Labrīt, lasitāji!
Lai arī daudz no tā, kas patlaban darās mūsu valstī, ir pietiekami smagi, ja tā labi padomā, tad šur tur var atrast arī jautrību, ja arī reizēm sāju.
Tā, piemēram, atliek vien drūmi pasmaidīt par kadru politikas veidošanos Rīgas domē. Pārsteigumu nav -- nepotisma karognesējs savas strīpas nemaina, "savējie" tiek virzīti visur kur. Jelgavas domnieks par Rīgas Centrāltirgus vadītāju -- tikai viens piemērs. Liela daļa kādreizējā "stabilitātes garanta" komandas nu iekārtojusies pilsētas pašvaldībā. Labs piemērs tam ir cilvēks vārdā Jānis Dzanuškāns. Viņš vadīja "stabilitātes garanta" biroju. Krita stabilitāte garants. Tad viņš vadīja lopu daktera biroju aizsardzības ministrijā. Krita lopu dakteris. Tad viņam bija ērta vietiņa Lattelecom padomē. Vairs ne. Tagad viņš ir ārštata padomnieks domē, lai arī -- vismaz tā apgalvo domes amatpersonas -- tur viņš algu nesaņem. Tas vismaz ir cēli. Lielāks jautājums ir par to, ka pilsētas mēram ir speciāls padomnieks "NVS jautājumos". Bet ne, piemēram, Eiropas Savienības jautājumos. Tas rāda attieksmi. Vēl jo vairāk, ja ņemam vērā, ka jaunais padomnieks "NVS lietās" ir Maskavas valdības ministra dēls.
Krietni jautrāka toties liekas ziņa par to, ko par sevi ir stāstījuši tie Igaunijas un Latvijas iedzīvotāji, kuri apsūdzēti kuģa Arctic Sea nolaupīšanā. Šodien presē ziņots, ka viņu skaidrojums bijis lūk, kāds: viņi visi ir ekologi, kuri bēgot no vētras uz kravas kuģa esot nonākuši "nejauši." Pēc tam ļaunprātīgais kuģa kapteinis ir atteicies viņus nogādāt kādā Eiropas ostā, un tāpēc viņi bijuši spiesti kuģot visu ceļu līdz Rietumāfrikai. Protams, es nevaru zināt, vai šie ļaudis pie kaut kā ir vainīgi -- vispār vakar divu apsūdzēto radinieki Mālpilī Latvijas Avīzei stāstīja, ka tā kaut ko par saviem tuviniekiem vispār nevar iedomāties. Taču jādomā, ka tiesa ar visai nopietni paceltu uzaci pārdomās, kā tas ir iespējams -- uz milzīga kuģa klaja no mazas laivas nonākt "nejauši." Gluži kā Potera filmās -- piepeša pārvietošanās no vienas vietas uz otru. Jauki.
Resignētu smaidu izraisa arī "Tautas" partijas jaunākā rosīšanās. Neslikts polittehnoloģijas triks ir flirtēšana ap Andra Šķēles iespējamo atgriešanos politikā. Par to pēdējā laikā sākusi runāt kādreizējā premjerministra dzīvesbiedre, bet pats stāsta varonis acīmredzot ir atturīgāks. Piemēram, Latvijas Radio šonedēļ tika pateikts, ka viņš intervijai piekritīs tikai tādā gadījumā, ja viņam netiks uzdots neviens jautājums par atgriešanos politikā. Tā nu intervēšana gan nenotiek, vēl jo vairāk raidījumā, kurā jautājumus var uzdot arī klausītāji. Un doma, ka nevienam neienāks prātā pajautāt par pēdējā laika redzamāko partijas aktualitāti -- nu, kas cits atliek, kā pasmīnēt? Tas pats sakāms par TP vecbiedra Leiškalna piepešo ideju, ka visu Latviju vajag pataisīt par vienu vēlēšanas apgabalu. Apstākļu spiesta atteikties no "lokomotīvju" principa, partija acīmredzot ir secinājusi, ka labāk tādā gadījumā būtu situācija, kurā var būt tikai viena "lokomotīve." Patiess smaids par to, ka šī doma nav guvusi atbalstu pat citos TP deputātos -- Kučinskis, piemēram, esot iebildis. Jācer, ka partijā ir vismaz daži cilvēki, kas šajā jautājumā ir izlasījuši Satversmes 7. pantu, kurā ir runa par valsts sadalīšanu vēlēšanu apgabalos.
Un pēdīgi -- izglītības ministre Tatjana Koķe šajās dienās ir apgalvojusi, ka šogad mācīties būs iespējams pilnīgi katram Latvijas skolēnam. Principā jau jā -- tiesa, citam ceļojot garāku ceļa gabalu, citam tāpēc ceļoties agrāk. Bet jautājums ir arī par mācību kvalitāti. Pats pazīstu jaunieti, kuru viena audzina bezdarbniece māte -- pašvaldība šogad par skolas grāmatām vairs nemaksā. Ģimenei naudas ir ļoti, ļoti maz. Ko viņam iesākt? T. Koķe viņdien visus aicināja 1. septembri uztvert ar prieku un bez "sēru lentām." Tas ir pliķis sejā tām visnotaļ daudzām skolotājām, kuras šoruden ir palikušas bez darba, bet arī tām pietiekami daudzām ģimenēm, kurām 1. septembris saistās ar izmisumu par to, kā bērnu apģērbt un apgādāt skolas vajadzībām. Baidos, ka par spīti ministres minētajām "iespējām," šogad tomēr skolā nebūt nemācīsies visi bērni, kuriem tur būtu jābūt. Laikam par to nevar pat smīnēt.
Jauku visiem dienu.
sestdiena, 2009. gada 29. augusts
trešdiena, 2009. gada 26. augusts
Lauvas aiziešana
Labrīt, lasītāji!
Šorīt 77 gadu vecumā mūžībā aizgāja cilvēks no tās amerikāņu ģimenes, kuru vislabāk var uzskatīt par "karalisku" dinastiju, ja arī traģēdijas un sāpju cauraustu. Runa ir par ASV Senatoru Eduardu Kenediju, par pēdējo no trim brāļiem, kuri ASV politikā bija patiesi giganti. Lasītāji zinās, ka atentātā lodes nogalināja abus vecākos brāļus -- ASV prezidentu Džonu Kenediju 1963., bet ASV tieslietu sekretāru (ministru) Robertu Kenediju -- 1968. gadā.
Eduards Kenedijs ASV Senātā ieradās 1962. gadā, tikai viens pašreizējais senators minētajā iestādē kalpojis ilgāk. E. Kenediju gan labvēļi, gan oponenti pazina kā "liberālo lauvu." Viņš bija nenogurdināms cīnītājs par pilsoniskām tiesībām. Mūža pēdējās nedēļās, lai arī viņu pamatīgi novārdzināja vēzis smadzenēs, senators darīja visu iespējamo, lai atbalstītu ASV prezidenta Baraka Obamas plānu par visaptverošas veselības apdrošināšanas ieviešanu Savienotajās Valstīs.
E. Kenedijs savulaik cerēja, ka pats varētu kļūt par prezidentu, bet šīs cerības lielā mērā beidzās 1969. gadā, kad viņa vadīts automobīlis iekrita upē un bojā gāja 28 gadus veca sieviete. E. Kenedijs no notikuma vietas aizmuka un par to paziņoja tikai nākamajā dienā. Vēlāk tiesa viņam piesprieda divu mēnešu nosacītu cietumsodu par negadījuma vietas pamešanu. 1980. gadā viņš startēja Demokrātu partijas priekšvēlēšanu cīņā, bet zaudēja ASV prezidentam Džimijam Kārteram, kurš savukārt tajā pašā gadā Balto namu zaudēja Ronaldam Rēganam. E. Kenedijs atgriezās Senātā un nekad vairs nemēģināja kļūt par ASV pirmo personu. Taču viņa mantojums ASV politikā tāpēc nav mazāks. Viņa likumdošanas sasniegumiem pieskaitāmi likumi par imigrāciju, par priekšvēlēšanu regulēšanu, par vēža pacientu aprūpi, par AIDS pacientu aprūpi, par pilsoniskām tiesībām, par cīņu pret Dienvidāfrikas aparteīda režīmu, par pilsonisko darbu valsts labā.
Pagājušā gada augustā, kad Demokrātu partija pulcējās Denverā, lai prezidenta amatam izvirzītu B. Obamu, E. Kenedijs jau bija nevesels, bet viņa uzruna neskaitāmiem amerikāņiem, un ne tikai, veidoja kamolu kaklā un asaras acīs. "Mums mēģina iestāstīt, ka Baraks Obama pārāk ļoti uzticas Amerikai, kuras pamatā ir augsti principi un varonīgi centieni, taču brīdī, kad Džons Kenedijs aicināja apmeklēt mēnesi, viņš neteica, ka tas ir pārāk tālu, ka mums nemaz nebūtu jācenšas. Mūsu tauta reaģēja uz viņa aicinājumu un izmantoja izaicinājumu. Vēl šodien uz mēness virsmas ir Amerikas karogs. Jā, mēs visi esam amerikāņi. Lūk, ko mēs darām. Mēs nokļūstam uz mēness. Mēs kāpjam kalnā. Es to zinu. Es to esmu redzējis. Es to esmu pierādījis. Un mēs to varam izdarīt atkal" -- tā leģendārais senators.
Un vēl: "Es jums apsolu -- es apsolu, ka nākamā gada janvārī es būšu ASV Senātā, kad mēs uzsāksim šo lielo pārbaudi." Dienā, kad Baraks Obama kļuva par prezidentu, Eduards Kenedijs bija savā Senātā. Viņam bija lemts vēl nodzīvot mazliet vairāk par septiņiem mēnešiem. Un nu viņa vairs nav. Vieglas viņam smiltis.
Jauku visiem dienu.
Šorīt 77 gadu vecumā mūžībā aizgāja cilvēks no tās amerikāņu ģimenes, kuru vislabāk var uzskatīt par "karalisku" dinastiju, ja arī traģēdijas un sāpju cauraustu. Runa ir par ASV Senatoru Eduardu Kenediju, par pēdējo no trim brāļiem, kuri ASV politikā bija patiesi giganti. Lasītāji zinās, ka atentātā lodes nogalināja abus vecākos brāļus -- ASV prezidentu Džonu Kenediju 1963., bet ASV tieslietu sekretāru (ministru) Robertu Kenediju -- 1968. gadā.
Eduards Kenedijs ASV Senātā ieradās 1962. gadā, tikai viens pašreizējais senators minētajā iestādē kalpojis ilgāk. E. Kenediju gan labvēļi, gan oponenti pazina kā "liberālo lauvu." Viņš bija nenogurdināms cīnītājs par pilsoniskām tiesībām. Mūža pēdējās nedēļās, lai arī viņu pamatīgi novārdzināja vēzis smadzenēs, senators darīja visu iespējamo, lai atbalstītu ASV prezidenta Baraka Obamas plānu par visaptverošas veselības apdrošināšanas ieviešanu Savienotajās Valstīs.
E. Kenedijs savulaik cerēja, ka pats varētu kļūt par prezidentu, bet šīs cerības lielā mērā beidzās 1969. gadā, kad viņa vadīts automobīlis iekrita upē un bojā gāja 28 gadus veca sieviete. E. Kenedijs no notikuma vietas aizmuka un par to paziņoja tikai nākamajā dienā. Vēlāk tiesa viņam piesprieda divu mēnešu nosacītu cietumsodu par negadījuma vietas pamešanu. 1980. gadā viņš startēja Demokrātu partijas priekšvēlēšanu cīņā, bet zaudēja ASV prezidentam Džimijam Kārteram, kurš savukārt tajā pašā gadā Balto namu zaudēja Ronaldam Rēganam. E. Kenedijs atgriezās Senātā un nekad vairs nemēģināja kļūt par ASV pirmo personu. Taču viņa mantojums ASV politikā tāpēc nav mazāks. Viņa likumdošanas sasniegumiem pieskaitāmi likumi par imigrāciju, par priekšvēlēšanu regulēšanu, par vēža pacientu aprūpi, par AIDS pacientu aprūpi, par pilsoniskām tiesībām, par cīņu pret Dienvidāfrikas aparteīda režīmu, par pilsonisko darbu valsts labā.
Pagājušā gada augustā, kad Demokrātu partija pulcējās Denverā, lai prezidenta amatam izvirzītu B. Obamu, E. Kenedijs jau bija nevesels, bet viņa uzruna neskaitāmiem amerikāņiem, un ne tikai, veidoja kamolu kaklā un asaras acīs. "Mums mēģina iestāstīt, ka Baraks Obama pārāk ļoti uzticas Amerikai, kuras pamatā ir augsti principi un varonīgi centieni, taču brīdī, kad Džons Kenedijs aicināja apmeklēt mēnesi, viņš neteica, ka tas ir pārāk tālu, ka mums nemaz nebūtu jācenšas. Mūsu tauta reaģēja uz viņa aicinājumu un izmantoja izaicinājumu. Vēl šodien uz mēness virsmas ir Amerikas karogs. Jā, mēs visi esam amerikāņi. Lūk, ko mēs darām. Mēs nokļūstam uz mēness. Mēs kāpjam kalnā. Es to zinu. Es to esmu redzējis. Es to esmu pierādījis. Un mēs to varam izdarīt atkal" -- tā leģendārais senators.
Un vēl: "Es jums apsolu -- es apsolu, ka nākamā gada janvārī es būšu ASV Senātā, kad mēs uzsāksim šo lielo pārbaudi." Dienā, kad Baraks Obama kļuva par prezidentu, Eduards Kenedijs bija savā Senātā. Viņam bija lemts vēl nodzīvot mazliet vairāk par septiņiem mēnešiem. Un nu viņa vairs nav. Vieglas viņam smiltis.
Jauku visiem dienu.
otrdiena, 2009. gada 25. augusts
Par nodokļiem -- rodas mieles
Labrīt, lasītāji!
Kaut kad visnotaļ nesenā pagātnē, ja nu atmiņa pilnībā neviļ, valdības pārstāvji dievojās, ka pirms sākt domāt par nodokļu celšanu, viņi izdarīs visu iespējamo, lai valsts budžetā atrastu visus iespējamos samazinājumus un darītu visu, lai palielinātu valsts ienākumus bez nodokļu paaugstināšanas. Nu šķiet, ka šī saruna ir beigusies, jo nodokļu jomā valdība virzās uz priekšu bez aiztures. Runa pirmām kārtām ir par dzīvojamā fonda nodokli. Ja savulaik runa bija par neapliekamu minimumu, tad tagad, kā ziņots presē, minimuma vairs nav nekāda, nodoklis attieksies uz visām platībām pēc kārtas -- vismaz tā tas paredzēts Finanšu ministrijas sagatavotajos priekšlikumos.
Pagaidām neatrisināti ir vairāki jautājumi. Saeimā pārstāvētās partijas jau teikušas, ka diskusijas par nodokļa apmēriem būs garas un sarežģītas. Runa būs i par likmi, i par kadastrālo vērtību, kura būs nodokļa pamatā. Valdības vadītājs ir teicis, ka darīs visu iespējamo, lai pārliecinātos, ka nevienai iedzīvotāju kategorijai nodoklis nekļūst par pārmērīgi lielu slogu. Piemēram, daudzbērnu ģimenēm varētu dot atlaidi. Taču te sanāks sprukas. Gaidot Saeimas vēlēšanas, kuras nu vairs ir tikai gadu un mēneša attālumā, diez vai partijas vēlēsies saērcināt vēlētājus. Padomājam, piemēram, par pensionāriem. Viņiem pensijas jau samazinātas, strādājošajiem -- par veseliem 70 procentiem. Un nu viņiem vēl grib likt maksāt nodokli par dzīvoklīti? Nesaredzu īpašu iespēju, ka politiķi kaut ko tādu nolems. Un tad tikai sāksies -- pensionāriem nē, bet ģimenēm jā? Trūcigiem cilvēkiem nē, bet tiem, kuri knapi vēl turas virs ūdens un katru mēnesi mokās, piemēram, ar kredīta atmaksāšanu jā? Piedevām tas viss vēl notiek tandēmā ar domu par tā dēvēto "progresīvo" nodokli, kurš vienkārši būtu paaugstināts nodoklis cilvēkiem ar augstākiem ienākumiem. Pagaidām vēl it kā sākot no 500 latiem mēnesī, ko par lielu naudu vismaz Rīgā uzskatīt ir pagrūti. Un vēl apritē ir doma par pievienotās vērtības nodokļa paaugstināšanu no 21 uz 23 procentiem. Tas ir pats regresīvākais no visiem iespējamiem nodokļiem, jo to maksā pilnīgi visi pēc kārtas.
Tiesa, nav jau gluži tā, ka neviens nerunātu par izmaksu optimizāciju. Raugi, pašvaldību ministrs izstrādājis plānu par ministriju skaita samazināšanu no 14 uz tikai astoņām ministrijām. Bet nav jau garantiju, ka skaita mehāniska samazināšana kaut ko dos, jo funkcijas jau nekur nepazudīs un to nodrošināšanai vajadzīgo darbinieku skaits -- arī ne. Droši varam ticēt domai, ka pārvaldes iekārtā nav absolūti neviena cilvēka, kurš necentīsies pierādīt, ka viņa darbs valstij ir izmisīgi vajadzīgs un bez tā nevar iztikt nu nekādi. Bet kur citur meklēt vajadzīgos miljonus? Viena doma, kāda radusies vismaz man, ir par aktīvu pārdošanu. Nav nekāda īsta iemesla, kāpēc valstij ir jāpiedalās telekomunikāciju biznesā (Lattelecom) un aviācijas biznesā (airBaltic). Jā, abi uzņēmumi valstij maksā ievērojamus nodokļus, bet tie ir arī pietiekami kārdinoši aktīvi it īpaši tagad, kad rietumu pasaule pamazām sāk atkopties no recesijas.
Taču ar tiem nodokļiem ... mieles šajā situācijā rada airBaltic paziņojums, ka aviokompānijas piloti turpmāk strādās citur, iespējams -- Kiprā reģistrētā uzņēmumā, jo tā sanāks lētāk. Aviokompānijai neko pārmest nevar -- zaudējumos slīkstošs uzņēmums gluži loģiski dara visu iespējamo, lai samazinātu izmaksas. Bet tas tomēr ir uzņēmums, kurā valstij pieder ievērojama daļa. Kāds signāls tiek sūtīts? Eiropas Savienībā uzņēmumi var izmantot citu valstu nodokļu kodeksu, tāpēc jau tika veidots kopējais tirgus. Bet pilnībā piekrītu tam, ko par šo lietu šorīt raksta laikraksts Dienas Bizness: "Protams, jau iepriekš bija dzirdēts, ka attapīgākie uzņēmēji savas firmas pēdējā laikā dibina nevis Latvijā, bet, piemēram, kaimiņvalstīs Igaunijā un Lietuvā, vai arī šeit atstāj tikai filiāles, jo tā sanāk izdevīgāk. Taču, ja līdzīgu soli sper valsts kompānija, tas ir vērtējams kā skaidrs signāls pārējiem šeit strādājošiem uzņēmumiem — nodokļus Latvijā maksā tikai totāli lūzeri vai lokālpatrioti!"
Dzīvokļu īpašniekiem šādas iespējas nav. Dzīvokli nevar pārreģistrēt Berlīnē, Parīzē vai Atēnās. Un tāpēc vēl jāņem vērā lūk, kāds atzinums no premjerministra Valda Dombrovska: jauns emigrācijas vilnis no Latvijas tagad ir "praktiski neizbēgams."
Jauku visiem dienu!
Kaut kad visnotaļ nesenā pagātnē, ja nu atmiņa pilnībā neviļ, valdības pārstāvji dievojās, ka pirms sākt domāt par nodokļu celšanu, viņi izdarīs visu iespējamo, lai valsts budžetā atrastu visus iespējamos samazinājumus un darītu visu, lai palielinātu valsts ienākumus bez nodokļu paaugstināšanas. Nu šķiet, ka šī saruna ir beigusies, jo nodokļu jomā valdība virzās uz priekšu bez aiztures. Runa pirmām kārtām ir par dzīvojamā fonda nodokli. Ja savulaik runa bija par neapliekamu minimumu, tad tagad, kā ziņots presē, minimuma vairs nav nekāda, nodoklis attieksies uz visām platībām pēc kārtas -- vismaz tā tas paredzēts Finanšu ministrijas sagatavotajos priekšlikumos.
Pagaidām neatrisināti ir vairāki jautājumi. Saeimā pārstāvētās partijas jau teikušas, ka diskusijas par nodokļa apmēriem būs garas un sarežģītas. Runa būs i par likmi, i par kadastrālo vērtību, kura būs nodokļa pamatā. Valdības vadītājs ir teicis, ka darīs visu iespējamo, lai pārliecinātos, ka nevienai iedzīvotāju kategorijai nodoklis nekļūst par pārmērīgi lielu slogu. Piemēram, daudzbērnu ģimenēm varētu dot atlaidi. Taču te sanāks sprukas. Gaidot Saeimas vēlēšanas, kuras nu vairs ir tikai gadu un mēneša attālumā, diez vai partijas vēlēsies saērcināt vēlētājus. Padomājam, piemēram, par pensionāriem. Viņiem pensijas jau samazinātas, strādājošajiem -- par veseliem 70 procentiem. Un nu viņiem vēl grib likt maksāt nodokli par dzīvoklīti? Nesaredzu īpašu iespēju, ka politiķi kaut ko tādu nolems. Un tad tikai sāksies -- pensionāriem nē, bet ģimenēm jā? Trūcigiem cilvēkiem nē, bet tiem, kuri knapi vēl turas virs ūdens un katru mēnesi mokās, piemēram, ar kredīta atmaksāšanu jā? Piedevām tas viss vēl notiek tandēmā ar domu par tā dēvēto "progresīvo" nodokli, kurš vienkārši būtu paaugstināts nodoklis cilvēkiem ar augstākiem ienākumiem. Pagaidām vēl it kā sākot no 500 latiem mēnesī, ko par lielu naudu vismaz Rīgā uzskatīt ir pagrūti. Un vēl apritē ir doma par pievienotās vērtības nodokļa paaugstināšanu no 21 uz 23 procentiem. Tas ir pats regresīvākais no visiem iespējamiem nodokļiem, jo to maksā pilnīgi visi pēc kārtas.
Tiesa, nav jau gluži tā, ka neviens nerunātu par izmaksu optimizāciju. Raugi, pašvaldību ministrs izstrādājis plānu par ministriju skaita samazināšanu no 14 uz tikai astoņām ministrijām. Bet nav jau garantiju, ka skaita mehāniska samazināšana kaut ko dos, jo funkcijas jau nekur nepazudīs un to nodrošināšanai vajadzīgo darbinieku skaits -- arī ne. Droši varam ticēt domai, ka pārvaldes iekārtā nav absolūti neviena cilvēka, kurš necentīsies pierādīt, ka viņa darbs valstij ir izmisīgi vajadzīgs un bez tā nevar iztikt nu nekādi. Bet kur citur meklēt vajadzīgos miljonus? Viena doma, kāda radusies vismaz man, ir par aktīvu pārdošanu. Nav nekāda īsta iemesla, kāpēc valstij ir jāpiedalās telekomunikāciju biznesā (Lattelecom) un aviācijas biznesā (airBaltic). Jā, abi uzņēmumi valstij maksā ievērojamus nodokļus, bet tie ir arī pietiekami kārdinoši aktīvi it īpaši tagad, kad rietumu pasaule pamazām sāk atkopties no recesijas.
Taču ar tiem nodokļiem ... mieles šajā situācijā rada airBaltic paziņojums, ka aviokompānijas piloti turpmāk strādās citur, iespējams -- Kiprā reģistrētā uzņēmumā, jo tā sanāks lētāk. Aviokompānijai neko pārmest nevar -- zaudējumos slīkstošs uzņēmums gluži loģiski dara visu iespējamo, lai samazinātu izmaksas. Bet tas tomēr ir uzņēmums, kurā valstij pieder ievērojama daļa. Kāds signāls tiek sūtīts? Eiropas Savienībā uzņēmumi var izmantot citu valstu nodokļu kodeksu, tāpēc jau tika veidots kopējais tirgus. Bet pilnībā piekrītu tam, ko par šo lietu šorīt raksta laikraksts Dienas Bizness: "Protams, jau iepriekš bija dzirdēts, ka attapīgākie uzņēmēji savas firmas pēdējā laikā dibina nevis Latvijā, bet, piemēram, kaimiņvalstīs Igaunijā un Lietuvā, vai arī šeit atstāj tikai filiāles, jo tā sanāk izdevīgāk. Taču, ja līdzīgu soli sper valsts kompānija, tas ir vērtējams kā skaidrs signāls pārējiem šeit strādājošiem uzņēmumiem — nodokļus Latvijā maksā tikai totāli lūzeri vai lokālpatrioti!"
Dzīvokļu īpašniekiem šādas iespējas nav. Dzīvokli nevar pārreģistrēt Berlīnē, Parīzē vai Atēnās. Un tāpēc vēl jāņem vērā lūk, kāds atzinums no premjerministra Valda Dombrovska: jauns emigrācijas vilnis no Latvijas tagad ir "praktiski neizbēgams."
Jauku visiem dienu!
pirmdiena, 2009. gada 24. augusts
Par policistiem un ierakumiem
Labrīt, lasītāji!
Šorīt Latvijas televīzijas rīta raidījumā Valsts policijas priekšnieks Valdis Voins nāca ar šādu atzinumu: "Ir atbrīvots daudz cilvēku, kāds no viņiem varbūt pārgājis ierakumu otrā pusē." Runa bija par no darba atbrīvotajiem policistiem un jautājumu, vai viņi varbūt varētu pievienoties kriminālajai pasaulei.
Nu, būtu jācer gan, ka nē. V. Voins paudis cerību, ka policistu skaits, kurš pievienosies tumšajām aprindām, nebūs lielāks par citu profesiju pārstāvju skaitu. Taču policisti tomēr nav sekretāres vai grāvju racēji. Viņi zina pat ļoti daudz par to, kā darbojas noziedznieki, un izmeklēšanas laikā viņi uzzina vēl vairāk. Atceros gadījumu pirms kāda laiciņa, kad pie durvīm piezvanīja policisti. Neatceros, ko viņi toreiz meklēja, bet uz manu jautājumu, kā viņi tika garām drošības kodam uz priekšdurvīm policiste vien mazliet ironiski pasmīnēja. Ja noziedzniekiem pievienosies cilvēki, kuri attiecīgajā jomā var piedāvāt zināma līmeņa "ekspertīzi," tad labi nebūs.
Taču te ir arī sarežģīts apstāklis plašākā jautājumā. Bieži runājam par valsts pārvaldes optimizāciju, pilnveidošanu, u.tml., taču patiesībā mēs runājam par tās apjomu samazināšanu. Un tad nu runa ir par īstiem cilvēkiem, kuri zaudē īstu darbu. Pilnīgi neatkarīgi no tā, vai no darba atbrīvotais cilvēks ir policists, ierēdnis, medmāsa vai skolotāja, ģimene nekur nepazūd, bērniem joprojām gribas ēst un ne tikai, kredīta maksājumi spiež, apkures sezona tuvinās... Visā politiskajā diskusijā par izdevumu samazināšanu šis, lūk, ir jautājums, par kuru politikāņi runā maz: Kā valsts palīdzēs tiem ļoti, ļoti daudzajiem cilvēkiem, kuriem dzīvē jau ir radušies un turpmāk arī radīsies milzīgi sarežģījumi tāpēc, ka patlaban tiek ievērots "taupības" režīms? (Pēdiņās lieku vārdu "taupības" tāpēc, ka joprojām valsts pārvaldes iekārtā ir pietiekami daudz piemēru par to, ka taupība laikam ir domāta citiem, bet tikai ne tiem, kuri patlaban ir iekārtojušies pavisam ērti.) Ne jau visi varēs aizbraukt uz Īriju vai Spāniju. Daudzi paliks tepat, un izmisums var tuvoties pavisam reāli un draudoši. Gribas ticēt, ka lielais vairums visu cilvēku, ne tikai policistu, nekad mūžā neiedomātos par iespēju, kļūt par noziedznieku tāpēc, ka naudas vairs nav. Taču tas ir slidens kalniņš. Jau ziņots, ka mazumtirdzniecībā pieaugusi zādzība. Kam celsies roka pret vecmāmuliņu, kura azotē ir ieslidinājusi maizes klaipu? Un, ja ne pret viņu, tad vai pret kādu, kuram kabatā ir ieslīdējis kaut kas ne gluži tikpat pirmās nepieciešamības kārtā esošs?
Nedomāju, ka sabiedrība būtu jāspiež atbildēt uz jautājumu, "Kur ir novelkama svītra, ja domājam par noziedzību smagi trūcīgos apstākļos?" Gribu pateikt lielumlielu paldies visiem policistiem, kuri apzinīgi dara savu darbu arī pašreizējos apstākļos, un cerēt, ka tiem, kuriem liktenis ir piespriedis atbrīvošanu no darba, valsts tomēr varēs palīdzēt. Lai tajā brīdī, kad tautsaimniecība ir atveseļojusies un darba vietu skaits atkal var pieaugt, būtu, kur meklēt kadrus. Un lai tiem, kuri policijas darbā strādā joprojām, nekad, nekad nebūtu jānonāk aci pret aci ar kādreizējo kolēģi.
Jauku visiem dienu!
Šorīt Latvijas televīzijas rīta raidījumā Valsts policijas priekšnieks Valdis Voins nāca ar šādu atzinumu: "Ir atbrīvots daudz cilvēku, kāds no viņiem varbūt pārgājis ierakumu otrā pusē." Runa bija par no darba atbrīvotajiem policistiem un jautājumu, vai viņi varbūt varētu pievienoties kriminālajai pasaulei.
Nu, būtu jācer gan, ka nē. V. Voins paudis cerību, ka policistu skaits, kurš pievienosies tumšajām aprindām, nebūs lielāks par citu profesiju pārstāvju skaitu. Taču policisti tomēr nav sekretāres vai grāvju racēji. Viņi zina pat ļoti daudz par to, kā darbojas noziedznieki, un izmeklēšanas laikā viņi uzzina vēl vairāk. Atceros gadījumu pirms kāda laiciņa, kad pie durvīm piezvanīja policisti. Neatceros, ko viņi toreiz meklēja, bet uz manu jautājumu, kā viņi tika garām drošības kodam uz priekšdurvīm policiste vien mazliet ironiski pasmīnēja. Ja noziedzniekiem pievienosies cilvēki, kuri attiecīgajā jomā var piedāvāt zināma līmeņa "ekspertīzi," tad labi nebūs.
Taču te ir arī sarežģīts apstāklis plašākā jautājumā. Bieži runājam par valsts pārvaldes optimizāciju, pilnveidošanu, u.tml., taču patiesībā mēs runājam par tās apjomu samazināšanu. Un tad nu runa ir par īstiem cilvēkiem, kuri zaudē īstu darbu. Pilnīgi neatkarīgi no tā, vai no darba atbrīvotais cilvēks ir policists, ierēdnis, medmāsa vai skolotāja, ģimene nekur nepazūd, bērniem joprojām gribas ēst un ne tikai, kredīta maksājumi spiež, apkures sezona tuvinās... Visā politiskajā diskusijā par izdevumu samazināšanu šis, lūk, ir jautājums, par kuru politikāņi runā maz: Kā valsts palīdzēs tiem ļoti, ļoti daudzajiem cilvēkiem, kuriem dzīvē jau ir radušies un turpmāk arī radīsies milzīgi sarežģījumi tāpēc, ka patlaban tiek ievērots "taupības" režīms? (Pēdiņās lieku vārdu "taupības" tāpēc, ka joprojām valsts pārvaldes iekārtā ir pietiekami daudz piemēru par to, ka taupība laikam ir domāta citiem, bet tikai ne tiem, kuri patlaban ir iekārtojušies pavisam ērti.) Ne jau visi varēs aizbraukt uz Īriju vai Spāniju. Daudzi paliks tepat, un izmisums var tuvoties pavisam reāli un draudoši. Gribas ticēt, ka lielais vairums visu cilvēku, ne tikai policistu, nekad mūžā neiedomātos par iespēju, kļūt par noziedznieku tāpēc, ka naudas vairs nav. Taču tas ir slidens kalniņš. Jau ziņots, ka mazumtirdzniecībā pieaugusi zādzība. Kam celsies roka pret vecmāmuliņu, kura azotē ir ieslidinājusi maizes klaipu? Un, ja ne pret viņu, tad vai pret kādu, kuram kabatā ir ieslīdējis kaut kas ne gluži tikpat pirmās nepieciešamības kārtā esošs?
Nedomāju, ka sabiedrība būtu jāspiež atbildēt uz jautājumu, "Kur ir novelkama svītra, ja domājam par noziedzību smagi trūcīgos apstākļos?" Gribu pateikt lielumlielu paldies visiem policistiem, kuri apzinīgi dara savu darbu arī pašreizējos apstākļos, un cerēt, ka tiem, kuriem liktenis ir piespriedis atbrīvošanu no darba, valsts tomēr varēs palīdzēt. Lai tajā brīdī, kad tautsaimniecība ir atveseļojusies un darba vietu skaits atkal var pieaugt, būtu, kur meklēt kadrus. Un lai tiem, kuri policijas darbā strādā joprojām, nekad, nekad nebūtu jānonāk aci pret aci ar kādreizējo kolēģi.
Jauku visiem dienu!
sestdiena, 2009. gada 22. augusts
Par bruņotajiem spēkiem un "politiskas vadības pārstāvjiem"
Labdien, lasītāji!
Šodien Atkarīgajā ir savdabīga intervija ar Latvijas jūras spēku komandieri Aleksandru Pavloviču. Savdabīga tāpēc, ka augsti stāvošas militārpersonas nemēdz būt īpaši pļāpīgas attiecībās ar presi, taču šoreiz, šķiet, komandierim ir savs iemesls. Jo, proti, liekas, ka viņš top par grēkāzi pagalam savdabīgajā stāstā par kuģiem no Nīderlandes.
Lasītāji atcerēsies stāsta fabulu. 2005. gadā Latvija nopirka pretmīnu kuģus no nīderlandiešiem. Bet, ak tavu postu, izrādījās, ka kaut kā gadījies kuģus nopirkt ... bez instrukcijām! Vai ko tādu vispār ir iespējams iedomāties?! Mēs vienkāršie civiliedzīvotāji taču plīti nepērkam bez "papīriem," bet te, lūk, valsts par daudziem desmitiem miljonu nopirkusi kuģus bez dokumentācijas! Pagāja daudzi mēneši, un ar laiku instrukcijas atradās. Valsts tās nopirka nevis no nīderlandiešiem, bet no kādas firmas Francijā. Vispār marasms.
Nesen aizsardzības ministrs Imants Lieģis nolēma, ka A. Pavlovičs jāatbrīvo no amata. Pirms pāris dienām par šo domu sprieda Ministru kabinets. Lai arī valdošās koalīcijas partijas it kā visu bija sarunājušas, MK sēdē sarosījās "Tautas" partijas pārstāvji un teica, ka tik fiksi to lietu spriest nevar, vispirms būtu jāuzklausa Pavlovičs un arī NBS komandieris Maklakovs, turklāt Ministru kabineta mājaslapā neesot uzrādīts patiesais iemesls, kāpēc kāds gribētu no A. Pavloviča atbrīvoties. Dievs ar pagalam ākstīgo TP -- tai patlaban ir jādara viss iespējamais, lai atgādinātu par sevi, ja arī tas nozīmē neērtus jautājumus, piemēram par to, kāpēc par Bruņotajiem spēkiem un pretmīnu kuģiem ir kaut kas sakāms pašvaldību ministram. Taču te tomēr ir divi būtiski jautājumi.
Pirmkārt, A. Pavlovičam minētajā intervijā ir taisnība sakot, ka ne jau jūras spēki paši lemj par iepirkumiem un finanšu lietām. Tas ir Aizsardzības ministrijas un, galu galā, MK darbs. 2005. gadā aizsardzības ministrs bija visās lietās par sevi tik ļoti pārliecinātais Einars Repše. NBS komandieris bija Gaidis Zeibots. Ja kas, Bruņoto spēku virspavēlniece bija Vaira Vīķe-Freiberga. Diez vai A. Pavlovičs vienpersoniski parakstīja visus nepieciešamos līgumus. Taču tādā gadījumā te ir bijusi vetēšanas katastrofa, un vainīgais vai vainīgie tomēr ir jāatrod. Lai garantētu, ka šāds ārprāts turpmāk vairs nenotiek nekad.
Otrkārt, intervijā A. Pavlovičs pateica arī kaut ko tādu, kas liecina, ka viņš ir steigšus jāsūta kursos par to, kāda ir bruņoto spēku loma demokrātiskā valstī: "Es kā kaujas virsnieks vēlos, lai mani vērtē mans komandieris, nevis politiskas vadības pārstāvji." Nē! Nē, nē, nē! Visur demokrātiskās valstīs ir civila kontrole pār militārām lietām. Protams, mūsu valstī vienmēr var cerēt uz šīs kontroles kvalitatīvu uzlabošanos. Visi atceramies vetārstu Veldri un viņa zirgu gvardi. Taču tas nav galvenais. Aizsardzības ministram ir visas tiesības paziņot, ka kāds NBS komandieris ir pazaudējis viņa uzticību. Taču šajā gadījumā tomēr ir jāsaliek visi punktiņi uz "i." Saku vēlreiz -- neba jau A. Pavlovičs viens pirka kuģus. Un te nu ir darbs "politiskas vadības pārstāvjiem." Tikai -- vai viņi uz to ir spējīgi?
Jauku visiem dienu!
Šodien Atkarīgajā ir savdabīga intervija ar Latvijas jūras spēku komandieri Aleksandru Pavloviču. Savdabīga tāpēc, ka augsti stāvošas militārpersonas nemēdz būt īpaši pļāpīgas attiecībās ar presi, taču šoreiz, šķiet, komandierim ir savs iemesls. Jo, proti, liekas, ka viņš top par grēkāzi pagalam savdabīgajā stāstā par kuģiem no Nīderlandes.
Lasītāji atcerēsies stāsta fabulu. 2005. gadā Latvija nopirka pretmīnu kuģus no nīderlandiešiem. Bet, ak tavu postu, izrādījās, ka kaut kā gadījies kuģus nopirkt ... bez instrukcijām! Vai ko tādu vispār ir iespējams iedomāties?! Mēs vienkāršie civiliedzīvotāji taču plīti nepērkam bez "papīriem," bet te, lūk, valsts par daudziem desmitiem miljonu nopirkusi kuģus bez dokumentācijas! Pagāja daudzi mēneši, un ar laiku instrukcijas atradās. Valsts tās nopirka nevis no nīderlandiešiem, bet no kādas firmas Francijā. Vispār marasms.
Nesen aizsardzības ministrs Imants Lieģis nolēma, ka A. Pavlovičs jāatbrīvo no amata. Pirms pāris dienām par šo domu sprieda Ministru kabinets. Lai arī valdošās koalīcijas partijas it kā visu bija sarunājušas, MK sēdē sarosījās "Tautas" partijas pārstāvji un teica, ka tik fiksi to lietu spriest nevar, vispirms būtu jāuzklausa Pavlovičs un arī NBS komandieris Maklakovs, turklāt Ministru kabineta mājaslapā neesot uzrādīts patiesais iemesls, kāpēc kāds gribētu no A. Pavloviča atbrīvoties. Dievs ar pagalam ākstīgo TP -- tai patlaban ir jādara viss iespējamais, lai atgādinātu par sevi, ja arī tas nozīmē neērtus jautājumus, piemēram par to, kāpēc par Bruņotajiem spēkiem un pretmīnu kuģiem ir kaut kas sakāms pašvaldību ministram. Taču te tomēr ir divi būtiski jautājumi.
Pirmkārt, A. Pavlovičam minētajā intervijā ir taisnība sakot, ka ne jau jūras spēki paši lemj par iepirkumiem un finanšu lietām. Tas ir Aizsardzības ministrijas un, galu galā, MK darbs. 2005. gadā aizsardzības ministrs bija visās lietās par sevi tik ļoti pārliecinātais Einars Repše. NBS komandieris bija Gaidis Zeibots. Ja kas, Bruņoto spēku virspavēlniece bija Vaira Vīķe-Freiberga. Diez vai A. Pavlovičs vienpersoniski parakstīja visus nepieciešamos līgumus. Taču tādā gadījumā te ir bijusi vetēšanas katastrofa, un vainīgais vai vainīgie tomēr ir jāatrod. Lai garantētu, ka šāds ārprāts turpmāk vairs nenotiek nekad.
Otrkārt, intervijā A. Pavlovičs pateica arī kaut ko tādu, kas liecina, ka viņš ir steigšus jāsūta kursos par to, kāda ir bruņoto spēku loma demokrātiskā valstī: "Es kā kaujas virsnieks vēlos, lai mani vērtē mans komandieris, nevis politiskas vadības pārstāvji." Nē! Nē, nē, nē! Visur demokrātiskās valstīs ir civila kontrole pār militārām lietām. Protams, mūsu valstī vienmēr var cerēt uz šīs kontroles kvalitatīvu uzlabošanos. Visi atceramies vetārstu Veldri un viņa zirgu gvardi. Taču tas nav galvenais. Aizsardzības ministram ir visas tiesības paziņot, ka kāds NBS komandieris ir pazaudējis viņa uzticību. Taču šajā gadījumā tomēr ir jāsaliek visi punktiņi uz "i." Saku vēlreiz -- neba jau A. Pavlovičs viens pirka kuģus. Un te nu ir darbs "politiskas vadības pārstāvjiem." Tikai -- vai viņi uz to ir spējīgi?
Jauku visiem dienu!
trešdiena, 2009. gada 19. augusts
Astoņkājis distancē
Labrīt, lasītāji!
Šorīt presē ziņots, ka Rīgas Centrāltirgum ir jauns valdes priekšsēdētājs. Tas nav nekas jauns -- valdes priekšsēdētāji tur pēdējā laikā mainījušies itin bieži. Taču šoreiz cilvēks uzmanību piesaista vairāku apstākļu dēļ.
Pirmkārt, cik var spriest, jaunais valdes priekšsēdētājs darbu Centrāltirgū veiks amatu apvienošanas kārtībā, jo viņš ir arī domes deputāts. Varētu padomāt, ka domes deputātiem ir pietiekami daudz darba, lai lieki nenodarbotos ar tomēr pietiekami sarežģītu jomu. Galu galā, visi, kas šad tad iemaldāmies vai ar nolūku ierodamies Centrāltirgū, zinām, ka tur ir šis tas, kas vēl nav gluži vislabākajā kārtībā. Taču jaunā priekšnieka gadījumā tas vēl nav viss. Jo viņš pat nav Rīgas domnieks! Nē, cilvēks ir domnieks ... Jelgavā! Viņš tur piedalās Finanšu komisijas darbā.
Taču situācija par šo cilvēku automātiski kļūs skaidrāka, ja aplūkosim to, ko viņš (viņš, saucas Dainis Liepiņš, bet tas te nav īpaši svarīgi, jo viņam var būt arī cits identifikācijas elements, par ko pēc mirklīša) ir darījis pirms kļūt par Jelgavas domes deputātu. Viņš bija (skaitīsim) Rīgas lidostas padomes priekšsēdētājs, Latvijas pasta padomes priekšsēdētājs, Ceļu satiksmes drošības direkcijas padomes priekšsēdētājs, Latvijas valsts ceļu padomes priekšsēdētājs, Latvijas autoceļu uzutrētāja padomes priekšsēdētājs un Rīgas Brīvostas valdes priekšsēdētāja vietnieks -- visos šajos darbos cilvēks darbojās līdz pat 2009. gadam. Piedevām viņš bija arī satiksmes ministra ārštata padomnieks. Āaaaa! Nu, tad skaidrs, vai ne tā? Cilvēku var apzīmēt arī ar jēdzienu "Aināra zēns." Viņš ir astoņkāja viena no kājām. Un te nu viss ir noticis atbilstoši Aināra "principiem." Jelgavas domnieks kļuvis par Rīgas Centrāltirgus valdes priekšsēdētāju pilnīgi bez jebkāda konkursa, "jo tāds bijis koalīcijas lēmums" -- tā to atstāstījusi Rīgas mēra preses sekretāre. Kāpēc? Varat trīsreiz minēt. Visas trīs pareizās atbildes būs "tāpēc, ka Ainārs tā gribēja." Nav jau par ko būt pārsteigtiem -- pašvaldību kampaņas laikā cilvēks atklātā tekstā pateica, ka "savējo" būšana ir viņa zelta princips un viņš no tās neatteiksies arī galvaspilsētā darbojoties. Tātad -- nebūt nav svarīgi, ka Centrāltirgu tagad vadīs kāds, kurš visticamāk tur ierodas un iepērkas ļoti reti, jo jādomā taču, ka arī Jelgavā ir kāds tirgus. Nē, te ir "Aināra zēns." Un viss. "Sistēma" rullē tālāk arī Ušakova laikmetā. Varbūt Jelgavas domnieks ir pats talantīgākais no visiem iespējamiem. Bet tāpēc jau rīko konkursus. Lai nolemtu, vai tas tā tiešām ir. Bet ne šlesušakerova "tandēmā." Tajā jau atklātības un godīguma principi ... nu, nav vajadzīgi, nav.
***
Toties Rīgas domē attiecīgā struktūra ir arī pamanījusies izdarīt vienu labu darbiņu. Tā ir atcēlusi līdz āprātam idiotisko situāciju, kurā no ārvalstu tūristiem 22. autobusā kāsa naudu tāpēc, ka nekur viņiem netika pateikts, ka koferis skaitās bagāža. Tā kā 22. autobuss apkalpo lidostu, tas ir visai būtisks informācijas trūkums. Nu, sākot 1. septembrī, maksa par bagāžu 22. autobusā vairs netiks iekasēta. Bravi, domes Pasažieru komercpārvadājumu licensēšanas komisijas pārstāvji! Viens labs darbiņš kopējā šļurā.
Jauku visiem dienu!
Šorīt presē ziņots, ka Rīgas Centrāltirgum ir jauns valdes priekšsēdētājs. Tas nav nekas jauns -- valdes priekšsēdētāji tur pēdējā laikā mainījušies itin bieži. Taču šoreiz cilvēks uzmanību piesaista vairāku apstākļu dēļ.
Pirmkārt, cik var spriest, jaunais valdes priekšsēdētājs darbu Centrāltirgū veiks amatu apvienošanas kārtībā, jo viņš ir arī domes deputāts. Varētu padomāt, ka domes deputātiem ir pietiekami daudz darba, lai lieki nenodarbotos ar tomēr pietiekami sarežģītu jomu. Galu galā, visi, kas šad tad iemaldāmies vai ar nolūku ierodamies Centrāltirgū, zinām, ka tur ir šis tas, kas vēl nav gluži vislabākajā kārtībā. Taču jaunā priekšnieka gadījumā tas vēl nav viss. Jo viņš pat nav Rīgas domnieks! Nē, cilvēks ir domnieks ... Jelgavā! Viņš tur piedalās Finanšu komisijas darbā.
Taču situācija par šo cilvēku automātiski kļūs skaidrāka, ja aplūkosim to, ko viņš (viņš, saucas Dainis Liepiņš, bet tas te nav īpaši svarīgi, jo viņam var būt arī cits identifikācijas elements, par ko pēc mirklīša) ir darījis pirms kļūt par Jelgavas domes deputātu. Viņš bija (skaitīsim) Rīgas lidostas padomes priekšsēdētājs, Latvijas pasta padomes priekšsēdētājs, Ceļu satiksmes drošības direkcijas padomes priekšsēdētājs, Latvijas valsts ceļu padomes priekšsēdētājs, Latvijas autoceļu uzutrētāja padomes priekšsēdētājs un Rīgas Brīvostas valdes priekšsēdētāja vietnieks -- visos šajos darbos cilvēks darbojās līdz pat 2009. gadam. Piedevām viņš bija arī satiksmes ministra ārštata padomnieks. Āaaaa! Nu, tad skaidrs, vai ne tā? Cilvēku var apzīmēt arī ar jēdzienu "Aināra zēns." Viņš ir astoņkāja viena no kājām. Un te nu viss ir noticis atbilstoši Aināra "principiem." Jelgavas domnieks kļuvis par Rīgas Centrāltirgus valdes priekšsēdētāju pilnīgi bez jebkāda konkursa, "jo tāds bijis koalīcijas lēmums" -- tā to atstāstījusi Rīgas mēra preses sekretāre. Kāpēc? Varat trīsreiz minēt. Visas trīs pareizās atbildes būs "tāpēc, ka Ainārs tā gribēja." Nav jau par ko būt pārsteigtiem -- pašvaldību kampaņas laikā cilvēks atklātā tekstā pateica, ka "savējo" būšana ir viņa zelta princips un viņš no tās neatteiksies arī galvaspilsētā darbojoties. Tātad -- nebūt nav svarīgi, ka Centrāltirgu tagad vadīs kāds, kurš visticamāk tur ierodas un iepērkas ļoti reti, jo jādomā taču, ka arī Jelgavā ir kāds tirgus. Nē, te ir "Aināra zēns." Un viss. "Sistēma" rullē tālāk arī Ušakova laikmetā. Varbūt Jelgavas domnieks ir pats talantīgākais no visiem iespējamiem. Bet tāpēc jau rīko konkursus. Lai nolemtu, vai tas tā tiešām ir. Bet ne šlesušakerova "tandēmā." Tajā jau atklātības un godīguma principi ... nu, nav vajadzīgi, nav.
***
Toties Rīgas domē attiecīgā struktūra ir arī pamanījusies izdarīt vienu labu darbiņu. Tā ir atcēlusi līdz āprātam idiotisko situāciju, kurā no ārvalstu tūristiem 22. autobusā kāsa naudu tāpēc, ka nekur viņiem netika pateikts, ka koferis skaitās bagāža. Tā kā 22. autobuss apkalpo lidostu, tas ir visai būtisks informācijas trūkums. Nu, sākot 1. septembrī, maksa par bagāžu 22. autobusā vairs netiks iekasēta. Bravi, domes Pasažieru komercpārvadājumu licensēšanas komisijas pārstāvji! Viens labs darbiņš kopējā šļurā.
Jauku visiem dienu!
otrdiena, 2009. gada 18. augusts
Ko Nils zina?
Labrīt, lasītāji!
Lai arī viņš latviešu valodu prot tīri labi, ir visai skaidrs, ka Nilam Ušakovam pirmā valoda tomēr nav Aspazijas un Annas Brigaderes valoda. Un domāšana viņam ne tik nav Jāņa Čakstes un Zigrīda Meierovica domāšana. To sākam redzēt atkal un atkal.
Vispirms atklātībā nāca jautājums par latviešu literatūras dedzināšanu Pārdaugavas sektantu izpildījumā. No Rīgas domes valdošās koalīcijas nāca plecu paraustīšana un nekas vairāk. Nav jau brīnums. "Slešera-Ušakova" tandema otra persona pārstāv partiju, kuras atsevišķi un redzami biedri reizēm piedalās sektantu orģijās -- atvainojos, "dievkalpojumos," vārtās pa grīdu, bļauj nebalsī un dara visu pārējo, ar ko ekstrēmākie "kristieši" cenšas sevi pierādīt. Neies jau Ainārs kost sabiedrotajiem, ja arī viņi sadedzināja Jāņa Jaunsudrabiņa grāmatu, kuru Ainārs, iespējams, jaunībā kaut kad lasīja. Vai varbūt arī nelasīja. Jaunsudrabiņš nerakstīja "no iekšām." Savukārt Ušakovam acīmredzot latviešu literatūras dedzināšana ir vienaldzīga. Varbūt viņš nemaz nezina, kas bija Jānis Jaunsudrabiņš. Gandrīz vai gribas ieteikt kādam no mūsu valsts apdauzītākajiem ultranacionālistiem iekurt ugunskuru, kurā tiek dedzināti Tolstoja, Dostojevska un Puškina gara darbi. Redzēsim, ko Nils teiks tad.
Vai pieminēju Puškinu? O, jā! Te ir nākamais jautājums. Ušakovs krievu "tautiešiem" esot apsolījis, ka Puškina piemineklis Rīgā tiks atklāts tieši 22. augustā, jo tad notiks Rīgas svētki, un tā būšot viena makten feina dāvana. Acīmredzot pilsētas mēram nav iekritis prātā tas cits, kas notiks minētajā nedēļas nogalē. Notiks Baltijas ceļa 20. gadadienas pieminēšana. Notiks groteskā un bēdīgi slavenā Molotova-Ribentropa pakta pieminēšana. Vai, pareizāk, sakot, Nilam tas noteikti ir iekritis prātā. Bet viņa "tauta" nav Rīgas iedzīvotāji, vai vismaz ne tie galvaspilsētas iedzīvotāji, kuriem liktenis lēma piedzimt par latviešiem. Viņa tauta ir Krievijā, un viņa tauta ir Krievijas piektā kolonna Latvijā. Puškinam tomēr ar Latviju nebija un nav absolūti ne mazākā sakara, vienalga, cik ģeniāls viņš bija kā dzejnieks. Te nu man ir pavisam konkrēts ieteikums. Krievijā ir arī latviešu organizācijas. Kādai no tām vajag Maskavai uzdāvināt Raiņa vai, piemēram, Aleksandra Grīna pieminekli, lai tik stutē augšā. Tajās 0,00000000002 sekundēs, kuras Maskavas fīreram Lužkovam būs vajadzīgas, lai uz šo priekšlikumu pateiktu nyet, Rīga tieši to pašu varēs pateikt "dāvinājumam" no krievu "tautiešiem" Latvijā. Bet acīmredzot Rīga tā nedarīs. Un, ak jā -- Puškina piemineklis nāk komplektā ar Nila paziņojumu, ka pilsēta vairs nevar atļauties uzturēt Oskara Kalpaka pieminekli. Laikam tāpēc, ka Oskars Kalpaks nebija krievu tautības cilvēks. Cik neuzmanīgi ir bijuši viņa vecāki, kuri uztaisīja ne vien latvieti, bet Latvijas varoni. Atkārtoju -- LATVIJAS varoni.
Pirms kāda brītiņa Ušakovs bija Latvijas Radio raidījumā "Krustpunkti," kuru kādu laiciņu tagad vadu es, kamēr kolēģis Tomsons ir atvaļinājumā. Ušakovs braši apliecināja, ka "Rīgas atbrīvošanas" svētkos viņš dosies pie falliskā pieminekļa Pārdaugavā un sveiks brašos veterānus, kuri cīnījās pret "absolūto ļaunumu, kāds bija nacisms." Lasītāji zina, ka es nekāds pārmērīgs nacionālists neesmu, bet tomēr nevarēju atturēties no jautājuma par to, ko mērs darīs martā, kad tiks pieminēti tie, kuri cīnījās pret "absolūto ļaunumu, kāds bija Staļins." Ušakovs brīdi klusēja un tad pateica, ka vispirms konsultēsies ar drošībniekiem, bet vispār viņam netīkot pasākumi, kuros "margināļi cenšas uzlabot savu reitingu no 1,5 uz 1,6 procentiem." Tur viņam ir taisnība, 16. marta notikumiem jau ļoti sen nav absolūti nekāda sakara ar Latvijas leģionu un leģionāriem, bet te tomēr ir šī diferencētā attieksme. Ušakovs akceptē Kremļa pārliecību, ka ierodoties Latvijā 1944. gadā, PSRS karaspēks Latviju "atbrīvoja." Vispār ir mazliet jautri paklausīties, kā mūsu mērs lokās, kad viņam jautā, kas Latvijā notika laikā no 1945. līdz 1991. gadam. Taču tas nav tikai lingvistikas jautājums. Tas ir arī jautājums par attieksmi. Par attieksmi, kāda ir Latvijas Republikas galvaspilsētas pirmajai personai. Ja viņam Puškins ir svarīgāks par Raini un Staļins ir mīļāks par Latvijas leģionu, tad nudien, nudien...
Vai vēl kādam ir šaubas par to, ka Latvija ir divkopienu valsts? Man vairs tādu nav. Ušakovs to ir demonstrējis ar šaušalīgu skaidrību.
Jauku visiem dienu.
Lai arī viņš latviešu valodu prot tīri labi, ir visai skaidrs, ka Nilam Ušakovam pirmā valoda tomēr nav Aspazijas un Annas Brigaderes valoda. Un domāšana viņam ne tik nav Jāņa Čakstes un Zigrīda Meierovica domāšana. To sākam redzēt atkal un atkal.
Vispirms atklātībā nāca jautājums par latviešu literatūras dedzināšanu Pārdaugavas sektantu izpildījumā. No Rīgas domes valdošās koalīcijas nāca plecu paraustīšana un nekas vairāk. Nav jau brīnums. "Slešera-Ušakova" tandema otra persona pārstāv partiju, kuras atsevišķi un redzami biedri reizēm piedalās sektantu orģijās -- atvainojos, "dievkalpojumos," vārtās pa grīdu, bļauj nebalsī un dara visu pārējo, ar ko ekstrēmākie "kristieši" cenšas sevi pierādīt. Neies jau Ainārs kost sabiedrotajiem, ja arī viņi sadedzināja Jāņa Jaunsudrabiņa grāmatu, kuru Ainārs, iespējams, jaunībā kaut kad lasīja. Vai varbūt arī nelasīja. Jaunsudrabiņš nerakstīja "no iekšām." Savukārt Ušakovam acīmredzot latviešu literatūras dedzināšana ir vienaldzīga. Varbūt viņš nemaz nezina, kas bija Jānis Jaunsudrabiņš. Gandrīz vai gribas ieteikt kādam no mūsu valsts apdauzītākajiem ultranacionālistiem iekurt ugunskuru, kurā tiek dedzināti Tolstoja, Dostojevska un Puškina gara darbi. Redzēsim, ko Nils teiks tad.
Vai pieminēju Puškinu? O, jā! Te ir nākamais jautājums. Ušakovs krievu "tautiešiem" esot apsolījis, ka Puškina piemineklis Rīgā tiks atklāts tieši 22. augustā, jo tad notiks Rīgas svētki, un tā būšot viena makten feina dāvana. Acīmredzot pilsētas mēram nav iekritis prātā tas cits, kas notiks minētajā nedēļas nogalē. Notiks Baltijas ceļa 20. gadadienas pieminēšana. Notiks groteskā un bēdīgi slavenā Molotova-Ribentropa pakta pieminēšana. Vai, pareizāk, sakot, Nilam tas noteikti ir iekritis prātā. Bet viņa "tauta" nav Rīgas iedzīvotāji, vai vismaz ne tie galvaspilsētas iedzīvotāji, kuriem liktenis lēma piedzimt par latviešiem. Viņa tauta ir Krievijā, un viņa tauta ir Krievijas piektā kolonna Latvijā. Puškinam tomēr ar Latviju nebija un nav absolūti ne mazākā sakara, vienalga, cik ģeniāls viņš bija kā dzejnieks. Te nu man ir pavisam konkrēts ieteikums. Krievijā ir arī latviešu organizācijas. Kādai no tām vajag Maskavai uzdāvināt Raiņa vai, piemēram, Aleksandra Grīna pieminekli, lai tik stutē augšā. Tajās 0,00000000002 sekundēs, kuras Maskavas fīreram Lužkovam būs vajadzīgas, lai uz šo priekšlikumu pateiktu nyet, Rīga tieši to pašu varēs pateikt "dāvinājumam" no krievu "tautiešiem" Latvijā. Bet acīmredzot Rīga tā nedarīs. Un, ak jā -- Puškina piemineklis nāk komplektā ar Nila paziņojumu, ka pilsēta vairs nevar atļauties uzturēt Oskara Kalpaka pieminekli. Laikam tāpēc, ka Oskars Kalpaks nebija krievu tautības cilvēks. Cik neuzmanīgi ir bijuši viņa vecāki, kuri uztaisīja ne vien latvieti, bet Latvijas varoni. Atkārtoju -- LATVIJAS varoni.
Pirms kāda brītiņa Ušakovs bija Latvijas Radio raidījumā "Krustpunkti," kuru kādu laiciņu tagad vadu es, kamēr kolēģis Tomsons ir atvaļinājumā. Ušakovs braši apliecināja, ka "Rīgas atbrīvošanas" svētkos viņš dosies pie falliskā pieminekļa Pārdaugavā un sveiks brašos veterānus, kuri cīnījās pret "absolūto ļaunumu, kāds bija nacisms." Lasītāji zina, ka es nekāds pārmērīgs nacionālists neesmu, bet tomēr nevarēju atturēties no jautājuma par to, ko mērs darīs martā, kad tiks pieminēti tie, kuri cīnījās pret "absolūto ļaunumu, kāds bija Staļins." Ušakovs brīdi klusēja un tad pateica, ka vispirms konsultēsies ar drošībniekiem, bet vispār viņam netīkot pasākumi, kuros "margināļi cenšas uzlabot savu reitingu no 1,5 uz 1,6 procentiem." Tur viņam ir taisnība, 16. marta notikumiem jau ļoti sen nav absolūti nekāda sakara ar Latvijas leģionu un leģionāriem, bet te tomēr ir šī diferencētā attieksme. Ušakovs akceptē Kremļa pārliecību, ka ierodoties Latvijā 1944. gadā, PSRS karaspēks Latviju "atbrīvoja." Vispār ir mazliet jautri paklausīties, kā mūsu mērs lokās, kad viņam jautā, kas Latvijā notika laikā no 1945. līdz 1991. gadam. Taču tas nav tikai lingvistikas jautājums. Tas ir arī jautājums par attieksmi. Par attieksmi, kāda ir Latvijas Republikas galvaspilsētas pirmajai personai. Ja viņam Puškins ir svarīgāks par Raini un Staļins ir mīļāks par Latvijas leģionu, tad nudien, nudien...
Vai vēl kādam ir šaubas par to, ka Latvija ir divkopienu valsts? Man vairs tādu nav. Ušakovs to ir demonstrējis ar šaušalīgu skaidrību.
Jauku visiem dienu.
Abonēt:
Ziņas (Atom)
