Labdien, lasītāji!
Edgara Kota lēmums, jau gada beigās un nevis nākamā gada martā atvadīties no Latvijas televīzijas vadītāja amata, ir viena, ja arī visnotaļ apsveicama lieta. Drusku cita lieta ir Dzintra Kolāta lēmums, no LTV Ziņu nodaļas vadītāja amata aiziet tikai pēc viena gada amatā. Un pavisam cita lieta ir Arņa Krauzes lēmums, pamest Latvijas televīziju pēc ļoti daudziem gadiem, kuru laikā kolēģis tomēr bija viena no LTV galvenajām ētera sejām. Tas jau ir kritiski.
Protams, nevaru zināt, kāpēc Arnis ir izvēlējies pamest LTV. Tiesa, ka cilvēks vienā darba vietā var iesūnot, bet tas nav īsti sakāms par žurnālistiem. Katru dienu jāziņo par ko citu, katru dienu jāintervē citi cilvēki, citi sižeti jāgatavo. Man pēc daudziem gadiem vadot raidījumu Latvijas radio garlaicīgi nav joprojām, un pieņemu, ka garlaicīgi nebūs nekad. Arņa gadījumā ir baumas, ka viņu ir pārtvērusi komerctelevīzija TV3 paskatā. Droši vien tur viņam būtu krietni lielāka alga, bet ir arī tas, ka viņam, protams, sabiedrībā ir pietiekami daudz fanu, un tas LTV Panorāmai, lai arī cik bravūrīgi par viņa aiziešanu tur ļaudis nerunātu, varētu būt krietni pamatīgs belziens. Katrā gadījumā es viņam vēlu veiksmes, jo talantīgs televīzijas žurnālists viņš ir un paliek.
LTV arvien vairāk sāk atgādināt grimstošu kuģi, no kura bēg žurkas. Edgara Kota lielākais "nopelns" ģenerāldirektora amatā ir bijis nodrošināt, ka politiķiem Latvijas televīzijā neviens neuzdod īpaši smagus vai nepatīkamus jautājumus, un neviens, tā teikt, no malas nerunā par viņu darbiem un it īpaši nedarbiem. Visu cieņu kolēģim Gundaram Rēderam, bet "Sastrēgumstunda" Jāņa Dombura "Kas notiek Latvijā" nav un nevar būt. "De facto" ir spēcīgs raidījums, bet ne tik spēcīgs, kā "Nekā personīga," kuram Kots mierīgi ļāva no LTV aiziet tāpat, kā viņš mierīgi ļāva aiziet seriālam "Ugunsgrēks." "Nekā personīga" saturs gandrīz vienmēr nākamajā dienā tiek tādā vai citādā veidā atreferēts citos medijos, un nekā pārsteidzoša tur nav, jo Arta Ģiga tomēr ir un paliek viena no Latvijas profesionālākajām producentēm. Varbūt lasītāji to neatceras, bet Arta no LTV tika padzīta tāpēc, ka viņas producētajā raidījumā reiz izskanēja necenzēti rupjš vārds. Tas jau nekas, ka viņa ir caurcaurēm profesionāla - viņa arī LTV vadībai bija neērta un viss.
Nacionālajai Elektronisko plašsaziņas padomei domājot par nākamo LTV "ģenerāli," ir izmisīgi būtiski meklēt cilvēku, kurš nevien domā par Latvijas televīzijas finansēm, bet arī nopietni domā par televīzijas saturu. Ar to es negribu teikt, ka finanses nav svarīgas, bet Kota laikā kausi pārāk nopietni ir nosvērušies Ventspils un tās bosa interešu virzienā. Tā, piemēram, katru gadu pavasarī Latvijas Eirovīzijas fināls notiek tieši Ventspilī, un tas būtībā nozīmē, ka no Rīgas uz Ventspili ir jāpārceļas nevien lielai LTV komandai, bet arī teju vai visiem mūziķiem, jo diez vai īpaši liels skaits mūziķu ir centrēti Ventspilī. Varētu padomāt, ka Rīgā nav adekvātu telpu, kurās rīkot minēto koncertu.
Taču vēl būtiskāk ir tas, ka NEPLP ir piesaukusi vajadzību, LTV nodrošināt plašāku tieši analītiska rakstura raidījumu apjomu . Sabiedriskā televīzija ir tā vieta, kur var notikt sabiedriski politiskas sarunas, kurām komerctelevīzijās, ļoti iespējams, īpaši vieta neatrastos. Valsts pasūtījums tomēr ir nopietna lieta. Esmu pilnīgi gatavs jebkurā brīdī atjaunot "Skatu no malas," jo analoga raidījuma nav nedz LTV, nedz arī jebkur citur raidošo mediju pasaulē mūsu valstī. Latvijas televīzijā darbojas ļoti liels skaits ļoti, ļoti profesionālu ļaužu, kuri saturu nodrošina par spīti visām minētajām negācijām. Lai nu Dievs dod, ka NEPLP izdodas atrast jaunu ģenerāldirektoru, kurš pirmkārt domās tieši par to, ko viņi dara un kādu saturu viņi veido. Profesionāli televīzijas cilvēki un raidījumu vadītāji kokos tomēr neaug. To derētu atcerēties.
Jauku visiem dienu!
trešdiena, 2012. gada 5. decembris
otrdiena, 2012. gada 13. novembris
Cepšanās un vārīšanās
Labdien, lasītāji!
Vai, dieniņ, par ko gan visu viena Latvijas sabiedrības daļa patlaban ir gatava cepties un vārīties! Tā, piemēram, histērija vienā spārnā izcēlusies par labklājības ministres Ilzes Viņķeles interviju žurnālā Playboy, kurā viņa pauda pārdomas par pašreizējo pensiju sistēmu. Šodien ministre ir uzstādījusi savdabīgu rekordu. Ventspils trubas avīzē, kur blakus galvenajam mērķim -- visur un vienmēr slavēt un glābt Puzes ķeizaru -- otrs galvenais mērķis ir gānīties par Vienotību un Reformu partiju visos iespējamos veidos, par Viņķeles teikto ir ne tikai viens, ne tikai divi, bet veseli trīs komentāri! Ko tad ministre tādu briesmīgu pateica? Ir taisnība, ka cilvēki naudu pelnīja pavisam citā sistēmā, un tas, starp citu, ir kaut kas, ko skaidri apliecina kādā citā laikrakstā šodien paustais, proti -- jā, cilvēks padomju laikā sev bija sakrājis zārka naudu 1000 rubļu, bet tad pienāca viena jauka diena, kad tie 1000 rubļi pārvērtās par pieciem latiem un čiks. Lai šobrīd paliek malā tas, ka šī doma ir kārtējais Latvijas mīts, jo attiecīgajā dienā Latvijā cilvēki varēja nopirkt tieši to pašu par pieciem latiem, ko iepriekšējā dienā viņi varēja nopirkt par 1000 "repšikiem." Tā tomēr bija pavisam cita sistēma, un ir taisnība, ka pašreizējo pensionāru pensijas finansē cilvēki, kuri darbojas pašreizējā, tātad -- citā sistēmā. Tas nenozīmē, ka pensionāru dzīve daudzos gadījumos nav grūta un sarežģīta, bet ne jau liela brēka te ir vajadzīga. Drīzāk būtu jācepas par to, ka demogrāfiskā situācija mums ir tik smaga, ka, iespējams, tiem, kuri strādā un nodokļus maksā patlaban, pēc 10, 20 vai 30 gadiem nekāda īpašā pensija nesanāks.
Otra joma, kurā notiek nevajadzīga cepšanās un vārīšanās, ir joma, kurā process galvenokārt notiek Latvijas Avīzē, proti -- jautājums par to, ka turpmāk vairs Latvijas Republikas pasē nebūs rakstīta cilvēka tautība. Laikraksta lasītāji tālruņa zvanos, vēstulēs, telegrammās un dūmu signālos ir vēstījuši, ka tā nevar, tā nevar, jābūt tautībai ir pasē, cita starpā tāpēc, ka Krišjānis Valdemārs pie savām koju durtiņām piesprauda zīmīti par to, ka viņš ir latvietis. Jādomā, ka Latvijas Avīzes lasītāji būs pamanījuši, ka K. Valdemārs dzīvoja ... nu, teiksim tā ... pasen. Taču gados vecāki lasītāji droši vien atceras, ka pirmās brīvvalsts laikā pasē tautība nebija minēta, un varbūt viņi to nezina, bet fakts ir tāds (kā, paldies viņai, šodien tajā pat laikraksta to ir atzīmējusi publiciste un diplomāte Anna Žīgure), ka tautību pasē pirmie ieviesa abi lielie 20. gadsimta monstri Hitlers un Staļins, lai būtu vieglāk atpazīt tos, kuri būtu iznīcināmi. Kas attiecas uz mūsdienām, esmu dzirdējis no vairākiem cilvēkiem, kuriem ir radušās problēmas tāpēc, ka uz pases ir rakstīts "Latvijas Republika," bet pasē ir rakstīts "krievs" vai kaut kas cits. Tur, protams, var domāt par robežsargu erudīciju, vai, pareizāk sakot, tās trūkumu, taču, manuprāt, galvenais te ir kas cits: Ja latvietim paša izpratne par savu tautību ir tik vārga, ka to var glābt tikai ieraksts pasē, tad tas nu nav īpaši nopietns latvietis. Nevajadzīga cepšanās.
Savukārt, trešā joma šodien atkal ir no Latvijas Avīzes, runa ir par Valsts prezidenta Bērziņa pausto domu, ka būtu jāpastiprina sodi par "necieņu pret valsts simboliem." Laikraksts vēsta, ka šo domu kādā aptaujā esot atbalstījuši 58, bet pret to iebilduši -- 31 procents atbildētāju. Es būtu tajā otrā grupā. Pirmkārt, ir visnotaļ sarežģīti saprast, kas tad īsti ir "valsts simbols." Avīzē ir teikts, ka runa ir par "valsts ģērboņa, Vidzemes, Latgales, Kurzemes vai Zemgales ģērboņa vai pašvaldības ģērboņa lietošanas noteikumu pārkāpšanu." Tas šķiet visnotaļ šaurs definējums, ja padomājam par to, ka kliedzošākie gadījumi par "necieņu pret valsts simboliem" bijuši saistīti ar valsts karogu un Saeimas deputātu, kurš tajā slauka sviedrus, kā arī ar Brīvības pieminekli un atsevišķu ārzemnieku pārliecību, ka tā ir pareizā tvertne urīnam. Taču abos gadījumos, šķiet, runa pirmkārt ir par sliktu audzināšanu, bet diez vai par noziegumu. Ar to, protams, es negribu teikt, ka ir pareizi karogā slaucīt sviedrus vai urinēt Brīvības pieminekļa tuvumā (lai gan Brīvības pieminekļa tuvumā ar tualetes telpām tā ir kā ir), taču kretīnismu ar likumu neaizliegt un, vēl vairāk, ja domājam par plašāko "necieņas" jēdzienu, tad te arī ir runa par pārliecības brīvību. Cik nav pasaulē karogu dedzināts, tajā skaitā pietiekami bieži konkrētā valstī ar tās konkrēto pilsoņu piedalīšanos un saistībā ar konkrētiem politiskiem procesiem? Tepat mūsu valstī šad tad ir uzvirmojis jautājums par to, vai "necieņa" tiek izrādīta, ja namīpašnieks neizkarina karogu tajās pietiekami daudzās dienās, kad tas ir paredzēts, tajā skaitā arī tad, kad ciemos pie mums ir atbraucis kādas citas valsts līderis vai pat diktators. Arī tajā gadījumā uzskatu, ka man kā privātpersonai nav absolūti nekāda pienākuma godāt, teiksim, Turkmēnijas diktatoru, un tam nav nekāda sakara ar "necieņas" izrādīšanu pret valsts karogu.
Visos trīs gadījumos te būtībā ir runa par tiem, kas koku dēļ nespēj saredzēt visu mežu. Pirmajā gadījumā runa ir par pensiju sistēmas ilgtspēju un ne par to, kas par to ir bijis sakāms vienai ministrei vienā intervijā. Otrā gadījumā runa ir par vienotiem Eiropas Savienības pasu standartiem. Trešā gadījumā runa ir par nerātniem cilvēkiem, bet ne jau par noziedzniekiem. Šīs cepšanās un vārīšanās sarakstā var iekļaut arī atsevišķu Saeimas deputātu pārlieku lielo aizraušanos ar sievietes kājstarpi un kas tajā atrodas. Tur runa ir par mērkaķošanos pakaļ atsevišķiem Amerikas politiskajiem spēkiem, un fakts tomēr ir tāds, ka tas ir jautājums, kurš vismaz pie mums Latvijā tapa nolemts jau visnotaļ sen. Jā, tas bija tajā pašā laikā, kurā strādāja ministres Viņķeles piesauktie ļaudis, bet tomēr.
Jauku visiem dienu!
Vai, dieniņ, par ko gan visu viena Latvijas sabiedrības daļa patlaban ir gatava cepties un vārīties! Tā, piemēram, histērija vienā spārnā izcēlusies par labklājības ministres Ilzes Viņķeles interviju žurnālā Playboy, kurā viņa pauda pārdomas par pašreizējo pensiju sistēmu. Šodien ministre ir uzstādījusi savdabīgu rekordu. Ventspils trubas avīzē, kur blakus galvenajam mērķim -- visur un vienmēr slavēt un glābt Puzes ķeizaru -- otrs galvenais mērķis ir gānīties par Vienotību un Reformu partiju visos iespējamos veidos, par Viņķeles teikto ir ne tikai viens, ne tikai divi, bet veseli trīs komentāri! Ko tad ministre tādu briesmīgu pateica? Ir taisnība, ka cilvēki naudu pelnīja pavisam citā sistēmā, un tas, starp citu, ir kaut kas, ko skaidri apliecina kādā citā laikrakstā šodien paustais, proti -- jā, cilvēks padomju laikā sev bija sakrājis zārka naudu 1000 rubļu, bet tad pienāca viena jauka diena, kad tie 1000 rubļi pārvērtās par pieciem latiem un čiks. Lai šobrīd paliek malā tas, ka šī doma ir kārtējais Latvijas mīts, jo attiecīgajā dienā Latvijā cilvēki varēja nopirkt tieši to pašu par pieciem latiem, ko iepriekšējā dienā viņi varēja nopirkt par 1000 "repšikiem." Tā tomēr bija pavisam cita sistēma, un ir taisnība, ka pašreizējo pensionāru pensijas finansē cilvēki, kuri darbojas pašreizējā, tātad -- citā sistēmā. Tas nenozīmē, ka pensionāru dzīve daudzos gadījumos nav grūta un sarežģīta, bet ne jau liela brēka te ir vajadzīga. Drīzāk būtu jācepas par to, ka demogrāfiskā situācija mums ir tik smaga, ka, iespējams, tiem, kuri strādā un nodokļus maksā patlaban, pēc 10, 20 vai 30 gadiem nekāda īpašā pensija nesanāks.
Otra joma, kurā notiek nevajadzīga cepšanās un vārīšanās, ir joma, kurā process galvenokārt notiek Latvijas Avīzē, proti -- jautājums par to, ka turpmāk vairs Latvijas Republikas pasē nebūs rakstīta cilvēka tautība. Laikraksta lasītāji tālruņa zvanos, vēstulēs, telegrammās un dūmu signālos ir vēstījuši, ka tā nevar, tā nevar, jābūt tautībai ir pasē, cita starpā tāpēc, ka Krišjānis Valdemārs pie savām koju durtiņām piesprauda zīmīti par to, ka viņš ir latvietis. Jādomā, ka Latvijas Avīzes lasītāji būs pamanījuši, ka K. Valdemārs dzīvoja ... nu, teiksim tā ... pasen. Taču gados vecāki lasītāji droši vien atceras, ka pirmās brīvvalsts laikā pasē tautība nebija minēta, un varbūt viņi to nezina, bet fakts ir tāds (kā, paldies viņai, šodien tajā pat laikraksta to ir atzīmējusi publiciste un diplomāte Anna Žīgure), ka tautību pasē pirmie ieviesa abi lielie 20. gadsimta monstri Hitlers un Staļins, lai būtu vieglāk atpazīt tos, kuri būtu iznīcināmi. Kas attiecas uz mūsdienām, esmu dzirdējis no vairākiem cilvēkiem, kuriem ir radušās problēmas tāpēc, ka uz pases ir rakstīts "Latvijas Republika," bet pasē ir rakstīts "krievs" vai kaut kas cits. Tur, protams, var domāt par robežsargu erudīciju, vai, pareizāk sakot, tās trūkumu, taču, manuprāt, galvenais te ir kas cits: Ja latvietim paša izpratne par savu tautību ir tik vārga, ka to var glābt tikai ieraksts pasē, tad tas nu nav īpaši nopietns latvietis. Nevajadzīga cepšanās.
Savukārt, trešā joma šodien atkal ir no Latvijas Avīzes, runa ir par Valsts prezidenta Bērziņa pausto domu, ka būtu jāpastiprina sodi par "necieņu pret valsts simboliem." Laikraksts vēsta, ka šo domu kādā aptaujā esot atbalstījuši 58, bet pret to iebilduši -- 31 procents atbildētāju. Es būtu tajā otrā grupā. Pirmkārt, ir visnotaļ sarežģīti saprast, kas tad īsti ir "valsts simbols." Avīzē ir teikts, ka runa ir par "valsts ģērboņa, Vidzemes, Latgales, Kurzemes vai Zemgales ģērboņa vai pašvaldības ģērboņa lietošanas noteikumu pārkāpšanu." Tas šķiet visnotaļ šaurs definējums, ja padomājam par to, ka kliedzošākie gadījumi par "necieņu pret valsts simboliem" bijuši saistīti ar valsts karogu un Saeimas deputātu, kurš tajā slauka sviedrus, kā arī ar Brīvības pieminekli un atsevišķu ārzemnieku pārliecību, ka tā ir pareizā tvertne urīnam. Taču abos gadījumos, šķiet, runa pirmkārt ir par sliktu audzināšanu, bet diez vai par noziegumu. Ar to, protams, es negribu teikt, ka ir pareizi karogā slaucīt sviedrus vai urinēt Brīvības pieminekļa tuvumā (lai gan Brīvības pieminekļa tuvumā ar tualetes telpām tā ir kā ir), taču kretīnismu ar likumu neaizliegt un, vēl vairāk, ja domājam par plašāko "necieņas" jēdzienu, tad te arī ir runa par pārliecības brīvību. Cik nav pasaulē karogu dedzināts, tajā skaitā pietiekami bieži konkrētā valstī ar tās konkrēto pilsoņu piedalīšanos un saistībā ar konkrētiem politiskiem procesiem? Tepat mūsu valstī šad tad ir uzvirmojis jautājums par to, vai "necieņa" tiek izrādīta, ja namīpašnieks neizkarina karogu tajās pietiekami daudzās dienās, kad tas ir paredzēts, tajā skaitā arī tad, kad ciemos pie mums ir atbraucis kādas citas valsts līderis vai pat diktators. Arī tajā gadījumā uzskatu, ka man kā privātpersonai nav absolūti nekāda pienākuma godāt, teiksim, Turkmēnijas diktatoru, un tam nav nekāda sakara ar "necieņas" izrādīšanu pret valsts karogu.
Visos trīs gadījumos te būtībā ir runa par tiem, kas koku dēļ nespēj saredzēt visu mežu. Pirmajā gadījumā runa ir par pensiju sistēmas ilgtspēju un ne par to, kas par to ir bijis sakāms vienai ministrei vienā intervijā. Otrā gadījumā runa ir par vienotiem Eiropas Savienības pasu standartiem. Trešā gadījumā runa ir par nerātniem cilvēkiem, bet ne jau par noziedzniekiem. Šīs cepšanās un vārīšanās sarakstā var iekļaut arī atsevišķu Saeimas deputātu pārlieku lielo aizraušanos ar sievietes kājstarpi un kas tajā atrodas. Tur runa ir par mērkaķošanos pakaļ atsevišķiem Amerikas politiskajiem spēkiem, un fakts tomēr ir tāds, ka tas ir jautājums, kurš vismaz pie mums Latvijā tapa nolemts jau visnotaļ sen. Jā, tas bija tajā pašā laikā, kurā strādāja ministres Viņķeles piesauktie ļaudis, bet tomēr.
Jauku visiem dienu!
trešdiena, 2012. gada 7. novembris
Labas ziņas no Amerikas!
Labdien, lasītāji!
Nu, ko. Šorīt pamodos pirms sešiem un taisnā ceļā devos pie datora, lai aplūkotu, kas tad īsti ir noticis vakardienas Amerikas vēlēšanās. Brīdī, kad piesēdos pie datora, CNN ziņoja, ka Baraks Obama gandrīz noteikti ir uzvarējis, un pēc pāris minūtēm bija skaidrs, ka jā, viņš Baltajā namā saimniekos arī nākamos četrus gadus.
Atviegloti uzelpoju. Sāncensis Mits Romnijs tomēr priekšvēlēšanu laikā tik ļoti bieži mainīja viedokli par visu ko pēc kārtas, ka tīri brīnums, kā viņš vispār kaut ko varēja atcerēties. Kampaņas pēdējo dienu laikā B. Obama par to ņirgājās, procesu nosaucot par "romnēziju" -- tātad, Romnija nespēju kaut ko atcerēties. Republikāņu priekšvēlēšanu laikā viņš bija spiests laizīties ap partijas konservatīvākajiem atbalstītājiem. Reiz nominācija bija rokā, viņš atkal sāka virzīties centra virzienā, bet acīmredzot ne pietiekami. Jādomā, Romniju sodīja ne tikai personiski par tādiem izteicieniem, kā apgalvojums, ka 47 procenti amerikāņu ir slaisti, kas to vien gaida, kā valsts subsīdijas, bet arī sakarā ar viņa partiju, kura pēdējo gadu laikā ir pilnīgi zaudējusi visu iespējamo veselo saprātu. Partija uzbruka sievietēm, partija uzbruka spāņu izcelsmes amerikāņiem, partija uzbruka aborta tiesību aizstāvjiem, partija uzbruka seksuālajām minoritātēm, un tas viss acīmredzot atmaksājās. Rezultāts bija visnotaļ graujošs. Lai arī balsu pārsvars prezidentam bija salīdzinoši minimāls, svarīgajā Elektorālajā koledžā viņš man rakstot ir ieguvis 303 balsis -- 33 vairāk nekā nepieciešams. Ja vēl, kā patlaban šķiet visnotaļ iespējams, viņa kontā iekritīs arī Floridas štats, tad rezultāts būt 331 balss pret Romnija 203 balsīm. Ļoti labs rezultāts.
Prieks ir ne tikai par prezidenta uzvaru vien. ASV Senātā Demokrātu partija acīmredzot iegūs vairākus mandātus, tā paplašinot savu vairākumu. Sevišķi liela sajūsma ir par Elizabeti Vorenu, viņa ir ļoti redzama patērētāju tiesību aizstāve un tagad būs senatore. Tāpat liels, liels prieks par Temiju Boldvinu Viskonsīnā, jo viņa ir atklāta lesbiete un būs pirmā atklātā homoseksuālā persona visā ASV Senāta vēsturē. Malace! Tāpat prieks, ka zaudēja divi no vistrakākajiem republikāņiem. Mizuri štatā Tods Eikins sev izraka politisku kapu, kad paziņoja, ka izvarošanas gadījumā sievietes organisms automātiski novērš grūtniecību. Savukārt, Indianas štatā Republikāņu priekšsacīkstēs zaudēja ilggadīgais ASV Senators Bobs Lugars (viņš, starp citu, arī bija ļoti liels baltiešu draugs), un daudz konservatīvākais kandidāts, kurš sev kapu izraka ar apgalvojumu, ka izvarošanas gadījumā radīta grūtniecība ir Dieva griba, arī pamatīgi zaudēja. Starp citu, rādās, ka pēc vēlēšanām ASV Senātā būs lielāks skaits sieviešu nekā jebkad pirms tam -- vismaz 19 un varbūt 20, ja Ziemeļdakotas štatā uzvarēs Demokrātu partijas pārstāve (man rakstot tas vēl nav skaidrs).
ASV Kongresa apakšpalāta paliks Republikāņu partijas rokās, bet, pirmkārt, no turienes pazudīs vairāki nudien traki cilvēki, tajā skaitā manā dzimtajā pilsētā Čikāgā radikāli konservatīvais Džo Volšs zaudēja Irākas kara veterānei Temijai Dakvortai. Diemžēl viena no pašām apdauzītākajām kongresa loceklēm Mišela Bahmane no Minesotas, ir uzvarējusi. Savu vietu Kongresā arī saglabās Romnija kandidāts viceprezidenta amatam Pols Raians (Amerikā cilvēks var vienlaikus kandidēt vairāk nekā vienam amatam, tā 2008. gadā Arizonas štata senators Džo Makeins i kandidēja uz prezidenta, i arī uz senatora amatu), viņš ir vislabāk pazīstams ar budžeta plānu, kas Amerikai un amerikāņiem būtu ļoti kaitīgs, un domājams, ka tā nav joma, kurā viņš padosies. Taču otra lieta ir tāda, ka pagājušos divos gados republikāņiem Kongresā bija tikai viens mērķis -- nodrošināt, ka Baraks Obama netiek ievēlēts otrreiz. Nu tas nav izdevies un jātur īkšķi, ka partijas obstrukcija tagad beigsies un politikāņi nopietni pievērsies ļoti nopietniem jautājumiem.
Prieks ir arī par atsevišķiem referendumiem Amerikā. Mēnas štats kļuva par pirmo štatu, kurā geju laulību tiesības sabiedrība apstiprināja referendumā. Tās pašas tiesības arī apstiprināja vēlētāji Merilendas štatā, savukārt Minesotā vēlētāji noraidīja štata konstitūcijas labojumu, kas viendzimuma laulības būtu aizliedzis. Visos trīs gadījumos -- super. Kolorado un Vašingtonas štatu vēlētāji nobalsoja par marihuānas lietošanas atļaušanu. Arī tas ir liberāls virziens.
Ļoti ceru, ka Baraks Obama nākamajos četros gados kļūs daudz drosmīgāks savā darbā, jo zinās, ka nekad viņš vairs nebūs kandidāts. Ceru, ka viņš slēgs apkaunojošo Gvantanamo līča cietumu. Ceru, ka viņš vēl aktīvāk atbalstīs geju tiesības. Ceru, ka viņam izdosies efektīvi ieviest jauno veselības apdrošināšanas plānu. Ceru, ka viņam būs iespēja izvirzīt vismaz vienu, ja ne divus Augstākās tiesas tiesnešus, lai varbūt panāktu tiesu, kura tomēr neuzskata, ka uzņēmums ir cilvēks un tāpēc var ziedot tik vien daudz naudas politiskām kampaņām, cik gribas. Nauda vispār šajā lietā ir ārprāts, Obama un Romnijs kopā izdeva gandrīz sešus miljardus (!!!) dolāru, un minētie uzņēmumi izdeva daudzus simtus miljonu dolāru. Tas ir tuvu Latvijas kopbudžetam. Ļoti steidzami Amerikā jādomā par šī procesa reformēšanu, jo seši miljardi -- tā tomēr ir prātam neaptverama summa.
Vienādi vai otrādi, vakar Amerikā bija laba diena. Lai prezidentam veicas nākamajos četros gados!
Jauku visiem dienu!
Nu, ko. Šorīt pamodos pirms sešiem un taisnā ceļā devos pie datora, lai aplūkotu, kas tad īsti ir noticis vakardienas Amerikas vēlēšanās. Brīdī, kad piesēdos pie datora, CNN ziņoja, ka Baraks Obama gandrīz noteikti ir uzvarējis, un pēc pāris minūtēm bija skaidrs, ka jā, viņš Baltajā namā saimniekos arī nākamos četrus gadus.
Atviegloti uzelpoju. Sāncensis Mits Romnijs tomēr priekšvēlēšanu laikā tik ļoti bieži mainīja viedokli par visu ko pēc kārtas, ka tīri brīnums, kā viņš vispār kaut ko varēja atcerēties. Kampaņas pēdējo dienu laikā B. Obama par to ņirgājās, procesu nosaucot par "romnēziju" -- tātad, Romnija nespēju kaut ko atcerēties. Republikāņu priekšvēlēšanu laikā viņš bija spiests laizīties ap partijas konservatīvākajiem atbalstītājiem. Reiz nominācija bija rokā, viņš atkal sāka virzīties centra virzienā, bet acīmredzot ne pietiekami. Jādomā, Romniju sodīja ne tikai personiski par tādiem izteicieniem, kā apgalvojums, ka 47 procenti amerikāņu ir slaisti, kas to vien gaida, kā valsts subsīdijas, bet arī sakarā ar viņa partiju, kura pēdējo gadu laikā ir pilnīgi zaudējusi visu iespējamo veselo saprātu. Partija uzbruka sievietēm, partija uzbruka spāņu izcelsmes amerikāņiem, partija uzbruka aborta tiesību aizstāvjiem, partija uzbruka seksuālajām minoritātēm, un tas viss acīmredzot atmaksājās. Rezultāts bija visnotaļ graujošs. Lai arī balsu pārsvars prezidentam bija salīdzinoši minimāls, svarīgajā Elektorālajā koledžā viņš man rakstot ir ieguvis 303 balsis -- 33 vairāk nekā nepieciešams. Ja vēl, kā patlaban šķiet visnotaļ iespējams, viņa kontā iekritīs arī Floridas štats, tad rezultāts būt 331 balss pret Romnija 203 balsīm. Ļoti labs rezultāts.
Prieks ir ne tikai par prezidenta uzvaru vien. ASV Senātā Demokrātu partija acīmredzot iegūs vairākus mandātus, tā paplašinot savu vairākumu. Sevišķi liela sajūsma ir par Elizabeti Vorenu, viņa ir ļoti redzama patērētāju tiesību aizstāve un tagad būs senatore. Tāpat liels, liels prieks par Temiju Boldvinu Viskonsīnā, jo viņa ir atklāta lesbiete un būs pirmā atklātā homoseksuālā persona visā ASV Senāta vēsturē. Malace! Tāpat prieks, ka zaudēja divi no vistrakākajiem republikāņiem. Mizuri štatā Tods Eikins sev izraka politisku kapu, kad paziņoja, ka izvarošanas gadījumā sievietes organisms automātiski novērš grūtniecību. Savukārt, Indianas štatā Republikāņu priekšsacīkstēs zaudēja ilggadīgais ASV Senators Bobs Lugars (viņš, starp citu, arī bija ļoti liels baltiešu draugs), un daudz konservatīvākais kandidāts, kurš sev kapu izraka ar apgalvojumu, ka izvarošanas gadījumā radīta grūtniecība ir Dieva griba, arī pamatīgi zaudēja. Starp citu, rādās, ka pēc vēlēšanām ASV Senātā būs lielāks skaits sieviešu nekā jebkad pirms tam -- vismaz 19 un varbūt 20, ja Ziemeļdakotas štatā uzvarēs Demokrātu partijas pārstāve (man rakstot tas vēl nav skaidrs).
ASV Kongresa apakšpalāta paliks Republikāņu partijas rokās, bet, pirmkārt, no turienes pazudīs vairāki nudien traki cilvēki, tajā skaitā manā dzimtajā pilsētā Čikāgā radikāli konservatīvais Džo Volšs zaudēja Irākas kara veterānei Temijai Dakvortai. Diemžēl viena no pašām apdauzītākajām kongresa loceklēm Mišela Bahmane no Minesotas, ir uzvarējusi. Savu vietu Kongresā arī saglabās Romnija kandidāts viceprezidenta amatam Pols Raians (Amerikā cilvēks var vienlaikus kandidēt vairāk nekā vienam amatam, tā 2008. gadā Arizonas štata senators Džo Makeins i kandidēja uz prezidenta, i arī uz senatora amatu), viņš ir vislabāk pazīstams ar budžeta plānu, kas Amerikai un amerikāņiem būtu ļoti kaitīgs, un domājams, ka tā nav joma, kurā viņš padosies. Taču otra lieta ir tāda, ka pagājušos divos gados republikāņiem Kongresā bija tikai viens mērķis -- nodrošināt, ka Baraks Obama netiek ievēlēts otrreiz. Nu tas nav izdevies un jātur īkšķi, ka partijas obstrukcija tagad beigsies un politikāņi nopietni pievērsies ļoti nopietniem jautājumiem.
Prieks ir arī par atsevišķiem referendumiem Amerikā. Mēnas štats kļuva par pirmo štatu, kurā geju laulību tiesības sabiedrība apstiprināja referendumā. Tās pašas tiesības arī apstiprināja vēlētāji Merilendas štatā, savukārt Minesotā vēlētāji noraidīja štata konstitūcijas labojumu, kas viendzimuma laulības būtu aizliedzis. Visos trīs gadījumos -- super. Kolorado un Vašingtonas štatu vēlētāji nobalsoja par marihuānas lietošanas atļaušanu. Arī tas ir liberāls virziens.
Ļoti ceru, ka Baraks Obama nākamajos četros gados kļūs daudz drosmīgāks savā darbā, jo zinās, ka nekad viņš vairs nebūs kandidāts. Ceru, ka viņš slēgs apkaunojošo Gvantanamo līča cietumu. Ceru, ka viņš vēl aktīvāk atbalstīs geju tiesības. Ceru, ka viņam izdosies efektīvi ieviest jauno veselības apdrošināšanas plānu. Ceru, ka viņam būs iespēja izvirzīt vismaz vienu, ja ne divus Augstākās tiesas tiesnešus, lai varbūt panāktu tiesu, kura tomēr neuzskata, ka uzņēmums ir cilvēks un tāpēc var ziedot tik vien daudz naudas politiskām kampaņām, cik gribas. Nauda vispār šajā lietā ir ārprāts, Obama un Romnijs kopā izdeva gandrīz sešus miljardus (!!!) dolāru, un minētie uzņēmumi izdeva daudzus simtus miljonu dolāru. Tas ir tuvu Latvijas kopbudžetam. Ļoti steidzami Amerikā jādomā par šī procesa reformēšanu, jo seši miljardi -- tā tomēr ir prātam neaptverama summa.
Vienādi vai otrādi, vakar Amerikā bija laba diena. Lai prezidentam veicas nākamajos četros gados!
Jauku visiem dienu!
otrdiena, 2012. gada 30. oktobris
Privātpersona Nils
Labdien, lasītāji!
Iespējams, būsit kaut kur padzirdējuši, ka Rīgas mērs Nils Ušakovs ir nolēmis sūdzēt tiesā žurnāla Ir komentētāju Aivaru Ozoliņu un arī žurnāla izdevējus par to, ka kolēģis Ozoliņš kādā komentārā mēra vadīto domi ir aprakstījis ar vārdu "kleptokrāti." Tas nu mūsu brašajam rātskungam nav pa prātam, un tāpēc viņš ir devies uz tiesu, jo nu viņa gods un cieņa esot aizskarti pat dikti un ļoti.
Protams, katram cilvēkam ir tiesības sevi aizstāvēt. Taču šajā konkrētajā gadījumā ir pāris lietas, kas liek pārdomāt, vai minētā lēmuma pieņemšanas brīdī Nils Ušakovs gadījumā nebija kaut ko bija sadzēries vai sapīpējis, varbūt kāda ļaunā feja viņam bija uzbrukusi, varbūt vienkārši bija pilnmēness nakts ar visu no tā izrietošo. Protams, nezinu, vai tas tā ir vai nav bijis, neko neapgalvoju, bet, pirmkārt, izrādās, ka cilvēks par savu tiesas prāvu ir visnotaļ kautrīgs puisēns. Mēra preses sekretāre publiski ir stāstījusi, ka prāvu viņas boss esot iesniedzis nevis kā vēlēta amatpersona, bet gan kā privātpersona. Tas par spīti tam, ka prāvā, kuras tekstu ir publicējis pats žurnāls Ir, cita starpā ir vārdi "raksts saturēja nepatiesas ziņas, kas attiecas uz mani kā uz Rīgas domes priekšsēdētāju." Vēl viņš gari un plaši skaidro, ka nekad, lūk, neviens nav cēlis nekādas apsūdzības pret "mani, ne pret kādu citu Rīgas domes amatpersonu," kas liecinātu par kleptokrātijas klātbūtni galvaspilsētas darīšanās, un tāpēc vēl jo vairāk "Rīgas domes priekšsēdētāja" un "Rīgas domes amatpersonas" gods un cieņa ir aizskarta -- vien, kā jau minēts, privātā kārtā.
Nav jau Nils Ušakovs pirmā mūsu valsts vēlētā amatpersona, kura cenšas sevi sadalīt uz pusēm un izdevīgā brīdī vairs nebūt par amatpersonu. Tāpat savulaik rīkojās premjerministrs Repše, kurš žurnālistiem stāstīja, ka premjerministrs viņš ir tikai līdz plkst. 17.00, pēc tam vairs ne. Neviens viņam neticēja toreiz, neviens saprātīgs cilvēks neticēs Ušakovam arī šoreiz. Vai tad viņš "privātpersonas" statusa laikā nav Rīgas mērs? Ir. Un vēl vairāk tiecas par tādu būt arī nākamos gadus pēc nākamajā gadā gaidāmajām pašvaldību vēlēšanām. Nav tā privātpersona šī vārda klasiskajā izpratnē, nav un nav.
Taču, otrkārt, pirms kļūt par politikāni N. Ušakovs darbojās manā, proti -- žurnālistikas lauciņā. No tā vajadzētu izrietēt divu veidu izpratnei. Pirmkārt par jēdzienu "vārda brīvība." Un, otrkārt, par to, ka vārdam tomēr var būt i burtiska, i arī pārnesta nozīme. Tad, kad es raidījumā "Skats no malas" vienas politapvienības pārstāvjus nosaucu par "maukām," diez vai kāds padomāja, ka pēc darba Saeimā attiecīgie politiķi satērpjas zeķbiksēs, stileto kurpēs un īsos bruncīšos un dodas uz attiecīgajām ielām, lai meklētu "klientus." Tāpat, kad mūsu rietumkrasta lielo aktīvistu es saucu par "Puzes ķeizaru," no tā neizriet, ka viņš patiešām ir ķeizars ar troni uz kura novietot rumpi un kroni, kuru uzbāzt galvā. Vēl jo vairāk N. Ušakovam to visu vajadzētu atcerēties zinot, ka Aivars Ozoliņš jau reiz ir cīkstējies ar vēlētu amatpersonu tieši par šāda veida jautājumu. Runa bija par kādreizējo ekonomikas ministru, un toreiz bija nepieciešams aiziet visu ceļu līdz Eiropas tiesai, lai pateiktu, ka viedoklis nav tas pats, kas fakts, un viedokļa paušana ir aizsargāta citā kategorijā nekā fakta apgalvojums. Tas bija sen, laikā kopš tam arī Latvijā Temīda ir apguvusi jēdzienu "viedoklis" jēdziena "vārda brīvība" kategorijās. Tiesāšanās par vārdu "kazas" prasīja daudzus gadus un Augstākās Tiesas Senāta iesaistīšanos, pirms mani attaisnoja. Tiesāšanās par jēdzienu "īsts žurnālists tā nerīkojas" prasīja vienu tiesas sēdi, kuras laikā tiesnesei brīžiem bija grūti valdīt smieklus. Jādomā, tieši tas pats gaida kolēģi Nilu, ja viņš tik tiešām domā tiesāties. Kādā statusā viņš atradīsies tiesas zālē? Vai tajā brīdī viņš noliks pilnvaras un tās atdos Amerikam, lai Nils pats nudien varētu būt "privātpersona"? Un vai tiešām bijušais kolēģis žurnālistikā uzskata, ka ir prāta darbs, cīkstēties ar žurnālistu par komentāru? Jo ir pat ļoti iespējams, ka tādējādi vēlētā amatpersona nonāks izsmiekla statusā.
Vēl jo vairāk tāpēc, ka viņa prāvā āža kāja ir pat ļoti liela. Lūk, kas ir biedra Ušakova raize: "[..] neapšaubāma ir masu mediju spēja ietekmēt valstī notiekošo. Attiecīgi šādu nepatiesu ziņu publicēšana rada sabiedrībai viedokli par mani kā par politiķi, tādējādi tiek negatīvi ietekmēts ne tikai mana kā politiķa atbalstītāju loks, bet arī manis pārstāvētās Politisko partiju apvienības 'Saskaņas centrs' atbalstītāju loks." Jādomā, ka mērs nav aptaujājis visu "Saskaņas centra atbalstītāju loku," lai nāktu pie šāda secinājuma, bet skaidrs te ir viens. Ne jau kā privātpersona Ušakovs "pārstāv" "Politisko partiju apvienību Saskaņas centrs." Ne jau kā privātpersona viņš rūpējas par tās "atbalstītāju loku." To visu viņš dara kā politiķis un tomēr arī kā vēlēta amatpersona, kura pārstāv vienu konkrētu politisku spēku. Protams, kā jau ierasts, Ušakovs prāvā arī ir devis mājienu, ka patiesībā visas šīs lietas pamatā ir "negodīgu politisko konkurentu cīņas," bet tādā gadījumā viens gan ir jāpiefiksē: Nils Ušakovs nav privātpersona. Bet Aivars Ozoliņš gan tāda ir. Un neba jau Aivars Ozoliņš plāno kandidēt pašvaldību vēlēšanās un tādējādi Ušakovam radīt konkurenci, vai godīgu vai citādu.
Prāta darbs droši vien būtu Rīgas mēram tā paklusām savu prāvu no tiesas atsaukt. Jo nudien negribas ticēt, ka vai nu amatpersonas vai arī "privātpersonas" statusā būdams, viņš nesaprot uguni, ar kādu viņš ir nolēmis spēlēties.
Jauku visiem dienu!
Iespējams, būsit kaut kur padzirdējuši, ka Rīgas mērs Nils Ušakovs ir nolēmis sūdzēt tiesā žurnāla Ir komentētāju Aivaru Ozoliņu un arī žurnāla izdevējus par to, ka kolēģis Ozoliņš kādā komentārā mēra vadīto domi ir aprakstījis ar vārdu "kleptokrāti." Tas nu mūsu brašajam rātskungam nav pa prātam, un tāpēc viņš ir devies uz tiesu, jo nu viņa gods un cieņa esot aizskarti pat dikti un ļoti.
Protams, katram cilvēkam ir tiesības sevi aizstāvēt. Taču šajā konkrētajā gadījumā ir pāris lietas, kas liek pārdomāt, vai minētā lēmuma pieņemšanas brīdī Nils Ušakovs gadījumā nebija kaut ko bija sadzēries vai sapīpējis, varbūt kāda ļaunā feja viņam bija uzbrukusi, varbūt vienkārši bija pilnmēness nakts ar visu no tā izrietošo. Protams, nezinu, vai tas tā ir vai nav bijis, neko neapgalvoju, bet, pirmkārt, izrādās, ka cilvēks par savu tiesas prāvu ir visnotaļ kautrīgs puisēns. Mēra preses sekretāre publiski ir stāstījusi, ka prāvu viņas boss esot iesniedzis nevis kā vēlēta amatpersona, bet gan kā privātpersona. Tas par spīti tam, ka prāvā, kuras tekstu ir publicējis pats žurnāls Ir, cita starpā ir vārdi "raksts saturēja nepatiesas ziņas, kas attiecas uz mani kā uz Rīgas domes priekšsēdētāju." Vēl viņš gari un plaši skaidro, ka nekad, lūk, neviens nav cēlis nekādas apsūdzības pret "mani, ne pret kādu citu Rīgas domes amatpersonu," kas liecinātu par kleptokrātijas klātbūtni galvaspilsētas darīšanās, un tāpēc vēl jo vairāk "Rīgas domes priekšsēdētāja" un "Rīgas domes amatpersonas" gods un cieņa ir aizskarta -- vien, kā jau minēts, privātā kārtā.
Nav jau Nils Ušakovs pirmā mūsu valsts vēlētā amatpersona, kura cenšas sevi sadalīt uz pusēm un izdevīgā brīdī vairs nebūt par amatpersonu. Tāpat savulaik rīkojās premjerministrs Repše, kurš žurnālistiem stāstīja, ka premjerministrs viņš ir tikai līdz plkst. 17.00, pēc tam vairs ne. Neviens viņam neticēja toreiz, neviens saprātīgs cilvēks neticēs Ušakovam arī šoreiz. Vai tad viņš "privātpersonas" statusa laikā nav Rīgas mērs? Ir. Un vēl vairāk tiecas par tādu būt arī nākamos gadus pēc nākamajā gadā gaidāmajām pašvaldību vēlēšanām. Nav tā privātpersona šī vārda klasiskajā izpratnē, nav un nav.
Taču, otrkārt, pirms kļūt par politikāni N. Ušakovs darbojās manā, proti -- žurnālistikas lauciņā. No tā vajadzētu izrietēt divu veidu izpratnei. Pirmkārt par jēdzienu "vārda brīvība." Un, otrkārt, par to, ka vārdam tomēr var būt i burtiska, i arī pārnesta nozīme. Tad, kad es raidījumā "Skats no malas" vienas politapvienības pārstāvjus nosaucu par "maukām," diez vai kāds padomāja, ka pēc darba Saeimā attiecīgie politiķi satērpjas zeķbiksēs, stileto kurpēs un īsos bruncīšos un dodas uz attiecīgajām ielām, lai meklētu "klientus." Tāpat, kad mūsu rietumkrasta lielo aktīvistu es saucu par "Puzes ķeizaru," no tā neizriet, ka viņš patiešām ir ķeizars ar troni uz kura novietot rumpi un kroni, kuru uzbāzt galvā. Vēl jo vairāk N. Ušakovam to visu vajadzētu atcerēties zinot, ka Aivars Ozoliņš jau reiz ir cīkstējies ar vēlētu amatpersonu tieši par šāda veida jautājumu. Runa bija par kādreizējo ekonomikas ministru, un toreiz bija nepieciešams aiziet visu ceļu līdz Eiropas tiesai, lai pateiktu, ka viedoklis nav tas pats, kas fakts, un viedokļa paušana ir aizsargāta citā kategorijā nekā fakta apgalvojums. Tas bija sen, laikā kopš tam arī Latvijā Temīda ir apguvusi jēdzienu "viedoklis" jēdziena "vārda brīvība" kategorijās. Tiesāšanās par vārdu "kazas" prasīja daudzus gadus un Augstākās Tiesas Senāta iesaistīšanos, pirms mani attaisnoja. Tiesāšanās par jēdzienu "īsts žurnālists tā nerīkojas" prasīja vienu tiesas sēdi, kuras laikā tiesnesei brīžiem bija grūti valdīt smieklus. Jādomā, tieši tas pats gaida kolēģi Nilu, ja viņš tik tiešām domā tiesāties. Kādā statusā viņš atradīsies tiesas zālē? Vai tajā brīdī viņš noliks pilnvaras un tās atdos Amerikam, lai Nils pats nudien varētu būt "privātpersona"? Un vai tiešām bijušais kolēģis žurnālistikā uzskata, ka ir prāta darbs, cīkstēties ar žurnālistu par komentāru? Jo ir pat ļoti iespējams, ka tādējādi vēlētā amatpersona nonāks izsmiekla statusā.
Vēl jo vairāk tāpēc, ka viņa prāvā āža kāja ir pat ļoti liela. Lūk, kas ir biedra Ušakova raize: "[..] neapšaubāma ir masu mediju spēja ietekmēt valstī notiekošo. Attiecīgi šādu nepatiesu ziņu publicēšana rada sabiedrībai viedokli par mani kā par politiķi, tādējādi tiek negatīvi ietekmēts ne tikai mana kā politiķa atbalstītāju loks, bet arī manis pārstāvētās Politisko partiju apvienības 'Saskaņas centrs' atbalstītāju loks." Jādomā, ka mērs nav aptaujājis visu "Saskaņas centra atbalstītāju loku," lai nāktu pie šāda secinājuma, bet skaidrs te ir viens. Ne jau kā privātpersona Ušakovs "pārstāv" "Politisko partiju apvienību Saskaņas centrs." Ne jau kā privātpersona viņš rūpējas par tās "atbalstītāju loku." To visu viņš dara kā politiķis un tomēr arī kā vēlēta amatpersona, kura pārstāv vienu konkrētu politisku spēku. Protams, kā jau ierasts, Ušakovs prāvā arī ir devis mājienu, ka patiesībā visas šīs lietas pamatā ir "negodīgu politisko konkurentu cīņas," bet tādā gadījumā viens gan ir jāpiefiksē: Nils Ušakovs nav privātpersona. Bet Aivars Ozoliņš gan tāda ir. Un neba jau Aivars Ozoliņš plāno kandidēt pašvaldību vēlēšanās un tādējādi Ušakovam radīt konkurenci, vai godīgu vai citādu.
Prāta darbs droši vien būtu Rīgas mēram tā paklusām savu prāvu no tiesas atsaukt. Jo nudien negribas ticēt, ka vai nu amatpersonas vai arī "privātpersonas" statusā būdams, viņš nesaprot uguni, ar kādu viņš ir nolēmis spēlēties.
Jauku visiem dienu!
piektdiena, 2012. gada 19. oktobris
Uz vecumdienām saprāts veidojas? Visiem acīmredzot ne.
Labdien, lasītāji!
Šorīt, kā allaž darba dienās, aplūkoju laikrakstus. Uz vāka Ventspils trubas avīzei bija vēsts, ka laikrakstā būs atrodama intervija ar mūsu valsts galveno luterāni Vanagu, pie tam uz vāka bija šāds citāts: "Ja Jaunais vilnis patīk, lai taču viļņo, mums ir dziesmu svētki." Padomāju pie sevis, hmm, visnotaļ liberāla attieksme no cilvēka. Tiesa, pašā intervijā par Jauno Vilni nav neviena vārda, kas liek padomāt par to, vai minētajā laikrakstā vispār strādā kāds lapu redaktors, bet ne par to šī lieta.
Pāršķīru lappusi un konstatēju, ka intervētāja šajā gadījumā būs neviena cita, kā tā, kura šķietami ir kļuvusi par Ventspils trubas avīzes demagoģijas departamenta vadītāju, proti - Elita Veidemane. Padomāju, nu tik būs. Sieviete, kura kopš Tautas frontes laikiem šķiet esam pārkvalificējusies par vienu no aizspriedumainākajām būtnēm visā Latvijas Republikā, intervēs arhibīskapu, kuram arīdzan ar aizspriedumainu attieksmi ir pietiekami ciešas attiecības. Pirmā no minētajām personām nepārsteidza. Otra - pārsteidza gan.
Veidemane, tā vien liekas, ir konstitucionāli nespējīga veikt interviju, ja tajā kaut kādā brīdī nav runa par cilvēka seksualitātes lietām jeb, konkrētāk runājot, par tiem, kuriem patīk sava dzimuma ļaudis. Grūti spriest, kāpēc viņai tas ir tik milzīgs fetišs. Varbūt kādreiz kāds gejs viņai pāri kaut ko nodarīja. Kā zināms, cienītā kundze nav bijusi kautrīga, savu daiļumu dalīt ar visnotaļ daudziem vīriešiem, varbūt kāds atteica un viņai par to ir škrobe. Nu, neprotu un negribu viņai līst galvā, bet dīvaini tas šķiet vienalga un visādi. Šoreiz gejus Veidemane piesauc netieši. Vispirms ir jautājums par abortiem, kura kontekstā arhibīskaps pauž baznīcas personai nepārsteidzošu viedokli: "Aborts - lokies, kā gribi - ir cilvēka nogalināšana." Pēc šī atzinuma nāk teksts no Veidemanes, kura nekad nekautrējas nākt ar vadošiem jautājumiem: "Kā teiktu Zbigņevs Stankevičs [acīmredzot atšķirībā no manis Veidemane prot citiem līst galvā un zināt, ko viņi teiks], tā ir nāves civilizācija. Tā nāk no Rietumiem, pārņem Latviju. Kaut gan ... Latvija turas pretim. Latvietis ir konservatīvs un nepieņem kaut kādus tur praidus."
Jā, jā, tas ir viens no Veidemanes dzīves galvenajiem postulātiem, ka Rietumi ir fui, pē, slikti, un mēs nabaga latvietīši no tiem ciešam dikti, dikti, dikti. Nevaru neatcerēties brīdi pirms gadiem 20 un vairāk, kad viņa joprojām bija gaišs cilvēks un mēs abi divi Vašingtonā barojāmies ar garnelēm, kuras viņa nekad pirms tam nebija redzējusi. Toreiz laikam tie Rietumi tik traki nemaz nelikās. Ja kas, Veidemane tur apmeklēja Amerikas Latviešu apvienības kongresu - arī tie ir Rietumi. Bet ko, domas laikam var mainīties. Galvenais te ir šīs dāmītes pārliecība, ka viņai ir tiesības runāt visu latviešu vārdā. "Latvietis ir konservatīvs." Kurš latvietis, Elita? Es nē. Linda Freimane nē. Kristīne Garina nē. Juris Lavrikovs nē. Pēdējie divi, ja kas, nav no Rietumiem. Artis Pabriks nē. Ilze Viņķele nē. Ivars Godmanis nē (un Ivaram Godmanim, starp citu, paldies par interviju Latvijas Avīzē, kurā viņš baras par cita Ventspils trubas avīzes skribenta Jura Paidera veikumu "vēstures" jomā un secina, ka acīmredzot Paiders drīzāk grib dzīvot Kubā). Tie visi trīs, ja kas, nav no Rietumiem. Tādu ir daudz. Ja Veidemane būtu teikusi "mana tipa latvietis ir konservatīvs," tad OK, lai gan pareizāk būtu teikt "mana tipa latvietis ir līdz kliņķim aizspriedumains," tas būtu precīzāk.
Bet tad nāk arhibīskapa atbilde, un jāsaka, te nu gan man žoklis mazliet atkārās: "Jā gan, tikai man nepatīk agresīvas akcijas pret praidu un tamlīdzīgi. Mēsli, ko met praidistam, trāpa Jēzum." Tālāk runa ir par Labklājības ministrijas paspārnē izdotajām grāmatām: "Ja skatām atsevišķi šīs grāmatiņas - vai tajās ir kaut kas slikts? Nu, ne sevišķi, ja neskaita dažas tiešām slidenas vietas." Nevaram no arhibīskapa sagaidīt pilnīgu apgaismību, tālāk viņš runā, ka tās esot tikai pirmais solis plašā sazvērestībā pret normāliem ļaudīm, bet tad atkal parādās Veidemane, kurai ir jābūt lielākai "dieva" meitenei nekā jebkurai citai. Arhibīskaps saka, ka doma par viendzimuma laulībām "ir tikai mezgliņš garā pavedienā uz radikālām pārmaiņām, viena pietura ceļā uz kaut ko." Arhibīskaps neprecizē, uz ko, bet Ventspils trubas taurētāja ir gatava ar savu variantu:
[Veidemane]: ... uz elli, piemēram. [Un vēl piebilst, ka arhibīskaps "smaida". Ja kādam gadījumā nepielēca, cik Elita mums ir pagalam asprātīga.]
Grūti spriest, vai cienītā kundze tik tiešām tic jēdzienam "elle," cita starpā, ja tic, tad viņai steigšus derētu paskatīties tās bībeles nodaļas, kurās ir runa par laulības pārkāpšanu un šķiršanu, kā arī, ja kas, tās pietiekami daudzās vietas, kurās sievietes ir instruētas turēt muti un nejaukties sabiedrības lietās. Bet te atkal ir šīs dāmas pārliecība par "žurnālistiku" - likt vārdus citiem mutē. Laikam arī doma, ka tā nevajag, ir no Rietumiem ievazāta, bet par žurnālistiku to tomēr nesauc. To sauc par propagandu.
Bet, kas attiecas uz arhibīskapu, jauki. Tiesa, par to, ka mēsli trāpa Jēzum, viņš būtu varējis runāt tajā gadā, kad mēsli tapa mesti, tas bija pasen, un laikā kopš tam arhibīskapa vadītajai baznīcai attiecības ar Pārdaugavas sektu, kura bija galvenā maisiņu organizētāja, nav bijušas gluži tik atturētas, cik varētu cerēt, ja jau sekta meta mēslus Jēzus virzienā, bet labāk par vēlu nekā nekad. Vien atliek cerēt, ka apgaismība pakāpeniski veidosies arī Veidemanes prātā.
Jauku visiem dienu!
Šorīt, kā allaž darba dienās, aplūkoju laikrakstus. Uz vāka Ventspils trubas avīzei bija vēsts, ka laikrakstā būs atrodama intervija ar mūsu valsts galveno luterāni Vanagu, pie tam uz vāka bija šāds citāts: "Ja Jaunais vilnis patīk, lai taču viļņo, mums ir dziesmu svētki." Padomāju pie sevis, hmm, visnotaļ liberāla attieksme no cilvēka. Tiesa, pašā intervijā par Jauno Vilni nav neviena vārda, kas liek padomāt par to, vai minētajā laikrakstā vispār strādā kāds lapu redaktors, bet ne par to šī lieta.
Pāršķīru lappusi un konstatēju, ka intervētāja šajā gadījumā būs neviena cita, kā tā, kura šķietami ir kļuvusi par Ventspils trubas avīzes demagoģijas departamenta vadītāju, proti - Elita Veidemane. Padomāju, nu tik būs. Sieviete, kura kopš Tautas frontes laikiem šķiet esam pārkvalificējusies par vienu no aizspriedumainākajām būtnēm visā Latvijas Republikā, intervēs arhibīskapu, kuram arīdzan ar aizspriedumainu attieksmi ir pietiekami ciešas attiecības. Pirmā no minētajām personām nepārsteidza. Otra - pārsteidza gan.
Veidemane, tā vien liekas, ir konstitucionāli nespējīga veikt interviju, ja tajā kaut kādā brīdī nav runa par cilvēka seksualitātes lietām jeb, konkrētāk runājot, par tiem, kuriem patīk sava dzimuma ļaudis. Grūti spriest, kāpēc viņai tas ir tik milzīgs fetišs. Varbūt kādreiz kāds gejs viņai pāri kaut ko nodarīja. Kā zināms, cienītā kundze nav bijusi kautrīga, savu daiļumu dalīt ar visnotaļ daudziem vīriešiem, varbūt kāds atteica un viņai par to ir škrobe. Nu, neprotu un negribu viņai līst galvā, bet dīvaini tas šķiet vienalga un visādi. Šoreiz gejus Veidemane piesauc netieši. Vispirms ir jautājums par abortiem, kura kontekstā arhibīskaps pauž baznīcas personai nepārsteidzošu viedokli: "Aborts - lokies, kā gribi - ir cilvēka nogalināšana." Pēc šī atzinuma nāk teksts no Veidemanes, kura nekad nekautrējas nākt ar vadošiem jautājumiem: "Kā teiktu Zbigņevs Stankevičs [acīmredzot atšķirībā no manis Veidemane prot citiem līst galvā un zināt, ko viņi teiks], tā ir nāves civilizācija. Tā nāk no Rietumiem, pārņem Latviju. Kaut gan ... Latvija turas pretim. Latvietis ir konservatīvs un nepieņem kaut kādus tur praidus."
Jā, jā, tas ir viens no Veidemanes dzīves galvenajiem postulātiem, ka Rietumi ir fui, pē, slikti, un mēs nabaga latvietīši no tiem ciešam dikti, dikti, dikti. Nevaru neatcerēties brīdi pirms gadiem 20 un vairāk, kad viņa joprojām bija gaišs cilvēks un mēs abi divi Vašingtonā barojāmies ar garnelēm, kuras viņa nekad pirms tam nebija redzējusi. Toreiz laikam tie Rietumi tik traki nemaz nelikās. Ja kas, Veidemane tur apmeklēja Amerikas Latviešu apvienības kongresu - arī tie ir Rietumi. Bet ko, domas laikam var mainīties. Galvenais te ir šīs dāmītes pārliecība, ka viņai ir tiesības runāt visu latviešu vārdā. "Latvietis ir konservatīvs." Kurš latvietis, Elita? Es nē. Linda Freimane nē. Kristīne Garina nē. Juris Lavrikovs nē. Pēdējie divi, ja kas, nav no Rietumiem. Artis Pabriks nē. Ilze Viņķele nē. Ivars Godmanis nē (un Ivaram Godmanim, starp citu, paldies par interviju Latvijas Avīzē, kurā viņš baras par cita Ventspils trubas avīzes skribenta Jura Paidera veikumu "vēstures" jomā un secina, ka acīmredzot Paiders drīzāk grib dzīvot Kubā). Tie visi trīs, ja kas, nav no Rietumiem. Tādu ir daudz. Ja Veidemane būtu teikusi "mana tipa latvietis ir konservatīvs," tad OK, lai gan pareizāk būtu teikt "mana tipa latvietis ir līdz kliņķim aizspriedumains," tas būtu precīzāk.
Bet tad nāk arhibīskapa atbilde, un jāsaka, te nu gan man žoklis mazliet atkārās: "Jā gan, tikai man nepatīk agresīvas akcijas pret praidu un tamlīdzīgi. Mēsli, ko met praidistam, trāpa Jēzum." Tālāk runa ir par Labklājības ministrijas paspārnē izdotajām grāmatām: "Ja skatām atsevišķi šīs grāmatiņas - vai tajās ir kaut kas slikts? Nu, ne sevišķi, ja neskaita dažas tiešām slidenas vietas." Nevaram no arhibīskapa sagaidīt pilnīgu apgaismību, tālāk viņš runā, ka tās esot tikai pirmais solis plašā sazvērestībā pret normāliem ļaudīm, bet tad atkal parādās Veidemane, kurai ir jābūt lielākai "dieva" meitenei nekā jebkurai citai. Arhibīskaps saka, ka doma par viendzimuma laulībām "ir tikai mezgliņš garā pavedienā uz radikālām pārmaiņām, viena pietura ceļā uz kaut ko." Arhibīskaps neprecizē, uz ko, bet Ventspils trubas taurētāja ir gatava ar savu variantu:
[Veidemane]: ... uz elli, piemēram. [Un vēl piebilst, ka arhibīskaps "smaida". Ja kādam gadījumā nepielēca, cik Elita mums ir pagalam asprātīga.]
Grūti spriest, vai cienītā kundze tik tiešām tic jēdzienam "elle," cita starpā, ja tic, tad viņai steigšus derētu paskatīties tās bībeles nodaļas, kurās ir runa par laulības pārkāpšanu un šķiršanu, kā arī, ja kas, tās pietiekami daudzās vietas, kurās sievietes ir instruētas turēt muti un nejaukties sabiedrības lietās. Bet te atkal ir šīs dāmas pārliecība par "žurnālistiku" - likt vārdus citiem mutē. Laikam arī doma, ka tā nevajag, ir no Rietumiem ievazāta, bet par žurnālistiku to tomēr nesauc. To sauc par propagandu.
Bet, kas attiecas uz arhibīskapu, jauki. Tiesa, par to, ka mēsli trāpa Jēzum, viņš būtu varējis runāt tajā gadā, kad mēsli tapa mesti, tas bija pasen, un laikā kopš tam arhibīskapa vadītajai baznīcai attiecības ar Pārdaugavas sektu, kura bija galvenā maisiņu organizētāja, nav bijušas gluži tik atturētas, cik varētu cerēt, ja jau sekta meta mēslus Jēzus virzienā, bet labāk par vēlu nekā nekad. Vien atliek cerēt, ka apgaismība pakāpeniski veidosies arī Veidemanes prātā.
Jauku visiem dienu!
pirmdiena, 2012. gada 15. oktobris
"Interesanta" konference paredzēta
Labvakar, lasītāji!
Saeimā rīt notiks konference, kura, tā ziņots no mūsu valsts parlamenta Preses dienesta, būšot "par tiesībām uz dzīvību kā universālu vērtību un sabiedrībā, kurā valda līdzjūtība un humānisms." Cik jauki. Tālāk mūs informē, ka diskusija arī būs par šo jauko jēdzienu attiecināšanu uz "fizisku personu pirms tās piedzimšanas." Uzskaitīti dalībnieki, un ar to apmēram arī viss ir pateikts.
Protams, Saeimas Preses dienests nav tā instance, kurai paust viedokli par preses relīzēs saturēto informāciju, bet tā kā es Saeimas Preses dienestā nestrādāju, es gan sajūtos pavisam brīvs tā darīt. Konference būs ļoti vāji maskēts centiens visnotaļ radikāli uzbrukt Latvijas sieviešu tiesībām. Te runa ir par lielo morāles korifeju un vairāku sieviešu vienlaicīgu aplidotāju Imantu Parādnieku un viņa Demogrāfijas lietu apakškomisiju, un vērts ņemt vērā, kas uz konferenci ir uzaicināts, tā teikt, no ārpuses. Pirms konkrēti runāt par konkrētu personu, atcerēsimies visi, ka Parādnieka veidotā darba grupa jautājumos, kas it kā ir saistāmi ar demogrāfiju, bet patiesībā tādi nemaz nav, bija tik nejēdzīga, ka no tās visnotaļ vienā solī aizgāja liels skaits sieviešu, kuras tieši ir speciālistes tādās jomās, kā sievietes un bērna veselība, dzimumu līdztiesība u.tml. Protams, kad runa ir par kaut ko, kas ir nepārprotami un pilnībā reliģijas iedvesmots, par speciālistiem un faktiem var aizmirst pavisam, un tā tas acīmredzot notiek arī šajā reizē. Bet mazāk nožēlojami tas nav nemaz.
Konkrētā persona, par kuru ir runa, ir no franču aristokrātijas cēlies cilvēks ar vārdu Gregors Pupinks. Viņš pārstāv it kā ļoti nopietnu iestādījumu ar ļoti nopietnu nosaukumu, proti, tas ir Eiropas Likuma un tiesiskuma centrs. Patiesībā tā ir visnotaļ radikāli konservatīvas Amerikas Savienoto Valstu iestādes filiāle Eiropā, un G. Pupinks ir regulārs viesis dažādās konferencēs tādās, kādu rīt rīkos Parādnieks un viņa ļaudis. Cita starpā viņš ir viens no galvenajiem organizētājiem vienai no jaunajām Eiropas pilsoņu kustībām, kur miljons ES iedzīvotāju var pieprasīt rīcību no ES iestādēm. Viņa mērķis ir tāds pats, kā Parādniekam un ko. -- it kā noteikt, ka tiesības cilvēkam sākas tajā brīdī, piedodiet, kad tēta sperma ir atradusi mammas olu un šīs divas šūnas ir apkampušās.
Šīs kustības centrā ir vadmotīvs "Ļauj man dzīvot!" Izklausās jau skaisti. Bet, pirmkārt, minētās divas šūnas nav, nav un vēlreiz nav dzīvotspējīgas ārpus dzemdes. Otrkārt, arī tad, kad tās ir attīstījušās tālāk un šūnu jau ir daudz vairāk, tās vienalga nav dzīvotspējīgas ārpus dzemdes. Tas tā, fiziski. Bet ko vēl šī doma nozīmē? Ja reiz divas šūnas ir "fiziska persona," tad tas acīmredzot nozīmē, ka tām ir tās pašas tiesības, kādas ir visām jau piedzimt paguvušajām "fiziskajām personām," tajā skaitā domājot par īpašuma tiesībām, mantojuma tiesībām, tiesībām sevi pārstāvēt tiesā u.tml. Vai tas neizklausās visnotaļ absurdi? Kur tas beigtos? Vai viens auglis sūdzētu tiesā citu augli? Vai viens embrijs censtos pārņemt otra embrija īpašumu? Nu, ja.
Manuprāt, te ir sakāmas divas lietas. Pirmkārt, pieļaujot šīs konferences rīkošanu savās telpās, Saeimas prezidijs ir visnotaļ kliedzoši pārkāpis jēdzienu par valsts un baznīcas šķirtību, jo lai vai kā, bet visa šī "embrijs kā fiziska persona" lieta ir cēlusies pirmkārt no Romas katoļu baznīcas un otrkārt no mūsdienu pilnīgi nenormālajiem "evaņģēliskajiem kristiešiem" Amerikā. Un šajā kontekstā pilnīgi noteikti ir pamats jautāt, ko konferencē taisās meklēt Latvijas Republikas tieslietu (!) ministrs. Par mūsu tiesībsargu laikam nav ko brīnīties, tas visnotaļ ir cilvēks, kuram acis sāk spīdēt katru reizi, kad kāds viņam austiņā iečukst par īstu vai iedomātu problēmu, bet tieslietu ministrs?!
Otrkārt, kāds ir šo ļaužu īstais nolūks? Vai tas ir pateikt, ka divām šūnām, kādas atrodas mātes miesās, ir lielākas vai pat citādākas tiesības nekā pašai mātei? Ja visas tiesības tiks attiecinātas uz šīm divām šūnām, kas notiks, ja mamma nogāzīsies pa kāpnēm un šūnas ies bojā? Mamma būs par slepkavu uzskatāma? Te nav absolūti un pilnīgi nekas cits, kā mēģinājums sievietes iegrūst atpakaļ viduslaikos, kad visu par viņām un viņu organismu noteica citi, vispirms vīrs un tad baznīca. Tas ir pretīgi.
Un, ja par to reliģisko būšanu. Šodien kā tulks biju konferencē, kurā ļaudis, kas nav uzaicināti uz Parādnieka tusiņu (tajā skaitā arī vairākas no tām sievietēm, kuras aizgāja no viņa darba grupas, jo tur procesi tomēr bija pārāk nenopietni), šausminājās par to, kas tur viss notiks. Viesis no Eiropas instancēm pateica ļoti interesantu lietu, kas man lika aizdomāties, proti: "Nevienam neinteresē, ko Romas katoļu baznīca domā par malārijas pacientu aprūpi." Jebšu, citiem vārdiem sakot, sievietes reproduktīvā un seksuālā veselība ir vienīgais globālas veselības aprūpes jautājums, kurā Romas katoļu u.c. baznīcas jūtas brīvas iejaukties, tā teikt, pēc pilnas programmas. Man jau liekas, ka laikā, kad esam pilnīgi nepārprotami uzzinājuši, ka Romas katoļu baznīca ir pedofilu sargātāja un naudas lietās līdz ārprātam korumpēta, visai baznīcai ar bijušo svētās "inkvizīcijas" līderi priekšgalā būtu laiks sakaunēties un uz pāris gadiem vai gadu desmitiem vai gadu simtiem vienkārši paklusēt. Taču vairāk par visu Latvijas Republika ir parakstījusi veselu strīpu starptautisku dokumentu, kuros tā ir apzvērējusies, ka tā sargās tieši tās tiesības, kuras Parādnieks ar saviem bandiniekiem vēlas sievietēm atņemt. Piedevām, tas tomēr notiek nevis viduslaikos, bet 21. gadsimta Eiropā. Šodien konferencē dalībnieces rādīja lielas acis par to, kāpēc tie, kuri vēlas ierobežot sievietes tiesības, ir daudz redzamāki un dzirdamāki par tiem, kuri tās vēlas aizsargāt. Es tur biju kā tulks, ne kā dalībnieks, bet es pateikšu, kāpēc. Pirmkārt, organizētā reliģija daudzviet pasaulē ir kļuvusi pagalam satrakota, un tāpēc tā ir tik trokšņaina. Tai fakti un zinātne nav vajadzīgi, ja Dievs tā ir "pateicis," tad nekas cits vairs nav jāzina. It īpaši Eiropā, t.sk. arī Latvijā, baznīcā gājēju skaits samazinās un draudžu vidējais vecums krietni pieaug. Kaut kas acīmredzot ir jādara, un ja tāpēc ir jāupurē sievietes pašnoteikšanās un veselības tiesības, tad uz priekšu. Un, otrkārt, ļoti daudz no tiem, kuri būtu gatavi stāvēt kopā ar Papardes ziedu, sieviešu resursu centru Marta u.tml., patlaban dzīvo Īrijā, Anglijā, Vācijā, vai kaut kur pavisam citur nekā tepat Latvijā. Un būsim godīgi -- vismaz viena daļa no tiem vismaz daļēji sapakoja koferus tāpēc, ka viņi nevēlas dzīvot aizspriedumainā un kašķīgā sabiedrībā, kurā viens spārns ļoti spītīgi atsakās atzīt, ka mēs dzīvojam modernā pasaulē.
Jauku visiem atlikušo vakaru!
Saeimā rīt notiks konference, kura, tā ziņots no mūsu valsts parlamenta Preses dienesta, būšot "par tiesībām uz dzīvību kā universālu vērtību un sabiedrībā, kurā valda līdzjūtība un humānisms." Cik jauki. Tālāk mūs informē, ka diskusija arī būs par šo jauko jēdzienu attiecināšanu uz "fizisku personu pirms tās piedzimšanas." Uzskaitīti dalībnieki, un ar to apmēram arī viss ir pateikts.
Protams, Saeimas Preses dienests nav tā instance, kurai paust viedokli par preses relīzēs saturēto informāciju, bet tā kā es Saeimas Preses dienestā nestrādāju, es gan sajūtos pavisam brīvs tā darīt. Konference būs ļoti vāji maskēts centiens visnotaļ radikāli uzbrukt Latvijas sieviešu tiesībām. Te runa ir par lielo morāles korifeju un vairāku sieviešu vienlaicīgu aplidotāju Imantu Parādnieku un viņa Demogrāfijas lietu apakškomisiju, un vērts ņemt vērā, kas uz konferenci ir uzaicināts, tā teikt, no ārpuses. Pirms konkrēti runāt par konkrētu personu, atcerēsimies visi, ka Parādnieka veidotā darba grupa jautājumos, kas it kā ir saistāmi ar demogrāfiju, bet patiesībā tādi nemaz nav, bija tik nejēdzīga, ka no tās visnotaļ vienā solī aizgāja liels skaits sieviešu, kuras tieši ir speciālistes tādās jomās, kā sievietes un bērna veselība, dzimumu līdztiesība u.tml. Protams, kad runa ir par kaut ko, kas ir nepārprotami un pilnībā reliģijas iedvesmots, par speciālistiem un faktiem var aizmirst pavisam, un tā tas acīmredzot notiek arī šajā reizē. Bet mazāk nožēlojami tas nav nemaz.
Konkrētā persona, par kuru ir runa, ir no franču aristokrātijas cēlies cilvēks ar vārdu Gregors Pupinks. Viņš pārstāv it kā ļoti nopietnu iestādījumu ar ļoti nopietnu nosaukumu, proti, tas ir Eiropas Likuma un tiesiskuma centrs. Patiesībā tā ir visnotaļ radikāli konservatīvas Amerikas Savienoto Valstu iestādes filiāle Eiropā, un G. Pupinks ir regulārs viesis dažādās konferencēs tādās, kādu rīt rīkos Parādnieks un viņa ļaudis. Cita starpā viņš ir viens no galvenajiem organizētājiem vienai no jaunajām Eiropas pilsoņu kustībām, kur miljons ES iedzīvotāju var pieprasīt rīcību no ES iestādēm. Viņa mērķis ir tāds pats, kā Parādniekam un ko. -- it kā noteikt, ka tiesības cilvēkam sākas tajā brīdī, piedodiet, kad tēta sperma ir atradusi mammas olu un šīs divas šūnas ir apkampušās.
Šīs kustības centrā ir vadmotīvs "Ļauj man dzīvot!" Izklausās jau skaisti. Bet, pirmkārt, minētās divas šūnas nav, nav un vēlreiz nav dzīvotspējīgas ārpus dzemdes. Otrkārt, arī tad, kad tās ir attīstījušās tālāk un šūnu jau ir daudz vairāk, tās vienalga nav dzīvotspējīgas ārpus dzemdes. Tas tā, fiziski. Bet ko vēl šī doma nozīmē? Ja reiz divas šūnas ir "fiziska persona," tad tas acīmredzot nozīmē, ka tām ir tās pašas tiesības, kādas ir visām jau piedzimt paguvušajām "fiziskajām personām," tajā skaitā domājot par īpašuma tiesībām, mantojuma tiesībām, tiesībām sevi pārstāvēt tiesā u.tml. Vai tas neizklausās visnotaļ absurdi? Kur tas beigtos? Vai viens auglis sūdzētu tiesā citu augli? Vai viens embrijs censtos pārņemt otra embrija īpašumu? Nu, ja.
Manuprāt, te ir sakāmas divas lietas. Pirmkārt, pieļaujot šīs konferences rīkošanu savās telpās, Saeimas prezidijs ir visnotaļ kliedzoši pārkāpis jēdzienu par valsts un baznīcas šķirtību, jo lai vai kā, bet visa šī "embrijs kā fiziska persona" lieta ir cēlusies pirmkārt no Romas katoļu baznīcas un otrkārt no mūsdienu pilnīgi nenormālajiem "evaņģēliskajiem kristiešiem" Amerikā. Un šajā kontekstā pilnīgi noteikti ir pamats jautāt, ko konferencē taisās meklēt Latvijas Republikas tieslietu (!) ministrs. Par mūsu tiesībsargu laikam nav ko brīnīties, tas visnotaļ ir cilvēks, kuram acis sāk spīdēt katru reizi, kad kāds viņam austiņā iečukst par īstu vai iedomātu problēmu, bet tieslietu ministrs?!
Otrkārt, kāds ir šo ļaužu īstais nolūks? Vai tas ir pateikt, ka divām šūnām, kādas atrodas mātes miesās, ir lielākas vai pat citādākas tiesības nekā pašai mātei? Ja visas tiesības tiks attiecinātas uz šīm divām šūnām, kas notiks, ja mamma nogāzīsies pa kāpnēm un šūnas ies bojā? Mamma būs par slepkavu uzskatāma? Te nav absolūti un pilnīgi nekas cits, kā mēģinājums sievietes iegrūst atpakaļ viduslaikos, kad visu par viņām un viņu organismu noteica citi, vispirms vīrs un tad baznīca. Tas ir pretīgi.
Un, ja par to reliģisko būšanu. Šodien kā tulks biju konferencē, kurā ļaudis, kas nav uzaicināti uz Parādnieka tusiņu (tajā skaitā arī vairākas no tām sievietēm, kuras aizgāja no viņa darba grupas, jo tur procesi tomēr bija pārāk nenopietni), šausminājās par to, kas tur viss notiks. Viesis no Eiropas instancēm pateica ļoti interesantu lietu, kas man lika aizdomāties, proti: "Nevienam neinteresē, ko Romas katoļu baznīca domā par malārijas pacientu aprūpi." Jebšu, citiem vārdiem sakot, sievietes reproduktīvā un seksuālā veselība ir vienīgais globālas veselības aprūpes jautājums, kurā Romas katoļu u.c. baznīcas jūtas brīvas iejaukties, tā teikt, pēc pilnas programmas. Man jau liekas, ka laikā, kad esam pilnīgi nepārprotami uzzinājuši, ka Romas katoļu baznīca ir pedofilu sargātāja un naudas lietās līdz ārprātam korumpēta, visai baznīcai ar bijušo svētās "inkvizīcijas" līderi priekšgalā būtu laiks sakaunēties un uz pāris gadiem vai gadu desmitiem vai gadu simtiem vienkārši paklusēt. Taču vairāk par visu Latvijas Republika ir parakstījusi veselu strīpu starptautisku dokumentu, kuros tā ir apzvērējusies, ka tā sargās tieši tās tiesības, kuras Parādnieks ar saviem bandiniekiem vēlas sievietēm atņemt. Piedevām, tas tomēr notiek nevis viduslaikos, bet 21. gadsimta Eiropā. Šodien konferencē dalībnieces rādīja lielas acis par to, kāpēc tie, kuri vēlas ierobežot sievietes tiesības, ir daudz redzamāki un dzirdamāki par tiem, kuri tās vēlas aizsargāt. Es tur biju kā tulks, ne kā dalībnieks, bet es pateikšu, kāpēc. Pirmkārt, organizētā reliģija daudzviet pasaulē ir kļuvusi pagalam satrakota, un tāpēc tā ir tik trokšņaina. Tai fakti un zinātne nav vajadzīgi, ja Dievs tā ir "pateicis," tad nekas cits vairs nav jāzina. It īpaši Eiropā, t.sk. arī Latvijā, baznīcā gājēju skaits samazinās un draudžu vidējais vecums krietni pieaug. Kaut kas acīmredzot ir jādara, un ja tāpēc ir jāupurē sievietes pašnoteikšanās un veselības tiesības, tad uz priekšu. Un, otrkārt, ļoti daudz no tiem, kuri būtu gatavi stāvēt kopā ar Papardes ziedu, sieviešu resursu centru Marta u.tml., patlaban dzīvo Īrijā, Anglijā, Vācijā, vai kaut kur pavisam citur nekā tepat Latvijā. Un būsim godīgi -- vismaz viena daļa no tiem vismaz daļēji sapakoja koferus tāpēc, ka viņi nevēlas dzīvot aizspriedumainā un kašķīgā sabiedrībā, kurā viens spārns ļoti spītīgi atsakās atzīt, ka mēs dzīvojam modernā pasaulē.
Jauku visiem atlikušo vakaru!
sestdiena, 2012. gada 13. oktobris
Atkal dīvaina izvēle
Labrīt, lasītāji!
Vakar tapa zināms, ka Nobela miera prēmiju šogad nolemts piešķirt Eiropas Savienībai. "ES stabilizējošā loma ir palīdzējusi lielāko daļu Eiropas pārvērst no kara kontinenta uz miera kontinentu" -- tā teikts prēmijas komitejas ziņojumā.
Šī nebūt nav pirmā reize, kad miera prēmija piešķirta nevis individuālai personai, bet gan organizācijai. Gadu gaitā prēmiju saņēmušas Apvienoto nāciju organizācija, starptautiskā ārstu organizācija "Medicīna bez robežām," ANO miera uzturēšanas spēki, Sarkanais krusts, politieslodzīto glābējorganizācija Amnesty International u.c. Taču šoreiz jāsaka tas pats, kas bija sakāms pirms trim gadiem, kad miera prēmiju piešķīra ASV prezidentam Barakam Obamam -- vai tiešām šis ir pareizais brīdis? B. Obamas gadījumā runa bija par to, ka prēmijas piešķiršanas brīdī ASV turpināja karot Afganistānā, turklāt tieši tajā laikā ASV prezidents sprieda par papildu 40 tūkst. zaldātu nosūtīšanu uz jau ļoti sen kara plosīto zemi.
Savukārt, Eiropas Savienības gadījumā -- vai tiešām prēmijas komiteja nepamanīja, ka patlaban ES ir visnotaļ tālu no jēdziena "miers" šī vārda plašākā un nevis šaurākā kontekstā? Ja vārdu "miers" salīdzina vienīgi ar vārdu "karš," tad nepārprotami ir taisnība, ka ES kā tādā karš laikā kopš tās dibināšanas nav noticis, vismaz ne tradicionālajā vārda "karš" nozīmē (protams, bija cīņas starp katoļiem un protestantiem Īrijā, bija teroristu uzbrukumi Vācijā un Itālijā, bija separātisma kustības Spānijā un citur, Itālijā bija nepārprotams karš starp Mafiju un likuma sargiem u.tml.). Taču tajā pat dienā, kad Nobela prēmijas komisija paziņoja par lēmumu, prēmiju piešķirt ES, Grieķijā plosījās plaši nemieri par valsts taupības plāniem, demonstrācijas notika arī citur, un joprojām visnotaļ tālu no jēdziena "miers" ir arī ES ekonomiskā situācija, it īpaši savienības dienvidu valstīs.
Protams, šī nav pirmā reize, kad miera prēmijas piešķiršana radījusi jautājumus. Piemēram, 1973. gadā prēmiju piešķīra toreizējam ASV ārlietu ministram Henrijam Kisindžeram un Ziemeļu Vjetnamas līderim Lī Duk To, it kā par pamiera dokumentu parakstīšanu, bet patiesībā laikā, kad karš Vjetnamā turpinājās aizgūtnēm vien. Tas pats notika 1994. gadā, kad prēmiju saņēma palestīniešu līderis Jasirs Arafats kopā ar diviem smagsvariem no Izraēlas politiskās vides. Miera tur nebija toreiz, miera tur nav joprojām. 1990. gadā prēmiju piešķīra Mihailam Gorbačevam, tas bija visnotaļ liels pliķis sejā visiem tiem, kuri 1990. gadā izmisīgi centās izmukt no PSRS lāča joprojām krietni niknajām ķepām -- balvas ceremonija tomēr notika tikai dažas nedēļas pirms gan Viļņā, gan arī Rīgā gāja bojā civiliedzīvotāji, un tas nebija nekas cits, kā nāves krampjos ieķertais PSRS režīms, kurš to izdarīja. Kāda miera prēmija?!
Man personīgi nav šaubu, ka Eiropas Savienība ar visām tās likstām un nebūšanām ir vairāk laba nekā slikta institūcija. Katrā ziņā Latvijā varam baudīt ļoti nozīmīgus attīstības augļus, kādus nodrošinājis tieši ES finansējums arī tad, ja pie mums ļaudis to saņem mazāk nekā citās valstīs. Taču vai tiešām var teikt, ka šogad tieši Eiropas Savienība pasaulē vislabāk pārstāv jēdzienu "miers"? Nu, diez vai. Prēmijas komitejas darbs ir slepens, nezinām un nezināsim, kas palika kandidātu starpā, taču lēmums tā vai citādi šķiet ... dīvains.
Jauku visiem dienu!
Vakar tapa zināms, ka Nobela miera prēmiju šogad nolemts piešķirt Eiropas Savienībai. "ES stabilizējošā loma ir palīdzējusi lielāko daļu Eiropas pārvērst no kara kontinenta uz miera kontinentu" -- tā teikts prēmijas komitejas ziņojumā.
Šī nebūt nav pirmā reize, kad miera prēmija piešķirta nevis individuālai personai, bet gan organizācijai. Gadu gaitā prēmiju saņēmušas Apvienoto nāciju organizācija, starptautiskā ārstu organizācija "Medicīna bez robežām," ANO miera uzturēšanas spēki, Sarkanais krusts, politieslodzīto glābējorganizācija Amnesty International u.c. Taču šoreiz jāsaka tas pats, kas bija sakāms pirms trim gadiem, kad miera prēmiju piešķīra ASV prezidentam Barakam Obamam -- vai tiešām šis ir pareizais brīdis? B. Obamas gadījumā runa bija par to, ka prēmijas piešķiršanas brīdī ASV turpināja karot Afganistānā, turklāt tieši tajā laikā ASV prezidents sprieda par papildu 40 tūkst. zaldātu nosūtīšanu uz jau ļoti sen kara plosīto zemi.
Savukārt, Eiropas Savienības gadījumā -- vai tiešām prēmijas komiteja nepamanīja, ka patlaban ES ir visnotaļ tālu no jēdziena "miers" šī vārda plašākā un nevis šaurākā kontekstā? Ja vārdu "miers" salīdzina vienīgi ar vārdu "karš," tad nepārprotami ir taisnība, ka ES kā tādā karš laikā kopš tās dibināšanas nav noticis, vismaz ne tradicionālajā vārda "karš" nozīmē (protams, bija cīņas starp katoļiem un protestantiem Īrijā, bija teroristu uzbrukumi Vācijā un Itālijā, bija separātisma kustības Spānijā un citur, Itālijā bija nepārprotams karš starp Mafiju un likuma sargiem u.tml.). Taču tajā pat dienā, kad Nobela prēmijas komisija paziņoja par lēmumu, prēmiju piešķirt ES, Grieķijā plosījās plaši nemieri par valsts taupības plāniem, demonstrācijas notika arī citur, un joprojām visnotaļ tālu no jēdziena "miers" ir arī ES ekonomiskā situācija, it īpaši savienības dienvidu valstīs.
Protams, šī nav pirmā reize, kad miera prēmijas piešķiršana radījusi jautājumus. Piemēram, 1973. gadā prēmiju piešķīra toreizējam ASV ārlietu ministram Henrijam Kisindžeram un Ziemeļu Vjetnamas līderim Lī Duk To, it kā par pamiera dokumentu parakstīšanu, bet patiesībā laikā, kad karš Vjetnamā turpinājās aizgūtnēm vien. Tas pats notika 1994. gadā, kad prēmiju saņēma palestīniešu līderis Jasirs Arafats kopā ar diviem smagsvariem no Izraēlas politiskās vides. Miera tur nebija toreiz, miera tur nav joprojām. 1990. gadā prēmiju piešķīra Mihailam Gorbačevam, tas bija visnotaļ liels pliķis sejā visiem tiem, kuri 1990. gadā izmisīgi centās izmukt no PSRS lāča joprojām krietni niknajām ķepām -- balvas ceremonija tomēr notika tikai dažas nedēļas pirms gan Viļņā, gan arī Rīgā gāja bojā civiliedzīvotāji, un tas nebija nekas cits, kā nāves krampjos ieķertais PSRS režīms, kurš to izdarīja. Kāda miera prēmija?!
Man personīgi nav šaubu, ka Eiropas Savienība ar visām tās likstām un nebūšanām ir vairāk laba nekā slikta institūcija. Katrā ziņā Latvijā varam baudīt ļoti nozīmīgus attīstības augļus, kādus nodrošinājis tieši ES finansējums arī tad, ja pie mums ļaudis to saņem mazāk nekā citās valstīs. Taču vai tiešām var teikt, ka šogad tieši Eiropas Savienība pasaulē vislabāk pārstāv jēdzienu "miers"? Nu, diez vai. Prēmijas komitejas darbs ir slepens, nezinām un nezināsim, kas palika kandidātu starpā, taču lēmums tā vai citādi šķiet ... dīvains.
Jauku visiem dienu!
Abonēt:
Ziņas (Atom)
