Labrīt, lasītāji!
Šodien manā dzimtenē Amerikā ir Pateicības diena. Tas ir pasākums, kurš laika gaitā ir apaudzis ar visādiem mītiem, bet centrālā doma ir šāda: 17. gadsimtā Amerikas krastos ieradās grupiņa Lielbritānijas iedzīvotāju, kuri nebūt nebija gatavi dzīvei jaunā un visnotaļ neapgūtā zemē. Laimīgā kārtā turpat dzīvoja arī aborigēni, tātad -- Amerikas indiāņi. Vēl laimīgākā kārtā, viens no viņiem kādreiz bija pavadījis kādu laika sprīdi Anglijā un tāpēc prata angļu valodu! Indiāņi parādīja imigrantiem, ko var gatavot no kā, visi kopā draudzīgi apsēdās pie galda, un tā veidojās tautu draudzība. (Imigranti kļuva pietiekami spēcīgi, lai nākamajos gadsimtos apslaktētu gandrīz visus indiāņus, bet tas jau ir cits stāsts.)
Mūsdienās Pateicības diena vidējam amerikānim ir tāda ēšanas, dzeršanas un televīzijas skatīšanās orģija ("tradicionālākais" variants -- sievietes rosās pa virtuvi, vīrieši dzer alu un skatās amerikāņu futbolu). Procesā ir tradicionāli ēdieni, pirmkārt, protams, tītars, jo tādu galdā cēluši esot arī agrīnie indiāņi, bet arī dzērveņu mērce, saldie kartupeļi, ķirbja rausis. Pieceļoties atradu e-pastu no māsas Čikāgā, kura ir profesionāls pavārs un ziņoja, ka viņa šogad ceps divus tītarus -- vienu lielu, vienu maziņu. Tas ir tāpēc, ka pie viņas šopēcpusdien ieradīsies liels bars radinieku, kuri aprīs visu pēc kārtas. Mazais tītars būs domāts nākamajām dienām, kad no tā varēs gatavot sviestmaizes un citus našķus. Māsai mājās patlaban ir trīs mēnešus veca meitiņa, tāda ēst gatavošana noteikti ir liels varoņdarbs.
Amerikāņi nebūtu amerikāņi, ja nebūtu arī nākamā diena pēc Pateicības dienas. Tā visiem ir brīvdiena, jo Pateicības diena vienmēr (kopš ASV prezidenta Ābrahama Linkolna dekrēta 1863. gadā) ir ceturtdienā, un loģiski, ka brīva ir arī nākamā diena. Tā ir tā diena, kurā ASV mazumtirgotāji katru gadu gūst vislielāko peļņu, jo tā skaitās pirmā "iepirkšanās diena pirms Ziemassvētkiem." Lieki teikt, šogad mazumtirgotāji nervozē, nākamajās dienās daudz tiks rakstīts par to, vai pircēju masas šogad bijušas lielākas, mazākas, adekvātas, neadekvātas. Finanšu krīze ir finanšu krīze.
Taču vērts atcerēties arī Pateicības dienas centrālo domu, proti -- 1863. gadā ASV plosījās asiņains pilsoņu karš starp valsts ziemeļiem un dienvidiem. Prezidents Linkolns šajā traģiskajā laikmetā saskatīja gaismas staru. "Šis gads, kurš tuvojas beigām, bijis pārpilns ar auglīgas zemes un veselīgas debess svētībām," -- tā rakstīja prezidents proklamācijā, ar kuru dibināta Pateicības diena. "Šīs svētības mēs tik pastāvīgi baudām, ka mēdzam aizmirst, no kurienes tās ir nākušas. Tām pievienotas citas, kuras ir tik ārpuskārtas, ka tās nevar neietiekmēt un nemīkstināt pat to sirdi, kura parasti neņem vērā Dieva tā kunga vienmēr modro aci. Mēs piedzīvojam nepieredzēti plašu un bargu pilsoņu karu, [taču] bagātības un spēka nepieciešamā pārcelšana no miermīlīgās industrijas uz valsts aizsardzību nav apturējusi nedz arklu, nedz ratus, nedz kuģi. Cirvis ir paplašinājis mūsu apmetņu robežas, savukārt raktuves, no kurām gūstam dzelzi, ogles un dārgmetālus, dod vēl vairāk, nekā pirms tam. Iedzīvotāju skaits stabili pieaudzis, neskatoties uz zudumiem, kādi radušies militārajās nometnēs, aplenkumos un uz kaujas lauka. Valsts bauda apziņu par papildinātu spēku un enerģiju, tai ir tiesības sagaidīt nākamos gadus un ievērojamu brīvības paplašināšanu. Šīs varenās lietas nav izdomājis cilvēka prāts, tās nenodrošina cilvēka roka. Tās ir Dieva visuvaldītāja dāvanas, jo Viņš dusmojas par mūsu grēkiem, taču ir atcerējies arī par žēlastību." Tā rakstīja Amerikas prezidents, viņš piebilda, ka turpmāk katru gadu būtu pareizi šīs Dieva dāvanas pieminēt un par tām arī pateikties. Ciniķis, protams, teiks, ka no tītara un futbola liela pateicība Dievam nerodas, bet tomēr. Doma ir laba.
Arī Latvijā, ar visām tās negācijām un problēmām, der atcerēties, ka mums ir arī lietas, par kurām pateikt paldies. Par to, ka mums ir brīva valsts, kurā latvietis var domāt, runāt, rakstīt, strīdēties, kašķēties, mīlēties un apspriesties latviešu valodā. Par to, ka mums ir skaistā Gaujas senleja un skaistā Vecrīga. Par to, ka vismaz viens vai divi no mūsu politikāņiem tomēr ir godīgi un godprātīgi. Varbūt pat daži vairāk. Par ģimeni. Par draugiem. Ja kas, tad vispār par to, ka šorīt pamodāmies, ievilkām elpu, un vēl vienu dienu esam dzīvi šajā fantastiskajā avantūrā, kas saucas dzīve mūsu pasaulē. Patiesi skumjš ir tas cilvēks, kurš nevar iedomāties neko, par ko būt pateicīgam. Ceru, ka lasītāju starpā neviena tāda nav. Un aicinu pāris minūtes ne tikai šodien un ne tikai tāpēc, ka tālajā Amerikā šodien ir svētku diena, veltīt šādam jautājumam: "Par ko es šodien varu būt pateicīgs (pateicīga)?" Gribu derēt, ka gandrīz visiem uz šo jautājumu radīsies atbilde, un ļoti iespējams, ka sirsniņa un dvēsele uz brīdi būs gaišāka.
Priecīgu visiem Pateicības dienu!
ceturtdiena, 2008. gada 27. novembris
trešdiena, 2008. gada 26. novembris
Par valsts autoparku un ministru - tomēr tīni!
Labrīt, lasītāji!
Nu, ko. Tiem, kuri gaidīja pierādījumus par to, vai iekšlietu ministram un jaunajam "Tautas" partijas līderim Marekam Segliņam izdosies pārvarēt to, ko raidījumā "Skats no malas" kolēģis Vladimirs Čepurovs nesen nosauca par tīņa uzvedību, ilgi nebija jāgaida. Kārtējo reizi mūsu valdības visdaiļrunīgākais loceklis ir demonstrējis ne vien savu daiļrunību, bet arī sevis pārstāvētās partijas un valdības elpu aizraujošo uzpūtību.
Šoreiz lieta saistās ar dienesta automobīļiem. Diena šai tēmai šodien ir veltījusi plašu apskatu, tajā skaitā citējot vēl vienu "Tautas" partijas spīdekli, Saeimas Juridiskās komisijas vadītāju Vinetu Muižnieci. Viņa ir skaidrojusi, ka bez dienesta automašīnas un tikai ar privāto automašīnu viņai būtu "grūti pārvietoties ar dokumentiem rokās un sausām kājām." No kā laikam jāsecina, ka V. Muižniece pati neprot atrast vietu, kur no mašīnas izkāpt tā, lai neiebristu peļķē, bet dienesta automašīnas vadītājs to prot. Nu ko -- malacis auto vadītājs! Varbūt tajos gadījumos, kad ir peļķe, viņš tai pārklāj savu mēteli, lai tikai V. Muižniecei būtu sausas kājas.
Savukārt daiļrunīgais iekšlietu ministrs sazvanīts jautājumā par dienesta automašīnu skaitu un lietderību nav pat noklausījies jautājumu līdz galam, tā apgalvo reportiere Inga Spriņģe, bet ir noskaldījis šādu tekstu: "Nu tad tagad premjeram un valsts prezidentam būs jābrauc ar tramvaju? Laba doma! Uz redzēšanos!" Nu, prieks, kur tu rodies? Visīstākais un riktīgākais tīnis!
Protams, ka prezidentam nav jābrauc tramvajā. No viņa mājas Jūrmalā līdz Rīgas pilij vispār ar tramvaju nevar nokļūt, 5. tramvajs apstājas Imantā un gluži spītīgi tālāk līdz Jūrmalai nebrauc. Tiesa, prezidents varētu no rīta aiziet līdz dzelzceļa stacijai un uz darbu braukt piepilsētas vilcienā. Nezinu, kur dzīvo premjerministrs, bet droši vien, ka Rīgā, un tad jau par sabiedrisko transportu varētu runāt pavisam nopietni. Tiesa, kopā ar miesassargiem par katru braucienu būtu jāsamaksā vismaz Ls 1,20, bet taupības apstākļos arī tas diez vai būtu par daudz prasīts.
Bet, ja nopietni. Loģiski, ka amatpersonu rīcībā ir automobīļi, lai gan Rīgas centrā varu pilnīgi bez kādas šaubīšanās apgalvot, ka darba dienas laikā nudien lielākoties ir ātrāk pārvietoties kājām, nevis spēkratos, it īpaši tajās dienās, kad pašvaldību kārtējo reizi ir "pārsteidzis" dabas fenomens, kurš saucas sniegs. Jautājums ir par to, cik daudz šādu automobīļu ir, kas tos izmanto, un vai tie patiešām tiek lietoti darba vajadzībām. Ja kas, tad M. Segliņa ministrijai nupat valdība atļāva divkāršot dienesta automašīnu skaitu, no kā varam secināt, ka vismaz iekšlietu ministrs nu gan uz darbu tramvajā nebrauc. Un noteikti ticu, ka izņēmums, nevis raksturīgs piemērs ir Dienas citētais vārdā nenosauktas ministrijas valsts sekretārs, kura dienesta šoferis no rīta vedot ne vien valsts sekretāru uz darbu, bet arī valsts sekretāra sievu uz darbu un arī bērnus uz bērnudārzu.
Tas ir kontroles jautājums. Protams, mūsējā ir valsts, kurā trolejbusā nebraucošais Godmanis un noteikti tikpat ļoti trolejbusā nebraucošais Slakteris vēlas ievērojami paaugstināt to naudas summu, kuru valsts un pašvaldības var izmantot bez konkursu rīkošanas. Atgādināšu, kas par to pirms pāris dienām bija sakāms kādam autotirgotājam -- jau tagad tā ir joma, kurā notiek absolūtākās Dieva zīmes. Vienādi vai otrādi, arī dienesta automobīļu parks ir joma, kurā visticamāk pilnīgas kārtības nav. Un, ja arī no tā neizriet, ka prezidentam un premjerministram būtu jābrauc uz darbu autobusā, tad kārtējo reizi tomēr nāksies konstatēt, ka valsts likuma aizsardzību pārstāvošs ministrs varētu būt izmantojis izdevību paklusēt, lai arī cik ļoti atvērts, mirdzošām ačtelēm un tīņa dzīvesspēku baudošs viņš arī nebūtu. Un, starp citu, droši vien nemaz, nemaz nenāktu par sliktu arī viņam kādreiz pabraukāt sabiedriskajā transportā, jo arī tā ir joma, kurā ne gluži viss ir gluži tik labā kārtībā, kā gluži gribētos cerēt.
Jauku visiem dienu!
Nu, ko. Tiem, kuri gaidīja pierādījumus par to, vai iekšlietu ministram un jaunajam "Tautas" partijas līderim Marekam Segliņam izdosies pārvarēt to, ko raidījumā "Skats no malas" kolēģis Vladimirs Čepurovs nesen nosauca par tīņa uzvedību, ilgi nebija jāgaida. Kārtējo reizi mūsu valdības visdaiļrunīgākais loceklis ir demonstrējis ne vien savu daiļrunību, bet arī sevis pārstāvētās partijas un valdības elpu aizraujošo uzpūtību.
Šoreiz lieta saistās ar dienesta automobīļiem. Diena šai tēmai šodien ir veltījusi plašu apskatu, tajā skaitā citējot vēl vienu "Tautas" partijas spīdekli, Saeimas Juridiskās komisijas vadītāju Vinetu Muižnieci. Viņa ir skaidrojusi, ka bez dienesta automašīnas un tikai ar privāto automašīnu viņai būtu "grūti pārvietoties ar dokumentiem rokās un sausām kājām." No kā laikam jāsecina, ka V. Muižniece pati neprot atrast vietu, kur no mašīnas izkāpt tā, lai neiebristu peļķē, bet dienesta automašīnas vadītājs to prot. Nu ko -- malacis auto vadītājs! Varbūt tajos gadījumos, kad ir peļķe, viņš tai pārklāj savu mēteli, lai tikai V. Muižniecei būtu sausas kājas.
Savukārt daiļrunīgais iekšlietu ministrs sazvanīts jautājumā par dienesta automašīnu skaitu un lietderību nav pat noklausījies jautājumu līdz galam, tā apgalvo reportiere Inga Spriņģe, bet ir noskaldījis šādu tekstu: "Nu tad tagad premjeram un valsts prezidentam būs jābrauc ar tramvaju? Laba doma! Uz redzēšanos!" Nu, prieks, kur tu rodies? Visīstākais un riktīgākais tīnis!
Protams, ka prezidentam nav jābrauc tramvajā. No viņa mājas Jūrmalā līdz Rīgas pilij vispār ar tramvaju nevar nokļūt, 5. tramvajs apstājas Imantā un gluži spītīgi tālāk līdz Jūrmalai nebrauc. Tiesa, prezidents varētu no rīta aiziet līdz dzelzceļa stacijai un uz darbu braukt piepilsētas vilcienā. Nezinu, kur dzīvo premjerministrs, bet droši vien, ka Rīgā, un tad jau par sabiedrisko transportu varētu runāt pavisam nopietni. Tiesa, kopā ar miesassargiem par katru braucienu būtu jāsamaksā vismaz Ls 1,20, bet taupības apstākļos arī tas diez vai būtu par daudz prasīts.
Bet, ja nopietni. Loģiski, ka amatpersonu rīcībā ir automobīļi, lai gan Rīgas centrā varu pilnīgi bez kādas šaubīšanās apgalvot, ka darba dienas laikā nudien lielākoties ir ātrāk pārvietoties kājām, nevis spēkratos, it īpaši tajās dienās, kad pašvaldību kārtējo reizi ir "pārsteidzis" dabas fenomens, kurš saucas sniegs. Jautājums ir par to, cik daudz šādu automobīļu ir, kas tos izmanto, un vai tie patiešām tiek lietoti darba vajadzībām. Ja kas, tad M. Segliņa ministrijai nupat valdība atļāva divkāršot dienesta automašīnu skaitu, no kā varam secināt, ka vismaz iekšlietu ministrs nu gan uz darbu tramvajā nebrauc. Un noteikti ticu, ka izņēmums, nevis raksturīgs piemērs ir Dienas citētais vārdā nenosauktas ministrijas valsts sekretārs, kura dienesta šoferis no rīta vedot ne vien valsts sekretāru uz darbu, bet arī valsts sekretāra sievu uz darbu un arī bērnus uz bērnudārzu.
Tas ir kontroles jautājums. Protams, mūsējā ir valsts, kurā trolejbusā nebraucošais Godmanis un noteikti tikpat ļoti trolejbusā nebraucošais Slakteris vēlas ievērojami paaugstināt to naudas summu, kuru valsts un pašvaldības var izmantot bez konkursu rīkošanas. Atgādināšu, kas par to pirms pāris dienām bija sakāms kādam autotirgotājam -- jau tagad tā ir joma, kurā notiek absolūtākās Dieva zīmes. Vienādi vai otrādi, arī dienesta automobīļu parks ir joma, kurā visticamāk pilnīgas kārtības nav. Un, ja arī no tā neizriet, ka prezidentam un premjerministram būtu jābrauc uz darbu autobusā, tad kārtējo reizi tomēr nāksies konstatēt, ka valsts likuma aizsardzību pārstāvošs ministrs varētu būt izmantojis izdevību paklusēt, lai arī cik ļoti atvērts, mirdzošām ačtelēm un tīņa dzīvesspēku baudošs viņš arī nebūtu. Un, starp citu, droši vien nemaz, nemaz nenāktu par sliktu arī viņam kādreiz pabraukāt sabiedriskajā transportā, jo arī tā ir joma, kurā ne gluži viss ir gluži tik labā kārtībā, kā gluži gribētos cerēt.
Jauku visiem dienu!
otrdiena, 2008. gada 25. novembris
Par 21. vidusskolu, dzīvi Venēcijā un Piecīšiem -- pārdomas otrdienā
Labrīt, lasītāji!
Vakar man bija iespēja pāris stundas pavadīt vienā no tā dēvētajām "krievu skolām" mūsu valstī. Runa ir par 21. vidusskolu Rīgā, kur viena no skolotājām savulaik mācījās pie manis laikraksta Diena žurnālistu apmācības programmā, viņa tad arī man ielūdza apmeklēt skolu un aprunāties ar skolēniem.
21. vidusskola šogad atzīmē savu 45. gadskārtu, tātad -- tā ir uz pusi tikpat veca, kā Latvijas Republika. Skola valsts svētkus atzīmēja plaši un zem jēdziena "Nekur nav tik labi, kā mājās". Un tur jau arī ir jautājuma sāls. Jaunieši, ar kuriem runāju, ir savās mājās, lai arī cik ļoti no viņiem negribētu "atbrīvoties" atsevišķi mūsu valsts apdaudzītākie "nacionālisti" (patiesībā -- valsts ienaidnieki). Vismaz tie jaunie cilvēki, kuri ar mani sarunājās, latviešu valodu prata labā līmenī, viens jaunietis bija pat sagatavojis pagaru jautājumu sarakstu (tajā skaitā: "Kāpēc jūsuprāt valsts dara tik daudz, lai izspiestu krievu valodu no izglītības sistēmas?"). Un tas jau ir galvenais -- Latvijā tomēr nedrīkst būt situācija, kurā vidusskolas absolvents neprot valsts valodu. Apsveicami, ka 21. vidusskolā tas tiek nodrošināts, lai gan no skolas pārstāvjiem nācās dzirdēt arī par problēmām. Tajā skaitā par to, ka valsts (lasi: Izglītības ministrija) finansējumu dalītai klasei dod tikai tādā gadījumā, ja skolēnu ir vismaz 26. Ja ir 25, ļoti žēl, visa grupa mācās kopā. Varat iedomāties, ko tas nozīmē, ja runa ir par valodas mācīšanu. Tas nu ir process, kuru vēlams veikt pēc iespējas mazākā grupiņā, bet naudas laikam nav. 21. vidusskolā skolotāju pagaidām netrūkst, bet arī tā ir briestoša situācija. Skola, kurā padomju laikā mācījās 1400 skolēnu, tagad vairs ir tikai 400. Daudzi vecāki bērnus sūta uz latviešu skolām, arī demogrāfiskā situācija ir darījusi savu. 21. vidusskola lepojas ar saviem absolventiem, to skaitā ir arī kādreizējais KNAB vadītājs Aleksejs Loskutovs, kādreizējā kompartijas bosa Rubika bērni, kā arī viens no Aizkraukles bankas īpašniekiem. Direktore neslēpa prieku par to, ka absolventu starpā ir ļaudis, kuri skolai grūtā brīdī var nākt talkā, piemēram, tajā brīdī, kad kādam ienāca prātā likvidēt skolas sporta laukumu, lai tur uzbūvētu dzīvojamo māju. Šo domu skolai izdevās apturēt. Malači.
Grupiņā, ar kuru viesojos, uzdevu šādu jautājumu: "Cik daudzi no jums domājat, ka pēc pieciem gadiem vairs nedzīvosit Latvijā?" Roku pacēla varbūt ne gluži puse skolēnu, bet tālu no tā nebija. Jauniešiem ir sapņi, kuri stiepjas pāri mūsu valsts robežām, pilnīgi noteikti viens no valdošās "elites" grēkiem ir tas, ka netiek darīts pietiekami daudz, lai viņus pārliecinātu, ka laba dzīve ir iespējama arī mūsu valstī. Taču kopumā fakts ir tāds, ka pietiekami daudzi 21. vidusskolas absolventi pēc skolas pabeigšanas mācīsies un strādās tepat mājās. Viņi veidos Latvijas nākotni, un kārtējo reizi ir labi atcerēties, ka to veidos ne jau tikai vistautiskākie latvieši vien. Paldies 21. vidusskolai par laipno uzņemšanu, lai veicas skolai, skolotājām, skolēniem -- visiem, visiem.
***
Tiesa, mazāk pozitīvas domas vakar saistījās ar to, kā es nokļuvu 21. vidusskolā, proti -- kājām. Jau atkal Latviju sniega vētra ir pārsteigusi tā, it kā patiesībā mēs dzīvotu Alžīrijas platuma grādos, kur sniegs ir tāds reizi gadsimtā retums. Kājāmgājējam tomēr Rīgas centrs vakar bija murgs. Ielu tīrītāji sniegu sašķūrē ielas malās, sētnieki sniegu met turpat, un galu galā, ja arī daudzviet ietne bija notīrīta, uz stūriem -- visiem stūriem pēc kārtas -- bija baisa, netīra un pretīga putra, kurai laipot cauri nebija ne mazākā prieka. Varam arī gaidīt gaišo nākotni. Tad, kad visa tā šļura izkusīs (un hidrometeoroloģijas speciālisti paredz, ka jau nedēļas beigās temperatūra varētu sasniegt +8 līmeni), tad mēs atkal visi varēsim dzīvot bezmaz vai Venēcijā, kur ielu vietā ir upes un ezeri. Ledus kritīs ļaudīm uz galvas (vismaz lielākoties tāpēc, ka sods par jumta netīrīšanu ir lētāks, nekā pati jumta tīrīšana -- kārtējais piemērs par Aizspoguliju, kurā dzīvojam), neapzinīgi šoferīši "ielas ezera" saturu izšļakstinās pa visu trotuāru un visiem, kuri uz tā atrodas. Avantūra garantēta. Ar notekūdeņiem mūsu galvaspilsēta nu nekādi netiek galā. Skumji.
***
Un pēdīgi. Šorīt agri, agri no rīta no Latvijas aizbrauca daļa no Čikāgas Piecīšiem, kuri pagājušajā nedēļā koncertēja Rīgā, Liepājā, Ventspilī, Jēkabpilī, Madonā un Cēsīs. Piecīšiem ir jau 47 gadu vēsture, tajā ziņā viņi konkurē ar tādiem mūzikas grandiem, kā Tīna Tērnere, Šēra un grupa Rolling Stones. Pats apmeklēju koncertu Cēsīs un priecājos par "vecajiem, labajiem gabaliem," jo es Piecīšus pazīstu kopš pazīstu pats sevi. Tēva brālis un mans krusttēvs Uldis Streips Piecīšos spēlē basģitāru, grupas dibinātājs un dvēsele Alberts Legzdiņš ir manas māsas krusttēvs, manā bērnībā Piecīšu mēģinājumi notika manas vecāsmammas mājas pagrabā. Liels, liels prieks, ka viņiem bija šī iespēja, vēl reizi ar koncertprogrammu viesoties Latvijā. Cēsīs man stāstīja, ka kādi ļaudis, kuriem neizdevās uz koncertu iegūt biļetes, pat salīga juristu un gribēja organizētājus par to sūdzēt tiesā. Lūk, cik populāri ir Čikāgas Piecīši!
Jauku visiem dienu!
Vakar man bija iespēja pāris stundas pavadīt vienā no tā dēvētajām "krievu skolām" mūsu valstī. Runa ir par 21. vidusskolu Rīgā, kur viena no skolotājām savulaik mācījās pie manis laikraksta Diena žurnālistu apmācības programmā, viņa tad arī man ielūdza apmeklēt skolu un aprunāties ar skolēniem.
21. vidusskola šogad atzīmē savu 45. gadskārtu, tātad -- tā ir uz pusi tikpat veca, kā Latvijas Republika. Skola valsts svētkus atzīmēja plaši un zem jēdziena "Nekur nav tik labi, kā mājās". Un tur jau arī ir jautājuma sāls. Jaunieši, ar kuriem runāju, ir savās mājās, lai arī cik ļoti no viņiem negribētu "atbrīvoties" atsevišķi mūsu valsts apdaudzītākie "nacionālisti" (patiesībā -- valsts ienaidnieki). Vismaz tie jaunie cilvēki, kuri ar mani sarunājās, latviešu valodu prata labā līmenī, viens jaunietis bija pat sagatavojis pagaru jautājumu sarakstu (tajā skaitā: "Kāpēc jūsuprāt valsts dara tik daudz, lai izspiestu krievu valodu no izglītības sistēmas?"). Un tas jau ir galvenais -- Latvijā tomēr nedrīkst būt situācija, kurā vidusskolas absolvents neprot valsts valodu. Apsveicami, ka 21. vidusskolā tas tiek nodrošināts, lai gan no skolas pārstāvjiem nācās dzirdēt arī par problēmām. Tajā skaitā par to, ka valsts (lasi: Izglītības ministrija) finansējumu dalītai klasei dod tikai tādā gadījumā, ja skolēnu ir vismaz 26. Ja ir 25, ļoti žēl, visa grupa mācās kopā. Varat iedomāties, ko tas nozīmē, ja runa ir par valodas mācīšanu. Tas nu ir process, kuru vēlams veikt pēc iespējas mazākā grupiņā, bet naudas laikam nav. 21. vidusskolā skolotāju pagaidām netrūkst, bet arī tā ir briestoša situācija. Skola, kurā padomju laikā mācījās 1400 skolēnu, tagad vairs ir tikai 400. Daudzi vecāki bērnus sūta uz latviešu skolām, arī demogrāfiskā situācija ir darījusi savu. 21. vidusskola lepojas ar saviem absolventiem, to skaitā ir arī kādreizējais KNAB vadītājs Aleksejs Loskutovs, kādreizējā kompartijas bosa Rubika bērni, kā arī viens no Aizkraukles bankas īpašniekiem. Direktore neslēpa prieku par to, ka absolventu starpā ir ļaudis, kuri skolai grūtā brīdī var nākt talkā, piemēram, tajā brīdī, kad kādam ienāca prātā likvidēt skolas sporta laukumu, lai tur uzbūvētu dzīvojamo māju. Šo domu skolai izdevās apturēt. Malači.
Grupiņā, ar kuru viesojos, uzdevu šādu jautājumu: "Cik daudzi no jums domājat, ka pēc pieciem gadiem vairs nedzīvosit Latvijā?" Roku pacēla varbūt ne gluži puse skolēnu, bet tālu no tā nebija. Jauniešiem ir sapņi, kuri stiepjas pāri mūsu valsts robežām, pilnīgi noteikti viens no valdošās "elites" grēkiem ir tas, ka netiek darīts pietiekami daudz, lai viņus pārliecinātu, ka laba dzīve ir iespējama arī mūsu valstī. Taču kopumā fakts ir tāds, ka pietiekami daudzi 21. vidusskolas absolventi pēc skolas pabeigšanas mācīsies un strādās tepat mājās. Viņi veidos Latvijas nākotni, un kārtējo reizi ir labi atcerēties, ka to veidos ne jau tikai vistautiskākie latvieši vien. Paldies 21. vidusskolai par laipno uzņemšanu, lai veicas skolai, skolotājām, skolēniem -- visiem, visiem.
***
Tiesa, mazāk pozitīvas domas vakar saistījās ar to, kā es nokļuvu 21. vidusskolā, proti -- kājām. Jau atkal Latviju sniega vētra ir pārsteigusi tā, it kā patiesībā mēs dzīvotu Alžīrijas platuma grādos, kur sniegs ir tāds reizi gadsimtā retums. Kājāmgājējam tomēr Rīgas centrs vakar bija murgs. Ielu tīrītāji sniegu sašķūrē ielas malās, sētnieki sniegu met turpat, un galu galā, ja arī daudzviet ietne bija notīrīta, uz stūriem -- visiem stūriem pēc kārtas -- bija baisa, netīra un pretīga putra, kurai laipot cauri nebija ne mazākā prieka. Varam arī gaidīt gaišo nākotni. Tad, kad visa tā šļura izkusīs (un hidrometeoroloģijas speciālisti paredz, ka jau nedēļas beigās temperatūra varētu sasniegt +8 līmeni), tad mēs atkal visi varēsim dzīvot bezmaz vai Venēcijā, kur ielu vietā ir upes un ezeri. Ledus kritīs ļaudīm uz galvas (vismaz lielākoties tāpēc, ka sods par jumta netīrīšanu ir lētāks, nekā pati jumta tīrīšana -- kārtējais piemērs par Aizspoguliju, kurā dzīvojam), neapzinīgi šoferīši "ielas ezera" saturu izšļakstinās pa visu trotuāru un visiem, kuri uz tā atrodas. Avantūra garantēta. Ar notekūdeņiem mūsu galvaspilsēta nu nekādi netiek galā. Skumji.
***
Un pēdīgi. Šorīt agri, agri no rīta no Latvijas aizbrauca daļa no Čikāgas Piecīšiem, kuri pagājušajā nedēļā koncertēja Rīgā, Liepājā, Ventspilī, Jēkabpilī, Madonā un Cēsīs. Piecīšiem ir jau 47 gadu vēsture, tajā ziņā viņi konkurē ar tādiem mūzikas grandiem, kā Tīna Tērnere, Šēra un grupa Rolling Stones. Pats apmeklēju koncertu Cēsīs un priecājos par "vecajiem, labajiem gabaliem," jo es Piecīšus pazīstu kopš pazīstu pats sevi. Tēva brālis un mans krusttēvs Uldis Streips Piecīšos spēlē basģitāru, grupas dibinātājs un dvēsele Alberts Legzdiņš ir manas māsas krusttēvs, manā bērnībā Piecīšu mēģinājumi notika manas vecāsmammas mājas pagrabā. Liels, liels prieks, ka viņiem bija šī iespēja, vēl reizi ar koncertprogrammu viesoties Latvijā. Cēsīs man stāstīja, ka kādi ļaudis, kuriem neizdevās uz koncertu iegūt biļetes, pat salīga juristu un gribēja organizētājus par to sūdzēt tiesā. Lūk, cik populāri ir Čikāgas Piecīši!
Jauku visiem dienu!
pirmdiena, 2008. gada 24. novembris
Latvija: Pati stiprākā, gudrākā, labākā un godīgākā! Točna?
Labrīt, lasītāji!
Laikam nekas cits neatliek, kā ar visu sirsniņu un dvēselīti pateikt paldies, paldies un vēlreiz lielu, lielāku un vislielāko paldies Dievam tam kungam par to, ka mums valstī ir ļaudis, kuri prot mūs izārstēt no depresīvās domāšanas, kāda saistās ar mūsu valsti, sabiedrību un tajā notiekošo. Jā, pateicība Radītājam par to, ka ik pa brīdim uzrodas kāds vai kāda, kurš vai kura var mūs izpurināt no patosa par domu, ka dzīvojam mazā, korumpētā banānu republikā uz Baltijas jūras krastiem -- jā, krastiem, kuri nu jau draud, ja ne gluži Ventspili un Liepāju, tad kādu mazāku sādžiņu izskalot jūrā, jo arī Dabas māte ir nikna un skumja.
Jā, mūsu rīcībā ir brašulis, kurš saucas Finanšu ministrs Atis Slakteris! Skaidrodams, kāpēc būtu jāmaina noteikumi par valsts iepirkumu, lai oficiālās iepirkuma procedūras attiecinātu uz daudz augstāku summu, nekā tas ir patlaban, viņš mums ir pateicis priekšā, ka "mēs esam stiprāki, gudrāki, labāki, godīgāki nekā Eiropā." Nepieklājīgs cilvēks reaģējot uz šo paziņojumu droši vien gribētu zināt, ko ministrs ir sapīpējis, pirms lēmis, ka Latvijai, piedodiet, izkārnījumi ne vien nesmird, bet izdveš naktsvijolīšu un mežrozīšu aromātu. Bet jaunas nedēļas sākumā, kad sniegs uz ielas vēl ir balts un nevis pretīgi brūnīgsnēji pelēks, taču negribas būt nepieklājīgam.
Bet, ja nopietni. Pieļauju, ka valsts pasūtījuma likuma prasību kārtošana valsts un pašvaldības iestādēm var būt gana piņķerīga padarīšana. Ne vien visādi papīru papīri jākārto, konkursi jārīko, bet arī pār plecu skatās kaut kādi tur sorozīdi no Delnas un Eiropas Komisijas. Taču doma, ka ir ievērojami jāpaceļ summa, zem kuras šie procesi nav vajadzīgi, automātiski pieļauj arī domu, ka jau tagad iepirkumos, uz kuriem tie neattiecas, viss ir vienkārši super. Varbūt pat stipri, gudri, labāk un godīgi, ja citējam ministru. Atļaušos tomēr mazliet pašaubīties. Kaut vai domājot par to, ko avīzē ir teicis Autorizēto autotirgotāju asociācijas direktors: "14 gadus strādājot autotirgū, esmu redzējis tādus brīnumus publiskajos iepirkumos, bet tagad, ja nebūs konkursu, mašīnas pirks no nezin kā." Un AAS Ergo Latvija valdes locekle Ingrīda Ķirse: "Procedūra būs necaurskatāma, kritēriji - subjektīvi, paziņojumi būs tīri informatīvi, bet apstrīdēšanas iespējas reāli nebūs, jo rezultāts tiks publiskots jau pēc līguma noslēgšanas. No iepirkumiem, kuros mēs 2008. gada pirmajā pusē piedalījāmies, tikai 8% būtu virs jaunā sliekšņa."
Vārdu sakot, paldies finanšu ministram, bet laikam tomēr būs jāatzīst, ka vismaz iepirkumu jomā Latvija un tās iedzīvotāji ne vienmēr ir paši "gudrākie, labākie un godīgākie." Protams, paldies visiem, kuri iepirkumus veic godīgi. Taču "savējo būšana" tomēr mūsu valstī nekur nav pazudusi. Un vispār ministra pārdomas sauc atmiņā to "gudro galvu" Saeimā, kura reiz skaidroja, ka nodokļu nemaksātājs, kurš atzīstas, ka ir nodokļu nemaksātājs, ir pats godīgākais nodokļu nemaksātājs no visiem nodokļu nemaksātājiem un tāpēc var tikt ievēlēts par Valsts prezidentu. Šī "filozofija," lūk, ir tā, kuras kontekstā tomēr būtum jāapsver jebkuri valdošās (...) centieni mīkstināt pretkorupcijas noteikumus. It īpaši, ja patlaban valdības vadītājam tā īsti nav laika domāt par Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja direktora meklēšanu...
Jauku visiem dienu!
PS: Atbilstoši savas juristes ieteikumam, vēl vēlos pierakstīt šādu teikumu: "Lūdzu Drošības policijai neuzskatīt, ka iepriekš rakstītais nozīmē, ka es šaubos par Latvijas Republikas finanšu sistēmu, lata drošību, valūtas maiņas likmi un vispārējo finanšekonomisko nākotni nedz šodien, nedz rīt, nedz arī paredzamajā un neparedzamajā nākotnē. Nebūt ne. Dievs pasargi. Paldies."
Laikam nekas cits neatliek, kā ar visu sirsniņu un dvēselīti pateikt paldies, paldies un vēlreiz lielu, lielāku un vislielāko paldies Dievam tam kungam par to, ka mums valstī ir ļaudis, kuri prot mūs izārstēt no depresīvās domāšanas, kāda saistās ar mūsu valsti, sabiedrību un tajā notiekošo. Jā, pateicība Radītājam par to, ka ik pa brīdim uzrodas kāds vai kāda, kurš vai kura var mūs izpurināt no patosa par domu, ka dzīvojam mazā, korumpētā banānu republikā uz Baltijas jūras krastiem -- jā, krastiem, kuri nu jau draud, ja ne gluži Ventspili un Liepāju, tad kādu mazāku sādžiņu izskalot jūrā, jo arī Dabas māte ir nikna un skumja.
Jā, mūsu rīcībā ir brašulis, kurš saucas Finanšu ministrs Atis Slakteris! Skaidrodams, kāpēc būtu jāmaina noteikumi par valsts iepirkumu, lai oficiālās iepirkuma procedūras attiecinātu uz daudz augstāku summu, nekā tas ir patlaban, viņš mums ir pateicis priekšā, ka "mēs esam stiprāki, gudrāki, labāki, godīgāki nekā Eiropā." Nepieklājīgs cilvēks reaģējot uz šo paziņojumu droši vien gribētu zināt, ko ministrs ir sapīpējis, pirms lēmis, ka Latvijai, piedodiet, izkārnījumi ne vien nesmird, bet izdveš naktsvijolīšu un mežrozīšu aromātu. Bet jaunas nedēļas sākumā, kad sniegs uz ielas vēl ir balts un nevis pretīgi brūnīgsnēji pelēks, taču negribas būt nepieklājīgam.
Bet, ja nopietni. Pieļauju, ka valsts pasūtījuma likuma prasību kārtošana valsts un pašvaldības iestādēm var būt gana piņķerīga padarīšana. Ne vien visādi papīru papīri jākārto, konkursi jārīko, bet arī pār plecu skatās kaut kādi tur sorozīdi no Delnas un Eiropas Komisijas. Taču doma, ka ir ievērojami jāpaceļ summa, zem kuras šie procesi nav vajadzīgi, automātiski pieļauj arī domu, ka jau tagad iepirkumos, uz kuriem tie neattiecas, viss ir vienkārši super. Varbūt pat stipri, gudri, labāk un godīgi, ja citējam ministru. Atļaušos tomēr mazliet pašaubīties. Kaut vai domājot par to, ko avīzē ir teicis Autorizēto autotirgotāju asociācijas direktors: "14 gadus strādājot autotirgū, esmu redzējis tādus brīnumus publiskajos iepirkumos, bet tagad, ja nebūs konkursu, mašīnas pirks no nezin kā." Un AAS Ergo Latvija valdes locekle Ingrīda Ķirse: "Procedūra būs necaurskatāma, kritēriji - subjektīvi, paziņojumi būs tīri informatīvi, bet apstrīdēšanas iespējas reāli nebūs, jo rezultāts tiks publiskots jau pēc līguma noslēgšanas. No iepirkumiem, kuros mēs 2008. gada pirmajā pusē piedalījāmies, tikai 8% būtu virs jaunā sliekšņa."
Vārdu sakot, paldies finanšu ministram, bet laikam tomēr būs jāatzīst, ka vismaz iepirkumu jomā Latvija un tās iedzīvotāji ne vienmēr ir paši "gudrākie, labākie un godīgākie." Protams, paldies visiem, kuri iepirkumus veic godīgi. Taču "savējo būšana" tomēr mūsu valstī nekur nav pazudusi. Un vispār ministra pārdomas sauc atmiņā to "gudro galvu" Saeimā, kura reiz skaidroja, ka nodokļu nemaksātājs, kurš atzīstas, ka ir nodokļu nemaksātājs, ir pats godīgākais nodokļu nemaksātājs no visiem nodokļu nemaksātājiem un tāpēc var tikt ievēlēts par Valsts prezidentu. Šī "filozofija," lūk, ir tā, kuras kontekstā tomēr būtum jāapsver jebkuri valdošās (...) centieni mīkstināt pretkorupcijas noteikumus. It īpaši, ja patlaban valdības vadītājam tā īsti nav laika domāt par Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja direktora meklēšanu...
Jauku visiem dienu!
PS: Atbilstoši savas juristes ieteikumam, vēl vēlos pierakstīt šādu teikumu: "Lūdzu Drošības policijai neuzskatīt, ka iepriekš rakstītais nozīmē, ka es šaubos par Latvijas Republikas finanšu sistēmu, lata drošību, valūtas maiņas likmi un vispārējo finanšekonomisko nākotni nedz šodien, nedz rīt, nedz arī paredzamajā un neparedzamajā nākotnē. Nebūt ne. Dievs pasargi. Paldies."
piektdiena, 2008. gada 21. novembris
Par baumošanu, lata stabilitāti, valdības ticamību un vārda brīvību
Labrīt, lasītāji!
Pirms pāris dienām garāmejot ieminējos par baumām par valsts finanšu stāvokli un likuma aizsardzības instanču reakciju pret tām. Tobrīd runa bija par Drošības policijas izmeklēšanu vārdā nenosauktu ļaužu kontekstā. Nu šis process uzņēmis konkrētas aprises, zinām, ka viens no izmeklēšanas mērķiem ir Ventspils augstskolas lektors Dmitrijs Smirnovs. Viņš kādā laikraksta intervijā esot runājis par banku sistēmu un kreditēšanas lietām "ne tā". Vēl policija izmeklējot kādu mākslinieku, kurš no Jelgavas kultūras nama skatuves esot koncerta apmeklētājiem teicis, ka pēc koncerta vajagot doties uz konkrētām bankām un izņemt naudu.
Krimināllikuma pants, ar kuru te ir darīšana, liedz "apzināti nepatiesus datus vai ziņas izplatīt mutvārdos, rakstveidā vai citādā veidā par Latvijas Republikas finanšu sistēmas stāvokli." Un te nu rodas vesela sērija jautājumu, sākot ar smieklīgiem un beidzot ar pavisam nopietniem. Mutvārdos, rakstveidā vai "citādā veidā" -- lūdzu, nevienam nekurt ugunskuru un necensties "nepatiesus datus un ziņas" izplatīt ar dūmu signāliem, kā to kādreiz darīja Amerikas indiāņi. Tas būtu "citāds veids." Arī jūrniekiem būtu jāmēģina semafora karodziņus neizmantot šādam mērķim.
Bet, ja nopietni. Te ir vārda brīvības jautājums, kura kontekstā ir jādomā arī par jēdzienu "nepatiess." Latvijas jurisprudence pakāpeniski ir nākusi pie izpratnes, ka viedoklis kā tāds nevar būt patiess vai nepatiess. Ir starpība starp teikumu "Manuprāt situācija patlaban varētu būt tāda, kurā būs jādevalvē lats" un "Dati patlaban nepārprotami rāda, ka tuvākajās nedēļās lats tiks devalvēts." Jēdziens "varētu būt tāda" nevar būt nedz patiess, nedz nepatiess, jo situācija tikpat labi varētu būt arī citāda. Un te, savukārt, ir divas nelaimes. Pirmkārt, ne visi Latvijas masu informācijas līdzekļi ir tādi, kuros var ticēt, ka visi pēc kārtas runā objektīvi. Piemēram, kad Atkarīgās Rīta Avīzes ļaudis raksta par galīgi jebko, ir jāatceras, ka laikraksts pieder Ventspils interesēm un apgalvotais ir jāsijā caur šo sietu. Ja Atkarīgā apgalvo, ka Ģenerālprokuratūra ir nekompetenta, tad jāskatās, ko Ģenerāprokuratūra ir nodarījusi laikraksta sponsoriem un mīluļiem. Ja laikraksts apgalvo, ka finanšu sistēmā ir problēmas, tad visticamāk apgalvojums ir jāsaskata attiecīgo biznesa interešu kontekstā. Taču vienalga, arī angažētus viedokļus tomēr demokrātiskā valstī paust ir brīv.
Otra nelaime ir tāda, ka mūsu valdošā "elite" par finanšu lietām var bazūnēt visu pēc kārtas, bet tai nu gan vairs retais tic. Tās pašas Pareksa bankas gadījumā nu zināms, ka "savējie" par bankas problēmām zināja krietni ātrāk, nekā vienkāršie mirstīgie depozitori un savu naudu ļoti fiksi no bankas izvāca laukā. Mums ir politikāņi, kuri vēl tagad nav gatavi atzīt, ka valstī ir finanšu krīze. Mums ir politikāņi, kuri paskatās, kā Ivars Godmanis mēģina aizliegt prēmēšanu, un tad nākamajās dienās un nedēļās prēmē uz nebēdu. Mums ir deputāti, kuri vēlas legalizēt naudas atmazgāšanu. Mums ir politiska sistēma, kurā kriminālapsūdzība un pat notiesāšana nav nekas slikts vai noraidāms, ja vien cilvēks ir "savējais." Man personīgi joprojām uzticams informācijas avots ir Latvijas banka, ja tā saka, ka latu nedevalvēs, tad es arī tam ticu. Cita starpā tāpēc, ka man personīgi ir visnotaļ miglains priekšstats par devalvācijām, ko tās nozīmē un konkrēti ko tāda nozīmētu manam naudas maciņam.
Tāpēc būtu ļoti žēl, ja zustu uzticība arī centrālajai bankai. Un šajā kontekstā vēl viena doma. Viņdien Latvijas radio bankas priekšnieks Rimševics nāca ar šādu apgalvojumu: "Jebkurā citā valstī, ja runātu par kādas valūtas devalvāciju vai kādas bankas bankrotu un cilvēki apzināti izplatītu šādas baumas, viņi tiktu aizturēti desmit, piecpadsmit minūtēs." Man būtu ļoti interesanti no Latvijas bankas uzzināt konkrētus likuma pantus "jebkurā citā valstī," kurā baumas kļūst par kriminālnoziegumu, jo šķiet visai ticami, ka šādi panti atrodas tādās valstīs, kurās valdība pieturas pie domas "tev nebūs par mani sliktu runāt." Katrā gadījumā savā dzimtajā Amerikā neatceros pat ļoti nozīmīgos finanšu katastrofu gadījumos dzirdējis, ka kāds būtu aizturēts vai notiesāts par baumošanu. Vai Rimševica kungs runāja apzināti? Vai varbūt ar jēdzienu "jebkurā citā valstī" viņš ... nu, teiksim, pārspīlēja? Vai ticēt?
Un pēdīgi, ir tomēr arī jārunā par cērpjamām aitām. Man ir ļoti grūti iedomāties cilvēku, kurš finanšu padomu ņem no kaut kāda mūziķa uz skatuves. Es personīgi būtu daudz gatavāks klausīties uz pasniedzēju no universitātes. Bet vēl ļoti daudz vairāk es tomēr gribu dzīvot valstī, kurā varas iestādes saprot, kas ir viedokļa paušana. Negribu ticēt, ka Latvijas valūta ir tik vārga, ka tās iznīcināšanai pietiek ar garāmejošu teikumu no Jelgavas kultūras nama skatuves vai ar pārdomām kādā provinces laikrakstā. Vēl jo vairāk, ja tajā pašā radio intervijā centrālās bankas prezidents apgalvoja, ka nekas tamlīdzīgs lata stabilitāti neietekmējot. Tādā gadījumā kriminālpants pilnīgi noteikti ir lieks un nevajadzīgs. Jo, diemžēl, no baumu aizliegšanas par finanšu situāciju nemaz nav tāls ceļš ejams līdz totalitārās diktatūrās ļoti populārajiem noteikumiem par to, ka runāt nedrīkst arī par tiem, kas ir pie varas kloķiem. Un tas nu gan būtu baisi.
Jauku visiem dienu!
Pirms pāris dienām garāmejot ieminējos par baumām par valsts finanšu stāvokli un likuma aizsardzības instanču reakciju pret tām. Tobrīd runa bija par Drošības policijas izmeklēšanu vārdā nenosauktu ļaužu kontekstā. Nu šis process uzņēmis konkrētas aprises, zinām, ka viens no izmeklēšanas mērķiem ir Ventspils augstskolas lektors Dmitrijs Smirnovs. Viņš kādā laikraksta intervijā esot runājis par banku sistēmu un kreditēšanas lietām "ne tā". Vēl policija izmeklējot kādu mākslinieku, kurš no Jelgavas kultūras nama skatuves esot koncerta apmeklētājiem teicis, ka pēc koncerta vajagot doties uz konkrētām bankām un izņemt naudu.
Krimināllikuma pants, ar kuru te ir darīšana, liedz "apzināti nepatiesus datus vai ziņas izplatīt mutvārdos, rakstveidā vai citādā veidā par Latvijas Republikas finanšu sistēmas stāvokli." Un te nu rodas vesela sērija jautājumu, sākot ar smieklīgiem un beidzot ar pavisam nopietniem. Mutvārdos, rakstveidā vai "citādā veidā" -- lūdzu, nevienam nekurt ugunskuru un necensties "nepatiesus datus un ziņas" izplatīt ar dūmu signāliem, kā to kādreiz darīja Amerikas indiāņi. Tas būtu "citāds veids." Arī jūrniekiem būtu jāmēģina semafora karodziņus neizmantot šādam mērķim.
Bet, ja nopietni. Te ir vārda brīvības jautājums, kura kontekstā ir jādomā arī par jēdzienu "nepatiess." Latvijas jurisprudence pakāpeniski ir nākusi pie izpratnes, ka viedoklis kā tāds nevar būt patiess vai nepatiess. Ir starpība starp teikumu "Manuprāt situācija patlaban varētu būt tāda, kurā būs jādevalvē lats" un "Dati patlaban nepārprotami rāda, ka tuvākajās nedēļās lats tiks devalvēts." Jēdziens "varētu būt tāda" nevar būt nedz patiess, nedz nepatiess, jo situācija tikpat labi varētu būt arī citāda. Un te, savukārt, ir divas nelaimes. Pirmkārt, ne visi Latvijas masu informācijas līdzekļi ir tādi, kuros var ticēt, ka visi pēc kārtas runā objektīvi. Piemēram, kad Atkarīgās Rīta Avīzes ļaudis raksta par galīgi jebko, ir jāatceras, ka laikraksts pieder Ventspils interesēm un apgalvotais ir jāsijā caur šo sietu. Ja Atkarīgā apgalvo, ka Ģenerālprokuratūra ir nekompetenta, tad jāskatās, ko Ģenerāprokuratūra ir nodarījusi laikraksta sponsoriem un mīluļiem. Ja laikraksts apgalvo, ka finanšu sistēmā ir problēmas, tad visticamāk apgalvojums ir jāsaskata attiecīgo biznesa interešu kontekstā. Taču vienalga, arī angažētus viedokļus tomēr demokrātiskā valstī paust ir brīv.
Otra nelaime ir tāda, ka mūsu valdošā "elite" par finanšu lietām var bazūnēt visu pēc kārtas, bet tai nu gan vairs retais tic. Tās pašas Pareksa bankas gadījumā nu zināms, ka "savējie" par bankas problēmām zināja krietni ātrāk, nekā vienkāršie mirstīgie depozitori un savu naudu ļoti fiksi no bankas izvāca laukā. Mums ir politikāņi, kuri vēl tagad nav gatavi atzīt, ka valstī ir finanšu krīze. Mums ir politikāņi, kuri paskatās, kā Ivars Godmanis mēģina aizliegt prēmēšanu, un tad nākamajās dienās un nedēļās prēmē uz nebēdu. Mums ir deputāti, kuri vēlas legalizēt naudas atmazgāšanu. Mums ir politiska sistēma, kurā kriminālapsūdzība un pat notiesāšana nav nekas slikts vai noraidāms, ja vien cilvēks ir "savējais." Man personīgi joprojām uzticams informācijas avots ir Latvijas banka, ja tā saka, ka latu nedevalvēs, tad es arī tam ticu. Cita starpā tāpēc, ka man personīgi ir visnotaļ miglains priekšstats par devalvācijām, ko tās nozīmē un konkrēti ko tāda nozīmētu manam naudas maciņam.
Tāpēc būtu ļoti žēl, ja zustu uzticība arī centrālajai bankai. Un šajā kontekstā vēl viena doma. Viņdien Latvijas radio bankas priekšnieks Rimševics nāca ar šādu apgalvojumu: "Jebkurā citā valstī, ja runātu par kādas valūtas devalvāciju vai kādas bankas bankrotu un cilvēki apzināti izplatītu šādas baumas, viņi tiktu aizturēti desmit, piecpadsmit minūtēs." Man būtu ļoti interesanti no Latvijas bankas uzzināt konkrētus likuma pantus "jebkurā citā valstī," kurā baumas kļūst par kriminālnoziegumu, jo šķiet visai ticami, ka šādi panti atrodas tādās valstīs, kurās valdība pieturas pie domas "tev nebūs par mani sliktu runāt." Katrā gadījumā savā dzimtajā Amerikā neatceros pat ļoti nozīmīgos finanšu katastrofu gadījumos dzirdējis, ka kāds būtu aizturēts vai notiesāts par baumošanu. Vai Rimševica kungs runāja apzināti? Vai varbūt ar jēdzienu "jebkurā citā valstī" viņš ... nu, teiksim, pārspīlēja? Vai ticēt?
Un pēdīgi, ir tomēr arī jārunā par cērpjamām aitām. Man ir ļoti grūti iedomāties cilvēku, kurš finanšu padomu ņem no kaut kāda mūziķa uz skatuves. Es personīgi būtu daudz gatavāks klausīties uz pasniedzēju no universitātes. Bet vēl ļoti daudz vairāk es tomēr gribu dzīvot valstī, kurā varas iestādes saprot, kas ir viedokļa paušana. Negribu ticēt, ka Latvijas valūta ir tik vārga, ka tās iznīcināšanai pietiek ar garāmejošu teikumu no Jelgavas kultūras nama skatuves vai ar pārdomām kādā provinces laikrakstā. Vēl jo vairāk, ja tajā pašā radio intervijā centrālās bankas prezidents apgalvoja, ka nekas tamlīdzīgs lata stabilitāti neietekmējot. Tādā gadījumā kriminālpants pilnīgi noteikti ir lieks un nevajadzīgs. Jo, diemžēl, no baumu aizliegšanas par finanšu situāciju nemaz nav tāls ceļš ejams līdz totalitārās diktatūrās ļoti populārajiem noteikumiem par to, ka runāt nedrīkst arī par tiem, kas ir pie varas kloķiem. Un tas nu gan būtu baisi.
Jauku visiem dienu!
ceturtdiena, 2008. gada 20. novembris
Kārtējais pierādījums, ka valdošā banda neatbalsta pretkorupcijas cīņu -- paldies, Godmani!
Labdien, Lasītāji!
Nu, johaidī! Tas ir vienīgais vārds, kuru varu attiecināt uz Ivara Godmaņa vadītās valdības bezgalīgo čammāšanos ap Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju (KNAB). Nu ziņots, ka valsts smagi norūpētais Godmaņpapus ir nolēmis, ka kandidātu pieteikšanās KNAB direktora amatam turpināsies ... vēl divas nedēļas. Drīz atzīmēsim pusgadu, kopš valdošā (...) politizētu iemeslu dēļ atbrīvojās no iepriekšējā KNAB direktora. Visu laiku kopš tam tā ir izmisīgi pūlējusies atrast veidu, kā amatā iebīdīt sev paklausīgu marioneti, tikai tādā veidā, lai sabiedrība to nepamanītu un, Dievs pasargi, atkal neizietu ielās, lai vismaz tiem dažiem kliķes dalībniekiem, kuriem sirdsapziņa vēl nav gluži atrofējusies, neradītu kuņga sāpes. "Nu, vajag" -- tā apmēram valdības vadītājs ir "paskaidrojis," kāpēc procesā ir vajdzīgas vēl divas nedēļas.
Acīmredzamā problēma ir tā, ka vēl nav atradies "pareizais" cilvēks. Pieteikušās patlaban ir četras personas. Par vienu no tām es jau rakstīju -- haizivs un "pedofīlu" mednieks Ādamsons, kurš ir teicis, ka viņa piedalīšanās konkursā ir tā, lai process būtu "interesantāks." Dievs ar viņu. Pieteikušies ir arī viens Kārtības policijas un viens Drošības policijas pārstāvis. Un ir pieteikusies Juta Strīķe.
Normālā valstī viņai būtu visas izredzes konkursā uzvarēt, lai gan normālā valstī KNAB vadībā joprojām strādātu Aleksejs Loskutovs. Protams, Godmaņpapus no zila gaisa izvilka "principu," ka konkursā uz KNAB vadītāja vietu nedrīkst kandidēt tie, kuri patlaban tur strādā. To no valdošās bandas vadošā pārstāvja, protams, var saprast. Labāk noteikti būtu tur iebīdīt kādu, kuram paies pusgads vai gads kamēr iešūposies, cita starpā varbūt nepamanīs, kā valdošie izmantos savus "administratīvos resursus" gaidāmajās pašvaldību un Eiropas vēlēšanās. Taču ārpus tā, liegums KNAB darbiniekiem pakāpties līdz direktora krēslam ir labākajā gadījumā liekulīgs. Nevaru spriest par to, cik lielā mērā Jutai Strīķei un visiem pārējiem KNAB darbiniekiem būtu jājūtas vainīgiem par to, ka divi kolēģi izrādījās kretini esam. Taču, ja viņi visi ir kolektīvi atbildīgi par to, ko šie kretini izdarīja, tad piedodiet, bet arī pašam Godmanim steigšus ir jādemisionē kaut vai tāpēc, ka viņš bija ministrs Kalvīša valdībā, kura gandrīz sagrāva valsts tautsaimniecību. Arī Ministru kabinetā tādā gadījumā vajadzētu darboties tikai cilvēkiem, kuri tur iepriekš nav strādājuši. Brašie politikāņi. No Jutas viņiem ir bail. Nožēlojami.
Būsim, lūdzu, visi ļoti, ļoti moži nākamajās divās nedēļās, lai redzētu, kas ir bijis īstais iemesls, kāpēc savajadzējās vēl divas nedēļas laika. Vai "pareizais" cilvēks vēl nav atrasts? Vai varbūt "pareizais" cilvēks ir atrasts, bet vēl nav pārliecināts? Tas varētu pat būt ticami. Jebkurš cilvēks par puslīdz kārtībā esošu pašcieņu un karjeras attīstību taču nelīdīs amatā, kura absolūti pretīgi politiskais raksturs ir pierādīts jau sen. Kārtējā diena un kārtējais lēmums valdošās bandas dzīvē. Cik žēl, ka tas kārtējo reizi apliecina ne vien mums, bet visai pasaulei, ka Latvijas Republikas valdība nav ieinteresēta cīņā pret korupciju, un tas, kārtējo reizi, ir ļoti, ļoti maigi teikts.
Jauku visiem dienu. Izņemot tos, kuri sargā korumpantus un korupciju. Viņi jauku dienu nav pelnījuši.
Nu, johaidī! Tas ir vienīgais vārds, kuru varu attiecināt uz Ivara Godmaņa vadītās valdības bezgalīgo čammāšanos ap Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju (KNAB). Nu ziņots, ka valsts smagi norūpētais Godmaņpapus ir nolēmis, ka kandidātu pieteikšanās KNAB direktora amatam turpināsies ... vēl divas nedēļas. Drīz atzīmēsim pusgadu, kopš valdošā (...) politizētu iemeslu dēļ atbrīvojās no iepriekšējā KNAB direktora. Visu laiku kopš tam tā ir izmisīgi pūlējusies atrast veidu, kā amatā iebīdīt sev paklausīgu marioneti, tikai tādā veidā, lai sabiedrība to nepamanītu un, Dievs pasargi, atkal neizietu ielās, lai vismaz tiem dažiem kliķes dalībniekiem, kuriem sirdsapziņa vēl nav gluži atrofējusies, neradītu kuņga sāpes. "Nu, vajag" -- tā apmēram valdības vadītājs ir "paskaidrojis," kāpēc procesā ir vajdzīgas vēl divas nedēļas.
Acīmredzamā problēma ir tā, ka vēl nav atradies "pareizais" cilvēks. Pieteikušās patlaban ir četras personas. Par vienu no tām es jau rakstīju -- haizivs un "pedofīlu" mednieks Ādamsons, kurš ir teicis, ka viņa piedalīšanās konkursā ir tā, lai process būtu "interesantāks." Dievs ar viņu. Pieteikušies ir arī viens Kārtības policijas un viens Drošības policijas pārstāvis. Un ir pieteikusies Juta Strīķe.
Normālā valstī viņai būtu visas izredzes konkursā uzvarēt, lai gan normālā valstī KNAB vadībā joprojām strādātu Aleksejs Loskutovs. Protams, Godmaņpapus no zila gaisa izvilka "principu," ka konkursā uz KNAB vadītāja vietu nedrīkst kandidēt tie, kuri patlaban tur strādā. To no valdošās bandas vadošā pārstāvja, protams, var saprast. Labāk noteikti būtu tur iebīdīt kādu, kuram paies pusgads vai gads kamēr iešūposies, cita starpā varbūt nepamanīs, kā valdošie izmantos savus "administratīvos resursus" gaidāmajās pašvaldību un Eiropas vēlēšanās. Taču ārpus tā, liegums KNAB darbiniekiem pakāpties līdz direktora krēslam ir labākajā gadījumā liekulīgs. Nevaru spriest par to, cik lielā mērā Jutai Strīķei un visiem pārējiem KNAB darbiniekiem būtu jājūtas vainīgiem par to, ka divi kolēģi izrādījās kretini esam. Taču, ja viņi visi ir kolektīvi atbildīgi par to, ko šie kretini izdarīja, tad piedodiet, bet arī pašam Godmanim steigšus ir jādemisionē kaut vai tāpēc, ka viņš bija ministrs Kalvīša valdībā, kura gandrīz sagrāva valsts tautsaimniecību. Arī Ministru kabinetā tādā gadījumā vajadzētu darboties tikai cilvēkiem, kuri tur iepriekš nav strādājuši. Brašie politikāņi. No Jutas viņiem ir bail. Nožēlojami.
Būsim, lūdzu, visi ļoti, ļoti moži nākamajās divās nedēļās, lai redzētu, kas ir bijis īstais iemesls, kāpēc savajadzējās vēl divas nedēļas laika. Vai "pareizais" cilvēks vēl nav atrasts? Vai varbūt "pareizais" cilvēks ir atrasts, bet vēl nav pārliecināts? Tas varētu pat būt ticami. Jebkurš cilvēks par puslīdz kārtībā esošu pašcieņu un karjeras attīstību taču nelīdīs amatā, kura absolūti pretīgi politiskais raksturs ir pierādīts jau sen. Kārtējā diena un kārtējais lēmums valdošās bandas dzīvē. Cik žēl, ka tas kārtējo reizi apliecina ne vien mums, bet visai pasaulei, ka Latvijas Republikas valdība nav ieinteresēta cīņā pret korupciju, un tas, kārtējo reizi, ir ļoti, ļoti maigi teikts.
Jauku visiem dienu. Izņemot tos, kuri sargā korumpantus un korupciju. Viņi jauku dienu nav pelnījuši.
trešdiena, 2008. gada 19. novembris
Par Stokholmu, baumām un bezcerīgām kustībām -- pārdomas trešdienā
Labdien, lasītāji!
Pirms maza brītiņa atgriezos no Stokholmas. Tur 18. novembra atzīmēšana bija ļoti jauka. Biju mazliet pārsteigts par ieradušos cilvēku skaitu -- viņu bija ļoti daudz, gan baznīcā, gan arī pēc tam svētku sarīkojumā. Paldies organizētājiem par ielūgumu. Runāja Latvijas vēstniece Zviedrijā Elita Kuzma, runāju es. Tika paziņoti Pasaules brīvo latviešu apvienības un Latviešu kultūras fonda balvu saņēmēji. Noskatījāmies Valsts prezidenta uzrunu (piezīme Valsts prezidenta kancelejas darbiniekiem - viņam ir jāiemācās, kā lietot Teleprompteru, jo patlaban tas labi neizskatās). Pēc pārtraukuma, kurā tika pasniegti pīrāgi un Rīgas "šampanietis" (man kaut kā likās, ka pēc tam, kad iestājāmies Eiropas savienībā, šo šķirdrumu saukt par šampanieti būs aizliegts, bet laikam ne), dziedāja vienmēr lieliskā Ieva Akurātere are grupu Lidojošais paklājs. Drīzumā būs jauns albūms, Stokholmā tas tika prezentēts. Grupā ir ne vien Ieva, bet arī tautas dziesmu meistare Zane Šmite, vienkārši elpu aizraujoši talantīgā ģitāriste Ilze Grunte, un Ievas Akurateres dēls Matīss. Vārdu sakot, vakars bija izdevies. Saku vēlreiz paldies tā organizētājiem.
***
Mājās pārbraucot ziņu lapās pāris lietas krita acīs. Pirmkārt, vēsts, ka it kā ir aizturēti ļaudis, kuri ir izplatījuši baumas par lata devalvāciju. Tā nu reiz ir lieta, kuru es absolūti nesaprotu. Kāda velna pēc baumu izplatīšana par jebkuru tematu būtu sodāma lieta?! Šīs lietas pamatā acīmredzot ir pārliecība, ka Latvijas iedzīvotāji ir viens riktīgi liels aunu bars. Pietiks ar to, ka kāds pačukstēs ausī, ka tiks devalvēts lats, un sākies kaut kāda milzīga panika. Lai rīkojas valdība tā, lai cilvēkiem nebūtu iemesla tā kaut kam ticēt, un nebūs arī baumas. Diemžēl valdība tā nemēdz rīkoties, bet tur tā pati ir vainīga.
***
Ziņots, ka ļaužu grupiņa, kuru sevi kādreiz sauca par Eiroskeptiķiem tagad saukšoties Rīcības partija. Ņemot vērā to, ka šie ir ļautiņi, kuri acīmredzot turpina uzskatīt, ka Latvijai Eiropas nauda nav vajadzīga, var droši prognozēt, ka vārda nosaukums nepacels viņus no null-komma-nullpatdsmit procentu atbalsta, kāds ir patlaban, un labi vien ir. Latvijā ir arī pietiekami aptaurēti ļaudis, kuri domā, ka arī NATO Latvijai nevajadzētu būt. Arī viņiem neviens īpaši uzmanību nepievērš. Un labi, ka tā.
Jauku visiem dienu!
Pirms maza brītiņa atgriezos no Stokholmas. Tur 18. novembra atzīmēšana bija ļoti jauka. Biju mazliet pārsteigts par ieradušos cilvēku skaitu -- viņu bija ļoti daudz, gan baznīcā, gan arī pēc tam svētku sarīkojumā. Paldies organizētājiem par ielūgumu. Runāja Latvijas vēstniece Zviedrijā Elita Kuzma, runāju es. Tika paziņoti Pasaules brīvo latviešu apvienības un Latviešu kultūras fonda balvu saņēmēji. Noskatījāmies Valsts prezidenta uzrunu (piezīme Valsts prezidenta kancelejas darbiniekiem - viņam ir jāiemācās, kā lietot Teleprompteru, jo patlaban tas labi neizskatās). Pēc pārtraukuma, kurā tika pasniegti pīrāgi un Rīgas "šampanietis" (man kaut kā likās, ka pēc tam, kad iestājāmies Eiropas savienībā, šo šķirdrumu saukt par šampanieti būs aizliegts, bet laikam ne), dziedāja vienmēr lieliskā Ieva Akurātere are grupu Lidojošais paklājs. Drīzumā būs jauns albūms, Stokholmā tas tika prezentēts. Grupā ir ne vien Ieva, bet arī tautas dziesmu meistare Zane Šmite, vienkārši elpu aizraujoši talantīgā ģitāriste Ilze Grunte, un Ievas Akurateres dēls Matīss. Vārdu sakot, vakars bija izdevies. Saku vēlreiz paldies tā organizētājiem.
***
Mājās pārbraucot ziņu lapās pāris lietas krita acīs. Pirmkārt, vēsts, ka it kā ir aizturēti ļaudis, kuri ir izplatījuši baumas par lata devalvāciju. Tā nu reiz ir lieta, kuru es absolūti nesaprotu. Kāda velna pēc baumu izplatīšana par jebkuru tematu būtu sodāma lieta?! Šīs lietas pamatā acīmredzot ir pārliecība, ka Latvijas iedzīvotāji ir viens riktīgi liels aunu bars. Pietiks ar to, ka kāds pačukstēs ausī, ka tiks devalvēts lats, un sākies kaut kāda milzīga panika. Lai rīkojas valdība tā, lai cilvēkiem nebūtu iemesla tā kaut kam ticēt, un nebūs arī baumas. Diemžēl valdība tā nemēdz rīkoties, bet tur tā pati ir vainīga.
***
Ziņots, ka ļaužu grupiņa, kuru sevi kādreiz sauca par Eiroskeptiķiem tagad saukšoties Rīcības partija. Ņemot vērā to, ka šie ir ļautiņi, kuri acīmredzot turpina uzskatīt, ka Latvijai Eiropas nauda nav vajadzīga, var droši prognozēt, ka vārda nosaukums nepacels viņus no null-komma-nullpatdsmit procentu atbalsta, kāds ir patlaban, un labi vien ir. Latvijā ir arī pietiekami aptaurēti ļaudis, kuri domā, ka arī NATO Latvijai nevajadzētu būt. Arī viņiem neviens īpaši uzmanību nepievērš. Un labi, ka tā.
Jauku visiem dienu!
Abonēt:
Ziņas (Atom)
