Labrīt, lasītāji! Šo blogu rakstu divās vietās -- gan Politikā.lv, gan arī Blogger.com. Vakar rakstīju par airBertolta vadīto tūrisma veicināšanas kampaņu un tās ne īpaši veiksmīgi izvēlēto lozungu "Easy to Go. Hard to Leave." Blogger.com lasītāji par to izvērsa diskusiju, kurā cita starpā viens lasītājs aizrādīja, ka "to go" vairāk attiecas uz projām iešanu, nevis šurpu nākšanu (taisnība), bet otrs -- ka "easy to go" var arī nozīmēt, ka nav problēmas izdarīt to, kas ir darāms tualetē. Trešais lasītājs atcerējās kampaņas sākotnējo variantu "Easy to Go. Hard to Live" un secināja, ka mērķis bija pateikt, ka no Rīgas ir viegli aizbraukt un tajā ir grūti dzīvot. Ciniķis.
Angļu valodas izmantošana valstīs, kurās tā nav vietējā valoda, var radīt lielu uzjautrināšanos. Viesnīcā Rīga sensenos laikos restorānā bija jēra gaļas sitenis, kurš angļu valodā tika aprakstīts šādi: "Lamb cutlet Latvian style (pork chop)" -- tātad, latviešu gaumē gatavots jēra sitenis (cūkas karbonāde). Vienā no mūsu pilsētas ķīniešu restorāniem savulaik tika piedāvāts "chicken in sweat and sour sauce" (vistas gaļa sviedros un skābā mērcē). Arī citur pasaulē atrasti hrestomātiski piemēri par to, kas notiek, ja angļu valodā raksta kāds, kas angļu valodu patiesībā neprot. Piemēram, kādā Maskavas viesnīcā liftā atrodams šāds paziņojums: "You are welcome to visit the cemetery where famous Russian and Soviet composers, artists, and writers are buried daily except Thursday." Mērķis -- pateikt, ka kapsēta, kurā ir apglabāti slaveni krievu un padomju komponisti, mākslinieki un autori ceturtdienās ir slēgta, bet teikums sanāk tā, ka kapsētā šie ļaudis tiek apglabāti katru dienu, izņemot ceturtdienā. Savukārt kādā Parīzes viesnīcā viesi sastopas ar šādu aicinājumu: "Please leave you values at the front desk." Viesnīcas ļaudis gribēja lūgt, lai viesi seifā atstāj savas vērtslietas (valuables), bet sanāca, ka viesiem tur jāatstāj vērtības (values). Cilvēks, kurš savas vērtības ir atstājis seifā, var iziet no viesnīcas un kādas Parīzes modes salona logā atrast paziņojumu, ka tur tiek piedāvātas "dresses for street walking" -- tātad, kleitas pastaigai, vien nelaime tāda, ka "street walking" pārnestā un vispārzināmā jēgā nozīmē prostitūciju.
Protams, šādas problēmas var rasties jebkurā ar Dievu uz pusēm zinātā valodā. Atceros, pirms pāris gadiem kāds nerātns cilvēks izplatīja fragmentus no tekstiem, kādus Latvijas nepilsoņi bija rakstījuši savos naturalizācijas eksāmenos. Joprojām pasmaidu, kad atceros šādu paziņojumu no vienas eksaminētas personas: "Esmu dzimusi un augusi ciemos." Taču angļu valoda šajā ziņā ir sevišķi problemātiska, un tam ir divi iemesli. Pirmkārt, angļu valodā vārdus var savienot visādos veidos. Piemēram, kurš varētu iedomāties, ka vārdi "throw" (mest) un "up" (augšup) savienojumā "throw up" nozīmē "vemt"? Un ne tikai -- "throw up your hands" nozīmē "padoties." "Hang" un "over" -- atkal, varētu likties pārsteidzoši, ka savienojums "hangover" nozīmē "paģiras" (par to savulaik ļoti uzjautrinājās augsti stāvoša politiska persona mūsu valstī, kurai es kādu brīdi mācīju angļu valodu). Un, otrkārt, angļu valodā, kā jau visās valodās, ir arī žargons -- kaut vai tas pats jēdziens "streetwalker." Jā, angļu valoda šajā ziņā nav viena. Cilvēks, kurš apgūst latviešu valodu, varētu nesaprast, ko nozīmē pārnestais jēdziens "vakars uz ezera." Bet angļu valoda tomēr šajā ziņā ir čempione. Atstāšu lasītājus ar šādām instrukcijām no kāda auto nomas salona Tokijā:
"When passenger of foot heave in sight, tootle the horn. Trumpet him melodiously at first, but if he still obstacles your passage then tootle him with vigor."
Jauku visiem dienu (un tā, starp citu, ir frāze, kuru Google "automātiskais "tulkošanas aparāts iztulko kā "Nice all day.")
trešdiena, 2009. gada 11. novembris
otrdiena, 2009. gada 10. novembris
Viegli apmeklēt. Grūti dzīvot.
Labrīt, lasītāji!
"Es nezinu, un, ja arī es zinātu, es Jums to nestāstītu" -- šāda bijusi aviokompānijas airBaltic vadītāja un Šlesera mīlulīša airBertolta atbilde uz jautājumu par to, kas izstrādājis gandrīz miljonu latu vērto reklāmas kampaņu, kāda šoruden tiks izvērsta Vācijā, Krievijā un citās pasaules valstīs ar mērķi, Latvijas galvaspilsētai piesaistīt tūristus.
Šādu bezkaunību airBertolts var atļauties tieši tāpēc, ka viņam ir buldozera spēcīgā aizmugure. Taču, kāpēc gan jautājumam par reklāmas aģentūru, kas izstrādājusi kampaņu, būtu jābūt slepenam??! Varētu padomāt, ka reklāmas aģentūra mūsdienās, kad klientu ir maz, tieši priecātos par lielu un acīmredzot krietni naudīgu piedāvājumu. Protams, iespējams, ka aģentūra ir nokaunējusies par to, ka pirmais tās piedāvātais reklāmas lozunga variants bija amizanti kļūdains. "Easy to Go. Hard to Live." Tas nozīmē, ka Rīgu ir viegli apmeklēt, bet tajā ir grūti dzīvot. Freidiska kļūda, jo dzīve galvaspilsētā nudien ne visiem nav viegla, bet vienalga kļūda. Patiesībā bija domāts "Easy to Go. Hard to Leave" -- tātad, viegli apmeklēt, grūti no turienes aizbraukt. Arī tas nav īpaši labs lozungs. "Easy to Go" nav veiksmīgs sauklis, jo darbības vārds "to go" prasa priekšmetu. Un te nu mēs kārtējo reizi nonākam pie tā, kas notiek, ja darbu dara "savējie" un nevis profesionāli cilvēki.
Šāda visatļautība mūsu valstī sit pārāk augstu vilni. Sākot jau ar to, vai krīzes laiks ir pareizais brīdis, kad izgrūst gandrīz miljonu par reklāmas kampaņu. Turpinot ar to, vai airBertolts, kurš vismaz man nav zināms, kā reklāmas speciālists, ir pareizais cilvēks, kam vadīt attiecīgo kampaņu. Un salīdzinot ar to, ka veselības ministre jau ir paguvusi paziņot, ka viņai par skandālu Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā nebūs nekā sakāma, jo tur ļaudis, tāpat kā viņa pati, ir "Tautas" partijai pietuvināti cilvēki. Kā vakar teicu raidījumā "Skats no malas", korumpētība un nepotisma celšana godā pati par sevi ir viena lieta, otra ir politiskais segums, kādu šī prettiesiskā rīcība pie mums allaž bauda. Mūsu politikāņi ir apraduši ar situāciju, kurā viņi var rakstīt likumus, par tiem palielīties, un tad tos vienkārši ignorēt. Šoferu dēliem un Šlesera mīlulīšiem labi. Bet pārējiem?
Jauku visiem dienu!
"Es nezinu, un, ja arī es zinātu, es Jums to nestāstītu" -- šāda bijusi aviokompānijas airBaltic vadītāja un Šlesera mīlulīša airBertolta atbilde uz jautājumu par to, kas izstrādājis gandrīz miljonu latu vērto reklāmas kampaņu, kāda šoruden tiks izvērsta Vācijā, Krievijā un citās pasaules valstīs ar mērķi, Latvijas galvaspilsētai piesaistīt tūristus.
Šādu bezkaunību airBertolts var atļauties tieši tāpēc, ka viņam ir buldozera spēcīgā aizmugure. Taču, kāpēc gan jautājumam par reklāmas aģentūru, kas izstrādājusi kampaņu, būtu jābūt slepenam??! Varētu padomāt, ka reklāmas aģentūra mūsdienās, kad klientu ir maz, tieši priecātos par lielu un acīmredzot krietni naudīgu piedāvājumu. Protams, iespējams, ka aģentūra ir nokaunējusies par to, ka pirmais tās piedāvātais reklāmas lozunga variants bija amizanti kļūdains. "Easy to Go. Hard to Live." Tas nozīmē, ka Rīgu ir viegli apmeklēt, bet tajā ir grūti dzīvot. Freidiska kļūda, jo dzīve galvaspilsētā nudien ne visiem nav viegla, bet vienalga kļūda. Patiesībā bija domāts "Easy to Go. Hard to Leave" -- tātad, viegli apmeklēt, grūti no turienes aizbraukt. Arī tas nav īpaši labs lozungs. "Easy to Go" nav veiksmīgs sauklis, jo darbības vārds "to go" prasa priekšmetu. Un te nu mēs kārtējo reizi nonākam pie tā, kas notiek, ja darbu dara "savējie" un nevis profesionāli cilvēki.
Šāda visatļautība mūsu valstī sit pārāk augstu vilni. Sākot jau ar to, vai krīzes laiks ir pareizais brīdis, kad izgrūst gandrīz miljonu par reklāmas kampaņu. Turpinot ar to, vai airBertolts, kurš vismaz man nav zināms, kā reklāmas speciālists, ir pareizais cilvēks, kam vadīt attiecīgo kampaņu. Un salīdzinot ar to, ka veselības ministre jau ir paguvusi paziņot, ka viņai par skandālu Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā nebūs nekā sakāma, jo tur ļaudis, tāpat kā viņa pati, ir "Tautas" partijai pietuvināti cilvēki. Kā vakar teicu raidījumā "Skats no malas", korumpētība un nepotisma celšana godā pati par sevi ir viena lieta, otra ir politiskais segums, kādu šī prettiesiskā rīcība pie mums allaž bauda. Mūsu politikāņi ir apraduši ar situāciju, kurā viņi var rakstīt likumus, par tiem palielīties, un tad tos vienkārši ignorēt. Šoferu dēliem un Šlesera mīlulīšiem labi. Bet pārējiem?
Jauku visiem dienu!
sestdiena, 2009. gada 7. novembris
Par sievietēm un vanadzismu
Labrīt, lasītāji!
Šorīt presē lasāms, ka atsevišķi Latvijas Evaņģēliski vanadziskās baznīcas aktīvisti ir nākuši ar priekšlikumu, grozīt baznīcas satversmi tā, lai oficiāli noteiktu, ka sievietes nedrīkst kļūt par mācītājām. Kā zināms, šis "princips" baznīcā tika akceptēts brīdī, kad pašreizējais arhibīskaps nonāca pie varas, bet patlaban tas ir neoficiāls. Nu acīmredzot baznīca taisās to padarīt par pavisam oficiālu.
Šajā ziņā, un ne tikai, vanadziskā baznīca neiet kopā ar plašāko luterāņu kopienu. Dānijas luterāņu baznīca sievietes sāka ordinēt 1948., Zviedrijas -- 1960., Amerikas -- 1970., Somijas -- 1988. gadā. Emigrācijas latviešu luterāņu baznīca sievietes ordinē jau sen. Piemēram, lieliska mācītāja ir mana laba draudzene Vašingtonā Anita Vārsberga. Taču jautājums ir krietni plašāks nekā tas, ko dara citi. Vanadziskās baznīcas aktīvistu priekšlikuma pamatā ir pārliecība, ka puse Radītāja radīto cilvēku (piedevām Latvijā -- vairāk nekā puse) neder mācītāja amatam. No vienas puses, protams, Bībelē vairākās vietās ir teikts, ka sievietei baznīcas lietās der klusu stāvēt. No otras puses, Bībelē arī ir teikts, ka vergu turēšana ir akceptējama, ka ēst garneles ir grēks un, ja kas, ka sievietes mēnešreizes laikā jebkurš krēsls, uz kura viņa apsēžas, uz nedēļu ir nešķīsts. Ceru, ka konsekvences labad visi sieviešu ordinācijas piekritēji ievēro visus šos principus. Esmu pārliecināts, ka viņi tā nedara, un tāpēc ir liekuļi.
Kāpēc sieviete nevar būt mācītāja? Vai viņai nav pārdomas par Radītāju un Viņa attiecībām ar cilvēkiem? Vai viņai nevar būt tās līdzjūtības, kāda ir nepieciešama, lai aprūpētu draudzi? Vai viņa automātiski ir dumjāka par jebkuru vīrieti? Sievietes taču allaž ir bijušas ģimenes gani. Nospiedošais vairākums skolotāju un medmāsu ir sievietes. Aprūpēt citus viņas taču prot. Protams, ne visas, bet tomēr.
Man vienmēr ir licies, ka organizētā baznīca Jēzus vēsti sāka pārkārtot aptuveni vienu sekundi pēc viņa nāves. Es baznīcā eju un reizēm dievkalpojumus vadu tāpēc, ka tas man ļauj pārdomāt savas attiecības ar Radītāju un, jā, arī paust savu viedokli par to, kāda ir mūsdienu kristiešu dzīve. Es ticu Radītājam un neticu, ka Viņš ir aizspriedumains. Daudzviet pasaulē organizētā baznīca Jēzus teikto vienkārši ignorē. Pārdaugavā mums ir sekta, kura Jēzus teikto -- ka kamielim ir vieglāk izspraukties cauri adatas acij nekā bagātam cilvēkam ir nokļūt debesīs -- ir pārvērtusi par vēsti, ka patiesībā Jēzus vēlas, lai visi būtu pēc iespējas bagātāki. Vanadziskie aktīvisti, kuri Bībeli vicina pa gaisu tad, kad ir nepieciešams noliegt seksuālo minoritāšu dzīvi, klusē kā ūdeni mutē ieņēmuši, kad runa ir par laulības šķiršanu -- par to Jēzus, ja kas, ir runājis krietni vairāk, nekā par daudzām citām lietām, un nebūt ne pozitīvā nozīmē. Pat Romas katoļu baznīca patlaban atkāpjas no saviem principiem par mācītāju celibātu, lai baznīcai varētu pievienoties laulāti anglikāņu mācītāji, kuri vēlas atrast domubiedrus seksima un arī homofobijas dēļ. Tas viss ir pagalam nožēlojami, jo Jāņa evaņģēlijā Jēzus ir teicis, ka ikkatrs, kas viņam tic, iemantos mūžīgo dzīvību. Nevienā Bībeles tulkojumā (un, starp citu, mūsdienu Bībele visnotaļ plaši atšķiras no teksta, kurš tika rakstīts pirms 2000 gadiem, jo tulkotāji reizēm nejauši, bet pietiekami bieži ar konkrētu nolūku ir mainījuši to, kas tur ir teikts) nav zemsvītras atsauces, kurā būtu teikts, ka šī vēsts neattiecas uz to grupu sabiedrībā vai citu. Latvijas vanadziskajā baznīcā acīmredzot sievietes, kuras jūt Radītāja aicinājumu (un nešaubīsimies ne mirkli, ka Viņš tomēr nešķiro labus cilvēkus pēc dzimuma), ir spiestas vai nu to ignorēt, vai arī emigrēt. Ārzemēs ir pietiekami daudz Latvijas sieviešu, kuras aicinājumam nevar sekot šeit, un tāpēc tam seko citur. Vai mūsu valstī sievietes tiešām ir tik nevajadzīgas? Nē. Arī baznīcā nē.
Jauku visiem dienu!
Šorīt presē lasāms, ka atsevišķi Latvijas Evaņģēliski vanadziskās baznīcas aktīvisti ir nākuši ar priekšlikumu, grozīt baznīcas satversmi tā, lai oficiāli noteiktu, ka sievietes nedrīkst kļūt par mācītājām. Kā zināms, šis "princips" baznīcā tika akceptēts brīdī, kad pašreizējais arhibīskaps nonāca pie varas, bet patlaban tas ir neoficiāls. Nu acīmredzot baznīca taisās to padarīt par pavisam oficiālu.
Šajā ziņā, un ne tikai, vanadziskā baznīca neiet kopā ar plašāko luterāņu kopienu. Dānijas luterāņu baznīca sievietes sāka ordinēt 1948., Zviedrijas -- 1960., Amerikas -- 1970., Somijas -- 1988. gadā. Emigrācijas latviešu luterāņu baznīca sievietes ordinē jau sen. Piemēram, lieliska mācītāja ir mana laba draudzene Vašingtonā Anita Vārsberga. Taču jautājums ir krietni plašāks nekā tas, ko dara citi. Vanadziskās baznīcas aktīvistu priekšlikuma pamatā ir pārliecība, ka puse Radītāja radīto cilvēku (piedevām Latvijā -- vairāk nekā puse) neder mācītāja amatam. No vienas puses, protams, Bībelē vairākās vietās ir teikts, ka sievietei baznīcas lietās der klusu stāvēt. No otras puses, Bībelē arī ir teikts, ka vergu turēšana ir akceptējama, ka ēst garneles ir grēks un, ja kas, ka sievietes mēnešreizes laikā jebkurš krēsls, uz kura viņa apsēžas, uz nedēļu ir nešķīsts. Ceru, ka konsekvences labad visi sieviešu ordinācijas piekritēji ievēro visus šos principus. Esmu pārliecināts, ka viņi tā nedara, un tāpēc ir liekuļi.
Kāpēc sieviete nevar būt mācītāja? Vai viņai nav pārdomas par Radītāju un Viņa attiecībām ar cilvēkiem? Vai viņai nevar būt tās līdzjūtības, kāda ir nepieciešama, lai aprūpētu draudzi? Vai viņa automātiski ir dumjāka par jebkuru vīrieti? Sievietes taču allaž ir bijušas ģimenes gani. Nospiedošais vairākums skolotāju un medmāsu ir sievietes. Aprūpēt citus viņas taču prot. Protams, ne visas, bet tomēr.
Man vienmēr ir licies, ka organizētā baznīca Jēzus vēsti sāka pārkārtot aptuveni vienu sekundi pēc viņa nāves. Es baznīcā eju un reizēm dievkalpojumus vadu tāpēc, ka tas man ļauj pārdomāt savas attiecības ar Radītāju un, jā, arī paust savu viedokli par to, kāda ir mūsdienu kristiešu dzīve. Es ticu Radītājam un neticu, ka Viņš ir aizspriedumains. Daudzviet pasaulē organizētā baznīca Jēzus teikto vienkārši ignorē. Pārdaugavā mums ir sekta, kura Jēzus teikto -- ka kamielim ir vieglāk izspraukties cauri adatas acij nekā bagātam cilvēkam ir nokļūt debesīs -- ir pārvērtusi par vēsti, ka patiesībā Jēzus vēlas, lai visi būtu pēc iespējas bagātāki. Vanadziskie aktīvisti, kuri Bībeli vicina pa gaisu tad, kad ir nepieciešams noliegt seksuālo minoritāšu dzīvi, klusē kā ūdeni mutē ieņēmuši, kad runa ir par laulības šķiršanu -- par to Jēzus, ja kas, ir runājis krietni vairāk, nekā par daudzām citām lietām, un nebūt ne pozitīvā nozīmē. Pat Romas katoļu baznīca patlaban atkāpjas no saviem principiem par mācītāju celibātu, lai baznīcai varētu pievienoties laulāti anglikāņu mācītāji, kuri vēlas atrast domubiedrus seksima un arī homofobijas dēļ. Tas viss ir pagalam nožēlojami, jo Jāņa evaņģēlijā Jēzus ir teicis, ka ikkatrs, kas viņam tic, iemantos mūžīgo dzīvību. Nevienā Bībeles tulkojumā (un, starp citu, mūsdienu Bībele visnotaļ plaši atšķiras no teksta, kurš tika rakstīts pirms 2000 gadiem, jo tulkotāji reizēm nejauši, bet pietiekami bieži ar konkrētu nolūku ir mainījuši to, kas tur ir teikts) nav zemsvītras atsauces, kurā būtu teikts, ka šī vēsts neattiecas uz to grupu sabiedrībā vai citu. Latvijas vanadziskajā baznīcā acīmredzot sievietes, kuras jūt Radītāja aicinājumu (un nešaubīsimies ne mirkli, ka Viņš tomēr nešķiro labus cilvēkus pēc dzimuma), ir spiestas vai nu to ignorēt, vai arī emigrēt. Ārzemēs ir pietiekami daudz Latvijas sieviešu, kuras aicinājumam nevar sekot šeit, un tāpēc tam seko citur. Vai mūsu valstī sievietes tiešām ir tik nevajadzīgas? Nē. Arī baznīcā nē.
Jauku visiem dienu!
trešdiena, 2009. gada 4. novembris
"Ārkārtīgi kaitīgi un netaisnīgi"
Labrīt, lasītāji!
Bloga virsrakstā minētos vārdus paudis "Tautas" partijas Saeimas frakcijas vadītāja vietnieks Vents Krauklis. Ko tad viņš uzskata par "ārkārtīgi kaitīgu un netaisnīgu"? Runa ir par Starptautisko valūtas fondu un tā prasībām, šajā gadījumā -- par progresīva individuālā ienākuma nodokļa ieviešanu.
Progresīvs nodoklis droši vien kaitētu "Tautas" partijas dziļo kabatu īpašniekiem vairāk, nekā vidējam un mirstīgajam Latvijas pilsonim, bet te tas nav galvenais. Galvenais tomēr ir mūsu valsts nebeidzamā ampelēšanās ar visu ko pēc kārtas. Ja vēstulē, kura tika nosūtīta SVF un citiem aizdevējiem, bija solīta ienākuma nodokļa paaugstināšana tad, pirmkārt, valdībai par to vajadzēja pastāstīt arī Latvijas iedzīvotājiem (atcerēsimies, cik ilgi politikāņi centās saglabāt vēstules slepenību un gražījās par to, ka tā tika nopludināta ziņu aģentūrām), un, otrkārt, tagad nav absolūti nekāda iemesla domāt, ka starptautiskie aizdevēji vēstuli uzskatīts par kaut ko nenopietnu un aizmirstamu. Latvijas jau tā stipri apskādēto reputāciju šie procesi neuzlabos nemaz.
Taču runa ir arī par liekulību. Ja nu reiz visā nodokļu diskusijā kaut kas ir "ārkārtīgi kaitīgs un netaisnīgs," tad tā ir tieši politikāņu uzceptā doma par neapliekamā minimuma samazināšanu. Atšķirībā no progresīvā ienākuma nodokļa, šis ir gandrīz vai pats regresīvākais solis (PVN paaugstināšana būtu vēl viens), jo tas ietekmēs absolūti visus nodokļu maksātājus pēc kārtas, ne tikai tos, kuriem arī krīzes apstākļos ienākumi ir lielāki. Ar to nebūt negribu teikt, ka obligāti vajag ieviest progresīvo ienākuma nodokli, jo taisnība šodien ir Dienas Biznesam, kurš aizrāda, ka apsviedīgi darboņi mūsu valstī, tajā skaitā Rīgas Buldozera mīlulītis airBertolts, jau savus darbiniekus ir pārkvalicējuši par kipriešiem, jo Kiprā, lūk, ar nodarbinātu saistīti nodokļi ir zemāki. Sanāks tā, ka augstāku nodokli maksās tikai tie, kuri nav pietiekami apķērīgi, lai savus ienākumus paslēptu kaut kur citur, un līdz ar to nekādi milzīgi ienākumi valstij no tā nesanāktu.
Taču kaut kur visā šajā jezgā ir pazudusi saruna par to, ka valsts finanses var uzlabot ne vien ar nodokļu celšanu, bet arī ar izdevumu samazināšanu. Kur, piemēram, ir iestrēdzis tā dēvētais "Zalāna plāns" par ministriju skaita samazināšanu? Jādomā, ka to aizslēgtā atvilktnē glabā tie ierēdņi, kuri vēl nav zaudējuši darbu, bet kuriem tas noteikti draudētu, ja kāda ministrija tiktu likvidēta. Taču tas nav arguments. Izšķērdība valsts un pašvaldību darbā nav pazudusi, un cita starpā, lūdzu, atcerēsimies, ka pusmiljards latu valsts budžetā būs "jāoptimizē" arī nākamgad. Kaimiņos Igaunijā valdība "trekno gadu" laikā naudu ielika kasē, nevis izspļāva to visos iespējamos virzienos uz "gāzi grīdā" filozofijas pamata. Un nu igauņiem ir nauda investīcijām, tajā skaitā viņi būvē mākslīgas salas, lai piesaistītu tūristus tāpat, kā Dubajā. Pie mums, savukārt, nav redzams absolūti nekas, kas būtu vērsts uz ekonomikas uzsildīšanu, lai uzņēmumi varētu strādāt, nodarbināt cilvēkus, maksāt nodokļus un tā nodrošināt tautsaimniecības atlabšanu. Nē, pie mums politikāņi prot tikai par nodokļiem domāt, turklāt lielākoties tikai par tiem, kas kaitēs sabiedrības trūcīgajam galam, ne jau oligarhiem un viņu pakalpiņiem. Lūk, kas ir "kaitīgi."
Jauku visiem dienu!
Bloga virsrakstā minētos vārdus paudis "Tautas" partijas Saeimas frakcijas vadītāja vietnieks Vents Krauklis. Ko tad viņš uzskata par "ārkārtīgi kaitīgu un netaisnīgu"? Runa ir par Starptautisko valūtas fondu un tā prasībām, šajā gadījumā -- par progresīva individuālā ienākuma nodokļa ieviešanu.
Progresīvs nodoklis droši vien kaitētu "Tautas" partijas dziļo kabatu īpašniekiem vairāk, nekā vidējam un mirstīgajam Latvijas pilsonim, bet te tas nav galvenais. Galvenais tomēr ir mūsu valsts nebeidzamā ampelēšanās ar visu ko pēc kārtas. Ja vēstulē, kura tika nosūtīta SVF un citiem aizdevējiem, bija solīta ienākuma nodokļa paaugstināšana tad, pirmkārt, valdībai par to vajadzēja pastāstīt arī Latvijas iedzīvotājiem (atcerēsimies, cik ilgi politikāņi centās saglabāt vēstules slepenību un gražījās par to, ka tā tika nopludināta ziņu aģentūrām), un, otrkārt, tagad nav absolūti nekāda iemesla domāt, ka starptautiskie aizdevēji vēstuli uzskatīts par kaut ko nenopietnu un aizmirstamu. Latvijas jau tā stipri apskādēto reputāciju šie procesi neuzlabos nemaz.
Taču runa ir arī par liekulību. Ja nu reiz visā nodokļu diskusijā kaut kas ir "ārkārtīgi kaitīgs un netaisnīgs," tad tā ir tieši politikāņu uzceptā doma par neapliekamā minimuma samazināšanu. Atšķirībā no progresīvā ienākuma nodokļa, šis ir gandrīz vai pats regresīvākais solis (PVN paaugstināšana būtu vēl viens), jo tas ietekmēs absolūti visus nodokļu maksātājus pēc kārtas, ne tikai tos, kuriem arī krīzes apstākļos ienākumi ir lielāki. Ar to nebūt negribu teikt, ka obligāti vajag ieviest progresīvo ienākuma nodokli, jo taisnība šodien ir Dienas Biznesam, kurš aizrāda, ka apsviedīgi darboņi mūsu valstī, tajā skaitā Rīgas Buldozera mīlulītis airBertolts, jau savus darbiniekus ir pārkvalicējuši par kipriešiem, jo Kiprā, lūk, ar nodarbinātu saistīti nodokļi ir zemāki. Sanāks tā, ka augstāku nodokli maksās tikai tie, kuri nav pietiekami apķērīgi, lai savus ienākumus paslēptu kaut kur citur, un līdz ar to nekādi milzīgi ienākumi valstij no tā nesanāktu.
Taču kaut kur visā šajā jezgā ir pazudusi saruna par to, ka valsts finanses var uzlabot ne vien ar nodokļu celšanu, bet arī ar izdevumu samazināšanu. Kur, piemēram, ir iestrēdzis tā dēvētais "Zalāna plāns" par ministriju skaita samazināšanu? Jādomā, ka to aizslēgtā atvilktnē glabā tie ierēdņi, kuri vēl nav zaudējuši darbu, bet kuriem tas noteikti draudētu, ja kāda ministrija tiktu likvidēta. Taču tas nav arguments. Izšķērdība valsts un pašvaldību darbā nav pazudusi, un cita starpā, lūdzu, atcerēsimies, ka pusmiljards latu valsts budžetā būs "jāoptimizē" arī nākamgad. Kaimiņos Igaunijā valdība "trekno gadu" laikā naudu ielika kasē, nevis izspļāva to visos iespējamos virzienos uz "gāzi grīdā" filozofijas pamata. Un nu igauņiem ir nauda investīcijām, tajā skaitā viņi būvē mākslīgas salas, lai piesaistītu tūristus tāpat, kā Dubajā. Pie mums, savukārt, nav redzams absolūti nekas, kas būtu vērsts uz ekonomikas uzsildīšanu, lai uzņēmumi varētu strādāt, nodarbināt cilvēkus, maksāt nodokļus un tā nodrošināt tautsaimniecības atlabšanu. Nē, pie mums politikāņi prot tikai par nodokļiem domāt, turklāt lielākoties tikai par tiem, kas kaitēs sabiedrības trūcīgajam galam, ne jau oligarhiem un viņu pakalpiņiem. Lūk, kas ir "kaitīgi."
Jauku visiem dienu!
sestdiena, 2009. gada 31. oktobris
Halovīni klāt
Labrīt, lasītāji!
Šodien -- 31. oktobris, tas nozīmē, ka Amerikā un jā, arī citur pasaulē, top atzīmēti svētki ar nosaukumu "Halovīni." Tāpat, kā tas ir ar ļoti daudziem mūsdienu svētkiem un "svētkiem," Halovīni ir ar ļoti, ļoti garu bārdu. Tie bija senie ķelti, kuri jauno gadu atzīmēja 1. novembrī, un nakti pirms šīs dienas viņi uzskatīja par brīdi, kad robeža starp dzīvajiem un mirušajiem izzuda. Senie romieši ķeltu svinības apvienoja paši ar savām, cita starpā viņi godināja savu augļu un koku dievieti, kuras simbols bija ābols. Ļoti iespējams, ka tāpēc Štatos daudzi ļaudis Halovīnos nodarbojas ar "ābolu kampšanu" -- lielā traukā ieliets ūdens, tajā peld āboli, cilvēkam tie jāizķeksē laukā tikai ar zobiem, rokas nedrīkst lietot. Arī tas, ka Halovīnos ļaudis saģērbjas dažādos kostīmos, ir iesakņots senatnē. Tā darīja arī minētie ķelti.
Kā jau tā mēdza darīt visnotaļ bieži, Viduslaiku katoļu baznīca pagānu svētkus vienkārši pasludināja par savējiem. Tas bija pāvests Bonifācijs IV, kurš paziņoja, ka turpmāk 1. novembris būs uzskatāms par visu svēto dienu. No tā arī nāk vārds "Halloween" -- tas ir no vārdiem "all hallow's eve" (visu svēto priekšvakars) izmīcīts variants, un pilnīgi pareizākajā variantā vārdu raksta "Hallowe'en".
Eiropas migranti Halovīnus pārcēla uz Ameriku, tur jau 19. gadsimta vidū ļaudis tērpās kostīmos un devās no mājas uz māju, meklējot naudiņu vai kādu kārumu. Mūsdienās šis process saucas "trick or treat" ar domu -- ja Tu man neiedosi konfekti, tad es pret tevi izspēlēšu triku. Nekaitīgākie varianti -- logu ieziepēšana vai tualetes papīra ruļlu izmētāšana pa kokiem. Protams, dzirdēts arī par negantākiem "trikiem." Dzirdēts arī par ļaudīm, kuri bērniem baro saindētas konfektes vai ābolus, kuros ir žiletes vai adatas. Vienmēr ir kāds, kas prot visu sabojāt.
Lai arī cik lielu vilni Halovīni sit vai nesit Latvijā, manuprāt, tie ir vienkārši jautri svētki, vismaz līdz brīdim, kad ļaudis sadzeras un kļūst nekontrolējami. Būs tie, kuri kurnēs par it kā "amerikāņu" svētku pārcelšanu uz Latviju -- galu galā, mums ir pašiem savi budeļi. Amerikā histēriskie "kristieši" vaimanā, ka Halovīni pārāk ļoti godina raganas un mošķus, acīmredzot aizmirstot, ka Halovīniem vismaz no kristiešu izpratnes saknes tomēr ir pašā baznīcā. Vienādi vai otrādi, jaukus visiem šos Halovīnus, un atmosfēras radīšanai piedāvāju ilustrāciju, kas vienkārši saucas -- Šausmenīte.
Jauku visiem dienu!
Šodien -- 31. oktobris, tas nozīmē, ka Amerikā un jā, arī citur pasaulē, top atzīmēti svētki ar nosaukumu "Halovīni." Tāpat, kā tas ir ar ļoti daudziem mūsdienu svētkiem un "svētkiem," Halovīni ir ar ļoti, ļoti garu bārdu. Tie bija senie ķelti, kuri jauno gadu atzīmēja 1. novembrī, un nakti pirms šīs dienas viņi uzskatīja par brīdi, kad robeža starp dzīvajiem un mirušajiem izzuda. Senie romieši ķeltu svinības apvienoja paši ar savām, cita starpā viņi godināja savu augļu un koku dievieti, kuras simbols bija ābols. Ļoti iespējams, ka tāpēc Štatos daudzi ļaudis Halovīnos nodarbojas ar "ābolu kampšanu" -- lielā traukā ieliets ūdens, tajā peld āboli, cilvēkam tie jāizķeksē laukā tikai ar zobiem, rokas nedrīkst lietot. Arī tas, ka Halovīnos ļaudis saģērbjas dažādos kostīmos, ir iesakņots senatnē. Tā darīja arī minētie ķelti.
Kā jau tā mēdza darīt visnotaļ bieži, Viduslaiku katoļu baznīca pagānu svētkus vienkārši pasludināja par savējiem. Tas bija pāvests Bonifācijs IV, kurš paziņoja, ka turpmāk 1. novembris būs uzskatāms par visu svēto dienu. No tā arī nāk vārds "Halloween" -- tas ir no vārdiem "all hallow's eve" (visu svēto priekšvakars) izmīcīts variants, un pilnīgi pareizākajā variantā vārdu raksta "Hallowe'en".
Eiropas migranti Halovīnus pārcēla uz Ameriku, tur jau 19. gadsimta vidū ļaudis tērpās kostīmos un devās no mājas uz māju, meklējot naudiņu vai kādu kārumu. Mūsdienās šis process saucas "trick or treat" ar domu -- ja Tu man neiedosi konfekti, tad es pret tevi izspēlēšu triku. Nekaitīgākie varianti -- logu ieziepēšana vai tualetes papīra ruļlu izmētāšana pa kokiem. Protams, dzirdēts arī par negantākiem "trikiem." Dzirdēts arī par ļaudīm, kuri bērniem baro saindētas konfektes vai ābolus, kuros ir žiletes vai adatas. Vienmēr ir kāds, kas prot visu sabojāt.
Lai arī cik lielu vilni Halovīni sit vai nesit Latvijā, manuprāt, tie ir vienkārši jautri svētki, vismaz līdz brīdim, kad ļaudis sadzeras un kļūst nekontrolējami. Būs tie, kuri kurnēs par it kā "amerikāņu" svētku pārcelšanu uz Latviju -- galu galā, mums ir pašiem savi budeļi. Amerikā histēriskie "kristieši" vaimanā, ka Halovīni pārāk ļoti godina raganas un mošķus, acīmredzot aizmirstot, ka Halovīniem vismaz no kristiešu izpratnes saknes tomēr ir pašā baznīcā. Vienādi vai otrādi, jaukus visiem šos Halovīnus, un atmosfēras radīšanai piedāvāju ilustrāciju, kas vienkārši saucas -- Šausmenīte.
Jauku visiem dienu!
otrdiena, 2009. gada 27. oktobris
Par "meteorītu"
Labrīt, lasītāji!
Kārtējo reizi Latvijas vārds ir apšalcis visu pasauli, un kārtējo reizi tas ir noticis ne jau pašā pozitīvākajā kontekstā. Runa, protams, ir par "meteroītu," kurš it kā viņdien nokrita Mazsalacas apkaimē. Meteroītu nokrišana uz zemes ir pietiekami rets gadījums, lai tas piesaistītu interesi. 2002. gadā meteroīts sprāga virs mazapdzīvotas teritorijas Sibīrijā, tikai nākamajā gadā pētniekiem izdevās nokļūt līdz attiecīgajai vietai, un tur viņi atrada plaši izpostītu mežu un daudzus krītošo elementu radītus caurumus zemē. Vēl šā gada maijā zinātniekiem izdevās izsekot asteroīdam, kurš no kosmosa ienāca mūsu atmosfērā, sprāga un sadalījās, un mazus gabaliņus nometa Sudānā.
Šoreiz viss bija citādi. Portālā YouTube parādījās video, kurā redzama degoša bedre un dzirdams puisis un meitene, kuri apspriež redzēto, pilnā komplektā ar rupjībām angļu valodā. Abi stāsta varoņi spriež, ka kādam vajadzētu piezvanīt, bet sazini nu -- kam. Manuprāt, ja es ieraudzītu degošu bedri, visnotaļ automātiski es zvanītu uz 02. Piedevām, video klipā meitene ir arī dzirdama sakot frāzi "Vai tas ir tas meteroīts?" Vienu vārdu sakot, inscenējums.
Protams, pirmais informācijas vilnis bija par pašu "meteroītu," bet ātri vien sākās otrs, jau ņirdzīgāks. Portāls Wired.com raksta, ka tas esot bijis "ļoti kretinisks joks" (a very nerdy hoax). Astronoms Fils Pleits (Phil Plaitt) blogā atzīst lūk, ko: "Esmu saņēmis e-pastus no cilvēkiem, kuri stāsta par iespējamu meteroīta nokrišanu Latvijas ziemeļos. Jau biju sagatavojis bloga ierakstu, lai pateiktu, ka, manuprāt, visa situācija ir ārkārtīgi apšaubāma, bet pirms es paguvu to izvietot internetā, tika apstiprināts, ka stāsts nav patiess."
Tagad mēs zinām, ka "meteroīts" ir bijis telekompānijas Tele2 izplānots reklāmas triks, tā autors, iespējams, ir leģendām apvītais reklāmists Ēriks Stendzenieks, lai gan citi apgalvo, ka to esot izplānojusi reklāmas aģentūra Maskavā. Vienādi vai otrādi, varētu pasmaidīt un teikt "malacis" -- ja vien reklāmas autori nebūtu klusējuši, kamēr uz Mazsalacu steidzās bruņoto spēku, policijas un ugunsdrošības speciālisti. Nav nekādu šaubu par to, ka viņiem visiem noteikti bija labākas lietas darāmas. Vai pateicoties reklāmistiem, kādam nodega māja tāpēc, ka ugunsdzēsēji aplūkoja "meteroītu"? Tādu ziņu man nav, bet iespējams tas būtu bijis. Tāpēc pareizi, ka iekšlietu ministre Linda Mūrniece runā par kriminālprocesu. Te pilnīgi noteikti ir vajadzīga izmeklēšana, jo tāpat vien rotaļāties ar drošības dienestiem tomēr nav prāta darbs.
Jauku visiem dienu!
Kārtējo reizi Latvijas vārds ir apšalcis visu pasauli, un kārtējo reizi tas ir noticis ne jau pašā pozitīvākajā kontekstā. Runa, protams, ir par "meteroītu," kurš it kā viņdien nokrita Mazsalacas apkaimē. Meteroītu nokrišana uz zemes ir pietiekami rets gadījums, lai tas piesaistītu interesi. 2002. gadā meteroīts sprāga virs mazapdzīvotas teritorijas Sibīrijā, tikai nākamajā gadā pētniekiem izdevās nokļūt līdz attiecīgajai vietai, un tur viņi atrada plaši izpostītu mežu un daudzus krītošo elementu radītus caurumus zemē. Vēl šā gada maijā zinātniekiem izdevās izsekot asteroīdam, kurš no kosmosa ienāca mūsu atmosfērā, sprāga un sadalījās, un mazus gabaliņus nometa Sudānā.
Šoreiz viss bija citādi. Portālā YouTube parādījās video, kurā redzama degoša bedre un dzirdams puisis un meitene, kuri apspriež redzēto, pilnā komplektā ar rupjībām angļu valodā. Abi stāsta varoņi spriež, ka kādam vajadzētu piezvanīt, bet sazini nu -- kam. Manuprāt, ja es ieraudzītu degošu bedri, visnotaļ automātiski es zvanītu uz 02. Piedevām, video klipā meitene ir arī dzirdama sakot frāzi "Vai tas ir tas meteroīts?" Vienu vārdu sakot, inscenējums.
Protams, pirmais informācijas vilnis bija par pašu "meteroītu," bet ātri vien sākās otrs, jau ņirdzīgāks. Portāls Wired.com raksta, ka tas esot bijis "ļoti kretinisks joks" (a very nerdy hoax). Astronoms Fils Pleits (Phil Plaitt) blogā atzīst lūk, ko: "Esmu saņēmis e-pastus no cilvēkiem, kuri stāsta par iespējamu meteroīta nokrišanu Latvijas ziemeļos. Jau biju sagatavojis bloga ierakstu, lai pateiktu, ka, manuprāt, visa situācija ir ārkārtīgi apšaubāma, bet pirms es paguvu to izvietot internetā, tika apstiprināts, ka stāsts nav patiess."
Tagad mēs zinām, ka "meteroīts" ir bijis telekompānijas Tele2 izplānots reklāmas triks, tā autors, iespējams, ir leģendām apvītais reklāmists Ēriks Stendzenieks, lai gan citi apgalvo, ka to esot izplānojusi reklāmas aģentūra Maskavā. Vienādi vai otrādi, varētu pasmaidīt un teikt "malacis" -- ja vien reklāmas autori nebūtu klusējuši, kamēr uz Mazsalacu steidzās bruņoto spēku, policijas un ugunsdrošības speciālisti. Nav nekādu šaubu par to, ka viņiem visiem noteikti bija labākas lietas darāmas. Vai pateicoties reklāmistiem, kādam nodega māja tāpēc, ka ugunsdzēsēji aplūkoja "meteroītu"? Tādu ziņu man nav, bet iespējams tas būtu bijis. Tāpēc pareizi, ka iekšlietu ministre Linda Mūrniece runā par kriminālprocesu. Te pilnīgi noteikti ir vajadzīga izmeklēšana, jo tāpat vien rotaļāties ar drošības dienestiem tomēr nav prāta darbs.
Jauku visiem dienu!
otrdiena, 2009. gada 20. oktobris
Jēzu, Marija -- glābiet mūs no "saskaņas"!!!
Labdien, lasītāji!
Absolūtākais murgs ir organizācija mūsu valstī, kura ir pilnīgi bez jebkāda pamata piesavinājusies vārdu "saskaņa." Saskaņa starp ko un ko? Katrā gadījumā ne starp valsts iedzīvotājiem. Rīgas mērs šodien aizstiepās līdz Okupācijas muzejam un pēc tam žurnālistiem pateica, ka par to, vai Latvijas 50 gadus ilgusī okupācija bija okupācija vai nebija okupācija esot jāspriež tikai vēsturniekiem. Tā ir vecā Kremļa un tā klēpja sunīšu dziesma. Lai būtu. Bet mērs pateica vēl kaut ko, proti -- Staļina grēki nav piedodami, bet Staļins ir viena lieta, bet PSRS karaspēks un tā zaldāti ir kaut kas cits, un tāpēc viņš mēli pār pleciem kāris katru reizi, kad vajag, joņo uz krāniņveidīgo "uzvaras" pieminekli Pārdaugavā, lai sveiktu veterānus. Un te nu reiz rodas jautājums, proti: Ja Ušakovs Padumjās savienības gadījumā vēlas saredzēt lielu atšķirību starp diktatoru un viņa karaspēku, tad kāpēc viņam ir tik lieli iebildumi pret to, kas Rīgā notiek 16. martā? Jo tādā gadījumā tikpat konkrēti ir jāatzīst, ka arī Latvijas leģiona zaldāti neviens nebija Hitlers, tāpat, kā Sarkanarmijas zaldāti neviens nebija Staļins. Šāda nekonsekvence Krievijas ultrademagoģisko interešu pārstāvjiem Latvijā, protams, nav nekas neparasts, bet te runa ir par valsts galvaspilsētas pirmo personu, kura kārtējo reizi ir pierādījusi, ka vismaz par vēsturi tā zina tikai to, ko piedāvā Kremlis. Nožēlojami!
Tikams Ušakova partijas biedrs Saeimā Urbanovičs Latvijas Avīzē šodien aizgūtnēm vien stāsta par to, cik saskaņiska ir viņa organizācija. Pēc jaunā gada Saskaņas centrā vairs nebūs četras, bet būs tikai viena partija, kura nākamgad ar Sociālistisko partiju veidos kopēju sarakstu. Partijas iekšienē notiekot lielas diskusijas par visu ko pēc kārtas. Intervijas laikā Urbanovičs pat piedāvā Latvijas Avīzes grandam Krustiņam iestāties un censties pārējos pārliecināt par savu taisnību, sakot, ka varbūt viņam tas izdotos. Nu, ja. Un gailim izdosies iestāstīt, ka viņš ir begamots. Kaut vai tas, ka SC ir pietiekami daudz apmelmaņu, kuri turpina apgalvot, ka nekādas okupācijas nebija un dažos gadījumos pat, ka būtu atjaunojama Krievijas impērija (!!! -- nevis Padumjā savienība, bet cara impērija) -- tas liecina, ka "saskaņa" šim veidojumam ir domāta tikai un vienīgi ar tiem, kuri akceptē to pašu Kremļa izrevidēto attieksmi pret dzīvi. Tas ir gana bīstami, jo Ušakova un Urbanoviča komandai nākamā gada Saeimas vēlēšanās ir gana labas izredzes. Latviju pavērst pavisam Krievijas virzienā nudien nebūtu prāta darbs.
Vēl Urbanovičs intervijā klārē, ka gadījumā, ja kāds viņu uzaicinātu kļūt par premjerministru, tad neviens cits no "Saskaņas" centra par ministru nekļūtu, lai nerastos iespaids, ka cilvēks domā tikai par savējiem. Lai paliek tas, ka mūsu iekārtā nekas tāds nebūtu iespējams, ja vien SC neizdotos Saeimā iegūt 51 vietu un arī tad diez vai, jo cilvēki tomēr nav iekārtoti tā, lai iegūtu vietu parlamentā un tad skatītos, kā visi labākie darbi tiek doti citiem. Taču ir arī kas cits. Acīmredzot bez pat minimālākās ironijas sajūtas, Urbanovičs ir atradis par vajadzīgu piemetināt lūk, ko: "Es neko sliktu nevaru teikt par Aināru Šleseru. Viņam ir unikāla politiskā intuīcija." Tas tajā pašā intervijā, kurā cilvēks runā par profesionālu valdību. Droši vien pat Urbanovičs ir pamanījis, ka Šlesers mūsu valstī ir nepotisma paraugbērns, un tas nu ar profesionālismu neiet kopā galīgi nemaz. Var jau arī pieminēt, kur mūs ir novedusi uzslavētā "intuīcija," piemēram, pie Latvijas pasta gandrīz vai bankrota, jo nu jau ir izgāzies arī "intuīcijas" pilnā cilvēkbērna pasta bankas projekts. Taču galvenais tomēr ir liekulība. Ja pats ar nepotismu nenodarbojies, tad uzslavēt kādu, kas nodarbojas tikai un vienīgi ar to? Tā nav "saskaņa." Tas ir prastākais un riebīgākais politikānisms.
Jauku visiem vakaru!
Absolūtākais murgs ir organizācija mūsu valstī, kura ir pilnīgi bez jebkāda pamata piesavinājusies vārdu "saskaņa." Saskaņa starp ko un ko? Katrā gadījumā ne starp valsts iedzīvotājiem. Rīgas mērs šodien aizstiepās līdz Okupācijas muzejam un pēc tam žurnālistiem pateica, ka par to, vai Latvijas 50 gadus ilgusī okupācija bija okupācija vai nebija okupācija esot jāspriež tikai vēsturniekiem. Tā ir vecā Kremļa un tā klēpja sunīšu dziesma. Lai būtu. Bet mērs pateica vēl kaut ko, proti -- Staļina grēki nav piedodami, bet Staļins ir viena lieta, bet PSRS karaspēks un tā zaldāti ir kaut kas cits, un tāpēc viņš mēli pār pleciem kāris katru reizi, kad vajag, joņo uz krāniņveidīgo "uzvaras" pieminekli Pārdaugavā, lai sveiktu veterānus. Un te nu reiz rodas jautājums, proti: Ja Ušakovs Padumjās savienības gadījumā vēlas saredzēt lielu atšķirību starp diktatoru un viņa karaspēku, tad kāpēc viņam ir tik lieli iebildumi pret to, kas Rīgā notiek 16. martā? Jo tādā gadījumā tikpat konkrēti ir jāatzīst, ka arī Latvijas leģiona zaldāti neviens nebija Hitlers, tāpat, kā Sarkanarmijas zaldāti neviens nebija Staļins. Šāda nekonsekvence Krievijas ultrademagoģisko interešu pārstāvjiem Latvijā, protams, nav nekas neparasts, bet te runa ir par valsts galvaspilsētas pirmo personu, kura kārtējo reizi ir pierādījusi, ka vismaz par vēsturi tā zina tikai to, ko piedāvā Kremlis. Nožēlojami!
Tikams Ušakova partijas biedrs Saeimā Urbanovičs Latvijas Avīzē šodien aizgūtnēm vien stāsta par to, cik saskaņiska ir viņa organizācija. Pēc jaunā gada Saskaņas centrā vairs nebūs četras, bet būs tikai viena partija, kura nākamgad ar Sociālistisko partiju veidos kopēju sarakstu. Partijas iekšienē notiekot lielas diskusijas par visu ko pēc kārtas. Intervijas laikā Urbanovičs pat piedāvā Latvijas Avīzes grandam Krustiņam iestāties un censties pārējos pārliecināt par savu taisnību, sakot, ka varbūt viņam tas izdotos. Nu, ja. Un gailim izdosies iestāstīt, ka viņš ir begamots. Kaut vai tas, ka SC ir pietiekami daudz apmelmaņu, kuri turpina apgalvot, ka nekādas okupācijas nebija un dažos gadījumos pat, ka būtu atjaunojama Krievijas impērija (!!! -- nevis Padumjā savienība, bet cara impērija) -- tas liecina, ka "saskaņa" šim veidojumam ir domāta tikai un vienīgi ar tiem, kuri akceptē to pašu Kremļa izrevidēto attieksmi pret dzīvi. Tas ir gana bīstami, jo Ušakova un Urbanoviča komandai nākamā gada Saeimas vēlēšanās ir gana labas izredzes. Latviju pavērst pavisam Krievijas virzienā nudien nebūtu prāta darbs.
Vēl Urbanovičs intervijā klārē, ka gadījumā, ja kāds viņu uzaicinātu kļūt par premjerministru, tad neviens cits no "Saskaņas" centra par ministru nekļūtu, lai nerastos iespaids, ka cilvēks domā tikai par savējiem. Lai paliek tas, ka mūsu iekārtā nekas tāds nebūtu iespējams, ja vien SC neizdotos Saeimā iegūt 51 vietu un arī tad diez vai, jo cilvēki tomēr nav iekārtoti tā, lai iegūtu vietu parlamentā un tad skatītos, kā visi labākie darbi tiek doti citiem. Taču ir arī kas cits. Acīmredzot bez pat minimālākās ironijas sajūtas, Urbanovičs ir atradis par vajadzīgu piemetināt lūk, ko: "Es neko sliktu nevaru teikt par Aināru Šleseru. Viņam ir unikāla politiskā intuīcija." Tas tajā pašā intervijā, kurā cilvēks runā par profesionālu valdību. Droši vien pat Urbanovičs ir pamanījis, ka Šlesers mūsu valstī ir nepotisma paraugbērns, un tas nu ar profesionālismu neiet kopā galīgi nemaz. Var jau arī pieminēt, kur mūs ir novedusi uzslavētā "intuīcija," piemēram, pie Latvijas pasta gandrīz vai bankrota, jo nu jau ir izgāzies arī "intuīcijas" pilnā cilvēkbērna pasta bankas projekts. Taču galvenais tomēr ir liekulība. Ja pats ar nepotismu nenodarbojies, tad uzslavēt kādu, kas nodarbojas tikai un vienīgi ar to? Tā nav "saskaņa." Tas ir prastākais un riebīgākais politikānisms.
Jauku visiem vakaru!
Abonēt:
Ziņas (Atom)
