Labrīt, lasītāji!
Šorīt ziņu aģentūra BNS citē Nacionālās Radio un televīzijas padomes šefu Kleckinu apspriežam savu, savas iestādes un tās parraudzīto iestāžu nākotni. Ja valsts nepratīsies un tam visam nedos adekvātu finansējumu, tā Kleckins, tad būtu no amata jāaiziet ne tikai viņam, bet arī Latvijas televīzijas ģenerāldirektoram, Latvijas radio ģenerāldirektoram, un visiem pārējiem NRTP locekļiem. Precīzais teksts: ""Es jau uzskatītu, es gan uz to neprovocēšu nevienu, ka gadījumā, ja nekas netiks izdarīts ar nākamā gada finansēšanu, ja mēs vēlreiz pārliecināsimies, pārskaitīsim visu, ka tādā veidā nevar pildīt savus uzdevumus un jēga nav tam visam. Tad vajadzētu iet un atsaukt savu līdzdalību visai padomei kopā un ģenerāldirektoriem. Es domāju, ka tas būtu ļoti pareizi."
Te ir jāatdala divas lietas. Viena ir tā, ka Latvijas politikāņi jau gadiem ilgi ir bijuši pārāk gļēvi vai neprasmīgi, lai abiem sabiedriskajiem medijiem atrastu pienācīgu finansēšanas modeli, kā tas ir visur Eiropā, bet tikai ne mūsu "īpašajā" banānu republikā. Kā jau vienmēr. Protams, patlaban ir krīzīgi apstākļi, grūti iet visiem, taču tas vēl jo skaudrāk ilustrē nejēdzības -- piemēram, apstākli, ka valsts LTV personā maksā naudu valstij televīzijas torņa personā. Vai arī to, ka LTV joprojām mitinas celtnē, kura bija morāli novecojusi piecas minūtes pēc tam, kad to uzcēla un kuras ekspluatācijas izmaksas ir vienkārši nenormālas.
Taču par to prom iešanu. LTV un LR tomēr ģenerāldirektors ir vajadzīgs, neskatoties, vai tas ir tāds riktīgs ģenerālis vai tikai p.i. Kādam tas darbs būs jāveic neatkarīgi no tā, ko valsts dara vai nedara finansēšanas jomā. Protestējot aizies viens, bet ko darīs nākamais? Finanšu situācija jau nemainīsies no tā, vai Edgars Kots un Dzintris Kolāts dzīvē nolems darīt kaut ko citu. Un spaidīgos finanšu apstākļos varbūt nudien nav pati labākā doma -- iecelt kādu, kuram viss jāapgūst no jauna.
Toties pavisam labi būtu, ja pats Kleckins no amata aizietu nevis tad, kad ir nolemts par 2010. gada budžetu, bet jau tagad. Intervijā ar BNS viņš pats gaužas: ""Es esmu vecs cilvēks, man tūlīt būs 76 gadi. Man nav daudz laika, man ir daudz visādu plānu, tīri personisku. Man vajag uzrakstīt daudz ko, izdot. Daudz kas man ir, ir tādi sapņi nerealizēti, kurus man vairs nav kur atlikt. Lūk, un tāpēc man ir tāda riebīga sajūta, ka es sev bendēju laiku, kaut es cenšos turēties, es nedzenu cilvēkus izmisumā, es cenšos kaut ko darīt un dot cilvēkiem sajūtu, ka viņi arī kaut ko dara, ne tikai sēž un nodarbojas ar vells viņu zina ko, lai tikai kādam uzrakstītu papīru atkal kādu." Nu, tad nebendējiet sevi, Kleckina kungs. Jums vajadzēja no amata aiziet tad, kad Jūs nolēmāt kļūt par Krievijas federācijas Vēlēšanu komisijas partorgu Latvijā, bet labāk vēlāk, nekā nekad. Te velkamas paraleles ar vēl vienu "vecu cilvēku" Latvijas politikā Raimondu Paulu, kurš nepārtraukti kreņķējas par to, cik ārprātīgi viņam netīk politika un cik ārprātīgi sašutis viņš ir par to, ka kāds vispār uzdrīkstas viņu attiecīgajā kontekstā kritizēt, bet ... pie krēsla ir pielipis vēl joprojām.
Jauku visiem dienu!
ceturtdiena, 2009. gada 10. septembris
otrdiena, 2009. gada 8. septembris
Anta, osta, bonusi un hokejs -- tik greizi, tik greizi
Labrīt, lasītāji!
Tik daudz, tik daudz šorīt no tā, kas apliecina visu to, kas mūsu valsts politekonokorumpētajā pārvaldes sistēmā iet greizi, greizi.
Raugi, 80 Saeimas deputātu iebildumi nav iemesls "Tautas" partijas šefam Segliņam atteikties no Antas Rugātes kandidatūras amatam Saeimas prezidijā. Gadījumā, ja deputāti nemainīs attieksmi par to, kas presē aprakstīts, kā A. Rugātes "nešpetnais" raksturs, TP turpmāk visos balsojumos rīkosies pavisam brīvi. Kāpēc Anta Rugāte, tikai Anta Rugāte un vienīgi Anta Rugāte? To TP nav paskaidrojusi, un taisnība ir tiem, kuri saka, ka partija patlaban uzvedas kā gražīgs bērns, kuram mamma veikalā nepērk kāroto konfekti. Kārtējais pierādījums tam, ka TP valsts neinteresē nemaz. Interesē tikai partijas šauri zīmētās intereses.
Lūk, Rīgas domes buldozers sapriecājies, ka nu dota "zaļā gaisma" Rīgas brīvostas attīstībai ar pilnu klapi un ar pilnu "gāzi grīdā" filozofiju, jo nu reiz esot novākti visi nevajadzīgie "administratīvie šķēršļi." Te der atcerēties divas lietas. Pirmkārt, šie "administratīvie šķēršļi" cita starpā iekļauj arī Satversmes tiesas atzinumu par to, ka brīvostas attīstības plāni ir izstrādāti bez nepieciešamās vides ietekmes analīzes. Protams, tas buldozeram ir pilnīgi pie vienas pakaļas -- leģendāri kļuvuši viņa atzinumi par "putniņiem" un "muļķiem un stulbeņiem," kuri viņus aizsargā. Tiesa, aizvakar buldozers solīja, ka brīvostā arī pēc grandiozās attīstības varēšot dzīvot "putni un cita veida visdažādākie zvēri." Taču tas mūs noved pie otra jautājuma, proti -- šo "visdažādāko zvēru" starpā ir arī cilvēki. Un problēma ar šiem "zvēriem" bija kā uz delnas redzama tad, kad brīvostā draudēja uzsprāgt acetona ciānhidrīna konteiners.
Savukārt te mums ir atzinums no Valsts kontroles, ka par spīti visāda veida bonusu un citu materiālu stimulu aizliegšanai, valsts iestādes tomēr pērn pamanījušās šādos labumos izdāļāt veselu miljonu latu un vairāk. Premjerministrs šorīt televīzijā teica, ka vainīgie tikšot sodīti. Ņemot vērā to, ka "dāsnumu" šajā gadījumā iazrādījušas astoņas valdības ministrijas, jācer, ka viņam ir taisnība, jo lielo zivju ķeršana mūsu valsts nelikumību jomā nekad nav bijusi īpaši veiksmīga.
Tad vēl stāsts par Dinamo hokeja klubu. Šodien Dienā tā šefs atklātā tekstā paziņo, ka plāns vienmēr ir bijis komandu pārdot valstij. "Saprotu, ka daudziem 10 miljoni eiro liekas nenormāli liela nauda, bet tautai un sevišķi valstsvīriem jāsaprot, ka sportam noteikti jāatvēl nauda" -- tā viņš skaidrojis, vēl piebilstot, ka citādi valstij nākšoties daudz vairāk maksāt par medicīnu, noziedzības apkarošanu utt. Man personīgi nav īsti skaidrs, kā šīs lietas līmējas kopā -- vai no tā izriet, ka bez finansējuma, neveseli vai noziedzīgi kļūs hokeja spēlētāji? To nu nezinu, bet Dinamo dzīvi uzsāka kā privāta instance, akcionāru vidū ir arī kādreizējais "stabilitātes garants" Kalvītis un kādreizējais prezidents Ulmanis. Un ir pilnīgi skaidrs, ka krīzes apstākļos valstij hokeja klubs nu reiz ir vajadzīgs apmēram tikpat daudz, kā vetārsta Veldres reiz izlolotais sapnis par ceremoniālu zirgu gvardi bruņoto spēku vajadzībām. Te atkal ir redzama ierastā šeptēšanās. Iepriekš minētais buldozers ir solījis, ka Dinamo varot rēķināties ar naudu no Rīgas brīvostas -- tas nekas, ka tai ar likumu ir aizliegts kaut ko sponsorēt, jo sponsorēšana, lūk, tikšot pārkvalificēta kā "reklamēšana." Acis tiek mestas arī citu uzņēmumu virzienā. Galvenais akcionārs stāstījis, ka, piemēram, savu artavu varētu piemest "trīs četri lielie valsts uzņēmumi -- tādi kā Latvenergo, Lattelecom, Latvijas dzelzceļš, Latvijas valsts meži. (..) Ko tādiem uzņēmumiem nozīmētu katram 3 miljoni? Ir stulbi šo naudu vienkārši noēst." It kā minētajiem uzņēmumiem nebūtu nekā cita, ko ar šo naudu darīt. Piemēram, ziņots, ka Latvenergo šoziem plāno 100 tūkstošiem ģimeņu katrai uzdāvināt elektrību 37 latu vērtībā. Un kāda sakritība! Tur sanāk ... 3,7 miljoni latu. Palīdzēt trūcīgām ģimenēm vai sponsorēt hokeja klubu. Hmm. Ļoti sarežģīta izvēle.
Dzīvojam tālāk. Jauku visiem dienu!
Tik daudz, tik daudz šorīt no tā, kas apliecina visu to, kas mūsu valsts politekonokorumpētajā pārvaldes sistēmā iet greizi, greizi.
Raugi, 80 Saeimas deputātu iebildumi nav iemesls "Tautas" partijas šefam Segliņam atteikties no Antas Rugātes kandidatūras amatam Saeimas prezidijā. Gadījumā, ja deputāti nemainīs attieksmi par to, kas presē aprakstīts, kā A. Rugātes "nešpetnais" raksturs, TP turpmāk visos balsojumos rīkosies pavisam brīvi. Kāpēc Anta Rugāte, tikai Anta Rugāte un vienīgi Anta Rugāte? To TP nav paskaidrojusi, un taisnība ir tiem, kuri saka, ka partija patlaban uzvedas kā gražīgs bērns, kuram mamma veikalā nepērk kāroto konfekti. Kārtējais pierādījums tam, ka TP valsts neinteresē nemaz. Interesē tikai partijas šauri zīmētās intereses.
Lūk, Rīgas domes buldozers sapriecājies, ka nu dota "zaļā gaisma" Rīgas brīvostas attīstībai ar pilnu klapi un ar pilnu "gāzi grīdā" filozofiju, jo nu reiz esot novākti visi nevajadzīgie "administratīvie šķēršļi." Te der atcerēties divas lietas. Pirmkārt, šie "administratīvie šķēršļi" cita starpā iekļauj arī Satversmes tiesas atzinumu par to, ka brīvostas attīstības plāni ir izstrādāti bez nepieciešamās vides ietekmes analīzes. Protams, tas buldozeram ir pilnīgi pie vienas pakaļas -- leģendāri kļuvuši viņa atzinumi par "putniņiem" un "muļķiem un stulbeņiem," kuri viņus aizsargā. Tiesa, aizvakar buldozers solīja, ka brīvostā arī pēc grandiozās attīstības varēšot dzīvot "putni un cita veida visdažādākie zvēri." Taču tas mūs noved pie otra jautājuma, proti -- šo "visdažādāko zvēru" starpā ir arī cilvēki. Un problēma ar šiem "zvēriem" bija kā uz delnas redzama tad, kad brīvostā draudēja uzsprāgt acetona ciānhidrīna konteiners.
Savukārt te mums ir atzinums no Valsts kontroles, ka par spīti visāda veida bonusu un citu materiālu stimulu aizliegšanai, valsts iestādes tomēr pērn pamanījušās šādos labumos izdāļāt veselu miljonu latu un vairāk. Premjerministrs šorīt televīzijā teica, ka vainīgie tikšot sodīti. Ņemot vērā to, ka "dāsnumu" šajā gadījumā iazrādījušas astoņas valdības ministrijas, jācer, ka viņam ir taisnība, jo lielo zivju ķeršana mūsu valsts nelikumību jomā nekad nav bijusi īpaši veiksmīga.
Tad vēl stāsts par Dinamo hokeja klubu. Šodien Dienā tā šefs atklātā tekstā paziņo, ka plāns vienmēr ir bijis komandu pārdot valstij. "Saprotu, ka daudziem 10 miljoni eiro liekas nenormāli liela nauda, bet tautai un sevišķi valstsvīriem jāsaprot, ka sportam noteikti jāatvēl nauda" -- tā viņš skaidrojis, vēl piebilstot, ka citādi valstij nākšoties daudz vairāk maksāt par medicīnu, noziedzības apkarošanu utt. Man personīgi nav īsti skaidrs, kā šīs lietas līmējas kopā -- vai no tā izriet, ka bez finansējuma, neveseli vai noziedzīgi kļūs hokeja spēlētāji? To nu nezinu, bet Dinamo dzīvi uzsāka kā privāta instance, akcionāru vidū ir arī kādreizējais "stabilitātes garants" Kalvītis un kādreizējais prezidents Ulmanis. Un ir pilnīgi skaidrs, ka krīzes apstākļos valstij hokeja klubs nu reiz ir vajadzīgs apmēram tikpat daudz, kā vetārsta Veldres reiz izlolotais sapnis par ceremoniālu zirgu gvardi bruņoto spēku vajadzībām. Te atkal ir redzama ierastā šeptēšanās. Iepriekš minētais buldozers ir solījis, ka Dinamo varot rēķināties ar naudu no Rīgas brīvostas -- tas nekas, ka tai ar likumu ir aizliegts kaut ko sponsorēt, jo sponsorēšana, lūk, tikšot pārkvalificēta kā "reklamēšana." Acis tiek mestas arī citu uzņēmumu virzienā. Galvenais akcionārs stāstījis, ka, piemēram, savu artavu varētu piemest "trīs četri lielie valsts uzņēmumi -- tādi kā Latvenergo, Lattelecom, Latvijas dzelzceļš, Latvijas valsts meži. (..) Ko tādiem uzņēmumiem nozīmētu katram 3 miljoni? Ir stulbi šo naudu vienkārši noēst." It kā minētajiem uzņēmumiem nebūtu nekā cita, ko ar šo naudu darīt. Piemēram, ziņots, ka Latvenergo šoziem plāno 100 tūkstošiem ģimeņu katrai uzdāvināt elektrību 37 latu vērtībā. Un kāda sakritība! Tur sanāk ... 3,7 miljoni latu. Palīdzēt trūcīgām ģimenēm vai sponsorēt hokeja klubu. Hmm. Ļoti sarežģīta izvēle.
Dzīvojam tālāk. Jauku visiem dienu!
svētdiena, 2009. gada 6. septembris
Par takšiem
Labdien, lasītāji!
Vakar vakarā biju uz Andrea Bočelli koncertu. Tas bija ļoti jauks, kā jau to varēja gaidīt. Cilvēks prot dziedāt, un tur bija arī Nacionālās operas orķestris, lielisks koris, un vēl pāris solistu, tajā skaitā izcilā soprāne Inese Galante. Sevišķi priecēja pats Mežaparks, kurā sen nebiju bijis. Bija padomāts gan par atspirdzinošām vielām, gan arī par pietiekami lielu tualešu skaitu, lai nevienam īpaši mokoties nebūtu jāgaida rindā. Tiesa, man gan liekas, ka kaut kur tur vajadzētu tomēr ierīkot stāvvietu. Piebraukt Mežaparkam jau tā ir sarežģīti, un pēc tam garais sirojums, lai tiktu līdz estrādei. Mani tas īpaši netraucēja, bet ne jau visi ir vingri. Taču tas nekas traks nebija -- vakars bija skaists.
Bet pēc tam. Pēc tam, pēc tam, pēc tam. Gājām mēs ar draugu meklēt taksi. Takšu tur bija pat ļoti daudz. No daudzām un dažādām firmām. Sākās. Vai brauksim ar skaitītāju? Nu, ja ļoti vajag. Vai skaitītājam ir aizlīmēti kādi lodziņi? Mmmm. Viens šoferītis pateica, ka viņaprāt ceļš no Mežaparka uz centru varētu maksāt tā ap 10 latiem. Nu, nē. Jo tad, kad atradām taksi, kura šoferis ne vien lietoja skaitītāju, bet tam nekas aizlīmēts nebija, summa sanāca ... seši lati.
Šī ir lieta, par kuru esmu rakstījis arī citreiz, bet absolūti nepārprotami ir tas, ka tā ir joma, kurā Rīgas pašvaldība ir izrādījusi vienkārši elpu aizraujošu bezzobainību. Takšu firmu mūsu pilsētā ir pat ļoti daudz, un ir vairāk nekā skaidrs, ka pietiekami daudzos gadījumos tās ir negodīgas, lai neteiktu krietni, krietni vairāk. Vakar Dienā kolēģis rakstīja par krāpnieciskiem bāriem, kuros, piemēram, kastīte Rafaello konfekšu tiek pārdota par 40 latiem (!). Murgs un marasms. Taču viņš arī minēja vācu tūristus, kuriem par ceļu no Bolderājas uz centru šoferis pieprasīja 290 (!!!) latu.
Neticu, ka te neko nevar darīt lietas labā. Saprotu, arī taksometru jomā ir vēlama konkurence, monopols nav laba lieta nevienā jomā. Bet ir taču noteikumi par skaitītājiem. Ir pavisam konkrēti noteikumi par tarifiem. Pašreizējais Rīgas domes tandems rādās esam uz reidiem nasks. Pirms nedēļas Šlesakovs devās reidos pa minētajiem krogiem, lai gan ņemot vērā to, ka viņiem līdz bija liels bars žurnālistu, īpaši slepens tas nu gan nebija. Kas traucētu kādus četrus vai piecus ļaudis vienkārši katru dienu sūtīt braukt ar taksi? Un piereģistrēt to, kas tur notiek. Un gadījumos, kad notiek krāpšanās, vispirms brīdināt šoferi, tad brīdināt visu firmu, un tad bez absolūti jebkādām ceremonijām firmai atņemt licensi un viss. Tas, ka ienākot jaunai firmai, kuru radīja airBaltic tāpēc, ka tā pasažieriem bija apnikusi krāpnieciskā attieksme pret tūristiem, kāds jau ir paguvis šaut virsū -- tas liecina, kāda rakstura ir šī rūpala. Dikti Šlesakovs solīja rīdziniekiem un viņu viesiem dzīvi padarīt labāku. Līdz Ziemassvētkiem, tā mums solīts, neviena krāpnieciska kroga vairs Vecrīgā nebūs. Lūdzu, kungi -- to pašu nodrošiniet arī takšu jomā. Tā nevar.
Jauku visiem dienu!
Vakar vakarā biju uz Andrea Bočelli koncertu. Tas bija ļoti jauks, kā jau to varēja gaidīt. Cilvēks prot dziedāt, un tur bija arī Nacionālās operas orķestris, lielisks koris, un vēl pāris solistu, tajā skaitā izcilā soprāne Inese Galante. Sevišķi priecēja pats Mežaparks, kurā sen nebiju bijis. Bija padomāts gan par atspirdzinošām vielām, gan arī par pietiekami lielu tualešu skaitu, lai nevienam īpaši mokoties nebūtu jāgaida rindā. Tiesa, man gan liekas, ka kaut kur tur vajadzētu tomēr ierīkot stāvvietu. Piebraukt Mežaparkam jau tā ir sarežģīti, un pēc tam garais sirojums, lai tiktu līdz estrādei. Mani tas īpaši netraucēja, bet ne jau visi ir vingri. Taču tas nekas traks nebija -- vakars bija skaists.
Bet pēc tam. Pēc tam, pēc tam, pēc tam. Gājām mēs ar draugu meklēt taksi. Takšu tur bija pat ļoti daudz. No daudzām un dažādām firmām. Sākās. Vai brauksim ar skaitītāju? Nu, ja ļoti vajag. Vai skaitītājam ir aizlīmēti kādi lodziņi? Mmmm. Viens šoferītis pateica, ka viņaprāt ceļš no Mežaparka uz centru varētu maksāt tā ap 10 latiem. Nu, nē. Jo tad, kad atradām taksi, kura šoferis ne vien lietoja skaitītāju, bet tam nekas aizlīmēts nebija, summa sanāca ... seši lati.
Šī ir lieta, par kuru esmu rakstījis arī citreiz, bet absolūti nepārprotami ir tas, ka tā ir joma, kurā Rīgas pašvaldība ir izrādījusi vienkārši elpu aizraujošu bezzobainību. Takšu firmu mūsu pilsētā ir pat ļoti daudz, un ir vairāk nekā skaidrs, ka pietiekami daudzos gadījumos tās ir negodīgas, lai neteiktu krietni, krietni vairāk. Vakar Dienā kolēģis rakstīja par krāpnieciskiem bāriem, kuros, piemēram, kastīte Rafaello konfekšu tiek pārdota par 40 latiem (!). Murgs un marasms. Taču viņš arī minēja vācu tūristus, kuriem par ceļu no Bolderājas uz centru šoferis pieprasīja 290 (!!!) latu.
Neticu, ka te neko nevar darīt lietas labā. Saprotu, arī taksometru jomā ir vēlama konkurence, monopols nav laba lieta nevienā jomā. Bet ir taču noteikumi par skaitītājiem. Ir pavisam konkrēti noteikumi par tarifiem. Pašreizējais Rīgas domes tandems rādās esam uz reidiem nasks. Pirms nedēļas Šlesakovs devās reidos pa minētajiem krogiem, lai gan ņemot vērā to, ka viņiem līdz bija liels bars žurnālistu, īpaši slepens tas nu gan nebija. Kas traucētu kādus četrus vai piecus ļaudis vienkārši katru dienu sūtīt braukt ar taksi? Un piereģistrēt to, kas tur notiek. Un gadījumos, kad notiek krāpšanās, vispirms brīdināt šoferi, tad brīdināt visu firmu, un tad bez absolūti jebkādām ceremonijām firmai atņemt licensi un viss. Tas, ka ienākot jaunai firmai, kuru radīja airBaltic tāpēc, ka tā pasažieriem bija apnikusi krāpnieciskā attieksme pret tūristiem, kāds jau ir paguvis šaut virsū -- tas liecina, kāda rakstura ir šī rūpala. Dikti Šlesakovs solīja rīdziniekiem un viņu viesiem dzīvi padarīt labāku. Līdz Ziemassvētkiem, tā mums solīts, neviena krāpnieciska kroga vairs Vecrīgā nebūs. Lūdzu, kungi -- to pašu nodrošiniet arī takšu jomā. Tā nevar.
Jauku visiem dienu!
piektdiena, 2009. gada 4. septembris
Par kredītņēmējiem, klibiem zirgiem un režisoru -- pārdomas piektdienā
Labrīt, lasītāji!
Vakar vakarā noskatījos kolēģa Gundara Rēdera debiju raidījumā "Aktuālā ceturtdiena." Raidījums pieteikts kā problēmu risinātājs. Vakar runa bija par kredītņēmējiem, kuri patlaban ir ievērojamās sprukās. Stāsta centrā -- kāda skolas direktore, kuras fabula ir pazīstama -- "treknajos gados" sagrābās kredītus, tad vīrs zaudēja darbu, tad sieva, kā jau izglītības darbiniece, piedzīvoja algas samazināšanu, un nu ir grūti. Ar divām bankām izdevies sarunāt citu maksājumu grafiku, bet trešā banka parādu jau ir paguvusi cedēt parādu iekasēšanas firmai.
Raidījuma laikā bija arī domburveidīga aptauja, kurā ļaudis tika aicināti balsot par to, kas tad īsti pie šīs situācijas visvairāk ir vainīgs -- valsts, bankas vai kredītņēmēji. Mani patīkami pārsteidza tas, ka lielākā balsotāju daļa sniedza, manuprāt, pareizo atbildi. 465 teica, ka lielākoties vainīgi ir paši kredītņēmēji, 315 -- ka valsts, bet 166 -- ka bankas. Patreizējā situācija ar kredītiem ir līdzīga Bankas Baltija epopejai. Abos gadījumos cilvēki, vai nu aiz lētticības vai alkatības, ir rīkojušies veidā, kas nebūt nebija prātīgs. Valsti var vainot tik daudz, cik abos gadījumos valdība ignorēja pietiekami skaļus un skaidrus signālus -- BB gadījumā par to, ka tā bija nekas cits, kā prasta piramīdas shēma, pašreizējās krīzes gadījumā par to, ka tautsaimniecība pārkarst, un "gāze grīdā" filozofija ved uz krahu. Taču kopumā jāsecina, ka ne jau visi Latvijas iedzīvotāji neapdomīgi ņēma kredītus. Parāds nav brālis -- tā ir laba aksioma jebkurā laikā, arī "treknajos gados." Protams, ir žēl skolas direktores (kura, starp citu, teica, ka ļoti iespējams, ka viņa emigrēs "uz valsti, kurā cilvēks ir vērtība"), bet vainot valsti un it īpaši bankas (bizness dara to, ko bizness dara -- pelna naudu) šajā gadījumā nebūs pareizi.
Raidījuma laikā nācās domāt arī par latviešu valodas kvalitāti. No tieslietu ministra mutes skanēja "kad" tad, kad vajadzēja "ka", kā arī jēdziens "runa iet." Kredītņēmēju asociācijas pārstāvis atkārtoti lietoja frāzi "dotajā brīdī." "Ka" un "kad" juka arī juristam. To pašu pārdomāju arī aizvakar, kad skatījos Dombura šovu. Skaisti un pareizi runāja nevalstiskas organizācijas pārstāve ar uzvārdu, ja pareizi atceros, Baumane, bet citādi arī tur bija kadošanās un viss pārējais. Tas ir visnotaļ traģiski.
***
Amizē, bet traģikomiskā nozīmē, "Tautas" partijas nepārtrauktā ampelēšanās. Vakardienas balsojumā par to, vai Antai Rugātei kļūt par Saeimas prezidija locekli, pirmajā piegājienā viņa saņēma tikai 25 balsis (TP Saeimā ir 21 mandāts). Vajadzēja prasties, bet nē. TP pieprasīja vēl vienu balsojumu. Tikai 20 balsis. Vajadzēja prasties vēlreiz, bet vēlreiz nē. TP draud A. Rugāti jaunnedēļ izvirzīt vēlreiz, un partijas līderis visu vainu cenšas novelt uz "Jaunā laika" pleciem, sakot, ka tas neprotot nodrošināt "disciplīnu." Ja "disciplīna" nozīmē bezierunu piekāpšanos visām TP mākoņos sagrābtajām iegribām, kā tas bija laikos, kad pie teikšanas bija "stabilitātes garants," tad tāda disciplīna Saeimai nav vajadzīga. Gandrīz vai sametas žēl kādreiz varenās TP. Patlaban tā ir kā klibs zirgs, kuru žēlsirdības labad vajadzētu izvest aplokā un nošaut. Jo nopietns strādātājs tas vairs nav nudien. Partija jau sen ir kļuvusi par radikāli destruktīvu spēku. Ļoti ceru, ka nākamgad vēlētāji tai parādīs durvis, bet līdz tam brīdim tikpat ļoti ceru, ka tā nedarīs neko, lai valsti grautu vēl tālāk, lai arī cik ļoti tas nekalpotu atsevišķu partijas senbiedru interesēm.
***
Un pēdīgi -- viedi vārdi šodien laikrakstā Diena no fenomenālā teātra režisora Alvja Hermaņa par politiku, kultūru un Latviju. Iesaku izlasīt.
Jauku visiem dienu!
Vakar vakarā noskatījos kolēģa Gundara Rēdera debiju raidījumā "Aktuālā ceturtdiena." Raidījums pieteikts kā problēmu risinātājs. Vakar runa bija par kredītņēmējiem, kuri patlaban ir ievērojamās sprukās. Stāsta centrā -- kāda skolas direktore, kuras fabula ir pazīstama -- "treknajos gados" sagrābās kredītus, tad vīrs zaudēja darbu, tad sieva, kā jau izglītības darbiniece, piedzīvoja algas samazināšanu, un nu ir grūti. Ar divām bankām izdevies sarunāt citu maksājumu grafiku, bet trešā banka parādu jau ir paguvusi cedēt parādu iekasēšanas firmai.
Raidījuma laikā bija arī domburveidīga aptauja, kurā ļaudis tika aicināti balsot par to, kas tad īsti pie šīs situācijas visvairāk ir vainīgs -- valsts, bankas vai kredītņēmēji. Mani patīkami pārsteidza tas, ka lielākā balsotāju daļa sniedza, manuprāt, pareizo atbildi. 465 teica, ka lielākoties vainīgi ir paši kredītņēmēji, 315 -- ka valsts, bet 166 -- ka bankas. Patreizējā situācija ar kredītiem ir līdzīga Bankas Baltija epopejai. Abos gadījumos cilvēki, vai nu aiz lētticības vai alkatības, ir rīkojušies veidā, kas nebūt nebija prātīgs. Valsti var vainot tik daudz, cik abos gadījumos valdība ignorēja pietiekami skaļus un skaidrus signālus -- BB gadījumā par to, ka tā bija nekas cits, kā prasta piramīdas shēma, pašreizējās krīzes gadījumā par to, ka tautsaimniecība pārkarst, un "gāze grīdā" filozofija ved uz krahu. Taču kopumā jāsecina, ka ne jau visi Latvijas iedzīvotāji neapdomīgi ņēma kredītus. Parāds nav brālis -- tā ir laba aksioma jebkurā laikā, arī "treknajos gados." Protams, ir žēl skolas direktores (kura, starp citu, teica, ka ļoti iespējams, ka viņa emigrēs "uz valsti, kurā cilvēks ir vērtība"), bet vainot valsti un it īpaši bankas (bizness dara to, ko bizness dara -- pelna naudu) šajā gadījumā nebūs pareizi.
Raidījuma laikā nācās domāt arī par latviešu valodas kvalitāti. No tieslietu ministra mutes skanēja "kad" tad, kad vajadzēja "ka", kā arī jēdziens "runa iet." Kredītņēmēju asociācijas pārstāvis atkārtoti lietoja frāzi "dotajā brīdī." "Ka" un "kad" juka arī juristam. To pašu pārdomāju arī aizvakar, kad skatījos Dombura šovu. Skaisti un pareizi runāja nevalstiskas organizācijas pārstāve ar uzvārdu, ja pareizi atceros, Baumane, bet citādi arī tur bija kadošanās un viss pārējais. Tas ir visnotaļ traģiski.
***
Amizē, bet traģikomiskā nozīmē, "Tautas" partijas nepārtrauktā ampelēšanās. Vakardienas balsojumā par to, vai Antai Rugātei kļūt par Saeimas prezidija locekli, pirmajā piegājienā viņa saņēma tikai 25 balsis (TP Saeimā ir 21 mandāts). Vajadzēja prasties, bet nē. TP pieprasīja vēl vienu balsojumu. Tikai 20 balsis. Vajadzēja prasties vēlreiz, bet vēlreiz nē. TP draud A. Rugāti jaunnedēļ izvirzīt vēlreiz, un partijas līderis visu vainu cenšas novelt uz "Jaunā laika" pleciem, sakot, ka tas neprotot nodrošināt "disciplīnu." Ja "disciplīna" nozīmē bezierunu piekāpšanos visām TP mākoņos sagrābtajām iegribām, kā tas bija laikos, kad pie teikšanas bija "stabilitātes garants," tad tāda disciplīna Saeimai nav vajadzīga. Gandrīz vai sametas žēl kādreiz varenās TP. Patlaban tā ir kā klibs zirgs, kuru žēlsirdības labad vajadzētu izvest aplokā un nošaut. Jo nopietns strādātājs tas vairs nav nudien. Partija jau sen ir kļuvusi par radikāli destruktīvu spēku. Ļoti ceru, ka nākamgad vēlētāji tai parādīs durvis, bet līdz tam brīdim tikpat ļoti ceru, ka tā nedarīs neko, lai valsti grautu vēl tālāk, lai arī cik ļoti tas nekalpotu atsevišķu partijas senbiedru interesēm.
***
Un pēdīgi -- viedi vārdi šodien laikrakstā Diena no fenomenālā teātra režisora Alvja Hermaņa par politiku, kultūru un Latviju. Iesaku izlasīt.
Jauku visiem dienu!
ceturtdiena, 2009. gada 3. septembris
Par komunisma rehabilitāciju
Labrīt, lasītāji!
Šorīt Latvijas Avīzē kolēģs Ģirts Zvirbulis ziņo, ka Latvijas Uzņēmumu reģistrs ir liedzis reģistrāciju jaunai organizācijai, kas saucas "Komunisma atbalsta kustība Latvijā." Kustība, gluži loģiski, ar šo lēmumu nav mierā un ir solījusies vērsties Eiropas Cilvēka tiesību tiesā. Un te nu ir pāris lietas, par kurām padomāt.
Pirmkārt, kustības pamatā acīmredzot ir nostaļģija par aizgājušajiem laikiem. Viņdien Latvijas radio man atrakstīja kāda jauniete, latviete, kura nosodīja mani par kritiku, kādu esmu paudis par padomju laiku. Viņas vecāki, tā jaunkundze, tajā laikā ieguva labu bezmaksas izglītību un pēc tam labu darbu. Es par to neko nezinot, un tāpēc man neesot tiesību runāt par "krievu laikiem." Atbildē es rakstīju -- ja viņa tik tiešām ir tik jauna, ka tikai tagad grasās stāties universitātē, kā pati apgalvoja, tad tieši viņa ir tā, kas nav dzīvojusi "krievu laikos", un tāpēc acīmredzot neatceras, ka vecāki ar visu izglītību un darbu nedrīkstēja runāt, ko domā, viņu telefona sarunas kāds noklausījās (ja viņiem vispār bija telefons), viņi no valsts drīkstēja izbraukt tikai ar čekas atļauju, viņi droši vien dzīvoja komunālā dzīvoklī ar svešiniekiem, u.tml. Taču nedz jauniete, nedz minētā kustība nav viena -- šādas pārdomas esmu dzirdējis arī no citiem radio klausītājiem, un ne tikai. Acīmredzot centrālā doma -- kaut vai nebrīve, ja tik vēders pilns. Mūslaikos, kad krīze sit augstu vilni, šādu attieksmi laikam var saprast, lai arī ne pieņemt. Padumjā savienība tomēr bija totalitāra diktatūra ar visu no tā izrietošo, un tas pilnais vēders tomēr pietiekami bieži tik pilns ar tikai to, ko varēja atrast, nevis to, ko cilvēks gribēja. Atšķirībā no minētās jaunkundzes es esmu dzīvojis "krievu laikos" -- Latvijā esmu jau kopš 1989. gada un ļoti labi atceros Centrāltirgu ziemā, kad bietes, kartupeļi un kāposti bija vienīgā zaļbarība, un banāns un apelsīns bija attāls sapnis.
Taču te ir arī cita lieta. "Komunisma atbalsta kustības Latvijā" pārstāve Latvijas Avīzei ir teikusi, ka "citās demokrātiskās valstīs komunistiskās partijas un komunistisko ideju paušana ir atļauta," un tur nu viņai ir taisnība. Komunistu partijas, piedevām daudzās valstīs ne viena vien, ir Austrijā, Dānijā, Īrijā, Itālijā, Šveicē, Nīderlandē, Somijā, Zviedrijā, Lielbritānijā, Portugālē, Vācijā, Norvēģijā, Francijā, Spānijā ... pat Farēru salās. Būs interesanti redzēt, ko par šo lietu teiks Eiropas Cilvēka tiesību tiesa, ja lieta tik tālu nonāks. Citos gadījumos tā ir atļāvusi partiju aizliegšanu, piemēram, Spānijai tā ļava aizliegt basku tautības partiju, kuru Spānijas valdība bija aprakstījusi kā teroristisku. Tiesa lēma, ka demokrātiskā sabiedrībā tas ir pieļaujami. Patlaban "Komunisma atbalsta kustība Latvijā" nav partija, lai arī viens no tās vadītājiem Latvijas Avīzei teica, ka partijas veidošana ar laiku varētu būt iespējama. Kustības gadījumā visticamāk eventuālais spriedums varētu grozīties ap pulcēšanās brīvību, kas ir paredzēta arī Latvijas Satversmē.
Katrā ziņā vienu gan varam teikt droši. Komunisms kā ideoloģija 20. gadsimtā sevi diskreditēja pilnībā un pavisam. Cilvēks nav radīts komunists ar pārliecību, ka visiem jābūt vienādā ekonomiskā vai sabiedriskā līmenī. Cilvēks sev un savai ģimenei vēlas nodrošināt pašu labāko, kāds vien ir iespējams. Vēsturski valstis, kurās pārvaldošā ir bijusi tieši komunistiskā ideoloģija, tāpēc neizbēgami ir bijušas diktatūras. Arī tās valstis, kuras mūsdienās sevi sludina par komunistiskām, mēdz būt ar stipri nekomunistisku tautsaimniecību (redzamākais piemērs -- Ķīna). Tomēr galu beigās varu saprast, kāpēc UR pieņēma minēto lēmumu, bet neesmu pārliecināts, ka tas atbildīs Eiropas cilvēka tiesību principiem.
Jauku visiem dienu!
Šorīt Latvijas Avīzē kolēģs Ģirts Zvirbulis ziņo, ka Latvijas Uzņēmumu reģistrs ir liedzis reģistrāciju jaunai organizācijai, kas saucas "Komunisma atbalsta kustība Latvijā." Kustība, gluži loģiski, ar šo lēmumu nav mierā un ir solījusies vērsties Eiropas Cilvēka tiesību tiesā. Un te nu ir pāris lietas, par kurām padomāt.
Pirmkārt, kustības pamatā acīmredzot ir nostaļģija par aizgājušajiem laikiem. Viņdien Latvijas radio man atrakstīja kāda jauniete, latviete, kura nosodīja mani par kritiku, kādu esmu paudis par padomju laiku. Viņas vecāki, tā jaunkundze, tajā laikā ieguva labu bezmaksas izglītību un pēc tam labu darbu. Es par to neko nezinot, un tāpēc man neesot tiesību runāt par "krievu laikiem." Atbildē es rakstīju -- ja viņa tik tiešām ir tik jauna, ka tikai tagad grasās stāties universitātē, kā pati apgalvoja, tad tieši viņa ir tā, kas nav dzīvojusi "krievu laikos", un tāpēc acīmredzot neatceras, ka vecāki ar visu izglītību un darbu nedrīkstēja runāt, ko domā, viņu telefona sarunas kāds noklausījās (ja viņiem vispār bija telefons), viņi no valsts drīkstēja izbraukt tikai ar čekas atļauju, viņi droši vien dzīvoja komunālā dzīvoklī ar svešiniekiem, u.tml. Taču nedz jauniete, nedz minētā kustība nav viena -- šādas pārdomas esmu dzirdējis arī no citiem radio klausītājiem, un ne tikai. Acīmredzot centrālā doma -- kaut vai nebrīve, ja tik vēders pilns. Mūslaikos, kad krīze sit augstu vilni, šādu attieksmi laikam var saprast, lai arī ne pieņemt. Padumjā savienība tomēr bija totalitāra diktatūra ar visu no tā izrietošo, un tas pilnais vēders tomēr pietiekami bieži tik pilns ar tikai to, ko varēja atrast, nevis to, ko cilvēks gribēja. Atšķirībā no minētās jaunkundzes es esmu dzīvojis "krievu laikos" -- Latvijā esmu jau kopš 1989. gada un ļoti labi atceros Centrāltirgu ziemā, kad bietes, kartupeļi un kāposti bija vienīgā zaļbarība, un banāns un apelsīns bija attāls sapnis.
Taču te ir arī cita lieta. "Komunisma atbalsta kustības Latvijā" pārstāve Latvijas Avīzei ir teikusi, ka "citās demokrātiskās valstīs komunistiskās partijas un komunistisko ideju paušana ir atļauta," un tur nu viņai ir taisnība. Komunistu partijas, piedevām daudzās valstīs ne viena vien, ir Austrijā, Dānijā, Īrijā, Itālijā, Šveicē, Nīderlandē, Somijā, Zviedrijā, Lielbritānijā, Portugālē, Vācijā, Norvēģijā, Francijā, Spānijā ... pat Farēru salās. Būs interesanti redzēt, ko par šo lietu teiks Eiropas Cilvēka tiesību tiesa, ja lieta tik tālu nonāks. Citos gadījumos tā ir atļāvusi partiju aizliegšanu, piemēram, Spānijai tā ļava aizliegt basku tautības partiju, kuru Spānijas valdība bija aprakstījusi kā teroristisku. Tiesa lēma, ka demokrātiskā sabiedrībā tas ir pieļaujami. Patlaban "Komunisma atbalsta kustība Latvijā" nav partija, lai arī viens no tās vadītājiem Latvijas Avīzei teica, ka partijas veidošana ar laiku varētu būt iespējama. Kustības gadījumā visticamāk eventuālais spriedums varētu grozīties ap pulcēšanās brīvību, kas ir paredzēta arī Latvijas Satversmē.
Katrā ziņā vienu gan varam teikt droši. Komunisms kā ideoloģija 20. gadsimtā sevi diskreditēja pilnībā un pavisam. Cilvēks nav radīts komunists ar pārliecību, ka visiem jābūt vienādā ekonomiskā vai sabiedriskā līmenī. Cilvēks sev un savai ģimenei vēlas nodrošināt pašu labāko, kāds vien ir iespējams. Vēsturski valstis, kurās pārvaldošā ir bijusi tieši komunistiskā ideoloģija, tāpēc neizbēgami ir bijušas diktatūras. Arī tās valstis, kuras mūsdienās sevi sludina par komunistiskām, mēdz būt ar stipri nekomunistisku tautsaimniecību (redzamākais piemērs -- Ķīna). Tomēr galu beigās varu saprast, kāpēc UR pieņēma minēto lēmumu, bet neesmu pārliecināts, ka tas atbildīs Eiropas cilvēka tiesību principiem.
Jauku visiem dienu!
trešdiena, 2009. gada 2. septembris
Neērtais un bīstamais biedrs
Labrīt, lasītāji!
Sakiet, ko gribat, bet ar katru dienu kļūst skaidrāk saprotams, ka lielākā problēma Valda Dombrovska valdībai ir koalīcijas partneri un, specifiski, "Tautas" partija. Pašreizējā TP pleijāde Saeimā ir ieradusi rīkoties ar tik plašu visatļautības sajūtu, ka tās pārstāvji no šīs indeves nespēj atteikties arī tagad, kad TP ievārītajā putrā valsts, tēlaini izsakoties, ir iegrimusi jau līdz krūtīm.
Jaunākais piemērs -- viņdien notikusī tiltu bloķēšana Bauskā. Protests bija par Bauskas slimnīcas reorganizāciju, kuru pietiekami daudz vietējo iedzīvotāju būtībā uzskata par tās slēgšanu. Viena no prasībām? Saruna ar veselības ministri Rozentāli. Bet, še tev! Ministre uz 66 kilometrus attālo Bausku vienkārši nevarēja paspēt. Kāpēc? "Tas nāca kā zibens no skaidrām debesīm -- divos man bija jābūt Saeimā uz frakciju, man piezvanīja bez piecpadsmit divos, teica, ka viss ir nobloķēts, tur ir cilvēki" -- tā situāciju ir raksturojusi pati stāsta varone. Šķiet, es pats par paredzēto protestu un tiltu bloķēšanu dzirdēju jau iepriekšējā dienā. Varbūt tas ir tāpēc, ka man Bauskā ir draugs, un ministre tur nevienu nepazīst, bet jādomā taču, ka kādam Bauskas pašvaldībā ienāca prātā, ka varbūt vajadzētu piezvanīt par veselības nozari atbildīgākajai personai. Tāpat jādomā, ka Bauskas pašvaldība protestu tomēr neuzskatīja par "zibeni no skaidrām debesīm." Piedevām aplūkosim vēlreiz ministres skaidrojumu par to, kāpēc viņa nevarēja doties uz Bausku. Vai partijas biedri būtu izrādījuši neizpratni, ja viena biedrene būtu bijusi tur, kur viņai bija jābūt, un tāpēc nebūtu ieradusies uz frakcijas sēdi? Un vai no tā neizriet, ka ministrei Rozentālei partija ir svarīgāka par nozari? Un vai tas nav kārtējais piemērs par to, ka TP valsti uzskata par savu privātīpašumu? Jācer, ka nebūtu. Izriet. Ir.
Vēl viens piemērs ir pašvaldību lietu ministrs ar spīdīgajām ačtelēm Edgars Zalāns. Šajā gadījumā stāsts ir par Latvijas Augstākās tiesas priekšsēdētāja Ivara Bičkoviča pilsonību. Jau tad, kad valdošā banda viņu virzīja amatam, radās jautājumi par to, vai 1992. gadā viņš pilsonību saņēma likumīgi. Naturalizācijas pārvalde nolēma, ka nē, un grasījās lietu virzīt uz tiesu, jo tiesas mūsu valstī ir tās, kuras par šādām lietām lemj. Taču tad -- un šoreiz tas nudien bija zibens no skaidrām debesīm -- Zalāns kā tieslietu ministra aizvietotājs laikā, kad tieslietu ministrs bija atvaļinājumā, lietai uzlika konfidencialitātes statusu un to atņēma tiesai vispār. Sarunu par šo tēmu pats tieslietu ministrs Segliņš aprakstīja šādi: "Man sajūta radās, ka viņa taustīja manu viedokli, un tā kā šaubījās, kā rīkoties -- tas bija pilnīgi noteikti." Uz ko toreiz vēl Naturalizācijas pārvaldes vadītājas amatā esošā un it kā "taustošā" Eiženija Aldermane atbildēja, ka tie esot "izdomājumi un pieņēmumi." Tā vai citādi, te veidojas kārtējā ar TP saistītā šepte. Jo "konfidenciāls" te izrādās jautājums par vienu no valsts tieslietu sistēmas galvenajām personām, par kuru sabiedrībai varētu būt visnotaļ liela interese. Un kārtējo reizi rodas pierādījumi, ka valdošās bandas pārliecība, ka tā var izvirzīt un apstiprināt amata kandidātus pilnīgi neskatoties uz jautājumiem, kādi par viņiem radušies. Tas tikpat labi attiecas uz šo gadījumu, kā uz nodokļu nemaksāšanas leģitimizēšanu Valsts prezidenta vēlēšanās. Un abos gadījumos TP attieksme bijusi skaidrāka par skaidru -- pie pakaļas likums un tiesiskums, kā gribam, tā darām.
Un šie, lūk, ir tie ļaudis, no kuriem -- visticamāk līdz pat nākamā gada oktobrim -- ir atkarīga Latvijas atkopšanās no krīzes. Bail domāt.
Jauku visiem dienu!
Sakiet, ko gribat, bet ar katru dienu kļūst skaidrāk saprotams, ka lielākā problēma Valda Dombrovska valdībai ir koalīcijas partneri un, specifiski, "Tautas" partija. Pašreizējā TP pleijāde Saeimā ir ieradusi rīkoties ar tik plašu visatļautības sajūtu, ka tās pārstāvji no šīs indeves nespēj atteikties arī tagad, kad TP ievārītajā putrā valsts, tēlaini izsakoties, ir iegrimusi jau līdz krūtīm.
Jaunākais piemērs -- viņdien notikusī tiltu bloķēšana Bauskā. Protests bija par Bauskas slimnīcas reorganizāciju, kuru pietiekami daudz vietējo iedzīvotāju būtībā uzskata par tās slēgšanu. Viena no prasībām? Saruna ar veselības ministri Rozentāli. Bet, še tev! Ministre uz 66 kilometrus attālo Bausku vienkārši nevarēja paspēt. Kāpēc? "Tas nāca kā zibens no skaidrām debesīm -- divos man bija jābūt Saeimā uz frakciju, man piezvanīja bez piecpadsmit divos, teica, ka viss ir nobloķēts, tur ir cilvēki" -- tā situāciju ir raksturojusi pati stāsta varone. Šķiet, es pats par paredzēto protestu un tiltu bloķēšanu dzirdēju jau iepriekšējā dienā. Varbūt tas ir tāpēc, ka man Bauskā ir draugs, un ministre tur nevienu nepazīst, bet jādomā taču, ka kādam Bauskas pašvaldībā ienāca prātā, ka varbūt vajadzētu piezvanīt par veselības nozari atbildīgākajai personai. Tāpat jādomā, ka Bauskas pašvaldība protestu tomēr neuzskatīja par "zibeni no skaidrām debesīm." Piedevām aplūkosim vēlreiz ministres skaidrojumu par to, kāpēc viņa nevarēja doties uz Bausku. Vai partijas biedri būtu izrādījuši neizpratni, ja viena biedrene būtu bijusi tur, kur viņai bija jābūt, un tāpēc nebūtu ieradusies uz frakcijas sēdi? Un vai no tā neizriet, ka ministrei Rozentālei partija ir svarīgāka par nozari? Un vai tas nav kārtējais piemērs par to, ka TP valsti uzskata par savu privātīpašumu? Jācer, ka nebūtu. Izriet. Ir.
Vēl viens piemērs ir pašvaldību lietu ministrs ar spīdīgajām ačtelēm Edgars Zalāns. Šajā gadījumā stāsts ir par Latvijas Augstākās tiesas priekšsēdētāja Ivara Bičkoviča pilsonību. Jau tad, kad valdošā banda viņu virzīja amatam, radās jautājumi par to, vai 1992. gadā viņš pilsonību saņēma likumīgi. Naturalizācijas pārvalde nolēma, ka nē, un grasījās lietu virzīt uz tiesu, jo tiesas mūsu valstī ir tās, kuras par šādām lietām lemj. Taču tad -- un šoreiz tas nudien bija zibens no skaidrām debesīm -- Zalāns kā tieslietu ministra aizvietotājs laikā, kad tieslietu ministrs bija atvaļinājumā, lietai uzlika konfidencialitātes statusu un to atņēma tiesai vispār. Sarunu par šo tēmu pats tieslietu ministrs Segliņš aprakstīja šādi: "Man sajūta radās, ka viņa taustīja manu viedokli, un tā kā šaubījās, kā rīkoties -- tas bija pilnīgi noteikti." Uz ko toreiz vēl Naturalizācijas pārvaldes vadītājas amatā esošā un it kā "taustošā" Eiženija Aldermane atbildēja, ka tie esot "izdomājumi un pieņēmumi." Tā vai citādi, te veidojas kārtējā ar TP saistītā šepte. Jo "konfidenciāls" te izrādās jautājums par vienu no valsts tieslietu sistēmas galvenajām personām, par kuru sabiedrībai varētu būt visnotaļ liela interese. Un kārtējo reizi rodas pierādījumi, ka valdošās bandas pārliecība, ka tā var izvirzīt un apstiprināt amata kandidātus pilnīgi neskatoties uz jautājumiem, kādi par viņiem radušies. Tas tikpat labi attiecas uz šo gadījumu, kā uz nodokļu nemaksāšanas leģitimizēšanu Valsts prezidenta vēlēšanās. Un abos gadījumos TP attieksme bijusi skaidrāka par skaidru -- pie pakaļas likums un tiesiskums, kā gribam, tā darām.
Un šie, lūk, ir tie ļaudis, no kuriem -- visticamāk līdz pat nākamā gada oktobrim -- ir atkarīga Latvijas atkopšanās no krīzes. Bail domāt.
Jauku visiem dienu!
otrdiena, 2009. gada 1. septembris
Par 1. septembri
Labrīt, lasītāji. Jau no paša sākuma vēlos sveikt visus gados jaunos Latvijas iedzīvotājus, kuriem šodien ir pirmā skolas diena, neatkarīgi, vai viņi šodien apmeklē pirmo vai 12. klasi. Mācieties kārtīgi, visi skolēni un, jā, arī studenti -- izglītība mūsdienu pasaulē ir svarīgāka par gandrīz jebko citu, tā veiksmi dzīvē pati par sevi vien negarantē, taču neizglītotam cilvēkam dzīvē izsisties ir nesalīdzināmi grūtāk.
Taču vienalga šorīt es tomēr nevaru sekot izglītības ministres Koķes aicinājumam, dienu uztvert tikai ar prieku. Šorīt Dienā ir stāsts par ģimeni, kura tā arī no pašvaldības nav saņēmusi paziņojumu par to, ka vietējā skoliņa, kurā mācās ģimenes atvase, šogad būs slēgta. Turpat Dienā ir apcere no angļu valodas skolotājas Ludmilas Sočnevas par ļoti daudzajām skolotājām, kuras šodien ir bezdarbnieces, par ģimenēm, kuras ir izmisušas, jo vietējās skolas vairs nav, bet nākamā ir krietnā attālumā, un, jā, arī par tiem izglītības darbiniekiem, kuriem darbs vēl ir, bet alga ir labākajā gadījumā minimāla. Tāpat šorīt nevaru nedomāt par man pazīstamu jaunieti Bauskā, kurš šodien uz skolu iet bez mācību grāmatām, jo pašvaldība šogad ir atteikusies tās finansēt, bet puiša vientuļā māte bezdarbniece tās atļauties nevar.
Te nu visos gadījumos ir jādomā pirmkārt un vienīgi par mūsu valsts politikāņu un birokrātu neizdarību. Latvijas demogrāfiskā situācija taču neradās pagājušajā nedēļā vai mēnesī, par to ir runāts jau gadiem ilgi. Kas traucēja Izglītības ministriju jau laikus paredzēt tik lielu skolēnu skaita samazināšanos, lai izplānotu to, ko darīt ar skolotājām, kuras ar laiku vairs nebūs vajadzīgas? Neizdarība un slinkums, mīļie, neizdarība un slinkums. Kāpēc valstī mācību grāmatu izdošana nav centralizēta? Te nu reiz nav tā joma, kurā stingri ievērot brīvā tirgus principus. Vēsture no gada gadā nemainās, angļu valoda un fizika -- arī ne. Kāpēc ministrija nevar noorganizēt VIENAS mācību grāmatas centralizētu izdošanu, šo grāmatu nodrošināt visiem bērniem, un gada beigās to atkal savākt, lai nākamajā gadā to var izmantot nākamie skolēni? Kārtējā tēma pārdomām tiem vēlētājiem, kuri joprojām apsver iespēju, nākamgad balsot par tām partijām, kuras bija pie varas tā dēvētajos, bet patiesībā traģēdiju veidojošajos "treknajos gados." Tās nav to pelnījušas. Un it īpaši tas ir sakāms par zaļajiem zemniekiem, kuru pārziņā izglītības sistēma ir bijusi kopš 2006. gada aprīļa.
***
Un vēl. Vakar raidījuma "Skats no malas" beigās es uzslavēju tos cilvēkus, kuri Bauskā vakar bloķēja ceļus, lai protestētu pret Bauskas slimnīcas slēgšanu. Nebija laika precizēt, tāpēc tagad vēlos pateikt, ka uzslava nebija domāta tiem četriem cilvēkiem, kuri dienas vidū bija piedzērušies un tāpēc tika aizturēti. Tāpat ar uzslavu nekādi nevēlos kritizēt policistus, kuri darīja savu darbu un, jādomā, to darīja godām. Taču vakar notikušais bija lielisks piemērs par to, kā pilsoniskā sabiedrība var organizēties savu tiesību aizstāvēšanai. Nekāds liels labums droši vien no protesta nesanāks. Slimnīca tiek reorganizēta, un diez vai protesta dēļ šis lēmums tiks pārskatīts. Taču labi, ka cilvēki protestēja. Man jau sen ir bijis jautājums par to, kāpēc, piemēram, Francijā arodbiedrības u.c. aktīvisti var nobloķēt visu Parīzi, bet pie mums reti kad kāds var nobloķēt jebko. Protams, cita valsts, citas tradīcijas, bet tomēr. Sacre bleu!
Jauku visiem dienu! Vēlreiz saku -- it īpaši tiem, kuriem šodien ir pirmā diena skolā. Man pašam pēdējā pirmā diena skolā bija visnotaļ sen, bet atceros, ar kādu apņēmību katru gadu sāku jaunu mācību gadu. Un atkārtoju -- izglītība cilvēka dzīvē ir kaut kas ļoti, ļoti īpašs.
Taču vienalga šorīt es tomēr nevaru sekot izglītības ministres Koķes aicinājumam, dienu uztvert tikai ar prieku. Šorīt Dienā ir stāsts par ģimeni, kura tā arī no pašvaldības nav saņēmusi paziņojumu par to, ka vietējā skoliņa, kurā mācās ģimenes atvase, šogad būs slēgta. Turpat Dienā ir apcere no angļu valodas skolotājas Ludmilas Sočnevas par ļoti daudzajām skolotājām, kuras šodien ir bezdarbnieces, par ģimenēm, kuras ir izmisušas, jo vietējās skolas vairs nav, bet nākamā ir krietnā attālumā, un, jā, arī par tiem izglītības darbiniekiem, kuriem darbs vēl ir, bet alga ir labākajā gadījumā minimāla. Tāpat šorīt nevaru nedomāt par man pazīstamu jaunieti Bauskā, kurš šodien uz skolu iet bez mācību grāmatām, jo pašvaldība šogad ir atteikusies tās finansēt, bet puiša vientuļā māte bezdarbniece tās atļauties nevar.
Te nu visos gadījumos ir jādomā pirmkārt un vienīgi par mūsu valsts politikāņu un birokrātu neizdarību. Latvijas demogrāfiskā situācija taču neradās pagājušajā nedēļā vai mēnesī, par to ir runāts jau gadiem ilgi. Kas traucēja Izglītības ministriju jau laikus paredzēt tik lielu skolēnu skaita samazināšanos, lai izplānotu to, ko darīt ar skolotājām, kuras ar laiku vairs nebūs vajadzīgas? Neizdarība un slinkums, mīļie, neizdarība un slinkums. Kāpēc valstī mācību grāmatu izdošana nav centralizēta? Te nu reiz nav tā joma, kurā stingri ievērot brīvā tirgus principus. Vēsture no gada gadā nemainās, angļu valoda un fizika -- arī ne. Kāpēc ministrija nevar noorganizēt VIENAS mācību grāmatas centralizētu izdošanu, šo grāmatu nodrošināt visiem bērniem, un gada beigās to atkal savākt, lai nākamajā gadā to var izmantot nākamie skolēni? Kārtējā tēma pārdomām tiem vēlētājiem, kuri joprojām apsver iespēju, nākamgad balsot par tām partijām, kuras bija pie varas tā dēvētajos, bet patiesībā traģēdiju veidojošajos "treknajos gados." Tās nav to pelnījušas. Un it īpaši tas ir sakāms par zaļajiem zemniekiem, kuru pārziņā izglītības sistēma ir bijusi kopš 2006. gada aprīļa.
***
Un vēl. Vakar raidījuma "Skats no malas" beigās es uzslavēju tos cilvēkus, kuri Bauskā vakar bloķēja ceļus, lai protestētu pret Bauskas slimnīcas slēgšanu. Nebija laika precizēt, tāpēc tagad vēlos pateikt, ka uzslava nebija domāta tiem četriem cilvēkiem, kuri dienas vidū bija piedzērušies un tāpēc tika aizturēti. Tāpat ar uzslavu nekādi nevēlos kritizēt policistus, kuri darīja savu darbu un, jādomā, to darīja godām. Taču vakar notikušais bija lielisks piemērs par to, kā pilsoniskā sabiedrība var organizēties savu tiesību aizstāvēšanai. Nekāds liels labums droši vien no protesta nesanāks. Slimnīca tiek reorganizēta, un diez vai protesta dēļ šis lēmums tiks pārskatīts. Taču labi, ka cilvēki protestēja. Man jau sen ir bijis jautājums par to, kāpēc, piemēram, Francijā arodbiedrības u.c. aktīvisti var nobloķēt visu Parīzi, bet pie mums reti kad kāds var nobloķēt jebko. Protams, cita valsts, citas tradīcijas, bet tomēr. Sacre bleu!
Jauku visiem dienu! Vēlreiz saku -- it īpaši tiem, kuriem šodien ir pirmā diena skolā. Man pašam pēdējā pirmā diena skolā bija visnotaļ sen, bet atceros, ar kādu apņēmību katru gadu sāku jaunu mācību gadu. Un atkārtoju -- izglītība cilvēka dzīvē ir kaut kas ļoti, ļoti īpašs.
Abonēt:
Ziņas (Atom)
