Labvakar, lasītāji!
Priecīgus Jums visiem Ziemassvētkus. Ceru, ka zem eglītes ir atradies tas, ko vēlējāties iegūt. Pavadīju ļoti jauku svētvakaru ar radiem. Pusbrāļa kundze aprīlī gaida otru bērniņu, rādās, ka tas būs vēl viens puika. Pusmāsas dēls un mans krustdēls Gabriels ir omulīgs un gandrīz vienmēr priecīgs mazulītis. Dzimuma ziņā te ir kaut kas interesants. Manā paaudzē starp visiem brālēniem un māsīcām ir septiņas sievietes un divi vīrieši. Jaunākajā paaudzē proporcijas ir gluži pretējas -- pieci puikas un tikai viena meitene, turklāt abi "ieprecēto" radu bērni ir zēni un šķiet, arī nākamais tāds būs.
Ziemassvētku laikā bijis jādomā par laika apstākļiem. Priecē, ka pagājušajā nedēļā piedzīvotais aukstums ir rimis, taču tas ir radījis citu problēmu, proti -- slidenas ietves, slidenus ceļus, un briesmīgu sniega radītu putru uz vai visiem ielu krustojumiem, vismaz Rīgas centrā, kurā uzturos es, tā tas ir bijis. Šī nu ir lieta, ar kuru Latvija nekādi netiek galā, un varētu padomāt, ka sniegs mūspusē ir tāda ļoti reta stihija. Katrā ziņā ar sniega tīrīšanu ir lielas klapatas, cita starpā tāpēc, ka krīzes apstākļu spiestas, pašvaldības daudzviet no tīrīšanas ir atteikušās vismaz daļēji, ja ne pavisam. Rīgas gadījumā jāsaka, ka ļoti daudz sniega varētu notīrīt un aizvākt ar to miljonu latu, kurus pašvaldība izdod tūrisma veicināšanas kampaņai. Ļoti gaidīšu redzēt, kādi tad bijuši šīs kampaņas rezultāti. Varbūt būs grūti konkrēti salīdzināt izmaksas ar ienākumiem, jo tie būs gan tieši gan netieši, bet tomēr.
Kristieši Ziemassvētkos atzīmē Jēzus dzimšanu pirms 2000 un vairāk gadiem. Jēzus centrālā vēsts bija tikai viena: Dzīvojiet saticīgi. Tas ir labs padoms Ziemassvētkos, un tas ir labs padoms jebkurā gada laikā. Pārāk daudz mūsu sabiedrībā ir nenovīdības, alkatības, greizsirdzības, negodīguma, netiesiskuma. Tuvojas jaunais, 2010. gads. Vēlēsim jaunu Saeimu. Bet vai labāku?
Jauku visiem atlikušo dienu!
piektdiena, 2009. gada 25. decembris
pirmdiena, 2009. gada 21. decembris
Par protestiem un pensijām
Labvakar, lasītāji!
Šovakar internetā lasāms, ka premjerministra Valda Dombrovska birojs ir aicinājis Rīgas policiju ar spēka palīdzību likvidēt tā dēvēto telšu komūnu, kura jau ilgāku laiku atrodas zālienā iepretim Ministru kabineta mājai. Iekšlietu ministre Linda Mūrniece (JL) esot likusi Valsts policijai šajā procesā sniegt nepieciešamo atbalstu.
Tas ir ārprāts. Pirmkārt, pats Dombrovskis tikai dažas stundas iepriekš bija aicinājis protestētājus atbalstīt. Otrkārt, Satversmē ir garantētas Latvijas iedzīvotāju tiesības paust savu viedokli, un tas nepārprotami ir tas, ko dara cilvēki, kuri ziemas spelgonī tomēr uzturas teltīs. Man nav pārliecības, ka viņiem izdosies nodrošināt savu prasību izpildīšanu -- bezdarba samazināšanu, mažoritārās vēlēšanas sistēmas ieviešanu un Saeimas atlaišanu, taču tas nenozīmē, ka viņiem nav tiesību protestēt tā, kā viņi paši to vēlas darīt. Viņi taču nevienam netraucē. Varam pat teikt, ka tie ir ļoti drosmīgi cilvēki. Jau trīs protestētāji ir nogādāti slimnīcā, tajā skaitā arī akcijas organizētājs, bet telšu komūna kā stāv tā stāv. Ļoti jācer, ka premjers no šīs muļķīgās domas tomēr atteiksies.
***
Otra lieta, kas šodien notikusi -- Satversmes tiesa par nekonstucionālo atzinusi pensiju samazināšanu visiem pensionāriem, tajā skaitā arī strādājošajiem. Valsts samazinātās pensijas drīkstēs maksāt līdz nākamā gada 1. martam, savukārt summu, kas ieturēta kopš pensiju samazināšanas, tai būs jāatmaksā laikā līdz 2015. gadam. Man par šo lietu ir dalītas izjūtas. No vienas puses pensionāri mūsu valstī vieglu dzīvi nedzīvo, un Satversmē viņiem tomēr ir garantēta sociāla aizsardzība. Jā, inflācija ir samazinājusies līdz neesamībai, bet tas neko nenozīmē cilvēkam, kurš knapi spēj apmaksāt komunālos rēķinus, kur nu vēl kārtīgi paēst un nodrošināt sev veselības pakalpojumus. Nemaz nerunāsim par spēju apmeklēt teātri vai kino, pirkt grāmatas, paceļot u.tml. Taču no otras puses, šis ir smags trieciens valstij brīdī, kad valsts budžets ir "optimizēts" par pusmiljonu latu un tāda pati summa būs jāatrod arī nākamajā gadā. Nevaru nepiekrist tiem, kuri uzskata, ka jostas savilkšana ir nepieciešama it visiem valsts iedzīvotājiem, tajā skaitā arī pensionāriem. Satversmes tiesas spriedums ir galīgs un nepārsūdzams, tas varētu nozīmēt, ka budžetā būs jāatrod 100 miljoni latu. Šajā kontekstā bezgala muļķīgs ir Šlesakova aicinājums no jauna atvērt valsts budžetu, lai samazinātu nodokļus. Tiesa, augstākās nodokļu likmes gandrīz neizbēgami palielinās to cilvēku skaitu, kuri no nodokļu maksāšanas tā vai citādi izvairīsies, kā arī ir taisnība tiem, kuri aizrāda, ka tikai banānu republikā kādam ienāktu prātā ekonomiskas krīzes laikā paaugstināt teju vai visus nodokļus pēc kārtas, taču tajā pat laikā nevaram nekonstatēt, ka valstij tomēr ir ļoti daudz apmaksājamu funkciju. Budžetu no jauna atvērt tomēr patlaban nebūtu prāta darbs.
Jauku visiem atlikušo dienu!
Šovakar internetā lasāms, ka premjerministra Valda Dombrovska birojs ir aicinājis Rīgas policiju ar spēka palīdzību likvidēt tā dēvēto telšu komūnu, kura jau ilgāku laiku atrodas zālienā iepretim Ministru kabineta mājai. Iekšlietu ministre Linda Mūrniece (JL) esot likusi Valsts policijai šajā procesā sniegt nepieciešamo atbalstu.
Tas ir ārprāts. Pirmkārt, pats Dombrovskis tikai dažas stundas iepriekš bija aicinājis protestētājus atbalstīt. Otrkārt, Satversmē ir garantētas Latvijas iedzīvotāju tiesības paust savu viedokli, un tas nepārprotami ir tas, ko dara cilvēki, kuri ziemas spelgonī tomēr uzturas teltīs. Man nav pārliecības, ka viņiem izdosies nodrošināt savu prasību izpildīšanu -- bezdarba samazināšanu, mažoritārās vēlēšanas sistēmas ieviešanu un Saeimas atlaišanu, taču tas nenozīmē, ka viņiem nav tiesību protestēt tā, kā viņi paši to vēlas darīt. Viņi taču nevienam netraucē. Varam pat teikt, ka tie ir ļoti drosmīgi cilvēki. Jau trīs protestētāji ir nogādāti slimnīcā, tajā skaitā arī akcijas organizētājs, bet telšu komūna kā stāv tā stāv. Ļoti jācer, ka premjers no šīs muļķīgās domas tomēr atteiksies.
***
Otra lieta, kas šodien notikusi -- Satversmes tiesa par nekonstucionālo atzinusi pensiju samazināšanu visiem pensionāriem, tajā skaitā arī strādājošajiem. Valsts samazinātās pensijas drīkstēs maksāt līdz nākamā gada 1. martam, savukārt summu, kas ieturēta kopš pensiju samazināšanas, tai būs jāatmaksā laikā līdz 2015. gadam. Man par šo lietu ir dalītas izjūtas. No vienas puses pensionāri mūsu valstī vieglu dzīvi nedzīvo, un Satversmē viņiem tomēr ir garantēta sociāla aizsardzība. Jā, inflācija ir samazinājusies līdz neesamībai, bet tas neko nenozīmē cilvēkam, kurš knapi spēj apmaksāt komunālos rēķinus, kur nu vēl kārtīgi paēst un nodrošināt sev veselības pakalpojumus. Nemaz nerunāsim par spēju apmeklēt teātri vai kino, pirkt grāmatas, paceļot u.tml. Taču no otras puses, šis ir smags trieciens valstij brīdī, kad valsts budžets ir "optimizēts" par pusmiljonu latu un tāda pati summa būs jāatrod arī nākamajā gadā. Nevaru nepiekrist tiem, kuri uzskata, ka jostas savilkšana ir nepieciešama it visiem valsts iedzīvotājiem, tajā skaitā arī pensionāriem. Satversmes tiesas spriedums ir galīgs un nepārsūdzams, tas varētu nozīmēt, ka budžetā būs jāatrod 100 miljoni latu. Šajā kontekstā bezgala muļķīgs ir Šlesakova aicinājums no jauna atvērt valsts budžetu, lai samazinātu nodokļus. Tiesa, augstākās nodokļu likmes gandrīz neizbēgami palielinās to cilvēku skaitu, kuri no nodokļu maksāšanas tā vai citādi izvairīsies, kā arī ir taisnība tiem, kuri aizrāda, ka tikai banānu republikā kādam ienāktu prātā ekonomiskas krīzes laikā paaugstināt teju vai visus nodokļus pēc kārtas, taču tajā pat laikā nevaram nekonstatēt, ka valstij tomēr ir ļoti daudz apmaksājamu funkciju. Budžetu no jauna atvērt tomēr patlaban nebūtu prāta darbs.
Jauku visiem atlikušo dienu!
ceturtdiena, 2009. gada 17. decembris
Par naudu var nopirkt daudz ko un visu ko
Labrīt, lasītāji!
Šorīt laikrakstā Diena lasāms Ināras Egles sagatavots materiāls par to, kā "Tautas" partijas spīdekles Vinetas Muižnieces režijā Saeimas Juridiskā komisija turpina marinēt likumprojektus par vēlēšanu kārtību. Runa konkrēti ir par diviem jautājumiem. Pirmais ir Saeimas mēbeles Kārļa Leiškalna ieteikums, visu Latviju izveidot par vienu vēlēšanu apgabalu. Tas, protams, ir visai lempīgs centiens "lokomotīvju" principu, kuru pēc Valsts prezidenta uzbrēciena mūsu "gudrās galvas" izmeta pa logu, ievest atpakaļ pa sētas durvīm. Grūti būs, ja "Tautas" partijas lielais glābējs drīkstēs balotēties tikai vienā no pieciem vēlēšanu apgabaliem. Taču Dievs ar Leiškalnu. Daudz nopietnāks jautājums ir par to, kas notiek, ja vēlēšanu rezultāti tiek atcelti pavisam. Atcerēsimies, ka pirms kāda strēķīša Augstākās tiesas Senāts atzina, ka tiesu kompetencē ir vēlēšanu rezultātu atcelšana, ja priekšvēlēšanu kampaņas laikā ir notikuši procesi, kuri nepamatoti ietekmē vēlētāju apziņu. Runa, protams, bija par "Tautas" partijas rupjo krāpšanos ar premjerministra biroja vadītāja organizēto "neatkarīgo" kampaņu, kurā visādi ļaudis slavināja TP ministrus. Augstākā tiesa toreiz vēl "stabilitātes garanta" vadītājai valdībai lika izstrādāt kārtību par vēlēšanu rezultātu atcelšanu. Lieki teikt, ka nekas tamlīdzīgs netika izdarīts.
Manuprāt, iemesls šim apstāklim nav ar uguni meklējams. "Tautas" partija vienkārši ir iemācījusies, ka ar naudu var nopirkt visu ko, tajā skaitā arī -- vēlēšanu rezultātus. "Pozitīvisma kampaņa" vispirms tika aprobēta pašvaldību vēlēšanās Kuldīgā un pēc tam izvērsta pa visu Latviju. Protams, nevaram neviens zināt, kādi būtu bijuši vēlēšanu rezultāti, ja "pozitīvisma kampaņa" nebūtu notikusi, taču nu jau arī Administratīvā tiesa ir atzinusi, ka tā nebija nekas cits, kā mēģinājums apiet noteikumus par kampaņas finansēšanu. Vēl nav pagājušas tās 20 dienas, kuru laikā "Tautas" partija lēmumu var pārsūdzēt, nešaubīsimies ne mirkli, ka partijas censoņi no visas sirds cer, ka tālākais process noritēs ierastajā (lasi -- ļoti, ļoti lēnajā) gaitā. Nupat šodien, piemēram, presē lasāms, ka joprojām notiek tiesāšanās par Talsu traģēdiju, kura notika jau pirms 12 gadiem un vairāk. Nevaram īpaši cerēt, ka citas partijas izmantos izdevību un TP par krāpšanos nosodīs. Pārtērējās arī Šlesera biznesa projekts, turklāt ar vērienu, kā arī Ventspils naftas interešu kabatas partija. Būtu jau jauki, ja vispirms Administratīvā apgabaltiesa un pēc tam Augstākās tiesas Senāts jautājumu par TP krāpšanos atzītu kā steidzamu un ļoti ātri pateiktu, ka tā nevajadzēja un nedrīkstēja darīt. Cita starpā, ja partijai galu galā nudien būs jāatmaksā miljons latu ar kapeikām, varbūt varam cerēt, ka pēc valsts iegrūšanas pašreizējā bedrē tā būs spiesta pazust no skatuves pavisam. Bet te nu laikam būs jāsaka, ka cerība ir muļķa mierinājums. Tik ātri tās lietas pie mums nenotiek, un TP var turpināt dzīvot sev ierastajā pārliecībā, ka vainīgs ir tikai tas, kas ir izgājis visas iespējamās tiesu instances līdz pēdējam "amen."
Un raugi, arī starptautiskajā līmenī kārtējo reizi ir pierādīts, ka ar naudu var nopirkt visvisādas lietas. Piemēram, Krievija 21 kvadrātkilometrus lielajai pundurvalstiņai Nauru samaksāja 50 miljonus dolāru, un 21 kvadrātkilometrus lielā pundurvalstiņa Nauru atzina Krievijas bruņoto spēku okupētās Gruzijas teritorijas par "neatkarīgām valstīm." Protams, šajā ziņā Krievija negrēko viena. Pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā Taivāna uz kādu brīdi nopirka arī Latvijas atzīšanu. Taču šajā gadījumā ir runa par teritorijām, kuras ir okupētas tieši tādā pašā veidā, kā 50 gadu garumā bija okupēta arī Latvija. Nauru droši vien Gruzijas teritoriālā integritāte ir pilnīgi pie pakaļas, ka tik var tikt pie naudas, jo, pirmkārt, ir beigušies fosfātu krājumi, kuri ilgu laiku mazajai salai nodrošināja ievērojamus ienākumus (maigi teikts -- kādreiz pundurvalstiņai bija otrs augstākais IKP uz iedzīvotāju līmenis pasaulē), un, otrkārt, ja klimata maiņas veicinās jūras līmeņa pacelšanos, kā to paredz pietiekami daudz zinātnieku, tad kaut kad paredzamajā nākotnē Nauru vispār vairs nebūs, vai pareizāk sakot, tā atradīsies zem viļņiem. Taču arī šajā gadījumā ir uz delnas redzams merkantīls process, kuram ar tiesiskumu ir visai maz sakara. Tieši tāpat, kā ar "Tautas" partiju un tās nopirktajām balsīm.
Jauku visiem dienu!
Šorīt laikrakstā Diena lasāms Ināras Egles sagatavots materiāls par to, kā "Tautas" partijas spīdekles Vinetas Muižnieces režijā Saeimas Juridiskā komisija turpina marinēt likumprojektus par vēlēšanu kārtību. Runa konkrēti ir par diviem jautājumiem. Pirmais ir Saeimas mēbeles Kārļa Leiškalna ieteikums, visu Latviju izveidot par vienu vēlēšanu apgabalu. Tas, protams, ir visai lempīgs centiens "lokomotīvju" principu, kuru pēc Valsts prezidenta uzbrēciena mūsu "gudrās galvas" izmeta pa logu, ievest atpakaļ pa sētas durvīm. Grūti būs, ja "Tautas" partijas lielais glābējs drīkstēs balotēties tikai vienā no pieciem vēlēšanu apgabaliem. Taču Dievs ar Leiškalnu. Daudz nopietnāks jautājums ir par to, kas notiek, ja vēlēšanu rezultāti tiek atcelti pavisam. Atcerēsimies, ka pirms kāda strēķīša Augstākās tiesas Senāts atzina, ka tiesu kompetencē ir vēlēšanu rezultātu atcelšana, ja priekšvēlēšanu kampaņas laikā ir notikuši procesi, kuri nepamatoti ietekmē vēlētāju apziņu. Runa, protams, bija par "Tautas" partijas rupjo krāpšanos ar premjerministra biroja vadītāja organizēto "neatkarīgo" kampaņu, kurā visādi ļaudis slavināja TP ministrus. Augstākā tiesa toreiz vēl "stabilitātes garanta" vadītājai valdībai lika izstrādāt kārtību par vēlēšanu rezultātu atcelšanu. Lieki teikt, ka nekas tamlīdzīgs netika izdarīts.
Manuprāt, iemesls šim apstāklim nav ar uguni meklējams. "Tautas" partija vienkārši ir iemācījusies, ka ar naudu var nopirkt visu ko, tajā skaitā arī -- vēlēšanu rezultātus. "Pozitīvisma kampaņa" vispirms tika aprobēta pašvaldību vēlēšanās Kuldīgā un pēc tam izvērsta pa visu Latviju. Protams, nevaram neviens zināt, kādi būtu bijuši vēlēšanu rezultāti, ja "pozitīvisma kampaņa" nebūtu notikusi, taču nu jau arī Administratīvā tiesa ir atzinusi, ka tā nebija nekas cits, kā mēģinājums apiet noteikumus par kampaņas finansēšanu. Vēl nav pagājušas tās 20 dienas, kuru laikā "Tautas" partija lēmumu var pārsūdzēt, nešaubīsimies ne mirkli, ka partijas censoņi no visas sirds cer, ka tālākais process noritēs ierastajā (lasi -- ļoti, ļoti lēnajā) gaitā. Nupat šodien, piemēram, presē lasāms, ka joprojām notiek tiesāšanās par Talsu traģēdiju, kura notika jau pirms 12 gadiem un vairāk. Nevaram īpaši cerēt, ka citas partijas izmantos izdevību un TP par krāpšanos nosodīs. Pārtērējās arī Šlesera biznesa projekts, turklāt ar vērienu, kā arī Ventspils naftas interešu kabatas partija. Būtu jau jauki, ja vispirms Administratīvā apgabaltiesa un pēc tam Augstākās tiesas Senāts jautājumu par TP krāpšanos atzītu kā steidzamu un ļoti ātri pateiktu, ka tā nevajadzēja un nedrīkstēja darīt. Cita starpā, ja partijai galu galā nudien būs jāatmaksā miljons latu ar kapeikām, varbūt varam cerēt, ka pēc valsts iegrūšanas pašreizējā bedrē tā būs spiesta pazust no skatuves pavisam. Bet te nu laikam būs jāsaka, ka cerība ir muļķa mierinājums. Tik ātri tās lietas pie mums nenotiek, un TP var turpināt dzīvot sev ierastajā pārliecībā, ka vainīgs ir tikai tas, kas ir izgājis visas iespējamās tiesu instances līdz pēdējam "amen."
Un raugi, arī starptautiskajā līmenī kārtējo reizi ir pierādīts, ka ar naudu var nopirkt visvisādas lietas. Piemēram, Krievija 21 kvadrātkilometrus lielajai pundurvalstiņai Nauru samaksāja 50 miljonus dolāru, un 21 kvadrātkilometrus lielā pundurvalstiņa Nauru atzina Krievijas bruņoto spēku okupētās Gruzijas teritorijas par "neatkarīgām valstīm." Protams, šajā ziņā Krievija negrēko viena. Pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā Taivāna uz kādu brīdi nopirka arī Latvijas atzīšanu. Taču šajā gadījumā ir runa par teritorijām, kuras ir okupētas tieši tādā pašā veidā, kā 50 gadu garumā bija okupēta arī Latvija. Nauru droši vien Gruzijas teritoriālā integritāte ir pilnīgi pie pakaļas, ka tik var tikt pie naudas, jo, pirmkārt, ir beigušies fosfātu krājumi, kuri ilgu laiku mazajai salai nodrošināja ievērojamus ienākumus (maigi teikts -- kādreiz pundurvalstiņai bija otrs augstākais IKP uz iedzīvotāju līmenis pasaulē), un, otrkārt, ja klimata maiņas veicinās jūras līmeņa pacelšanos, kā to paredz pietiekami daudz zinātnieku, tad kaut kad paredzamajā nākotnē Nauru vispār vairs nebūs, vai pareizāk sakot, tā atradīsies zem viļņiem. Taču arī šajā gadījumā ir uz delnas redzams merkantīls process, kuram ar tiesiskumu ir visai maz sakara. Tieši tāpat, kā ar "Tautas" partiju un tās nopirktajām balsīm.
Jauku visiem dienu!
trešdiena, 2009. gada 16. decembris
Par Kopenhāgenu un klimata maiņu
Labrīt, lasītāji!
Arī mani krietni vien mulsina klusums, kāds Latvijā valda jautājumā par patlaban Kopenhāgenā notiekošo ANO konferenci par klimata maiņu. Esmu manījis vien divus komentārus par šo tēmu laikrakstā Diena, un viss. Protams, neklausos visas radio ziņas, neskatos visus televīzijas kanālus -- varbūt tur bijusi plaša diskusija. Par to pirms konferences sākuma runājām raidījumā Skats no malas. Taču kopumā šķiet, ka mūsu valsts iedzīvotāji ir nolēmuši, ka pasākums uz viņiem neattiecas.
No vienas puses to var saprast. Latvija klimata sasilšanas jomā nav īpaši liela grēciniece, mēs ļoti ievērojamu energoresursu daļu iegūstam no atjaunojamiem energonesējiem, it īpaši no HESiem uz Daugavas. Latvija ir krietni apmežota, koki absorbē klimatam kaitīgo oglekļa dioksīdu. Krīzes laikā arī ievērojami samazinājies automašīnu skaits uz Latvijas ceļiem un ielām, arī tas šajā ziņā dod savu artavu.
Taču tas tomēr nav arguments, un tam ir divi iemesli. Pirmkārt, klimata maiņa ietekmē mūs visus bez izņēmuma. Globālo sasilšanu var būt grūti uztvert šorīt, kad aiz loga putina sniegs un ir -10 grādu, taču jādomā, ka visi esam redzējuši, kā pakāpeniski irst milzīgie ledāji Antarktīdā un Grenlandē. Ja notiks ļaunākais no tā, ko daudzi zinātnieki prognozē, tad ūdens līmenis pasaulē pacelsies visnotaļ ievērojami, jo būs izkusis ļoti liels ledus daudzums. Latvija tomēr ir zemiene, un jūras līmeņa pacelšanās vien par dažiem desmitiem centimetru, lai nemaz nerunātu par dažu zinātnieku apgalvoto par to, ka tas celsies pa metriem, neko labu piekrastes pilsētām, tajā skaitā arī Rīgai, nu gan nedotu. Piedevām, nebūšu taču es viens, pamanot, ka laika apstākļi tomēr pēdējo gadu un desmitgažu laikā ir krietni mainījušies. Sniegs Rīgā par spīti tam, kas notiek šorīt, bijis rets viesis. Ne vien pie mums, bet daudzviet pasaulē veidojušās nepieredzēti spēcīgas vētras. Latvijā vairs nevaram rēķināties ne ar "kārtīgu" vasaru, nedz arī ar "kārtīgu" ziemu. Katrā ziņā, ja palūkojamies latviešu daiļliteratūrā no 19. gadsimta un pirmskara laika, ziema vienmēr ir aprakstīta kā sezona, kurā ir nepārtraukti daudz sniega, kurā Daugava vienmēr sasalst, un kuras laikā ledus iešana ir uzskatāma par lielu sabiedrisku pasākumu (protams, ļaudīm tolaik nebija televizora, pie kura dirnēt -- bija jāskatās ledus iešana).
Taču otra lieta ir tāda, ka ar klimata maiņas lietām tomēr mums jānodarbojas katram. Runa ir par sava mitekļa siltināšanu, lai velti netērētu energoresursus. Runa ir par alternatīviem transporta veidiem automobīlim -- jā, vecs autobuss piesārņo vairāk nekā jauns automobilis, bet autobusā būs lielāks skaits cilvēku, kuri tā dēvētās "oglekļa pēdas" veidos kopā, nevis katrs atsevišķi. Nezinu, kā citās pilsētās, bet vismaz Rīgā, manuprāt, dzīve bez automobīļa ir vieglāka. Sabiedriskais transports kursē regulāri, ja arī ne tikpat regulāri pilsētas nomaļākajās vietās. Rīgas centrā dzīvojot, man automobīlis vispār nav vajadzīgs, cita starpā visur varu tikt kājām vai ar sabiedrisko transportu, piedevām man nav jāreizējas par to, kur mašīnu glabāt un kā to apsargāt. Taču, ja man būtu automobīlis, tad es patlaban noteikti domātu par tā retāku lietošanu.
Protams, klimata maiņa lielākoties ir un paliek globāls jautājums. Internetā ir vietne (www.avaaz.org), kurā ļaudis ir aicināti parakstīt petīciju ar aicinājumu, pasaules līderiem šonedēļ tomēr nonākt pie efektīva risinājuma. Kā zinām, problēmas ir pietiekami lielas. Pasaulē ir valstis, kurām ekonomiskā attīstība ir svarīgāka par ekoloģisko efektu un katastrofu (Ķīna). Ir arī tādas valstis, kurās nekas īpaši piesārņojošs nenotiek un cilvēki ne bez pamata uzskata, ka tām lielvalstīm, kuras par radušos situāciju ir visvairāk atbildīgas, būtu jāmaksā kompensācija par dabas bojājumiem, kādu piesārņojums radījis tur (liela daļa Āfrikas). Taču nepārprotami ir skaidrs tas, ka klimats mainās un ne jau uz labo pusi. Šorīt streiko Apollo interneta pakalpojumi, starptautiskām vietnēm pieslēgties nevaru, bet es petīciju parakstīšu tiklīdz tas tā vairs nebūs, un aicinu visus lasītājus rīkoties tāpat. Un tad palūkoties sev apkārt un padomāt, vai tomēr nav kaut kas "zaļš," ko cilvēks var darīt pats. Piemēram, mašīnu likt garāžā. Piemēram, ēst tikai Latvijā ražotu pārtiku, jo pārtikas preču transportēšana pasaulē rada ļoti daudz CO2 izmešu. Piemēram, nosiltināt dzīvokli. Piemēram, censties neizmantot plastmasu, kuras ražošana rada izmešus un kura pati par sevi ir pat ļoti neekoloģiska. Atbilde klimata maiņas jautājumā ir meklējama gribas spēkā -- gan individuāli, gan arī starptautiskajā līmenī. Turēsim īkšķus par to, lai klimata konferences dalībniekiem tomēr izdotos nonākt pie gana racionāla un galvenais -- efektīva risinājuma.
Jauku visiem dienu!
pirmdiena, 2009. gada 14. decembris
Tējas dzērāja bīstamās pārdomas
Labrīt, lasītāji!
Šodien Atkarīgajā Rīta Avīzē ir plaša intervija ar juristu un tējas dzērāju Andri Grūtupu, kurā viņš plaši sabar bijušo Valsts prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu un nāk ar vairākām visnotaļ bīstamām domām.
Par visu pēc kārtas. V. Vīķe-Freiberga, grūtupprāt, pārāk daudz domājusi pati par savu karjeru un pārāk maz par latviešu interesēm. Vai katru ceturto dienu amata laikā pavadījusi ārzemēs. "Skrējusi" uz 9. maija svinībām Krievijā, kad kolēģi no Lietuvas un Igaunijas atteicās tā darīt. Neveiksmīgi centusies kļūt par ANO ģenerālsekretāri un Eiropas savienības prezidenti -- tā esot karjeras bīdīšana, nevis izaicinājums, kā to aprakstījusi pati V. Vīķe-Freiberga. Par visu vairāk -- ir sadarbojusies ar Padumjās savienības čeku, lai arī A. Grūtups piebilst, ka par "aģenti" viņš bijušo prezidenti nosaukt nevarot.
Par katru ceturto dienu ārzemēs nevaru spriest, neesmu aplūkojis prezidentes darba grafiku astoņu gadu garumā. Bet par ANO un ES darbu -- ne jau V. Vīķe-Freiberga vienpersoniski šos darbus meklēja, pirmajā gadījumā vairāk, otrā gadījumā mazāk, bet viņai tomēr bija arī pietiekami daudz atbalsta no citu valstu pārstāvjiem, kuri viņā saskatīja inteliģentu un prasmīgu sievieti. Uz Krieviju viņa savukārt brauca, lai pasaulei atgādinātu, ka Krievijas versija par 2. pasaules kara notikumiem maigi sakot nav vienīgā iespējamā, un tas bija pareizi darīts. Un kas attiecas uz Valsts drošības komiteju, okupācijas laikā ārvalstīs bija pietiekami daudz latviešu, kuri bija pārliecināti, ka par Latviju tomēr nevajag aizmirst un, ja sakari ar tur dzīvojošiem tautiešiem nozīmēja sakarus arī ar VDK, tad tā tam bija jābūt. Jāatceras, ka kultūras kolektīvi, kuri okupācijas laikā ceļoja pa ārzemēm, vienmēr nāca komplektā ar čekas pavadoni, lai pārliecinātos, ka neviens netaisās sekot Mihaila Barišnikova piemēram un, tā teikt, lekt pār sētu. Jāatceras arī tas, kas ārvalstīs dzīvojošajiem latviešiem kultūra tomēr bija svarīga. Arī manā dzimtajā Čikāgā tika lauzti pietiekami daudz šķēpi jautājumā par to, vai "kārtīgs" latvietis drīkst vai nedrīkst, piemēram, apmeklēt LPRS veidotas filmas. Mans nelaiķis vectētis bija to cilvēku starpā, kuri bija pārliecināti, ka nedrīkst vis, bet viņš bija arī racionāls cilvēks. Savu jaunāko meitu viņš aizveda uz vienu filmas seansu un pats sēdēja mašīnā un gaidīja, kad seanss būs beidzies un meitu viņš vedīs mājās. Arī es pats gāju uz filmām un nedomāju, ka Blaumaņa "Nāves ēnā" ir iespējams iekodēt gaišo komunisma nākotni. Nu, neticu, ka Vaira Vīķe-Freiberga centās stutēt okupācijas režīmu un nodrošināt latvietības apspiešanu, neticu vis.
Tālāk A. Grūtups stāsta par "mežonīgo kapitālismu" un tajā laikā pastrādātajiem nedarbiem, aicinot beidzot noteikt amnestiju par visu, kas tolaik notika. Nu, labi. Neizdosies attīt lentu un izpētīt, kā īsti pie bagātības tika tie cilvēki, kuri apgalvo, kas tas noticis caur puķu importēšanu un tirgošanu, kā to darījis dažs labs censonis. Taču "mežonīgā kapitālisma" ietvaros notikuši arī pietiekami konkrēti kriminālnoziegumi, tajā skaitā naudas atmazgāšana un Saeimas deputātu un partiju piekukuļošana, un šos grēkus tomēr pilnīgi bez uzmanības atstāt nedrīkst. Varbūt vēl var piekrist jurista domai, ka kārtējo reizi ir atrasts "viens vienīgais" -- kādreiz mums bija "vienīgais čekists" Juris Bojārs un "vienīgais komunists" Alfrēds Rubiks, un tad mums esot "vienīgais mežonīgais kapitālists" Aivars Lembergs. Jā, jā, tā dēvēto "stipendiju" lietā uz apsūdzēto sola būtu jānonāk ne vien tiem, kuri deva, bet arī tiem, kuri ņēma to, ko citādi kā par kukuļiem nevar un nedrīkst nosaukt. Un ne jau Ventspils intereses bijušas vienīgās, kuras savas lietas centušās kārtot ar ārpuskārtas un ārpuslikumīgām attiecībām. Taču jebkura nozieguma gadījumā tas, ka nevar atrast un notiesāt visus, nav arguments, ka nevajag atrast un notiesāt tos, kurus var atrast un notiesāt.
Un šajā sakarā bīstama ir arī cita Andra Grūtupa pausta doma, proti, ka sabiedrībā patlaban veidojas "revolucionāra situācija" un ir vajadzīgs tāds kārtīgs līderis, nevis "tukša vieta," kā viņš atļāvies nodēvēt pašreizējo Valsts prezidentu Valdi Zatleru. Precīzi sakot: "Šobrīd kandidāti, kas spēj ieņemt harismātiskā līdera vietu, ir Aivars Lembergs, Andris Šķēle, Ainārs Šlesers. Viņi var patikt, var nepatikt, taču līderi viņi ir noteikti." Jurists esot daudz ceļojis pa Latviju un dzirdējis ļaudis alkstam pēc "līdera" -- populārākais esot Lembergs, aiz viņa -- Šķēle. Nu, jā. Par visu vairāk mums ir vajadzīgs vai nu ar kriminālapsūdzībām apkrauts prezidents, vai arī prezidents, kuram vajadzētu būt ar kriminālapsūdzībām apkrautam (neaizmirsīsim tomēr to, ka A. Šķēle un A. Šlesers bija divi no galvenajiem "varoņiem" stāstā par Jūrmalgeitu, par "lielākajiem kretiniem" u.tml.). Nav mums jāskrien pakaļ itāļiem un jāmeklē pašiem savs Berluskoni, nav vis. Viņa minētie "harismātiskie līderi" tomēr ir arī hrestomātiski piemēri par to, kas kait "mežonīgajam kapitālismam." Nebūt A. Grūtupam nevar piekrist domā, ka tieši Vaira Vīķe-Freiberga ir vainīga pie tā, kur patlaban atrodamies. Ne jau viņa apstiprināja valsts budžetus, kuri veidoti uz "gāzi grīdā" principa. Ne viņa sabiedrību uzskatīja par "vaukšķiem," kuriem nav tiesību neko teikt (tiesa, izņemot to reizi, kad Valsts prezidente paziņoja, ka ļaudīm nav ko teikt jautājumā par Ingrīdas Ūdres bīdīšanu Eiropas komisāra amatam). Un minētos "harismātiskos līderus" tomēr derētu no varas kloķiem turēt atstatus.
Jauku visiem dienu!
Šodien Atkarīgajā Rīta Avīzē ir plaša intervija ar juristu un tējas dzērāju Andri Grūtupu, kurā viņš plaši sabar bijušo Valsts prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu un nāk ar vairākām visnotaļ bīstamām domām.
Par visu pēc kārtas. V. Vīķe-Freiberga, grūtupprāt, pārāk daudz domājusi pati par savu karjeru un pārāk maz par latviešu interesēm. Vai katru ceturto dienu amata laikā pavadījusi ārzemēs. "Skrējusi" uz 9. maija svinībām Krievijā, kad kolēģi no Lietuvas un Igaunijas atteicās tā darīt. Neveiksmīgi centusies kļūt par ANO ģenerālsekretāri un Eiropas savienības prezidenti -- tā esot karjeras bīdīšana, nevis izaicinājums, kā to aprakstījusi pati V. Vīķe-Freiberga. Par visu vairāk -- ir sadarbojusies ar Padumjās savienības čeku, lai arī A. Grūtups piebilst, ka par "aģenti" viņš bijušo prezidenti nosaukt nevarot.
Par katru ceturto dienu ārzemēs nevaru spriest, neesmu aplūkojis prezidentes darba grafiku astoņu gadu garumā. Bet par ANO un ES darbu -- ne jau V. Vīķe-Freiberga vienpersoniski šos darbus meklēja, pirmajā gadījumā vairāk, otrā gadījumā mazāk, bet viņai tomēr bija arī pietiekami daudz atbalsta no citu valstu pārstāvjiem, kuri viņā saskatīja inteliģentu un prasmīgu sievieti. Uz Krieviju viņa savukārt brauca, lai pasaulei atgādinātu, ka Krievijas versija par 2. pasaules kara notikumiem maigi sakot nav vienīgā iespējamā, un tas bija pareizi darīts. Un kas attiecas uz Valsts drošības komiteju, okupācijas laikā ārvalstīs bija pietiekami daudz latviešu, kuri bija pārliecināti, ka par Latviju tomēr nevajag aizmirst un, ja sakari ar tur dzīvojošiem tautiešiem nozīmēja sakarus arī ar VDK, tad tā tam bija jābūt. Jāatceras, ka kultūras kolektīvi, kuri okupācijas laikā ceļoja pa ārzemēm, vienmēr nāca komplektā ar čekas pavadoni, lai pārliecinātos, ka neviens netaisās sekot Mihaila Barišnikova piemēram un, tā teikt, lekt pār sētu. Jāatceras arī tas, kas ārvalstīs dzīvojošajiem latviešiem kultūra tomēr bija svarīga. Arī manā dzimtajā Čikāgā tika lauzti pietiekami daudz šķēpi jautājumā par to, vai "kārtīgs" latvietis drīkst vai nedrīkst, piemēram, apmeklēt LPRS veidotas filmas. Mans nelaiķis vectētis bija to cilvēku starpā, kuri bija pārliecināti, ka nedrīkst vis, bet viņš bija arī racionāls cilvēks. Savu jaunāko meitu viņš aizveda uz vienu filmas seansu un pats sēdēja mašīnā un gaidīja, kad seanss būs beidzies un meitu viņš vedīs mājās. Arī es pats gāju uz filmām un nedomāju, ka Blaumaņa "Nāves ēnā" ir iespējams iekodēt gaišo komunisma nākotni. Nu, neticu, ka Vaira Vīķe-Freiberga centās stutēt okupācijas režīmu un nodrošināt latvietības apspiešanu, neticu vis.
Tālāk A. Grūtups stāsta par "mežonīgo kapitālismu" un tajā laikā pastrādātajiem nedarbiem, aicinot beidzot noteikt amnestiju par visu, kas tolaik notika. Nu, labi. Neizdosies attīt lentu un izpētīt, kā īsti pie bagātības tika tie cilvēki, kuri apgalvo, kas tas noticis caur puķu importēšanu un tirgošanu, kā to darījis dažs labs censonis. Taču "mežonīgā kapitālisma" ietvaros notikuši arī pietiekami konkrēti kriminālnoziegumi, tajā skaitā naudas atmazgāšana un Saeimas deputātu un partiju piekukuļošana, un šos grēkus tomēr pilnīgi bez uzmanības atstāt nedrīkst. Varbūt vēl var piekrist jurista domai, ka kārtējo reizi ir atrasts "viens vienīgais" -- kādreiz mums bija "vienīgais čekists" Juris Bojārs un "vienīgais komunists" Alfrēds Rubiks, un tad mums esot "vienīgais mežonīgais kapitālists" Aivars Lembergs. Jā, jā, tā dēvēto "stipendiju" lietā uz apsūdzēto sola būtu jānonāk ne vien tiem, kuri deva, bet arī tiem, kuri ņēma to, ko citādi kā par kukuļiem nevar un nedrīkst nosaukt. Un ne jau Ventspils intereses bijušas vienīgās, kuras savas lietas centušās kārtot ar ārpuskārtas un ārpuslikumīgām attiecībām. Taču jebkura nozieguma gadījumā tas, ka nevar atrast un notiesāt visus, nav arguments, ka nevajag atrast un notiesāt tos, kurus var atrast un notiesāt.
Un šajā sakarā bīstama ir arī cita Andra Grūtupa pausta doma, proti, ka sabiedrībā patlaban veidojas "revolucionāra situācija" un ir vajadzīgs tāds kārtīgs līderis, nevis "tukša vieta," kā viņš atļāvies nodēvēt pašreizējo Valsts prezidentu Valdi Zatleru. Precīzi sakot: "Šobrīd kandidāti, kas spēj ieņemt harismātiskā līdera vietu, ir Aivars Lembergs, Andris Šķēle, Ainārs Šlesers. Viņi var patikt, var nepatikt, taču līderi viņi ir noteikti." Jurists esot daudz ceļojis pa Latviju un dzirdējis ļaudis alkstam pēc "līdera" -- populārākais esot Lembergs, aiz viņa -- Šķēle. Nu, jā. Par visu vairāk mums ir vajadzīgs vai nu ar kriminālapsūdzībām apkrauts prezidents, vai arī prezidents, kuram vajadzētu būt ar kriminālapsūdzībām apkrautam (neaizmirsīsim tomēr to, ka A. Šķēle un A. Šlesers bija divi no galvenajiem "varoņiem" stāstā par Jūrmalgeitu, par "lielākajiem kretiniem" u.tml.). Nav mums jāskrien pakaļ itāļiem un jāmeklē pašiem savs Berluskoni, nav vis. Viņa minētie "harismātiskie līderi" tomēr ir arī hrestomātiski piemēri par to, kas kait "mežonīgajam kapitālismam." Nebūt A. Grūtupam nevar piekrist domā, ka tieši Vaira Vīķe-Freiberga ir vainīga pie tā, kur patlaban atrodamies. Ne jau viņa apstiprināja valsts budžetus, kuri veidoti uz "gāzi grīdā" principa. Ne viņa sabiedrību uzskatīja par "vaukšķiem," kuriem nav tiesību neko teikt (tiesa, izņemot to reizi, kad Valsts prezidente paziņoja, ka ļaudīm nav ko teikt jautājumā par Ingrīdas Ūdres bīdīšanu Eiropas komisāra amatam). Un minētos "harismātiskos līderus" tomēr derētu no varas kloķiem turēt atstatus.
Jauku visiem dienu!
svētdiena, 2009. gada 13. decembris
"Thriller" un "Twilight" -- slavas radīts cietums
Labdien, lasītāji!
Vakar biju Arēnā Rīga noskatīties izrādi "Thriller Live." Tas būtībā bija vairāk koncerts, nekā mūzikls, tikai brīžiem dalībnieki vārdiski informēja par tādu vai citu posmu Maikla Džeksona mūžā. Cita starpā tika atgādināts, ka M. Džeksons vienā gadā uzvarēja Grammy balvas gan kā roka, gan kā blūza, gan kā popmūzikas vokālists. Tas bija 1983. gadā, kad viņš kopā ieguva astoņas balvas par disku, kurš deva vārdu vakar vakarā redzētajam šovam. Līdz pat šai dienai neviens ieraksts nav pārdots lielākā eksemplāru skaitā, kā "Thriller," un jādomā, ka mūsdienās, kad tik daudz ļaužu mūziku lielākoties iegūst caur internetu, un nevis ierakstu veikalā, rekords tā arī paliks nepārspēts.
Publika Arēnā Rīga bija latviska, tas ir -- salīdzinoši mierīga. Tiesa, dziedātājiem izdevās šad tad ļaudis piecelt kājās un likt padejot, bet latvieši jau nav tie paši emocionālākie pasākumu apmeklētāji. Tuvojoties pasākuma beigām atsevišķi ļaudis gan sāka pulcēties arēnas priekšā un dejot pa īstam. Man tuvumā bija maza meitene, varbūt 10, 11 gadu veca, kura bija saģērbusies pilnīgā M. Džeksona kostīmā ar visu balto cimdu un dejoja nudien neslikti. Uz skatuves skanēja visi viņa lielie hiti, sākot no bērnības, kad viņš bija vokālists grupā The Jackson Five, un turpinot līdz trim milzīgajiem hitiem, ar kuriem koncerts noslēdzās -- "Thriller" (ar visiem dejojošajiem zombijiem), "Billie Jean" un pašās beigās mana mīļākā un, iespējams, pati roķīgākā M. Džeksona dziesma, "Black or White." Daudzi no dejotājiem prata demonstrēt viņa slaveno "mēness gājienu." Dziesmas savukārt izpildīja pieci cilvēki -- 11 gadus vecs zēns, kas pārstāvēja M. Džeksonu bērnībā, un tad četri pieaugušie. Interesanti, ka vislabāk M. Džeksona balsi atdarināja baltādains vīrietis un tumšādaina sieviete. Padomāju pie sevis, ka tas bija pavisam loģiski, jo pats M. Džeksons tomēr bija kaut kur starp baltu un tumšādainu cilvēku, kaut kur starp vīrieti un sievieti. Kā rakstīju šajā blogā viņa nāves dienā, man viņš vienmēr likās kā nelaimīgs cilvēks. Taču mūzikas jomā viņš bija nepārspējami ietekmīgs, viņa daiļrade ir dzirdama neskaitāmu citu mūziķu darbā.
Vakar Arēnā Rīga bija dzirdams arī kas cits -- jaunu meiteņu spiegšana balsī, kas būtu likusi plīst stiklam, ja tāds tur būtu bijis. Tā bija daļa no M. Džeksona nelaimes -- viņu nepārtraukti vajāja fanu pūļi un pretīgie paparaci. Šodien žurnālā Vanity Fair lasīju par aktieri Robertu Patisonu, kurš ir kļuvis par pusaudžu un jaunāku meiteņu absolūtu elku, jo ir uzstājies filmā par vampīriem "Twilight." Materiālā bija rakstīts, ka cilvēks otras "Twilight" filmas uzņemšanas laikā būtībā uzturējās tikai un vienīgi savā viesnīcas numurā, jo uz ielas viņš nevarēja rādīties bez histērijas radīšanas. Manuprāt, tas ir skumji. Tas bija skumji Maiklam Džeksonam, tas ir skumji Robertam Patisonam, tas būs skumji jebkuram māksliniekam, kurš mūsdienu sensacionalizētajā pasaulē izsitas savas profesijas augšpusē un viņam nākas konstatēt, ka zināmā mērā viņš pats sev ir radījis cietumu. Žēl. Bet kā piemiņas pasākums vakardienas koncerts bija lielisks. Neesmu pats lielākais M. Džeksona daiļrades cienītājs, bet priecājos, ka vakar, turklāt ar manu lielisko draudzeni un kolēģi Loretu Bērziņu, varēju to noskatīties.
Jauku visiem šo trešo adventi!
Vakar biju Arēnā Rīga noskatīties izrādi "Thriller Live." Tas būtībā bija vairāk koncerts, nekā mūzikls, tikai brīžiem dalībnieki vārdiski informēja par tādu vai citu posmu Maikla Džeksona mūžā. Cita starpā tika atgādināts, ka M. Džeksons vienā gadā uzvarēja Grammy balvas gan kā roka, gan kā blūza, gan kā popmūzikas vokālists. Tas bija 1983. gadā, kad viņš kopā ieguva astoņas balvas par disku, kurš deva vārdu vakar vakarā redzētajam šovam. Līdz pat šai dienai neviens ieraksts nav pārdots lielākā eksemplāru skaitā, kā "Thriller," un jādomā, ka mūsdienās, kad tik daudz ļaužu mūziku lielākoties iegūst caur internetu, un nevis ierakstu veikalā, rekords tā arī paliks nepārspēts.
Publika Arēnā Rīga bija latviska, tas ir -- salīdzinoši mierīga. Tiesa, dziedātājiem izdevās šad tad ļaudis piecelt kājās un likt padejot, bet latvieši jau nav tie paši emocionālākie pasākumu apmeklētāji. Tuvojoties pasākuma beigām atsevišķi ļaudis gan sāka pulcēties arēnas priekšā un dejot pa īstam. Man tuvumā bija maza meitene, varbūt 10, 11 gadu veca, kura bija saģērbusies pilnīgā M. Džeksona kostīmā ar visu balto cimdu un dejoja nudien neslikti. Uz skatuves skanēja visi viņa lielie hiti, sākot no bērnības, kad viņš bija vokālists grupā The Jackson Five, un turpinot līdz trim milzīgajiem hitiem, ar kuriem koncerts noslēdzās -- "Thriller" (ar visiem dejojošajiem zombijiem), "Billie Jean" un pašās beigās mana mīļākā un, iespējams, pati roķīgākā M. Džeksona dziesma, "Black or White." Daudzi no dejotājiem prata demonstrēt viņa slaveno "mēness gājienu." Dziesmas savukārt izpildīja pieci cilvēki -- 11 gadus vecs zēns, kas pārstāvēja M. Džeksonu bērnībā, un tad četri pieaugušie. Interesanti, ka vislabāk M. Džeksona balsi atdarināja baltādains vīrietis un tumšādaina sieviete. Padomāju pie sevis, ka tas bija pavisam loģiski, jo pats M. Džeksons tomēr bija kaut kur starp baltu un tumšādainu cilvēku, kaut kur starp vīrieti un sievieti. Kā rakstīju šajā blogā viņa nāves dienā, man viņš vienmēr likās kā nelaimīgs cilvēks. Taču mūzikas jomā viņš bija nepārspējami ietekmīgs, viņa daiļrade ir dzirdama neskaitāmu citu mūziķu darbā.
Vakar Arēnā Rīga bija dzirdams arī kas cits -- jaunu meiteņu spiegšana balsī, kas būtu likusi plīst stiklam, ja tāds tur būtu bijis. Tā bija daļa no M. Džeksona nelaimes -- viņu nepārtraukti vajāja fanu pūļi un pretīgie paparaci. Šodien žurnālā Vanity Fair lasīju par aktieri Robertu Patisonu, kurš ir kļuvis par pusaudžu un jaunāku meiteņu absolūtu elku, jo ir uzstājies filmā par vampīriem "Twilight." Materiālā bija rakstīts, ka cilvēks otras "Twilight" filmas uzņemšanas laikā būtībā uzturējās tikai un vienīgi savā viesnīcas numurā, jo uz ielas viņš nevarēja rādīties bez histērijas radīšanas. Manuprāt, tas ir skumji. Tas bija skumji Maiklam Džeksonam, tas ir skumji Robertam Patisonam, tas būs skumji jebkuram māksliniekam, kurš mūsdienu sensacionalizētajā pasaulē izsitas savas profesijas augšpusē un viņam nākas konstatēt, ka zināmā mērā viņš pats sev ir radījis cietumu. Žēl. Bet kā piemiņas pasākums vakardienas koncerts bija lielisks. Neesmu pats lielākais M. Džeksona daiļrades cienītājs, bet priecājos, ka vakar, turklāt ar manu lielisko draudzeni un kolēģi Loretu Bērziņu, varēju to noskatīties.
Jauku visiem šo trešo adventi!
piektdiena, 2009. gada 11. decembris
Bezkaunības kalngals Saeimā
Labrīt, lasītāji!
Lasīju šorīt jaunā Lielbritānijas vēstnieka Latvijā pārdomas par mūsu valsts ekonomisko krīzi -- tā ir tik nopietna, tā vēstnieks, ka britiem tā šķistu ļoti grūti panesama. Padomāju pie sevis, ka britiem par to nav jāuztraucas, jo Lielbritāniju pēdējo gadu laikā nav pārvaldījis mankurtu bars, kurš ignorē visas ekonomiskās likumsakarības pēc kārtas, mēli izkāris ošņā atsevišķu "oligarhu" pakaļpuses, pieņem vienu muļķīgu lēmumu pēc nākamā u.tml. Tad atcerējos, ka Lielbritānijas parlamentā visnotaļ nesen izcēlās pamatīgs skandāls par to, kā deputāti bija izmantojuši sev piešķirtās kompensācijas. Sapriecājos, jo šī atmiņa, protams, saistās ar šodien apspriežamo tēmu.
Proti, laikam jāpiekrīt kam tādam, ko vakar kāds no mana bloga komentētājiem pateica par mūsu "gudrajām galvām" -- acīmredzot Jēkaba ielas namā kāds ir izsmidzinājis pretdomāšanas gāzi. Par to, ka deputāti paši sev nešaus kājā un visas savas pagalam dāsnās kompensācijas saglabās arī turpmāk, laikam nebija iemesla šaubīties ne mirkli. Taču elpu aizraujošais ātrums, kādā pilnīgi visi klātesošie deputāti vakar savu naudas maciņu glāba i pirmajā, i arī galīgajā lasījumā, disonē ne vien ar lempīgumu, kādu mūsu "tautas pārstāvji" demonstrē tad, kad ir laiks pieņemt lēmumus par citiem cilvēkiem, nevis par pašiem, bet arī ar kašķu bodi, kāda parasti tiek uzrīkota Saeimas plenārsēžu laikā. Cik var spriest no šorīt presē lasāmā, iebildumu pret to, ka krīzes un masīvas nodokļu celšanas laikā deputāti pat bez pieklājības reveranses debašu virzienā paši sev uzdāvinās skaistu un dārgu Ziemassvētku dāvanu, Saeimā vakar nebija. Nebija pat pusšļupsēta minējuma, ka varbūt pieklājības pēc deputāti varētu atteikties no kādas no savām ļoti daudzajām un dāsnajām kompensācijām. Varbūt, lai tautai neliktos, ka deputāti ir zaudējuši pilnīgi visu paškontroli, ja runa ir par viņu alkatību, parlamenta pamešanas kompensāciju varēja samazināt no daudziem tūkstošiem uz daudziem vai pat dažiem simtiem. Komisijas sēžu apmeklēšanas samaksu, iespējams, varēja samazināt no pašreizējiem 18 uz kādiem, teiksim, septiņiem latiem, ja ņemam vērā, ka komisiju darbs tomēr deputātiem it kā skaitās pamatdarbs, piedevām politikas aizkulisēs dzirdēts, ka dažs labs censonis komisijā parādās tikai tad, kad jāparaksta papīrs par piedalīšanos, bet citādi tur redzams nav. Kaut smukuma pēc deputāti varēja ieviest kārtību par kompensāciju samazināšanu vai "iesaldēšanu" tajos gadījumos, kad kāds no viņiem ilgstoši atrodas trenažieru zālē vai Korejā.
Bet nē, nē, nē un vēlreiz nē. Pat diskusijas par šo lietu vakar nebija. Bija tikai liels bars mankurtu, kuri rātni piespieda podziņu un pat uz mirkli nepadomāja, kā tas izskatīsies, ja krīzes laikā un mērkaķa tempā viņi apmierinās tikai un vienīgi paši sevi. Un tāpēc man šķiet, ka nākamā gada rudenī vēl nezinu, par kuru sarakstu es balsošu, bet es pilnīgi noteikti izsvītrošu pilnīgi katru politikāni, kurš Saeimā atradās vakar un uzskata, ka ir pelnījis vēl četrus gadus Jēkaba ielā. Protams, dažs labs droši vien ir pelnījis vietu cietumā, bet dažs labs cits -- trakonamā (ievērojiet, lūdzu -- nevienu uzvārdā te nesaucu, ka tik neapvainojas). Taču vakardienas performance Saeimā tomēr bija bezkaunības kalngals. Fui!
Jauku visiem dienu. Izņemot Saeimas deputātus. Viņi paši sev jauku dienu sarīkoja vakar un šodien tādu nav pelnījuši.
Lasīju šorīt jaunā Lielbritānijas vēstnieka Latvijā pārdomas par mūsu valsts ekonomisko krīzi -- tā ir tik nopietna, tā vēstnieks, ka britiem tā šķistu ļoti grūti panesama. Padomāju pie sevis, ka britiem par to nav jāuztraucas, jo Lielbritāniju pēdējo gadu laikā nav pārvaldījis mankurtu bars, kurš ignorē visas ekonomiskās likumsakarības pēc kārtas, mēli izkāris ošņā atsevišķu "oligarhu" pakaļpuses, pieņem vienu muļķīgu lēmumu pēc nākamā u.tml. Tad atcerējos, ka Lielbritānijas parlamentā visnotaļ nesen izcēlās pamatīgs skandāls par to, kā deputāti bija izmantojuši sev piešķirtās kompensācijas. Sapriecājos, jo šī atmiņa, protams, saistās ar šodien apspriežamo tēmu.
Proti, laikam jāpiekrīt kam tādam, ko vakar kāds no mana bloga komentētājiem pateica par mūsu "gudrajām galvām" -- acīmredzot Jēkaba ielas namā kāds ir izsmidzinājis pretdomāšanas gāzi. Par to, ka deputāti paši sev nešaus kājā un visas savas pagalam dāsnās kompensācijas saglabās arī turpmāk, laikam nebija iemesla šaubīties ne mirkli. Taču elpu aizraujošais ātrums, kādā pilnīgi visi klātesošie deputāti vakar savu naudas maciņu glāba i pirmajā, i arī galīgajā lasījumā, disonē ne vien ar lempīgumu, kādu mūsu "tautas pārstāvji" demonstrē tad, kad ir laiks pieņemt lēmumus par citiem cilvēkiem, nevis par pašiem, bet arī ar kašķu bodi, kāda parasti tiek uzrīkota Saeimas plenārsēžu laikā. Cik var spriest no šorīt presē lasāmā, iebildumu pret to, ka krīzes un masīvas nodokļu celšanas laikā deputāti pat bez pieklājības reveranses debašu virzienā paši sev uzdāvinās skaistu un dārgu Ziemassvētku dāvanu, Saeimā vakar nebija. Nebija pat pusšļupsēta minējuma, ka varbūt pieklājības pēc deputāti varētu atteikties no kādas no savām ļoti daudzajām un dāsnajām kompensācijām. Varbūt, lai tautai neliktos, ka deputāti ir zaudējuši pilnīgi visu paškontroli, ja runa ir par viņu alkatību, parlamenta pamešanas kompensāciju varēja samazināt no daudziem tūkstošiem uz daudziem vai pat dažiem simtiem. Komisijas sēžu apmeklēšanas samaksu, iespējams, varēja samazināt no pašreizējiem 18 uz kādiem, teiksim, septiņiem latiem, ja ņemam vērā, ka komisiju darbs tomēr deputātiem it kā skaitās pamatdarbs, piedevām politikas aizkulisēs dzirdēts, ka dažs labs censonis komisijā parādās tikai tad, kad jāparaksta papīrs par piedalīšanos, bet citādi tur redzams nav. Kaut smukuma pēc deputāti varēja ieviest kārtību par kompensāciju samazināšanu vai "iesaldēšanu" tajos gadījumos, kad kāds no viņiem ilgstoši atrodas trenažieru zālē vai Korejā.
Bet nē, nē, nē un vēlreiz nē. Pat diskusijas par šo lietu vakar nebija. Bija tikai liels bars mankurtu, kuri rātni piespieda podziņu un pat uz mirkli nepadomāja, kā tas izskatīsies, ja krīzes laikā un mērkaķa tempā viņi apmierinās tikai un vienīgi paši sevi. Un tāpēc man šķiet, ka nākamā gada rudenī vēl nezinu, par kuru sarakstu es balsošu, bet es pilnīgi noteikti izsvītrošu pilnīgi katru politikāni, kurš Saeimā atradās vakar un uzskata, ka ir pelnījis vēl četrus gadus Jēkaba ielā. Protams, dažs labs droši vien ir pelnījis vietu cietumā, bet dažs labs cits -- trakonamā (ievērojiet, lūdzu -- nevienu uzvārdā te nesaucu, ka tik neapvainojas). Taču vakardienas performance Saeimā tomēr bija bezkaunības kalngals. Fui!
Jauku visiem dienu. Izņemot Saeimas deputātus. Viņi paši sev jauku dienu sarīkoja vakar un šodien tādu nav pelnījuši.
Abonēt:
Ziņas (Atom)
