Par iecietību un sadzīvošanu: Divi piemēri

Labrīt, lasītāji!

Šodien masu informācijas līdzekļos ir divi materiāli, kuri liek domāt par savstarpējo iecietību un kopā sadzīvošanu. Vienā gadījumā runa ir par Latvijas un latviešu attiecībām ar Krieviju un krieviem, un otrā -- par kopējo tolerances vai netolerances demonstrēšanu Latvijas medijos. Abos gadījumos -- interesanta lasīšana.

Pirmkārt, manu uzmanību piesaistīja intervija Latvijas Avīzē, kuras ievadā tiekam informēti, ka intervijas varonis redakcijā ierodoties ir bijis "stipri norūpējies." Runa ir par advokātu Andri Grūtupu, kurš iepriekš sabiedrības uzmanību ir piesaistījis i ar diskutablo grāmatu "Ešafots," i arī ar savu šķietamo (vai patiesībā visai ticamo) piedalīšanos "kafijas dzeršanas" epopejā ar mūsu valsts tiesnešiem. Šoreiz advokāts ir "stipri norūpējies" par tēmu, kura bijusi arī manas uzmanības lokā, proti -- par konkursu Jaunais vilnis. A. Grūtups televīzijā esot saklausījis, ka uzvarētājs no Indonēzijas pateicības uzplūdumā ir pateicis paldies "Latvijas krievu tautai." Viņš kā Jūrmalas rezidents ir dzirdējis, kā trijos naktī skan salūts, tas, kā advokāts ir pateicis pilnīgi pareizi, ne katram tiek atļauts. Vēl jo vairāk, ja atceramies, ka JV arī bija pie vainas apstāklī, ka divām lidmašīnām bija jānosēžas nevis Rīgā, bet gan Tallinā un Viļņā. Tāpat A. Grūtups konstatē, ka Jūrmalā pagājušajā mēnesī ieradās ne vien Krievijas estrādes "naftalīns," kā viņam labpatīkas nosaukt tos, kuri kāpa uz skatuves, bet arī ievērojams skaits Krievijas politikāņu ar valsts trešo personu, Krievijas prezidenta administrācijas vadītāju priekšgalā. Ne vien skanēja mūzika, bet arī tika dāļāti Krievijas ordeņi u.c. regālijas.

A. Grūtupam ir pilnīga taisnība, arī es jau gadiem ilgi esmu rakstījis par to, ka JV ir Krievijas pasākums no A līdz Z. A. Grūtups intervijā smalkjūtīgi atsakās kritizēt tos divus latviešus, kuri šajā procesā ir iesaistīti līdz ausīm, Raimondu Paulu un Laimu Vaikuli. Man nav nekā sakāma par Vaikuli -- katrs cilvēks sev naudas pelnīšanas iespējas atrod tur, kur tās var atrast. Bet Pauls ir Saeimas deputāts, un daudz lielāku necieņas izrādīšanu pret savu valsti ir grūti iedomāties, neskatoties uz to, cik tūkstošus latu vai eiro Jūrmalā atstāja Pugačova ar savu toy boy un visi pārējie. Šogad neesot bijusi pat reversanse latviešu valodas virzienā. Grūtups iesaka Latvijai pašai rīkot festivālu un to tēmēt nevis austrumu, bet rietumu virzienā. Varbūt, bet katrā ziņā pašreizējais ļembasts, kurā kultūra nozīmes ziņā ir krietni, krietni pakārtota politikai, nav pieņemams. Paldies Andrim Grūtupam!

Otrs materiāls ir atrodams portālā Politika.lv. Grupa pētnieku nupat noslēgusi divu gadu pētījumu par iecietību un neiecietību Latvijas medijos. Nepārsteidzošā kārtā lielākās problēmas bijušas ar jau minēto Latvijas Avīzi, ar Atkarīgo, un ar atsevišķām "krievvalodīgām" avīzēm. Piemēram, pētnieki atstāsta kādas krievu žurnālistes sūdzību par to, ka valsts sievietēm ir izsūtījusi ielūgumu uz onkoloģisko pārbaudi, bet tikai latviešu valodā, un tas nozīmējot, ka krievu tautības sieviešu dzīvība ir apdraudēta. Pavisam nopietni, tā viņa ir apgalvojusi. Problēmas ar iecietību vai tās trūkumu saistītas ne vien ar etniskiem apsvērumiem (LA piesaukta par tās puslīdz histērisko kampaņu pret sabiedrības integrācijas pamatnostādņu apstiprināšanu), bet arī ar tā dēvētajām seksuālajām minoritātēm, nepilsoņiem, nevalstiskām organizācijām (pētījuma atreferējumā tā nav teikts, bet pieņemu, ka te runa vismaz daļēji ir par Atkarīgās ne pat puslīdz, bet pilnībā histērisko kampaņu pret Delnu un Sorosa fondu), arī ar sievietēm.

Pētījuma tekstu var atrast turpat Politika.lv portālā. Mani personīgi pārsteidz tas, cik ziņojums ir lakonisks, varbūt būtu gribējies vairāk, it īpaši piemēru ziņā par to, ko autori ir stāstījuši. Otrkārt, citāti no krievvalodīgās preses ziņojumā ir pasniegti krievu valodā bez tulkojuma. Varbūt pats esmu vainīgs, ka dzīvojot Latvijas Republikā tā arī 20 gadu laikā neesmu iemācījies citas valsts valodu, bet tomēr. Taču paldies autoriem par darbu divu gadu garumā. Cita starpā tekstā ir piesaukts arī Latvijas Radio raidījums "Krustpunktā," un tur nu varu apliecināt no personīgas pieredzes, ka reizēm zvanītāji var būt pavisam un bezgalīgi aizspriedumaini, lai neteiktu stipri smagāk. Pētījuma autori aicina izveidot neatkarīgu žurnālistu organizāciju, kura varētu par šo lietu domāt tālāk. Pareizi atzīmēts, ka Latvijas Žurnālistu savienība, kuras priekšsēdētājs patlaban ir Atkarīgās posta kovārnim līdzīgais komentētājs Paiders, šajā jomā nedara absolūti neko, droši vien tāpēc, ka šāda veida organizācijai pietiekami daudz jautājumu būtu par pašu Atkarīgo -- ne velti Paiders ar kolēģiem no Ventspils vadītā mediju koncerna LŽS veica apvērsumu. Lai neitralizētu. Laikā kopš tam LŽS būtībā nav darījusi absolūti neko. Nezinu, vai no jaunas organizācijas būtu daudz jēgas, jo pētījuma autori arī pareizi ir atzīmējuši, ka nekas neliecina, ka tie mediji, kuros aizspriedumainība ir vislielākā problēma, vēlētos kaut ko lietas labā darīt. Piedevām, autori arī ir pamatoti konstatējuši, ka pārmaiņām medijos jānotiek plašākā kontekstā -- jāmainās arī sabiedrībai.

Gan Grūtupa pieminētajā lietā, gan arī Providus pētnieku radītajā ziņojumā -- sarunai jāturpinās!

Grandiozas ambīcijas Kristovska izpildījumā

Labrīt, lasītāji!

Šorīt Latvijas Avīzē ir plaša intervija ar Pilsoniskās savienības (PS) vadītāju un Rīgas domes deputātu Ģirtu Kristovski, kurā intervijas varonis paziņo par nudien grandiozu mērķi: "Virsuzdevums – vismaz puse 10. Saeimas mandātu – paliek." Ģ. Kristovskis atzīst, ka vienam politiskam spēkam iegūt 50,000000000000001% balsu nav reāli, viņš piesauc pēdējo partiju, kura paziņoja par šādu mērķi un atceras, ka izpildījumā 2002. gadā čiks vien sanāca. Protams, tas bija "Jaunais laiks" ar ambīciju ziņā nepārspējamo Eināru Repši priekšgalā.

Nu, redzēsim, bet īpaši reāla šī cerība nudien neliekas, un netrūkst iemeslu, kāpēc tas tā ir. Pirmkārt, PS tomēr nav neierobežots potenciālo partneru skaits. Automātiski saredzama ir divvienība ar JL vai varbūt trejvienība arī ar Aigara Štokenberga pārstāvēto Sabiedrība citai politikai. Bet tālāk? Intervijā Ģ. Kristovskis atzīst, piemēram, ka "Tautas" partija un zaļie zemnieki konsolidācijai droši vien nederēs, jo "10. Saeimas vēlēšanas jāuztver kā savdabīgs siets, kas "latviskajā" spārnā sijās un sagrupēs politiķus pēc "nopelniem"." Kādiem nopelniem? Runa ir par "attieksmi pret demokrātiju, taisnīgu varu un tiesiskumu." Vārdu sakot, acīmredzot ne par partiju, kura joprojām par savu kandidātu premjerministra amatam uzskata līdz kliņķim kompromitētu mazpilsētas bosu no Kurzemes puses. Un katrā gadījumā ne par partiju, kura bija pašā varas kalna augšpusē tad, kad valsts izpildvara demonstrēja pašu kretiniskāko attieksmi pret demokrātiju (atcerēsimies sarunu par "kvaukšķiem"), pret taisnīgu varu (atcerēsimies centienus sagraut valsts drošības sistēmu), un pret tiesiskumu (kaut vai paskatīsimies uz to, kā abas lielās "trekno gadu" partijas cīnās pret domu, ka Valsts ieņēmumu dienestā nevajadzētu strādāt cilvēkiem ar aptraipītu (maigi teikts) reputāciju).

Ārpus tā ir divas iespējas. Viena ir aplūkot to lielo sīkpartiju pleijādi, kura rušinās pa Latvijas politikas dārziņu. Šorīt uzteicama ir Latvijas Avīzes šefa Krustiņa pašnoliedzība un atturība -- garā intervijā, sev pagalam neraksturīgi, viņš nav pat iepīkstējies par sava favorīta Raivja Dzintara veidoto "Visu Latvijai!" partiju. Ir arī tāda. Ir ļoti daudz dažādu partiju, kuras, iespējams, nākamgad varēs piedāvāt procentu vai pusotru procentu balsu. Bet cik tas ir nopietni, ja tas ir jāsamēro ar personīgām ambīcijām un tomēr arī apstākli, ka ne visas "latviskās" partijas dzied no vienas un tās pašas dziesmu lapiņas (SCP uzskati par nodokļu sistēmu visnotaļ radikāli atšķiras no JL viedokļa, un tas ir tikai viens piemērs)?

Otrs variants ir meklēt nesasmērētas personas no malas. Te runa ir par tādiem ļaudīm, kā Sarmīte Ēlerte, Inguna Sudraba, Mārtiņš Bondars, Andris Piebalgs, varbūt Egīls Levits vai Vaira Vīķe-Freiberga -- nu, par ļaudīm, kuri ir darbojušies tālu no politkorumpētās varzas, kas saucas Saeima un valdība. Bet te atkal jāsaka, uzmanīgi pār tiltu. Latvijai ir bijusi pietiekami konkrēta pieredze ar jātniekiem uz balta zirga, kuri nolaižas no debesīm, lai glābtu valsti un tās tautu. Viņi ir saukušies Zīgerists, Čevers, Šķēle un Repše. Attiecīgi katastrofa, neveiksminieks, sākotnēji cerīga bet pēc tam monstroza veidojuma autors, un pats savu skaļi bazūnēto principu pārkāpējs. Pat vispūkainākā persona mūsu sistēmā tomēr pēc vēlēšanām ir spiesta nodarboties ar koalīciju veidošanu. Un pat vispūkainākā persona tomēr ir tikai un vienīgi cilvēks, nevis Dievs tas kungs. Negribētu kārtējo reizi piedzīvot vilšanos.

Taču uzdevums tomēr ir smags. Jo nosacīti otrā spārnā pilnīgi noteikti veidojas sapņi par 50+1 vietu Saeimā, it īpaši ņemot vērā -- ja Rīgas domes rezultātus pārceltu uz Saeimu, "šlesušaerkovera" tandēmam tur būtu 63 vietas. Protams, Rīga nav Latvija. Diez vai Vidzemes vai Zemgales laukos kāds īpaši priecājas par "tandēmu," kurā viens spārns jūsmo par visu krievisko un nesaskata nekādu problēmu apstāklī, ka domē ir arī viens deputāts (Ivanovs), kurš "principa" pēc atsakās ar sabiedrību runāt latviešu valodā, bet otrs spārns ir gatavs raust naudu pilnīgi neatkarīgi no tādiem "maznozīmīgiem" principiem, kā tieiskums, godīgums un, jā, arī morāle. Taču vērts ņemt vērā arī to, ka Rīgas vēlēšanās ne jau tikai krievi balsoja par SC un LPP/LC. Pietiekami daudz balsu it īpaši pirmā no minētajām partijām saņēma tāpēc, ka ļaudīm ir līdz mielēm apriebies viss tas, ko "labējās" partijas mūsu valstī ir sastrādājušas. Piedevām, tas nav spārns, kuram ir tās problēmas, kādas ir otrā monētas pusē. Lielie šeptētāji no TP, ZZS un TB/LNNK nekļūst par mazākiem šeptētājiem tikai tāpēc, ka Saeimai patlaban sabiedrībā vairs uzticas tikai deputātu sievas un mīļākās, bet neviens cits ne. Diez vai tie ir politikāņi kuri nākamruden rātni noliks mandātu, sapratīs, ka ir sasmērējušies, un pārcelsies uz Indiju vai Zilo kalnu nožēlot grēkus un laboties. Stendzeniekam un Liepniekam arī nākamgad darba netrūks.

Atliek cerēt uz vēlētāju veselo saprātu. Bet arī uz pārdomātu piedāvājumu no tiem, kuri vēlas valsti vadīt. Patiesībā 50+1 vieta Saeimā kā tāda nav mērķis. "Stabilitātes garanta" vadītajai koalīcijai bija 50+6 vietas Saeimā, un tā gandrīz iznīcināja valsti un tās tautsaimniecību. Jautājums ir par to, kurā brīdī arī Latvijas vēlētājs kļūs prasīgāks tieši godīguma un tiesiskuma jomā, kurā viņš vairs neakceptēs kandidātu tikai tāpēc, ka viņam ir balti zobi, skaisti mati un bezgalīga reklāma un katra brandmūra un tilta. Ja tās joprojām ir elektorāta prasības, tad nekas nesanāks. Raugāmies vien uz to, kas patlaban darās Jūrmalā, kur acīmredzot pirms vēlēšanām neviens nevarēja sarunāt neko ne ar vienu, jo pīrāgs ir tik ļoti, ļoti, ļoti kārdinošs. Tur 15 vietas dala -- 10, jā, DESMIT politiskie spēki. Konsolidācija pret ambīcijām. Kura nākamgad izrādīsies spēcīgāka?

Jauku visiem dienu!

Meistarīgs piemērs par ķengu raksta rakstīšanu

Labdien, lasītāji!

Šodien Atkarīgās Rīta Avīzes pielikumā "Mēs" ir hrestomātisks piemērs par to, kā rakstīt ķengu rakstu. Autore Antra Gabre ir nolēmusi ņemt priekšā kādreizējo laikraksta Diena galveno redaktori Sarmīti Ēlerti. Laikam jau tāpēc, ka pēdējā ir likusi saprast, ka viņas nākotne varētu būt saistīta ar politiku.

Materiālā tiek apcerēta Dienas izveidošana un privatizācija -- lieki teikt, ka Ventspils Naftas orgānam šis process nav bijis pa prātam, lai arī tikpat būtiskus jautājumus par VN privatizāciju varētu uzdot vēl un vēl. Informācijas avoti A. Gabres materiālā ir tādi žurnālistikas "korifeji," kā Dzintars Zaļūksnis un Viktors Daugmalis, pēdējais S. Ēlertei pārmet "proebrejisku kosmopolītismu," no kā laikam būtu jāsecina, ka "pareizāks" variants būtu bijis antisemītisks provinciālisms. Citēti tādi politiskie smagsvari, kā "stabilitātes garants" un "buldozers," kuri Dienā ir kritizēti pietiekami daudz un bieži, un absolūti ne bez pamata. A. Gabre atļaujas kļūt par orākulu: "Atceroties, cik skarbu un pazemojoši pasniegtu kritiku izpelnījās tikko ieceltais Valsts prezidents Valdis Zatlers, jāvaicā, vai tiešām tas tika darīts augstu ētikas kritēriju vārdā. (..) Ārsta Zatlera vietā varēja būt jebkurš cits -- arī viņš dabūtu trūkties." Te, par laimi, lien laukā A. Gabres un viņas darba devēja āža kāja, jo vispār citi droši vien teiktu, ka V. Zatlers tika ievēlēts, nevis iecelts, bet patiesībā jau viņš tika iecelts vai iebīdīts. Un "jebkurš cits" tomēr nebūtu bijis cilvēks, kurš izvairījās no nodokļiem un meloja valsts amatpersonas deklarācijā. A. Gabre materiālā neatrod par vajadzīgu atcerēties visus līkločus, kādi minētajā laika posmā parādījās Atkarīgās komentāru lappusē, kur vairāki autori ar Krautmani priekšgalā pat ļoti centās izstrādāt pārliecinošu argumentu par to, kāpēc nodokļu nemaksāšana un melošana patiesībā nav nekas slikts, un nodokļu nemaksātājs un melis ir pats, pats labākais valsts prezidents, kādu vien var iedomāties.

Dienai S. Ēlertes izpildījumā tiek pārmesta arī nekonsekvence: "Dienas stils bija atbalstīt katru nākamo varas partiju -- vispirms Latvijas ceļu, tad Tautas partiju, tagad Jauno laiku." To arī Turības asoc. prof. Ainārs Dimants (A. Gabre kaut kā ir piemirsusi pieminēt, ka viņš pats ilgus gadus bija Dienas komentētājs) nosauc par konsekvences trūkumu. Šī nu ir lieta, kas man vienmēr bijusi interesanta, šī pārliecība, ka reiz cilvēkam ir viedoklis, tas nedrīkst mainīties nemaz un nekad, ja arī ir mainījušies apstākļi. Visas trīs minētās partijas arī manā skatījumā dzīvi sāka daudzsološi un pēc tam pievīla. Arī man ir nācies klausīties pārmetumus par to, ka kādreiz esmu par tām runājis pozitīvi un citreiz -- negatīvi. Tas, ka mainoties apstākļiem mainās arī viedoklis -- tas šādiem tādiem cilvēkiem nav akceptējami. Protams, Atkarīgajai tas nav svarīgi. Laikraksta galvenais un nozīmīgākais raison d'etre ir Puzes ķeizariņa un viņa interešu aptekalēšana, pilnīgi viss pārējais ir vērtējams tikai un vienīgi caur prizmu par to, vai un kā tas ietekmē vai neietekmē minētās intereses. Tāpēc jau histēriskā cīņa pret Jauno laiku un Latvijas Ģenerālprokuratūru, nemaz nerunājot par starptautiski atzīto pretkorupcijas organizāciju Transparency International un tās filiāli Latvijā. Ģenerālprokuratūra Atkarīgās komentāru lappusē parādās vai nu kā pati nekompetentākā iestāde, kāda jebkad bijusi visas pasaules vēsturē, vai arī visrafinētākā, viltīgākā un smalkākā sazvērestību organizācija, kāda vien ir iedomājama. Arī tas ir atkarīgs no tā, kā Ģenerālprokuratūra attiecīgajā brīdī ietekmē Puzes ķeizariņu un viņa intereses.

Nekur materiālā, kura centrā ir Sarmīte Ēlerte un, kā to apraksta Antra Gabre, "vienas sievietes ambīcijas," nav nekā, kas liecinātu, ka A. Gabre informācijas vākšanas procesa laikā būtu sazinājusies arī ar pašu stāsta varoni. Tā nu būtu visnotaļ elementāra žurnālistikas prasība, un materiālā varētu kaut vai būt teikums "Es sazinājos ar S. Ēlerti, bet viņa atteicās ar mani runāt." Jā, tā tas būtu, ja tas būtu piemērs par žurnālistiku. Ķengu rakstam, kurš vairāk par visu liecina, ka Atkarīgā sāk gatavoties nākamajām Saeimas vēlēšanām, tas laikam nav vajadzīgs. Galu galā, pat virsrakstā autore ir jutusies spiesta apgalvot, ka Sarmītes Ēlertes biogrāfijas fakti esot "garlaicīgi." Un tas nu laikam ir vienkārši lielisks iemesls, kāpēc uzšņāpt materiālu uz veselām trim žurnāla lapām.

Jauku visiem dienu!

"Baby box"

Labrīt, lasītāji!

To ļautiņu starpā, kuri uzskata, ka gejiem un lesbietēm nav tiesību eksistēt vispār, populārs arguments ir par homoseksuāli orientētu cilvēku bezatbildību pret sabiedrību, tipa, ja visi ļaudis pasaulē būtu geji, tad nevienam vairs nedzimtu bērni, un sabiedrība drīz vien izmirtu. Uz ko visbiežāk nākas atbildēt -- jā, un ja gejiem un lesbietēm būtu ritentiņi, viņi un viņas būtu autobusi vai motorolleri, bet tā nav, tieši tāpat, kā nekad nav bijusi un nekad nebūs situācija, kurā visi pasaules iedzīvotāji ir geji.

Taču par bezatbildību šorīt nācās domāt heteroseksuālās kategorijās. Dienā šodien ir stāsts par plānu, Latvijā izveidot tā dēvēto "baby box", vai jaundzimušā kastīti. Doma ir lūk, kāda: Ja kāda sieviete vai meitene ir dzemdējusi bērnu un to negrib, viņai nav vairs jaundzimušais jāatstāj kāpņu telpā vai miskastē. Viņa var doties uz šo "baby box," atvērt durtiņas, ielikt bērniņu gultiņā, kas ir otrpus durvīm, aizvērt durvis un doties projām. Durtiņas pēc tam no ārpuses vairs nevar atvērt. Šāda sistēma jau esot izveidota šur tur citur Eiropā un pasaulē.

Protams, tas ir daudzreiz labāk, nekā jaundzimušu bērnu atstāt izgāztuvē. Taču tiem, kuri mūsu valstī ir tik ļoti drausmīgi satraukušies par sabiedrisko morāli tad, kad tuvojas draudzības dienu pasākumi, noteikti derētu padomāt arī par šo lietu. Jo mazā radībiņa, kuru ir paredzēts likt "baby box", ir radusies ne jau viena, bet divu cilvēku lēmuma rezultātā. Un šis lēmums ir aprakstāms ar ļoti vienkāršu domu: "Šoreiz prezi nelietosim." Lūk, bezatbildība. Jo runa ir ne vien par iespēju, ka meitene kļūs par grūtnieci brīdī, kad viņa nebūt uz to nav gatava. (Dienā ir citēta Dzemdību nama pārstāve sakām, ka dažbrīd tur uzrodas kāda jaunkundze, kura dzemdē bērnu slepus, lai vecāki par to neuzzinātu, un tad nu acīmredzot ir jārunā par stipri neapķērīgiem vai vismaz kaut kur citur dzīvojošiem vecākiem.) Runa ir arī par seksuāli transmisīvām slimībām, kuru mūsdienās nudien netrūkst. Nemaz nerunājot par psiholoģisko faktoru meitenei, kura jūtas spiesta atteikties pati no sava bērna.

Televīzijas, kino un it īpaši interneta ietekmē bērni patlaban "pieaug" ļoti, ļoti daudz ātrāk, nekā tas bija pirms 20 vai 30 gadiem vai senāk. Tie paši "morāles" sargi var doties arī uz Vecrīgu un aplūkot augstpapēžos, īsos jo īsos bruncīšos un saspīlētā topiņā tērptas un līdz maksimumam sagrimētas meitenes, kurām, ja viņām ir 18 gadu, tad saule aust rietumos un debesis ir zaļas. Ja šīs meitenes, kā arī puiši, kuri viņas aplido, neko nezina par tā dēvēto "drošo seksu," tad briesmas ir pat ļoti, ļoti iespējamas. Pat bez grūtniecības, arī sifiliss, gonoreja un, Dievs pasargi, HIV vīruss nav nekas jauks un patīkams. Saku vēlreiz -- ja bezatbildības rezultātā ir dzimis negribēts bērniņš, tad "baby box" noteikti ir labāks variants par vietu zem krūma parkā. Bet bezatbildība tādā gadījumā ir bijusi ne tikai meitenē un puisī, kurš ir bērniņa tēvs. Runa ir arī par vecākiem, par skolu ... un arī par tām baznīcām, kuras apgalvo, ka viss, kas ir vajadzīgs, ir pateikt nē. Tīņi nemēdz būt tie, kuri prot pateikt nē. Un tāpēc acīmredzot arī mūsu valstī ir vajadzīgs "baby box."

Jauku visiem dienu.

Fui, Ērika Grīnberga! Fui, fui, Aldi Brikmani!

Labrīt, lasītāji! Pirms pāris nedēļām man e-pasta kastītē iekrita pasts no kādas Ērikas Grīnbergas, kura jautri man paziņoja lūk, ko: "Tulks ar 12 gadu pieredzi piedava par draudzigam cenam rakstiskos tulkosanas pakalpojumus uz/no anglu, latviesu un krievu valodam."

Man uz šo paziņojumu bija reakcija, kura dalījās vairākās daļās. Pirmkārt, es pats esmu tulks. Man šajā jomā ir jau gandrīz 20 gadu pieredze. Manas cenas ir tik draudzīgas, ka reizēm nācies dzirdēt sūdzības no tulkošanas kantoriem par dempingu. Tiesa, es nevaru piedāvāt "rakstiskos tulkošanas pakalpojumus" uz/no krievu valodas, jo to neprotu. Toties, atšķirībā no Ē. Grīnbergas, es piedāvāju arī runiskos tulkošanas pakalpojumus, piemēram, vakar preses konferencē par japāņu lidmašīnu, kura atlidojusi uz mūsu krastiem. Arī sinhronās tulkošanas pakalpojumus. Likās jocīgi, ka Ērika Grīnberga savus "rakstiskos tulkošanas pakalpojumus" piedāvā tieši man (piedevām bez jebkādām garumzīmēm vai mīkstinājuma zīmēm, kas par profesionālismu nu gan īpaši neliecina).

Protams, svarīgāka bija reakcijas otra daļa, proti -- sasodīts, ka nolādētais un nolādējamais process, kas saucas spams un spamošana nu ir nonācis arī pie mums! Ja es sekotu visam tam, kas man uz e-pastu ir atsūtīts no angliski runājošās pasaules, es būtu miljardieris pateicoties loterijām un mirušiem nigēriešiem, man mājai būtu ļoti skaists alumīnija apšuvums, un mans krāniņš, piedodiet, būtu vismaz divarpus metrus garš. Protams, es neesmu nupat nokritis no kartupeļu vāģa. Es zinu, ka mirušiem nigēriešiem nemēdz būt miljoni, kurus viņi vēlas uzdāvināt tieši man, un es arī zinu -- ja būtu tablete, kura automātiski lielāku pataisa vienu ķermeņa daļu, tad vai lielākas nekļūtu arī visas pārējās ķermeņa daļas? Jo divmetrīgs kājas īkšķis man nudien nav vajadzīgs.

Bet galvenais ir tas, ka šis ir process, kuru citādi, kā par cūcību nav aprakstāms. Un šodien Dienā ir raksts, kurā ir paskaidrots, kā latviešu spamotāji tiek pie e-pasta adresēm. Kāds censonis, kurš materiālā identificēts kā Jānis, ir sācis izsūtīt e-pastus ar šādu piedāvājumu: "Pārdodu Latvijas iedzīvotāju e-pastus!" Kolēģis Ivo Leitāns "Jāni" ir sazvanījis, un Jānis ir apgalvojis, ka viss ir likumīgi -- adreses viņš esot dabūjis "no adminiem, kas strādā portālos. (..) Es visu parādīšu un izstāstīšu." Ērikas Grīnbergas un viņai līdzīgo rīcība esot likumīga, ja gada laikā netiek sūtīti vairāk par deviņiem šādiem e-pastiem. Diemžēl, likumā ir teikts, ka privātpersonai tādu drīkst sūtīt tikai ar iepriekšēju piekrišanu. Nepazīstu nevienu Ēriku Grīnbergu. Draugos.lv viņas ir divas. Vienai ir 22 gadu, diez vai ir 12 gadu pieredze ar tulkošanu. Otra vecumu nav norādījusi. Varbūt arī tā nav viņa. Bet vienalga, kura ir "pareizā" Ērika Grīnberga, kratu pirkstu viņas virzienā: Fui, Ērika! Fui! Un fui, Aldi Brikmani, kurš tikai vakar man atsūtīja šādu paziņojumu (atkal bez garumzīmēm un atkal radot lielas šaubas par profesionalitāti): "Piedavajam Jusu uznemumam par FIKSETU SAMAKSU iegut profesionalas marketinga komandas pakalpojumus." "Unzemumam?" Ar vai bez garumzīmēm es neesmu uzņēmums. Un arī A. Brikmaņa atsūtītais e-pasts nav nekas cits, kā spams.

Ceru, ka Datu Valsts inspekcija "Jāni," Ēriku un Aldi ņems pie dziesmas. Zinu, ka mūsdienās ļaudīm jāreklamējas, kā vien prot. Ekonomiskās krīzes laikā nudien varbūt kādam "uznemumam" derētu "profesionalas marketinga komandas" pakalpojumi par "FIKSETU SAMAKSU." Bet bombardēšana ar e-pastiem tomēr mūsu valstī likumīga nav. Saku vēlreiz: Fui, "Jāni"! Fui, Ērika. Fui, Aldi. Kauns! Un, starp citu, milzonīgi liels fui jekburam "adminam" jebkurā "portālā," kurš ir tirgojies ar sava portāla adresēm. Fui, fui, fui!

Jauku visiem dienu. Izņemot spamotājus -- viņiem lai uzkrīt meteors!

Par "jaunu 1934. gadu" un "kristīgo totalitārismu" -- paralēles

Labrīt, lasītāji!

Šorīt Latvijas Avīzē laikraksta kādreizējais avīzes līdzstrādnieks un partijas Visu Latvijai! līderis (arī laikā, kad skaitījās "žurnālists") Raivis Dzintars piedāvā savas pārdomas par tā dēvēto labējo partiju konsolidēšanos Latvijā. Autors pasūrojas par to, ka viņa pārstāvētais politiskais spēks šajā jautājumā nav sadzirdēts, laikam nejūtot, ka plašākā politsabiedrība reti ieklausās partijā, kurai līdz pieciem procentiem balsu ir bijis sūri grūti aizsniegties. Taču tad nāk patiešām baisā pēdējā komentāra rindkopa:

"Pieļauju, ka Latvijas pilsoņi partijām varētu pat piedot vienu otru pagātnes grēku, ja tās izveidotu tiešām plašu un spēcīgu vēlēšanu apvienību (..). Ja partijas to nespēs, tad atliek vien cerēt uz jauna 1934. gada atkārtošanos."

Jēziņ! Lai nu paliek tā pagātnes grēku piedošana, lai gan es personīgi neesmu gatavs tām partijām, kuras pie varas kloķiem bijušas visus šos pēdējos 10 gadus piedot neko. Jaunu 1934. gadu??! R. Dzintaram ambīciju netrūkst, varbūt Ulmaņa lomā viņš saredz pats sevi, bet puisis vēl jauniņš, vien 26 gadiņi. Tāpēc acīmredzot būs jāpiemeklē kāds cits, kas būs gatavs uzņemties ... diktatora lomu. Kas būs gatavs nodrošināt Latvijas izslēgšanu no Eiropas Savienības un NATO. Kas būs gatavs Latviju ierindot vienā strīpā ar Baltkrieviju, Krieviju, Zimbabvi un citām valstīm un "valstīm," kurās viens cilvēks nosaka visu ko pēc kārtas. Kas būs gatavs kļūt par Latvijas nodevēju vistīrākajā veidā. Jo pilnīgi vienalga, ko Kārlis Ulmanis darīja vai nedarīja, lai atveseļotu Latvijas tautsaimniecību, viņš bija diktators, viņa politiskie pretinieki sēdējā cietumā un koncentrācijas nometnē kā politiskie cietumnieki, un viņš kā diktators nolēma, ka latviešiem ir jāpaliek savā vietā un tāpēc pēc mazliet mazāk, kā pēc gada, pietiekami daudzos gadījumos jākāpj vilcienā uz iznīcību Sibīrijas tālajos ziemeļos. Pieļausim, ka tas nav gluži tas, kas R. Dzintaram ir padomā, bet arī cerēsim, ka šī nu būs saucēja balss plašā un tukšā tuksnesī. "Jauns 1934. gads." Johaidī!

Jo 1934. gadā pasaulē darījās vēl šis tas, kam atbalsis joprojām ir arī mūsu valstī. Vispirms, lūdzu, nevienam neuzskatīt, ka nākamo jautājumu jebkādā veidā saistu ar Raivi Dzintaru un viņa partiju. Cik man zināms, viņam un tai ar to nebija nekāda sakara. Bet pirms kāda laika, sektanti no Kazahstānas lepnākā dēla "draudzes" Pārdaugavā atcerējās mācību no Hitlera -- ja kādam ir tev netīkamas idejas, tad pareizais variants ir sadedzināt visu, ko viņš ir rakstījis. Sektantiem no Pārdaugavas, piemēram, netīk Jāņa Jaunsudrabiņa daiļrade. Viņiem netīk Mārtiņa Zandberga dziesmu izlase. Viņiem netīk latviešu bērnu literatūra. Jo tā esot "pagāniska." Ir bijis gluži uzjautrinoši raudzīties, kā tie mūsu valsts reliģikorpopolitiskās pasaules pārstāvji, kuriem sektanti no Pārdaugavas ir vajadzīgi kā redzamākie minētās pasaules kvazioficiālās homofobijas bļaustīgākie pārstāvji, kopš tam ir locījušies skaidrojumos par to, ka nu, tā jau laikam droši vien, ja tā padomā, būtībā acīmredzot nevajadzēja, bet, nu bet, nu bet...

Nē, nekādi bet. Grāmatu dedzināšana pasaulē ir process "ar bārdu," bet īpašu "slavu" tas ieguva tieši nacistu izpildījumā, tajā skaitā 1944. gadā tika nodedzināta viena no pasaules nozīmīgākajām bibliotēkām Varšavā. Saiknes ar R. Dzintara pārdomām par "jaunu 1934. gadu" veidoju tāpēc, ka Pārdaugavas sektantu Kazahstānas mīlulis kādreiz ir apcerējis domu, ka Latvijā esot vajadzīgs "kristīgs totalitārisms." To, protams, neviens viņam nedos. Bet "stipro roku" var meklēt visādās vietās. Vienīgi jācer, ka nevienam tādu neizdosies atrast. Nekādā kontekstā.

Jauku visiem dienu!

Par partiju "konsolidēšanos": Smaids/smīns un nemierīga sajūta

Labrīt, lasītāji!

Saruna par to, ka nu vajag sanākt kopā visām "latviešu" partijām, lai nākamgad novērstu "kreiso spēku" nākšanu pie varas, liek pasmaidīt un arī justies mazliet nemierīgam. Pasmaidīt par to, ka politikāņi vienalga kurā politikas spārnā ir spējīgi ignorēt skaidri redzamas patiesības, ja vien ir iespēja tikt un palikt pie kloķiem. Justies nemierīgam tāpēc, ka situācija, iespējams, vismaz dažos gadījumos spiedīs viņus tā darīt arī šoreiz.

Vispirms par tiem "kreisajiem spēkiem." Uššlesakerovsa tandēms Rīgas domē jau ir paguvis izbazūnēt, ka protams, protams, nākamgad tam uzvara ir garantēta arī Latvijā, piedevām jau šoruden tas varētu stāties pie valsts stūres, izgāžoties pašreizējai valdībai. Taču par jaunās pašvaldības popularitāti vēl ir pāragri spriest. Pakāpeniski tuvojas apkures sezona, kura ļoti daudzus rīdziniekus iegrūdīs pavisam nepatīkamā situācijā, un tas pašvaldības vadītāju labo slavu var iedragāt pavisam konkrēti. Vēl tur nav pamanīti ne īpaši darbi, ne īpaši nedarbi. Vēl nav laiks skaitīt cāļus. Piedevām Rīga ir viena lieta, Vidzeme ir cita -- diez vai tur tikpat populāra būs partija, kura uzskata, ka valsts nodevējs ir jāapbalvo ar ērtu krēslu Strasbūrā.

Bet par tā dēvētajām "labējām" partijām. Tās tomēr dalās divās daļās -- tās, kuras ir bijušas pie varas stūres tajā brīdī, kad ir pieņemti valsti graujošie lēmumi, un tās, kuras tur nav bijušas. Pilnīgi piekrītu kādreizējās Dienas redaktores Sarmītes Ēlertes teiktajam, ka nekāda konsolidācija nevar būt konkrēti ar "Tautas" partiju, ar Šlesera biznesa projektu un ar tēvzemiešiem. Piemēram, pēdējie jau skaitās ļoti "tautiski" un "latviski," bet ceru, ka neesmu vienīgais, kurš ir pamanījis, ka TB/LNNK ir gluži šleseriska savā pārliecībā, ka visos iespējamos posteņos ir bīdāmi tikai un vienīgi pašas partijas "savējie." Tiesa, pagaidām vēl nav manīts neviens, kura "kvalifikācija" darbam ir tas, ka papiņš kādreiz bija ministra šoferis, bet šis nepotisms ir tikpat noraidāms TB/LNNK, kā LPP/LC gadījumā.

Piedevām jāpasmīn arī par šodien Dienā lasāmo -- ka par konsolidāciju "skeptiskākās" esot TP un ZZS. Autore Gunta Sloga min dažādus iemeslus -- personīgas ambīcijas, ķīviņi partiju iekšienē, cīņa par ietekmi un finansējumu. Jēdzienā "personīgas ambīcijas" ietilpst arī konkrētas personālijas. Zaļie zemnieki vēl tagad pie katras izdevības apgalvo, ka Puzes ķeizariņš joprojām esot partijas "premjerministra kandidāts." Konsolidēties uz tādas iespējas pamata? Nu, nē. Latvija tomēr nav Itālija, un paldies Dievam, ka tā. Savukārt TP? Ko konsolidācijas procesam tā piedāvātu? Spēju shēmot? Tiešsaiti ar mākoņiem? Atgādinājumu, ka tieši TP bija tā partija, kura bija varas augstienē tad, kad sākās galvu reibinošais kritiens? Saku vēlreiz -- nu, nē.

Līdz Saeimas vēlēšanām vēl ir aptuveni 14 mēneši. Tas ir laiks, kurā var notikt viskautkas. Taču jau tagad skaidrs ir viens: Konsolidēties varas saglabāšanai var tikai tādā gadījumā, ja procesam apakšā nav nebūšanas. Un ir tomēr jācer, ka nākamgad arī sabiedrība zem "trekno gadu" alkatīgās un politkorumpētās politikas novilks treknu, jo treknu svītru. Ja tas nozīmēs atteikties no labiem cilvēkiem, kuri savu ambīciju vārdā ir nolēmuši "konsolidēties" ar ne tiem, tad lai tā būtu. Vienreiz tomēr minētajai politikai ir jāpieliek punkts.

Jauku visiem dienu!