Labrīt, lasītāji!
Trīs mēnešu garumā. TRĪS mēnešu garumā no Valsts ieņēmumu dienesta (VID) datu sistēmas nelikumīgi tika pumpēti dokumenti - miljoniem dokumentu, desmitiem gigabitu ... un acīmredzot neviens nepamanīja līdz brīdim, kad jau bija krietni par vēlu. Laikam arī cerēja, ka neviens cits nepamanīs, bet televīzijas raidījums pamanīja gan.
Manuprāt, šī ir situācija, kura prasa pāris ļoti konkrētas lietas. Pirmkārt, lai arī no tām mūsu valsts "gudro galvo" izpildījumā visbiežāk nekādas īpašas jēgas nav, šis ir tas brīdis, kad izveidot parlamentāru izmeklēšanas komisiju, kura ļoti konkrēti aplūko to, kas ir noticis, kāpēc tas ir noticis, kas pie tā ir vainojams, un kas ir jādara, lai šādas lietas neatkārtotos. Cita starpā būtu izmeklējams jautājums par to, vai noziedzniekiem, kuri spēra datus no VID sistēmas, pašā dienestā bija kāds palīgs -- kāds, kas centās nosegt noziedzīgā darījuma pēdas. Gadījumā, ja šāda cilvēka nav, tad VID ir steigšus jāatbrīvo no darba absolūti visi tie darbinieki, kuri ir atbildīgi par interneta sistēmas drošību, jo viens gan ir pavisam skaidrs -- uzticība VID elektroniskajai datu sistēmai nu ir krietni iedragāta, lai neteiktu -- sabojāta pavisam. Es vēl šogad neesmu paguvis iesniegt deklarāciju par pagājušo gadu. Ja neradīsies pārliecība, ka nu vairs iesniegtie dati nenonāks ne to personu rokās, tad acīmredzot būs atkal jādodas uz VID nodaļu un jāpavada trīs stundas, ar roku uz lapām pārrakstot informāciju no datora. Jā, tas ir anahronisms. Jā, tas ir kliedzošs absurds. Zinu, ka tā vietā es varētu mierīgi un viegli to visu nokārtot internetā. Bet vai to var atļauties?
Otrkārt, zinu, ka šī nu reiz būs tukšas mucas bungošana, bet šis ir pietiekami liels skandāls, lai no amata aizietu i VID direktora vietas izpildītāja, i finanšu ministrs, nemaz nerunājot par tām VID amatpersonām, kuras vistiešāk ir atbildīgas par datu sistēmu un tās drošību. Ja ir taisnība raidījumā "De Facto" teiktajam, ka "caurums" VID datu sistēmā tika ieviests tāpēc, ka to pieprasīja augsti stāvoša VID amatpersona, tad šī amatpersona ir jāidentificē un viņa vai viņas uzvārds ir jāpiekar pie visaugstākā iespējāmā zvana. Vēl jo vairāk, ja zinām, ka VID ir bijuši ne tikai viens vai divi cilvēki, par kuru reputāciju ir pietiekami nopietni jautājumi, tajā skaitā arī tādi, kuriem ir atņemta pielaide valsts noslēpumam. Acīmredzot valsts noslēpumus var iegūt arī citā veidā. Ar pirkstu neviena cilvēka virzienā es te nerādu, bet mums jau sen vajag domāt, kāpēc ar šo vienu iestādi, kas saucas Valsts ieņēmumu dienests, valsts vienkārši netiek galā. Protams, saprotu, ka tas ir daļēji tāpēc, ka dienests ir līdz kliņķim politizēts, it īpaši "Tautas" partijas un "Jaunā laika" izpildījumā. Ļaudis tur ir varējuši rīkoties visvisvisādi tāpēc, ka viņiem ir bijusi nepieciešamā politiskā aizmugure. Bet tomēr.
Treškārt, šis incidents kā uz delnas redzamu padara valsts vieglprātīgo attieksmi pret datu drošību kā tādu. Tandemā ar "okupantu autoparka" procesu, skandāls Valsts ieņēmumu dienestā rada jautājumu par to, kas būs nākamais uzbrukums, un vai tas jau nebūs daudzreiz kaitīgāks un bīstamāks. E-lietu sekretariātu mūsu "gudrās galvas" nolikvidēja. Šajā procesā dzīvi palikušie ir atraduši patvērumu, šķiet, Tieslietu ministrijā, un ļoti ceru, ka tur telefons šajās dienās zvana nepārtraukti, lai satraukti dažādu valsts iestāžu pārstāvji varētu izmisīgi meklēt ieteikumus par to, kā novērst līdzīgu uzbrukumu savām datu sistēmām. Ceru, bet neticu. Tas vien, ka pie mums visus šos daudzos gadus ir bijis ierasts, katrai iestādei un iestādītei savu datu sistēmu veidot pilnīgi neatkarīgi un bez pat mazākās reverances tāda jēdziena, kā savietojamība, virzienā, liecina par to, ka kopējas politikas šajās lietās nav nekādas. Un viens nu gan ir skaidrs -- vienu zaldātu snaiperim ir ļoti viegli nošaut. Ar saliedētu un pienācīgi aprīkotu brigādi tā nevar rīkoties. Saku vēlreiz -- hakeri mūsdienu pasaulē ir pietiekami lielā skaitā. Uzbrukts jau ir Ceļu satiksmes drošības departamentam un Valsts ieņēmumu dienestam.
Padomā, lasītāj. Kur globālajā tīmeklī glabājas TAVI dati?...
Jauku visiem dienu!
otrdiena, 2010. gada 16. februāris
trešdiena, 2010. gada 10. februāris
Par lokomotīvēm un lidostu tarifiem
Labrīt, lasītāji!
Šorīt Dienā ir pagarš raksts no Saeimas mēbeles Kārļa Leiškalna, kurā vārda brālis ļoti cenšas iebilst tiem, kuri viņa priekšlikumā par visas Latvijas padarīšanu par vienu lielu vēlēšanu apgabalu saskata vēlmi atjaunot pērn noraidīto "lokomotīvju" principu. Cilvēks citē vairākus Satversmes pantus, lokās pa labi un pa kreisi, bet tomēr nevēlas saskatīt jautājuma centrālo būtību: Vienā vēlēšanu apgabalā "lokomotīvei" būtu precīzi tāda pat loma, kā iepriekšējā sistēmā, kurā pašus populārākos ļaužus partijas varēja likt sarakstā visos piecos vēlēšanu apgabalos pēc kārtas, sak' - ja neuzķersies Vidzemē, tad varbūt patrāpīsies Latgalē. 2006. gadā "Tautas" partijas kandidātu sarakstā 15 no 65 cilvēkiem startēja ne vienā apgabalā vien. Savukārt 15 no 23 kandidātiem, kuri ieguva Saeimas mandātu, startēja vairākos apgabalos, tajā skaitā seši no viņiem -- visos piecos. Piedevām "no Vidzemes apgabala" tika ievēlēti, piemēram, Guntis Bērziņš, kurš, šķiet, ir pazīstams kā zemgalietis, Aigars Kalvītis, kuram īpašums ir Kurzemē, kā arī Raimonds Pauls, kurš, ja atmiņa neviļ, dzīvo lepnos apartamentos kādreizējā Basteja bulvārī Rīgas pašā, pašā centrā. Deputāts Leiškalns (kurš, starp citu, 2006. gadā palika rezervistos un par deputātu kļuva tikai tāpēc, ka kāds par viņu veiksmīgāks kandidāts nolika mandātu, lai taptu par ministru vai arī, iespējams, lai vienkārši aizietu no politikas), savā Dienas sacerējumā dikti satraucas par "vispārības, vienlīdzības un proporcionalitātes principiem," bet acīmredzot ne tikpat ļoti par pārstāvniecības principu. Ja jau cilvēku var ievēlēt da jebkur, tad ko viņš īsti pārstāv? Turklāt šis nu reiz mums ir tas gads, kad politikāņi sabiedrībai cenšas iesmērēt domu, ka oktobrī mēs vēlēsim nevis Saeimu, bet premjerministru, apmēram tāpat, kā Rīgā pērn mēs it kā vēlējām nevis domi, bet mēru. Lai nu katrs no šiem lielajiem censoņiem cenšas Saeimā iekļūt no viena konkrēta vēlēšanu apgabala. Vispār būs ļoti interesanti redzēt, kā partijām veiksies ar piecu dažādu kandidātu sarakstu sagatavošanu. Rezerves soliņš vismaz dažām ir visnotaļ īss.
***
Tikams cilvēks, kurš acīmredzot uzskata, ka tikai un vienīgi viņš visu saprot un var izdarīt, Ainārs Šlesers, ir drausmīgi sašutis par valdību, kura it kā ir ļāvusi lēto lidojumu kompānijai Ryan Air aizsprukt uz Kauņas lidostu, jo Konkurences padome esot "izmisīgi cīnījusies" pret Šlesera savulaik izveidoto diskriminējošo tarifu politiku Rīgas lidostā. Te ir sakāmas divas lietas. Pirmkārt, ja Šleseram joprojām tik ļoti rūp Latvijas avioindustrija, tad ko viņš uz Rīgas pašvaldību aizvazājās, ja jau varēja cerēt turpināt darbu rūpalā, kas saucas Satiksmes ministrija? Un, otrkārt, patīk tas buldozeram un viņa anonīmajiem interneta faniem vai ne, bet Rīgas lidostas tarifu politika bija tāda, par kuras likumību ES konkurences komisāre televīzijā pateica "Nē, nē un vēlreiz nē." Konkrēti runa ir par 2004. gadā pieņemto ES Modernizācijas regulu, uz kuras pamata sešas aviokompānijas iebilda pret mūsu lidostas tarifu politiku. Tiesvedība par šo lietu, kā jau pie mums tas ir ierasts, turpinās un turpināsies vēl ilgi. Tikai pēc tam, kad buldozers un viņa "tikai man, tikai man" attieksme pret dzīvi no Satiksmes ministrijas aizgāja, lidosta no diskriminējošās politikas atteicās. Nebija jau īpaši vairs par ko -- šodien no 72 avioreisiem, kādi pacelsies vai jau ir pacēlušies no Rīgas lidostas, 56 (78%) ir airBaltic reisi. No atlikušajiem, astoņi ir Ryan Air reisi, viens ir Aeroflot, viens ir lētas Norvēģijas aviokompānijas reiss, divi ir Finnair reisi, viens ir Turku aviokompānijas reiss, viens Lufthansas, viens poļu LOT, viens čehu aviolīnijas reiss. Buldozers ir teicis, ka Lietuvas varas iestādes pret Kauņas lidostas tarifu politiku neesot iebildušas. Bet vai varbūt nebija par ko? Pārliecība, ka Eiropas likumus var ignorēt, varbūt ir iesakņojusies Latvijas Republikas Satiksmes ministrijā, bet ar to nav teikts, ka tā tas ir visur.
Jauku visiem dienu!
Šorīt Dienā ir pagarš raksts no Saeimas mēbeles Kārļa Leiškalna, kurā vārda brālis ļoti cenšas iebilst tiem, kuri viņa priekšlikumā par visas Latvijas padarīšanu par vienu lielu vēlēšanu apgabalu saskata vēlmi atjaunot pērn noraidīto "lokomotīvju" principu. Cilvēks citē vairākus Satversmes pantus, lokās pa labi un pa kreisi, bet tomēr nevēlas saskatīt jautājuma centrālo būtību: Vienā vēlēšanu apgabalā "lokomotīvei" būtu precīzi tāda pat loma, kā iepriekšējā sistēmā, kurā pašus populārākos ļaužus partijas varēja likt sarakstā visos piecos vēlēšanu apgabalos pēc kārtas, sak' - ja neuzķersies Vidzemē, tad varbūt patrāpīsies Latgalē. 2006. gadā "Tautas" partijas kandidātu sarakstā 15 no 65 cilvēkiem startēja ne vienā apgabalā vien. Savukārt 15 no 23 kandidātiem, kuri ieguva Saeimas mandātu, startēja vairākos apgabalos, tajā skaitā seši no viņiem -- visos piecos. Piedevām "no Vidzemes apgabala" tika ievēlēti, piemēram, Guntis Bērziņš, kurš, šķiet, ir pazīstams kā zemgalietis, Aigars Kalvītis, kuram īpašums ir Kurzemē, kā arī Raimonds Pauls, kurš, ja atmiņa neviļ, dzīvo lepnos apartamentos kādreizējā Basteja bulvārī Rīgas pašā, pašā centrā. Deputāts Leiškalns (kurš, starp citu, 2006. gadā palika rezervistos un par deputātu kļuva tikai tāpēc, ka kāds par viņu veiksmīgāks kandidāts nolika mandātu, lai taptu par ministru vai arī, iespējams, lai vienkārši aizietu no politikas), savā Dienas sacerējumā dikti satraucas par "vispārības, vienlīdzības un proporcionalitātes principiem," bet acīmredzot ne tikpat ļoti par pārstāvniecības principu. Ja jau cilvēku var ievēlēt da jebkur, tad ko viņš īsti pārstāv? Turklāt šis nu reiz mums ir tas gads, kad politikāņi sabiedrībai cenšas iesmērēt domu, ka oktobrī mēs vēlēsim nevis Saeimu, bet premjerministru, apmēram tāpat, kā Rīgā pērn mēs it kā vēlējām nevis domi, bet mēru. Lai nu katrs no šiem lielajiem censoņiem cenšas Saeimā iekļūt no viena konkrēta vēlēšanu apgabala. Vispār būs ļoti interesanti redzēt, kā partijām veiksies ar piecu dažādu kandidātu sarakstu sagatavošanu. Rezerves soliņš vismaz dažām ir visnotaļ īss.
***
Tikams cilvēks, kurš acīmredzot uzskata, ka tikai un vienīgi viņš visu saprot un var izdarīt, Ainārs Šlesers, ir drausmīgi sašutis par valdību, kura it kā ir ļāvusi lēto lidojumu kompānijai Ryan Air aizsprukt uz Kauņas lidostu, jo Konkurences padome esot "izmisīgi cīnījusies" pret Šlesera savulaik izveidoto diskriminējošo tarifu politiku Rīgas lidostā. Te ir sakāmas divas lietas. Pirmkārt, ja Šleseram joprojām tik ļoti rūp Latvijas avioindustrija, tad ko viņš uz Rīgas pašvaldību aizvazājās, ja jau varēja cerēt turpināt darbu rūpalā, kas saucas Satiksmes ministrija? Un, otrkārt, patīk tas buldozeram un viņa anonīmajiem interneta faniem vai ne, bet Rīgas lidostas tarifu politika bija tāda, par kuras likumību ES konkurences komisāre televīzijā pateica "Nē, nē un vēlreiz nē." Konkrēti runa ir par 2004. gadā pieņemto ES Modernizācijas regulu, uz kuras pamata sešas aviokompānijas iebilda pret mūsu lidostas tarifu politiku. Tiesvedība par šo lietu, kā jau pie mums tas ir ierasts, turpinās un turpināsies vēl ilgi. Tikai pēc tam, kad buldozers un viņa "tikai man, tikai man" attieksme pret dzīvi no Satiksmes ministrijas aizgāja, lidosta no diskriminējošās politikas atteicās. Nebija jau īpaši vairs par ko -- šodien no 72 avioreisiem, kādi pacelsies vai jau ir pacēlušies no Rīgas lidostas, 56 (78%) ir airBaltic reisi. No atlikušajiem, astoņi ir Ryan Air reisi, viens ir Aeroflot, viens ir lētas Norvēģijas aviokompānijas reiss, divi ir Finnair reisi, viens ir Turku aviokompānijas reiss, viens Lufthansas, viens poļu LOT, viens čehu aviolīnijas reiss. Buldozers ir teicis, ka Lietuvas varas iestādes pret Kauņas lidostas tarifu politiku neesot iebildušas. Bet vai varbūt nebija par ko? Pārliecība, ka Eiropas likumus var ignorēt, varbūt ir iesakņojusies Latvijas Republikas Satiksmes ministrijā, bet ar to nav teikts, ka tā tas ir visur.
Jauku visiem dienu!
piektdiena, 2010. gada 5. februāris
Muļķi vai sabotieri? Mūsu valdība un Saeima
Labrīt, lasītāji!
Šorīt presē ir divi teksti, kuri viens ar otru sasaucas un norāda uz vienu no galvenajām problēmām mūsu valstī, proti -- pie mums vadībā ir ļaudis, kuri nav apveltīti ar visaugstāko (maigi teikts) intelekta pakāpi.
Dienas Bizness šorīt ievadrakstā konstatē, ka ne reizi vien mūsu "gudrās galvas" ir pieņēmušas lēmumus, kuru dokumentācijā ir atrodama piebilde, ka lēmums, iespējams, tā īsti neatbilst Satversmei. Rezultāts šādai bezrūpībai, protams, ir acīmredzams -- Satversmes tiesas spriedums i par pensijām, i par tiesnešiem. Nākas maksāt ragā. Tāpat laikraksts konstatējis tos nodokļus, kurus Valda Dombrovska valdība lielā ātrumā akceptēja par spīti tam, ka nodokļus paredzētajā 1. janvārī nebūs iespējams iekasēt. It īpaši tas attiecas uz tā dēvēto dienesta automobīļu nodokli. Laikraksts, manuprāt pamatoti, uzdod šādu sakrālu jautājumu: "Runa ir par parastu muļķību vai arī sabotāžu ar vēlmi pēc iespējas vairāk iegriezt Latvijas valstij?"
Pieņemsim, ka gluži tik ļauni lielākoties mūsu deputāti un politikāņi nav, lai apzināti un aktīvi darbotos pretēji valsts interesēm, lai arī tas, cik lielā mērā valdošā "elite" mēdz ignorēt visas ekonomiskās likumsakarības pēc kārtas, pilnībā šo iespēju neizslēdz vis. Tā vietā tomēr ir jāaplūko prāta spējas, par kurām, savukārt, intervijā Atkarīgajā Rīta Avīzē stāsta leģendārais politisko kampaņu guru Jurģis Liepnieks: "Domāju, ka politikas kvalitāte ar katru gadu krītas. Tam ir daudz iemeslu, un viens no tiem, ko viegli pamanīt, ir tas, ka kopš neatkarības atjaunošanas aktīvo politiķu intelektuālais līmenis krītas." Ja runa ir par politiķiem, kuri akceptē lēmumus labi zinādami, ka tie ir pretkonstitucionāli, tad ne par kādu īpašu intelektuālu līmeni acīmredzot nevar runāt. Ja runa ir par politiķiem, kuri tā arī savam paurim nevar dabūt cauri ideju, ka tiesiskums ir reāls un nevis iedomāts jēdziens, tad arī tur intelektuālā kapacitāte acīmredzot ir ar uguni jāmeklē. Piemēri nav tālu jāmeklē -- tēvzemieši ir gluži šleseriski pārliecībā, ka visos iespējamos amatos ir jāsabāž savējie, lai arī gluži līdz šofera dēla līmenim viņi nav nolaidušies. Deputāti, kuri kā stulbi auni turpina dot darbu sievai, lai arī ir pavisam skaidrs, ka tā nedrīkst. "Jaunais laiks" brēc par visu negodīgo un neētisko, bet tikai līdz brīdim, kad par negodīgu un neētisku būtu jānosauc savējās rīcību ar dienesta, turklāt trafarētu dienesta automašīnu. "Tautas" partijas pārstāve Veselības ministrijā bīda savus projektus, atsakās saredzēt jelko sliktu Bērnu klīniskajā slimnīcā, jo arī tur ir savējais. U.tml.
Iespējams, J. Liepniekam ir taisnība sakot, ka "absolūtais vairākums cilvēku Tautas partijā ir pamatoti sašutuši" par apgalvojumu, ka "oranžie zog." Pirmkārt, "oranžie zog" ir infantila līmeņa apgalvojums. Bet, otrkārt, ja runa ir par kopējo kritiku, tad "absolūtais vairākums cilvēku Tautas partijā" tomēr ir absolūti atbildīgs par tiem, kurus partija ir bīdījusi visādos amatos, sākot jau ar "nasing spešal" varoni, turpinot ar zirgu gvardes fanu Aizsardzības ministrijā, turpinot ar Juridiskās komisijas priekšsēdētāju, kura apzināti kavē likumprojektus par priekšvēlēšanu kampaņas finansēšanu, turpinot ar kādreizējo iekšlietu ministru, kurš visai Latvijai pastāstīja, ka drīkst zagt, ja vien nozagtā prece ir mazāk vērtīga par "zaptes burku," turpinot ar kādreizējo kultūras ministri, kura savā amatā aizsēdējās tik ilgi, ka zaudēja visu veselo saprātu attiecībā uz godīgumu kultūras jomā, un pabeidzot ar visu partijas spici (tajā skaitā, ja kas, arī ar pašu Jurģi Liepnieku), kura pirms četriem gadiem sabiedrībai centās iesmērēt domu, ka premjerministra biroja vadītāja organizēta "pozitīvisma kampaņa" ir kaut kas "neatkarīgs." "Absolūtais vairākums cilvēku Tautas partijā" ļāva "stabilitātes garantam" sagraut Latvijas tautsaimniecību. Mans arguments nav, ka "oranžie zog." Mans arguments ir, ka "oranžie" ir tik ļoti kompromitējuši ne vien sevi, bet parlamentārās demokrātijas jēgu kā tādu (kur vēl pasaulē ir valsts, kurā partijām uzticas tikai četri procenti valsts iedzīvotāju?!!!), ka oktobrī nepārprotami būs laiks viņiem parādīt sētas durvis. Un ar mietu. Tiem "absolūtā vairākuma cilvēku Tautas partijā," kuriem sirdsapziņa nav pilnībā izkurtējusi, derētu sekot tiem sabiedrotajiem, kuri laikus ir sapratuši, ka no turienes ir jādodas prom.
Jauku visiem dienu!
Šorīt presē ir divi teksti, kuri viens ar otru sasaucas un norāda uz vienu no galvenajām problēmām mūsu valstī, proti -- pie mums vadībā ir ļaudis, kuri nav apveltīti ar visaugstāko (maigi teikts) intelekta pakāpi.
Dienas Bizness šorīt ievadrakstā konstatē, ka ne reizi vien mūsu "gudrās galvas" ir pieņēmušas lēmumus, kuru dokumentācijā ir atrodama piebilde, ka lēmums, iespējams, tā īsti neatbilst Satversmei. Rezultāts šādai bezrūpībai, protams, ir acīmredzams -- Satversmes tiesas spriedums i par pensijām, i par tiesnešiem. Nākas maksāt ragā. Tāpat laikraksts konstatējis tos nodokļus, kurus Valda Dombrovska valdība lielā ātrumā akceptēja par spīti tam, ka nodokļus paredzētajā 1. janvārī nebūs iespējams iekasēt. It īpaši tas attiecas uz tā dēvēto dienesta automobīļu nodokli. Laikraksts, manuprāt pamatoti, uzdod šādu sakrālu jautājumu: "Runa ir par parastu muļķību vai arī sabotāžu ar vēlmi pēc iespējas vairāk iegriezt Latvijas valstij?"
Pieņemsim, ka gluži tik ļauni lielākoties mūsu deputāti un politikāņi nav, lai apzināti un aktīvi darbotos pretēji valsts interesēm, lai arī tas, cik lielā mērā valdošā "elite" mēdz ignorēt visas ekonomiskās likumsakarības pēc kārtas, pilnībā šo iespēju neizslēdz vis. Tā vietā tomēr ir jāaplūko prāta spējas, par kurām, savukārt, intervijā Atkarīgajā Rīta Avīzē stāsta leģendārais politisko kampaņu guru Jurģis Liepnieks: "Domāju, ka politikas kvalitāte ar katru gadu krītas. Tam ir daudz iemeslu, un viens no tiem, ko viegli pamanīt, ir tas, ka kopš neatkarības atjaunošanas aktīvo politiķu intelektuālais līmenis krītas." Ja runa ir par politiķiem, kuri akceptē lēmumus labi zinādami, ka tie ir pretkonstitucionāli, tad ne par kādu īpašu intelektuālu līmeni acīmredzot nevar runāt. Ja runa ir par politiķiem, kuri tā arī savam paurim nevar dabūt cauri ideju, ka tiesiskums ir reāls un nevis iedomāts jēdziens, tad arī tur intelektuālā kapacitāte acīmredzot ir ar uguni jāmeklē. Piemēri nav tālu jāmeklē -- tēvzemieši ir gluži šleseriski pārliecībā, ka visos iespējamos amatos ir jāsabāž savējie, lai arī gluži līdz šofera dēla līmenim viņi nav nolaidušies. Deputāti, kuri kā stulbi auni turpina dot darbu sievai, lai arī ir pavisam skaidrs, ka tā nedrīkst. "Jaunais laiks" brēc par visu negodīgo un neētisko, bet tikai līdz brīdim, kad par negodīgu un neētisku būtu jānosauc savējās rīcību ar dienesta, turklāt trafarētu dienesta automašīnu. "Tautas" partijas pārstāve Veselības ministrijā bīda savus projektus, atsakās saredzēt jelko sliktu Bērnu klīniskajā slimnīcā, jo arī tur ir savējais. U.tml.
Iespējams, J. Liepniekam ir taisnība sakot, ka "absolūtais vairākums cilvēku Tautas partijā ir pamatoti sašutuši" par apgalvojumu, ka "oranžie zog." Pirmkārt, "oranžie zog" ir infantila līmeņa apgalvojums. Bet, otrkārt, ja runa ir par kopējo kritiku, tad "absolūtais vairākums cilvēku Tautas partijā" tomēr ir absolūti atbildīgs par tiem, kurus partija ir bīdījusi visādos amatos, sākot jau ar "nasing spešal" varoni, turpinot ar zirgu gvardes fanu Aizsardzības ministrijā, turpinot ar Juridiskās komisijas priekšsēdētāju, kura apzināti kavē likumprojektus par priekšvēlēšanu kampaņas finansēšanu, turpinot ar kādreizējo iekšlietu ministru, kurš visai Latvijai pastāstīja, ka drīkst zagt, ja vien nozagtā prece ir mazāk vērtīga par "zaptes burku," turpinot ar kādreizējo kultūras ministri, kura savā amatā aizsēdējās tik ilgi, ka zaudēja visu veselo saprātu attiecībā uz godīgumu kultūras jomā, un pabeidzot ar visu partijas spici (tajā skaitā, ja kas, arī ar pašu Jurģi Liepnieku), kura pirms četriem gadiem sabiedrībai centās iesmērēt domu, ka premjerministra biroja vadītāja organizēta "pozitīvisma kampaņa" ir kaut kas "neatkarīgs." "Absolūtais vairākums cilvēku Tautas partijā" ļāva "stabilitātes garantam" sagraut Latvijas tautsaimniecību. Mans arguments nav, ka "oranžie zog." Mans arguments ir, ka "oranžie" ir tik ļoti kompromitējuši ne vien sevi, bet parlamentārās demokrātijas jēgu kā tādu (kur vēl pasaulē ir valsts, kurā partijām uzticas tikai četri procenti valsts iedzīvotāju?!!!), ka oktobrī nepārprotami būs laiks viņiem parādīt sētas durvis. Un ar mietu. Tiem "absolūtā vairākuma cilvēku Tautas partijā," kuriem sirdsapziņa nav pilnībā izkurtējusi, derētu sekot tiem sabiedrotajiem, kuri laikus ir sapratuši, ka no turienes ir jādodas prom.
Jauku visiem dienu!
ceturtdiena, 2010. gada 4. februāris
"Tautas" partija + Kremļa un Šlesakova intereses -- cik jauki!
Labrīt, lasītāji!
Ar katru dienu kļūst grūtāk saprast, kāpēc premjerministrs Valdis Dombrovskis "Tautas" partiju nelūdz aiziet, piedevām aicinot neļaut durvīm uzsist pa pakaļu tad, kad tā iet prom. Šorīt partija kārtējo reizi uzmeta visu valdību, solidarizējoties ar Alfrēda Rubika pārstāvēto Saskaņas centru, Tatjanas Ždanokas pārstāvēto PCTVL un Aināra Šlesera biznesa projektu LPP/LC. Protams, "Tautas" partijas runassieva Muižniece jau pirms kāda brītiņa atklātā tekstā paziņoja, ka partija jūtas pavisam brīva un ne ar ko nesaistīta, jo tā balsoja (arī toreiz solidarizējoties ar Kremļa mīlulēm) pret valsts tiesībām turpināt sarunas ar starptautiskajiem aizdevējiem. Valstiskums? Valsts intereses? Nelieciet smieties, "Tautas" partijai jau ļoti, ļoti sen nekas tamlīdzīgs nav pat mirkli interesējis, ka tik "savējiem" viss ir trekni un labi.
Jautājums, kurā "Tautas" partija solidarizējās ar Krievijas interešu bīdītājiem Latvijā, savukārt, bija pakalpojums Šleseram un viņa astoņkājim. Proti, TP un opozīcijas partijas nobalsoja par pievienotās vērtības nodokļa samazināšanu viesnīcām, vai vismaz par šī jautājuma nosūtīšanu Saeimas komisijām. Kā zināms, Šlesakova tandems Rīgā izdod miljonus Šlesera mīlulīša airBertolta vadītajai tūrisma veicināšanas kampaņai, un viesnīcas šajā procesā, protams, ir būtiskas. Tiesa, kad janvārī Šlesflikova tandēms bazūnēja pa visu valsti, ka tūrisma programma ir bijusi izcili veiksmīga, jo visas viesnīcas esot bijušas pārpildītas, daudzas viesnīcas teica, ka nebija gan, un daudzi televīzijā intervēti tūristi teica, ka ceļu uz Latviju viņi ir atraduši paši un bez jebkādas palīdzīgas no Šlesflikova kampaņas. Lai nu tas būtu kā būtu, tūristi valstij ir svarīgi, bet nudien jājautā, vai viesnīcas ir pats svarīgākais, uz kuru raudzīties jautājumā par nodokļu samazināšanu. Tiesa, "Tautas" partija cer nodokli samazināt arī medikamentiem, kas jau būtu krietni aktuālāks jautājums Latvijas iedzīvotājiem nekā tas, cik maksā numuriņš viesnīcā. No otras puses, ir arī tiesa, ka tā kārtējo reizi "Tautas" partija visai pasaulei apliecinās, ka Latvijai un tās valdošajai "elitei" uzticēties nevar ne mirkli, jo parakstīti dokumenti tai nenozīmē pilnīgi un absolūti neko. Lieki teikt, ka nopietnā un civilizētā valstī politikāņi tā neizturas. Bet līdz nopietnībai un civilizācijai, nemaz nerunājot par tiesiskumu, mūsu "gudrajām galvām" vēl ir ļoti, ļoti tāls ceļs ejams.
Nupat jau "Tautas" partija iet uz visu banku. Tās no pagātnes izraktais līderis žurnālistiem diktē noteikumus par to, kuros gadījumos viņš no savām eksaltētajām augstienēm būs gatavs nolidināties pie mirstīgajiem un ar viņiem runāt. Partijas pārstāvji Saeimā joprojām cenšas atteikties no pērn pieņemtā "lokomotīvju" principa un marinēdama marinē likumprojektus par lielāka tiesiskuma nodrošināšanu politiskajā procesā. Kā minēju, Muižniece vairs nesaskata absolūti nekādu atbildību par valsti un tās nākotni, partija balsos kā vien tai ienāk prātā. Ja tas nozīmē paklanīties Kremļa interešu virzienā, arī tas šai "latviskajai" partijai nekas. Galu galā, iepriekšējais partijas vadītājs aizbrauca uz Maskavu, kur viņam Krievijas cars noglaudīja galviņu, lai arī viņš tur skaitījās kā "privātpersona." Skumji.
Jauku visiem dienu. Izņemot ... nu, paši saprotat.
Ar katru dienu kļūst grūtāk saprast, kāpēc premjerministrs Valdis Dombrovskis "Tautas" partiju nelūdz aiziet, piedevām aicinot neļaut durvīm uzsist pa pakaļu tad, kad tā iet prom. Šorīt partija kārtējo reizi uzmeta visu valdību, solidarizējoties ar Alfrēda Rubika pārstāvēto Saskaņas centru, Tatjanas Ždanokas pārstāvēto PCTVL un Aināra Šlesera biznesa projektu LPP/LC. Protams, "Tautas" partijas runassieva Muižniece jau pirms kāda brītiņa atklātā tekstā paziņoja, ka partija jūtas pavisam brīva un ne ar ko nesaistīta, jo tā balsoja (arī toreiz solidarizējoties ar Kremļa mīlulēm) pret valsts tiesībām turpināt sarunas ar starptautiskajiem aizdevējiem. Valstiskums? Valsts intereses? Nelieciet smieties, "Tautas" partijai jau ļoti, ļoti sen nekas tamlīdzīgs nav pat mirkli interesējis, ka tik "savējiem" viss ir trekni un labi.
Jautājums, kurā "Tautas" partija solidarizējās ar Krievijas interešu bīdītājiem Latvijā, savukārt, bija pakalpojums Šleseram un viņa astoņkājim. Proti, TP un opozīcijas partijas nobalsoja par pievienotās vērtības nodokļa samazināšanu viesnīcām, vai vismaz par šī jautājuma nosūtīšanu Saeimas komisijām. Kā zināms, Šlesakova tandems Rīgā izdod miljonus Šlesera mīlulīša airBertolta vadītajai tūrisma veicināšanas kampaņai, un viesnīcas šajā procesā, protams, ir būtiskas. Tiesa, kad janvārī Šlesflikova tandēms bazūnēja pa visu valsti, ka tūrisma programma ir bijusi izcili veiksmīga, jo visas viesnīcas esot bijušas pārpildītas, daudzas viesnīcas teica, ka nebija gan, un daudzi televīzijā intervēti tūristi teica, ka ceļu uz Latviju viņi ir atraduši paši un bez jebkādas palīdzīgas no Šlesflikova kampaņas. Lai nu tas būtu kā būtu, tūristi valstij ir svarīgi, bet nudien jājautā, vai viesnīcas ir pats svarīgākais, uz kuru raudzīties jautājumā par nodokļu samazināšanu. Tiesa, "Tautas" partija cer nodokli samazināt arī medikamentiem, kas jau būtu krietni aktuālāks jautājums Latvijas iedzīvotājiem nekā tas, cik maksā numuriņš viesnīcā. No otras puses, ir arī tiesa, ka tā kārtējo reizi "Tautas" partija visai pasaulei apliecinās, ka Latvijai un tās valdošajai "elitei" uzticēties nevar ne mirkli, jo parakstīti dokumenti tai nenozīmē pilnīgi un absolūti neko. Lieki teikt, ka nopietnā un civilizētā valstī politikāņi tā neizturas. Bet līdz nopietnībai un civilizācijai, nemaz nerunājot par tiesiskumu, mūsu "gudrajām galvām" vēl ir ļoti, ļoti tāls ceļs ejams.
Nupat jau "Tautas" partija iet uz visu banku. Tās no pagātnes izraktais līderis žurnālistiem diktē noteikumus par to, kuros gadījumos viņš no savām eksaltētajām augstienēm būs gatavs nolidināties pie mirstīgajiem un ar viņiem runāt. Partijas pārstāvji Saeimā joprojām cenšas atteikties no pērn pieņemtā "lokomotīvju" principa un marinēdama marinē likumprojektus par lielāka tiesiskuma nodrošināšanu politiskajā procesā. Kā minēju, Muižniece vairs nesaskata absolūti nekādu atbildību par valsti un tās nākotni, partija balsos kā vien tai ienāk prātā. Ja tas nozīmē paklanīties Kremļa interešu virzienā, arī tas šai "latviskajai" partijai nekas. Galu galā, iepriekšējais partijas vadītājs aizbrauca uz Maskavu, kur viņam Krievijas cars noglaudīja galviņu, lai arī viņš tur skaitījās kā "privātpersona." Skumji.
Jauku visiem dienu. Izņemot ... nu, paši saprotat.
trešdiena, 2010. gada 3. februāris
Tik ĻOTI vajag, tik ĻOTI, ĻOTI vajag!
Labrīt, lasītāji!
Arvien izmisušākas kļūst mūsu valsts politiskās partijas, kad tās raugās 2. oktobra virzienā un ar bažām pārdomā savu izmisīgi zemo reitingu un popularitāti. Pārliecināt sabiedrību, ka pēc četriem gadiem, kuru laikā valsts tautsaimniecība iegrūsta visdziļākajā bedrē, tās pašas partijas un tie paši politikāņi nākamajos četros gados zinās, kā visu vērst par labu -- nu, neizdosies. Ne jau velti patlaban sabiedriskā viedokļa aptaujas rāda, ka partijām vairs Latvijā uzticas tikai pašu partiju biedri un viņu laulātie draugi un draudzenes. Plus varbūt vēl suns. Kaķis nē. Kaķis ir gudrs.
Tāpēc jāķeras pie trikiem. Ja partijai ir viens vienīgs īsts vai iedomāts glābējs, tad visas cerības jāvērš viņa virzienā. Ja "Tautas" partija nevar iztikt bez sava oligarha, tad jāmaina vēl tikai pērn mainītais likums par "lokomotīvju" principa izskaušanu, lai oligarhs varētu kandidēt visā Latvijā un ne tikai vienā no apgabaliem. Ja, savukārt, "zaļie zemnieki" nevar iztikt bez sava oligarha, tad jāatjauno sen diskreditētais princips, ka cilvēks var vienlaikus būt Saeimas un arī pašvaldības deputāts.
Par laimi, šie ieteikumi ir tik ļoti vienas partijas interešu bīdīšanā centrēti, ka citas partijas nesteidzas tos atbalstīt. Atteikšanās no "lokomotīvju" principa bija pareizais lēmums -- nevar vairs partijas sarakstos sabāzt atsevišķas populāras personas, lai tās visos apgabalos uz uzvalka stērbelēm Saeimā ievilktu dažādas viduvējības un jampamiņus. 2006. gada vēlēšanās, piemēram, "stabilitātes garants" tika ievēlēts no Vidzemes apgabala, un diez vai kādam Valmierā, Cēsīs vai Dikļos liekas, ka viņš pārstāvēja tieši viņu. Vēl jo vairāk, ja konstatējam, ka "stabilitātes garanta" īpašums ir ... Kurzemē. Savukārt amatu apvienošana valsts un pašvaldību līmenī neizbēgami nozīmē haltūrēšanu. Saprotams, ka "zaļie zemnieki" ir tāds bezceres paraugs, ka nevienu citu izņemot ar kriminālapsūdzībām apkrautu džeku saulītē bīdīt nevar, bet tomēr. Pat pārcilvēcisks cilvēks nevarēs vienlīdz labi darīt darbu Rīgā un, piemēram, Zilupē. Tiesa, "zaļajiem zemniekiem" tas ir pie pakaļas. Galu galā, tas ir tas politiskais spēks, no kura nācis Šcerbatihs, kurš Saeimas darbā piedalās tikai tad, kad nav aizņemts ar sporta lietām, kā arī Leopolds Ozoliņš, kurš parlamentā nav redzēts jau ļoti, ļoti sen. Protams, žēl, ka cilvēks ir slims, bet, ja slimība ir tik ilgstoša, ja Saeimā jau sen runā par to, ka tajā ir tikai 99 deputāti, nevis Satversmē paredzētie 100, tad doma par mandāta nolikšanu nudien kādam varētu ienākt prātā. Ja vien tie nebūtu "zaļie zemnieki."
Šie ir divi priekšlikumi, par kuriem Saeimai ir jāaizmirst. Tā vietā "gudrās galvas" varētu nodarboties ar lietderīgākām lietām. Piemēram, grozīt likumu par aģitāciju, lai novērstu situāciju, kurā visu nosaka tas, kuram ir pats labākais stendzenieks. Piemēram, sasparoties un atteikties no jēdziena "koalīcijas padome," kura nekur Satversmē nav paredzēta, bet kura ir tā vieta, kur viss patiesībā notiek, pašu Saeimu tādējādi padarot par tādu kā piedēkli. Sevišķi kaitinošs ir padomes "princips," ka jebkurā brīdī viena koalīcijā pārstāvētā partija var noildzināt jebkura sev interesējoša jautājuma izskatīšanu, kā nupat tēvzemietis ir darījis jautājumā par Konkurences padomes locekļu skaita samazināšanu.
Bet kas to dos? Tikpat ļoti, cik politikāņi ir pārņemti ar domām par to, kā labāk grozīt vai apiet visus iespējamos noteikumus, lai tik oktobrī vēlreiz tiktu pie siles, tik ļoti viņi arī ir gatavi nedarīt neko tādu, kas uzlabotu Latvijas politikas tiesisko vidi, bet apdraudētu viņus pašus. Par vienu varam būt droši -- jo ilgāk "gudrās galvas" vilcināsies ar to, kas nudien ir darāms, jo vairāk tās varēs liekulīgi apgalvot, ka laika vairs nav un priekšvēlēšanu kampaņas laikā priekšvēlēšanu noteikumus nu nedrīkst, nedrīkst mainīt. Tas nekas, ka valdošā "elite" šīs lietas ir marinējusi jau kopš pagājušā gada nemieriem Vecrīgā un tiem sekojošajam Valsts prezidenta uzbraucienam. Liekule Saeimas Juridiskās komisijas vadībā un visi viņas liekulīgie koalīcijas kolēģi turpinās izlikties, ka pie tā ir vainīga Ļaunā feja no rietumiem, mēness fāzes, Zilākalna Martas rēgs un viss kas pārējais -- tikai viņi paši nē. Kārtējais iemesls, kāpēc oktobrī viņiem visiem pēc kārtas būs jāparāda sētas durvis un jāpasaka "čau."
Jauku visiem dienu!
Arvien izmisušākas kļūst mūsu valsts politiskās partijas, kad tās raugās 2. oktobra virzienā un ar bažām pārdomā savu izmisīgi zemo reitingu un popularitāti. Pārliecināt sabiedrību, ka pēc četriem gadiem, kuru laikā valsts tautsaimniecība iegrūsta visdziļākajā bedrē, tās pašas partijas un tie paši politikāņi nākamajos četros gados zinās, kā visu vērst par labu -- nu, neizdosies. Ne jau velti patlaban sabiedriskā viedokļa aptaujas rāda, ka partijām vairs Latvijā uzticas tikai pašu partiju biedri un viņu laulātie draugi un draudzenes. Plus varbūt vēl suns. Kaķis nē. Kaķis ir gudrs.
Tāpēc jāķeras pie trikiem. Ja partijai ir viens vienīgs īsts vai iedomāts glābējs, tad visas cerības jāvērš viņa virzienā. Ja "Tautas" partija nevar iztikt bez sava oligarha, tad jāmaina vēl tikai pērn mainītais likums par "lokomotīvju" principa izskaušanu, lai oligarhs varētu kandidēt visā Latvijā un ne tikai vienā no apgabaliem. Ja, savukārt, "zaļie zemnieki" nevar iztikt bez sava oligarha, tad jāatjauno sen diskreditētais princips, ka cilvēks var vienlaikus būt Saeimas un arī pašvaldības deputāts.
Par laimi, šie ieteikumi ir tik ļoti vienas partijas interešu bīdīšanā centrēti, ka citas partijas nesteidzas tos atbalstīt. Atteikšanās no "lokomotīvju" principa bija pareizais lēmums -- nevar vairs partijas sarakstos sabāzt atsevišķas populāras personas, lai tās visos apgabalos uz uzvalka stērbelēm Saeimā ievilktu dažādas viduvējības un jampamiņus. 2006. gada vēlēšanās, piemēram, "stabilitātes garants" tika ievēlēts no Vidzemes apgabala, un diez vai kādam Valmierā, Cēsīs vai Dikļos liekas, ka viņš pārstāvēja tieši viņu. Vēl jo vairāk, ja konstatējam, ka "stabilitātes garanta" īpašums ir ... Kurzemē. Savukārt amatu apvienošana valsts un pašvaldību līmenī neizbēgami nozīmē haltūrēšanu. Saprotams, ka "zaļie zemnieki" ir tāds bezceres paraugs, ka nevienu citu izņemot ar kriminālapsūdzībām apkrautu džeku saulītē bīdīt nevar, bet tomēr. Pat pārcilvēcisks cilvēks nevarēs vienlīdz labi darīt darbu Rīgā un, piemēram, Zilupē. Tiesa, "zaļajiem zemniekiem" tas ir pie pakaļas. Galu galā, tas ir tas politiskais spēks, no kura nācis Šcerbatihs, kurš Saeimas darbā piedalās tikai tad, kad nav aizņemts ar sporta lietām, kā arī Leopolds Ozoliņš, kurš parlamentā nav redzēts jau ļoti, ļoti sen. Protams, žēl, ka cilvēks ir slims, bet, ja slimība ir tik ilgstoša, ja Saeimā jau sen runā par to, ka tajā ir tikai 99 deputāti, nevis Satversmē paredzētie 100, tad doma par mandāta nolikšanu nudien kādam varētu ienākt prātā. Ja vien tie nebūtu "zaļie zemnieki."
Šie ir divi priekšlikumi, par kuriem Saeimai ir jāaizmirst. Tā vietā "gudrās galvas" varētu nodarboties ar lietderīgākām lietām. Piemēram, grozīt likumu par aģitāciju, lai novērstu situāciju, kurā visu nosaka tas, kuram ir pats labākais stendzenieks. Piemēram, sasparoties un atteikties no jēdziena "koalīcijas padome," kura nekur Satversmē nav paredzēta, bet kura ir tā vieta, kur viss patiesībā notiek, pašu Saeimu tādējādi padarot par tādu kā piedēkli. Sevišķi kaitinošs ir padomes "princips," ka jebkurā brīdī viena koalīcijā pārstāvētā partija var noildzināt jebkura sev interesējoša jautājuma izskatīšanu, kā nupat tēvzemietis ir darījis jautājumā par Konkurences padomes locekļu skaita samazināšanu.
Bet kas to dos? Tikpat ļoti, cik politikāņi ir pārņemti ar domām par to, kā labāk grozīt vai apiet visus iespējamos noteikumus, lai tik oktobrī vēlreiz tiktu pie siles, tik ļoti viņi arī ir gatavi nedarīt neko tādu, kas uzlabotu Latvijas politikas tiesisko vidi, bet apdraudētu viņus pašus. Par vienu varam būt droši -- jo ilgāk "gudrās galvas" vilcināsies ar to, kas nudien ir darāms, jo vairāk tās varēs liekulīgi apgalvot, ka laika vairs nav un priekšvēlēšanu kampaņas laikā priekšvēlēšanu noteikumus nu nedrīkst, nedrīkst mainīt. Tas nekas, ka valdošā "elite" šīs lietas ir marinējusi jau kopš pagājušā gada nemieriem Vecrīgā un tiem sekojošajam Valsts prezidenta uzbraucienam. Liekule Saeimas Juridiskās komisijas vadībā un visi viņas liekulīgie koalīcijas kolēģi turpinās izlikties, ka pie tā ir vainīga Ļaunā feja no rietumiem, mēness fāzes, Zilākalna Martas rēgs un viss kas pārējais -- tikai viņi paši nē. Kārtējais iemesls, kāpēc oktobrī viņiem visiem pēc kārtas būs jāparāda sētas durvis un jāpasaka "čau."
Jauku visiem dienu!
otrdiena, 2010. gada 2. februāris
Ar slapjām zeķēm un sašutušu prātu
Labrīt, lasītāji!
Bažīgi šorīt skatos pa logu. Sasnidzis daudz. Laikam jau sasnidzis smuki. Bet zinu, ka uz ielas situācija ir visnotaļ dramatiska. Sētnieki(ces) sniegu no ietves pārvieto uz ietves malu. Tur veidojas sniega kalns, pati ietve ir šaurāka. Uz ielu stūriem veidojas baisa putra, kurai pārlaipot ar tīrām kurpēm un sausām zeķēm ir absolūti bezcerīgi. Ar bažīgu skatu jāraugas debešos -- aizvakar redzēju sievieti, kura knapi, knapi izvairījās no krītoša ledus un sniega blāķa. Tas, ka joprojām mūsu galvaspilsētā jumta notīrīšana maksā krietni vairāk par sodu, kāds tiek piespriests par jumta netīrīšanu (vismaz privātpersonu gadījumā tas tā ir) -- tas nu ir banānrepublisks elements mūsu banānu republikā. Varu tikai atkārtoties -- miljoni tūrisma veicināšanai atradās, sniegu notīrīt pilsēta nevar. Visu rītu ziņots par bardaku Brīvības gatvē. Vakar vakarā trolejbusu kustība bija ... nu, teiksim tāda aptuvena. Un, kas notiks tad, kad temperatūras stabiņš paslīdēs pāri nullei un visa šī šļura sāks kust? Tad nu gan vai nu no pagraba būs jāvelk laukā piepūšamā laiva, vai arī būs jāiebarikādējas mājās uz laiku neejot vairs nekur. Dabas māte šogad ir aplaimojusi slēpotājus un slidotājus -- malači visi. Bet gluži visur liels prieks no tā visa tomēr nerodas.
***
Prieks nerodas arī par kārtējo apliecinājumu par "Tautas" partijas trekno gadu spīdekļu neizmēramo alkatību, nepamatotu pašpārliecību un muļķību. Nu jau atkal Valsts kontrole nākusi ar skarbu dokumentu par izšķērdību, šoreiz aģentūrā "Jaunie trīs brāļi" (J3B). Jau no paša sākuma Valsts kontroliere vaicāja, vai tiešām ir vajadzīga atsevišķa aģentūra vien trīs ēku celšanai. Nu izrādās, ka nauda "Tautas" partijas kādreizējās mēbeles Demakovas pārraudzībā ir šķērdēta pa labi un pa kreisi, tajā skaitā kāds ir braucis uz Kanādu un Dubaju aplūkot vēja tuneļus (jā, tas nu gan Nacionālajai biliotēkai noteikti ir svarīgi...), savukārt par skici -- par SKICI -- izgrūsts vesels miljons. Te nu jāsaka divas lietas. Pirmkārt, varam paredzēt, ka kārtējo reizi VK atzinums iegulsies kādā atvilktnē un politikāņi to vispār ignorēs -- pirmām kārtām jau pati "Tautas" partija, kura patlaban uzvedās kā piedzēries huligāns trauku veikalā. Sitīsim pa labi, pa kreisi! Valsts intereses? Kādas valsts intereses?! Un otrkārt, "J3B" projekts it kā skaitījās tāds, kuru stingri uzraudzīja pretkorupcijas organizācija Delna -- tā šajā gadījumā ir bijusi precīzi turpat, kur Ingūna Sudraba un Valsts kontrole. Runāt var, līdz mēle nokalst. Politikāņi tikai pa savam. Šajā gadījumā visi pirksti rāda kādreizējā "J3B" vadītāja Magones virzienā, bet aģentūras vairs nav, viņš to vairs nevada, un tāpēc disciplinārlietu ne pret vienu nevar izvirzīt. Tipiska situācija mūsu banānu republikā. Risinājums ir politisks -- oktobrī no šīm "gudrajām galvām" ir jāatsakās pilnīgi un uz visiem laikiem.
Jauku visiem dienu!
Bažīgi šorīt skatos pa logu. Sasnidzis daudz. Laikam jau sasnidzis smuki. Bet zinu, ka uz ielas situācija ir visnotaļ dramatiska. Sētnieki(ces) sniegu no ietves pārvieto uz ietves malu. Tur veidojas sniega kalns, pati ietve ir šaurāka. Uz ielu stūriem veidojas baisa putra, kurai pārlaipot ar tīrām kurpēm un sausām zeķēm ir absolūti bezcerīgi. Ar bažīgu skatu jāraugas debešos -- aizvakar redzēju sievieti, kura knapi, knapi izvairījās no krītoša ledus un sniega blāķa. Tas, ka joprojām mūsu galvaspilsētā jumta notīrīšana maksā krietni vairāk par sodu, kāds tiek piespriests par jumta netīrīšanu (vismaz privātpersonu gadījumā tas tā ir) -- tas nu ir banānrepublisks elements mūsu banānu republikā. Varu tikai atkārtoties -- miljoni tūrisma veicināšanai atradās, sniegu notīrīt pilsēta nevar. Visu rītu ziņots par bardaku Brīvības gatvē. Vakar vakarā trolejbusu kustība bija ... nu, teiksim tāda aptuvena. Un, kas notiks tad, kad temperatūras stabiņš paslīdēs pāri nullei un visa šī šļura sāks kust? Tad nu gan vai nu no pagraba būs jāvelk laukā piepūšamā laiva, vai arī būs jāiebarikādējas mājās uz laiku neejot vairs nekur. Dabas māte šogad ir aplaimojusi slēpotājus un slidotājus -- malači visi. Bet gluži visur liels prieks no tā visa tomēr nerodas.
***
Prieks nerodas arī par kārtējo apliecinājumu par "Tautas" partijas trekno gadu spīdekļu neizmēramo alkatību, nepamatotu pašpārliecību un muļķību. Nu jau atkal Valsts kontrole nākusi ar skarbu dokumentu par izšķērdību, šoreiz aģentūrā "Jaunie trīs brāļi" (J3B). Jau no paša sākuma Valsts kontroliere vaicāja, vai tiešām ir vajadzīga atsevišķa aģentūra vien trīs ēku celšanai. Nu izrādās, ka nauda "Tautas" partijas kādreizējās mēbeles Demakovas pārraudzībā ir šķērdēta pa labi un pa kreisi, tajā skaitā kāds ir braucis uz Kanādu un Dubaju aplūkot vēja tuneļus (jā, tas nu gan Nacionālajai biliotēkai noteikti ir svarīgi...), savukārt par skici -- par SKICI -- izgrūsts vesels miljons. Te nu jāsaka divas lietas. Pirmkārt, varam paredzēt, ka kārtējo reizi VK atzinums iegulsies kādā atvilktnē un politikāņi to vispār ignorēs -- pirmām kārtām jau pati "Tautas" partija, kura patlaban uzvedās kā piedzēries huligāns trauku veikalā. Sitīsim pa labi, pa kreisi! Valsts intereses? Kādas valsts intereses?! Un otrkārt, "J3B" projekts it kā skaitījās tāds, kuru stingri uzraudzīja pretkorupcijas organizācija Delna -- tā šajā gadījumā ir bijusi precīzi turpat, kur Ingūna Sudraba un Valsts kontrole. Runāt var, līdz mēle nokalst. Politikāņi tikai pa savam. Šajā gadījumā visi pirksti rāda kādreizējā "J3B" vadītāja Magones virzienā, bet aģentūras vairs nav, viņš to vairs nevada, un tāpēc disciplinārlietu ne pret vienu nevar izvirzīt. Tipiska situācija mūsu banānu republikā. Risinājums ir politisks -- oktobrī no šīm "gudrajām galvām" ir jāatsakās pilnīgi un uz visiem laikiem.
Jauku visiem dienu!
pirmdiena, 2010. gada 1. februāris
Par tēvzemiešiem un latviešu valodu
Labdien lasītāji!
Blakus Lindai Curikai portālā Politika.lv, arī es vēlos padalīties domās par tēvzemiešu ideju par referenduma rīkošanu, lai tauta varētu spriest par valodu lietošanu Latvijas skolās.
Sākšu ar to, ka es principā paustajai domai piekrītu. Man jau kopš 1991. gada augusta nav bijis skaidrs, kāpēc Latvijas Republikai būtu jāfinansē skolas, kurās mācības notiek svešvalodā. Ir pilnīgi vienalga, kura svešvaloda tā ir un kā tā mūsu valstī ir iesakņojusies.
Taču realitāte tomēr ir realitāte, un jādomā, ka paši tēvzemieši to pilnīgi labi saprot. Patlaban vēl nav kārtīgi izpētīti rezultāti bilingvālajai izglītības sistēmai, kāda Latvijā tika ieviesta pirms vairākiem gadiem. Otrkārt, viens speciālists pēc otra ziņo, ka arvien vairāk un vairāk tā dēvēto "krievvalodīgo" savus bērnus sūta uz latviešu pirmskolu un pamatskolu, jo nav jau tā, ka visi vai pat īpaši milzīga daļa mūsu valstī dzīvojošo nelatviešu valsts valodu uzskata par "suņa valodu," kura nevienam nekad nebūs vajadzīga. Vecāki jau nav apdauzīti -- viņi skaidri zina, ka bērns krievu valodu var iemācīties mājās, bet, ja bērns dzīvos Latvijā, te vēlēsies iegūt augstāko izglītību un konkurēt darba tirgū, tad latviešu valoda tomēr būs vajadzīga.
Tēvzemiešu mērķis ir klaji politisks. Tas ir mēģinājums, piesaistīt lētticīgāko letiņu elektorāta galu ar apmēram šādu paziņojumu: "Re, re, kā mēs rūpējamies par latviešu valodu. Lūdzu, varat aizmirst par visām mūsu bjatkām un par to, ka visu laiku, kamēr valsts tika ielaista bedrē, mēs bijām valdībā un pie teikšanas." Nožēlojami, bet ne to vien mēs noteikti redzēsim nākamo sešu mēnešu laikā. Patika man tas, ko šodien Latvijas radio pateica politikas apskatnieks Eduards Liniņš, kad es viņam puspajokam jautāju, vai arī viņš parakstīs tēvzemiešu papīrus: "Vai tad es tik stulbs izskatos?"
Un, starp citu, ja viens no akcijas galvenajiem aģitatoriem Dzintars Rasnačs patiešām ir tik ļoti norūpējies par latviešu valodas kvalitāti, tad viņam derētu vēlreiz aplūkot šo teikumu, kāds nācis no viņa mutes un nodrukāts Latvijas Avīzē: "Runa jau ir par to, ka skolu reforma tiek sašaurināta līdz tam, ka krievvalodīgos jāiemāca latviski runāt." Vajadzības izteiksmē mēs lietojam nominatīvu, Rasnača kungs. KrievvalodīgIE jāiemāca latviski runāt, ne krievvalodīgos. Trīs vārdi: acs, skabarga, baļķis.
Jauku visiem dienu!
Blakus Lindai Curikai portālā Politika.lv, arī es vēlos padalīties domās par tēvzemiešu ideju par referenduma rīkošanu, lai tauta varētu spriest par valodu lietošanu Latvijas skolās.
Sākšu ar to, ka es principā paustajai domai piekrītu. Man jau kopš 1991. gada augusta nav bijis skaidrs, kāpēc Latvijas Republikai būtu jāfinansē skolas, kurās mācības notiek svešvalodā. Ir pilnīgi vienalga, kura svešvaloda tā ir un kā tā mūsu valstī ir iesakņojusies.
Taču realitāte tomēr ir realitāte, un jādomā, ka paši tēvzemieši to pilnīgi labi saprot. Patlaban vēl nav kārtīgi izpētīti rezultāti bilingvālajai izglītības sistēmai, kāda Latvijā tika ieviesta pirms vairākiem gadiem. Otrkārt, viens speciālists pēc otra ziņo, ka arvien vairāk un vairāk tā dēvēto "krievvalodīgo" savus bērnus sūta uz latviešu pirmskolu un pamatskolu, jo nav jau tā, ka visi vai pat īpaši milzīga daļa mūsu valstī dzīvojošo nelatviešu valsts valodu uzskata par "suņa valodu," kura nevienam nekad nebūs vajadzīga. Vecāki jau nav apdauzīti -- viņi skaidri zina, ka bērns krievu valodu var iemācīties mājās, bet, ja bērns dzīvos Latvijā, te vēlēsies iegūt augstāko izglītību un konkurēt darba tirgū, tad latviešu valoda tomēr būs vajadzīga.
Tēvzemiešu mērķis ir klaji politisks. Tas ir mēģinājums, piesaistīt lētticīgāko letiņu elektorāta galu ar apmēram šādu paziņojumu: "Re, re, kā mēs rūpējamies par latviešu valodu. Lūdzu, varat aizmirst par visām mūsu bjatkām un par to, ka visu laiku, kamēr valsts tika ielaista bedrē, mēs bijām valdībā un pie teikšanas." Nožēlojami, bet ne to vien mēs noteikti redzēsim nākamo sešu mēnešu laikā. Patika man tas, ko šodien Latvijas radio pateica politikas apskatnieks Eduards Liniņš, kad es viņam puspajokam jautāju, vai arī viņš parakstīs tēvzemiešu papīrus: "Vai tad es tik stulbs izskatos?"
Un, starp citu, ja viens no akcijas galvenajiem aģitatoriem Dzintars Rasnačs patiešām ir tik ļoti norūpējies par latviešu valodas kvalitāti, tad viņam derētu vēlreiz aplūkot šo teikumu, kāds nācis no viņa mutes un nodrukāts Latvijas Avīzē: "Runa jau ir par to, ka skolu reforma tiek sašaurināta līdz tam, ka krievvalodīgos jāiemāca latviski runāt." Vajadzības izteiksmē mēs lietojam nominatīvu, Rasnača kungs. KrievvalodīgIE jāiemāca latviski runāt, ne krievvalodīgos. Trīs vārdi: acs, skabarga, baļķis.
Jauku visiem dienu!
Abonēt:
Ziņas (Atom)
