lejupielādēja diplomātiskos dokumentus un pēc tam tos atdeva WikiLeaks ļaudīm, tā darīja tāpēc, ka bija sakašķējies ar savu boifrendu -- tā mums paskaidrojis aktīvists Skots Laivlijs, kurš ārpus tā ir pazīstams ar grāmatu, kurā viņš apgalvoja, ka geji ir vainīgi arī pie nacisma), kā arī pie 9/11 notikumiem Ņujorkā.
Vai, dieniņ! Es nemaz nezināju, ka mēs geji esam tik spēcīgi, ka varam izraisīt zemestrīces, orkānus, terorismu, diktatorus un datu lejupielādēšanu. Malači vispār esam, vien laikam jāatvainojas par beigtajiem putniņiem. Tas laikam bija nesmuki, kā gan putniņi nogrēkojās? Bet tas acīmredzot ir jāuztver kā brīdinājums, piemēram, tam censonim, kurš regulāri izmanto manu vārdu un uzvārdu, lai portālā atstātu vulgāras rupjības. Piesargieties, cienītais! Noorganizēsim zemestrīci tieši zem Jūsu mājas, uzsūtīsim viesuļvētru, kas sagraus tikai jūsu māju, bet kaimiņu māju ne. Labojieties! Ir vēl laiks sevi glābt. Bet dariet to ātri. Sabiedrības grupa, kura var izraisīt orkānu Katrīna un tsunami Indijas okeānā bez problēmām ...
Jauku visiem dienu!
ceturtdiena, 2011. gada 13. janvāris
Par barikādēm
Labrīt, lasītāji!
Pirms 20 gadiem brūkošā Padomju savienība noraustījās vēl vienā agonijas krampī, un tā aizsākās pēdējais reaktīvais process pirms PSRS izjukšanas un Baltijas valstu neatkarības atjaunošanas. Protams, lasītāji zina, ka pirms 20 gadiem lietuvieši Viļņā devās sargāt savu televīziju. Tajā brīdī PSRS bruņotie spēki jau bija ieņēmuši Lietuvas Aizsardzības ministriju, Preses namu, bija izveidota "Nacionālā Lietuvas PSR glābšanas komiteja," kura paziņoja, ka tā tagad kļuvusi par Lietuvas patieso valdību. Augstākās padomes vadītājs Vitauts Landsberģis trīs reizes neveiksmīgi centās sazvanīt Mihailu Gorbačevu. Lietuvā ieradās PSRS aizsardzības ministra vietnieks Vladislavs Ačalovs, lai pārņemtu kontroli militārajā jomā. Un nu pienāca laiks, kad zaldāti -- pēc toreizējām ziņām, nereti sadzērušies vai sazāļojušies -- devās uzbrukumā. Skumjais stāsts visiem zināms. 14 ļaudis gāja bojā, daži no viņiem -- zem tanku kāpurķēdēm. Simtiem cilvēku guva miesas bojājumus. Nekavējoties ļaudis Latvijā sāka veidot barikādes. Bez piecpadsmit piecos no rīta Latvijas radio izskanēja aicinājums, cilvēkiem pulcēties Doma laukumā. Pulksten 14.00 sākās Latvijas Tautas frontes sasaukta manifestācija, kurā piedalījās ap 700 tūkstošiem cilvēku. Vēl nākotnē bija asiņainā 20. janvāra nakts, kad gāja bojā kino cilvēki Andris Slapiņš un Gvido Zvaigzne, skolēns Edijs Riekstiņš, miliči Sergejs Konoņeko un Vladimirs Gomanovičs. Viņi ir pelnījuši pieminēšanu.
Pats toreiz biju Amerikā. Amerikas Latviešu apvienības mītnē Merilendas štatā ārpus ASV galvaspilsētas Vašingtonas mēs dežūrējām cauru diennakti vairāku nedēļu garumā. Kontakti ar Rīgu tādi bija, kā bija. Mums bija mūsdienās par aizvēsturisku uzskatāmais teleksa aparāts. Tāpat, kā Rīgā LTF bija "savas" operatores telefona centrālē, arī Amerikā ALA bija "savējās" ASV telekompānijā, tā mēs varējām iegūt savienojumu daudz ātrāk nekā tas būtu bijis citādāk. Uzturējām kontaktus ar draugiem ASV Kongresā. Bieži vien gribējām darīt vairāk, bet nezinājām -- ko, tieši.
Informācijas pamatu pamatos netrūka. Uzbrukums Lietuvas televīzijas tornim no Kremļa puses bija noorganizēts ar nepārprotamo domu, ka visas pasaules uzmanība būs pievērsta ASV uzbrukumam Irākā, kurš sākās tajās pašās dienās. Nebija. Uzbrukumu tornim rādīja CNN, atceros, kā zvanīju mammai Čikāgā un raudāju. Pasaules mediju uzmanība Baltijas republikām bija pievērsta jau kopš neatkarības atjaunošanas deklarāciju pieņemšanas iepriekšējā gadā, arī barikāžu laikā žurnālistu Rīgā bija papilnam. Protams, toreiz arī tehnika bija tāda, kāda tā bija. Ar satelītu palīdzību televīzijas attēlus varēja izplatīt pa visu pasauli, bet nebija nekāda interneta, e-pasta, tviterošanas. Interesanti, kā situācija būtu mainījusies, ja šādas ierīces būtu bijušas ļaužu rīcībā. Pēc astoņpadsmit gadiem, 2009. gada 13. janvārī, Doma laukuma un Saeimas grautiņa laikā daudz tika fotografēts, tajā skaitā arī ar mobilajiem telefoniem, vēl vairāk jāsaka, ka mobilie telefoni cilvēkiem ļāva sazvanīt citus un teikt, ka Doma laukumā notiek kaut kas "interesants." 1991. gadā nekā tāda nebija, vispār jāsaka, ka lielu varoņdarbu tajā laikā veica minētais Latvijas radio, kurš kļuva par informācijas centrāli.
Laikā pēc barikādēm, diemžēl, sākās process, kuru var apzīmēt ar jēdzienu "Ļeņina baļķa nesēji." Pietiekami daudz cilvēku spodrināja savas spalvas un cēla paši savu asti ar apgalvojumiem par to, cik nozīmīgi viņi tajā visā bija, neaizmirstot piebilst, ka tie citi -- tie nu nē. Vēl vakar vēlu vakarā man zvanīja kāda kundze kura, uzzinājusi, ka šovakar raidījumā Aktuālais temats es intervēšu toreizējo LTF vadītāju Romualdu Ražuku, brēca, ka R. Ražuks procesā neko daudz nedarīja, viņš vispār sēdēja bunkurā, vai neesot neviena cita, ko intervēt?! Intervēšu tāpēc, ka viņš tomēr bija LTF vadītājs (un, starp citu, nepilsonis -- pilsonību Romasam valsts piešķīra 1995. gadā par īpašiem nopelniem). Un negribētos, ka saruna izveidotos par konfrontāciju par to, kurš toreiz darīja vairāk un kurš -- mazāk. Esmu pārliecināts, ka katrs cilvēks darbojās pēc savas labākās sirdsapziņas, un galu galā, rezultāts tomēr bija pozitīvs. Pagāja vēl nepilni astoņi mēneši un Latvijas Republikas neatkarība bija atjaunota pilnībā. Manuprāt, paldies jāsaka visiem, kuri piedalījās, vai klātienē, vai arī vienkārši sirdī un dvēselē. Te ir velkamas paralēles ar šad tad mūsu sabiedrībā dzirdētajām diskusijām par to, kuri tad bija tie "īstie" represētie un kuri ne. Atceros represēto saietu, kurā viena kundze uzbrēca otrai, jo pirmā kundze Sibīrijā bija bijusi ilgāk par otru un tāpēc bija "īstāka" represētā. Tas bija skumji, vēl jo vairāk, jo man blakus sēdēja leģendārā disidente Lidija Doroņina-Lasmane, kura klusi nopūtās, ka viņa Sibīrijā bija vēl ilgāk par abām minētajām dāmām, bet tas nenozīmēja, ka viņa tagad celsies kājās un noliegs kāda cita sāpi. Tas pats sakāms par barikādēm. Jā, droši vien viens darīja vairāk, cits -- mazāk, bet galu galā latviešu tauta (un, starp citu, ne tikai) sanāca kopā un ar tomēr salīdzinoši minimālu asinsizliešanu atguva savas valsts suverēno neatkarību. Saku vēlreiz -- paldies sakāms visiem.
Jauku visiem dienu!
Pirms 20 gadiem brūkošā Padomju savienība noraustījās vēl vienā agonijas krampī, un tā aizsākās pēdējais reaktīvais process pirms PSRS izjukšanas un Baltijas valstu neatkarības atjaunošanas. Protams, lasītāji zina, ka pirms 20 gadiem lietuvieši Viļņā devās sargāt savu televīziju. Tajā brīdī PSRS bruņotie spēki jau bija ieņēmuši Lietuvas Aizsardzības ministriju, Preses namu, bija izveidota "Nacionālā Lietuvas PSR glābšanas komiteja," kura paziņoja, ka tā tagad kļuvusi par Lietuvas patieso valdību. Augstākās padomes vadītājs Vitauts Landsberģis trīs reizes neveiksmīgi centās sazvanīt Mihailu Gorbačevu. Lietuvā ieradās PSRS aizsardzības ministra vietnieks Vladislavs Ačalovs, lai pārņemtu kontroli militārajā jomā. Un nu pienāca laiks, kad zaldāti -- pēc toreizējām ziņām, nereti sadzērušies vai sazāļojušies -- devās uzbrukumā. Skumjais stāsts visiem zināms. 14 ļaudis gāja bojā, daži no viņiem -- zem tanku kāpurķēdēm. Simtiem cilvēku guva miesas bojājumus. Nekavējoties ļaudis Latvijā sāka veidot barikādes. Bez piecpadsmit piecos no rīta Latvijas radio izskanēja aicinājums, cilvēkiem pulcēties Doma laukumā. Pulksten 14.00 sākās Latvijas Tautas frontes sasaukta manifestācija, kurā piedalījās ap 700 tūkstošiem cilvēku. Vēl nākotnē bija asiņainā 20. janvāra nakts, kad gāja bojā kino cilvēki Andris Slapiņš un Gvido Zvaigzne, skolēns Edijs Riekstiņš, miliči Sergejs Konoņeko un Vladimirs Gomanovičs. Viņi ir pelnījuši pieminēšanu.
Pats toreiz biju Amerikā. Amerikas Latviešu apvienības mītnē Merilendas štatā ārpus ASV galvaspilsētas Vašingtonas mēs dežūrējām cauru diennakti vairāku nedēļu garumā. Kontakti ar Rīgu tādi bija, kā bija. Mums bija mūsdienās par aizvēsturisku uzskatāmais teleksa aparāts. Tāpat, kā Rīgā LTF bija "savas" operatores telefona centrālē, arī Amerikā ALA bija "savējās" ASV telekompānijā, tā mēs varējām iegūt savienojumu daudz ātrāk nekā tas būtu bijis citādāk. Uzturējām kontaktus ar draugiem ASV Kongresā. Bieži vien gribējām darīt vairāk, bet nezinājām -- ko, tieši.
Informācijas pamatu pamatos netrūka. Uzbrukums Lietuvas televīzijas tornim no Kremļa puses bija noorganizēts ar nepārprotamo domu, ka visas pasaules uzmanība būs pievērsta ASV uzbrukumam Irākā, kurš sākās tajās pašās dienās. Nebija. Uzbrukumu tornim rādīja CNN, atceros, kā zvanīju mammai Čikāgā un raudāju. Pasaules mediju uzmanība Baltijas republikām bija pievērsta jau kopš neatkarības atjaunošanas deklarāciju pieņemšanas iepriekšējā gadā, arī barikāžu laikā žurnālistu Rīgā bija papilnam. Protams, toreiz arī tehnika bija tāda, kāda tā bija. Ar satelītu palīdzību televīzijas attēlus varēja izplatīt pa visu pasauli, bet nebija nekāda interneta, e-pasta, tviterošanas. Interesanti, kā situācija būtu mainījusies, ja šādas ierīces būtu bijušas ļaužu rīcībā. Pēc astoņpadsmit gadiem, 2009. gada 13. janvārī, Doma laukuma un Saeimas grautiņa laikā daudz tika fotografēts, tajā skaitā arī ar mobilajiem telefoniem, vēl vairāk jāsaka, ka mobilie telefoni cilvēkiem ļāva sazvanīt citus un teikt, ka Doma laukumā notiek kaut kas "interesants." 1991. gadā nekā tāda nebija, vispār jāsaka, ka lielu varoņdarbu tajā laikā veica minētais Latvijas radio, kurš kļuva par informācijas centrāli.
Laikā pēc barikādēm, diemžēl, sākās process, kuru var apzīmēt ar jēdzienu "Ļeņina baļķa nesēji." Pietiekami daudz cilvēku spodrināja savas spalvas un cēla paši savu asti ar apgalvojumiem par to, cik nozīmīgi viņi tajā visā bija, neaizmirstot piebilst, ka tie citi -- tie nu nē. Vēl vakar vēlu vakarā man zvanīja kāda kundze kura, uzzinājusi, ka šovakar raidījumā Aktuālais temats es intervēšu toreizējo LTF vadītāju Romualdu Ražuku, brēca, ka R. Ražuks procesā neko daudz nedarīja, viņš vispār sēdēja bunkurā, vai neesot neviena cita, ko intervēt?! Intervēšu tāpēc, ka viņš tomēr bija LTF vadītājs (un, starp citu, nepilsonis -- pilsonību Romasam valsts piešķīra 1995. gadā par īpašiem nopelniem). Un negribētos, ka saruna izveidotos par konfrontāciju par to, kurš toreiz darīja vairāk un kurš -- mazāk. Esmu pārliecināts, ka katrs cilvēks darbojās pēc savas labākās sirdsapziņas, un galu galā, rezultāts tomēr bija pozitīvs. Pagāja vēl nepilni astoņi mēneši un Latvijas Republikas neatkarība bija atjaunota pilnībā. Manuprāt, paldies jāsaka visiem, kuri piedalījās, vai klātienē, vai arī vienkārši sirdī un dvēselē. Te ir velkamas paralēles ar šad tad mūsu sabiedrībā dzirdētajām diskusijām par to, kuri tad bija tie "īstie" represētie un kuri ne. Atceros represēto saietu, kurā viena kundze uzbrēca otrai, jo pirmā kundze Sibīrijā bija bijusi ilgāk par otru un tāpēc bija "īstāka" represētā. Tas bija skumji, vēl jo vairāk, jo man blakus sēdēja leģendārā disidente Lidija Doroņina-Lasmane, kura klusi nopūtās, ka viņa Sibīrijā bija vēl ilgāk par abām minētajām dāmām, bet tas nenozīmēja, ka viņa tagad celsies kājās un noliegs kāda cita sāpi. Tas pats sakāms par barikādēm. Jā, droši vien viens darīja vairāk, cits -- mazāk, bet galu galā latviešu tauta (un, starp citu, ne tikai) sanāca kopā un ar tomēr salīdzinoši minimālu asinsizliešanu atguva savas valsts suverēno neatkarību. Saku vēlreiz -- paldies sakāms visiem.
Jauku visiem dienu!
Abonēt:
Ziņas (Atom)
