Labdien, lasītāji! Pirms desmit gadiem tā bija normāla darba diena. Sēdēju pie datora un strādāju, kad pēcpusdienā piezvanīja draugs: "Vai tu skaties CNN?" Kāds CNN? Darbs taču. "Lidmašīna ir ietriekusies Pasaules tirdzniecības centra tornī." Padomāju, ka kāds mazas privātas lidmašīnas pilots ir cietis infarktu vai kaut ko tamlīdzīgu, bet tad es ieslēdzu CNN un burtiski nākamo pusstundu stāvēju ar televīzijas pulti rokā un atkārtu žokli. Sabruka vispirms pirmais tornis, tad sabruka otrs tornis. Un pasaule tajā brīdī pārmainījās pavisam.
2001. gada 11. septembris bija ASV prezidenta Džordža Buša laimīgākā diena mūžā, jo viņš vēl nebija atkopies no apstākļa, ka viņu prezidenta amatā patiesībā nevis ievēlēja tauta, bet iecēla pieci no deviņiem Augstākās tiesas tiesnešiem, kuri sprieda, ka Amerikā tomēr nav nepieciešams saskaitīt visas balsis. Teroristu uzbrukums Ņujorkā un Vašingtonā Bušam ļāva pārkvalificēties par kovboju un uzsākt paša sludināto "karu pret terorismu." Tajā skaitā arī karus Afganistānā un pēc tam Irākā, kuri nav beigušies joprojām, kuru kontekstā ir gājuši bojā krietni daudz vairāk cilvēku nekā nomira 11. septembrī, un par kuriem mēs tagad zinām, ka Bušs un viņa pakalpiņi meloja tā, ka ausis kustēja, vismaz tas tā ir par apgalvojumu, ka Irākā ir bijuši masu iznīcināšanas ieroči. Lieki teikt, nekā tāda tur nebija. Arī mūsu valsts šo melu dēļ ir ziedojusi savu puišu dzīvību.
Mums pārējiem, kas neesam zaldāti, "karš pret terorismu" lielākoties ir nozīmējis nenozīmīgas neērtības lidostā. Galvenais ir atcerēties nevilkt pārāk vaļīgas bikses, lai brīdī, kad ir jānoņem josta, tās nenokristu zemē. Taču plašākā nozīmē 11. septembris Amerikai nozīmēja nevainības pazaudēšanu. Nekad pirms tam ārvalstu teroristi nebija uzbrukuši Amerikas Savienotajām Valstīm, turklāt tik asiņaini redzamā veidā. Tas nozīmēja šoku, tas nozīmēja bailes, tas nozīmēja pārdomas par to, kas pasaulē darās. Amerikāņiem "kara pret terorismu" kontekstā bijis jārēķinās ar visnotaļ būtiskiem personīgo tiesību ierobežojumiem, un tas ir nemaz nerunājot par tiem nelaimīgajiem, kuri joprojām atrodas Gvantanamo cietumā bez jebkādām tiesībām uz taisnīgu tiesāšanu. Tas ir akmens visas Amerikas dārziņā, it īpaši domājot par pašreizējo ASV prezidentu, kurš priekšvēlēšanu laikā aktīvi solīja cietumu slēgt, bet to nav izdarījis vēl šobaltdien. Jādomā, kandidātam ir citas zināšanas nekā Valsts prezidentam, bet tomēr.
Vēl jākonstatē, tas, ka apmēram divas sekundes pēc tam, kad sabruka otrs Pasaules tirdzniecības tornis, atsevišķi ļaudis sāka spriedelēt par to, ka patiesībā: A) Torņus sabrucināja pati ASV valdība; B) Torņus sabrucināja ebreji; C) Nekāda lidmašīna nekur neietriecās, patiesībā torņus kāds uzspridzināja no apakšas; D) u.tml. Šāda veida sazvērestības teorijas mani vienmēr ir vienlaikus mulsinājušas un uzjautrinājušas. Šodien Feisbukā kāda Simona Caunīte aktīvi reklamē vienu no "dokumentālajām" filmām, kādas par šo tēmu ir veidotas. Taču tas, ka kāds par to ir uztaisījis filmu, nenozīmē, ka tā ir taisnība. Nebūt ne. Vai tiešām kāds domā, ka tās divas lidmašīnas, kuras mēs tomēr visi redzējām ietriecoties torņos, patiesībā bija kaut kāda mirāža, kaut kāda hologramma? Ja kāds ir pateicis, ka nekāda lidmašīna Pentagonā neietriecās (un tā minētajā kontekstā ir spriedis kāds pilots vārdā Rass Vitenbergs), tad vai no tā izriet, ka kāds viltīgi izkaisīja lidmašīnas gabalus pa Pentagona teritoriju, lai visus mānītu (un fotogrāfijas, kurās Pentagona drupās ir redzamas lidmašīnas atlūzas, tomēr ir brīvi atrodamas)? Protams, cilvēkiem ir brīv domāt visu, kas vien ienāk prātiņā. Amerikā ir pietiekami daudz "kristiešu," kuri uzskata, ka zemes lode ir 7000 gadus veca tāpēc, ka "Bībelē tā ir pateikts." Var ticēt, ka ASV prezidentu Džonu Kenediju nogalināja Lieldienu zaķītis. Var ticēt, ka zeme ir plakana. Var ticēt, ka saule riet austrumos un aust rietumos. Bet no tā neizriet patiesība. Nekad no tā neizriet patiesība.
Patiesība ir tāda, ka Džordža Buša valdība neņēma vērā konkrētu brīdinājumu no Centrālās izlūkošanas pārvaldes par to, ka Osamas Binladena organizācija plāno nolaupīt lidmašīnas. Patiesībā ir tāda, ka Džordža Buša valdība notikušo izmantoja, lai pagalam melīgā kārtā savu valsti un ne tikai ierautu asiņainā un ilgstošā karā, sākumā pret cilvēku, kuram tomēr ar 9/11 notikumiem nebija nekāda sakara. Un patiesība ir tāda, ka 2001. gada 11. septembrī Pasaules tirdzniecības centrā ietriecās divas lidmašīnas, Pentagonā ietriecās viena lidmašīna, un kādā laukā Pensilvānijas štatā nokrita ceturtā lidmašīna, kuru, cik var spriest, bija paredzēts ietriekt ASV Kapitolijā. Tie bija varonīgi cilvēki minētajā lidmašīnā, kuri uzbruka teroristiem un gāja bojā klajā laukā un nevis ietriecoties celtnē. Pasažieri sacēlās, un viņi ir uzskatāmi par varoņiem. Tāpat par varoņiem uzskatāmi tie daudzie tūkstoši cilvēku, kuri Ņujorkā meklēja bojā gājušos un pēc tam veica monumentālu darbu, lai savestu attiecīgo teritoriju kārtībā. Viņi ilgstoši elpoja indīgus putekļus, daudzi no viņiem nākamajos 10 gados saslima ar vēzi un citām nopietnām slimībām, un pagalam nesaprotamā kārtā finansējums viņu veselības aprūpei kļuva par politisku futbola bumbu ASV Kongresā. Taču Amerikas valdība un sabiedrība nesabruka. Osamu Binladenu nogalināja Baraka Obamas laikā. Un 2001. g. 11. septembris joprojām stāv kā baiss atgādinājums par to, kas notiek, ja cilvēki savstarpējās attiecības vēlas risināt vardarbīgā veidā. Tiem, kuri todien gāja bojā, nekādu godu nedod apgalvojumi, ka patiesībā viņus nogalināja pati ASV valdība (vai varbūt citplanētieši). Musulmaņiem nekādu godu nedod apgalvojumi, ka viņi visi ir teroristi. Galvenais te ir cits: Cilvēki ir cilvēki. Ir labi cilvēki un slikti cilvēki. Bet nevar teikt, ka visi viena veida cilvēki ir labi vai visi viena veida cilvēki ir slikti. 11. septembra uzbrukumus veica 19 konkrēti cilvēki, konkrēti teroristi. Un viss.
Jauku visiem dienu!
svētdiena, 2011. gada 11. septembris
pirmdiena, 2011. gada 5. septembris
Par izglītību un politiku
Labrīt, lasītāji!
Vai Saeimas deputātam jābūt gudram un viedam? Būtu jau jauki. Kas vismaz daļēji nodrošina gudrību un viedumu? Izglītība. Kas vismaz daļēji nodrošina lielāku devu gudrības un vieduma? Varbūt augstākā izglītība? Vismaz zināšanas kā tādas izglītība nodrošina un, ja izglītība bijusi laba, cilvēks ir iemācījies no zināšanām veidot attiecīgas likumsakarības un kopsakarības.
Par to nācās domāt šorīt, lasot laikrakstu Diena. Laikraksts laikā pirms gaidāmajām ārkārtas vēlēšanām cenšas kandidātus eksaminēt visvisādos veidos. Viens piemērs -- jautājumi, kurus laikraksti uzdod vienam kandidātam no katra saraksta, par ko rakstīju pirms pāris dienām tajā ziņā, ka niķīgais CTVL pārstāvis atteicās piedalīties. Par to, ka milzīgi lielas atšķirības "kreisajā" spārnā nav, šodien SC pārstāvis ir piedalījies, bet atteicās tikties ar žurnālistu, atbildes atsūtīja rakstiski un tāpēc Diena nevarēja viņam uzdot tos divus individuālos jautājumus (tajā skaitā vienu par to, kas teikts Satversmē), kuri tiek uzdoti visiem kandidātiem.
Bet ne par to šis stāsts. Šodien Diena sešiem augsti stāvošiem kandidātiem (Zatlers no ZRP, Āboltiņa no Vienotības, Ušakovs no SC, Vējonis no ZZS, Šlesers no ŠRP/LPP/LC un Bērziņš (G.) no VL/TB/LNNK) ir ļāvusi piedalīties tādā kā "Gribi būt miljonārs?" pasākumā. Sērija jautājumu (tajā skaitā arī tādi, kas ņemti no minētā raidījuma). Protams, neviens nepareizas atbildes gadījuma netiek izslēgts no tālākās spēles, bet tādi nu tie jautājumi ir. Un te nu mēs varam redzēt visnotaļ skaidru atšķirību starp personām, kuras ir ar minēto augstāko un dažos gadījumos pat ļoti augstāko izglītību, un tām, kuras ar to lepoties nevar nudien. Konstatēsim, ka minētās personas ir ar lūk, kādu izglītību: Pirmais, kā visi zinām, ir dakteris un nebūt ne neveiksmīgs savā profesijā, piedevām kādu laiku bija arī Valsts prezidents. Otra ir juriste, arī tā ir profesija, kurai ir vajadzīgs izglītoties tā pa riktīgam. Trešais ir ar maģistra grādu ekonomikā, lai gan vairāk ir strādājis kā žurnālists un politikānis. Ceturtajam ir maģistra grāds bioloģijā. Piektais ir Šlesers. Un sestajam ir maģistra grāds tiesību zinātnē.
To visu atgādinu tā, lai lasītājam būtu vieglāk saprast sekojošās atbildes uz sekojošajiem jautājumiem:
Kas ir Latvijas himnas autors?
Kandidāts: Nepateikšu.
Kas ir fabulas žanra aizsācējs pasaules literatūrā?
Kandidāts: Nezinu.
Kas ir autors stāstam Sirmgalvis un jūra?
Kandidāts: Nepateikšu.
Kas ir bits?
Kandidāts: Nepateikšu definīciju.
Kur atrodas vulkāns Etna?
Zināms vulkāns, bet nepateikšu.
Kā sauca Vinnija Pūka saimnieku?
Kandidāts: Nezinu, pierakstiet, ka draugs bija Petačoks.
Un it īpaši:
Nosauciet vismaz divas Alvja Hermaņa izrādes.
Kandidāts: Nezinu nevienu un negribu zināt.
Vai ir ļoti grūti uzminēt, kurš no kandidātiem ir piedāvājis tieši šīs atbildes? Lai viss būtu pavisam godīgi, atzīmēsim, ka himnas autoru zināja visi kandidāti izņemot mūsu stāsta varoni (ja kāds nezina, tas bija Baumaņu Kārlis, piedevām te portālā mēs esam ļoti devīgi un papildus izstāstīsim, ka himna pirms kļūt par himnu pirmo reizi tapa atskaņota Dziesmu svētkos 1873. gadā -- ja nu gadījumā kādam lasītājam uz šo jautājumu kādreiz nāksies atbildēt). To, ka fabulas žanra aizsācējs pasaulē ir Ēzops, zināja dakteris un juriste un nezināja ne vien stāsta varonis, bet arī visi tie ļaudis ar maģistra grādiem. Stāstu par Sirmgalvi un jūru sacerēja Ernests Hemingvejs, to zināja dakteris, ekonomists/žurnālists un juriste, bet ne pārējie. Par bitu kā informācijas nesēju datoru pasaulē zināja visi izņemot stāsta varoni. Četri no sešiem zināja, kur atrodas Etna (Sicīlijā), to nezināja stāsta varonis plus vēl cilvēks ar maģistra grādu tieslietās. Un Vinnija Pūka saimnieku atpazina tikai dakteris ("Kristofers") un ekonomists/žurnālists ("Robins") -- pa abiem kopā izdabūja i vārdu, i uzvārdu. Un stāsta varonis piedevām zināja visnotaļ precīzi, cik augsts ir Gaiziņš, cik cilvēka mutē ir zobu, prata nosaukt visus septiņus kontinentus (bioloģijas maģistrs aizmirsa, ka Amerika tomēr dalās divos kontinentos), un arī zināja, ka kilograms vates sver tikpat daudz, cik kilograms kartupeļu (to zināja visi).
Protams, stāsta varonis mums ir buldozers Šlesers, un lasot man bija žēl, ka intervijā nepiedalījās otrs redzamais politiķis ar vidējo izglītību, Zatlera Reformu partijas "premjerministra kandidāts" Edmunds Sprūdžs. Lai varētu salīdzināt. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Sprūdža pārstāvētajai partijai ir visas izredzes 17. septembrī iekļūt Saeimā, savukārt Šlesera partijai, tā vēsta šodien publicēta jaunākā reitingu aptauja -- ne tik. Tiesa, jādomā, ka pēc 17. septembra ZRP savu "premjerministra kandidātu" diez vai patiesībā virzīs uz priekšu, jo dažam labam varētu rasties asociācijas ar kādreizējo "Tautas" partijas cilvēku "ar spīdīgām actiņām" Zalānu. Arī viņš šķita varbūt ne gluži tik nobriedis, cik patiesībā būtu vajadzīgs valsts trešajai augstākajai amatpersonai. Bet Sprūdžu laikraksts neuzaicināja un paliek tikai buldozers. Vai ir svarīgi Saeimas deputātam zināt, ka Vinnija Pūka saimnieks saucas Kristofers Robins? Kā atsevišķs jautājums -- diez vai. Cilvēks, kurš nepārtraukti lielās, ka ir labākais satiksmes ministrs visā pasaules vēsturē, varētu zināt, kur atrodas Etnas kalns, droši vien viņa izlolotais airBaltic lido arī turp. Bet atbildes par Vinniju Pūku, Ernestu Hemingveju un Ēzopu es izvēlējos daļēji tāpēc, ka izglītība vienkārši prasa lasīt, un jo vairāk izglītības, jo vairāk nākas lasīt. Jā, tieši lasīt. Gudra sieviete reiz rakstīja: "Pirms runā, padomā. Pirms padomā, palasi. Jo lasot Tu, iespējams, iedomāsies par kaut ko tādu, kas pirms tam nebija ienācis prātā." Un Šlesera gadījumā nudien, ja viņš kādreiz būtu lasījis Ēzopa fabulas, kurās ir ļoti konkrēti pateikts, kas ir labi, kas ir slikti, kas ir godīgi, kas ir negodīgi, kas ir tiesiski, kas nav tiesiski -- nu, tad cilvēkam politikā esot nenāktos tik ļoti bieži pierādīt, ka viņš par šiem jēdzieniem zina apmēram tikpat daudz, cik viņš zina par operdziedāšanu un kodolfiziku.
Un pavisam daudz ko par šo cilvēku mums pasaka viņa atbilde uz jautājumu par Hermaņa izrādēm. Var patikt vai nepatikt Jaunais Rīgas teātris un tā žanri, bet jebkurš cilvēks, kurš vismaz minimāli seko kultūras dzīvei mūsu republikā, zinās, ka Alvis Hermanis ir starptautiski titulēts režisors, viņa aktieri braukā pa visu pasauli un demonstrē savu elpu aizraujošo talantu. Nav pat obligāti būt jābūt bijušam uz izrādi, lai zinātu, ka bija tādas "Klusuma skaņas," bija tāds "Revidents," bija tādi "Latviešu stāsti." Pavisam nesen bija luga par Imantu Ziedoni un par Visumu. Ja reiz cilvēks to nezina, tad šādā situācija tomēr pareizā atbilde būtu "Piedodiet, nezinu," nevis "Nezinu nevienu un negribu zināt." Negribēt zināt nav pats labākais rādītājs cilvēkam, kurš sevi piedāvā kā valsts vienu no vadītājiem (kopā, starp citu, ar Jāni Jurkānu, kurš pēdējo reizi no Ārlietu ministrijas kā ministrs izgāja tālajā 1992. gada 10. novembrī, bet šodien citā avīzē vienalga nāk ar šādu domu: "Iedomāsimies šādu situāciju: Ārlietu ministrijā ienākat jūs un es. Ja godīgi, kurš no mums labāk zinātu, ko darīt jau nākamajā dienā?"; nu, pieņemsim, ka varbūt tas nebūtu automātiski tas cilvēks, kuram starp pirmo ministrēšanu un otru ir pagājušas jau gandrīz divas dekādes, jo lai vai kā, bet pasaule tajā laikā bišķīt ir mainījusies, arī tad, ja pēc ministrēšanas cilvēks kādu laiku sabija Saeimā).
Jo, redziet, ir tomēr iemesls, kāpēc pirms kļūt par dakteri vai ķirurgu, cilvēkam ir jāiegūst ļoti pilnīga izglītība. Pirms kļūt par juristi -- tas pats. Pirms kļūt par ekonomistu -- arī. Pirms kļūt par biologu -- arīdzan. Dakteris, juriste, ekonomists un biologs ne par visu varu ir labi politiķi. Taču viņiem ir smadzenes, kuras ir pieradušas domāt tālāk par štampiem, meklējot kopsakarības un likumsakarības un jautājumiem pieejot loģiski un sakarīgi (un nevis kategorijās "gāze grīdā" vai "lielākais kretīns"). Nav skolas, kurā kāds mācās kļūt par deputātu. Taču vienalga sabiedrībai ir viss pamats uzskatīt, ka cilvēks ar augstāko izglītību visticamāk ir sakarīgāks nekā cilvēks ar sešām, deviņām vai divpadsmit klasēm. Arī tad, ja plus tam vēl bija dažas lekcijas pie kristiešiem.
Bet, lai viss blogs nebūtu par buldozeru vien, citēšu arī pašu "lieliskāko" atbildi, kādu Dienas eksāmenā deva viens no kandidātiem. Par Latvijas teritorijas platību, kura ir 64 589 kvadrātkilometri, buldozers teica "64 000" (malacis). Un tautiski nacionālistiskais Bērziņš ar savu maģistra grādu tieslietās atbildēja: "Ja jūras robeža ir aptuveni 505 kilometri, es teiktu, ka aptuveni 3000 kilometru." Jā. Aptuveni 3000. Varbūt cilvēkam likās, ka Abrene ir daudz lielāka nekā tā patiesībā ir? Aptuveni 3000. Aptuveni pat ļoti nepareizi.
Jauku visiem dienu!
Vai Saeimas deputātam jābūt gudram un viedam? Būtu jau jauki. Kas vismaz daļēji nodrošina gudrību un viedumu? Izglītība. Kas vismaz daļēji nodrošina lielāku devu gudrības un vieduma? Varbūt augstākā izglītība? Vismaz zināšanas kā tādas izglītība nodrošina un, ja izglītība bijusi laba, cilvēks ir iemācījies no zināšanām veidot attiecīgas likumsakarības un kopsakarības.
Par to nācās domāt šorīt, lasot laikrakstu Diena. Laikraksts laikā pirms gaidāmajām ārkārtas vēlēšanām cenšas kandidātus eksaminēt visvisādos veidos. Viens piemērs -- jautājumi, kurus laikraksti uzdod vienam kandidātam no katra saraksta, par ko rakstīju pirms pāris dienām tajā ziņā, ka niķīgais CTVL pārstāvis atteicās piedalīties. Par to, ka milzīgi lielas atšķirības "kreisajā" spārnā nav, šodien SC pārstāvis ir piedalījies, bet atteicās tikties ar žurnālistu, atbildes atsūtīja rakstiski un tāpēc Diena nevarēja viņam uzdot tos divus individuālos jautājumus (tajā skaitā vienu par to, kas teikts Satversmē), kuri tiek uzdoti visiem kandidātiem.
Bet ne par to šis stāsts. Šodien Diena sešiem augsti stāvošiem kandidātiem (Zatlers no ZRP, Āboltiņa no Vienotības, Ušakovs no SC, Vējonis no ZZS, Šlesers no ŠRP/LPP/LC un Bērziņš (G.) no VL/TB/LNNK) ir ļāvusi piedalīties tādā kā "Gribi būt miljonārs?" pasākumā. Sērija jautājumu (tajā skaitā arī tādi, kas ņemti no minētā raidījuma). Protams, neviens nepareizas atbildes gadījuma netiek izslēgts no tālākās spēles, bet tādi nu tie jautājumi ir. Un te nu mēs varam redzēt visnotaļ skaidru atšķirību starp personām, kuras ir ar minēto augstāko un dažos gadījumos pat ļoti augstāko izglītību, un tām, kuras ar to lepoties nevar nudien. Konstatēsim, ka minētās personas ir ar lūk, kādu izglītību: Pirmais, kā visi zinām, ir dakteris un nebūt ne neveiksmīgs savā profesijā, piedevām kādu laiku bija arī Valsts prezidents. Otra ir juriste, arī tā ir profesija, kurai ir vajadzīgs izglītoties tā pa riktīgam. Trešais ir ar maģistra grādu ekonomikā, lai gan vairāk ir strādājis kā žurnālists un politikānis. Ceturtajam ir maģistra grāds bioloģijā. Piektais ir Šlesers. Un sestajam ir maģistra grāds tiesību zinātnē.
To visu atgādinu tā, lai lasītājam būtu vieglāk saprast sekojošās atbildes uz sekojošajiem jautājumiem:
Kas ir Latvijas himnas autors?
Kandidāts: Nepateikšu.
Kas ir fabulas žanra aizsācējs pasaules literatūrā?
Kandidāts: Nezinu.
Kas ir autors stāstam Sirmgalvis un jūra?
Kandidāts: Nepateikšu.
Kas ir bits?
Kandidāts: Nepateikšu definīciju.
Kur atrodas vulkāns Etna?
Zināms vulkāns, bet nepateikšu.
Kā sauca Vinnija Pūka saimnieku?
Kandidāts: Nezinu, pierakstiet, ka draugs bija Petačoks.
Un it īpaši:
Nosauciet vismaz divas Alvja Hermaņa izrādes.
Kandidāts: Nezinu nevienu un negribu zināt.
Vai ir ļoti grūti uzminēt, kurš no kandidātiem ir piedāvājis tieši šīs atbildes? Lai viss būtu pavisam godīgi, atzīmēsim, ka himnas autoru zināja visi kandidāti izņemot mūsu stāsta varoni (ja kāds nezina, tas bija Baumaņu Kārlis, piedevām te portālā mēs esam ļoti devīgi un papildus izstāstīsim, ka himna pirms kļūt par himnu pirmo reizi tapa atskaņota Dziesmu svētkos 1873. gadā -- ja nu gadījumā kādam lasītājam uz šo jautājumu kādreiz nāksies atbildēt). To, ka fabulas žanra aizsācējs pasaulē ir Ēzops, zināja dakteris un juriste un nezināja ne vien stāsta varonis, bet arī visi tie ļaudis ar maģistra grādiem. Stāstu par Sirmgalvi un jūru sacerēja Ernests Hemingvejs, to zināja dakteris, ekonomists/žurnālists un juriste, bet ne pārējie. Par bitu kā informācijas nesēju datoru pasaulē zināja visi izņemot stāsta varoni. Četri no sešiem zināja, kur atrodas Etna (Sicīlijā), to nezināja stāsta varonis plus vēl cilvēks ar maģistra grādu tieslietās. Un Vinnija Pūka saimnieku atpazina tikai dakteris ("Kristofers") un ekonomists/žurnālists ("Robins") -- pa abiem kopā izdabūja i vārdu, i uzvārdu. Un stāsta varonis piedevām zināja visnotaļ precīzi, cik augsts ir Gaiziņš, cik cilvēka mutē ir zobu, prata nosaukt visus septiņus kontinentus (bioloģijas maģistrs aizmirsa, ka Amerika tomēr dalās divos kontinentos), un arī zināja, ka kilograms vates sver tikpat daudz, cik kilograms kartupeļu (to zināja visi).
Protams, stāsta varonis mums ir buldozers Šlesers, un lasot man bija žēl, ka intervijā nepiedalījās otrs redzamais politiķis ar vidējo izglītību, Zatlera Reformu partijas "premjerministra kandidāts" Edmunds Sprūdžs. Lai varētu salīdzināt. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Sprūdža pārstāvētajai partijai ir visas izredzes 17. septembrī iekļūt Saeimā, savukārt Šlesera partijai, tā vēsta šodien publicēta jaunākā reitingu aptauja -- ne tik. Tiesa, jādomā, ka pēc 17. septembra ZRP savu "premjerministra kandidātu" diez vai patiesībā virzīs uz priekšu, jo dažam labam varētu rasties asociācijas ar kādreizējo "Tautas" partijas cilvēku "ar spīdīgām actiņām" Zalānu. Arī viņš šķita varbūt ne gluži tik nobriedis, cik patiesībā būtu vajadzīgs valsts trešajai augstākajai amatpersonai. Bet Sprūdžu laikraksts neuzaicināja un paliek tikai buldozers. Vai ir svarīgi Saeimas deputātam zināt, ka Vinnija Pūka saimnieks saucas Kristofers Robins? Kā atsevišķs jautājums -- diez vai. Cilvēks, kurš nepārtraukti lielās, ka ir labākais satiksmes ministrs visā pasaules vēsturē, varētu zināt, kur atrodas Etnas kalns, droši vien viņa izlolotais airBaltic lido arī turp. Bet atbildes par Vinniju Pūku, Ernestu Hemingveju un Ēzopu es izvēlējos daļēji tāpēc, ka izglītība vienkārši prasa lasīt, un jo vairāk izglītības, jo vairāk nākas lasīt. Jā, tieši lasīt. Gudra sieviete reiz rakstīja: "Pirms runā, padomā. Pirms padomā, palasi. Jo lasot Tu, iespējams, iedomāsies par kaut ko tādu, kas pirms tam nebija ienācis prātā." Un Šlesera gadījumā nudien, ja viņš kādreiz būtu lasījis Ēzopa fabulas, kurās ir ļoti konkrēti pateikts, kas ir labi, kas ir slikti, kas ir godīgi, kas ir negodīgi, kas ir tiesiski, kas nav tiesiski -- nu, tad cilvēkam politikā esot nenāktos tik ļoti bieži pierādīt, ka viņš par šiem jēdzieniem zina apmēram tikpat daudz, cik viņš zina par operdziedāšanu un kodolfiziku.
Un pavisam daudz ko par šo cilvēku mums pasaka viņa atbilde uz jautājumu par Hermaņa izrādēm. Var patikt vai nepatikt Jaunais Rīgas teātris un tā žanri, bet jebkurš cilvēks, kurš vismaz minimāli seko kultūras dzīvei mūsu republikā, zinās, ka Alvis Hermanis ir starptautiski titulēts režisors, viņa aktieri braukā pa visu pasauli un demonstrē savu elpu aizraujošo talantu. Nav pat obligāti būt jābūt bijušam uz izrādi, lai zinātu, ka bija tādas "Klusuma skaņas," bija tāds "Revidents," bija tādi "Latviešu stāsti." Pavisam nesen bija luga par Imantu Ziedoni un par Visumu. Ja reiz cilvēks to nezina, tad šādā situācija tomēr pareizā atbilde būtu "Piedodiet, nezinu," nevis "Nezinu nevienu un negribu zināt." Negribēt zināt nav pats labākais rādītājs cilvēkam, kurš sevi piedāvā kā valsts vienu no vadītājiem (kopā, starp citu, ar Jāni Jurkānu, kurš pēdējo reizi no Ārlietu ministrijas kā ministrs izgāja tālajā 1992. gada 10. novembrī, bet šodien citā avīzē vienalga nāk ar šādu domu: "Iedomāsimies šādu situāciju: Ārlietu ministrijā ienākat jūs un es. Ja godīgi, kurš no mums labāk zinātu, ko darīt jau nākamajā dienā?"; nu, pieņemsim, ka varbūt tas nebūtu automātiski tas cilvēks, kuram starp pirmo ministrēšanu un otru ir pagājušas jau gandrīz divas dekādes, jo lai vai kā, bet pasaule tajā laikā bišķīt ir mainījusies, arī tad, ja pēc ministrēšanas cilvēks kādu laiku sabija Saeimā).
Jo, redziet, ir tomēr iemesls, kāpēc pirms kļūt par dakteri vai ķirurgu, cilvēkam ir jāiegūst ļoti pilnīga izglītība. Pirms kļūt par juristi -- tas pats. Pirms kļūt par ekonomistu -- arī. Pirms kļūt par biologu -- arīdzan. Dakteris, juriste, ekonomists un biologs ne par visu varu ir labi politiķi. Taču viņiem ir smadzenes, kuras ir pieradušas domāt tālāk par štampiem, meklējot kopsakarības un likumsakarības un jautājumiem pieejot loģiski un sakarīgi (un nevis kategorijās "gāze grīdā" vai "lielākais kretīns"). Nav skolas, kurā kāds mācās kļūt par deputātu. Taču vienalga sabiedrībai ir viss pamats uzskatīt, ka cilvēks ar augstāko izglītību visticamāk ir sakarīgāks nekā cilvēks ar sešām, deviņām vai divpadsmit klasēm. Arī tad, ja plus tam vēl bija dažas lekcijas pie kristiešiem.
Bet, lai viss blogs nebūtu par buldozeru vien, citēšu arī pašu "lieliskāko" atbildi, kādu Dienas eksāmenā deva viens no kandidātiem. Par Latvijas teritorijas platību, kura ir 64 589 kvadrātkilometri, buldozers teica "64 000" (malacis). Un tautiski nacionālistiskais Bērziņš ar savu maģistra grādu tieslietās atbildēja: "Ja jūras robeža ir aptuveni 505 kilometri, es teiktu, ka aptuveni 3000 kilometru." Jā. Aptuveni 3000. Varbūt cilvēkam likās, ka Abrene ir daudz lielāka nekā tā patiesībā ir? Aptuveni 3000. Aptuveni pat ļoti nepareizi.
Jauku visiem dienu!
piektdiena, 2011. gada 2. septembris
Pasākumi politikas kreisajā spārnā
Labdien, lasītāji!
Līdz ārkārtas Saeimas vēlēšanām nu palikušas 15 dienas, šodien ir pāris lietas par Latvijas politikas nosacīti kreiso spārnu, kas šķiet visnotaļ interesantas.
Pirmkārt, laikraksts Diena jau labu laiku eksaminē dažādo partiju kandidātus, lai uzzinātu viņu domas par to, kāpēc viņi grib kļūt par deputātiem, kādas ir viņu kvalifikācijas, kas viņus rekomendē, cik labi viņi pārzina Satversmi u.tml. Kandidātus laikraksts esot izvēlējies izlozes kārtībā, bet nu gadījies misēklis. Vienas partijas pārstāvis ir nolēmis, ka procesā nepiedalīsies, jo Dienas lasītāji, lūk, neesot viņa partijas "elektorāts." Runa ir par Denisu Gorbu no visnotaļ marginālās apvienības Par Cilvēka tiesībām vienotā Latvijā (PCTVL). No tā acīmredzot izriet, ka D. Gorba ir nolēmis, ka politiskas kampaņas ietvaros nav jārunā ar visiem iespējamiem vēlētājiem. Protams, diez vai PCTVL latviešiem var stāstīt kaut ko tādu, kas tiem liktos īpaši tīkams, jo PCTVL nepārprotami pārstāv mūsu valsts "krievvalodīgo" ļaužu radikālāko galu, bet jau no sākuma pateikt "nē, cilvēki, Jūs man neesat interesanti" -- tas reiz neliekas īpaši gudri esam.
Taču turpat laikrakstā Diena šodien ir arī komentārs, kurā PCTVL paredzēta nebūt ne tā nākotne, par kuru liecina apvienības patlaban ļoti zemais reitings. Autors ir Sandris Točs, un viņš ir nācis ar šādu domu: "Krievus esam apvienojuši, atliek apvienoties pašiem. Gan jau tas notiks, kad PCTVL un SC kopā ar 51% Saeimā veidos valdību, varbūt pieklājības pēc pieaicinot arī kādu latviešu partiju." Kad tas notiks? "Tas kļūs iespējams jau tuvākajos trijos gados, ja tuvredzīgas, negodīgas un šaursirdīgas politikas dēļ Saskaņas centrs arī šoreiz tiks atstāts opozīcijā." Jo SC, tā autors uzskata, patlaban vada "mēreni politiķi" un, ja viņus noraidīs, tad virsroku partijā gūs radikālāka rakstura ļautiņi. Piedevām viņi var cerēt uz plašāku atbalstu, jo tās starptautiskās organizācijas, kurās Latvija ir iestājusies un kurām mēs vairs "nespējam runāt pretī," paredzamajā nākotnē piespiedīs valsti dot pilsonību visiem tiem, kuriem tās patlaban vēl nav. S. Točs komentāru noslēdz ar šādu domu: "Ignorēt gandrīz 50% Latvijas iedzīvotāju politiskās tiesības ir nepareizi, negodīgi, nesaprātīgi, nedemokrātiski - un ļoti muļķīgi."
Te nu ir jājautā, ar ko kolēģis sapīpējās, pirms rakstīja šo tekstu. Pirmkārt, latviešu Latvijā ir krietni vairāk nekā 50 procenti, vēl jo vairāk pilsoņu kopienā (uz 1. jūliju Latvijā bija aptuveni 320 tūkstoši nepilsoņu, un šajā kategorijā etnisku latviešu, protams, ir gana maz). Otrkārt, interesanti, par kurām organizācijām autors domāja, rakstot, ka mēs tām "nespējam runāt pretī." Ja runa ir, piemēram, par Eiropas Savienību, tad jāsaka, ka jau ļoti sen tā ir deklarējusi, ka pilsonības jautājumi ir tikai un vienīgi katras atsevišķas dalībvalsts rokās. Vai S. Točs uzskata, ka ES gribētu vai varētu piespiest Vāciju dot pilsonību visiem tur dzīvojošajiem turkiem? Diez vai, un tāpēc nav iemesla domāt, ka pret Latviju tiktu vērsta cita pieeja. Kas attiecas uz Eiropas Drošības un sadarbības organizāciju, tā jau šurpu var sūtīt savus komisārus, bet arī šajā kontekstā diez vai ir gaidāms tik liels spiediens, ka pašmāju politiķi kritīs zemē un teiks "jā, jā, jā." Ja runa ir par viņu statusu, nepilsoņi paši vien vainīgi. Naturalizācijas process valstī ir apstājies gandrīz pavisam, pērn pilsonībā ar naturalizācijas starpniecību uzņemti vien pāris tūkstoši cilvēku. Piedevām latviešu valodas eksāmenu 2010. gadā neizturēja 42 procenti to, kuri pieteicās uz naturalizāciju. Tas nu neliecina, ka Latvijas tā dēvētie nelatvieši ir īpaši ieinteresēti kļūt par pilsoņiem, un tas nozīmē, ka vēlēšanās viņi nepiedalīsies 17. septembrī, kā arī nākamajās Saeimas vēlēšanās pēc trīs gadiem.
Un tas, savukārt, liek jautāt, no kurienes Sandris Točs ir samurgojis domu, ka 12. Saeimas vēlēšanās SC un PCTVL varētu iegūt 51 procentu balsu. Elektorāts šīm divām partijām nav īpaši mainīgs. 10. Saeimas vēlēšanās tās kopā ieguva 27,5%, 9. Saeimas vēlēšanās -- 20,45%, 8. Saeimas vēlēšanās -- 19% (toreiz bija tikai PCTVL), bet 7. Saeimas vēlēšanās -- 14% balsu (tā bija Tautas saskaņas partija). Jā, tas padsmit gadu laikā ir pieaugums, bet ne jau līdz piecdesmit procentiem plus viens. Vēl jo vairāk tāpēc, ka PCTVL tomēr pārstāv izmirstošu elektorāta daļu -- tos cilvēkus, kuri absolūti nevar samierināties ar to, ka PSRS vairs nav un krievu valodai pirmtiesību arī nav. Protams, arī SC elektorātā ir šādi ļaudis, bet, kā S. Točs pareizi atzīmēja, partija kā tāda tik radikāla nebūt nav, vismaz uz papīra. No tā neizriet, ka par SC būtu jābalso lielam skaitam latviešu, jo partijas "ministru prezidenta kandidāts" Nils Ušakovs (tā viņš dēvēts uz lieliem plakātiem, kādi šajās dienās parādījušies uz Rīgas brandmūriem) cita starpā nesen teica, ja viņam būtu teikšana un apstākļi būtu piemēroti, tad krievu valodai jau sen būtu valsts valodas statuss. Labi vien ir, ka viņam tādas teikšanas nav un nebūs.
Cita lieta, ka Sandrim var piekrist tajā ziņā, ka nebūtu prātīgi SC no valdošās aprites izslēgt jau tagad, kad vēlēšanas vēl nav notikušas. Kā rakstīju viņdien, jautājumā par okupāciju ir pieņemama SC līdera Urbanoviča paustā formula "okupācija bija, bet okupantu nav." Un vispār tas jau nav tas jautājums, kuram jābūt valdības struktūras veidošanas pamatā. Daudz svarīgāk ir atrast koalīciju, kura, pirmkārt, turpinās risināt valsts ekonomiskās problēmas un, otrkārt, valsti pārvaldīs tiesiskā, godīgā un atklātā veidā. Par pirmo no šīm kategorijām SC kontekstā vērts padomāt, jo cita starpā partija stāv par to, ka Latvijai Māstrihtas kritēriji nav jāizpilda, eiro nav jāievieš, attiecības ar starptautiskajiem aizdevējiem var revidēt u.tml. Taču, ja reiz partija sakās stāvam un krītam par sociāliem jautājumiem, tad kāpēc tai neuzticēt, piemēram, Veselības ministriju? Taču vienādi vai otrādi, ja SC galu galā paliks opozīcijā, no tā nebūt neizriet, ka pēc trim gadiem ļaudis tai piešķirs absolūto mandātu vairākumu. Nebūt ne.
Un, pēdīgi, "zaļo zemnieku" lielajās laikrakstu reklāmās beidzot ir parādījies Puzes ķeizara uzvārds. Kādā kontekstā? Tādā, ka ZZS līderis Brigmanis šodienas variantā lielās par to, cik ārkārtīgi partija ir atbalstījusi "tiesiskumu." Sētas stabs vairs nesmejas. No smiekliem tas ir aizrijies un ārstējas slimnīcā.
Jauku visiem dienu!
Līdz ārkārtas Saeimas vēlēšanām nu palikušas 15 dienas, šodien ir pāris lietas par Latvijas politikas nosacīti kreiso spārnu, kas šķiet visnotaļ interesantas.
Pirmkārt, laikraksts Diena jau labu laiku eksaminē dažādo partiju kandidātus, lai uzzinātu viņu domas par to, kāpēc viņi grib kļūt par deputātiem, kādas ir viņu kvalifikācijas, kas viņus rekomendē, cik labi viņi pārzina Satversmi u.tml. Kandidātus laikraksts esot izvēlējies izlozes kārtībā, bet nu gadījies misēklis. Vienas partijas pārstāvis ir nolēmis, ka procesā nepiedalīsies, jo Dienas lasītāji, lūk, neesot viņa partijas "elektorāts." Runa ir par Denisu Gorbu no visnotaļ marginālās apvienības Par Cilvēka tiesībām vienotā Latvijā (PCTVL). No tā acīmredzot izriet, ka D. Gorba ir nolēmis, ka politiskas kampaņas ietvaros nav jārunā ar visiem iespējamiem vēlētājiem. Protams, diez vai PCTVL latviešiem var stāstīt kaut ko tādu, kas tiem liktos īpaši tīkams, jo PCTVL nepārprotami pārstāv mūsu valsts "krievvalodīgo" ļaužu radikālāko galu, bet jau no sākuma pateikt "nē, cilvēki, Jūs man neesat interesanti" -- tas reiz neliekas īpaši gudri esam.
Taču turpat laikrakstā Diena šodien ir arī komentārs, kurā PCTVL paredzēta nebūt ne tā nākotne, par kuru liecina apvienības patlaban ļoti zemais reitings. Autors ir Sandris Točs, un viņš ir nācis ar šādu domu: "Krievus esam apvienojuši, atliek apvienoties pašiem. Gan jau tas notiks, kad PCTVL un SC kopā ar 51% Saeimā veidos valdību, varbūt pieklājības pēc pieaicinot arī kādu latviešu partiju." Kad tas notiks? "Tas kļūs iespējams jau tuvākajos trijos gados, ja tuvredzīgas, negodīgas un šaursirdīgas politikas dēļ Saskaņas centrs arī šoreiz tiks atstāts opozīcijā." Jo SC, tā autors uzskata, patlaban vada "mēreni politiķi" un, ja viņus noraidīs, tad virsroku partijā gūs radikālāka rakstura ļautiņi. Piedevām viņi var cerēt uz plašāku atbalstu, jo tās starptautiskās organizācijas, kurās Latvija ir iestājusies un kurām mēs vairs "nespējam runāt pretī," paredzamajā nākotnē piespiedīs valsti dot pilsonību visiem tiem, kuriem tās patlaban vēl nav. S. Točs komentāru noslēdz ar šādu domu: "Ignorēt gandrīz 50% Latvijas iedzīvotāju politiskās tiesības ir nepareizi, negodīgi, nesaprātīgi, nedemokrātiski - un ļoti muļķīgi."
Te nu ir jājautā, ar ko kolēģis sapīpējās, pirms rakstīja šo tekstu. Pirmkārt, latviešu Latvijā ir krietni vairāk nekā 50 procenti, vēl jo vairāk pilsoņu kopienā (uz 1. jūliju Latvijā bija aptuveni 320 tūkstoši nepilsoņu, un šajā kategorijā etnisku latviešu, protams, ir gana maz). Otrkārt, interesanti, par kurām organizācijām autors domāja, rakstot, ka mēs tām "nespējam runāt pretī." Ja runa ir, piemēram, par Eiropas Savienību, tad jāsaka, ka jau ļoti sen tā ir deklarējusi, ka pilsonības jautājumi ir tikai un vienīgi katras atsevišķas dalībvalsts rokās. Vai S. Točs uzskata, ka ES gribētu vai varētu piespiest Vāciju dot pilsonību visiem tur dzīvojošajiem turkiem? Diez vai, un tāpēc nav iemesla domāt, ka pret Latviju tiktu vērsta cita pieeja. Kas attiecas uz Eiropas Drošības un sadarbības organizāciju, tā jau šurpu var sūtīt savus komisārus, bet arī šajā kontekstā diez vai ir gaidāms tik liels spiediens, ka pašmāju politiķi kritīs zemē un teiks "jā, jā, jā." Ja runa ir par viņu statusu, nepilsoņi paši vien vainīgi. Naturalizācijas process valstī ir apstājies gandrīz pavisam, pērn pilsonībā ar naturalizācijas starpniecību uzņemti vien pāris tūkstoši cilvēku. Piedevām latviešu valodas eksāmenu 2010. gadā neizturēja 42 procenti to, kuri pieteicās uz naturalizāciju. Tas nu neliecina, ka Latvijas tā dēvētie nelatvieši ir īpaši ieinteresēti kļūt par pilsoņiem, un tas nozīmē, ka vēlēšanās viņi nepiedalīsies 17. septembrī, kā arī nākamajās Saeimas vēlēšanās pēc trīs gadiem.
Un tas, savukārt, liek jautāt, no kurienes Sandris Točs ir samurgojis domu, ka 12. Saeimas vēlēšanās SC un PCTVL varētu iegūt 51 procentu balsu. Elektorāts šīm divām partijām nav īpaši mainīgs. 10. Saeimas vēlēšanās tās kopā ieguva 27,5%, 9. Saeimas vēlēšanās -- 20,45%, 8. Saeimas vēlēšanās -- 19% (toreiz bija tikai PCTVL), bet 7. Saeimas vēlēšanās -- 14% balsu (tā bija Tautas saskaņas partija). Jā, tas padsmit gadu laikā ir pieaugums, bet ne jau līdz piecdesmit procentiem plus viens. Vēl jo vairāk tāpēc, ka PCTVL tomēr pārstāv izmirstošu elektorāta daļu -- tos cilvēkus, kuri absolūti nevar samierināties ar to, ka PSRS vairs nav un krievu valodai pirmtiesību arī nav. Protams, arī SC elektorātā ir šādi ļaudis, bet, kā S. Točs pareizi atzīmēja, partija kā tāda tik radikāla nebūt nav, vismaz uz papīra. No tā neizriet, ka par SC būtu jābalso lielam skaitam latviešu, jo partijas "ministru prezidenta kandidāts" Nils Ušakovs (tā viņš dēvēts uz lieliem plakātiem, kādi šajās dienās parādījušies uz Rīgas brandmūriem) cita starpā nesen teica, ja viņam būtu teikšana un apstākļi būtu piemēroti, tad krievu valodai jau sen būtu valsts valodas statuss. Labi vien ir, ka viņam tādas teikšanas nav un nebūs.
Cita lieta, ka Sandrim var piekrist tajā ziņā, ka nebūtu prātīgi SC no valdošās aprites izslēgt jau tagad, kad vēlēšanas vēl nav notikušas. Kā rakstīju viņdien, jautājumā par okupāciju ir pieņemama SC līdera Urbanoviča paustā formula "okupācija bija, bet okupantu nav." Un vispār tas jau nav tas jautājums, kuram jābūt valdības struktūras veidošanas pamatā. Daudz svarīgāk ir atrast koalīciju, kura, pirmkārt, turpinās risināt valsts ekonomiskās problēmas un, otrkārt, valsti pārvaldīs tiesiskā, godīgā un atklātā veidā. Par pirmo no šīm kategorijām SC kontekstā vērts padomāt, jo cita starpā partija stāv par to, ka Latvijai Māstrihtas kritēriji nav jāizpilda, eiro nav jāievieš, attiecības ar starptautiskajiem aizdevējiem var revidēt u.tml. Taču, ja reiz partija sakās stāvam un krītam par sociāliem jautājumiem, tad kāpēc tai neuzticēt, piemēram, Veselības ministriju? Taču vienādi vai otrādi, ja SC galu galā paliks opozīcijā, no tā nebūt neizriet, ka pēc trim gadiem ļaudis tai piešķirs absolūto mandātu vairākumu. Nebūt ne.
Un, pēdīgi, "zaļo zemnieku" lielajās laikrakstu reklāmās beidzot ir parādījies Puzes ķeizara uzvārds. Kādā kontekstā? Tādā, ka ZZS līderis Brigmanis šodienas variantā lielās par to, cik ārkārtīgi partija ir atbalstījusi "tiesiskumu." Sētas stabs vairs nesmejas. No smiekliem tas ir aizrijies un ārstējas slimnīcā.
Jauku visiem dienu!
trešdiena, 2011. gada 31. augusts
Par okupāciju un okupantiem
Labdien, lasītāji!
Visiem iesaku kļūt par portāla Pietiek.com lasītājiem. Var piekrist vai nepiekrist secinājumiem, kādi tur tiek veikti par dažādu mūsu valsts politikāņu nedienām ar naudas lietām un patiesību, bet portāla specifika tomēr ir tā, ka tur tiek arī uzrādīti dokumenti par to, kas tiek diskutēts. Portāls liek domāt, piemēram, par to, kāpēc Vienotība ir sarkano kartīti uzrādījusi vienam ministram ar apšaubāmiem finanšu darījumiem Kamparam, bet ne otram ministram ar apšaubāmiem finanšu darījumiem Štokenbergam. Tāpat šodien portālā it kā ir skaidrojums no Zatlera Reformu partijas premjerministra kandidāta Edmunda Sprūdža par savu izglītības līmeni. Rakstu "it kā" tāpēc, ka portālam tekstu piespēlēja kāds cits, nevis E. Sprūdžs, un viņš uz jautājumiem par tā autorību vēl nav atbildējis.
Bet šodien manu uzmanību portālā piesaistīja cits materiāls, proti -- Agneses Margevičas rakstītais teksts par kompromisu, kādu it kā Saskaņas centrs ir gatavs piedāvāt jautājumā par Latvijas okupācijas atzīšanu vai neatzīšanu. Tajā teikts, ka SC viens no līderiem Jānis Urbanovičs ir piedāvājis lūk, kādu domu: "Okupācija bija, okupantu nav." Citiem vārdiem sakot, partija it kā ir gatava atzīt, ka jā, Latvija bija okupēta un, kas ir būtiski, pašreizējā Latvija ir 1918. gadā dibinātās Latvijas pēctece, nevis jauna valsts, kas dibināta 1991. gadā. Taču no otras puses, partija nevēlas, lai no tā izriet, ka vajag piešķirt jēdzienu "okupants" tās elektorātam un, plašākā nozīmē, tiem, kuri Latvijā ieradās laikā pēc 1945. gada.
Piekrītu. It īpaši tie, kuri šajā teritorijā ir dzimuši laikā pēc 1945. gada, nav uzskatāmi par vainīgiem tajā, kas mūsu valstī okupācijas laikā darījās. Protams, viņi bez jebkādas aiztures piedalījās Latvijas rusifikācijā, par to nevar būt divu domu, bet pie situācijas kā tādas viņus vainot ir pagrūti. Ne jau mājsaimniece Bolderājā ir vainīga pie tā, ka robežas slēgtas, ne jau celtnieks guļamrajonos pie tā, ka viss tika noteikts Maskavā, ka preces nepārtraukti bija deficītā, ka uz telefonu bija jāgaida 10, bet uz mašīnu -- 20 gadus, ka pīkstēšana par sistēmas trūkumiem varēja novest pie vizītes Stūra mājā u.tml. Man, un pieņemu arī daudziem, ja ne visiem portāla lasītājiem, ir krievu un citu nelatviešu tautību draugi, kuri ir vai nav Latvijas Republikas pilsoņi, bet šīs valsts iedzīvotāji ir un paliek vienalga, turklāt pietiekami daudzi no viņiem būtu arī aprakstāmi ar vārdu "patriots."
SC mērķis šajā diskusijā ir pavisam skaidrs -- nokļūt valdībā. Bet tādā gadījumā ir tomēr jāsaka, ka ar minēto kompromisu par jēdzienu "okupantu nav" nepietiek. Joprojām SC pārāk daudz flirtē ar jautājumu par krievu valodas tiesībām mūsu valstī. Nu, nevar vienlaikus programmā atzīt, ka valsts valoda ir tikai viena vienīga, bet tajā pat laikā slavēt tos, kuri vāc parakstus, lai forsētu referendumu par oficiālas valodas piešķiršanu krievu valodai. Cita lieta, ka šādā referendumā nemūžam Latvijas pilsoņi par to nebalsotu, citā starpā tāpēc, ka tas nozīmētu, ka krievu valoda arī kļūst par oficiālu valodu Eiropas Savienībā (tas arī ir galvenais Kremļa mērķis, atbalstot SC, kā arī nepārtraukti iejaucoties valsts iekšējās lietās). Bet tomēr ... ja SC vēlas būt aktīvs dalībnieks demokrātiskās Latvijas pārvaldes procesā, tad skaidri ir jāpasaka, ka partijai ar tādiem cilvēkiem, kā Osipovs, Lindermans un Giļmans, nav nekā kopēja un viņu teikto un darīto partija noraida pavisam un absolūti. Tāpat būtu jāatsakās no domas, ka Saeimā un Eiropas Parlamentā būtu jābūt cilvēkiem, kuri latviešu valodu prot knapi vai vispār ne. Ja jau viena valoda, tad viena valoda arī parlamentā. Vēl tas tomēr nav akceptējami, ka partijai demokrātiskā valstī ir cieša sadarbība ar diktatoru partijām Krievijā un arī Ķīnā. Latvija tomēr ir Eiropas valsts ar visu no tā izrietošo, un labas tirdzniecības attiecības ar minētajām valstīm ir viena lieta, bet pārmērīga politiska sadarbība ar tām -- pavisam kas cits. Kamēr Krievija turpina stiept gumiju pat par abpusēji sarunāto starpvalstu komisijas darbību, Latvijā reģistrētai politiskai partijai ar to nevar būt pārāk daudz kopēja. Protams, Saskaņas centram ir savs elektorāts, bet, ja elektorāts ir opozīcijā visam teiktajam, tad Saskaņas centram Saeimā nevar būt cita loma, kā arī opozīcijā. Un tas, savukārt, ir jāsaprot tiem, kuri ir izkāruši mēli par domu, ka SC varētu arī būt valdībā. Ja tā, tad kādā lomā? Ārlietu ministriju partijai neuzticēt, Finanšu un Ekonomikas ministriju -- ne tik, arī Izglītības ministriju nē, jo valstij tomēr ir pavisam loģiski sagaidīt, ka mācības visās valsts finansētās skolās notiek latviešu valodā. Bail būtu par Satiksmes ministriju, jo joprojām pārāk atvērts ir jautājums par to, vai Latvijai svarīgāks ir Eiropas projekts, kas saucas Rail Baltica, vai projekts ar mērķi ieviest ātrgaitas dzelzceļa līniju starp Rīgu un Maskavu (pati par sevi tā nebūtu slikta lieta, bet ne jau uz Rail Baltica rēķina). Vienu vārdu sakot, SC ir jālabojas ne jau tikai okupācijas atzīšanas jomā. Tas pats par sevi nav maznozīmīgs solis, cita starpā varbūt arī Nils Ušakovs beidzot varēs dabūt vārdu "okupācija" pāri lūpām. Bet ar to nepietiek. Latvija vienmēr ir bijusi un arī tagad ir "multikulturāla" valsts. Taču arī multikulturālās valstīs var būt vienoti mērķi, un tie, kuri no tiem vēlas atteikties, ir ierindojami opozīcijas rindās.
Jauku visiem dienu!
Visiem iesaku kļūt par portāla Pietiek.com lasītājiem. Var piekrist vai nepiekrist secinājumiem, kādi tur tiek veikti par dažādu mūsu valsts politikāņu nedienām ar naudas lietām un patiesību, bet portāla specifika tomēr ir tā, ka tur tiek arī uzrādīti dokumenti par to, kas tiek diskutēts. Portāls liek domāt, piemēram, par to, kāpēc Vienotība ir sarkano kartīti uzrādījusi vienam ministram ar apšaubāmiem finanšu darījumiem Kamparam, bet ne otram ministram ar apšaubāmiem finanšu darījumiem Štokenbergam. Tāpat šodien portālā it kā ir skaidrojums no Zatlera Reformu partijas premjerministra kandidāta Edmunda Sprūdža par savu izglītības līmeni. Rakstu "it kā" tāpēc, ka portālam tekstu piespēlēja kāds cits, nevis E. Sprūdžs, un viņš uz jautājumiem par tā autorību vēl nav atbildējis.
Bet šodien manu uzmanību portālā piesaistīja cits materiāls, proti -- Agneses Margevičas rakstītais teksts par kompromisu, kādu it kā Saskaņas centrs ir gatavs piedāvāt jautājumā par Latvijas okupācijas atzīšanu vai neatzīšanu. Tajā teikts, ka SC viens no līderiem Jānis Urbanovičs ir piedāvājis lūk, kādu domu: "Okupācija bija, okupantu nav." Citiem vārdiem sakot, partija it kā ir gatava atzīt, ka jā, Latvija bija okupēta un, kas ir būtiski, pašreizējā Latvija ir 1918. gadā dibinātās Latvijas pēctece, nevis jauna valsts, kas dibināta 1991. gadā. Taču no otras puses, partija nevēlas, lai no tā izriet, ka vajag piešķirt jēdzienu "okupants" tās elektorātam un, plašākā nozīmē, tiem, kuri Latvijā ieradās laikā pēc 1945. gada.
Piekrītu. It īpaši tie, kuri šajā teritorijā ir dzimuši laikā pēc 1945. gada, nav uzskatāmi par vainīgiem tajā, kas mūsu valstī okupācijas laikā darījās. Protams, viņi bez jebkādas aiztures piedalījās Latvijas rusifikācijā, par to nevar būt divu domu, bet pie situācijas kā tādas viņus vainot ir pagrūti. Ne jau mājsaimniece Bolderājā ir vainīga pie tā, ka robežas slēgtas, ne jau celtnieks guļamrajonos pie tā, ka viss tika noteikts Maskavā, ka preces nepārtraukti bija deficītā, ka uz telefonu bija jāgaida 10, bet uz mašīnu -- 20 gadus, ka pīkstēšana par sistēmas trūkumiem varēja novest pie vizītes Stūra mājā u.tml. Man, un pieņemu arī daudziem, ja ne visiem portāla lasītājiem, ir krievu un citu nelatviešu tautību draugi, kuri ir vai nav Latvijas Republikas pilsoņi, bet šīs valsts iedzīvotāji ir un paliek vienalga, turklāt pietiekami daudzi no viņiem būtu arī aprakstāmi ar vārdu "patriots."
SC mērķis šajā diskusijā ir pavisam skaidrs -- nokļūt valdībā. Bet tādā gadījumā ir tomēr jāsaka, ka ar minēto kompromisu par jēdzienu "okupantu nav" nepietiek. Joprojām SC pārāk daudz flirtē ar jautājumu par krievu valodas tiesībām mūsu valstī. Nu, nevar vienlaikus programmā atzīt, ka valsts valoda ir tikai viena vienīga, bet tajā pat laikā slavēt tos, kuri vāc parakstus, lai forsētu referendumu par oficiālas valodas piešķiršanu krievu valodai. Cita lieta, ka šādā referendumā nemūžam Latvijas pilsoņi par to nebalsotu, citā starpā tāpēc, ka tas nozīmētu, ka krievu valoda arī kļūst par oficiālu valodu Eiropas Savienībā (tas arī ir galvenais Kremļa mērķis, atbalstot SC, kā arī nepārtraukti iejaucoties valsts iekšējās lietās). Bet tomēr ... ja SC vēlas būt aktīvs dalībnieks demokrātiskās Latvijas pārvaldes procesā, tad skaidri ir jāpasaka, ka partijai ar tādiem cilvēkiem, kā Osipovs, Lindermans un Giļmans, nav nekā kopēja un viņu teikto un darīto partija noraida pavisam un absolūti. Tāpat būtu jāatsakās no domas, ka Saeimā un Eiropas Parlamentā būtu jābūt cilvēkiem, kuri latviešu valodu prot knapi vai vispār ne. Ja jau viena valoda, tad viena valoda arī parlamentā. Vēl tas tomēr nav akceptējami, ka partijai demokrātiskā valstī ir cieša sadarbība ar diktatoru partijām Krievijā un arī Ķīnā. Latvija tomēr ir Eiropas valsts ar visu no tā izrietošo, un labas tirdzniecības attiecības ar minētajām valstīm ir viena lieta, bet pārmērīga politiska sadarbība ar tām -- pavisam kas cits. Kamēr Krievija turpina stiept gumiju pat par abpusēji sarunāto starpvalstu komisijas darbību, Latvijā reģistrētai politiskai partijai ar to nevar būt pārāk daudz kopēja. Protams, Saskaņas centram ir savs elektorāts, bet, ja elektorāts ir opozīcijā visam teiktajam, tad Saskaņas centram Saeimā nevar būt cita loma, kā arī opozīcijā. Un tas, savukārt, ir jāsaprot tiem, kuri ir izkāruši mēli par domu, ka SC varētu arī būt valdībā. Ja tā, tad kādā lomā? Ārlietu ministriju partijai neuzticēt, Finanšu un Ekonomikas ministriju -- ne tik, arī Izglītības ministriju nē, jo valstij tomēr ir pavisam loģiski sagaidīt, ka mācības visās valsts finansētās skolās notiek latviešu valodā. Bail būtu par Satiksmes ministriju, jo joprojām pārāk atvērts ir jautājums par to, vai Latvijai svarīgāks ir Eiropas projekts, kas saucas Rail Baltica, vai projekts ar mērķi ieviest ātrgaitas dzelzceļa līniju starp Rīgu un Maskavu (pati par sevi tā nebūtu slikta lieta, bet ne jau uz Rail Baltica rēķina). Vienu vārdu sakot, SC ir jālabojas ne jau tikai okupācijas atzīšanas jomā. Tas pats par sevi nav maznozīmīgs solis, cita starpā varbūt arī Nils Ušakovs beidzot varēs dabūt vārdu "okupācija" pāri lūpām. Bet ar to nepietiek. Latvija vienmēr ir bijusi un arī tagad ir "multikulturāla" valsts. Taču arī multikulturālās valstīs var būt vienoti mērķi, un tie, kuri no tiem vēlas atteikties, ir ierindojami opozīcijas rindās.
Jauku visiem dienu!
svētdiena, 2011. gada 28. augusts
Ne vienmēr vārgs
Labdien, lasītāji!
Realitātes šovu dzimtenē Amerikā milzīgais telekanālu skaits nozīmē, ka savu realitātes šovu var cerēt sagaidīt gandrīz jebkuras profesijas pārstāvji. Konkursos, kuros katras nedēļas beigās viens dalībnieks tiek noraidīts, piedalās pavāri (šādu raidījumu ir ļoti daudz), frizieri, modes dizaineri, konditorejas speciālisti, puķu dizaineri, kā arī, protams dziedātāji un dejotāji. Šogad sērijai ir pievienojušies cita veida ļaudis. Runa ir par raidījumu, kas saucas "Cilvēks armija" (tādā pat nozīmē, kā par cilvēku, kurš prot spēlēt dažādus instrumentus, mēs sakām "cilvēks orķestris").
Raidījumā piedalās četri vīrieši, kuru galvenā atribūtika ir fizisks spēks, bet ne tikai. Dalībnieki lielākoties ir ar militāra rakstura vēsturi. Viens ir piedalījies elitāros desanta spēkos, cits pabijis Irākā vai Afganistānā. Raidījuma pirmajā sērijā bija trīs šādu cilvēku, tajā skaitā tumšādains vīrietis, kas bija visīstākais muskuļu kalns. Un tad bija ceturtais. Tas bija cilvēks, kuram nebija nekādas militāras vai specoperāciju pieredzes, toties viņš bija šaujamieroču instruktors un nebūt nekāds mammas dēliņš. Taču pārējie par viņu ņirgājās -- kas tas tāds, ka pat armijā nav bijis? Lielais muskuļu kalns viņam teica: "Tu visu laiku runā. Man tas krīt uz nerviem." Puisis atbildēja: "Tev tas krīt uz nerviem? Kāpēc man par to būtu jārūpējas?" Muskuļu kalns: "Tāpēc, ka es sveru divas reizes vairāk nekā tu, un es varētu tevi izmest no šī automobiļa." Protams, neviens no automobiļa netika izmests, tas būtu sabojājis visu raidījumu.
Pirmais uzdevums: Pa virvi nolaisties zemē no liela augstuma, atsprādzēties (tā bija sarežģīta sprādze, ne visiem ar to gāja viegli), skriet cauri teritorijai, kurā ir sprādzieni un cita veida traucēkļi, tad paņemt pistoli un no liela attāluma šaut pa ļoti mazu kastīti kamēr tā nokrīt no sētas, kur tā uzlikta. Puisis šaujamieroču instruktors veikli nolaidās pa virvi, izcilpoja cauri teritorijai un, kā jau instruktors -- paukš, paukš, paukš un kastītes vairs nav. Nākamais dalībnieks arī visai veikli tika cauri, trešais mazliet lēnāk, bet lielais muskuļu kalns nekāds ātrais nebija un palika pēdējais. Piedevām, ja šaujamieroču instruktors visu procesu pabeidza divās ar pusi minūtēs, muskuļu kalnam bija vajadzīgas septiņas minūtes, ne mazums tāpēc, ka pēc skrējiena viņš bija tā aizelsies, ka nevarēja labi mērķēt. Viss, muskuļu kalns bija prom.
Nākamais uzdevums: Septiņas sienas ar durvīm vai bez tām, pie katras ir viens darba rīks, piemēram, lauznis vai liels āmurs. Pēc iespējas ātrāk jātiek cauri visām septiņām sienām. Atlikušie dalībnieki par šaujamieroču instruktoru vīpsnāja. Labi, labi, skriet viņš prot, šaut arī prot, bet te nu ir darbiņš spēkavīriem. Visi trīs ķērās pie darba ... un puisis šaujamieroču instruktors atkal bija ātrākais, daļēji tāpēc, ka viņš augumā bija mazāks un varēja izspraukties pa mazāku caurumu, kad tas bija izsists dzelzsbetona sienā. Atkal viens no elitārajiem speciem bija spiests padoties.
Pēdējais uzdevums: Abi atlikušie dalībnieki ieslodzīti katrs savā cietuma kamerā. Kameras vārtu atslēga karājas uz nagliņas pāris metru attālumā. Dalībniekiem jāizmanto jebkas, kas ir kamerā, lai atslēgu dabūtu līdz vārtiem un vārtus tāpēc varētu atslēgt. Abi dalībnieki izmantoja metāla gultas rāmi, bet atkal šaujamieroču eksperts bija mudīgāks, un uzvara viņam bija rokā.
Kāpēc to visu stāstu? Tāpēc, ka pēc tam, kad viņš bija uzvarējis, puisis šo to par sevi pastāstīja. Proti: "Man cilvēki bieži vien jautā, kāpēc man nav militāras pieredzes. Tas ir tāpēc, ka bruņotie spēki mani negribēja, jo es esmu gejs." Sēdēju savā klubkrēslā un domāju "Malacis. Malacis, malacis, malacis."
Amerikas Savienotās Valstis tikai tagad un rietumvalstu saimē ar visnotaļ apkaunojošo lēnumu atbrīvojas no domas, ka gejiem un lezbietēm bruņotajos spēkos nav ko meklēt. Par to te portālā esmu rakstījis arī citreiz. Muļķīgie argumenti šīs diskriminācijas pamatā: Ja zaldāts zinās, ka viņam blakus ir gejs, viņš baidīsies no geja un nevarēs karot. Nu, ja. Zaldāti heteroseksuāļi visi ir tik gaisīgi, ka kara apstākļos viņi vispirms domās par to un nevis par to, ka aiz kalna ir Talibāna spēki. Geji un lezbietes dzīvo slēptu dzīvi un tāpēc viegli var tikt pakļauti šantāžai. Heteroseksuāli cilvēki negrib iet dušā ar homoseksuāliem cilvēkiem. U.tml. Par to, ka no šīm muļķībām ir jāatsakās, Amerikā lauzti šķēpi jau sen, kamēr politiķi ir debatējuši, ļoti daudzus gejus un lezbietes bruņotie spēki ir izraidījuši, un iecerētā karjera viņiem ir beigusies. Viņu starpā ir puisis, kurš ilgāku laiku Amerikas desanta spēku reklāmā bija desanta spēku "seja." Viņu starpā ir liels skaits cilvēku, kuri prot arābu valodu un mūsdienās, kad Amerikas klātbūtne Tuvajos austrumos ir ļoti būtiska, tāpēc būtu pat ļoti izdevīgi, bet nē, viņi nevar ar savām valodas zināšanām palīdzēt, jo viņi ir geji vai lezbietes. Viņu starpā ir leitnants Daniels Čoi, kurš karoja Irākā, tika apbalvots, arī prata arābu valodu, bet tad tika izraidīts no bruņotajiem spēkiem. Laikā kopš tam viņš ir kļuvis par LGBT aktīvistu, tajā skaitā šī gada maijā viņš piedalījās praida pasākumā Maskavā un tika arestēts, jo Maskavas pašvaldība praida pasākumus vienmēr apspiež.
Puisis, kurš realitātes šovā pārspēja trīs heteroseksuālus vīriešus ar daudz lielāku militāru pieredzi, pierādīja, ka ir absurdi domāt, ka visi geji ir vārgulīši, no kuriem nekas labs nevar sanākt. Atzīstu, es varētu ņemties ap dzelzsbetona sienu no šī brīža līdz nākamajiem Jāņiem un droši vien nekur tālu netiktu, bet šaujamieroču instruktoram ar to nebija nekādu problēmu un tāpēc jājautā, vai bruņotajiem spēkiem patiešām viņš kā instruktors un lielisks šāvējs nebūtu vajadzīgs tikai tāpēc, ka viņa dzīve ir saistīta ar sava dzimuma cilvēkiem. Vēl vairāk, cilvēks tomēr ir atbilde visiem tiem idiotiem, kuri joprojām uzskata, ka būt par geju ir tāda pati izvēle, kā brokastīs izvēlēties starp olām un biezputru, vai ģērbjoties izvēlēties starp sarkanu un zaļu kreklu. Jādomā, ja tā būtu izvēle, tad minētais puisis, kā arī arābu valodas speciālisti un leitnants Čoi būtu "izvēlējušies" nebūt geji, jo viņi visi gribēja kalpot savas valsts bruņotajos spēkos. Un viņi visi kā viens bruņotajiem spēkiem nāca un būtu nākuši tikai un vienīgi par labu. Tas, ka tik ilgus gadus valsts, kura sevi uzskata par demokrātijas citadeli, viņus visus noraidīja, ir apkaunojoši. Un jācer, ka jau drīz vairs nebūs iespējama situācija, kurā patriotisks amerikānis var pateikt "Bruņotie spēki mani negribēja, jo es esmu gejs."
Jauku visiem dienu!
Realitātes šovu dzimtenē Amerikā milzīgais telekanālu skaits nozīmē, ka savu realitātes šovu var cerēt sagaidīt gandrīz jebkuras profesijas pārstāvji. Konkursos, kuros katras nedēļas beigās viens dalībnieks tiek noraidīts, piedalās pavāri (šādu raidījumu ir ļoti daudz), frizieri, modes dizaineri, konditorejas speciālisti, puķu dizaineri, kā arī, protams dziedātāji un dejotāji. Šogad sērijai ir pievienojušies cita veida ļaudis. Runa ir par raidījumu, kas saucas "Cilvēks armija" (tādā pat nozīmē, kā par cilvēku, kurš prot spēlēt dažādus instrumentus, mēs sakām "cilvēks orķestris").
Raidījumā piedalās četri vīrieši, kuru galvenā atribūtika ir fizisks spēks, bet ne tikai. Dalībnieki lielākoties ir ar militāra rakstura vēsturi. Viens ir piedalījies elitāros desanta spēkos, cits pabijis Irākā vai Afganistānā. Raidījuma pirmajā sērijā bija trīs šādu cilvēku, tajā skaitā tumšādains vīrietis, kas bija visīstākais muskuļu kalns. Un tad bija ceturtais. Tas bija cilvēks, kuram nebija nekādas militāras vai specoperāciju pieredzes, toties viņš bija šaujamieroču instruktors un nebūt nekāds mammas dēliņš. Taču pārējie par viņu ņirgājās -- kas tas tāds, ka pat armijā nav bijis? Lielais muskuļu kalns viņam teica: "Tu visu laiku runā. Man tas krīt uz nerviem." Puisis atbildēja: "Tev tas krīt uz nerviem? Kāpēc man par to būtu jārūpējas?" Muskuļu kalns: "Tāpēc, ka es sveru divas reizes vairāk nekā tu, un es varētu tevi izmest no šī automobiļa." Protams, neviens no automobiļa netika izmests, tas būtu sabojājis visu raidījumu.
Pirmais uzdevums: Pa virvi nolaisties zemē no liela augstuma, atsprādzēties (tā bija sarežģīta sprādze, ne visiem ar to gāja viegli), skriet cauri teritorijai, kurā ir sprādzieni un cita veida traucēkļi, tad paņemt pistoli un no liela attāluma šaut pa ļoti mazu kastīti kamēr tā nokrīt no sētas, kur tā uzlikta. Puisis šaujamieroču instruktors veikli nolaidās pa virvi, izcilpoja cauri teritorijai un, kā jau instruktors -- paukš, paukš, paukš un kastītes vairs nav. Nākamais dalībnieks arī visai veikli tika cauri, trešais mazliet lēnāk, bet lielais muskuļu kalns nekāds ātrais nebija un palika pēdējais. Piedevām, ja šaujamieroču instruktors visu procesu pabeidza divās ar pusi minūtēs, muskuļu kalnam bija vajadzīgas septiņas minūtes, ne mazums tāpēc, ka pēc skrējiena viņš bija tā aizelsies, ka nevarēja labi mērķēt. Viss, muskuļu kalns bija prom.
Nākamais uzdevums: Septiņas sienas ar durvīm vai bez tām, pie katras ir viens darba rīks, piemēram, lauznis vai liels āmurs. Pēc iespējas ātrāk jātiek cauri visām septiņām sienām. Atlikušie dalībnieki par šaujamieroču instruktoru vīpsnāja. Labi, labi, skriet viņš prot, šaut arī prot, bet te nu ir darbiņš spēkavīriem. Visi trīs ķērās pie darba ... un puisis šaujamieroču instruktors atkal bija ātrākais, daļēji tāpēc, ka viņš augumā bija mazāks un varēja izspraukties pa mazāku caurumu, kad tas bija izsists dzelzsbetona sienā. Atkal viens no elitārajiem speciem bija spiests padoties.
Pēdējais uzdevums: Abi atlikušie dalībnieki ieslodzīti katrs savā cietuma kamerā. Kameras vārtu atslēga karājas uz nagliņas pāris metru attālumā. Dalībniekiem jāizmanto jebkas, kas ir kamerā, lai atslēgu dabūtu līdz vārtiem un vārtus tāpēc varētu atslēgt. Abi dalībnieki izmantoja metāla gultas rāmi, bet atkal šaujamieroču eksperts bija mudīgāks, un uzvara viņam bija rokā.
Kāpēc to visu stāstu? Tāpēc, ka pēc tam, kad viņš bija uzvarējis, puisis šo to par sevi pastāstīja. Proti: "Man cilvēki bieži vien jautā, kāpēc man nav militāras pieredzes. Tas ir tāpēc, ka bruņotie spēki mani negribēja, jo es esmu gejs." Sēdēju savā klubkrēslā un domāju "Malacis. Malacis, malacis, malacis."
Amerikas Savienotās Valstis tikai tagad un rietumvalstu saimē ar visnotaļ apkaunojošo lēnumu atbrīvojas no domas, ka gejiem un lezbietēm bruņotajos spēkos nav ko meklēt. Par to te portālā esmu rakstījis arī citreiz. Muļķīgie argumenti šīs diskriminācijas pamatā: Ja zaldāts zinās, ka viņam blakus ir gejs, viņš baidīsies no geja un nevarēs karot. Nu, ja. Zaldāti heteroseksuāļi visi ir tik gaisīgi, ka kara apstākļos viņi vispirms domās par to un nevis par to, ka aiz kalna ir Talibāna spēki. Geji un lezbietes dzīvo slēptu dzīvi un tāpēc viegli var tikt pakļauti šantāžai. Heteroseksuāli cilvēki negrib iet dušā ar homoseksuāliem cilvēkiem. U.tml. Par to, ka no šīm muļķībām ir jāatsakās, Amerikā lauzti šķēpi jau sen, kamēr politiķi ir debatējuši, ļoti daudzus gejus un lezbietes bruņotie spēki ir izraidījuši, un iecerētā karjera viņiem ir beigusies. Viņu starpā ir puisis, kurš ilgāku laiku Amerikas desanta spēku reklāmā bija desanta spēku "seja." Viņu starpā ir liels skaits cilvēku, kuri prot arābu valodu un mūsdienās, kad Amerikas klātbūtne Tuvajos austrumos ir ļoti būtiska, tāpēc būtu pat ļoti izdevīgi, bet nē, viņi nevar ar savām valodas zināšanām palīdzēt, jo viņi ir geji vai lezbietes. Viņu starpā ir leitnants Daniels Čoi, kurš karoja Irākā, tika apbalvots, arī prata arābu valodu, bet tad tika izraidīts no bruņotajiem spēkiem. Laikā kopš tam viņš ir kļuvis par LGBT aktīvistu, tajā skaitā šī gada maijā viņš piedalījās praida pasākumā Maskavā un tika arestēts, jo Maskavas pašvaldība praida pasākumus vienmēr apspiež.
Puisis, kurš realitātes šovā pārspēja trīs heteroseksuālus vīriešus ar daudz lielāku militāru pieredzi, pierādīja, ka ir absurdi domāt, ka visi geji ir vārgulīši, no kuriem nekas labs nevar sanākt. Atzīstu, es varētu ņemties ap dzelzsbetona sienu no šī brīža līdz nākamajiem Jāņiem un droši vien nekur tālu netiktu, bet šaujamieroču instruktoram ar to nebija nekādu problēmu un tāpēc jājautā, vai bruņotajiem spēkiem patiešām viņš kā instruktors un lielisks šāvējs nebūtu vajadzīgs tikai tāpēc, ka viņa dzīve ir saistīta ar sava dzimuma cilvēkiem. Vēl vairāk, cilvēks tomēr ir atbilde visiem tiem idiotiem, kuri joprojām uzskata, ka būt par geju ir tāda pati izvēle, kā brokastīs izvēlēties starp olām un biezputru, vai ģērbjoties izvēlēties starp sarkanu un zaļu kreklu. Jādomā, ja tā būtu izvēle, tad minētais puisis, kā arī arābu valodas speciālisti un leitnants Čoi būtu "izvēlējušies" nebūt geji, jo viņi visi gribēja kalpot savas valsts bruņotajos spēkos. Un viņi visi kā viens bruņotajiem spēkiem nāca un būtu nākuši tikai un vienīgi par labu. Tas, ka tik ilgus gadus valsts, kura sevi uzskata par demokrātijas citadeli, viņus visus noraidīja, ir apkaunojoši. Un jācer, ka jau drīz vairs nebūs iespējama situācija, kurā patriotisks amerikānis var pateikt "Bruņotie spēki mani negribēja, jo es esmu gejs."
Jauku visiem dienu!
piektdiena, 2011. gada 26. augusts
Jefiņisms
Labrīt, lasītāji!
Gadās tā, ka cilvēks izdara kaut ko tādu, kas liek domāt par viņa uzslavēšanu. Tā, piemēram, kādreizējais Valsts prezidents Guntis Ulmanis laikā kopš aiziešanas no politikas (nu, nosacītas aiziešanas -- deputāts viņš skaitās joprojām, bet 17. septembrī viņš vairs nekandidēs) ir nonācis pie šādām tādām atziņām, tajā skaitā, piemēram, pie tās, kuru viņš šajās dienās ir paudis par Puzes hercogu un bezgalīgo preses konferenču rīkotāju mūsu valsts austrumkrastā: "Demagoģija ir viņa ieroči un viņš to veiksmīgi izmanto pret jebkuru godīgu politiķi. Lembergs ir vienkārši nekaunības un cinisma kalngals, un Latvijas politiskā elite nav spējīga ar viņu cīnīties. Tai nav šīs milzīgās nekaunības, nav uzņēmības, nav arī gribas. Es teiktu, ka reizēm pietrūkst arī prāta." Protams, šis ir tas pats politiķis, kurš laikā pirms 10. Saeimas vēlēšanām visiem stāstīja, cik ļoti varam uzticēties tādām Latvijas politekonomiskās vides "zvaigznēm," kā Šķēle un Šlesers, un tāpēc varbūt par īstu pravieti Ulmani būtu grūti uzskatīt, bet paldies par to pašu. Un it īpaši par to piebildi par "prātu." Jo tas tomēr ir vērtējams kā intelektuāls slinkums, kas Vienotībai visus pēdējos mēnešus nav ļāvis atrast veidu, kā novērst mazpilsētas politaktīvista un tiesas zāles biežā apmeklētāja smīnošo ģīmi pie valdības galda.
Savukārt, ja par mazpilsētas politaktīvista "lielāko" lomu mūsdienu politikā. Varbūt esat pamanījuši, ka laikrakstos pēdējā laikā varen dikti reklamējas Zaļo un zemnieku savienība. Par saviem labiem darbiem lielās. Par to, cik viss ir labi un jauki stāsta. Lūk, labs darbiņš šurp, lūk, labs darbiņš turp. Cik mums ir lieliski ministri un ministres! Mēs no visas sirds un dvēseles un aknām un nierēm un aizkuņģa dziedzeriem mīlam pensionārus! Viss kā nākas. Bet vienu vārdiņu, vai pareizāk sakot uzvārdiņu, šajās reklāmās ar lupu nesameklēt. Tas būtum ZZS "premjerministra kandidāta" uzvārds. Tas nu ir savdabīgi, lai neteiktu vairāk, jo partijām taču būtu jālepojas ar to cilvēku, kuru tās uzskata par premjerministra amata cienīgu. Savulaik līdz apnikumam tika bazūnēta pārliecība, ka pats, pats labākais premjerministrs būtu "Roberts Zīle un viņa ekonomiskā programma." Pērn pirms oktobra vēlēšanām (un, ja kas, arī tagad pirms septembra vēlēšanām) mums visiem tiek stāstīts, ka absolūti perfektākais premjerministrs visā Visuma vēsturē ir bijis Valdis Dombrovskis, jo viņš ir izglābis valsti no posta un sagraušanas. "Saskaņas" centrs par premjerēšanu ir tik dikti sapriecājies, ka ir izvirzījis pat divus kandidātus Jāni "Biškeka" Urbanoviču un Nilu Ušakovu. Burtu savirknējums VLTBLNNKUTMLUTJP nāk ar Gaidi Bērziņu (jo "Roberts Zīle un viņa ekonomiskā programma" iestrēga Briselē un šurp vairs negrib braukt), Zatlera reformu partijai ir Edmunds Sprūdžs ar viņa vidējās izglītības diplomu. Bet "zaļie zemnieki" par savu "premjerministra kandidātu" ni un ni. Ūdeni mutē ieņēmuši. Vai tas nav dīvaini? Uzskatīsim, ka tas ir retorisks jautājums. Laikam jau mazmazmazmazdruscītiņ kauna protas pat kādreizējais Bauskas rajona kompartijas pirmais sekretārs ar viņa jautro bandu.
Toties ir arī tādi cilvēki, kuru rīcība liecina ne par ko citu, kā par jefiņismu. Tā, piemēram, pirms pāris dienām titulētais komponists Zigmārs Liepiņš kādā intervijā nāca ar domu, ka viņš balsos par VLTBLNNKUTMLUTJP tāpēc ka viņš negrib redzēt "mošeju Rīgas centrā." Ak tā gan. Rīgas centrā patlaban ir viena sinagoga (kā arī vienas sinagogas drupas, kura atsauc atmiņā tos laikus, kāds negribēja redzēt "žīdus Rīgas centrā"), vairākas luterāņu baznīcas, Romas katoļu kardināla katedrāle, vairākas Krievu pareizticīgo baznīcas un katedrāles, droši vien arī kāda baptistu baznīca un maz kas var gadīties, varbūt arī kāds Septītās dienas adventistu lūgšanu nams u.tml. Rīgas centrā pilnīgi noteikti ir latviešu dzīvesziņai un tradīcijām pagalam netipisko krišnaītu pulcēšanās vieta. Viņi, tāpat kā mormoņu puiši savās melnajās biksēs un baltajos kreklos, pa Rīgas centru dreifē nepārtraukti. Bet mošeja, lūk, tur nedrīkst atrasties. Kāpēc? Islamticība taču ir viena no pasaules lielajām reliģijām. Protams, var jau teikt, ka no turienes ir nākušas tādas odiozas personas, kā porno mīļotājs Binladens, taču no kristiešu puses laika gaitā ir nākuši i krusta kari i zobenbrāļi i asiņainie kari Ziemeļīrijā un Bosnijā. No tā, protams, neizriet, ka Rīgas centrā nevajadzētu būt protestantu un katoļu baznīcām. Bet, patīk tas Zigmāram Liepiņam un citiem vai nepatīk, bet Latvijā ir arī musulmaņi. Ja kas, tad pirmā musulmaņu draudze Latvijā reģistrēta jau ļoti tālajā 1902. gadā. Ja kas, tad nospiedošais musulmaņu vairākums pasaulē grib dzīvot mierīgi un negrib apjozties ar sprāgstvielām un doties uz tirgu, lai uzspridzinātu sevi un citus. Ja kas, tad vakar skatījos dokumentālu filmu par pagājušā gadsimta 70. gados plaši pazīstamo popzvaigzni Cat Stevens, kurš ilgi meklēja sev piemērotāko ticību un ar laiku nonāca pie atziņas, ka viņa dvēselei vispiemērotākā ir tieši musulmaņu ticība, ne mazums tāpēc, ka Korānā ļoti daudzās vietās ir tieši tie paši stāsti, kā dziedoņa bērnībā pazītajā Bībelē (tas pats viens vienīgais Ābrama dievs, mīļie, tas pats viens un vienīgais). Un tāpēc teikt, ka pilnīgi noteikti kāds negribētu dzīvot kaimiņos musulmanim (kā kādā pētījumā pagājušajā dekādē apgalvoja 41 procents latviešu un 49 procenti nelatviešu), vai arī, ka musulmaņiem ar saviem dievnamiem vajadzētu vākties kaut kur patālāk prom -- tas ir jefiņisms. Nē, patiesībā tie ir aizspriedumi, kuriem demokrātiskā un civilizētā valstī nav vietas. Jo to pamatā tomēr ir un paliek doma, ka Latvijā mēs "citādākos" nevēlamies redzēt. Lai arī viņi visu laiku ir bijuši tepat mums blakus. Un mūsdienu globalizētajā pasaulē un it īpaši Eiropas savienībā ar tās atvērtajām robežām tas tā būs vēl jo vairāk. Ja musulmaņi atradīs vietu Rīgas centrā, kur ir iespējams būvēt mošeju, es tikai priecāšos. Mošejas vispār mēdz būt skaistas. Jefiņš Zigmārs.
Un jefiņš Kaspars. Par to nav daudz ko teikt. Līdz kam ir jānonāk, lai paziņotu, ka valsts, kuru Kaspars savulaik ir apdziedājis tik skaisti, tik mīļi, ir feiks (dikti latvisks jēdziens) un tāpēc Kaspars vairs negrib būt tās pilsonis, un vispār valsts likumi viņam ir pie vienas pakaļas? Jefiņš, jefiņš, jefiņš.
Jauku visiem dienu!
Gadās tā, ka cilvēks izdara kaut ko tādu, kas liek domāt par viņa uzslavēšanu. Tā, piemēram, kādreizējais Valsts prezidents Guntis Ulmanis laikā kopš aiziešanas no politikas (nu, nosacītas aiziešanas -- deputāts viņš skaitās joprojām, bet 17. septembrī viņš vairs nekandidēs) ir nonācis pie šādām tādām atziņām, tajā skaitā, piemēram, pie tās, kuru viņš šajās dienās ir paudis par Puzes hercogu un bezgalīgo preses konferenču rīkotāju mūsu valsts austrumkrastā: "Demagoģija ir viņa ieroči un viņš to veiksmīgi izmanto pret jebkuru godīgu politiķi. Lembergs ir vienkārši nekaunības un cinisma kalngals, un Latvijas politiskā elite nav spējīga ar viņu cīnīties. Tai nav šīs milzīgās nekaunības, nav uzņēmības, nav arī gribas. Es teiktu, ka reizēm pietrūkst arī prāta." Protams, šis ir tas pats politiķis, kurš laikā pirms 10. Saeimas vēlēšanām visiem stāstīja, cik ļoti varam uzticēties tādām Latvijas politekonomiskās vides "zvaigznēm," kā Šķēle un Šlesers, un tāpēc varbūt par īstu pravieti Ulmani būtu grūti uzskatīt, bet paldies par to pašu. Un it īpaši par to piebildi par "prātu." Jo tas tomēr ir vērtējams kā intelektuāls slinkums, kas Vienotībai visus pēdējos mēnešus nav ļāvis atrast veidu, kā novērst mazpilsētas politaktīvista un tiesas zāles biežā apmeklētāja smīnošo ģīmi pie valdības galda.
Savukārt, ja par mazpilsētas politaktīvista "lielāko" lomu mūsdienu politikā. Varbūt esat pamanījuši, ka laikrakstos pēdējā laikā varen dikti reklamējas Zaļo un zemnieku savienība. Par saviem labiem darbiem lielās. Par to, cik viss ir labi un jauki stāsta. Lūk, labs darbiņš šurp, lūk, labs darbiņš turp. Cik mums ir lieliski ministri un ministres! Mēs no visas sirds un dvēseles un aknām un nierēm un aizkuņģa dziedzeriem mīlam pensionārus! Viss kā nākas. Bet vienu vārdiņu, vai pareizāk sakot uzvārdiņu, šajās reklāmās ar lupu nesameklēt. Tas būtum ZZS "premjerministra kandidāta" uzvārds. Tas nu ir savdabīgi, lai neteiktu vairāk, jo partijām taču būtu jālepojas ar to cilvēku, kuru tās uzskata par premjerministra amata cienīgu. Savulaik līdz apnikumam tika bazūnēta pārliecība, ka pats, pats labākais premjerministrs būtu "Roberts Zīle un viņa ekonomiskā programma." Pērn pirms oktobra vēlēšanām (un, ja kas, arī tagad pirms septembra vēlēšanām) mums visiem tiek stāstīts, ka absolūti perfektākais premjerministrs visā Visuma vēsturē ir bijis Valdis Dombrovskis, jo viņš ir izglābis valsti no posta un sagraušanas. "Saskaņas" centrs par premjerēšanu ir tik dikti sapriecājies, ka ir izvirzījis pat divus kandidātus Jāni "Biškeka" Urbanoviču un Nilu Ušakovu. Burtu savirknējums VLTBLNNKUTMLUTJP nāk ar Gaidi Bērziņu (jo "Roberts Zīle un viņa ekonomiskā programma" iestrēga Briselē un šurp vairs negrib braukt), Zatlera reformu partijai ir Edmunds Sprūdžs ar viņa vidējās izglītības diplomu. Bet "zaļie zemnieki" par savu "premjerministra kandidātu" ni un ni. Ūdeni mutē ieņēmuši. Vai tas nav dīvaini? Uzskatīsim, ka tas ir retorisks jautājums. Laikam jau mazmazmazmazdruscītiņ kauna protas pat kādreizējais Bauskas rajona kompartijas pirmais sekretārs ar viņa jautro bandu.
Toties ir arī tādi cilvēki, kuru rīcība liecina ne par ko citu, kā par jefiņismu. Tā, piemēram, pirms pāris dienām titulētais komponists Zigmārs Liepiņš kādā intervijā nāca ar domu, ka viņš balsos par VLTBLNNKUTMLUTJP tāpēc ka viņš negrib redzēt "mošeju Rīgas centrā." Ak tā gan. Rīgas centrā patlaban ir viena sinagoga (kā arī vienas sinagogas drupas, kura atsauc atmiņā tos laikus, kāds negribēja redzēt "žīdus Rīgas centrā"), vairākas luterāņu baznīcas, Romas katoļu kardināla katedrāle, vairākas Krievu pareizticīgo baznīcas un katedrāles, droši vien arī kāda baptistu baznīca un maz kas var gadīties, varbūt arī kāds Septītās dienas adventistu lūgšanu nams u.tml. Rīgas centrā pilnīgi noteikti ir latviešu dzīvesziņai un tradīcijām pagalam netipisko krišnaītu pulcēšanās vieta. Viņi, tāpat kā mormoņu puiši savās melnajās biksēs un baltajos kreklos, pa Rīgas centru dreifē nepārtraukti. Bet mošeja, lūk, tur nedrīkst atrasties. Kāpēc? Islamticība taču ir viena no pasaules lielajām reliģijām. Protams, var jau teikt, ka no turienes ir nākušas tādas odiozas personas, kā porno mīļotājs Binladens, taču no kristiešu puses laika gaitā ir nākuši i krusta kari i zobenbrāļi i asiņainie kari Ziemeļīrijā un Bosnijā. No tā, protams, neizriet, ka Rīgas centrā nevajadzētu būt protestantu un katoļu baznīcām. Bet, patīk tas Zigmāram Liepiņam un citiem vai nepatīk, bet Latvijā ir arī musulmaņi. Ja kas, tad pirmā musulmaņu draudze Latvijā reģistrēta jau ļoti tālajā 1902. gadā. Ja kas, tad nospiedošais musulmaņu vairākums pasaulē grib dzīvot mierīgi un negrib apjozties ar sprāgstvielām un doties uz tirgu, lai uzspridzinātu sevi un citus. Ja kas, tad vakar skatījos dokumentālu filmu par pagājušā gadsimta 70. gados plaši pazīstamo popzvaigzni Cat Stevens, kurš ilgi meklēja sev piemērotāko ticību un ar laiku nonāca pie atziņas, ka viņa dvēselei vispiemērotākā ir tieši musulmaņu ticība, ne mazums tāpēc, ka Korānā ļoti daudzās vietās ir tieši tie paši stāsti, kā dziedoņa bērnībā pazītajā Bībelē (tas pats viens vienīgais Ābrama dievs, mīļie, tas pats viens un vienīgais). Un tāpēc teikt, ka pilnīgi noteikti kāds negribētu dzīvot kaimiņos musulmanim (kā kādā pētījumā pagājušajā dekādē apgalvoja 41 procents latviešu un 49 procenti nelatviešu), vai arī, ka musulmaņiem ar saviem dievnamiem vajadzētu vākties kaut kur patālāk prom -- tas ir jefiņisms. Nē, patiesībā tie ir aizspriedumi, kuriem demokrātiskā un civilizētā valstī nav vietas. Jo to pamatā tomēr ir un paliek doma, ka Latvijā mēs "citādākos" nevēlamies redzēt. Lai arī viņi visu laiku ir bijuši tepat mums blakus. Un mūsdienu globalizētajā pasaulē un it īpaši Eiropas savienībā ar tās atvērtajām robežām tas tā būs vēl jo vairāk. Ja musulmaņi atradīs vietu Rīgas centrā, kur ir iespējams būvēt mošeju, es tikai priecāšos. Mošejas vispār mēdz būt skaistas. Jefiņš Zigmārs.
Un jefiņš Kaspars. Par to nav daudz ko teikt. Līdz kam ir jānonāk, lai paziņotu, ka valsts, kuru Kaspars savulaik ir apdziedājis tik skaisti, tik mīļi, ir feiks (dikti latvisks jēdziens) un tāpēc Kaspars vairs negrib būt tās pilsonis, un vispār valsts likumi viņam ir pie vienas pakaļas? Jefiņš, jefiņš, jefiņš.
Jauku visiem dienu!
piektdiena, 2011. gada 19. augusts
17.09.2011 + LGBT
Labrīt, lasītāji!
Kādu laiciņu esmu ieturējis pauzi, daļēji tāpēc, ka vasarā gribējās palaiskoties, daļēji, lai atpūstos no tiem lasītājiem, kuri par visu ko pēc kārtas grib kašķēties un burkšķēt. Laiskošanās kategorijā varu teikt, ka divas ļoti jaukas nedēļas pavadīju ciemos pie māsām Čikāgā. Zvilnēju un māsas Žubītes balkona, dzēru tēju (no rīta) un alu (pēc tam), izlasīju padsmit grāmatu, jo ikdienas steigā Rīgā ne vienmēr ir laiks lasīt. Biju uz Amerikas neatkarības dienas svinībām ar grandiozu salūtu. Vienā no tur pavadītajām dienām bija liela vētra, kura gāza kokus un izsita elektrību miljonam klientu. Māsas mājā uz sešām stundām, citur uz vairākām dienām. Varēju ļaudīm stāstīt, kā šī gada sākumā Latvijā bija pietiekami daudz cilvēku, kuri bez elektrības dzīvoja nedēļām un mēnešiem ilgi. Taču tā bija jau piektā vētra Čikāgā kopš gada sākuma, kas gāza kokus. Pirms pāris nedēļām Mineapolisas pilsētā, kas tomēr ir Amerikas ziemeļos, temperatūras stabiņš uz brīdi pakāpās līdz 50,5 (!!!!) grādiem. Tie, kuri politisku iemeslu dēļ apgalvo, ka klimata maiņas nekādas nav, ir nudien apdauzīti. Bērnam ir skaidrs, ka kaut kas ar to tomēr notiek pavisam slikts, un nevar būt nekādu šaubu, ka vismaz daļēji tas ir pierakstāms tam, ka cilvēki pēdējo 100 gadu laikā mūsu Zemes lodi ir piesārņojuši tā, ka gluži bail.
Savukārt, ja runa ir par kašķīgajiem un bļaurīgajiem lasītājiem, šodien blogs ir daļēji domāts tieši jums. Jā, parunāsim par geju un lezbiešu lietām konkrēti domājot par gaidāmajām ārkārtas Saeimas vēlēšanām.
Šorīt Atkarīgajā Rīta Avīzē ir intervija ar mūžīgo politikāni Aināru Šleseru, kurā ir atrodama šāda domu apmaiņa:
Atkarīgā (Māra Krautmaņa persona): Vienotība uzsver, ka iestājas par Rietumu vērtībām. Par kādām vērtībām ir Šlesera reformu partija?
Šlesers: Latvijā dzīvo kristīgi cilvēki, līdz ar to kristīgās vērtības ir tās, uz kurām mums jābalstās. Stingri jāiestājas par tradicionālām ģimenes vērtībām, nav pieņemamas šīs modernās attiecības, kur notiek laulības starp viena dzimuma partneriem."
Vārdu sakot, "Rietumu vērtības" ir reducējamas uz šo vienu jautājumu. Ne vārda par tādām patiesām Rietumu vērtībām, kā tiesiskums, godīgums, atklātība un, jā, arī iecietība un tolerance. Nemaz nerunājot par to, ka jā, Latvijā ir kristīgi cilvēki, bet ir arī ļoti, ļoti, ļoti daudz cilvēku, kuriem ar organizētu reliģiju nav absolūti nekāda sakara, piedevām tajās "tradicionālajās ģimenes vērtībās" acīmredzot ir iekļaujama lakstošanās ar blondīnēm, kamēr sieva ir laukos (Oskars Kastēns), cilvēks ar divām atsevišķām ģimenēm vienlaicīgi (tiesa, ne no Šlesera partijas, bet neatceros, ka par to "kristīgo vērtību" pārstāvji kādreiz būtu ko teikuši), kā arī pietiekami daudzie cilvēki politikā, kuriem ar vienu sievu/vīru nepietiek, ir šķīrušies un precējušies no jauna. Šajā pēdējā gadījumā "tradicionālo ģimenes vērtību" aktīvistiem nudien derētu ielūkoties Bībelē, kur laulības šķiršana tiek aplūkota ar ļoti skarbu aci.
Lieki teikt, LGBT cilvēki par šo grupējumu nebalsos, ja jau reiz tie ir tik ļoti izslēgti no "vērtībām." Taču arī te ir jautājums par to, kāda ir alternatīva. Otru reizi lielajā politikā startē ironiskā Pēdējā partija, un kandidātu sarakstā ir atrodama arī Mozaikas juridiskā speciāliste Evita Goša un aktīvists Antons Mozaļevskis. Bet vai no tā izriet, ka LGBT cilvēkiem, kuri jūt atbildību par valsts nākotni, būtu par šo partiju jābalso? Baidos, ka ne, jo tā tomēr būs aizmesta balss. Nav absolūti nekādu izredžu, ka Pēdējā partija tiks pāri 5% barjerai, tāpat kā tas ir sakāms par pietiekami daudzām no tām 13 partijām, kuras sevi šogad ir pieteikušas. Reālas izredzes iekļūt Saeimā ir tikai un vienīgi Vienotībai, Zatlera partijai, "zaļajiem zemniekiem," Nacionālistu apvienībai, Saskaņas centram un varbūt Šlesera partijai un šķietami vēstures mēslainē ieslaucītajam PCTVL. Viss. Nekādas "Virsmātes partijas," nekādas partijas "Brīvība. Brīvs no bailēm, naida un dusmām," nekādas "Tautas kontroles," un jā, nekādas "Pēdējās partijas." Galvenais 17. septembrī būs ievēlēt vairākumu, kurš tomēr stāvēs un kritīs par tiesiskumu Latvijas republikā. Jā, ir pietiekami lielas problēmas ar Vienotību (iekšējais kašķīgums), Zatlera partiju (ne gluži pārliecinošs kandidātu saraksts) un Nacionālistu apvienību (reizēm tomēr pārāk liels flirts ar radikālismu), taču galva griežas par iespēju, ka nākamo Latvijas valdību varētu veidot Urbanovičs un Lembergs, varbūt kopā ar Šleseru. Pret Krieviju pavērsta valdība, kurai tiesiskums labākajā gadījumā ir abstrakts jēdziens no mācību grāmatām. Tas nu reiz ir kaut kas tāds, kas būtu jānovērš visiem Latvijas pilsoņiem, tajā skaitā arī LGBT cilvēkiem. Ar to es negribu teikt, ka Evita Goša būtu slikta deputāte, taču šis nav tas veids, kā par tādu kļūt.
Jauku visiem dienu!
Abonēt:
Ziņas (Atom)
